Paldies, kodolīgi un lietderīgi.

Paldies par komentāru un atbalstu! Prieks, ka bizness foršu kustās.

Kā taupīt — tā noteikti nebūs mana pieeja. Bet kā veidot kapitālu — tas gan. Un tur neizbēgami ir divas puses. Viens — audzēt ienākumus, par ko rakstīšu daudz. Otrs — no tiem ienākumiem kaut kas arī jāatliek. Par to arī rakstīšu. Ne kā tur uz pārtiku 5 eiro ieekonomēt, bet psiholoģiskie paņēmieni — kā neiztērēt visu, kas mēnesī iekrīt kontā. Jo tā dara daudzi, kas pat pelna ļoti daudz.

Otrs — ilgtermiņā akciju tirgus ienesīgums ir bijis diezgan konsekvents — bet taisnība, ne milzīgs. Akciju tirgus var vairot uzkrājumus un palīdzēt nodrošināt turīgumu, bet konservatīvas ilgtermiņa investīcijas nevienu bagātu nepadarīs. Lai vairāk iegūtu, patiešām ir vairāk jāriskē (vai sākt uzņēmumu vai ieguldīt atsevišķos uzņēmumos, utt.). Cik daudz un kā riskēt — tas katram jāizvēlas pašam.

Sveiciens!

Divi komentāri un viens pieredzes iesākums.

Mani ļoti neinteresēs padomi par to, kā dzīvot taupīgi un ekonomiski. Par to ir sarakstīts tūkstošiem grāmatu, un nez kāpēc cilvēku masas nav kļuvušas bagātas. Es pašos pamatos neticu, ka turību varētu sataupīt un sakrāt no atlikumiem. Tas rezultēsies viduvējā dzīvē gan tagad, gan vēlāk. Vienīgā dzīve – viduvējība. Pretēji tam – es iesaku pieturēties pie šajā rakstā paustās virzības un saglabāt to – kā palielināt ieņēmumus? Kādas ir investīciju iespējas un situācija Latvijā? Kādas tās ir mazajam iedzīvotājam ar nelielu algu?
Cilvēks vienmēr tieksies notērēt savu lieko naudu. Viņš taču to ir pelnījis! Viņš taču tās naudas un pēc tam iegādāto preču dēļ ir smagi strādājis! Tā vietā lai diskutētu par to, kā cilvēkam atlikt vēl vairāk liekās naudas, ko pēc tam tāpat notērēt, es ļoti ceru izlasīt vēl pārdomas un analīzi par to, kur investēt. Ja cilvēki izglītosies finanšu jautājumos un redzēs jēgu savu naudu ieguldīt, tad ieguldāmā nauda atradīsies! Tā ka autora pieeja ir 100% pareiza.

Otrs komentārs ir par diversificētu akciju portfeli. Esmu ļoti stulbs, tāpēc es savu naudu diversificētās akcijās neinvestēšu. Pirmkārt, man nav pilnīgi nekādas kontroles pār akciju vērtību tirgū. Es pat nezinu, kurš vispār nosaka akciju cenu. Vienkārši nopirkt akcijas un cerēt, ka tām maģiski kāps vērtība, ir tas pats, kas spēlēt Forex finanšu tirgū. Akciju cenai vairs sen nav nekāda sakara ar zem tām esošajiem uzņēmumiem, turklāt akciju fondos sakara ir vēl mazāk. Tāpat arī ieguvums ir diezgan neliels, ja vēl atskaita inflāciju. Man šobrīd no vecākiem ir mantojumā daži desmiti akciju Latvijas Gāzē. Ko man tas dod? Par vienu akciju dividendes ir 70 centi. Akcija maksā 8 eiro. Varat sarēķināt paši, ka atpelnu 8 eiro apmēram 12 gados. Pie tam man nav nekādas kontroles par to, vai akcijas vēl pēc 10 gadiem joprojām maksās 8 eiro, vai dividendes tiks izmaksātas, utt.
Es pirktu akcijas kādā konkrētā uzņēmumā, par kuru man būtu daudz objektīvas informācijas, ka tas tiešām ir labs uzņēmums ar labu potenciālu, darbojas jomā, kuru es pats pārzinu, un tā veidotāji ir man pazīstami cilvēki, par kuriem es zinu, ka viņi ir godīgi (labi draugi vai radinieki, piemēram). Es akcijas pirktu ar mērķi saņemt dividendes, nevis cerēt, ka tām uzaugs vērtība. Un tas ir kaut kas pilnīgi pretējs Lielajam, Nesaprotajam Akciju Tirgum.
Taču ir cilvēki, kas pārzina un saprot Akciju Tirgu, un tie arī tur labi pelna. Vienkārši pirms mesties tur iekšā, tas ir jāsaprot.

Un mana iesāktā pieredze – es arī vienā brīdī sapratu, ka paļauties tīri uz savu darbu ir riskanti, tāpēc mēs ar pāris draugiem sametāmies naudu un izveidojām uzņēmumu. Mums iet ļoti labi. Tā kā esam vairāki, tad varam darbus sadalīt, un nav tā, ka pārstrādājos darbā + pārstrādājos savā biznesā. Otrs pluss ir lielāka drošība, jo katram ir līdzekļi, ko nepieciešamā brīdī ielikt uzņēmumā, nav viss uz mani vienu. Treškārt, mēs jau meklējam darbiniekus, kas pārņems pienākumus, un ar laiku mēs, dibinātāji, uzņēmumā pieņemsim tikai finansiālos lēmumus un organizēsim darbus. Vairāk laika atliks pamatdarbam un ģimenei, bet būs papildus ienākumi no uzsāktā biznesa. Manā gadījumā man ir pilnīga kontrole pār to, kas notiek ar ieguldīto naudu, un tas man liek justies labi. Pat ja būs finanšu krīzes un uzņēmums izputēs – viss inventārs paliek uzņēmuma dibinātāju īpašumā.
Turklāt, man pirms uzņēmuma dibināšanas nebija naudas, ienākumi bija mazi, un es visu vienmēr iztērēju. Taču, kad pieņēmu lēmumu par uzņēmuma dibināšanu, sāku taupīt tam labāk, nekā visās pasaules grāmatās aprakstīts!

Ar nepacietību gaidu nākamos rakstus! Paldies Tomam Kreicbergam, un lai izdodas sabiedrības izglītošana investīciju jautājumos!

Šādi statistiski “domu eksperimenti” patiešām ir interesanti. Līdzīgu pārdomu rezultātā arī pasaule nonākusi pie atziņas, ka vidējam censonim labāk ir ieguldīt indeksā un ilgtermiņā ar lielu ticamību pelnīt pieklājīgi, nevis censties pārspēt citus un pelnīt izcili.

Protams, ja tu gribi kļūt par lielu biezo, tad atkal jāriskē — bet jāapzinās, ka izredzes vājas.

Par šo tēmu labs raksts Nautilus: Investing Is More Luck Than Talent
The surprising message of the statistics of wealth distribution

http://nautil.us/issue/44/luck/investing-is-more-luck-than-talent?utm_source=Nautilus&utm_campaign=f5f998a451-EMAIL_CAMPAIGN_2017_01_18&utm_medium=email&utm_term=0_dc96ec7a9d-f5f998a451-60782197

Kurā ēbreju profesors secina:
The distribution of wealth at the highest end of the scale is quite consistent with pure luck.

Latvijā banku ieguldījumu fondiem un ieguldījumu plāniem, konkrēti pensiju sistēmā, ir vienas no augstākajām izmaksām attīstītajās valstīs. Par to vairāk nākotnē. Tas ievērojami grauj atdevi.

Jāatzīmē gan, ka nevar īsti vilkt tiešas paralēles starp sabalansētu plānu (līdz 25% akcijas) ar S&P 500. Bet piekrītu, ka ienesīgums nav tas labākais.

Komentārs vietā, atzīstos! Cilckbait gan nebija mērķis — tādu virsrakstu atstāju, jo daudzi šo jautājumu jautā, neapzinoties, ka vispirms vajag nodrošināties ar rezervēm. Gribēju palīdzēt tiem, kas par daudz riskē, steidzoties investēt pirms gatavi. Bet centīšos nākotnē, lai virsraksti nemaldina.

Atbilde uz virsraksta tēmu būs dažu nākamo rakstu laikā. Sākotnēji gribēju jau šeit iekļaut, bet sanāca, ka nepieciešams izskatīt vēl dažus jautājumus.

Paldies par atbildi!
Secinu, ka savā gadījumā (nav apgādājamo, nelielas saistības, iespēja ātri samazināt ikdienas izmaksas, pāris mēnešu spilvens krājkontā) īpašu uzsvaru uz rezervju paaugstināšanu likt nav nepieciešams.
Ar nepacietību gaidu rakstus arkonkrētu instrumentu/izmaksu/starpnieku salīdzinājumu.

Esmu diezgan skeptisks par mūsu bankām un viņu pensiju plānu ieguldījumiem 🙁
Salidzinājumam kops 2013 gada sākuma līdz šodienai:
1. SEB balansētais fonds pieaudzis par ~17% neskaitot komisijas (skaitot komisijas paliek knapi 10%)
2. S&P 500 šajā laikā peaudzis ~ par 65% (ar reinvestētām dividendēm)
3. Salīdzinājumam līdzīgs (konservatīvs) pensiju ieguldījums ārzemēs ir pelnījis 47% jau iekļaujot komisijas.
Ienākumu nodokļa atgriešana ir labi, taču rodas secinājums, ka mūsu banku akciju pārvaldītāji nav diez ko kompetenti 🙁

Par budžeta plānošanu un jēdzīgiem tēriņiem noteikti runāsim. Pavisam līdz līmenim — kādēļ neņemt ātros kredītus — droši vien nē, jo šaubos vai auditorija, kurai to vajag dzirdēt, nāks lasīt manu blogu. Bet par to, kā iesākt uzkrāt un saprātīgi plānot budžetu, gan būs.