Treidera profesija, tāpat,kā daudzas citas labi apmaksātas profesijas ir cītīgi jāmācās,ko nevar teikt par lielāko daļu forex dalībnieku. Ja forexo uz dullo ,tas ir tas pats,kā raustīt spēļu automāta ručku.

Ja Tu lasi šo tad NETIRGO – AIZMIRSTI lūdzu par forex, foreks vai digitālajiem insturmentiem un vēl sazin ko kas Tev sola mizlu peļņu internetā. Esmu strādājis šajā industrijā kompānija pelna miljonus kamēr izmaksā reāli tikai pāris tūkstošus kleintiem. Tagad vari pats paskaitīt cik naudas paliek viņiem un cik reāli iziet laukā. Tā ir īstenība, es to visu esmu redzējis no iekšas vienā kompānijā. Nerunājot jau par visām tām kuras ir un par kurām nezinu.

Ja lasi šo un esi zaudējis jau padalies ar citiem lūdzu, mēs noteikti kādam palīdzēsim un aiztaupīsim viņam gan naudu gan nervus.

Paldies

Paldies par komentāru, J.! Zinu, ka Tev ir interesanta starptautiska pieredze šajā lietā — ja ir vēl kādi lietderīgi stāsti par tēmu, droši raksti.

Paldies par cilveku izglitoshanu, Tom! “Iepriekseja dzive” personigi proceseju kreditkartes forex treideriem un varu drosi teikt, ka 99% no viniem ir galigs skems. Uztaisa smuku arpusi, bet ieksa neka nav. Patiesa valuta netiek pirka vai pardota – speletajs vienkarsi beto uz konkretu valutas kustibu. Kazino beto uz karsu kombinacijam, te – uz kaut kadas valutas kustibu zinama virziena. Atskiriba principa nekada, bet cilveki taja pasa laika doma, ka veic baigas strategiskas mahinacijas lol

Vienmer bus atras pelnas mekletaji, tik zel, ka seit vairums speletaju nesaprot isto speles pretinieku un sava zina – ari noteikumus.

Fees, fees, fees… that’s where the BIG bucks are at, yo!

Tas mans, zemnieka, skatijums 🙂

Kopš 70. gadiem ļoti labi strādājusi stratēģija investēt indeksos — visā tirgū kopumā, īpaši neizvēloties vienu vai citu uzņēmumu. Tā ir tā saucamā pasīvā investēšana, kura daudz laika neprasa. Protams, tai ir arī savi riski. Bet par to vairāk nākamajos rakstos.

Ja akcijām nepiemistu tiesības saņemt peļņu ņo uzņēmuma, tās neviens negribētu. Bet kā teicu, pietiek vien ar apziņu, ka — ja maksās dividendes — tu arī dabūsi. Patiesībā dividendes var nemaksāt vēl 20 gadu un ies uz urrā. Akcionāri zina, ka viņiem pieder uzņēmums ar augošu trajektoriju — un, ja kāds no tā saņems dividendes, tie būs viņi. Nevienam citam peļņa netiks.

Runā, piemēram, par sadalījumu starp izaugsmes uzņēmumiem — kuri dividendes nemaksā vai maz; akciju turētāji pelna no cenas pieauguma, uzņēmuma rādītājiem uzlabojoties — un cash cow uzņēmumiem — pieauguši, nobrieduši uzņēmumi savā jomā, kuriem baigo izaugsmi vairs grūti prognozēt, bet kuri kārtīgi maksā daļu savas lielās peļņas dividendēs.

Protams ir ko izvēlēties ilgtermiņa investīcijām, tik tas prasa individuāli analizēt katru uzņēmumu un sekot līdzi tā ilgtermiņa attīstības tendencēm. Ar cerību, ka vairāk spekulatīvi konkurenti burbuļa maksimumā to vienkārši nepiespiedīs pārdoties vai bankrotēt. Tik tur atkal nākas pašam pie sava portfeļa strādāt ikdienā vismaz pāris stundas. Ja ir kapitāls pietiekams, lai neko citu nedarītu, tad ir Ok.

Nu, jā, šajā gadījumā ir arī tas aspekts. Bet, ja to atmestu? Tas, ko es gribu pateikt – es taču pareizi saprotu, ka dividendes (aka iespēja tikt pie daļas uzņēmuma peļņas) ir galvenais un vienīgais iemesls, kāpēc akcijas vispār ir kaut ko vērtas.

Iedomāsimies otru domu eksperimentu – uzņēmuma akcijas, kuras ir BEZ iespējas kaut ko ietekmēt pašā uzņēmumā (faktiski reālā situācija jebkuram cilvēkam, kuram pieder <50% uzņēmuma akciju), un BEZ iespējas saņemt dividendes. Itkā jau uzņēmuma daļa Tev pieder, bet vienīgais, ko Tu vari izdarīt ir – pārdot to tālāk citam. Ar šādām akcijām taču neviens netirgotos, ne?

Par daļu piekritīšu — īstermiņa tirgotājiem (day trading) akciju tirgus tiešām ir spekulatīvs un diezgan tuvu zero sum game. Arī par uzpūstajām vērtībām ir taisnība — īstermiņā. Ilgtermiņā tomer tirgūs mēdz koriģēt sevi un atspoguļot realitāti. Vienīgā problēma, ka “ilgtermiņš” dažreiz varbūt 10 vai vairāk gadi.

Par to, ka kapitālisma incentīvu struktūra bieži noved uzņēmumus pie visādu muļķību darīšanas, arī jāpiekrīt. . . domāju, ka mums nepieciešamas atbildīgākas publiskās uzņēmējdarbības struktūras nekā publiskās akciju sabiedrības (kur īstermiņa peļņa mēdz būt galvenais/vienīgais faktors).

Tomēr neuzskatu, ka visas publiski tirgotas sabiedrības ir bezcerīgi sačakarētas (visās lielās organizācijās, protams, ir savi prusaki, bet tomēr). Pašreizējais kapitālisma modelis ir labāks par alternatīvām, kādas pasaule mēģināja 20. gadsimtā. . .

Nē, Andrejs nav zaudējis. Viņam grāmatvedībā nauda (30 mil.) aizvietota ar akcijām 30 mil. vērtībā. Viņš ir pa nullēm. Kad akciju cenas celsies vai kritīsies, viņa portfeļa cena celsies vai kritīsies.

Tā nav tikai ilūzija. Viņam pieder reāls uzņēmums. Šajā domu eksperimentā viņš ir vienīgais īpašnieks un reāli varētu sev jebkurā brīdī izņemt visu nesadalīto peļņu no konta, pārdod uzņēmuma īpašumu, utt.

Akciju tirgus — tā klasiskajā, tradicionālajā, konservatīvajā izpratnē — patiešām nav nulles summa.