Paldies! Beidzot dzirdu kādu sakarīgi izsmelošu un pozitīvu skatījumu par LV nodokļu un uzņēmējdarbības jomu. (Tik ļoti nomāc nepartrauktā masveida čīkstēšana, ka viss ir slikti).

Lūk šis ir nejēdzīgas sekas, ko es tiešā veidā saistu ar apdrošināšanas sistēmu. Teorētiski apdrošināšanai būtu jānodrošina visiem pieejama medicīna par vidēji nedaudz dārgāku cenu nekā aritmētiski vidējie tēriņi uz vienu cilvēku, ja šīs apdrošināšanas nebūtu. Un teorētiski labi – visi samaksā nedaudz dārgāk, bet jūtas droši, ka ja arī viņa izmaksas būs ļoti lielas, tās nosegs apdrošinātājs.

Bet, kas notiek praksē – zinot, ka par pakalpojumu vairs nemaksā pats cilvēks medicīnas iestādes var drošāk celt cenu pakalpojumam, jo tā kā par apdrošināšanu cilvēks ir samaksājis viņš izvēlēsies nevis lētāko, bet ērtāko pakalpojumu.
Tas izsauc cenu kāpumu tirgū, bet tas savukārt nozīmē, ka jāceļas ir apdrošināšanas likmēm, kas pēc tam atkal ļauj pacelt pakalpojumu cenas un tā nebeidzamā ciklā. Beigās sanāk, ka cilvēks ir spiests maksāt dārgu apdrošināšanu vai riskēt ar vēl dārgākiem pakalpojumiem – izdevīgi apdrošināšanas kompānijām un medicīnas preču ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem.

Itkā taču saprotams, ka 7000 USD ( un dzirdētas vēl amizantākas summas) neatspoguļo patieso pakalpojuma vērtību, bet kaut kādas sistēmas sekas. Bez cilvēka darba šajā pakalpojumā nekā ļoti dārga nav. Turklāt maz ticams, ka ātrās palīdzības mediķiem tiešām maksā tik daudz lai izskaidrotu teiksim 30K USD ieņēmumus dienā, kas rodas no apmēram 4 izbraukumiem dienā.

Žēl jo teorētiski apdrošināšana varētu pat nodrošināt lētākus pakalpojumus slēdzot liela apjoma līgumus.

Paldies par komentāru. Šeit atkal nāk prātā citāts par meliem, lieliem meliem un statistiku. Nabadzības slieksnis ir statistiki definēts, atsaucoties uz ienākumu mediānu:

http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/termini/nabadzibas-riska-slieksnis-36066.html

Tas nozīmē, ka augot ienākumu mediānai, celsies arī nabadzības slieksnis un mēs varēsim turpināt sūdzēties par to, ka visi dzīvo nabadzībā.

Tiem, kas grib uzskatīt, ka viss ir slikti, “pierādījumus” piemeklēt vienmēr būs viegli. Tagad tas, ka tikai 10% alga virs 2,000 — pēc tam latiņa tiks pacelta līdz 3,000. Tas nekas, ka 2015. gadā videjā alga bija 818 eur, salīdzinot ar 213 eur 2000. gadā (3.83 reizes augstāks, kamēr cenas tikai 1.81 reizi augstākas). Viss ir slikti, nekas neuzlabojas, un vispār dzīvojam purvā.

Salīdzināt valsti, kura 50 gadus dzīvoja komunismā, ar rietumeiropu — un cerēt, ka rīt jau būsim tur — ir recepte depresijai.

Jā, droši ejiet politikā. No sirds novēlu, lai Jums izdodas — ko uzlabot tiešām netrūkst. Darba spēka nodokļi tiešām jāmaina, valsts aparāts jāsamazina, utt. utml. Baidos gan, ka izrādīsies, ka dzīvē uzlabot valsts iekārtu izrādīsies nedaudz grūtāk kā interneta komentāros.

Paldies par rakstu un diskusiju!
Latvijas nabadzības riska slieksnis par 2016.gadu ir 291 Eur/pers. Uz katru strādājošo vidēji ir 1 apgādājamais. 44% no strādājošajiem ienākumi ir līdz 450 Eur mēnesī. Un tā – puse Latvijas iedzīvotāju dzīvo nabadzības riskā! Viņiem nepietiek līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai.
Algas virs 2000 Eur ir tikai 10% no strādājošiem! Fakti runā paši – esam nabagi! Un oficiālajā ES statistikā Latvija ir 1.vietā nodokļu sloga ziņā algai līdz 1000 Eur.
UK lai saņemtu 1000 Eur, nodokļos aiziet 200 Eur, Latvijā – apmēram 900 Eur. Ir jūtama starpība?
Problēma ir tā, ka vairums nodarbināto nesaprot, ka tā ir viņu nauda, ko viņi katru mēnesi samaksā valstij. Parēķiniet, cik iznāk gadā! Mūsu cilvēki sen jau būtu ielās ar protestiem, ja apjaustu patieso situāciju!
Tādēļ arī uzņēmēji ir tie, kas runā, jo viņi redz skaitļus. Tautas pirktspēja ir katastrofāli zema,tādēļ arī vietējam biznesam klājas grūti. Pavēroju, kam tagad labi iet bizness un pārdošana – pārsvarā tas ir kaut kas lēts, ko cilvēki var atļauties (vai eksports).
Piedevām mūsu 21% PVN pārtikai, kur ES lielākoties ir 5% – atkal trieciens tieši trūcīgajiem (pusei no valsts).
Pašlaik tiek runāts par neapliekamā minimuma palielināšanu līdz 300 Eur, kamēr igauņiem ir 500 un pārējā ES virs 1000. Iebaros tagad mums šo, lai esam laimīgi… Tā vietā, lai tiešām sakārtotu valsts aparātu un izrādītu patiesas rūpes par Latvijas iedzīvotājiem.
Tiešām būs jāiet politikā!

Un kādu konkrētu summu Tu ieteiktu, tā, lai to varētu samaksāt gan bankas CEO, gan Maximas kasiere, un ar to pietiktu medicīnai, infrastruktūrai, pabalstiem, pensijām?

Entry-level programmētājam mēdz būt pagrūti atrast darbu nelielā IT uzņēmumā, kurā biroja 3 kabinetos nestrādātu 4 uzņēmumu darbinieki, kuri par kolēģiem pie blakus galda “neko nezin”. Paskatoties atsevišķu IT uzņēmumu nomaksātās IIN un VSAOI summas, skaidrs, ka darīšana ar kārtējo “mikrouzņēmumu”.

Pirmkārt – labs blogs. Lielākoties šeit piedāvātā informācija sakrīt ar manis paša iegūtajām atziņām un izrakto informāciju par investīcijām.

Šoreiz, tomēr, atļaušos nedaudz oponēt. Tas kam pilnībā piekrītu, ka nodokļi jāmaksā un ja visi to godprātīgi darītu arī pats nodokļu slogs varētu būt zemāks. Tomēr, manuprāt nodokļu slogs darbaspēkam Latvijā ir pārāk liels. Kaitina oficiālās diskusijas, kurās netiek ņemts vērā, ka pilns nodokļu slogs veidojas gan no darba devēja gan darba ņēmēja nodokļiem un šeit nav tik būtiski vai tie tiek definēti kā nodokļi, obligātās iemaksas vai nodevas – tas viss neapšaubāmi veido slogu.

Tas veido situāciju, kurā pat itkā lēts darbaspēks Latvijā vairs nav nemaz tik lēts un bieži nespēj konkurēt ar to ko var piedāvāt citas valstis. Arī augsti kvalificēta darbaspēka tirgū mēs bieži izrādāmies konkurēt nespējīgi ar citām valstīm, kas realizējušas nodokļu atlaides investīciju piesaistei. Piemēram Rumānijā IT speciālistiem ar pietiekoši lielām algām ir ienākumu nodokļa atlaides, kas sekmējušas to, ka lielie uzņēmumi tur atvēruši lielus izstrādes centrus un algo daudz speciālistus. Ar to negribu teikt, ka Rumānijas nodokļu sistēma ir labāka par Latvijas, bet gan to, ka Latvijas darbaspēka nodokļi ir smagnēji un neveicina tādu uzņēmumu attīstību, kuriem ļoti būtiska izmaksu daļa ir darbaspēks.

Tas ka no katriem 100 eiro, ko uzņēmums izdod pa darbaspēku virs 40 eiro aiziet nodokļos nodevās utt tomēr ir augsts rādītājs. Valsts arī neveicina nodokļu maksāšanu piedāvājot labumus tiem, kas to maksā – piemēram būtiskas nodokļu atlaides par bērniem (tā vietā īstermiņa pabalsts, kuru var sashēmot), par dzīves vieta nekustamā īpašuma kredītu utml.

Šāda sistēma netieši ir veicinājusi tādas liekulīgas situācijas rašanos, kad oficiālais nodokļu slogs ir liels, tomēr liela daļa iedzīvotāju atrodas tumšajā vai pelēkajā zonā, kura vienā vai otrā veidā apiet šo slogu un šie cilvēki ir ieinteresēti nonākt baltajā zonā tikai tad, kad jāsashēmo kāds bērnu kopšanas pabalsts vai cits pabalsts. Tādējādi, protams, krītas motivācija maksāt nodokļus arī tiem, kas to dara godīgi un kas ir galvenie cietēji no šis te situācijas, kas radusies tādas nodokļu politikas rezultātā.

Jāsaka laikam, ka situācijai ir tendence lēni uzlaboties, jo šobrīd vidējā alga oficiāli ir lielāka nekā pirms krīzes gados, kas noteikti neatspoguļo reālos vidējos ienākumus.

Kaut kur (nez’, kur?) bija sacīts, ka šaubu gadījumos jāpēta avots, tātad arī – personīgās idejas avots. Ja tu esi uzņēmējs, tev jāatceras, kāpēc uzsāki. Ja esi darba ņēmējs – jāsaprot, kāpēc sāki strādāt. Šī ir viena no metodēm, kā pieņemt esošo (filosofiskā plāksnē). Bet ar nodokļiem mūsu valstī patiešām nemaz nav tik slikti. Varētu vēl izstrādāt mazliet precīzākus noteikumus uzņēmējdarbības iesācējiem. Lai nav tā, ka viens izdomā, ka… hmm… grib pelnīt? būt neatkarīgs? negrib strādāt “zem” kāda?… vienvārdsakot, nezina, ko grib, un uztaisa uzņēmumu. Koučingam nākotne 😉

Nedaudz esmu izkritis no aprites cenšoties noslēgt pārskata gadu un skatos, ka šeit esmu daudz ko palaidis garām.

Attiecībā par minimālās algas celšanu bieži vien atgriežos pie jautājuma – kādēļ tā būtu jāceļ?
Saprotu, ka to ietekmē dažādi faktori.
Ikdienā kā patērētājs novērtēju apkalpošanas līmeni un preces/pakalpojuma kvalitāti.
No patērētāja puses jautājums ir diezgan vienkāršs – Vai es kā patērētājs būtu gatavs maksāt vairāk pat konkrēto servisu vairāk.
Un atbilde – ne vienmēr!
Tad nonākam tādā kā riņķa dancī – serviss neuzlabosies, jo maksājam minimālo algu, bet kādēļ maksāt vairāk, ja serviss neuzlabojas.

Un tad, manuprāt, mēs nonākam līdz “softiskākām” lietām, vai attiecīgais darbinieks to dara ar pilnu atdevi un vai vispār viņam konkrētais darbs patīk.
Šobrīd pats strādāju algotu darbu un man nenāk prātā savam darba devējam iet un prasīt algas pielikumu, jo man vajag pielikumu. Saruna ir par to, vai es biznesam spēju dot vairāk salīdzinot ar pagājušo gadu.

Ja runa ir par nodokļiem, mana uztvere ir: “Nodokļi ir kā cena par pakalpojumiem, ko es kā šīs valsts iedzīvotājs saņemu.” Un ir jomas kur šobrīd neesmu apmierināts ar cenu un pakalpojuma kvalitāti! 🙂 Taču laika gaitā ir uzlabojumi, taču mums vēl gana tāls ceļš ejams.

P.S. Gaidu nākamo ierakstu par nodokļu jautājuma!

Par kādu bedri ir runa? Un kāda cita piemēru saukt par muļķīgu ir “lielisks” arguments.
Kā jau varbūt pamanīji, manā piemērā skaitļi ir izvilkti no zila gaisa, un kalpo tikai kā piemērs. Bet, ja vēlies, vari pieņemt, ka konkrētajā piemērā iztikas minimums ir 100EUR. Tas gan joprojām neatbild uz manis uzdoto jautājumu.
Šeit neliels piemērs no Amerikāņiem par progresīvo nodokli, un ko tas patiesībā nozīmē.
https://www.youtube.com/watch?v=S6HEH23W_bM