Pie apdrošinātājiem vecuma pensiju var gan mantot.

No kā dzīvošu pensijā? Man kredītā dzīvokļi kurus izīrēju par bankas maksājuma cenu. Uz 50 gadiem jau būs nomaksāti no īrnieku puses un tad pelnīšu. NO tā dzīvošu + cik valsts atmetīs jo maksāju 10k gadā IIN.

Par tām pensijām un nākotni ir tā… Ja Tev tagad ir 50 gadi, tad, jā – pats sliktākais, ko vari darīt, ir strādāt ar aplokšņu algu vai citādi, kur nav iemaksu. 3.pensiju līmenis arī ir labs, jo dabū gan nodokļu atmaksu, gan nav kosmoss jāgaida, kad varēsi to naudu jau saņemt.

Bet, ja tev ir ap 30 gadiem? Pensija pēc 30-40 gadiem (pie esošajiem nosacījumiem) – privāti uzkrājumi ir tavā ziņā un tie noderēs, bet par valsts pensiju runāt gan ir kā ir. Mēs bieži vien nezinām, kas būs pēc 5-10 gadiem, kur nu vēl pēc 30-40 gadiem. Kāda būs politiskā situācija, kāda būs politiskā karte, kāda būs valdības loma un valsts loma utt utt

Vēl vienīgi, ko, manuprāt, ir vērts apskatīt – nekustāmais īpašums. Nesaku, ka vajag obligāti visu mūžu dzīvot vienā mājā/dzīvoklī, bet tā ir opcija, kas jāpatur prātā. Nu varbūt labāk tiešām nepirkt šiku mašīnu (kas reāli ir teiksim tuvākajiem 5, max 10 gadiem), bet dzīvokli/māju, kur Tu tiešām gribētu ilgtermiņā uzturēties. Labi uzturētas pirmskara dzīvokļu mūru ēkas stāv jau ļoti ilgi un stāvēs vēl, ja to normāli apsaimniekos. Normālai privātmājai arī vajadzētu stāvēt ilgi un dikti. Labs nekustāmais īpašums (tieši priekš dzīvošanas) arī ir sava veida iekrāšana vecumdienām – pat, ja naudiņa nav tik daudz, lai ceļotu visapkārt pa pasauli, sev piederošs īpašums, kur vari labi un mierīgi dzīvot, ir liels pluss (pieņemot, ka NĪN neaiziet totālā kosmosā).

Guntar, man arī dzīvokļu ideja simpatizē, bet tu aizmirsi, ka ņemot kredītu bankā tu tāpat “baro” banku kā ieguldot uz % un maksājot komisijas.

Man ir dzīvoklis, un šajos gados pierādījies:
1) īrnieka maiņu brīdī bieži vien 1 mēnesis ienākumu tiek zaudēts (vai nu jaunais var ienākt tikai 2 nedēļās pēc iepriekšējais izvācas, vai iepriekšējais izradās, mazliet paliek parādā ,vai arī man jāiztīra un jāsaved kārtībā dzīvoklis pirms vēlos nākošo laist iekšā.
2) dabīgais nolietojums – jāatjauno
3) šis tas nobeidzas un jāpērk vietā (jauns jaucējkrāns, elektrības slēdži, tualetes poda vāks, jaucējkrāns, kāds krēsls izģērbjas), izlien nekvalitatīvais meistaru remontdarbs – un rodas negaidīti papildus izdevumi.
…tas viss gadā var paprasīt papildus 300 eur ieguldījumu dzīvoklī. Un ja dzīvoklis nav centrā paņemts, vai atrodas citā pilsētā – tās ir var sanākt 2-3 īres maksas, kas tiek “apēstas”.

Jāiekrāj 10% dzīvības un 10% trešajā. Nav reāli 40% pat man kurinot ar savu malku un mazdārziņu.

Katram investīciju rīkam ir savi riska faktori. Turklāt tie ievērojami pārklājas. Tas, ka cilvēks neierēķina šo vai to, var notikt jebkurā gadījumā, un viņš pats ir vainīgs. Bet, ja pirms rīkoties kaut vai googlē pameklēs padomus par nekustamā īpašuma menedžēšanu, visus Tavus uzskaitītos riskus ierēķinās, un pat vēl vairāk. Es personīgi nezinu nevienu, kas būtu pieļāvis visas Tavas uzskaitītās kļūdas, ko cilvēki bieži neņemot vērā, bet es zinu trīs cilvēkus, kas ļoti veiksmīgi ir izrīkojušies ar nekustamajiem īpašumiem, un viņiem viss iet labi. Tāpat arī zinu trīs citus cilvēkus, kuri ir ļoti labi pelna, investējot Āzijas un ASV tirgū akcijās. Bet viņiem visiem sešiem ir viena lieta kopīga – viņi katrs savu lauciņu ļooti rūpīgi izpētīja. Tie, kas nekustamajos īpašumos iegāja, protams, visu rūpīgi izrēķināja uz papīra, izveidoja plānu, tāpēc arī viss izdevās. Tie, kas investēja akciju tirgū, mēnešiem studēja tos tirgus, lasīja finanšu avīzes, un ļoti rūpīgi izvēlējās, kuras akcijas un kurus fondus pirkt. Tikai tad veica pirkumus. Tas reāli ir gaumes jautājums. Bet visur būs jāpiepūlas. Tika minēts, ka par nekustamo īpašumu apsaimniekošanu kompānijai būs jāmaksā daļa no ienākumiem. Jā, bet tieši tas pats jau jāmaksā arī bankām par portfeļa darījumiem, un kā Toms ir rakstījis, tad komisijas patlaban ir nekaunīgi augstas. Tā ka šeit nekustamajiem īpašumiem un akcijām vienāds mīnuss. Es personīgi labāk justos un mierīgāk gulētu naktīs ar nekustamo īpašumu Rīgā, stundas brauciena attālumā no mājām, nekā ielicis savu naudu mīklainajā akciju tirgū, un visu laiku drebot par to, vai S&P500 iet uz augšu vai uz leju, un vai kaut kas nenobankrotē, un kādas tad man dividendes izmaksās, ja vispār. Ja kaut kas notiek ar nekustamo īpašumu – tam ir apdrošināšana. Akcijām arī it kā var nopirkt apdrošināšanu. Par to, vai nekustamajam īpašumam šobrīd ir burbulis – nemāku spriest, to tikai laiks rādīs, bet katrā ziņā ar veselo saprātu novērtējot cenas, kādas bijušas vēsturiski un kādas bija burbulī, un kādas ir tagad, man šķiet, ka tagad burbulis vairs nav un cenas ir nostabilizējušās, un nekustamā īpašuma cenas pietiekami daudzos gadījumos atbilst reālajai vērtībai. Un vēlreiz – nevajag runāt par kaut kādu tur “tirgus vidējo”. Ja esi nekustamā īpašuma investors, Tu nekad nepirksi par tirgus vidējo cenu. Tu meklēsi atlaides, izdevīgus piedāvājumus ievērojami zem tirgus cenas, un tādus īpašumus, kuriem ir liels potenciāls, kuri nes peļņu jau no pirmās dienas. Tādēļ es domāju, ka nekustamajam īpašumam nav burbulis. Taču par akciju tirgu gan es šodien to nevarētu teikt, jo nu vismaz tas, ko es internetā atrodu, ir, ka 2017. gada 9. februārī S&P500 ir sasniedzis savu augstāko līmeni pasaules vēsturē. Man drīzāk tur izskatās pēc nākamā burbuļa… Bet varbūt es kļūdos, un akcijas sāks vēl straujāku izaugsmi, uz man nezināma pamata. Vai aiz cipariņa, kas ir akcijas cena, tiešām stāv uzņēmums ar atbilstošu vērtību? Galvenais – man šķiet, ka es nekustamos īpašumus saprotu vairāk nekā akciju tirgu, man tas liekas tuvāks, tādēļ pagaidām es krāju tam. Tu un pārējie var darīt, kā vēlas. Bet es turpināšu lasīt Toma blogu, jo jau tagad esmu daudz jauna un vērtīga uzzinājis, un varbūt kādreiz es sapratīšu akciju tirgu pietiekami, lai tajā liktu savus iekrājumus, un pārslēgšos uz to. Katram ir jāiegulda tur, kur viņš jūtas labāk, un uz savu atbildību.

Saprotu, ka mans viedoklis var būt nepopulārs, bet es negribu uzskatīt savus bērnus par finanšu investīcijām un rēķināties ar to atdevi. Ja viņi pelnīs daudz naudas un gribēs dalīties ar mani – forši. Ja viņi izvēlēsies tā vietā pelnīt tik, cik pietiek sev, un prioritizēt citas lietas, nevis pelnīt tēva iztikai, – arī forši.

Šķiet jēdzīga pieeja.

Mūžsens jautājums — it īpaši, kad runa ir par mantojumu un “trust fund kids”. Vispār jau esmu kapitālists, bet ar caveat par social responsibility, reasonable wealth distribution, utt utml.

Ja viens cilvēks dzīves pirmajā pusē ir daudz nopelnījis un otrajā pusē bauda darba augļus, nav jau ne vainas. Pārspīlēti vienkārši — varu izvēlēties strādāt pusmodā 8 stundas dienā 5 dienas nedēļā, vai riktīgi rukāt no pirmdienas līdz trešdienai un pārējo nedēļu atpūsties.

Vēl katram ir jāsaprot, ka pasaulē ir mākslīgi izveidota sistēma, kurā nav paredzēts uzkrāt, lai vecumdienām pietiktu. Sistēma ir mērķēta uz šodienas tērēšanu, jo tikai izsūcot visu līdz pēdējam, sistēma spēj eksistēt. Tāpēc sanāk, ka visefektīvākais veids būtu mūsu nodoklis tērēt tagadējiem pensionāriem, bet mums dzīvot no nākamās paaudzes nodokļiem. Tad nebūtu nekādu zudumu komisijām un zaudējumu no banku azartspēļu spēlēšanas. Bet te arī ir savi mīnusi – nav pārliecības par nākotni. Jebkurā gadījumā esmu nonācis pie secinājuma, ka nauda ir instruments kā atņemt no tautas viņu nopelnīto caur inflāciju utt. Tāpēc uzkrāt var tikai ne caur naudu. Ko tieši krast, tas jau cits jautājums.