Nu, un, ka man ir maģistra grāds eksaktajās zinātnēs, vai tāpēc mani ir pieņēmis darbā kāds darba devējs, kas man vēlās arī kaut ko samaksāt? Turpretī virkne humanitāro saņem daudz vairāk kā es. LV tomēr liela nozīme ir radu būšanai un draugiem… un ne tikai politikā un valsts pārvaldē.

“Vajag mazāk raudāt”. Man patīk Tavs izteiksmes stils, joprojām! Izbaudu! 🙂

Hā! Lai pirmajai tiktu cauri, vajag jau kārtīgu analītisko bāzi!

Ja skolā noslinkots un vēlies atgūt iekavēto tad pietiek izurbties cauri vien divām grāmatām:

The Feynman Lectures on Physics (3 sējumi);
The Road to Reality: A Complete Guide to the Laws of the Universe by Roger Penrose

Trāpīgi uzrakstīts! Tieši tas ko domāju arī es.

Uz universitāti es neskrietu (vismaz, ja pašreizējā dzīve aprēķina), bet paralēli darbiem attīstīt eksaktās/analītiskās spējas noteikti noderētu jebkurā nozarē!

Ja ir 30 + gadi un iegūta tā saucamā kaut kāda sociālo zinātņu izglītība, vai ir vērts tagad pārmācīties par matemātiķi?

Visam šajā rakstā varu piekrist. No šī raksta var pārsteidzīgi izdarīt citu secinājumu – sak, humanitārās nozares prasa mazāk darba nekā fizika vai matemātika; tajās var kaut ko uzskicēt uz labu laimi un tikt galā.

Tāda doma, diemžēl, iegājusies postpadomju zemēs, kur vienīgais nosacīti humanitārais priekšmets augstskolā bija marksisms-ļeņinisms. Kaut arī humanitārās nozares tieši tāpat var prasīt smagu darbu, rūpību un precizitāti (piemēram, tulkojumā atveidojot ne tikai jēdzienus, bet arī metaforas), orientēties milzīgā tekstu apjomā, spēt gan pazīt, gan imitēt dažādas ideoloģijas un spriedumu izdarīšanas paradigmas. Nerunājot nemaz par to, ka fiziķim vai matemātiķim varētu pietikt ar vienu pašu svešvalodu (angļu), savukārt humanitāristam būtu labi jāzina vismaz 4 svešvalodas; turklāt humanitāristam jāorientējas arī kultūras vēsturē – t.i. jāsaprot to pašu eksakto zinātņu pamati, lai nebūtu lielu robu par svarīgāko, kas izdarīts fizikā vai matemātikā līdz 19.gs.

Latvijā rūpīgi izglītotus humanitāristus nav viegli sastapt (tie ir vēl retāki par fiziķiem vai matemātiķiem); bet arī šādi cilvēki, manuprāt, ir viegli apmācāmi un būtu ļoti vērtīgi kolēģi jebkurā lielā uzņēmumā.

Visam pamataa ir motivaacija. Es tikko skatiijos TED talk par to, ka cilveekiem ir atmazka, ka jebkas ko vinji nevar ir “tas geenos ierakstiits”. Un tur bija peetiijums, par to, kas tad iisti ir pamataa cilveekiem, kas ir veiksmiigi. Tas bija “grit” – neatlaidiiba, meerkjtieciiba, raksturs. Tur bija ideja, ka tas, kas cilveekiem buutu jaadara ir jaabuuvee raksturs, tad visu var sasniegt. Manupraat shis viss savelkas ljoti labi kopaa ar to video, kas ir augstaak komentaaros par mastery learning un Toma ideju par neatlaidiibu un meerkjtieciibu.
Bet visa pamataa ir motivaacija. Cik ilgi dariisi lietas, kuras tev liekas bezjeedziigas? Saakumaa vajag saprast ko tu gribi, lai peec tam vareetu par to ciiniities.
Shobriid ir izteikta probleema darba tirguu ar millenials – ienaak darba tirguu cilveeki, kas dzimushi ap 2000. gadu. Un ir ljoti izteikts tas, ka cilveekiem nav rakstura, vinji nezina, ko grib – bezmaz katrs otrais “meklee sevi”. Un, protams, viena no lielaakajaam muusdienu probleemaam – instant gratification. Cilveekiem nav pacietiibas “4 gadus zubriities” lai peec tam vinjsh vareetu kaut ko sanjemt. Visu vajag tagad un uzreiz. Tad notiek taadi briinumi, ka cilveeku pienjem darbaa un vinjsh pastraadaa pusi dienas vai nedeelju un jau naak prasiit algas pielikumu. Vinjsh neko veel nav iisti iemaaciijies vai izdariijis, bet vinjam jau liekas, ka vinjam kaut kas pienaakas.
Taatad manupraat jaasaak ir ar to, ka cilveekam ir jaasaprot, kas vinjsh ir un ko vinjsh grib, tad buus motivaacija un tad var buuveet raksturu un sasniegt jebko ko veelas.
P.S. Mans personiigais viedoklis runaajot par eksaktajaam zinaatneem ir taads, ka tas ir “must have”. Par jebkursh cilveeku, kas ir sociologs vai kas tamliidziigs (atkariibaa gan veel no augstskolas) ir skaidrs, ka vinjsh “neko nerubii” un ir “plaanaa galdinja urbeejs” kaa mans teevs teiktu. Un tieshi taapat jebkursh cilveeks, kuru zinu, kas ir fizikas, kjiimijas vai tamliidziigas fakultaates beidzis ir cilveeks ar veertiibu un respekta veerts.

Manā pieredzē ar inženiera diplomu ir daudz vairāk iespēju (atrast (interesantu) darbu, mācīties tālāk ) nekā diplomu kādā konkrētā sociālo zinātņu sfērā. Pēc bakalaura eksaktās zinātnēs viegli var paņemt maģistru citā sfērā, bet otrādi diemžēl ir daudz grūtāk, tāpēc nevajag jau 20 gadu vecumā savu nākotni tik ļoti ierobežot.