Ak, Dievs!
Es absolūti, simtprocentīgi piekrītu. Jāmācās vēl ir daudz, bet katru reizi palaižot tantiņu trolejbusā apsēsties, vai pieturot durvis grūtniecei (vai viņas vīram – vienalga!), vai pasveicinot pretimnācēju parkā, tiešām paliek siltāk ap sirdi.

BET!
Vai tiešām šāda veida informācija, līdzīgi kā pēdējo gadu baiso CSDD kampaņu reklāmas, nonāk līdz tiem cilvēkiem, kam šīs lietas vajadzētu mācīties visvairāk?

Jap, šim es arī varu piekrist. Kad biju ļoti apaļa, visu vecumu vīrišķi bez problēmām leca kājās un deva man vietu arī tad, ja neko neprasīju, bet no sievietēm ap 50 vēl dabūju dzirdēt tekstus no sērijas “pa vārtrūmēm salasījusi un tagad te spiežas citiem virsū” un tamlīdzīgi.
Bet būt jaukam Latvijā mēdz būt pagrūti. It īpaši to var manīt tad, kad esi bijis kaut kur ārpus un tad atgriezies, un tad tas kontrasts ir ĻOTI manāms. Un, ja tu esi smaidīgs vai pieklājīgs, tad uz tevi daudzi skatās ar zināmām aizdomām (ko viņam no manis vajag? vai viņš ir kaut ko salietojies?). Un ļaut vispirms izkāpt/iziet tiem, kuri kāpj ārā no sabiedriskā transporta vai iziet no veikala, un tikai tad pašam doties iekšā – to vispār šeit reti kurš dara.
Ā, un vēl cilvēki mēdz pieklājīgu izturēšanos uztvert kā ņirgāšanos un kļūst agresīvi. Ne visi, protams, bet ir bieži gadījies piedzīvot.

Jaukam būt ir labi! Piekrītu, ka tas ir sevī jāieaudzina, bet tad tas “aiziet”. Lieki uzsmaidīt svešiniekam ar nāks tikai par labu. Bieži jau cilvēki uzsmaida, bet mēs kaut kā automātiski atraujam skatu un kaunamies atbildēt ar smaidu.
Bet par grūtnieces stāstu – diemžēl ir tik traki. Tomēr mani ilggadējie novērojumi liecina, ka visnetolerantākās pret grūtniecēm sabiedriskajā transportā izturas pavisam jaunas sievietes un dāmas ap 50 – sēž kā bluķi un nekust. Ej tu saproti, kas tur ar izpratni nogājis greizi.

Nezinu vai mūsu mentalitātei būtu piemērotā tieši pārņemta amerikāņu komunikācijas maniere, bet, manuprāt, raksta būtība ir par savstarpēju saprašanos, izpalīdzēšanu, kas visbiežāk ir pilnīgi sīkumi, bet dzīvi dara jaukāku. Arī man mēdz būt reizes, kad kļūstu viena no pelēkas masas, mēdz būt reizes, kad jūties stulbi 10. reizi sveicinot pārdevēju jau kurā veikalā, bet viņa pat neatņem sveicienu, jo droši vien neko tādu negaida no pircējiem. Tomēr katru reizi, kad esmu iesaistījusies ar kādu mazimiņu, arī es varu apliecināt, ka ir vismaz divi priecīgāki cilvēki.
Vienreiz stāvējām Centrālstacijas Narvesenā rindā kādi četri cilvēki, priekšā stāv vienkārša paskata sieviete, neteikšu, ka hroniska dzēraja pēc skata, bet nu uz to pusi – par veselu kaudzi sīknaudas pērk vienu vai divus kokteilīšus. Viņai pietrūka 2 centi. Kad pārdevējs diezgan nosodošā tonī to paziņoja, rindā stāvošie sāka cepties’, bet sieviete apstulba un nosarka. Es stāvēju aiz viņas, neko nesakot noliku 2 centus pārdevējam, un tad visi pārējie apstulba 🙂
Pārdevējs, protams, nevar pārdot, ja trūkst naudas, bet vispār – ko konkrēti mums tajā rindā stāvošajiem mainīja tie 2 centi – pilnīgi neko. Bet tas sievietes pateicīgais acu skatiens man tiešām iepriecināja uz atlikušo dienu.
Un es tiešām ticu, ka gandrīz katrs, kam ir palīdzēts, gribēs arī pats kādreiz izpalīdzēt.

Situācija tiešām varētu būt reāla. Plašāk ņemot, problēma ir tajā, ka mēs vidējā paaudze, esot pārmēru nogruzīti darbos(objektīvi, jo situācija tāda izveidojās, kad bija jāceļ valsts no jauna), nedaudz esam palaiduši garām ielikt savos bērnos elementāras pieklājības normas. Viņi izteikti lielākā daļa nebūt nav ļauni. Vienkārši ļoti bieži redzi, ka tādam jaunietim nav iekšā elementāra pieklājība. Pat ne tik daudz pieklājība, bet situācijas reāla uztvere. Nu teiksim, eju pa ietvi garām pieturai. Stāv tur jaunietis un vēl cilvēki. Tu tuvojies. Jaunietis skatās tev virsū, bet paliek kā iemiets. Ko darītu, teiksim es un, pieļauju lielākā daļa manas paaudzes cilvēku? Pakāptu soli sāņus, jo stāv ceļā. Un ne tāpēc, ka baigi tur respektē to garāmgājēju. Vienkārši instinktu līmenī tu sajūti, ka tā būs labāk abiem, vienam vieglāk paiet garām, savukārt stāvētājam mazāk riska, ka garāmgājējs tevi tīri netīšām aizķers. Un tas tiešām neko nemaksā. Tu tāpat tur gaidi, izkustināsi lieku reizi savas kājas. Viss. bet jaunietis stāvēs, kamēr viņu bezmaz nonesīs. Un tad droši ka taisīs lielas acis – jā viņam bija tiesības stāvēt! Protams, par to nav runa. Bet tā ir tāda bezvārdu savstarpēja tolerance. Un tas, manuprāt, ir svarīgāk, kā piemēram lieks smaids.

Manas ārzemēs dzīvojošās paziņas stāsta, ka Latvijas veikalā smaidīgi sveicinot pārdevēju, viņa uz tevi skatās kā uz pustraku. Bet šādas sabiedriskā transporta situācijas diemžēl ir arī Rietumeiropā, kur ir šķietami jaukāka publika. Milānas metro invalīdu vietā sēdēja labi noaudzis jauns vīrietis, kas izlikās nemanām iekāpušo tantuku ar 2 kruķiem. Kāds cits gan piecēlās. Savukārt kolēģe grūtniece šādu pašu situāciju atrisināja pavisam vienkārši – nevis jautāja “varbūt palaidīsi?”, bet bez kādām ceremonijām norādīja uz invalīdu/grūtnieču zīmi un paziņoja “atvaino, bet tu esi apsēdies grūtniecēm paredzētā vietā!” un tika pie vietas. Toma redzētais par čali, kas mierīgi pateica “nē”, ir šausmīgs.

Cits klients – ideālā uzmanība no pārdevējas puses, kad esmu iegājis “tikai paskatīties”, būtu draudzīgi neuzbāzīgs “Ja es jums varu kā palīdzēt, tad droši sakiet!” un attālināties redzot noraidošu reakciju.

Situācija nav izdomāta. Diemžēl.

Piekrītu Gundaram, esmu 2 gadus nodzīvojis UK un man tiešām nepietrūkst tā mākslīgā smaidiņa, kuru no sevis izspiež angļi sarunas laikā un kuram tiešām lieliem burtiem spīd cauri, ka man tu esi īstenībā pilnīgi pie kājas, bet pieklājība prasa. Un nav tā, ka latvieši ir tie drausmīgie drūmie tipiņi kuriem viss ir slikti, esam draudzīga tauta, bet bez ārišķībām, kas man personīgi patīk labāk, nekā Rietumu pasaules viltotais pozitīvisms.
P.S. Visu cieņu Tomam, bet es esmu gandrīz 100% pārliecināts, ka Toms situāciju ar grūtnieci ir ja ne izdomājis, tad vismaz pārspīlējis. Pats regulāri pārvietojos ar sabiedrisko jau kopš 90-tajiem un šādu situāciju neesmu novērojis jau kādus gadus 10 vismaz.

Laikam pirmais raksts, kurā paustajam īsti negribu piekrist. Būt jaukam, laipnam, palīdzēt kādam un jau piesauktais amerikāņu visuresošais, bet neko neizsakošais smaids ir divas dažādas lietas. Cilvēks var pretīnākot pasmaidīt un paejot garām iemest ar akmeni. Nu tā brutalizējot. Manuprāt, tieši šis amerikāņu pārspīlētais uzspēlētais smaidīgums ir tas kas cilvēkos rada zināmu pretreakciju. Sievieti stāvoklī ir jāpalaiž sēdēt. Punkts! Bet tikpat labi varēja būt ka džeks, turpinot sēdēt pasmaidītu, apjautātos kā viņa jūtas un tad sanāktu, ka viss ir ok?