Iesaku iepazīties ar grāmatu Make It stick:

https://makeitstick.net/

Interesantas atziņas par to, kā labāk mācīties! Viena no galvenajām domām: labāk nevis mācīties katru lietu garā blāķī, bet periodiski pārslēgties starp prasmēm, lai tās iemācītos “organiskāk”. Tas gan strādā, ja šīs 2-3 prasmes ir savstarpēji saistītas. Un arī par to, ka ir lietderīgi ļaut sevi nedaudz aizmirst prasmi un tad atkal atgriezties (nevis rukāt 3 mēnešus pēc kārtas nepārtraukti vienu lietu). Bet labāk izlasīt grāmatu pašam!

Lielisks raksts. Esmu pārlasījis vairākkārt, bet gribējās tomēr uzrakstīt savu pieredzi (daļēji, lai arī izteiktu pateicību par blogu kopumā, kas ir lielisks).

Rakstījis ‘Katrā periodā (nedēļā, mēnesī) izvēlies 2-3 prasmes, kuras gribi uzlabot.’
Esmu konstatējis, ka 2-3 prasmes ir ļoti laikietilpīgs un plānojams process. Kaut vai rupji rēķinot nedēļas griezumā (24h*7d = 168):
8h*7d miegam = 56h
8h*5d darbam = 40h
2h*5d ceļam uz un no darba = 10h
2h*7d no rītiem un vakaros pirms došanās uz darbu un gulēšanas (pods, duša, brokastis, vakariņas, trauku mazgāšana, drēbju mazgāšana, gludināšana utt. sīklietas) = 14h.
1h*5d pusdienas stunda darbā = 5h.
(1h*5d (darba dienas))+(5h*2d(brīvdienās)) laiks ģimenei, kopīgas vakariņas, filma, došanās uz veikalu brīvdienās, šis tas cits = 15h.
Kopā = 56+40+10+14+5+15=140, 168-140=28h.
Dienas griezumā tas izskatītos šādi (ņemot darba dienas) = 8+8+2+2+1+1 = 22h, 24-22 = 2h dienā.
Brīvdienās = 8+2+5 = 15h, 24-15 = 9h
(2*5)+(9*2) = 28h
28/3 prasmem = 9.33
Teorētiski sanāk, ka darba dienās var laiku veltīt tikai vienai prasmei, un tad brīvdienās, vienu dienu otrajai un otru dienu trešajai prasmei.
Kā var redzēt, lai to varētu saplānot, ir nepieciešama smaga plānošana. Un tajā visā pa vidu vēl ir jāievieto neparedzētās lietas, lietas, kas jādara retāk kā reizi nedēļā (frizieris, automašīnas apkope, mēneša personīgā budžeta plānošana, pēkšņi zvani no radiem/draugiem, tā paša ziņu paskatīšanās, lai saprastu, kas kas notiek apkārt, personīgā e-pasta lasīšana, aizbraukšana uz pludmali vasarā, piedalīšanās, kādā pasākumā (Rīgas Maratonā), svecīšu nolikšana 11. novembrī utt.).

Rodas neliels jautājums, vai pietiek mācīties jaunu prasmi tikai vienu dienu nedēļā (ja pat tā ir 9h. Vai nav tā, ka nākošajā sestdienā, es vēl atcerēšos, ko esmu darījis iepriekšējā sestdienā? Vai atkal otra galējībā, darba dienās, pirmdien vienu lietu, otrdien otru lietu, trešdien trešo, vai ceturtajā, es atcerēšos par pirmdienas divām stundām, vai nevajadzēs vienu stundu vien veltīt tikai tam lai atcerētos, ar ko pirmdien beidzu?
Vēl, vai var prasmēs skaitīt arī kaut ko tādu, kas ir vienkārši hobijs, jo tiem jau pēc aprēķina, laiks galīgi nepietiek. Teiksim, esmu liels video spēļu mīlētājs, taču pēdējo četru mēnešu laikā nav sanācis, laiks palaist nevienu spēle, kas rada nelielu depresiju, jo patstāvīgi klausos video spēļu podcastus, un zinu par jaunajām spēlēm, taču nesanāk laika tās uzspēlēt.

Piemēram. Mērķis, nomest 15kg lieka svara trijos mēnešos. Ir izpētīts un arī atrasta laba treniņu programma, bet tā prasa savu ieguldījumu, 1.5h-2h dienā, katru dienu. Vai var rēķināt, ka tās brīvās 2h darba dienās tiek veltītas šim, bet brīvdienās (nu jau 7h, jo 2h tiek veltītas treniņiem) varu veltīt, kam citam. Jo teorētiski, ja vēlos mērķi sasniegt, treniņš katru ceturto dienu nestrādās, un brīvdienās 9h tam nav nepieciešamas. Tas ir jādara katru dienu konstanti un disciplinēti.

Tātad mans lielākais jautājums ir, vai veltīt prasmei 9h nedēļā, tos pašus trīs mēnešus, paralēli fiziskajiem treniņiem (kas, teorētiski ir daudz), bet tikai vienu dienu nedēļā, ļaus man šo prasmi apgūt, teiksim jaunas programmēšanas valodas apgūšanas, vai kādas 3D zīmēšanas programmas apgūšana, vai jaunas vienkārši valodas apgūšana, vai izlasīt grāmatas par finansēm (kuru saraksts jau man ir no 12. grāmatām). Vai lasot grāmatu tikai vienreiz nedēļā, ļaus man atcerēties nākošajā sestdienā, kas tur ir bijis?
Vai labāk, tomēr veltīt šos trīs mēnešus tikai treniņiem un tad brīvdienas hobijiem (tām pašām video spēlēm). Un pēc trim mēnešiem apturēt treniņus un video spēles, un veltīt trīs nākamos mēnešus, jaunas vienas prasmes attīstībai, gan darba dienas, gan brīvdienas, visas 28h nedāļā. Vai var atļauties visas trīs?

Precīza atbilde jau laikam nevienam nav, bet pēdējā laikā esmu konstatējis, ka esmu iekļuvis tāda nelielā rutīnā, kas ir nedaudz depresīva, un itkā, gribās apgūt visu, bet laika visam nav, un tad jūtos, ka nevaru apgūt neko.

Paldies,
Nils

Ir daudzas tādas grāmatas, tādēļ par šo arī esmu spriedis. Man liekas, ļoti būtisks ir punkts par sērijveida fokusu, ko daudzi palaiž garām. Tu vari dzīvē darīt dažādas lietas, bet vienlaicīgi fokusēties tikai uz vienu vairāku gadu garumā – tam nav nekāda sakara ar to, kā cilvēks vienas dienas laikā sēž FB, tvitterī, lēkā starp logiem un darbiem un neko neizdara.

Es nezinu, kas ir “pareizs”, tikai prātoju par to, kā pats organizēju dzīvi. Manā pieredzē gan darīt kaut ko paralēli ikdienai ir ļoti grūti, jo trūkst laika – it īpaši, kad uzrodas ģimene. Tādēļ mēģinu saorganizēt savu darba dzīvi tā, lai man tajā būtu daudz, ko mācīties (un tad pielieku lielākas pūles/fokusu, nekā prasa darba uzdevumu izpildīšana, lai attīstītu sevi). Kādreiz, kad ģimenes nebija, darīju paralēli. . .

Prasmes jau var pamanīt daudz ātrāk, pēc dažiem gadiem. Pēc 4-5 gadiem intensīva darba jau būsi diezgan labs. 10+ gadi parasti saucās minimums miestarībai.

Jā, tas pats princips!

Par tekstu – personīgais stils. Man patīk, ka ir atstarpes, liels fonts, viegli salasīt telefonā vai uz datora. Protams, uz dažiem telefoniem var izskatīties pārspīlēti.

Man patīk tas “jautā – kur vēl esmu vājš?”, angliski esmu dzirdējis līdzīgu ieteikumu: “find something that you suck at and try to improve”.

Kāpēc spraugas starp rindām un rindkopām ir tik lielas? Modernās vadlīnijas vai reāli pētījumi? Vienā ekrānā redzu tik maz teksta it kā būtu atšķīris grāmatu par Hariju Poteru.

Šī ir tāda diezgan slidena tēma, par ko ir daudz domāts. Palasīju šādus tādus avotus, piemēram “The Shallows: What the Internet Is Doing to Our Brain” un līdzīgus, un tur par šo ir daudz sacīts. Īsāk un tēlaināk sakot, ir burkānu cilvēki un pankūku cilvēki. Burkānu cilvēks urbj savu jomu dziļumā un ir profesionālis, bet pankūku cilvēks izplājas pa daudzām jomām un tāds īsts speciālists nav nevienā no tām, toties ar viņu var būt ļoti interesanti parunāties. Dažādu apsvērumu dēļ pankūku cilvēku ir krietni vien vairāk, bet burkānu cilvēki ir vairāk pieprasīti un labāk apmaksāti. Protams, arī burkāns var palaist šādus tādus atzarus, taču galvenā sakne ir viena un stabila.

Interesants raksts, patiešām! Vai pareizi saprotu – ja vēlos uzlabot savu dzīvi, tad man būtu jādara sekojošais – izdomāju, ko vēlos apgūt (piemēram, teātris), un to sāku darīt un daru, piemēram, 4 gadus paralēli savai ikdienai. Pēc četriem gadiem to vairs nedaru un sāku darīt, ko radikāli citu, piemēram, mācos matemātiku atkal četrus gadus utt.. Vai šis modelis ir pareizs? Reāli savus “skillus” sākšu pamanīt tikai pēc 10 gadiem?

ha ha super raksts. būtu interesanti tevi kādreiz satikt.
es pats esmu arhitekts, kurš lasa par biznesu, klausās par psiholoģiju, čeko jurisprudences studiju programmas, un saprot, ka visas šīs jomas, viena otru tikai papildina.

Paldies!