Urgent important.
Cilvēki pārāk daudz risina problēmas, kas “deg” nevis tās, kuras ir svarīgas.
Manuprāt ļoti labi šī problēma un vēl vairākas saistībā tieši ar leadership ir aprakstītas Virtuous Leadership grāmatā. Iesaku izlasīt, jābrīdina gan ka tur daudz garīgums ir, bet bez tā ļoti daudz labu domu.
Un, protams, ja kāds vēl nav izlasījis – “7 habits of highly effective people”, tā gan parasti ir nr 1 grāmata ar ko cilvēki sāk. Šī grāmata ir pamats lielākajai daļai mūsdienu grāmatu. Te ir ļoti labi aprakstīts par motivāciju.
Vēl neatceros kur tieši, bet ir ļoti labi aprakstīts par to kā jāmāk delēģēt un kā jāspēj veidot darbinieki un viņu uzdevumi un atbildības, lai nebūtu tā, ka “ja grib lai kaut ko izdara kārtīgi – jādara pašam”.
Ko no sevis varu pielikt – es arī vienmēr no rītiem strādāju, tās ir produktīvākās stundas – pirms sociālajiem tīkliem un visādām blakus lietām, padari to ko vajag un tad var sākt bakstīties apkārt.

Pie atziņas, ka diena jāiesāk ar to, ko tiešām vajag izdarīt, kaut kad nonācu saviem spēkiem. Īpaši tad, ja tas ir kas lielāks par vidējiem ikdienas štruntiem, kuri lieliski pamanās noēst visu laiku, pie tam atstāj arī tādu mānīgu “bet es jau vispār tīri tā neko esmu pastrādājis [pēc tasku skaita]” sajūtu, “to lielo jau varēs vēlāk iesākt”, kaut gan patiesībā otrādi – tieši sīkumus var jebkurā brīdī vēlāk apdarīt (bet nevajag arī pārāk samarinēt, lai nav pēc gada “a kāpēc šito vispār vajadzēja”, jo kaut kas cits jau ir pamainījies, ka konkrētā lieta vairs nav aktuāla).

Bet, ja diena iesākta ar kafiju, sociālajiem tīkliem un luņa laišanu, tad ir ļoti viegli tā arī turpināt. 🙂

Ko nozīmē “izslēgt epastu”? Epasts, sociālie tīkli un jebkas, kas mēģina iebāzties manā laikā ar savām notifikācijām – man pēc definīcijas ir izslēgts, tiekot atvērts tikai tad, kad es pats esmu gatavs tam veltīt laiku. Jo 99.9+% tādu paziņojumu neprasa tūlītēju reakciju, taču tas notifikāciju skaitlis kaut kādā ekrāna stūrī tomēr karājas un izraisa ziņkāri “a kas tad tur tomēr ir”, novēršot uzmanību no būtiskā.

Cita lieta – kaut kādi mission critical paziņojumi, ka nogāzies kaut kas, kas nekādā gadījumā nedrīkstētu nogāzties. Bet tiem tad jābūt stipri konkrētiem un tiešām svarīgiem, lai neaizdirš ēteru un neiemidzina modrību – ka jebkādi jaunumi tur patiešām pieprasa tūlītēju uzmanību. Nevis kā sirēna, kas tāpat katru dienu skan, līdz tam neviens vairs nepievērš uzmanību, kamēr neiebrūk jumts.

Aija, novēlu, lai izdodas atrast, kā atslēgties un noregulēt dzīvi! Nav viegli, bet jādara.

Paldies par rakstu, tieši īstajā brīdī, jo esmu tuvu izdegšanai darbā – gan fiziski, gan morāli nogurusi. Esmu Vadītāja ar sīko problēmu menedžmentu un bez atbalsta komandas un jaunu uzdevumu kaudzi, netieku galā, uz izmisuma un depresijas robežas. 🙁

“Plans are irrelevant, planning is essential” Winston Churchill. Piekrītu, ka vajag balancēt laiku darbam un atpūtai, bet dazkārt brīvajā laikā pastaigāties pa parku un domāt par problēmu no ne-ofisa skatupunkta arī noder.

Jā, prioritizēšanai labi palīdz, es arī dodu kolēģiem lasīt 🙂

Par produktivitāti noteikti ir taisnība. . . īstermiņā vari būt produktīvs un rukāt 24/7, bet tikai īstermiņā. . .

Paldies par atsauci, patīkami, kad kāds padalās ar savu pieredzi un instrumentiem, kas veicina to sasniegšanu. Lai veicas Tom! Grāmatu noteikti izlasīšu pats.

Paldies, Tom!
Vērtīgi atgādinājumi. Jā , mūsu laikam piemīt savas īpatnības, un iespēja būt pieskāriena (tehnoloģiskā , šajā gadījumā) attālumā ir arī lāsts 🙁 . Lai mums visiem izdodas sevi pasaudzēt no izdegšanas, darboties ar prieku, un mācēt baudīt dzīvi pēc darba! 🙂

No manis 2 saistīti ieteikumi:

(1) Jāuzstāda ambiciozas, bet ne optimistiskas (nereālistiskas) ekspektācijas pret sevi un apkārtējiem – kolēģiem, darbiniekiem, partneriem.
Ambiciozas ekspektācijas – lai būtu vieta, kur augt. AKA “Vienmēr varam & cenšamies izdarīt labāk”, BET…
Ne optimiskas ekspektācijas – gandrīz vienmēr jāpieņem, ka gan pašam visu ieplānoto nesanāks izdarīt, gan sanāks neveiksmes. Tolerance pret neizdošanos ir must have, ja gribi nezaudēt nervus.

(2) Plānot laiku neieplānojamajam.
Jebšu plānošana, ka būtiska daļa darba laika aizies neparedzētām lietām. Esmu strādājis komandās, kurās bija krietni labāka laika plānošana, nekā vidēji Latvijā/nozarē. Un arī tajās šo konceptu saknē nesaprata un nevēlējās ieviest. Kas ir saprotami, it sevišķi ņemot vērā tipisko incentīvu struktūru. Bt nepareizi. Šī koncepta izprašana un ieviešana var būt tas, kas atšķir vidējas komandas ar vidējiem rezultātiem no izcilniekiem.

Ja nedara šīs divas lietas, tad notiek tas, par ko Jānis Bergs rakstīja:
“ja tev piemīt tieksme veidot neizpildāmus plānus, tad nobeigsies gan pats, gan arī tavi darbinieki.”
Pilns raksts šeit: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/janis-bergs-kas-klust-par-uznemejiem.d?id=49071519

+9000 “Atstāj darbu birojā”
Kategoriski nepiekrītu komentētājiem, ka WLB neeksistē / ir utopija / nereālistiski.

Ja tu strādā intelektuāli izaicinošu un radošu darbu (startup founderi lookin at you), tad WLB ir vienīgais veids, kā būt produktīvam ilgtermiņā (IMHO).
Vidējais cilvēks ir par kārtu produktīvāks, ja spēj nodalīt savu uzmanību un fokusēties uz vienu uzdevumu.
Un vadītāji arī ir cilvēki.
Tātad, laiks, kad fokusējies uz darbu, un laiks, kad fokusējies uz (sociālo/ģimenes) dzīvi.
Protams, ir reti izņēmumi, visādi Eloni Muski utt. Bet runāt tikai par šiem izņēmumiem = confirmation bias.
Jo neviens nerunā par neskaitāmajiem “24/7 uzņēmējiem”, kuri citiem (un sev) apgalvo, ka strādā 16h dienā. Diemžēl liela daļa no tā laika ir diezgan neproduktīva.
Mana pieredze noteikti nav reprezentatīva izlase, bet es satieku gandrīz tikai šādus uzņēmējus.