82 Comments

  1. Kihots
    20. februāris, 2017 @ 11:41 am

    Pilnīgi piekrītu visam tavam rakstītajam! Labs rakstiņš 😉 paldies ka esi viens no retajiem, kurš cenšas atvērt acis sabiedrībai 😉

    Reply

    • Toms
      20. februāris, 2017 @ 2:15 pm

      Paldies par atsaucību!

      Reply

    • Ugo
      20. februāris, 2017 @ 7:47 pm

      Pārsteidzoši. Cilvēks ir uzrakstījis garu rakstu tikai par nodokļiem, turklāt vēl sakās ka maksā nodokļus pilnā apmērā, bet rakstā ar uzrakstīto viņš parāda, ka viņam nav ne mazākas saprašanas par kopējo nodokļu slogu. Piemēram, vairākkārt rakstā viņš ir pieminējis novērtējumu 25%, 35% vai 45%. Tad lūk, darbaspēka nodokļi vien jau sastāda 34% VSAOI + 23% IIN. Vēl ir jāmaksā UIN, PVN, NIN, visi nodokļi par autotransportu, visas iespejamās muitas, akcīzes, utt. vēl vismaz 20 dažādi nodokļi. Par slēptajiem nodokļiem un nodevām vispār nerunājot. Gribu zināt kā šis cilvēks ir spējis iekļauties 25% vai 35% ja pats sakās esam nomaksājis visus nodokļus? Arī 45% bieži ir visai nereāli, nelietojot dažādas nodokļu optimizācijas shēmas. Vai raksta autors varētu ar konkrētiem datiem atklāt cik tad un tieši par ko viņš pēdējā laika ir samaksājis kādos nodokļos, lai viņa rakstītais kaut vismazākā mērā kļūtu ticams?

      Reply

      • Toms
        20. februāris, 2017 @ 11:04 pm

        Paldies par komentāru. Augstāk 25%, 35% un 45% nav lietots atsaucē uz konkrētu nodokli, bet lai ilustrētu principu par margināli pelnošu uzņēmumu.

        Skaidrs arī, ka vienkārši summēt visus nodokļus (34% VSAOI + 23% IIN + 15% UIN + 21% PVN utt) ir analfabētisms, kas neko nepaskaidro. Tā tā matemātika nestrādā. Plus vēl uzņēmējdarbības forma, ienākumu un izmaksus struktūra un citi apsvērumi gana sarēžģī stāstu. Daži uzņēmumi ar nodokļos maksā ļoti zemu procentu, kamēr citiem procents sanāk augsts, un ar vienkāršu aritmētiku “vidējo” uzņēmumu neraksturosi.

        Nē, tiklīdz gribam runāt konkrētos skaitļos jāķeras pie plaša griezuma statistikas — un mēs visi zinam citātu par statistiku un lielajiem meliem. Nākamās nedēļas laikā būs vēl viens raksts par nodokļu tēmu, šoreiz ar vairāk statistiku un skaitļiem — par to jāizsakās uzmanīgi un plašāk.

        Bet īsumā — ir ļoti dažādi paņēmieni, kā mērīt nodokļu slogu, un katram ir savi plusi un mīnusi. Augstāk minētais PwC pētījums tieši cenšas mērīt nodokļu slogu uzņēmumam, un nonāk līdz 35%. Jā, tas ir tikai viens skaitlis, pēc konkrētas metodoloģijas — nav ietverta daļa, kas jāmaksā iedzīvotājam. Bet tā ir viena skaidri definēta mēraukla, kas atļauj salīdzināt dažādas valstis.

        Tikpat labi var lietot citas mērauklas un skaitlis būs savādāks — augstāks vai mazāks. Bet secinājums daudz nemainīsies — kopā Latvijā nodokļu nasta ir vieglāka kā daudzkur Eiropā un pasaulē. Smagāka zemi pelnošajiem, jā, bet kopā vieglāka.

        Piemēram — var ņemt nodokļu ieņēmumus kā procentu no IKP visas valsts griezumā. Tāda kā tautas nodokļu sloga mēraukla:

        https://data.oecd.org/tax/tax-revenue.htm#indicator-chart

        Var redzēt, ka OECD vidējais 2015. gadā bija 34%, kamēr Latvijā 29%. Šeit atkal mīnuss — nav atspoguļots ēnu ekonomikas efekts. T.i., šī mēraukla nesalīdzina slogu, ja visi maksātu visus nodokļus.

        Mērauklas ir dažādas, un katru izmantojot ir skaidri jāsaprot, par ko mēs runājam. Un jāsalīdzina ābolus ar āboliem.

        Kamēr tipiskais gaudu stāsts paņem vienu šauru piemēru — piemēram, cik uzņēmumam izmaksā algot darbinieku ar neto algu 1000 eur Vācijā un Latvijā — un no tā taisa traģēdiju. Ignorējot kopējo nodokļu slogu kā arī faktu, ka šis cilvēks Latvijā pelna virs vidējā, kamēr Vācijā ir uz nabadzības sliekšņa.

        Reply

        • Armands
          21. februāris, 2017 @ 12:28 am

          Izlasot rakstu, 1) Gribas ticēt, ka Toms patiešām ir nomaksājis visus nodoklus no saviem ienākumiem, gan 23% IIN, gan 34%

          2) lai analizētu un sniegtu padomus reālajam biznesam- ražošanai, tirdzniecībai, vajag tomēr pašam pamēgināt izveidot ‘ marginālu’ biznesu un maksāt algas saviem darbiniekiem

          Reply

          • Toms
            21. februāris, 2017 @ 9:32 am

            Pašreiz mans ienākumu avots ir normāls algots darbs, kur 45% no darba devēja tēriņiem par mani aiziet nodokļos. Pie reizes arī esmu viens no šī jaunā uzņēmuma izveidotājiem, tā kā izmaksu iespaidu uz budžetu jūtu.

            Bizness top, un par to drīz būs arī blogā. . . jācer, ka ne margināls, bet to neviens nevar garantēt. Lai nu kā, pie mūsu modeļa šaubos, vai nodokļi būs izšķirošie.

    • Kaparkaps
      21. februāris, 2017 @ 2:24 pm

      Nez kāpēc ieejot veikalā vai maksājot kārtējos rēķinus, pārņem sajūta, ka dzīvoju kādā lielpilsētā? Nodokļi, iespējams, ir ok, bet cenas veikalos, pakalpojumiem ir kosmosā uzpūstas! Par piemēru ņemot kaut UK vai Vāciju, kur apģērbties var krietni lētāk!
      p.s. Uzdod jautājumu sev, kā dzīvo cilvēks ar minimālo algu kaut kur Rietumeiropā un kā Latvijā, tad arī redzēsi nodokļu, nodevu patieso slogu samēru!!!

      Reply

  2. Ringolds
    20. februāris, 2017 @ 11:50 am

    Lielisks raksts, paldies!

    Reply

    • Toms
      20. februāris, 2017 @ 2:16 pm

      🙂 paldies, nāc vēl!

      Reply

  3. Olafs
    20. februāris, 2017 @ 12:30 pm

    Negatīvu iespaidu droši vien atstāj arī ēnu ekonomika ne?
    Nezinu, kā ar to ir romānu tirgošanas nozarē, bet šur tur droši vien varētu traucēt tas, ka kāds pakalpojumus piedāvā, tos pašus foršos nodokļus apejot.

    Reply

    • Olafs
      20. februāris, 2017 @ 12:50 pm

      Reply

    • fds
      20. februāris, 2017 @ 12:59 pm

      Nu ēnu ekonomika kropļo konkurenci un tad šie marginālie uzņēmumi paliek vairāk, jo tirgus nevēlas viņu preces/pakalpojumus, jo tie ir loģiski dārgāki. Ja pēc skata 2 praktiski vienādi pakalpojumi vai preces, bet viens maksā teiksim par 25% dārgāk – cilvēks izvēlēsies lētāko.

      Reply

    • Toms
      20. februāris, 2017 @ 2:18 pm

      Jā, konkurences kropļošanas efekts ir reāls. Var, protams, gaidīt, ka VID to visu apkaros — bet būs ilgi jāgaida. Drīzāk palīdzēs, ja paši sāksim vienmēr prasīt, lai partneri lietas dara “pareizi” — ar papīriem.

      Reply

  4. Andrejs
    20. februāris, 2017 @ 12:59 pm

    Taisnība.
    Pats esmu mikro-uzņēmuma pavēlnieks jau no pirmā gada, kad šis režīms tika ieviests.
    Pēc ziņām par 15% nodokli mani ilgi un dikti aicināja reģistrēties Igaunijā, jo redz, čomi jau tur paspējuši sareģistrēties un būs vienkārši perfekti. Tomēr es dzīvoju šeit un mīlu šo valsti. Labāk +6% nodokļos, bet savā zemē, nekā 5% svešā.

    Reply

    • Toms
      20. februāris, 2017 @ 2:20 pm

      Jā. . . man, piemēram, arī nepatiktu sajūta, ka es šeit Latvijā dzīvoju uz citu nodokļu maksātāju rēķina.

      Hehe, un man patīk “mikro-uzņēmuma pavēlnieks”. . . labs tituls!

      Reply

  5. Andris
    20. februāris, 2017 @ 1:00 pm

    Foršs ieraxts.
    Vienkāršs un precīzs nodokļu un valsts – privātpersonas attiecību apraksts, kuru katru reizi var atsūtīt kā referenci, ja nav vēlmes kārtējam gaudotājam paskaidrot savu viedokli kā ir uzbūvēta demokrātiska sabiedrība.
    IT industrijai, kurā es strādāju, ir tā privilēģija nodarbināt cilvēkus, kuri maksā savā lielajā vairumā visus nodokļus, jo noklusētais intelekta daudzums kā ieejas barjera šajā biznesā veicina veselīgu izpratni par valsti un sabiedrību.
    Death and taxes!

    Reply

    • Toms
      20. februāris, 2017 @ 2:21 pm

      Paldies. IT nozare šajā ziņā tiešām viena no sakārtotākajām, par ko prieks.

      🙂 par šī raksta lietošanu kā referenci tikai priecāšos!

      Reply

      • Oskars
        14. marts, 2017 @ 8:57 am

        Entry-level programmētājam mēdz būt pagrūti atrast darbu nelielā IT uzņēmumā, kurā biroja 3 kabinetos nestrādātu 4 uzņēmumu darbinieki, kuri par kolēģiem pie blakus galda “neko nezin”. Paskatoties atsevišķu IT uzņēmumu nomaksātās IIN un VSAOI summas, skaidrs, ka darīšana ar kārtējo “mikrouzņēmumu”.

        Reply

  6. Egita no Virtuves
    20. februāris, 2017 @ 1:40 pm

    Lielisks raksts. Kaut vairāk cilvēku to sāktu saprast!

    Reply

    • Toms
      20. februāris, 2017 @ 2:21 pm

      Paldies!

      Reply

  7. Mazzzaa
    20. februāris, 2017 @ 1:41 pm

    Vienīgais, kas mani notur ziņģētāju pulkā ir acīmredzamā nodokļu naudas šķērdēšana tur, kur bez tās var arī iztikt. Spilgtākie piemēri būtu citadele, gaismas pils, vid ēka ar savām zelta durvīm un deputātu transporta kompensācijas. Par pārējo Tev pilnīgi piekrītu.

    Reply

    • Toms
      20. februāris, 2017 @ 2:22 pm

      Par to varu pilnīgi piekrist, un par šķērdēšanu un korupciju ir jāpiekasās nepārtraukti — savādāk cilvēkiem sajūta, ka var darīt, ko grib. Vienkārši jāuzmanās, lai kopējais iespaids nesanāk — viss ir slikti, bēdu leja.

      Reply

      • Māris
        21. februāris, 2017 @ 12:50 pm

        nav tā, ka šī “nodokļu naudas šķērdēšana” rada vajadzību pēc nodokļu celšanas, jo budžeta maisā ir tāds kā caurums, pa kuru nauda izbirst un vajag šo izbirušo apjomu atpelnīt?

        Reply

      • Armands
        22. februāris, 2017 @ 12:41 am

        Tom, jautājums: kāds tev šķiet mūsu valstī varētu būt ticamāks scenārijs:
        1) valsts pārvaldes struktūru, funkciju un budžeta audits ar reālu restrukturizāciju un korekciju
        vai
        2) ierēdņu ierosināta PVN un citu nodokļu paaugstināšana

        Reply

  8. Ervīns Gorelovs
    20. februāris, 2017 @ 1:41 pm

    Manuprāt, šis ir visnotaļ daudzpusīgs raksts. Labs starterītis. Zviedrisks. Ir ko mieloties.
    Tiesa, līdz sāta sajūtai mazliet pietrūkst. Pat manai Latviešu dvēslei’, kas samaksājis ieejas maksu, vēlas pieēsties vairākām dienām uz priekšu 😀
    Tam es redzu 2 iespējamos izskaidrojumus:

    1. Lai šis viedoklis būtu “gana” barojošs, manam potenciāli “FastFood” trenētajam “kuņģim” ar veselīgu viedokli ir par maz. Trūkst drāmas! Trūkst Sāls un Cukurūdens! Bet – par laimi, tā ir patērētāja problēma. Neviens ar varu man apšaubāmas kvalitātes ēdienu mutē nestūķē! – vai tomēr? 🙂
    Par to paldies, Tom! Nākamreiz, iekožoties saldajā ogļhidrātiem pārpilnajā baltmaizē, kas pat pēc 20 gadu stāvēšanas istabas temperatūrā nepelē, – es atcerēšos šo garšu un rakstā ietvertās atsauces.

    2. Es tomēr gribu arī saldo ēdienu! Proti, jā, arī es uzskatu, ka mūsu nodokļi .excl tabulas pēdējā ailītē izskatās visnotaļ rentabli. Taču man ir žēl, ka mēs visi neesam informēti par to, ka, ja saskaitāmos maina vietām, tad summa, jā, nemainās, taču uztvere – gan! Piemēram: 5+5+5+5+2 un pat 7+3+9+1+2 (grupējot saskaitāmos – treniņa jautājums) psiholoģiski rēķinās ātrāk un līdz ar to arī psiholoģiski vieglāk kā 7+4+5+4+2.
    Proti, izslavētais fakts par to, kāpēc mums ir tik mazs Neapliekamais minimums (no darba ņēmēja skatu punkta), ir psiholoģiski grūti uztverams.
    Tāpat kā moments, kad uzņēmuma ienākumi, ko, piemēram, paredzēts jaunajā gadā reinvestēt uzņēmējdarbības attīstībā, tiek aplikti ar nodokli – ir absurds. Tajā pašā laikā dividenžu izmaksāšana valdes locekļiem ir aplikta ar ļoti demokrātisku nodokli, salīdzinot ar Igauņiem, piemēram. Kas rada situāciju, ka man ir izdevīgāk paņemt naudu, nevis reinvestēt to. Neliels rūgtumiņš. Kā pēc rukolas žļembāšanas bez riekstiem.

    Man personīgi vēl nav skaidrs, ko un vai darīt. Bet varbūt, ja mēs pārstātu vienatnē urbināt plānos galdiņus savās virtuvēs, bet sabalansētu ambīcijas ar realitāti (kas nemaz nav tik skarba, kā daudzos jo daudzos portālos šobrīd var lasīt), varbūt tad mēs beidzot būsim paēduši! 🙂

    Baltu kreklu mugurā un lāpstu rokās – ķeramies klāt; Michelin zvaigznītes rakt.

    Reply

    • Toms
      20. februāris, 2017 @ 2:25 pm

      Paldies! Par pārinvestēšanas nodokļu atvieglojumiem tiešām būtu vērts runāt. Un tas, ka zemās dividenžu likmes motivē visādus brīnumus, arī skaidrs.

      Nodokļu struktūru noteikti iespējams uzlabot. Domāju gan, ka varam par to runāt, nebraucot bēdu lejā!

      Reply

  9. Zane
    20. februāris, 2017 @ 3:03 pm

    BEIDZOT normāls raksts!

    Ēnu ekonomika – esi tik bezspēcīgs ikdienā saskaroties ar konkurentiem, kuri piedāvā tik zemu cenu, ka Tu ar saviem godīgi nomaksātajiem nodokļiem vari iet ratā..

    Un mūžīgā neziņa katra gada beigās pirms LV budžeta pieņemšanas – ko jaunu izdomās, kas būs, kā būs..

    Reply

    • Toms
      20. februāris, 2017 @ 4:39 pm

      Par nepārtrauktajām izmaiņām tiešām ir taisnība. . . un pat ja neceļ nodokļus, pārtaisīt visus papīrus katru gadu ir tāds čakars, ka mazam uzņēmumam var rokas nolaisties.

      Reply

  10. Juris
    20. februāris, 2017 @ 3:39 pm

    Cerēju uz kādu reālu salīdzinājumu ar citām valstīm, bet …
    – Pagājušajā gadā vectētiņu aizvedu uz slimnīcu (75 gadi) – izoperēja, 2 nedēļas pavadīja slimnīcā ~ visa pensija bija jāsamaksā līdzmaksājumos.
    – Mašīnai bukses jāmaina 2x gadā, brālis Francijā savam auto bukses nav mainījis jau 5 gadus.
    – Līdz šim ceļojot nav sanācis iegriezties nevienā Latvijas vēstniecībā … cerams, ka arī nevajadzēs.
    – Pa mežu arī eju bez bailēm
    – Vai pienācīgi rūpējies par tantiņu, kurai vecumdienas jāpavada stāvot lietū un salā uz ielas tirgojot novītušas puķes? – vai ceļojot esi ko tādu uz ielas redzējis (Eiropā)?

    Grāmatu diemžēl neesmu izlasījis, latviski arī ir? Pieļauju, ka tirgus par mazu 😉

    Reply

    • Toms
      20. februāris, 2017 @ 4:43 pm

      Par līdzmaksājumiem — domāju, tur noteikti būtu lietderīgi vairāk ņemt vērā cilvēka maksātspēju, it īpaši pensionāra gadījumā. Tomēr kopumā Latvijā medicīnu iespējams atļauties arī “parastajam cilvēkam”, lai gan kvalitāte ne vienmēr tāda, kā gribētos.

      Par ceļu kvalitāti. . . njā, šeit grūti strīdēties pretim.

      Par tantiņu — diemžēl gribētos labāk — te atkal jautājums par to, cik daudz esam gatavi tērēt. Esmu redzējis līdzīgus skatus ASV, Anglijā, Itālijā, Grieķijā. . .

      Reply

    • Jānis
      20. februāris, 2017 @ 8:34 pm

      Paldies par rakstu! Pēdējā laikā mani pamatīgi uzvelk sarunas par nodokļiem. Gan nodokļu maksātāji, gan nemaksātāji saņem no valsts pa lielam vienādus pakalpojumus (lai arī cik kvalitatīvi tie būtu). Taču par tiem maksā tikai vieni. Reāla zagšana! Es arī varu tātad brīvi aiziet pie friziera (kur man regulāri jāprasa, lai izsit čeku), nogriezt matus un aiziet nesamaksājis.

      Bet atbildot uz Jura rakstīto, Latvijā medicīna, lai arī kā ir zākāta, joprojām ir ļoti pieejama “parastajam cilvēkam”. Skatoties ASV seriālus, nevarēju saprast, kāpēc visu laiku tiek runāts par kaut kādu apdrošināšanu. Vēlāk no paziņām uzzināju, ka, nokļūstot slimnīcā, pat labi situēts cilvēks var ļoti ātri kļūt par bezpajumptieku, jo viņa apdrošināšana nesedz konkrētās dzīvības glābšanai nepieciešamās operācijas. Rēķins uz 400 000$, atņemta māja, melnais sarakts, neviena cita banka kredītu jaunam īpašumam nedod. Nezinu gan kas tur tagad ir mainījies ar to Obamacare.

      Reply

      • Toms
        20. februāris, 2017 @ 11:06 pm

        Mans draugs soms ASV netīšām izsauca ātro palīdzību, jo bija klepus ar asinīm. . . $7,000 rēķins. . .

        Reply

        • Davis
          20. jūnijs, 2017 @ 12:59 am

          Lūk šis ir nejēdzīgas sekas, ko es tiešā veidā saistu ar apdrošināšanas sistēmu. Teorētiski apdrošināšanai būtu jānodrošina visiem pieejama medicīna par vidēji nedaudz dārgāku cenu nekā aritmētiski vidējie tēriņi uz vienu cilvēku, ja šīs apdrošināšanas nebūtu. Un teorētiski labi – visi samaksā nedaudz dārgāk, bet jūtas droši, ka ja arī viņa izmaksas būs ļoti lielas, tās nosegs apdrošinātājs.

          Bet, kas notiek praksē – zinot, ka par pakalpojumu vairs nemaksā pats cilvēks medicīnas iestādes var drošāk celt cenu pakalpojumam, jo tā kā par apdrošināšanu cilvēks ir samaksājis viņš izvēlēsies nevis lētāko, bet ērtāko pakalpojumu.
          Tas izsauc cenu kāpumu tirgū, bet tas savukārt nozīmē, ka jāceļas ir apdrošināšanas likmēm, kas pēc tam atkal ļauj pacelt pakalpojumu cenas un tā nebeidzamā ciklā. Beigās sanāk, ka cilvēks ir spiests maksāt dārgu apdrošināšanu vai riskēt ar vēl dārgākiem pakalpojumiem – izdevīgi apdrošināšanas kompānijām un medicīnas preču ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem.

          Itkā taču saprotams, ka 7000 USD ( un dzirdētas vēl amizantākas summas) neatspoguļo patieso pakalpojuma vērtību, bet kaut kādas sistēmas sekas. Bez cilvēka darba šajā pakalpojumā nekā ļoti dārga nav. Turklāt maz ticams, ka ātrās palīdzības mediķiem tiešām maksā tik daudz lai izskaidrotu teiksim 30K USD ieņēmumus dienā, kas rodas no apmēram 4 izbraukumiem dienā.

          Žēl jo teorētiski apdrošināšana varētu pat nodrošināt lētākus pakalpojumus slēdzot liela apjoma līgumus.

          Reply

  11. Maksims
    20. februāris, 2017 @ 4:00 pm

    Raksts ir labs. Nodokļus maksāt vajag, bet, tomēr, ir arī vairāki bet:

    – neapliekāmo minimumu vajag min. 300€;
    – ja jauns uzņēmums attistās, tad nepieciešami vismaz kaut-kādi atvieglojumi;
    – no valsts nepieciešama aizsardzība, piem., 30 dienu apmaksas nodrošināšana (lv) piegādātājam no (lv) klienta;
    – korupcijas līmenis tomēr ir pa lielu; ja tu zini, ka kāds uzvarē valsts konkursā tikai tā dēļ, ka amatpersona stājās sazvērestībā ar komersantu, tu 100% reizes vari būt labs cilvēks un godīgs nodokļu maksātājs, – neko nedabūsi.

    Turklāt, nevajadzētu domāt, ka valsts rupējās par iedzīvotāju laimi. Valsts rupējās pirmkārt par iedzīvotāju veselību, lai valstī ir miers un nodarbinatība nodokļu iekasēšanai. Nedzīvojiet pasakās. Un dažreiz ir ļoti nepatīkāma sajūta, maksājot nodokļus, zinot par to, kā daļa no tiem “aizies” caur “vajadzīgām” amatpersonām, bet Gaiļezera slimnīca paliks tādā pat stāvokli, kā tagad.

    Esiet pratīgi – jautājiet, kur tiek terēta jūsu nauda (jeb nodokļi), pētiet, cik par jums maksā darba devējs (tas nozīme, ka maksājāt jūs), un domājiet, kur tā nauda aiziet.

    Peace!

    Reply

    • Toms
      20. februāris, 2017 @ 4:38 pm

      Par lielu daļu varu piekrist!

      Ar apmaksas nodrošināšanu gan šķiet, ka būs grūti — ja būtu valsts garants, tas arī daudz nevēlamus efektus un shēmas radītu — to labāk privātajā sektorā būtu risināt.

      Par valsti. . . tas ir sarežģīts organisms, kas sastāv no daudz ierēdņiem, kas katrs kaut ko dara dažādu motivāciju dēļ. Motivācijas dažādas, bet mani interesē kopējais funkcionālais efekts.

      Reply

  12. Valsts aplaupītais
    20. februāris, 2017 @ 4:43 pm

    Kā tad, kā tad, pie šitā rakstiņa pilnai laimei vēl tikai vienradžu un varavīkšņu trūkst. 🙁
    Maksāju nodokļus no katra centa kā pēdējais muļķis , bet ko es saņemu pretī? Pigu! Poliklīnikas reģistratūrā atbild – valsts apmaksāto vietu pie neirologa šogad vairs nav.
    Pirms pāris gadiem dabūju traumu, vajadzēja operāciju. Ja gribi normālu, mūsdienīgu mazinvazīvu ārstēšanu, pēc kuras ātri atgriezties darbā, lai atkal varētu turpināt maksāt nodokļus, ver vaļā maku un piķo ragā. Ja ne, tevi pēc novecojušām metodēm par valsts kvotu uzšķērdīs visas rokas garumā un varēsi pusgadu mocīties sāpēs un paša apmaksātā rehabilitācijā, lai varētu darīt to pašu – nenomirt badā un atkal maksāt kā muļķis.

    Reply

    • Toms
      20. februāris, 2017 @ 4:50 pm

      Žēl dzirdēt par nepatīkamiem gadījumiem.

      Arī pats esmu saskāries. Tuvam ģimenes loceklim bija operācija — pārbāztas palātas, caurvējš koridoros, nokaitināti un pārstrādināti ārsti. Problēmas netrūkst.

      Parūpēties par veselas valsts veselību ir ļoti dārgi. Visus izārstēt pēc labākajām metodēm naudas nepietieks nekad. Tādēļ vienmēr ir šie grūtie jautājumi — kam tērējam, kam ne.

      Anglijas ļoti socializētajā medicīnas sistēmā bija gadījums, kur publika sašuta, jo cilvēkiem, kuri zaudēja redzi, valsts apmaksāja tikai dārgu vienas acs ārstēšanu — tā sak, lai otru zaudē. Šķiet bezsirdīgi, bet jāsaprot grūtās izvēles, kuras jāveic — vai izārstēt vienam aci, vai otram plaušu transplantu uztaisīt, vai trešam jaunas vēža zāles nopirkt. Resursi ierobežoti un vajadzības tuvu bezgalīgas.

      Diemžēl nav nekur pasaulē pilnīgs risinājums šai problēmai. Noteikti jau ne tik samērā nabadzīgā valstī kā Latvija.

      Reply

      • Artūrs
        21. februāris, 2017 @ 5:54 pm

        Gadu biji Kubā – tās veselības aprūpes sistēmu slavē arī paši ‘rietumi’. Vai ar Kubas veselības aprūpes sistēmu nesaskāries? Kāds bija pašu vietējo viedoklis ?
        Reiz 90-to beigās satiku vienu kubieti Itālijā, Triestē, ICTP, viņš bija lepns par savu valsti. Iemanījās vēl savākt vecu datoru no vietējiem radiem, lai uz Kubu aizvestu – apsviedīgs puisis. Viņam arī bija referāts par Kubā veiktiem pētījumiem medicīnā.
        Rietumnieki gan smīkņāja – kas tur var būt – atpalikusi komunistu zeme.

        Reply

        • Toms
          21. februāris, 2017 @ 8:41 pm

          Par Kubu un veselību ir sarežģīts stāsts — tur var ilgi runāt.

          Ir lieli plusi:

          Preventatīvā medicīna augstā līmenī. Cilvēkus pieskata, rūpējas, lai dabon uzturvielas, ļoti aktīvi smidzina pret insektiem — slimību pārnēsātājiem, kas citās Karību valstīs daudz lielākas problēmas rada.

          Ārsti vispār, cik spēju spriest un cik man stāstīja apkārtējie, labi kvalificēti un zinoši. Dažas slimnīcas pasaules līmenī, un veic pat ļoti sarežģītas procedūras (kuras kubiešiem par velti).

          BET.

          Tajā pašā laikā viss ir milzīgs deficīts. . . vidējā kubiešu slimnīca ir drausmīgā tehniskā stāvoklī un tur negribas rādīties. Var sanākt, ka jānes līdzi viss, sākot ar palagiem, turpinot ar marli, beidzot ar spaini, lai grīdu samazgātu. Ja nav pazīšanās ar ārstu vai naudiņa aploksnei, izstāvēt rindu uz procedūru var būt arī diezgan bezcerīgi.

          Kas arī nav pārsteidzoši. Valstī komunisms un reāla, drausmīga nabadzība.

          Par kubiešu slimnīcām — tas gan ir no nostāstiem. Pats tādā neesmu bijis. Bija vairākas reizes vajadzība, un ārstējāmies ārzemnieku klīnikā. Tur kvalitāte un apkalpošana ļoti laba, un cenas tādas kā Latvijas privātklīnikās.

          Reply

  13. Ģirts
    20. februāris, 2017 @ 4:49 pm

    Par uzņēmējdarbību kopumā piekrītu, bet kopējais nodokļu slogs ir tas pats, kas vidējā temperatūra slimnīcā, īsti neredzu iemeslu sajūsmai par augstu vietu šādā nominācijā.

    Par šādu tēzi uzņēmējs, protams, var priecāties: “Plus mums ir zemas darbaspēka izmaksas un izglītota tauta.”, bet pārtulkojot vieglajā valodā tas nozīmē, ka mums ir daudz trūcīgu iedzīvotāju, kas dzīvo no rokas mutē. Un maksā no savas mazās aldziņas ienākuma nodokli kaut daudzās citās Eiropas valstī tā vispār netiktu aplikta ar nodokli. Un maksā nekustamā īpašuma nodokli par mantoto mitekli, kas arī daudz kur citur nebūtu jādara. Nav tā ka vissirslikti, bet uzņēmējiem vai labi pelnošiem amatiem Latvija noteikti nodokļu jomā ir izdevīgāka kā tiem, kas veido zemās darbaspēka izmaksas.

    Reply

    • Toms
      20. februāris, 2017 @ 4:52 pm

      Nodokļu slogu maz pelnošajiem noteikti vajadzētu samazināt. Augsti pelnošajiem palielināt.

      Par zemām darbaspēka izmaksām tā ir — bet reāli tas ir arī ierocis, kas var nabadzīgām valstīm globalizētā pasaulē ātri “izrauties” uz eksporta pamata. Ar laiku ekonomika aug, algas kāpj un valstī darbaspēks vairs nav lēts. Tā tas sāk notikt arī, piemēram, Ķīnā un citās attīstības valstīs.

      Reply

      • Jānis
        20. februāris, 2017 @ 8:45 pm

        Par nodokļu slogu daudz pelnošajiem varētu nepiekrist. Jau šobrīd augsti pelnošie maksā vairāk. Piem:
        Andris pelna 300 EUR
        Lauris pelna 3000 EUR
        Nodoklis – 10%.

        Andris nodokļos samaksā 30EUR, Lauris 300EUR. Lauris jau šobrīd maksā 10x vairāk par Andri.
        Lauris ir laiku/naudu investējis savā izglītībā. Lauris strādā krietni vairāk par 40h nedēļā. Kāpēc viņš ir “nopelnījis” vēl lielāku nodokli?

        Reply

        • Toms
          20. februāris, 2017 @ 11:08 pm

          Šī ir sensena debate, kurā viennozīmīgas atbildes nav. Mans personīgais viedoklis ir, ka labāk dzīvot sabiedrībā, kurā nav pārāk traka nevienlīdzība, un progresīvi nodokļi to palīdz panākt. Un pie lielākiem ienākumiem katra nākamā eiro vērtība manai laimei pakāpeniski sarūk, kamēr palīdzība nabadzīgam cilvēkam var mainīt dzīvi.

          Reply

          • Zetty
            21. februāris, 2017 @ 1:23 am

            Perfekti pateikts, pievienojos.

          • Kaspars Rumba
            22. februāris, 2017 @ 4:44 pm

            Tom – un tagad godīgi – cik procentu nodokli Tu samaksāji par romāna pārdošanu???

          • Toms
            22. februāris, 2017 @ 11:40 pm

            Gribētos saprast, ko Tev palīdzēs šis procents? Ko par Latvijas kopējo nodokļu slogu pasaka viena nodokļa piemērojums vienā situācijā vienam cilvēkam?

            Gar manu grāmatvedību darīšana ir tikai man un VID. Bet lai būtu:

            Es maksāju nodokļus tajos apjomos, ko prasa likumdošana konkrētajam ienākumu veidam. Ne mazāk un ne vairāk.

            Kad rakstu grāmatas, maksāju nodokli kā par autoratlīdzību. Atskaitu tikai likumā paredzētās 15% attaisnotās izmaksas — jo, piemēram, par dzīvi Kubā čekus nesavāksi — lai gan patiesībā grāmatas izpētē ieliku gandrīz tikpat, cik nopelnīju. Nodoklis kā procents no reālās “peļņas” būtu milzīgs. Bet labi — man patīk process, un to, ka ar rakstniecību iztiku pelnīt grūti, zinu jau kopš bērnības.

            Kur strādāju algotā darbā, kā minēju citur šajā diskusijā, ap 45% no darba devēja tēriņiem aiziet nodokļos.

            Kad jaunais bizness, kuru veidoju, maksās nodokļus, tie būs 15% UIN + nodokļi par darbiniekiem + visi pārējie.

            Ja saņemtu dividendes, maksātu 10%.

            Ko Tev visi šie skaitļi pasaka?

            Vai viena cilvēka grāmatvedības “izkratīšana” kaut ko ilustrē par sistēmu kopumā?

            Vai tomēr jautājums ir vienkārši retorikas paņēmiens, lai ar “mājienu ar mietu” diskreditētu argumentus? No Latvijā populārās sērijas — visi ir netīri, visi kaut ko slēpj, un vispār droši vien jau pasūtījums?

            😉 neņem personīgi. Neesi pirmais ar šāda stila komentāru, tā kā šī ir atbilde uzreiz jums visiem. Atstāsim labāk šo stilu Apollo un Delfiem.

        • Māris
          23. februāris, 2017 @ 12:10 pm

          Muļķīgs piemērs Jāni, taisni vai pats sev bedri izraki. Ja Andrim paliek 270 EUR, bet izdzīvošanai vajag 500, savukārt Laurim paliek 2700, bet izdzīvošanai vajag 500, kurš ir labākā situācijā? Diez vai Andris, kurš dabū ņemt ātros kredītus, lai izvilktu mēnesi.

          Nevajag jau pārspīlēt un divkāršot nodokļus daudz pelnošajiem. Bet nedaudz lielākus gan vajadzētu.

          Reply

          • Jānis
            27. februāris, 2017 @ 10:47 pm

            Par kādu bedri ir runa? Un kāda cita piemēru saukt par muļķīgu ir “lielisks” arguments.
            Kā jau varbūt pamanīji, manā piemērā skaitļi ir izvilkti no zila gaisa, un kalpo tikai kā piemērs. Bet, ja vēlies, vari pieņemt, ka konkrētajā piemērā iztikas minimums ir 100EUR. Tas gan joprojām neatbild uz manis uzdoto jautājumu.
            Šeit neliels piemērs no Amerikāņiem par progresīvo nodokli, un ko tas patiesībā nozīmē.
            https://www.youtube.com/watch?v=S6HEH23W_bM

    • gerard
      20. februāris, 2017 @ 9:38 pm

      Ģirtam: par darbaspēka izmaksām un izglītotību pirms vērt vaļā muti krupīšu spļaušanai ir vienkāršs jautājums – vai algas un dzīves dārdzība dažādās valstīs is salīdzināta vai vienkārši rūgts pirmdienas vakars? Atskaitēs algas cipars pie vienāda darba apjoma dažādām valstīm ir nesalīdzināmi atšķirīgs – var uzmest skatu kaut vai Norvēģijas algām un Latvijas algām. Un kad aiziet paēst vai iepirkt ēdienu uz veikalu, tad kaut kā pēkšņi starpību neviens vairāk nepiemin. Nodokļi visur ir lieli, tos maksāt ir grūt’.
      Strādāju starptautiskā uzņēmumā ne pirmo gadu un redzu pietiekami bieži tās lielās algas un viņu saņēmējus. Paceļojot komandējumos redzu arī, ka tā lielā alga nozīmē arī lielāku dārdzību izejot pa biroja durvīm. Negribās Skandināviju pieminēt? Īrijā var padzīvoties. Vai HongKongā vai Singapūrā. Vai Maskavu, kas vispār ir kā atsevišķa valsts Krievijā. Vai Vācijā – katru dienu vicojot uz darbu ar automašīnu vismaz pusstundu vienā virzienā vai pat stundu pa viņu slavenajiem bāņiem.
      Bet tas, ka katliņš Latvijas darbaspēkam vāra un darbaspēka izmaksas nav tik lielas- tas gan fakts. To man pateica vēl pārbaudes laikā tiešā tekstā bez kautrēšanās. Tāpēc novēlu vairāk izmantot situāciju savā labā un mazāk vaimanāt cik labi ir tur, kur mēs neesam.
      Tom: paldies par rakstu, uzrunāja.

      Reply

      • Toms
        20. februāris, 2017 @ 11:09 pm

        Par algu atšķirību ir jāapzinās. Tas nav forši, ka pie mums algas ir samērā zemas, bet tas ir jāizmanto lai konkurētu — tieši tā arī mēs varam izaugsmi panākt. To arī jau vairākus gadu desmitus ļoti veiksmīgi dara, piemēram, Ķīna (sāka viņi no daudz, daudz lielākas bedres kā mēs).

        Reply

        • Daina
          21. februāris, 2017 @ 9:46 am

          Ķīna kā valsts, protams, ir attīstījusies. Bet kāds ir to ķīniešu dzīves līmenis, kuri saņem mazās algas, gluži kā Latvijā? Vai tas ir tas, uz ko tiekties?

          Reply

          • Toms
            21. februāris, 2017 @ 9:55 am

            Neizejot cauri šai fāzei, par bagātu valstu nekļūsi. Ķīnai pēdējos gados ir izveidojusies milzīga vidusšķira, kas brauc ar ok mašīnām, lieto dārgus telefonus, un dzīvo samērā labi. Pirms tam tie arī bija nabadzīgie. Nabadzīgo vēl ir daudz, bet ar katru gadu situācija uzlabojas. Tagad ekonomika attīstījusies pietiekami, lai sāktu pievērsties arī piesārņojuma un gaisa kvalitātes problēmām. . . sākotnējais uzrāviens bija smags, bet atmaksājas.

            Turklāt neredzu citas alternatīvas. Nabadzīgu valsti neviens negrib, bet neviens arī mums naudas maisus no gaisa nemetīs un par bagātiem nepadarīs.

  14. Alberts
    20. februāris, 2017 @ 5:14 pm

    Labs raksts, bet sit nost, nesaprotu, ko nozīmē “marginālā vajadzība”. Izstumta? Nepieņemta?

    Reply

    • Toms
      20. februāris, 2017 @ 5:36 pm

      Atvainojos — ekonomikas žargons!

      Margināls šajā ziņā — tas, kurš ir uz robežas. Margināli pelnošs bizness — tas, kurš gandrīz pa nullēm (ja būs nedaudz sliktāk, nebūs vairs biznesa). Margināla vajdzība — tā, kura ir uz robežas — pietiks tai līdzekļi vai ne.

      Reply

  15. Vaivars
    20. februāris, 2017 @ 7:06 pm

    Taisnība. Nodokļi ir salīdzinoši labi. Vienīgi smagi sit tiem zem vidus slāņa, kas mums ir vairākumā un īsti neļauj tabuliņas tieši salīdzināt ar REiropu, pašvaki mums ar to kapitālu. Kas galīgi ‘nav okei’ ir to pilnīgi nekompetentais un zaglīgais apsaimniekotājs. Ļoti redzams, ka tur gan diemžēl neviens pie Sentivānī, Slīteres u.c. lieliskiem skolotājiem Nav mācījies.

    Reply

    • Toms
      20. februāris, 2017 @ 7:11 pm

      Smieklīgi, bet daži ir gan. . . varētu pat vārdus nosaukt. Diemžēl ne vienmēr ir palīdzējis!

      Par apsaimniekošanas uzlabošanu ir jācīnās (un, ja ir iekāriens, vērts iet un darīt pašam).

      Reply

  16. Georgs
    20. februāris, 2017 @ 8:40 pm

    Sveiki! Gribetos oponet. Atskanas no Skandināvu biznesa foruma Rīga. Ekonomikas ministrs teicās, ka lielākā šībrīža problēma ir mazkvalificēta darbaspēka pārprodukcija, kas apgāž argumentu par izglītotu darbaspēka pieejamību. Mums šobrīd augsti kvalificēta darba spēka (ne tie kuriem grādi, bet sertificeti, starptautiski atziti specialisti) izmaksas ir loti tuvu Rietumeiropai.
    SSE docents teicās, ka mums ir katastrofāli zems pienesums ekonomikā cilvēkiem vecumā 50+. Arī šajā lietā ilgstoši nav uzlabojumu, jo darba tirgū šādus cilvēkus nelabprāt, pat atbildigie dienesti atmet ar roku un nepiedāva kursus.
    Uz jautājumu ministram, kas ir reāli darīts korupcijas apkarošanā valstī, atbilde bija, ka tiekot meklēt KNAB vadītājs.
    Piekrītu, ka nav jānokar deguns un jāgaida Laimes lācis, taču uz doto brīdi ir sajūta, ka ar esošo nodoklu sistēmu varētu paveikt daudz vairāk kā tas tiek darīts šobrīd.

    Reply

    • Toms
      20. februāris, 2017 @ 11:13 pm

      Starptautiski atzīti speciālisti vienmēr ir dārgi — tas gan tiesa. Bet ja ir izglītots materiāls — darbinieki, kuri vēl nav speciālisti, bet ar attīstītām analītiskām spējām, valodām utt. — tad viņus ir iespējams apmācīt un efektīvi izmantot.

      Par “gatavu speciālistu” trūkumu sūdzās visur, arī ASV. Diemžēl realitāte ir tāda, ka uzņēmumam gandrīz vienmēr savi speciālisti jāapmāca pašam. Jautājums, cik to viegli vai grūti izdarīt.

      Par KNAB lietu. . . jā, tas ir bēdīgi. Gan tur, gan valsts sektorā kopumā, noteikti varētu darīt vairāk un labāk. . . bet neviens mūsu vietā to neizdarīs. Ja ir iekāriens, jāiet un jādara. Ja ne, tad jāmēģina pašam savs stūrītis sakārtot.

      Reply

  17. Andris
    20. februāris, 2017 @ 10:35 pm

    Izlasot rakstu rodas iespaids ka autors ir patālu no patiesās vairākuma realitātes un īstās reālās pirktspējas/naudas daudzuma iedzīvotāju rokās.

    Bet nu vienmēr jau mūs glābs konkurētspējīgais un motivējošais atalgojums…

    Reply

    • Toms
      20. februāris, 2017 @ 11:24 pm

      “Īstā reālā pirktspēja” ir diezgan stiepjams jēdziens.

      Ja runa ir par Latvijas vidējo algu, ir ļoti labs priekštats, ko tas nozīmē. Esmu ar tādu budžetu dzīvojis, pie tam nesen. Gan par laimi pēc savas izvēles nevis pēc vajadzības, bet par pirkstpēju saprotu.

      Ja runa par dzīvi ar minimālo algu — nē, nezinu, ko tas nozīmē. Nešaubos, ka smagi — un tādēļ arī atbalstu, piemēram, augstāku neapliekamo minimumu. Bet šis raksts ne par to.

      Reply

  18. iu
    20. februāris, 2017 @ 11:39 pm

    Pie mums viss ir labi, tad, ja sākot uzņēmējdarbību ir daudz naudas. Taču, tiklīdz sāc no 0 ar mazu vai nekādu finansiālo aizmuguri, tad ir auzas. Mums nav atšķirības vai esi mazs vai liels, maksā visi vienādi. Tas citās (pieminētajās) valstīs ir sakārtots. Pie mums – maksā par pirmo centu un pēc tam vēl avansā par to kā Tev nemaz nav. Tā arī ir lielākā sāpe šeit.
    Taču, ja klusēsim, tad arī nekas nemainīsies un nesakārtosies.

    Reply

  19. Andrejs
    21. februāris, 2017 @ 12:19 am

    Latvijas nodokļu sistēmā pietrūkst diferenciācijas. Piemēram, Lielbritānijā nodokļu slogs zemo algu saņēmējiem var būt ļoti zems – pāris procentu robežās. Tajā pašā laikā vidēji lielu ienākumu saņēmējiem ir ieņēmumu daļas kas tiek apliktas pat ar ~82% nodokli. Un neesmu dzirdējis, ka viņi par to baigi sūdzētos (varbūt vien apsvērot emigrācijas iespējas un salīdzinot nodokļu likmes ar potenciālo galamērķi). Bet kā lai ievieš progresīvo nodokli tur, kur liela daļa maksātāju var izvēlēties – maksāt nodokļus vai nē?

    Reply

    • Toms
      21. februāris, 2017 @ 9:38 am

      Sūdzēties sūdzās, un daudz — bet ar diferenciāciju tā ir. Kaut kādā brīdī noteikti to nāksies ieviest.

      Pakāpeniski arī iekasēšana uzlabosies. Bet lai to panāktu vajadzīgas ne tikai reformas, bet arī sabiedrības viedokļa maiņa. Kamēr nodokļus tikai zākāsim, īpaši situācija neuzlabosies. Vajag līdzsvaru.

      Reply

  20. Zetty
    21. februāris, 2017 @ 1:20 am

    Nodokļi jau būtu OK, ja būtu reālistisks neapliekamais minimums un bezmaksas veselības aprūpe.

    Reply

  21. Edvīns
    21. februāris, 2017 @ 5:34 am

    Visumā piekrītu, bet…. Latvijā ir daži ļoti nozīmīgi šķēršļi attīstībai.
    – jaunam biznesam traucē attīstīties “legālā” ēnu ekonomika,
    – absolūti neprognozējamais neadekvātais VID( to sapratīs tikai tie
    , kas ir ilgu laiku uzņēmējdarbībā). Ar šo vien jau pietiek, lai būtu pārāk riskanti ilgspējīgi attīstīt uzņēmējdarbību,
    – vispārēji akceptētais kukuļu došanas-ņemšanas pricips valts, pašvaldību iepirkumos, kas sadārdzina izmaksas vismaz par 30-50%(ņemts vērā kukulis+ papildus uzcenojums),
    – izškērdība valsts sektorā ir pārākā pakāpē,
    – valsts pārvaldē strādājošo pilnīga neizpratne, kas ir pakalpojumu pasūtītājs un maksātājs. Mani tas tā tracina, ka klerki neapzinas, kas reāli ir viņu darba devējs,
    – nestabilā, nekoncekventā likumdošana.

    Reply

    • Toms
      21. februāris, 2017 @ 9:41 am

      Pie visām šīm lietām jāstrādā. Esmu par veselīgāku attieksmi, kur mēs nodokļus ne tikai zākājam, bet pieejam konstruktīvi. Tad arī varbūt jēdzīgiem cilvēkiem gribēsies iesaistīties valsts struktūrās un situāciju uzlabot.

      Reply

  22. Kira
    21. februāris, 2017 @ 11:51 am

    Sveiki, es strādāju veikalā un katru dienu cilvēki saka – nesitiet man čeku es negribu maksāt šai valdībai, jo neticu, ka šī nauda tiks pareizi novirzīta. Cilvēki vēlas paši noteikt prioritātes, kam mīļāki dzīvnieki tie ziedo patversmēm, kādi atbalsta trūcīgos, citi iegulda savos bērnos, bet gandrīz neviens nevēlas naudu atdod neprašu rokās, kas to novirzīs saviem mērķiem.

    Reply

  23. inta
    21. februāris, 2017 @ 1:07 pm

    Labi, esmu otrā pusē – tērēju nodokļu maksātāju naudu. Ar baisu atbildību. Mūs tirina valsts kontrole (salīdzinājumam- VID x10), arī VIDs, visi tie arhīvi, dienesti un pārbaudes, visiem papīriem jābūt gataviem (par ko nestrīdos). Sēžu un rauju matus par to, ko tikko atsūtīja revidenti, secinot, lai šitos murgus pēc pilnas programmas izpildītu, man būs jālūdz vēl viena štata vieta, kas to visu štancē (vai arī, tātad, darbi uz pauzes un sākam darīt to, ko dienesti prasa). Man ir vajadzīgs, lai mūsu kantorītis normāli strādātu, lai sniegtu sabiedrībai tai solītos pakalpojumus nevis pilda papīrus PAPĪRU pēc! Man tas besī, man besī normāls sistēmas trūkums. Ja es vienu reizi jau esmu iesniegusi, piemēram, grāmatvedības kontu plānu, KĀPĒC man to liek pārtaisīt vēl trīs dažādos veidos. KAM tas vajadzīgs. Tā nu mēs te rubinamies. Mans kliedziens būtu par birokrātijas mazināšanu! Simpatizē Igaunijas modelis – ja kaut kur vienu reizi jau esi valstij informējis, tad tas ir piefiksēts un otru reizi vairs netraucē. Lūdzu, mums to pašu.

    Reply

  24. Sintija
    21. februāris, 2017 @ 7:36 pm

    Tom, paldies par konstruktīvu un reālistisku viedokli. Mums ir vajadzīgi vairāk šādu izskaidrojošu pamatotu rakstu, jo neesot ekspertam nodokļu vai politikas jautājumos ir ļoti viegli nokļūt tukšas demogoģijas ietekmē. Un īpaši komplimenti par drosmi izteikties 🙂

    Reply

    • Toms
      21. februāris, 2017 @ 8:35 pm

      Paldies!

      Reply

  25. Alnis
    21. februāris, 2017 @ 10:29 pm

    https://www.facebook.com/latviesubkultura/
    Raksts tiešām interesants, nenoliedzami vērtīgs viedoklis!
    Nodokļus maksāt – Jā.. Ne visi to var atļauties!

    Reply

  26. Ezis
    22. februāris, 2017 @ 10:27 am

    Sen jau tā gudošana bija jābeidz, paldies.

    Reply

  27. Aldis
    22. februāris, 2017 @ 1:33 pm

    Man patiktu, ja katrs pilsonis gada laikā samaksātu konkrētu summu nodokļos un pārējais paliek kabatā.

    Reply

    • Oskars
      14. marts, 2017 @ 9:35 am

      Un kādu konkrētu summu Tu ieteiktu, tā, lai to varētu samaksāt gan bankas CEO, gan Maximas kasiere, un ar to pietiktu medicīnai, infrastruktūrai, pabalstiem, pensijām?

      Reply

  28. dnf
    22. februāris, 2017 @ 2:39 pm

    Paldies par atšķirīgu viedokli, patika! Par gauduļiem, vēl jāņem vērā, ka diemžēl sociālajā vidē eksistē spēki, kuri apzināti darbojas, lai Latvijas valsti nomelnotu, un ar saviem tekstiem pavelk sabiedrību uz gaudošanu un savas valsts kritizēšanu. Tad nu sabiedrība, atšķirībā no izglītotības līmeņa, arī ar baudu pavairo viedokļus par to, cik viss ir slikti.
    Par nodokļiem – gaidām aprīli, FM dikti strādā un sola lielas pārmaiņas.
    Par nodokļu maksāšanu – no savas prakses redzu, ka ir mazajiem grūti izdzīvot, lai godīgi nomaksātu, bet tur tiešām nav vainīgi nodokļu lielumi, bet uzņēmējdarbības vide.. ēnu ekonomika, utt.

    Reply

  29. Dzintars
    23. februāris, 2017 @ 8:11 am

    Vai vispār eksistē kāds morāls un ētisks skaidrojums dubultiem nodokļiem un tam ka no taviem ienākumiem 50% samaksā nodokļos? 50%!!! Tas nav par treknu? Pat viduslaikos bija 10 tiesa – 10%!!!

    Reply

  30. Juris
    28. februāris, 2017 @ 10:15 am

    Nedaudz esmu izkritis no aprites cenšoties noslēgt pārskata gadu un skatos, ka šeit esmu daudz ko palaidis garām.

    Attiecībā par minimālās algas celšanu bieži vien atgriežos pie jautājuma – kādēļ tā būtu jāceļ?
    Saprotu, ka to ietekmē dažādi faktori.
    Ikdienā kā patērētājs novērtēju apkalpošanas līmeni un preces/pakalpojuma kvalitāti.
    No patērētāja puses jautājums ir diezgan vienkāršs – Vai es kā patērētājs būtu gatavs maksāt vairāk pat konkrēto servisu vairāk.
    Un atbilde – ne vienmēr!
    Tad nonākam tādā kā riņķa dancī – serviss neuzlabosies, jo maksājam minimālo algu, bet kādēļ maksāt vairāk, ja serviss neuzlabojas.

    Un tad, manuprāt, mēs nonākam līdz “softiskākām” lietām, vai attiecīgais darbinieks to dara ar pilnu atdevi un vai vispār viņam konkrētais darbs patīk.
    Šobrīd pats strādāju algotu darbu un man nenāk prātā savam darba devējam iet un prasīt algas pielikumu, jo man vajag pielikumu. Saruna ir par to, vai es biznesam spēju dot vairāk salīdzinot ar pagājušo gadu.

    Ja runa ir par nodokļiem, mana uztvere ir: “Nodokļi ir kā cena par pakalpojumiem, ko es kā šīs valsts iedzīvotājs saņemu.” Un ir jomas kur šobrīd neesmu apmierināts ar cenu un pakalpojuma kvalitāti! 🙂 Taču laika gaitā ir uzlabojumi, taču mums vēl gana tāls ceļš ejams.

    P.S. Gaidu nākamo ierakstu par nodokļu jautājuma!

    Reply

  31. Elīna
    1. marts, 2017 @ 10:18 am

    Kaut kur (nez’, kur?) bija sacīts, ka šaubu gadījumos jāpēta avots, tātad arī – personīgās idejas avots. Ja tu esi uzņēmējs, tev jāatceras, kāpēc uzsāki. Ja esi darba ņēmējs – jāsaprot, kāpēc sāki strādāt. Šī ir viena no metodēm, kā pieņemt esošo (filosofiskā plāksnē). Bet ar nodokļiem mūsu valstī patiešām nemaz nav tik slikti. Varētu vēl izstrādāt mazliet precīzākus noteikumus uzņēmējdarbības iesācējiem. Lai nav tā, ka viens izdomā, ka… hmm… grib pelnīt? būt neatkarīgs? negrib strādāt “zem” kāda?… vienvārdsakot, nezina, ko grib, un uztaisa uzņēmumu. Koučingam nākotne 😉

    Reply

  32. Dawis
    8. marts, 2017 @ 1:44 pm

    Pirmkārt – labs blogs. Lielākoties šeit piedāvātā informācija sakrīt ar manis paša iegūtajām atziņām un izrakto informāciju par investīcijām.

    Šoreiz, tomēr, atļaušos nedaudz oponēt. Tas kam pilnībā piekrītu, ka nodokļi jāmaksā un ja visi to godprātīgi darītu arī pats nodokļu slogs varētu būt zemāks. Tomēr, manuprāt nodokļu slogs darbaspēkam Latvijā ir pārāk liels. Kaitina oficiālās diskusijas, kurās netiek ņemts vērā, ka pilns nodokļu slogs veidojas gan no darba devēja gan darba ņēmēja nodokļiem un šeit nav tik būtiski vai tie tiek definēti kā nodokļi, obligātās iemaksas vai nodevas – tas viss neapšaubāmi veido slogu.

    Tas veido situāciju, kurā pat itkā lēts darbaspēks Latvijā vairs nav nemaz tik lēts un bieži nespēj konkurēt ar to ko var piedāvāt citas valstis. Arī augsti kvalificēta darbaspēka tirgū mēs bieži izrādāmies konkurēt nespējīgi ar citām valstīm, kas realizējušas nodokļu atlaides investīciju piesaistei. Piemēram Rumānijā IT speciālistiem ar pietiekoši lielām algām ir ienākumu nodokļa atlaides, kas sekmējušas to, ka lielie uzņēmumi tur atvēruši lielus izstrādes centrus un algo daudz speciālistus. Ar to negribu teikt, ka Rumānijas nodokļu sistēma ir labāka par Latvijas, bet gan to, ka Latvijas darbaspēka nodokļi ir smagnēji un neveicina tādu uzņēmumu attīstību, kuriem ļoti būtiska izmaksu daļa ir darbaspēks.

    Tas ka no katriem 100 eiro, ko uzņēmums izdod pa darbaspēku virs 40 eiro aiziet nodokļos nodevās utt tomēr ir augsts rādītājs. Valsts arī neveicina nodokļu maksāšanu piedāvājot labumus tiem, kas to maksā – piemēram būtiskas nodokļu atlaides par bērniem (tā vietā īstermiņa pabalsts, kuru var sashēmot), par dzīves vieta nekustamā īpašuma kredītu utml.

    Šāda sistēma netieši ir veicinājusi tādas liekulīgas situācijas rašanos, kad oficiālais nodokļu slogs ir liels, tomēr liela daļa iedzīvotāju atrodas tumšajā vai pelēkajā zonā, kura vienā vai otrā veidā apiet šo slogu un šie cilvēki ir ieinteresēti nonākt baltajā zonā tikai tad, kad jāsashēmo kāds bērnu kopšanas pabalsts vai cits pabalsts. Tādējādi, protams, krītas motivācija maksāt nodokļus arī tiem, kas to dara godīgi un kas ir galvenie cietēji no šis te situācijas, kas radusies tādas nodokļu politikas rezultātā.

    Jāsaka laikam, ka situācijai ir tendence lēni uzlaboties, jo šobrīd vidējā alga oficiāli ir lielāka nekā pirms krīzes gados, kas noteikti neatspoguļo reālos vidējos ienākumus.

    Reply

  33. Aija
    19. marts, 2017 @ 1:33 am

    Paldies par rakstu un diskusiju!
    Latvijas nabadzības riska slieksnis par 2016.gadu ir 291 Eur/pers. Uz katru strādājošo vidēji ir 1 apgādājamais. 44% no strādājošajiem ienākumi ir līdz 450 Eur mēnesī. Un tā – puse Latvijas iedzīvotāju dzīvo nabadzības riskā! Viņiem nepietiek līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai.
    Algas virs 2000 Eur ir tikai 10% no strādājošiem! Fakti runā paši – esam nabagi! Un oficiālajā ES statistikā Latvija ir 1.vietā nodokļu sloga ziņā algai līdz 1000 Eur.
    UK lai saņemtu 1000 Eur, nodokļos aiziet 200 Eur, Latvijā – apmēram 900 Eur. Ir jūtama starpība?
    Problēma ir tā, ka vairums nodarbināto nesaprot, ka tā ir viņu nauda, ko viņi katru mēnesi samaksā valstij. Parēķiniet, cik iznāk gadā! Mūsu cilvēki sen jau būtu ielās ar protestiem, ja apjaustu patieso situāciju!
    Tādēļ arī uzņēmēji ir tie, kas runā, jo viņi redz skaitļus. Tautas pirktspēja ir katastrofāli zema,tādēļ arī vietējam biznesam klājas grūti. Pavēroju, kam tagad labi iet bizness un pārdošana – pārsvarā tas ir kaut kas lēts, ko cilvēki var atļauties (vai eksports).
    Piedevām mūsu 21% PVN pārtikai, kur ES lielākoties ir 5% – atkal trieciens tieši trūcīgajiem (pusei no valsts).
    Pašlaik tiek runāts par neapliekamā minimuma palielināšanu līdz 300 Eur, kamēr igauņiem ir 500 un pārējā ES virs 1000. Iebaros tagad mums šo, lai esam laimīgi… Tā vietā, lai tiešām sakārtotu valsts aparātu un izrādītu patiesas rūpes par Latvijas iedzīvotājiem.
    Tiešām būs jāiet politikā!

    Reply

    • Toms
      19. marts, 2017 @ 10:24 am

      Paldies par komentāru. Šeit atkal nāk prātā citāts par meliem, lieliem meliem un statistiku. Nabadzības slieksnis ir statistiki definēts, atsaucoties uz ienākumu mediānu:

      http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/termini/nabadzibas-riska-slieksnis-36066.html

      Tas nozīmē, ka augot ienākumu mediānai, celsies arī nabadzības slieksnis un mēs varēsim turpināt sūdzēties par to, ka visi dzīvo nabadzībā.

      Tiem, kas grib uzskatīt, ka viss ir slikti, “pierādījumus” piemeklēt vienmēr būs viegli. Tagad tas, ka tikai 10% alga virs 2,000 — pēc tam latiņa tiks pacelta līdz 3,000. Tas nekas, ka 2015. gadā videjā alga bija 818 eur, salīdzinot ar 213 eur 2000. gadā (3.83 reizes augstāks, kamēr cenas tikai 1.81 reizi augstākas). Viss ir slikti, nekas neuzlabojas, un vispār dzīvojam purvā.

      Salīdzināt valsti, kura 50 gadus dzīvoja komunismā, ar rietumeiropu — un cerēt, ka rīt jau būsim tur — ir recepte depresijai.

      Jā, droši ejiet politikā. No sirds novēlu, lai Jums izdodas — ko uzlabot tiešām netrūkst. Darba spēka nodokļi tiešām jāmaina, valsts aparāts jāsamazina, utt. utml. Baidos gan, ka izrādīsies, ka dzīvē uzlabot valsts iekārtu izrādīsies nedaudz grūtāk kā interneta komentāros.

      Reply

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *