Bankas nav ļaunas (parasti)
Kritizējot bankas (un citas finanšu iestādes), apzinos vienu. Ir viegli pārkāpt robežai un pievienoties gaudu korim. Bankas ir sliktas, finansisti ir zagļi, un uzticēties var tikai savai zeķei.
Bankas ir sabiedrībai vajadzīgas iestādes, kas mūsu dzīves padara ērtākas, drošākas un bagātākas. Tajās strādā daudz gudru, jēdzīgu cilvēku, kuri vēlas ne tikai labi nopelnīt, bet arī uzlabot savu klientu dzīves. To vajag novērtēt.
Tajā pašā laikā bankas piedāvā konkrētus produktus un veic konkrētas darbības, kuras sabiedrībai un klientiem rada negatīvu pievienoto vērtību. To nedrīkst aizmirst.
Šodienas rakstā gribu nošķirt šīs lietas — saprast, kam vērts uzticēties, un par ko jāuzdod jautājumi.
Ērtums, ekonomiskais pienesums un drošība
Pirmkārt par labo.
Visi novērtējam to, ka nevajag naudu turēt matracī un uztraukties par plūdiem, ugunsgrēku vai zagļiem. Automātisks algas pārskaitījums, viegla naudas iemaksa un izmaksa bankomātos, norēķini ar karti, kur vien vēlies — bankas ievērojami atvieglo mūsu ikdienu.
Bez bankām nebūtu iedomājama mūsdienu ekonomika. Biznesa pasaule apstātos bez iespējām finansēt darba kapitālu, kapitāla investīcijas, eksporta darījumus, utt. utml.
Nedrīkst par zemu novērtēt arī drošības faktoru.
Jā, pēc Bankas Baltija, Krājbankas un Parex stāstiem tas var likties smieklīgi. Kopš 90. gadiem nozares uzraudzība ir ievērojami uzlabojusies, bet mazās “kaktu” bankas lielu drošības sajūtu nerada vēl joprojām. Tur sirdi mierina vien Noguldījumu Garantiju Fonds.
Bet lielās, starptautiskās bankas ir samērā uzticamas. Starptautiskas, birokrātiskas iestādes iekšienē ir pagrūti kārtīgi sakrāpties.
Protams, pilnīgi droša nav neviena banka. Finanšu krīzes laikā miljardus izkrāpa neuzticami darbinieki vairākās lielās, prestižās pasaules bankās. Tāpat arī neviena banka nav pasargāta no likviditātes riska, kas var rasties krīzes situācijā — kad pūlis sabīstas un skrien izņemt naudu no bankomātiem.
Tomēr lielā bankā ir stipri drošāk nekā matracī.
Turklāt banku sektors drošību nodrošina ne tikai saviem ieguldītājiem. Vidējais latvietis nezina par t.s. custody vai turētājbankas funkciju — bet tieši tā ļauj mierīgu sirdi uzticēt savus līdzekļus dažādiem pensiju un ieguldījumu fondiem.
Ieguldītāju līdzekļi stāv ne pie pārvaldītāja, kurš nevar tos paņemt un nopirkt Porši, bet turētājbankā, šķirti no bankas līdzekļiem. Tas nozīmē, ka līdzekļi ir lielā mērā pasargāti no pārvaldītāja krāpnieciskas rīcības — un ir drošībā gan pārvaldītāja, gan bankas bankrota gadījumā.
Piemēram, 2. pensiju līmenī vien ir uzkrāti gandrīz 2,9 miljardi EUR — tā nav nauda, ko zeķē turēsi. Šeit turētājbankas drošības pienesums ir būtisks.
Tad kur ir problēma?
Ja bankas ir tik brīnišķīgas, kādēļ tik daudz zākāju to produktus?
Kā jebkurš uzņēmums, banka pirmkārt rūpējas par peļņas maksimizāciju. Ideālā pasaulē — kur klienti ir racionāli un visu zinoši — tas būtu okei. Klienti vienmēr izvēlētos sev izdevīgāko piedāvājumu, un konkurence piespiestu bankām piedāvāt ekonomiski pamatotus produktus.
Un vilks dzīvos līdzās jēram, tīģeris gulēs līdzās kazlēnam utt. utml.
Jebkurā nozarē realitāte no šī ideāla atpaliek. Rodas lielāka vai mazāka market failure jeb tirgus izgāzšanās. Finanšu nozarē realitāte no ideāla atpaliek it īpaši spēcīgi, tādēļ arī tirgus mēdz izgāzties izteikti smagi.
Zemāk apskatīšu trīs veidus, kādā finanšu nozare mēdz atpalikt no ideāla.
1. Neracionālais nezinītis
Pērkot cukuru, klients var viegli salīdzināt konkurentu piedāvājumus un pieņemt racionālu lēmumu. Nekvalitatīvu preci otrreiz vairs nepirks.
Pērkot finanšu produktu, ir daudz grūtāk.
Klients nav informēts:
- nav viegli apkopot informāciju par tirgū pieejamajiem piedāvājumiem
- pat, ja informācija ir viegli pieejama, ir jāizsver daudz faktori — ne tikai viena “cena”
- produkti ir sarežģīti un klients nezina, kā izvērtēt to kvalitāti
Klients nav racionāls:
- cilvēki pieņem lēmumus emocionāli
- cilvēki neuztver kā gluži reālus ieguvumus/izmaksas, kas gūstami/maksājumi nākotnē — bet tas ir finanšu pamatakmens
Rezultātā banka atrod simts un vienu veidu, kā klientu — neracionālo nezinīti — apspēlēt. Sarežģītas komisiju struktūras, viltīgas mainīgās likmes, nevajadzīgi lieli kredīti, utt. utml.
Tas ir kapitālisms un tas nav pārsteidzoši. Ar to ir vērts cīnīties, izglītojot sabiedrību.
2. Konkurence šmonkurence
Ekonomikas teorija paredz: tirgū, kurā pieejama pārlieka peļņa, pastiprinās konkurence. Cenas krītas, ienāk arī jauni spēlētāji, un pārliekā peļņa pazūd.
Realitāte Latvijā ir savādāka. Lai konkurents ienāktu banku tirgū, jāpārvar ievērojamas barjeras — kapitāla, birokrātijas, un mārketinga ziņā. Tirgus ir samērā mazs. Lielajiem ārzemju spēlētājiem — tādiem, kuri spētu izcīnīt plašu uzticību — nav motivācijas lauzties iekšā.
Rezultātā Latvijas banku tirgū ir oligopols. Saujiņa lielo spēlētāju sadalījuši tirgu savā starpā. Šie spēlētāji labākajās oligopola tradīcijās konkurē savā starpā ar mārketinga paņēmieniem, ar klienta servisu, ar ērtību — bet ar cenām samērā maz. Visticamāk, tie apzinās, ka cenu konkurences situācijā zaudēs visi (izņemot klientus).
Tādēļ skaļi jārunā par konkrētiem produktiem un kategorijām, kur Latvijā cenu līmenīs ir neadekvāts. Plašs sabiedrības un politiskais spiediens var iespaidot oligopola cenu politiku.
3. Asimetriska motivācija
Finanšu nozari raksturo divas asimetrijas.
Pirmā:
Ja banka nopelna miljonu, baņķieris saņem pārdesmit tūkstošus bonusā.
Ja banka pazaudē miljonu, baņķieris (varbūt) zaudē darbu un spiests pārvākties uz citu banku (kur atkal pelna).
Otrā:
Ja banka nopelna miljardu, akcionāri nopelna miljardu.
Ja banka pazaudē miljardu un bankrotē, akcionāri pazaudē tikai daļu (akciju kapitālu). Pārējos zaudējumus sedz valsts/sabiedrība.
Rezultātā gan baņķieris, gan banka kopumā ir motivēta pieņemt riskantus lēmumus. Ja uzvari, pelņa tava. Ja zaudē, maksā citi.
Šis fenomens noveda pie pasaules finanšu krīzes. Bankas izsniedza miljardus nejēdzīgos kredītos maksātnespējīgiem cilvēkiem.
Fenomens tīri labi strādā arī Latvijā, kā redzējām arī, piemēram, Parex lietā.
Tādēļ ir svarīgi bankas (un citas finanšu institūcijas) publiski kaunināt, kad tās dara riskantas lietas, nerēķinoties ar sekām sabiedrībai.
Tad kā sadzīvot ar bankām?
Esmu strādājis bankā. Zinu, ka arī baņķieri par daudzām lietām nav sajūsmā. Liela daļa apzinās sistēmas trūkumus un labprāt tos labotu.
Diemžēl sistēma ir spēcīga, un peļņas motivācija grūti pārvarama. Kamēr klienti ļaus, bankas neko daudz nemainīsies.
Tādēļ turpināsim lietot banku pakalpojumus un priecāties par to ērtību — bet arī turpināsim tās kritizēt, kad, kur un kā pienākas.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Atruna: Šīs ir tikai manas pārdomas, un nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Finanšu tirgos ir lieli zaudējumu riski. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam.
20/03/2017 @ 2:31 pm
Bankām tagad grūti zemjo procentu laikā un alternatīvo aizdevēju konkurencē. Aizvien sāku izjust bankas pakalpojumu sadārdzinājumu. Par konta apkalpošanu sāk pat prasīt. Kā ar BlueOrange Bank reklāma sola ka man pat maksās?
20/03/2017 @ 7:36 pm
Vairāk kā 5 gadus biju lielas skandināvu bankas zelta klients, kur laikam vienīgais labums no tā bija, ka komisijās samaksāju mazliet mazāk kā klients parastais; bet tad ap jauno gadu tā sāka celt cenas un darīja to nesmukā veidā (reklamējot, ka produkts bez maksas, lai gan klusībā jau apstiprinājuši cenrāža izmaiņas, kur produkts ne tuvu vairs nav bezmaksas). Tad nu sāku pētīt banku piedāvājumus – lielajās pa lielam viss ir identiski, ja karte dažus centus lētāka mēnesī, tad atkal nav neierobežoti bezmaksas maksājumi u.tml. Beigās pieslēdzos BlueOrange (100k man nav, līdz ar to arī riska nav :)), pagaidām ir viss kā solīts, % par konta atlikumu maksā, tikko vēl pa cēla no 3% uz 5%, 5% par pirkumiem benzīntankos arī atmaksā. Internetbanka strādā, karte iet, vienīgais mīnuss varbūt tas, ka ārpus standarta darba laika viņi nestrādā, bet nu tas diez gan nebūtiski vismaz man, tāpat, ja kaut kas interesē, tad vnk. uzrakstu internetbankā un nākamajā darba dienā izlasu atbildi..
01/08/2017 @ 3:19 pm
Arī atvēru kontu BlueOrange. Šobrīd vienīgais mīnuss – naudas iemaksa kontā tikai vienīgajā filiālē Vecrīgā.
Otrs konts, ko izmantoju ir N26 – tiešām rekomendēju.
Kādreiz bija konts un karte Citadelē, kas bija izdevīgākais piedāvājums no lielajām bankām. Bet tad kādu dienu manu kontu nobloķēja tiesu izpildītājs – par ~10 gadus vecu lietu, kuru, pa vidam ārzemēs dzīvojot, sen biju aizmirsis. Uz jautājumu, kāpēc sākumā mani nepabrīdināja, saņēmu atbildi, ka uz manu deklarēto dzīvesvietu esot nosūtīta ierakstīta vēstule – 2009. gadā…
Citadele, protams, arī neuzskatīja par vajadzīgu mani kaut ar SMS painformēt par situāciju, tas ka konts ir bloķēts, man bija jākonstatē pašam, mēģinot norēķināties veikalā. Labi, ka tai brīdī bija skaidra nauda un biju LV, nevis ārzemju ceļojumā.
Tiesu izpildītājs gribēja piedziņas izdevumus par 3 lietām, katrā 50€.
Šiem priekiem pa virsu, Citadele iekasēja komisiju par “izpildi” (tas drošvien prasīja vismaz divreiz nospiest Enter) – 18€ par KATRU no trijiem pieprasījumiem. Līdzīgi notika arī Swedbank kontā, kuru gan nelietoju. Labi, ka nebija konts vēl kādā bankā.
Redzot, ka mani kā “nemaksātāju” tagad grib noslaukt šakāļi no visām pusēm, mērs bija pilns.
Pēc neliela researcha atradu N26.com, reģistrējos, parunājos videočatā ar meiteni Vācijā, saņēmu karti pa pastu, un kopš tās dienas uz mani neattiecas ne 0.50€ kartes mēneša maksa, ne 0.07€ info SMS maksa, ne 0.36€ pārskaitījuma maksa, utt.
N26 mobilā aplikācija pēc pieredzes ar parolēm un kodu kartēm tiešām ir kā glāze auksta ūdens tuksnesī.
20/03/2017 @ 10:31 pm
Man komentārs pa sadaļu “pārlieku liela banku peļņa”.
Jā, ja skatas absolūtos skaitļos, tad banku peļņa izskatas milzīga, bet jāņem vērā arī ka īpašniekiem ir jāiegūlda milzīgas summas uzņēmuma (bankas) kapitālā, tad tas nemaz tik ienesīgs bizness tās īpasniekiem nemaz vairs neizskatas.
Katram kas nodarbojas ar biznesu svarīgs parasti ir arī jautājums par to cik liela ir ieguldīto līdzekļu atdeve procentos. Ja paskatas Latvijas bankas tad vidējā atdeve (ROE) pēdējos gados ir bijis ap 6-10%. (Avots: http://www.fktk.lv/attachments/article/6152/Infografika_2016.pdf). Pats liekas iepriekšējos rakstos rakstīji pa citām iespējām kur var būtiski vairāk nopelnīt, ja rēķina procentos.
21/03/2017 @ 9:50 am
Peļņa noteikti jāvērtē gan pēc ROE, gan kontekstā ar riska profilu un citiem tirgū pieejamiem ieguldījumiem.
Šī bloga kontekstā mani vairāk interesē konkrēti produkti, īpaši ieguldījumu jomā, kur cenu konkurences trūkums ir acīmredzams.
22/03/2017 @ 2:52 pm
Gribētos vēl piemest pie negatīvā klāt – pāteriņa kredīti.
Jā, hipotekārais kredīts ir praksē derīgs, lai ģimenei būtu, kur dzīvot, kredlīnija uzņēmumiem ir vajadzīga biznesa uzsākšanai, attīstīšanai, paplašināšanas plāniem vai vienkārši naudas plūsmai.
Patēriņa kredīts privātpersonām? Jebkuram racionāli domājošam cilvēkam, kurš ir ar cipariem uz Tu, ir skaidrs, ka patēriņa kredīta vienīgais efekts cilvēkam ir viņa bagātības samazināšana. Aizbrauc ceļojumā tagad un tūlīt un pēc tam maksā mēnešmaksu (t.sk. procentus). Mazliet mazāku summu katru mēnesi atlikt, lai varētu aizbraukt ceļojumā (bez procentiem), diemžēl lielai daļai ir par sarežģītu un nezkapēc nav iespējams.
Protams, protams, vecā tēma no mikroekonomikas stundām par gūto labumu bla bla, bet nu anyway. Ja vari atļauties maksāt patēriņa kredītu, vajadzētu arī atļauties tāpat sakrāt – tas nav hipotekārais, kur jākrāj būtu 10-20 gadi, lai kaut ko nopirktu.
22/03/2017 @ 2:55 pm
Aizmirsu tik pieminēt, ka bankas ļoti aktīvi piedāvā patēriņa kredītus visiem, kam jebkādi ienākumi nāk uz kontu. Tas tiek pataisīts par tādu pavisam vieglu lietu un ka tas ir pilnīgi normāli – visi taču ņem patēriņa kredītus.
Šajā brīdī atceries – banka nepiedāvā Tev šo kredītu, jo Tev viņu vajag – tikai bizness…
24/03/2017 @ 12:42 pm
to fds – attiecībā uz patēriņa kredītiem (un arī ātrajiem kredītiem) es piekrītu, ka būtībā tie ir līdzvērtīgi bārmeņa piedāvājumam piedzērušam cilvēkam “varbūt ieliet Tev vēl vienu?”, turklāt šīs reklāmas informācijas ir daudz, tā ir diezgan uzbāzīga u.tml., vienlaikus es gribu uzsvērt, ka lēmumu ņemt/neņemt kredītu gala rezultātā pieņem pats cilvēks un neviens viņu ar varu nepiespiež un rokas viņam nelauž. Jā, gankas un sms kredīti nereti rīkojas morāli diskutabli, tomēr pašam patērētājam ir jāuzņemas lielākā daļa atbildības par to, vai viņš atļausies sev šo tēriņu vai nē.
30/03/2017 @ 1:39 am
Diemžēl problēmas būtība ir tā, ka nauda no maksāšanas līdzekļa ir pataisīta par preci. Tas tāpat kā cilvēka organismā uzrastos kāds lieks orgāns, kurš sāktu asinis kontrolēt un sāktu ņemt asinis procentus. Mums taču uzreiz skaidrs, ka tas nebūtu normāli. Bet finanšu pasaulē šāda lieka orgāna esamība kaut kā netiek pārāk plaši apspriesta. Risinājums ir elementārs – naudaii jāatgriež tās sākotnējais statuss un primārais mērķis un tad pasaule kļūs par labāku vietu, kur dzīvot. Kā to izdarīt, kad šai silei ir piesūkušies pārāk daudz spēcīgi parazīti? Tas tāpat kā no organisma izoperēt vēzi – sarežģīti un mokoši. Bet toties pēc tam organisms varēs dzīvot ar pilnu spēku.
10/01/2021 @ 3:40 pm
Pandēmijas pīķi, kad visi sēž mājās, vēlētos nedaudz atsvaidzināt diskusiiju par 3. pensiju līmeni. Esmu Indexo 2. pensiju līmeņa klients, gaidu 3šo – bet nekritīšu ar šo pārāk daudz uz nerviem, Indexo to jau zina.
Mans jautājums drīzāk ir par 3. pensiju līmeņa izdevīgumu kopumā. Pensijai ir jākrāj papildus, šis temats jau ir daudz iztirzāts. Man ir 36 gadi, laiks sākt kaut ko darīt lietas labā.
Tomēr, palūkojoties detalizētāk, joprojām liekas, ka 3. pensiju līmenis ir neizdevīgs produkts. Nedaudz “piemetu” skaitļus. Pieņēmumi ir šādi:
1. Darba devējs (mana SIA) katru mēnesi līdz 55 gadu vecuma sasniegšanai par mani iemaksā 150 EUR (19 gadi x 12 mēneši x 150 EUR) = 34 200 EUR
2. Pieņemu, ka atgūšu IIN apmēram 400 EUR gadā (400 x 19 + 34 200) = 41 800.
3. Pieņemu, ka bankas komisijas ir vienādas ar ienesīgumu no tirgus, līdz ar to šai pozīcijai nav ietekmes.
Tātad, sasniedzot 55 gadus, mans uzkrātais kapitāls ir 41 800 EUR. Tā kā iemaksas ir veicis darba devējs, izņemot kapitālu, būs jāmaksā 23% IIN (41 800 – 41 800 x 0,23) = 32 186.
SECINĀJUMS – krājot 19 gadus, esmu uzkrājis 32 186. Šāds rezultāts ir tuvu nožēlojamam. Vēl vairāk, visu šo laiku nauda nav bijusi man pieejama, tātad, lai cik tā man varētu būt bijusi vajadzīga (ekstrēma situācija, citas ieguldījumu iespējas), es neesmu varējis to izmantot. Jau tas vien ir traģiski. Cik liels varētu būt diskonts 19 gadu periodā?
Protams, varbūt paveicas, un finanšu tirgi strādā izcili. Taču varbūt arī nē. Bet banka komisijas ieturēs jebkurā gadījumā.
Varbūt Tomam un citiem lasītājiem arī ir viedokļi? Varbūt, nebūdams finansists, esmu kaut kur kļūdījies. Būtu labs atsevišķs bloga ieraksts par 3. pensiju līmeni. Pie eksistējošiem nosacījumiem, kam vispār tas varētu būt izdevīgs? varētu teikt, ka ne tik turīgiem cilvēkiem, kas nepārzina citas ieguldīšanas iespējas. Bet tur jau tas āķis, ka pastāv lielāka iespēja, ka ne tik turīgam cilvēkam arī šo naudu varētu vajadzēt citiem mērķiem uzkrājuma veidošanas periodā. Tas, savukārt, varētu atturēt no iesaistīšanās 3. pensiju līmenī.
Varbūt ir nepieciešama normatīvāas bāzes pārskatīšana, padarot pievilcīgākuš nodokļu atvieglojumus un uzliekot pārvaldītāju komisijām “griestus”?
Veselību un veiksmi visiem!
29/01/2021 @ 9:02 am
Atvainojos, ka kavējos ar atbildi 🙂
Pieņēmums, ka komisijas pilnībā apēd ienesīgumu, nebūs pamatots. Vēsturiskie rezultāti ir vāji, tomēr ne tuvu tik vāji. Dažus procentus gadā 3PL ir atgriezis. Nākotnē būs labāk, jo komisijas krīt.
Tajā pašā laikā, ja divdesmit gadu laikā iemaksāti ir trīsdesmit tūkstoši, nevar gaidīt, ka rezultātā būs uzkrāts miljons. Pat pie ienesīguma 5% gadā, kas būtu +- OK, tie būtu kaut kur 50-60 tūkstoši pēc divdesmit gadiem. Jāatceras arī, ka vidējā iemaksātā nauda pelna tikai 10 gadus (jo daļu iemaksā perioda sākumā, bet daļu pašās beigās). Ieguldīšana mazu naudu nekādi nevar pārvērst miljonos.
Tomēr arī 4-6% gadā, ko ilgtermiņā varētu gaidīt no laba 3. pensiju līmeņa, ir daudz labāk nekā ļaut naudai zaudēt vērtību bankas kontā. Tas nosedz inflāciju un ļauj katram nopelnītam eiro nākotnē nopirkt jūtami vairāk. Tas ir tas, ko reālistiski varam gaidīt no ieguldīšanas!