67 Comments

  1. Diāna
    23. marts, 2017 @ 10:49 am

    Kaut kā ļoti iepriecināja šis raksts. Tāds cerīgs, draudzīgs.

    Reply

    • Toms
      23. marts, 2017 @ 12:26 pm

      Paldies, prieks!

      Reply

    • Aldis
      23. marts, 2017 @ 1:42 pm

      pilnibā piekrītu ! lielisks, precīzs komentārs !!!

      Reply

  2. Vilx-
    23. marts, 2017 @ 10:58 am

    Tad beidzot sagaidīju šo rakstu! 🙂 Super! Tā turpināt! 🙂

    Reply

    • Toms
      23. marts, 2017 @ 12:26 pm

      Noteikti! 🙂

      Reply

  3. Aigars
    23. marts, 2017 @ 11:15 am

    Nav slikti, vienīgi piebildīšu, ka raujoties pēc max ienākumiem un min izdevumiem, tu to dari uz veselības rēķina. Un šeit jau draud izdegšana u.c. veselības problēmas. Dzīvē vajag arī hobijus un prieku, kas tās darba pūles atspēko ar priecīgu un veselīgu dzīves veidu. Galvenais ir atrast to optimālo variantu sev, un tad uz priekšu. Iekrāt VAR!

    Reply

    • Toms
      23. marts, 2017 @ 12:21 pm

      Līdzsvaru noteikti vajag! 🙂 pats esmu apvienojis patīkamo ar lietderīgo un vadu salsas nodarbības.

      Reply

    • A.A.
      23. marts, 2017 @ 12:24 pm

      Kāpēc tad uz veselības rēķina? Var nedzert tik daudz alko, kad iet tusēt, divreiz padomāt vai vajag jaunas sporta botas un pārskatīt dažus automātiskos maksājumus.
      Es nedēļā atlieku 300 eur (nedēļā, ne mēnesī), un dzīvojot veselīgi man nav ne mazāko veselības problēmu, veselība ir daudz labākā kārtībā nekā 10 gadus atpakaļ.

      Reply

  4. Inne
    23. marts, 2017 @ 11:26 am

    Bēdīgi lasīt piemēru ar 700 neto. Esmu medmāsa. Man ir 400 neto. Iekrāt nevar. Ne vienmēr tās ir atrunas. Dažreiz tikai skarba realitāte.

    Reply

    • Toms
      23. marts, 2017 @ 12:24 pm

      Jāpiekrīt, ka tas algu līmenis patiešām ir bēdīgs. Diemžēl konkrētus darbus strādājošiem — tai skaitā medmāsām — ir izvēle, vai nu darīt kaut ko citu un pelnīt vairāk (vai iet privātajā sektorā), vai darīt savu svarīgo darbu un pelnīt maz. Aizvien vairāk cilvēku izvēlas pirmo, ko nu jau paliek grūti ignorēt (medicīnas aprūpes atalgojuma līmeni nāksies celt — vai arī masveida kustība uz privāto un/vai ārzemēm padarīs medicīnu par bagāto prieku).

      Reply

    • olijs
      23. marts, 2017 @ 2:21 pm

      Nu te nu es varu iebilst. 2011 gada izmainīju kardināli savu dzīvi. Pametu darbu kas bija patīkams un visādi citādi labs tikai atalgojuma ziņā pavisam nevilinoš. Aizbraucu uz ārzemēm, tikai mētājoties no vienas valsts uz otru es atradu normālu vietu ar labu atalgojumu – jā es riskēju un paļāvos tikai uz saviem spēkiem, daudzi mani paziņas/draugi/radi nosodīja manu izvēli. Bet tagad es varu iekrāt 400 eiro nedēļā bez lieka stresa un lielas uzupurēšanās. Tā ka ir brīdis kad vajadzētu lauzst savus stereotipus un domāšanu ( out of the box) , kā arī pārkāpt sev. 90% domāšana ir mūsu problēma kas bremzē mūsu attīstību 😉

      Reply

  5. Una
    23. marts, 2017 @ 11:27 am

    Grāmata The Richest Man in Babylon ir tulkota ari latviski, tikai to ir problēmas šobrīd atrast veikalos:
    http://www.ibook.lv/BD_bagatakais-virs-babilona-dzordzs-semjuels-klasons.aspx?BID=29844d62-0c5b-4c4e-9987-01db9a09de07

    Reply

    • Toms
      23. marts, 2017 @ 12:24 pm

      Paldies!

      Reply

    • Briedis
      23. marts, 2017 @ 2:07 pm

      Var paņemt bibliotekā

      Reply

  6. fds
    23. marts, 2017 @ 11:31 am

    Par iekrāšanu mani visvairāk vienmēr fanscinē tas, ka cilvēks nevar iekrāt, bet paņemt patēriņa kredītu, līzingu viņš var (un tātad maksāt mēneša maksājumu ieskaitot procentus). Nez kāpēc to paša kredīta summu atlikt malā nebaltai dienai cilvēks nemāk. Viss ir jātērē.

    Reply

    • Toms
      23. marts, 2017 @ 12:25 pm

      Ir arī tas. Un vēl tas, ka vieni no aktīvākajiem iekrājējiem Latvijā esot pensionāri ar savām mazajām pensijām (tā, kad runājām LR1 par finanšu pratību, stāstīja Banku augstskolas docents Andris Fomins).

      Reply

  7. kalkulators
    23. marts, 2017 @ 11:59 am

    Egoisms un tikai. Kur paliek ģimene? Tas “aprēķinos” arī ir ietverts? Kad piedzimst bērni, kas tad notiek?

    Reply

    • Toms
      23. marts, 2017 @ 12:26 pm

      Man ir bērns, un es krāju ne tikai savai, bet savas ģimenes nākotnei.

      Reply

      • kalkulators
        23. marts, 2017 @ 12:42 pm

        Es laikam ne tā izteicos – kad piedzimst bērns, dzīvē mainās daudz kas, piemēram, nevar vairs strādāt tā, kā strādāja tad, kad bērna nebija. Vienā mierā varēja pastrādāt līdz 8 vakarā, ja vajag, bet b/d veras ciet 7 vakarā. Un ir jāpaspēj. Kad bērns pa nakti pamostas ar temperatūru, skaidrs ir, ka viss, kas ieplānots darbā, ir jāaizmirst, jo mājās jāpaliek ar bērnu. Piemēram, es tagad strādāju uz pusslodzi, jo bērns mazs. Tāpēc mani mazliet šis raksts nokaitināja, bet tas tā…

        Reply

        • Toms
          23. marts, 2017 @ 12:46 pm

          To gan varu saprast! Bērna piedzimšana daudz ko maina un dzīvē sarēžģī. Kādam par bērnu ir jārūpējas, un tas ierobežo resursus, kurus ģimene kopumā var veltīt naudas pelnīšanai. Protams, ne visiem un ne visos ģimenes modeļos tas ir ideāli risināms. Arī manā ģimenē pašreiz esmu vienīgais strādājošais un tas, protams, ienākumus ietekmē.

          Tajā pašā laikā man tieši bērna klātbūtne īpaši motivē strādāt un iekrāt, nevis tikai dzīvot tēriņiem un paša baudai.

          Reply

          • A.
            24. marts, 2017 @ 2:36 pm

            Piekrītu iepriekšējam komentētājam, ka bērns(i) būtiski ierobežo peļņas iespējas, ja darba atalgojums saistīts ar padarītā apjomu. Man ir tiešām lielisks darbs ar atalgojumu virs vidējā nozarē, bet pēc atgriešanās no BKA izdevumi ir auguši (auklīte!), taču iespējas palielināt ienākumus negatīvi korelē ar laiku, ko varētu pavadīt ar bērnu. Beidzot bijām spiesti ieviest ikmēneša budžeta plānošanu, tas vismaz ļauj uz priekšu sakrāt visādiem obligātajiem izdevumiem (apdrošināšana, auto tehniskā apskate u.tml.), bet, kamēr pēcnācējs nebūs bērnudārzā, kaut ko atlikt uzkrājumu “spilvenam” ir praktiski neiespējami (tiklīdz izdodas, tā mašīnai uzrodas kāds dārgs remonts…) Domāju, ka šāds “izdzīvošanas” režīms ir pie vainas daļai līzingu un īstermiņa kredītu – ja ģimenē salūst vienīgais auto vai veļasmašīna, tad aizvietotājs ir vajadzīgs uzreiz, nevis tad, kad izdosies sakrāt (un tad jau uzkrājumus aizvieto kredīta maksājumi).

          • Kavacky
            24. marts, 2017 @ 3:47 pm

            Ja auto vispār var salūzt vienā piegājienā tā, ka tas stipri sit pa kabatu, tas nozīmē vien to, ka jāizvēlas lētāks auto, kura uzturēšana ir pa kabatai.

    • Signe
      23. marts, 2017 @ 12:33 pm

      Sāksiet krāt pēc iespējas agrāk, un būs iekrāts pietiekami līdz ģimenei un bērniem. Vecākiem jāmāca bērniem no mazotnes taupīt un krāt.

      Reply

      • Aigars
        24. marts, 2017 @ 9:15 am

        Signe, Es atlieku 70% no saviem ienākumiem un ne tuvu neesmu ‘pietiekami’ iekrājis. Par kādu apmēru mēs runājam? Par dzīvokļa pirmo iemaksu?

        Reply

  8. Signe
    23. marts, 2017 @ 12:29 pm

    Es pieturos pie idejas, ka, atliekot 10% (10.tiesu) no saviem ienākumiem, to īpaši neizjūt. Tāpat man patīk ideja par to, ka pie ienākumu pieauguma daļu atliek, jo tik tiešām – pie lielākas algas, dzīvojot tanī pašā dzīvoklī un ēdot to pašu pārtiku, var tīri labi iztikt un iekrāt. Kā arī – pats minimums finansiālai neatkarībai no darba devēja – uzkrātas 6 algas (ideālā variantā – ieguldījums, kas vēl pelna, bet ko ātri var dabūt “uz rokas”). Turpmāk gribētu lasīt, ko iesākt ar brīvajiem līdzekļiem, lai tie vienkārši nestāv zeķē, bet “pelna, kamēr guļu”. Paldies!

    Reply

  9. Maija
    23. marts, 2017 @ 1:25 pm

    No vienas puses iedvesmojoši – no otras – kam rauties un pelnīt vairāk, ja neatvēli kvalitatīvākai pārtikai vai veselībai (sports, masāžas). 🙂 bet piekrītu – ja vien ienākumi nav zemi, iekrāt 10-15% var, pat ja ģimenē ir bērni.

    Reply

    • fds
      24. marts, 2017 @ 4:29 pm

      Neviens jau nesaka, ka jāpārtiek no plikiem kartupeļiem un strādā 16h dienā. Doma jau vairāk par to, ka vajag naudiņu atlikt un reizē arī pārdomāt tos tēriņus – cilvēki daudz naudu notērē visam kam, bez kā mierīgi varētu iztikt (vai izmantot citas alternatīvas). Mikroekonomikas viena no pirmajām stundām – pirmās nepieciešamības preces un luksus preces.

      Reply

  10. Andris
    23. marts, 2017 @ 1:48 pm

    Sveiciens!
    Man ir ļoti atbilstošs stāsts par to, kā es krāju ar baudu, izmantojot bezprocentu kredītu!
    Kad man sabojājās telefons Nokia Lumia 520, es iegāju Euronics mājas lapā, lai izvēlētos kādu lētu telefonu vietā, pa kādiem 200 eiro. Taču tur parādījās piedāvājums – iPhone 6s bezprocentu kredītā uz 12 mēnešiem, ar mēneša maksājumu 74,08 eiro (kopā 889 EUR – tik pat maksāja arī citos veikalos). Tad nu es domāju – nopirkt uzreiz sūdīgu telefonu un palikt bez naudas, vai arī paņemt tobrīd pasaulē labāko telefonu, un vēl palikt ar apgrozāmajiem līdzekļiem katru mēnesi? Protams, ka izvēlējos otro, BET ar nosacījumu, ka vismaz tik pat naudas katru mēnesi atlikšu iekrājumiem! Uztaisīju bankā otru kontu, un uzliku automātisko maksājumu tajā.
    Ar to brīdi mana domāšana pārslēdzās no dzīvošanas no rokas mutē, no algas līdz algai, uz naudas plūsmas vadību, pieradinot sevi katru mēnesi atlikt normālas summas, un nepirkt lētas, īsi kalpojošas lietas. Labāk tad nepirkt vispār. Paziņa nopirka Samsung A3 ap to pašu laiku pa 300 eiro – jau pēc pāris mēnešiem telefons sāka kārties un bremzēt. Man liekas, ka pārmaksāja viņš, jo viņam drīz būs jāpērk atkal jauns, sūdīgs telefons.
    Gads ir pagājis, man ir joprojām ir fantastiskākais telefons ideālā stāvoklī, kā arī esmu vēl sakrājis kaudzi naudas! Turklāt nesen nomaksāju pēdējo maksājumu un jau palielināju iemaksu uzkrājuma kontā. Vairs nevaru iedomāties, ka es varētu nekrāt, neatlikt vismaz 100 eiro katru mēnesi.
    Tai pat laikā es uzskatu, ka ir stulbi ņemt kredītus ar procentu likmēm (izņemot hipotekāro, vai jauna auto iegādei, bet tad ar zemām); ir stulbi īrēt dzīvokli, ja vari dzīvot ar vecākiem; ir stulbi braukāt milzīgā mašīnā kas daudz piesārņo vidi un daudz ēd degvielu.
    Ceru, ka neizklausījās pēc “bezprocentu kredītu” reklāmas… :/

    Reply

    • Maris
      23. marts, 2017 @ 9:16 pm

      899 EUR par telefonu, izklausās stulbi… arī par bezprocentu kredītu

      Reply

    • Aigars
      27. marts, 2017 @ 10:39 am

      Piekritīšu Mārim. Investēt telefonā nav gudri. Vienīgais, ja darbs prasa prestižu aparātu.

      Reply

      • Andris
        27. marts, 2017 @ 11:40 pm

        Es tomēr pastrīdēšos.
        Pirmkārt, es novēlu, lai visiem cilvēkiem būtu nauda pirkt pašas labākās lietas! iPhone 6s ir patiešām fantastisks un nevainojams tālrunis, labākais no labākajiem. Tāpat kā Mercedes-Benz auto un visas pārējās luksus lietas. Ceru ar godīgu darbu un gudrību kļūt aizvien turīgāks un vēl vairāk tādas lietas pirkt, cik nepieciešams. Un tās ir domātas mums visiem, nevis tikai ultra-bagātajiem. Pat ja tās būtu tikai ultra-bagātajiem, es labāk gribētu būt ultra-bagātais, nevis saukt šos cilvēkus par stulbiem.
        Otrkārt, telefons nekad nav bijusi investīcija. Investīcijas ir lietas, kas naudu ieliek kabatā. Telefons ir tēriņš, kas katru mēnesi izņem naudu no manas kabatas. Tomēr es gribēju un iegādājos to, jo varēju atļauties, jo iepriekš daudz mācījos un strādāju, un nopelnīju. Tas man ir daudz iemācījis par kvalitāti un perfekcionismu, ar kādu vajadzētu strādāt arī man savā darbā.
        Treškārt, šis pirkums man lika ieslēgt smadzenes un sākt domāt – kā es varētu finansēt savu nākamo luksusa preci? Vai bezprocentu kredīts ir vienīgais veids? Joprojām maksāšu ar savu algas naudu? Varbūt manu investīciju peļņa var par to maksāt?
        Ceturtkārt, ņemot vērā inflāciju, bezprocentu kredīts patiesībā ir ļoti gudra lieta. Šodien aizņemos 889 eiro. Pēc gada, pateicoties inflācijai, tā nauda, ko atdošu, būs nevērtīgāka, un tātad es patiesībā būšu savus 1,5% ietaupījis. Ne velti ļoti gariem ilgtermiņa kredītiem piesien klāt globālos rādītājus, kas liek pacelt kredīta procentus, lai segtu inflācijas un naudas devalvācijas radītos bankas zaudējumus. Bet protams, tas vairāk ir teorētiski, nekā praksē jūtami šajā gadījumā…
        Piektkārt, un galvenokārt – caur šo mahināciju es sāku krāt, kas arī bija galvenais. Sāku domāt par finansēm, par naudas plūsmu. Tāpat to naudu būtu notrallinājis. Tas atgādina veco anekdoti par smēķētājiem un nesmēķētājiem. Nesmēķētājs pārmet smēķētājam: “Par to naudu, ko Tu sava mūža laikā esi uz cigaretēm izsviedis, Tu varētu sev Mersedesu nopirkt!” Smēķētājs atbild: “Ja jau Tu nesmēķē, tad kur ir Tavs Mersedess?”. Smieklīgi ta smieklīgi, bet vai smēķētājs nebūtu patiešām sakrājis mersedesam, ja viņš katrreiz, pērkot cigaretes, tieši tādu pašu naudas summu nebūtu ielicis krājkontā? Kā jau virsrakstā minēts – krāj ar baudu! Tāpēc es arī turpināšu vienlīdzīgi gan tērēt uz izklaidēm, gan nolikt krājkontā. Man tas liekas riktīgi loģiski, jo tā es neapbižoju ne šodienas sevi, ne nākotnes sevi, vienlīdzīgi.

        Reply

  11. Kārlis
    23. marts, 2017 @ 1:50 pm

    Paldies! Interesants raksts un arī tā dima- nepērc lietas, kuras tev nevajag, lai padižotos cilvēkiem, kuri tevi ienīst. Attiecībā par iekrāšanu piekrītu – uzpletnim ir jābūt. Tomēr visi esam cilvēki, kuriem patīk sevi iepriecināt un palutināt. Vai pārmērīgi aizraujoties ar krāšanu nenonākam sava veida Skrūdža līmenī, kas krāšana kļūst par pašmērķi? Vai te nenonākam otrā galējībā kā nabaga bagātais Ansis- dzīvojam nabadzībā, lai iekrātu nākotnei, kuri beigās nepiedĪvojam?

    Reply

    • Kavacky
      23. marts, 2017 @ 2:50 pm

      Tas jau ir veselā saprāta jautājums, neiebraukt no viena grāvja otrā.

      Vai pelnīt 5 stabus mēnesī uz rokas un ēst roltonus nav pārmērīgi?

      Atkal jāskatās, kāpēc to dara. Aiz skopuma, lai kapā paņemtu? Nu tad laikam nav normāli. Bet ja ir kāds konkrēts mērķis jau nosprausts, kura ātrākai sasniegšanai šis ir optimāls risinājums?

      Reply

  12. Students
    23. marts, 2017 @ 2:47 pm

    Īss, bet motivējošs raksts, dzirdēju arī pārraidi radio.

    Esmu students, kurš no algas nomaksā universitāti, dzīvokli, rēķinus, nopirku bez līzinga lietotu auto, lai varu tikt prom no pilsētas uz laukiem un tāpat knapi, bet sanāk iekrāt.

    Pagaidām vislabāk strādā ideja par 10%, vai vismaz konkrēta summa. Mana summa bija vismaz 30 EUR divās nedēļās, jo 10% šobrīd dēļ universitātes ir neiespējami, bet tas izdodas. Vislabākais no tā ir tas, ka brīžos, kad Tev ir lieka nauda depozītā, Tu vari atļauties gaidīt atlaides lielākiem pirkumiem (manā gadījumā izdevīgs piedāvājums lietotai precei). Piemēram, man jau kādu laiku vajadzētu nopirkt detaļu datoram. Vidēji tā maksā 55-60 EUR, sagaidīju brīdi un dabūju par 35 EUR, algas konts būtu par īsu, bet depozītiņš nostrādāja izcili. Nākamnedēļ jāieliek atpakaļ.

    Dažreiz šķiet smieklīgi, ka cilvēki sūdzas, ka nevar iekrāt. Viņi var iztērēt 20-30 EUR no minimālās algas aliņiem vai čipsiem, bet nevar iekrāt, hah. 🙂

    Pēc mēneša pēdējais maksājums par universitāti (300 EUR) un varēšu iekrāt ko jēdzīgu. 🙂

    Reply

    • Kavacky
      24. marts, 2017 @ 1:24 am

      Tu domā – atļauties gaidīt atlaidi (tas ir, nopirkt tu tāpat vari, bet tu gaidi labāku piedāvājumu) vai atļauties uz sitiena paņemt ko derīgu, ja uzrodas labs piedāvājums (ko būtu jālaiž gar degunu, ja nebūtu liekas naudas)?

      Tas nav viens un tas pats.

      Reply

  13. jonj
    23. marts, 2017 @ 4:03 pm

    Es pamazām nonācu līdz uzkrāšanai. Katru gadu noslēdzu uzkrajošo dzīvības polisi (šogad pirmā beigsies). Atslēdzu maksas TV, telefoni ne dargie un sakari arī , internets pa 7eiro, apkure sava no meža. Šogad doma sākt maksāt trešajā līmenī.

    Reply

  14. Ugis
    23. marts, 2017 @ 4:58 pm

    Izdevumi, kad bērni ir mazi (iet skolā), ir nieks salīdzinājumā ar to, kad jāsāk maksāt par viņu studijām. Krājiet draugi!

    Reply

    • Dace
      23. marts, 2017 @ 9:46 pm

      Tās ir Jūsu tiesības arī nemaksāt par studijām, ja runājam par augstskolu! Apsveicu Jūs, ja tā rūpējaties par bērniem, nezinu daudzus, kas tā rīkojas. 🙂 Skolā ejot, tiešām nekas daudz nav – mazāk vēl, kad vidusskolā.
      Strādāt un mācīties neklātienē augstskolā ir liela slodze, bet tā ir izvēle! Tiekties uz augšu vai palikt uz vietas. Neizvēlamies vieglāko ceļu!

      Reply

    • Kavacky
      24. marts, 2017 @ 1:18 am

      Skolo bērnus tā, ka studijas būs budžetniekos. Uz ārzemēm gan tas ne vienmēr attiecas, jā.

      Sūds par studijām un pamateni, smagi ir tad, kad bērnam vidusskolā vajag naudu, lai ietu dzert ar draugiem, ne jau Super Netto akcijas alu no 2 l, bet krogā.

      Reply

  15. Juris
    24. marts, 2017 @ 9:52 am

    Tom, viss forši, bet dažas iebildes.
    Ja tu gadu atliec desmito tiesu no savas algas, grozies kā gribi, pēc gada tev būs uzkrājumi 12/10 mēnešalgu apjomā. Būsim vienkārši – tev būs uzkrāta viena mēnešalga. Tā nav brīvība. Tas ir kaut kas tāds, ko darba devējs tev izmaksā kompensācijā, izsviežot tevi ārā, ja pārbaudes laiks ir beidzies.
    Tā nav brīvība. Kas ir absolūtā finanšu brīvība?
    Paprovocēšu. Paņem pasi, apskaties savu dzimšanas gadu, paskaties kalendārā, aprēķini savu vecumu. Paņem vidējo dzīves ilgumu Latvijā un atņem no tā savu vecumu. Pareizi ar 12 (mēnešu skaits gadā). Pareizini šo skaitli ar savu patreizējo mēneša tēriņu vidējo apjomu. Pareizi ar kaut kādu izlaidības koeficientu (let’s say 1,5 – ja tev būs reāli daudz $$$, tu nekad nenoturēsi izdevumus esošajā līmenī). Salīdzini rezultātu ar savu esošo konta atlikumu. Ja konta atlikums ir lielāks, tas jau ir nopietni.
    Protams, šādi konta atlikumi (lasi – reāla iespēja vispār nestrādāt atlikušo dzīvi) ir promilēm no sabiedrības. Esam reāli: finanšu brīvība varētu būt uzkrājumi pāris gadu kopējo ienākumu apjomā.
    Un te sākās dilemma. Tev ir divi varianti. Pirmais – uzkrāt ļoti strauji īsā laika periodā. Nepārprotam, tie nav 10-15% ienesīguma gadā. Kur tādus dabūt? Viens variants ir izperēt ģeniālu start-up ideju, savākt starta piķi FFF, pēc gada to nopārdot kādam Silīcija ielejas investoram, tad izaugsme varētu arī būt tūkstošiem procentu. Tikai problēma ir riska koeficients – mēs visi zinām, ka 9 no 10 stārtapiem mirst pirmajā gadā, daļa vēl vēlāk. Un tas nozīmē fuck-up rate virs 90%. Vēl variants ir grābstīties gar kaut ko nelegālu, bet to neaplūkojam.
    Otrais variants ir KRĀT ILGI. Bet šeit ir nākamā problēma – viss paliek dārgāks, un šeit es nerunāju par oficiālo inflāciju, kas balstās uz mistisku patēriņa grozu. Mēs runājam par iekārojamām mantām, ko gribētu, ja būtu finansiāli brīvi, nevis par vēl vienu kilogramu cukura. Paskatāmies – pirms 10 gadiem, kad parādījās pirmie iphone (laikam trešie), pasaulei pat sapņos nerādījās, ka telefons, ja vien tas nav Vertu, varētu maksāt 1 k USD. Šodien tā ir teju norma – tik maksā augšējie Iphone 7 un arī augšējie Galaxy.
    Labāks piemērs. 2005.gadā es izdzinu no salona jaunu Santa Fe. Kā šodien atceros, cena bija 20 k EUR diezgan precīzi. Ja es nolemtu neņemt līzingu bet gan 10 gadus krāt, atliekot pa 10% no savas (piemēram) 2 k mēnešalgas un pirkt Santa Fe šodien, samaksājot visu summu uzreiz, man būtu reāls aplauziens, jo šodien Santa Fe maksā 36990. Tas ir 1,85 reizes dārgāk. Cena aug ātrāk nekā krājumi vai oficiālā inflācija. Es atkal to nevarētu atļauties. Un tā ir ar daudzām lietām. Es pat nerunāju par negatīvām procentu likmēm un tam sekojošu banku sapņiem, ka par depozītiem faktiski būtu jāiekasē komisija nevis jāmaksā procenti.
    Līdz ar to krāšana ilgtermiņā šobrīd ir tāda tricky lieta. Var izrādīties dārgs un neizdevīgs prieks.

    Reply

    • Andrejs
      24. marts, 2017 @ 1:35 pm

      Galvenais ir krāt, investējot rīkos, kuru pieaugums apsteidz inflāciju, tad nav par to jāsatraucās. Santa Fe 12 gadu laikā palika 1.85x dārgāk (eiro izteiksmē), bet S&P 500 palika 2x dārgāks (dolāros), jeb 2.4x dārgāks (eiro) (nemaz nerēķinot par visu šo laiku saņemto dividenžu summu).

      Reply

    • Toms
      24. marts, 2017 @ 2:19 pm

      Gada laikā cerēt iekrāt brīvību ir nereāli/nepamatoti. Tas nav iespējams nevienā valstī pasaulē. Pilnīga brīvība — tas jau nozīmētu, ka visu tavu dzīvi citi strādās, lai tev būtu labi, bet tev vairs strādāt nevajag. Protams, ka kaut ko tādu vienā gadā nedabūt (ar retiem, retiem izņēmumiem).

      Pat tad, kad ir iekrāti tikai 5 gadu finanšu izdevumi, tā jau ir liela brīvība. Jā, tev vēl dzīvē būs jāstrādā — bet pats vari izvēlēties, kur, kad, kā, kam. Vari arī gadu paņemt brīvu (pēc kura tāpat pastrādāt sagribēsies). Tas arī ir daudz.

      Par inflāciju — kā minēja cits komentētājs, krāšanu jāapvieno ar ieguldīšanu.

      Par vienu piekritīšu. Personīgi man arī krāt tikai 10% liekas daudz par lēnu un nepiesaistošu.

      Reply

  16. Stīga
    24. marts, 2017 @ 10:06 am

    Tom, ideja ir laba, ja vien
    1) aizmirstam neskaitāmās naudas maiņas un inflāciju, ar ko saskārās mūsu vecāki un arī mēs paši…. Vecākiem 1989. gadā bija 2000 rubļu, tīri laba nauda, pēc Repšes naudas reformas tā pārvērtās 19 repšos. Ko piedāvā? Pēdējos gados mums praktiski nav inflācijas, taču tā, protams, atgriezīsies. Ko ar to? Ļaut lai tā noēd ietaupījumus?

    2) Un nekur nav teikts, ka nodzīvosim kaut vai tikai līdz 65, diemžēl….. Un tiešām (vismaz ne pārāk stabilajā LV) tik bieži jāredz “ko taupa taupītājs, to paņem laupītājs”.

    Reply

    • Toms
      24. marts, 2017 @ 2:16 pm

      Naudas maiņas un revolūcija — jā, tas vienmēr ir risks. Varam izvēlēties dzīvot, pieņemot, ka pasaule jebkurā brīdī var beigties, vai arī dzīvot, domājot, ka nākotne būs. Zināmā mērā var arī aizsargāties, ieguldot dažādās valūtas un valstīs.

      Inflācija ir fakts. Iekrājumus nepieciešams ieguldīt. Tur ir savi riski un savi ieguvumi, par kuriem arī šeit rakstu.

      Par laupītājiem mums tāda pieredze ir bijusi skarba. Par laimi tagad vairs nav 90tie un daudz kas ir jēdzīgāks — kaut vai, piemēram, noguldītāju garantiju fondi, kas aizsargā depozītus bankās. Ir arī daudz riskantu produktu un finansistu, kas ķer uz muļķi, bet par tiem arī rakstu šajā blogā.

      Pasaule ir pilna risku, bet neriskējot — un neplānojot nākotni — sanāk dzīvot ļoti skumīgi un pieticīgi.

      Reply

  17. A.
    24. marts, 2017 @ 2:57 pm

    Vispirms paldies par foršajiem bloga ierakstiem, lasu ar interesi un cerību nākotnē pievērsties personīgajām finansēm drusku nopietnāk kā pašlaik (tikai uzkrājošā apdrošināšana un kaut kāds spilventiņš kontā). Apbēdināja gan atziņa, ka nav tādu uzticamu finanšu konsultantu pie kuriem aiziet, lai visu izdomā manā vietā – esmu tomēr pieradusi, ka saņemu naudu par kompetenci un prasmēm savā jomā, lai varētu samaksāt kādam citam par man nepiemītošām kompetencēm un prasmēm citās jomās 😀

    Ja par uzkrāšanu un izdevumu plānošanu ikdienā – there’s an app for that, ļoti fanoju par “You Need A Budget” (kas ir budžeta plānošanas rīks ar aplikāciju ikdienas izdevumu reģistrēšanai un budžeta koriģēšanai). Šī, starp citu, ir arī atbilde tiem, kuri bēdājas, ka maniakāli krājot nepaliks līdzekļu izbaudīt dzīvi – YNAB piedāvātajās kategorijās ir arī vienkārši “Just For Fun”, kur var ielikt kādu summu un ar mierīgu sirdsapziņu notērēt, ja pirms tam ir nosegtas visas prioritārās izdevumu kategorijas (t.sk. uzkrājumi). Ļoti palīdz arī kopīga ģimenes budžeta veidošanā – nav jābūt pieejai vīra/sievas kontam, pietiek ar informāciju mēneša sākumā, cik naudas tiek ielikts budžetā, un tālāk katrs pats reģistrē savus izdevumus un ir redzams, cik kurā kategorijā (un kontā) palicis pāri.

    Reply

    • shpats
      27. marts, 2017 @ 4:19 pm

      Pirmkārt, pilnībā piekrītu šī komentāra pirmajai daļai – šis blogs ir kas labs manā dzīvē jau kādu laiciņu..
      Otrkārt – izlasīju visus komentārus un nobrīnījos, ka neviens nav pieminējis paziņas labu laiku veidoto lapu FB – FMU.lv jeb Finansiālā Miera Universitāte https://www.facebook.com/groups/fmunivers/ Silti iesaku!

      Reply

  18. lusjens
    24. marts, 2017 @ 3:06 pm

    Var pat nekoncentrēties uz iekrāšanu – tas tomēr uzliek kādu spiedienu. Koncentrēties uz izdevumu daļu – netērē daudz. Arī tas ir spiediens, taču ar laiku tas pārvēršas par fun, cik nedaudz tomēr vajag priecīgai dzīvei. Nedārga mašīna, nav fucking kredītu par dzīvokli/māju utt. (kas arī te ir pieminēts) – ar laiku nauda pati pievilksies. Bagātību dzīvei un nulle kontam bankā te daudzi gājuši cauri. Labāk otrādi – free life ar labu ciparu kontā. Par Fight Club precīzi.

    Reply

    • Kavacky
      24. marts, 2017 @ 3:45 pm

      Naudai īsti nepiemīt spēja pašai no sevis uzrasties, tikai tāpēc, ka ir sakrāts kāds tās daudzums.

      Reply

  19. VanRaiks
    25. marts, 2017 @ 9:41 am

    Ceru, ka Toms neapvainosies, ja precizēšu. Galvenā doma, ko var paņemt no raksta – jau sākotnēji jāapzinās savas iespējas. Un jāsaprot, ka ienākumi dzīvē neaugs parabolas veidā (es tiešām jaunībā tā domāju). Pa vidu ir krīzes, slimības, bērni, novecojoši vecāki, utt – visas lietas, kas saucās “negaidīti izdevumi”.
    Normāli ir jau sākotnēji “iegādāties” it visā to līmeni, kurš tev ir finansiāli komfortabls – maksājumi cik iespējams mazi, iespējami vairāk brīvo līdzekļu.

    Reply

  20. Andrejs
    25. marts, 2017 @ 5:41 pm

    Paldies par rakstu! Šī lielā mērā ir arī mana filozofija. Sastādu sev budžetu katru mēnesi, pie kura cenšos pieturēties, sanāk atlikt gandrīz 80% no ieņēmumiem, ceru pēc 3-4 gadiem pārslēgties uz darbu baudai, nevis karjerai/naudai. Kāds Tavuprāt ir Safe Withdrawal Rate, t.i. procents no uzkrājumiem, ko var lietot ikdienas dzīvei, lai uzkrājums ilgtermiņā nemazinātos reālā izteiksmē?

    Reply

    • Toms
      26. marts, 2017 @ 5:46 pm

      Klasiskā atbilde būtu ap 4%, bet tas ļoti atkarīgs no individuālajiem apstākļiem un dzīves filosofijas. . . Personīgi, plānojot early retirement (teiksim, pirms 50), es ne pārāk stresotu arī par aprēķiniem, kas uzrāda vajadzību pēc augstāka withdrawal rate. Iemesls vienkāršs — ja vien ar mani nenotiek kāda smaga trauma, es nevaru iedomāties sevi situācijā, kur es ilgtermiņā vispār neģenerēju nekādus ienākumus (100% paļaujos uz uzkrājumiem). T.b. arī darbs baudai būtu produktīvs, ja arī ienākumu līmenis būtu stipri zemāks.

      Reply

  21. Elīna
    27. marts, 2017 @ 9:27 am

    Mans skolotājs budžeta izveidē ir vecais, labais internets. Veselu gadu es pati rakstīju par tēmu par un ap naudu, gandrīz ikreiz smeļoties iedvesmu kādā ekonomikas blogā vai elektroniskajā žurnālā (piemēram, Forbes – ideāli). Un tādā veidā aptvēru, sakritības kārtā pat ar to nopelnot :), kā domāt, lai piekļūtu tuvāk… hmm, labklājībai taču laikam. Un varu teikt, ka ikvienā (par Toma rakstīto nemaz nerunājot) šī raksta komentārā minētais paņēmiens, ideja, rīks – kā vēlaties – ir sastapts tīmeklī. Tāpēc iesaku izglītošanos, turklāt jebkurā jomā, kas nepieciešama, turklāt ar pieejamajiem līdzekļiem. Lai izdodas!

    Reply

  22. Domas
    27. marts, 2017 @ 3:03 pm

    Viss skan skaisti kā no grāmatas un daudz kam var piekrist. Bet mani tirda šādas domas:
    – vai vēlamies dzīvo tikai nākotnei un nebaudīt dzīvi šobrīd? (20-30-40-xx gados?) ar to domājot, piemēram, ceļošanu, kam jaunībā cits šarms, te tiek ieteikts extra tēriņus (exttrēmie sporti/aktīvā atpūta/traki ceļojumi) laist garām, taupot komfortam vecumdienās.
    – brīvība laba lieta, bet tāpēc sūri un grūti maksājam nodokļus, lai varētu godīgi saņemt bezdarbnieku pabalstu/slimības lapu/maternitātes pabalstu, kas pienākas likuma ietvaros kā drošības spilvens. Gads brīvības te nesanāks, bet tas būs pietiekoši mazām pārmaiņām. Vai šim būtu jātaupa?
    – pievienojot ikdienas rūpēm pastāvīgu taupīšanas rūpi, nāktos atteikties no kultūras baudīšanas (biļetes 4 cilvēku ģimenei dārgi sanāk), gan draugu satikšanas, augstvērtīgu ēdienu un dzērienu baudīšanas. Īpaši neuzdzīvojot, bez alkohola, viens forša restorāna apmeklējums ģimenei vien ir 50-80 eur, nerunājot par teātriem, kino, izbraucieniem, festivāliem utt.

    Ir arī teorija,ka nauda jālaiž apgrozībā, jātērē, lai piesaistītu jaunu naudu. Ja tēriņi augs un vēlmes augs, tad nauda vienmēr atradīsies. Ja taupīsim, stāvēsim uz vietas, jo vienmēr jau pietiks.

    Reply

  23. Art
    29. marts, 2017 @ 10:26 am

    Nez kāpēc šis raksts gmail aizgāja pie reklāmām… Palaidu garām info par konferenci LNB… eh…
    Vai vēl kāda nebūs? Ieraksts nebūs pieejams?

    Reply

    • Toms
      29. marts, 2017 @ 10:38 am

      Noteikti būs vēl kāda, vairāk uz pavasara/vasaras pusi!

      Reply

      • MP
        29. marts, 2017 @ 5:29 pm

        Tom, paldies par visiem rakstiem un cilvēku izglītošanu! Ceru, ka blogs ar laiku uzņems apgriezienus ne tikai lasītāju skaita ziņā, bet arī tematikas sarežģītības ziņā! Lai samazinātu iespēju, ka bloga sekotāji palaidīs garām Tavu jaunāko rakstu, ieteiktu lejupielādēt wordpress spraudni PushCrew – sekotājiem tīmekļa pārlūkprogrammā parādīsies notifikācija tiklīdz publicēsi ko jaunu.

        Reply

        • Toms
          29. marts, 2017 @ 6:53 pm

          Paldies, papētīšu šo rīku!

          Reply

  24. Art
    29. marts, 2017 @ 10:33 am

    Bet par rakstu paldies.
    Jāpiebilst gan, ka krājot tu finansiāli brīvs un priekšlaicīgi pensionēties diezvai varēsi.
    Tā brīvā nauda drīzāk ir jāiegulda.

    Reply

    • Toms
      29. marts, 2017 @ 10:38 am

      Pilnīgi neapšaubāmi. Krāšana ir pirmais solis — ieguldīšana nākamais. Tas arī pieminēts šodienas jaunajā rakstā.

      Reply

  25. Oskars
    4. aprīlis, 2017 @ 7:52 am

    Šeit mazliet savādāks skatījums uz iekrāšanu tieši dažādiem ienākumu līmeņiem: http://www.collaborativefund.com/blog/let-me-convince-you-to-save-money/
    Piem: Padomājiet par iekrāšanu tādā veidā, viens no ietekmīgākajiem veidiem kād iekrāt nav palielināt savus ienākumus, bet palielināt savu pieticību. ( Think of it this way, and one of the most powerful ways to increase your savings isn’t to raise your income, but your humility.)

    Reply

    • Toms
      4. aprīlis, 2017 @ 5:17 pm

      Ļoti labi uzrakstīts, un diezgan tuvu manai dzīves filosofijai!

      Reply

  26. Ģirts
    11. aprīlis, 2017 @ 10:19 am

    Sveiki! Kā jūs skatāties uz šo pakalpojumu: https://www.blueorangebank.com/lv/bankas-pakalpojumi/komplekti ? Tomēr izskatās izdevīgāk savas rezerves 5000 EUR glabāt šādā kontā un pēc tam gada laikā saņemt vismaz 250 EUR + vēl 5% degvielas atmaksa, nekā parastā krājkontā, kur tiek aprēķināti 0,05% (Nordea banka). Tas, ka jāveic 5 pirkumi, to jau principā var nodrošināt, 5x mēnesī iepilinot degvielu par 10 EUR.

    Reply

    • Toms
      12. aprīlis, 2017 @ 5:32 pm

      Tas viss izklausas forši; protams, jāizpēta visas atrunas un papildus komisijas utt. Mana personīgā aizdoma būtu, ka šī lieta ilgi tik skaista nebūs — ka tas ir paņēmiens retail klientu piesaistīšanai bankai, kas ar to vēsturiski nav īpaši bijusi pazīstama. Bet varbūt, ka kļūdos.

      Paprasīju draugam, kas strādā bankā, kā šie var atļauties piedāvāt tādus procentus. Atsūtīja man šādu atbildi no viņu FAQ (zemāk). Par to, kā tas atbilst apstākļiem, nevaru spriest. Protams, dažādi izmaksu ietaupījumi ir iespējami.

      “Tāpat kā vairākas citas bankas, mēs pelnām uz papildu produktu kombinācijām, ko izmanto mūsu bankas klienti. Turklāt ikreiz, kad klienti izmanto savu maksājumu karti pirkumiem tirgotāju termināļos vai internetā, pārdevējs maksā mums tā saukto datu apmaiņas komisiju (Interchange fee).

      BlueOrange ir savs biznesa modelis, kas ļauj optimizēt izmaksas: piemēram, mēs neuzturam filiāļu tīklu, bet izmantojam partneru banku bankomātus, lai jūs varētu veikt skaidras naudas izmaksu.

      Gandrīz visas ikdienas operācijas mūsu bankas klienti var veikt attālināti – caur internetbanku, piezvanot mums, kā arī rakstot tērzēšanās logā mūsu vietnē vai Facebook portālā. Tas viss ievērojami samazina mūsu izmaksas klienta konta ikdienas darbībai, kā arī ļauj mums piedāvāt saviem klientiem tik izdevīgus nosacījumus.

      Šī atbilde ir atrodama arī bankas mājaslapā pie biežāk uzdotajiem jautājumiem: https://www.blueorangebank.com/lv/buj

      Reply

      • Ģirts
        13. aprīlis, 2017 @ 11:18 am

        Sveiks, Tom!

        Liels paldies par atbildi, kā arī par to, ka raksti tik lielisku blogu. Pats gan vēl neesmu izlēmis, ko darīt, šobrīd ir gan rezerves, gan neliels kapitāls investēšanai, bet vispirms domāju izglītoties.

        Reply

  27. Raimonds
    12. aprīlis, 2017 @ 1:57 pm

    man pamatkontā veidojas uzkrājums jau 5k eur, kurus es pat necenšos ielikt krājkontā, jo procents bija kkas ap 0.2%.
    ko darīt?

    Reply

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *