52 Comments

  1. 3. līmenis
    29. marts, 2017 @ 10:55 am

    Paldies par šoku! Esmu no tiem, kas domā, ka līdz pensijai nenodzīvošu un jādzīvo šodienai. Jā, man ir iekrājumi aptuveni 4 mēnešalgu apjomā kā buferis nebaltām dienā, jo strādāju līgumdarbus. Veicu arī iemaksas 3 pensiju līmenī. No tā 3. līmeņa ir kāda jēga?

    Reply

    • Toms
      29. marts, 2017 @ 10:58 am

      Uzskatu, ka jā — kamēr valsts nesabrūk pilnībā/nav karš vai cita katastrofa, gan 2., gan 3. pensiju līmenis ir ļoti svarīgi. Diemžēl pašreiz banku komisijas par šiem pakalpojumiem ir ļoti augstas un apēd lielu daļu peļņas — bet vismaz inflāciju nosedz + ir ievērojams nodokļu ieguvums. Tā kā lietot ir vērts.

      Reply

  2. Krista
    29. marts, 2017 @ 11:12 am

    Lielisks raksts (jau atkal!) Es Jums pilnā mērā piekrītu katrā punktā šajā rakstā, bet lasot nespēju valdīt smaidu, iedomājoties, kā uz priekšlikumu ietaupīt teju 40% no saviem ienākumiem, reaģētu “vidējais” Latvijas četrdesmitgaldnieks ☺☺ Bet izglītošana ir jāveic un gan jau ar laiku sāks kaut kas aizķerties!

    Reply

    • Toms
      29. marts, 2017 @ 7:41 pm

      Protams, pie vidējās algas 40% ietaupīt būs diezgan smagi. Ja tāds ir mērķis, tad sākumā vajadzēs celt ienākumus.

      Reply

  3. Liga
    29. marts, 2017 @ 11:25 am

    Paldies par rakstu!
    Esmu 30gadniece, un arī tos 25% mēnesī ir ļoti grūti iekrāt…
    Kur un kā jūs ieteiktu ieguldīt, ja mēnesī var atlikt, piemēram, 150 eiro?

    Reply

    • guntars
      29. marts, 2017 @ 6:51 pm

      ieguldi sevī, tu esi vis vērtīgākais aktīvs. Palielini savu konkurētspēju tā ir vislabākā investīcija! Ar nelieliem ieguldījumiem sevis pilnveidošanā var panākt būtisku kāpumu ienākumos. Gada laikā iespējams dubultot savus ienākums, divos gados četrkāršot. Būtiski nepalielinot savus izdevumus investīijām paliks 60-70%, ar šādu apjomu var ātri tikt uz zaļa zara.

      Reply

    • Toms
      29. marts, 2017 @ 7:41 pm

      Arī 150 EUR mēnesī ir labs iesākums. Man personīgi pie LV regulējuma patīk uzkrājošā dzīvības apdrošināšana, lai gan komisijas ir ļoti augstas — vairāk par to šeit:

      http://www.tomskreicbergs.lv/2017/02/28/uzkrajosa-dzivibas-apdrosinasana-apdrosinataju-kauns-iegulditaju-iespeja/

      Tas līdz 10% no bruto algas. Pēc tam uzkrātas lielākas summas jau var likt tirgū (par to esmu rakstījis dažādos rakstos šeit kategorijā Ieguldīšana)

      Reply

  4. DimanC
    29. marts, 2017 @ 11:29 am

    man šīs “šoka terapijas” vienmēr saistās ar sazvērestības teorijām par žīdu raušanu 😀

    Realitātē liela daļa iedzīvotāju lielu daļu savu ienākumu (20..40%) novirza hipotekārajam maksājumam. Es to uzskatu kā uzkrājumu. Kad viņi būs pensionāri, hipotēka būs nomaksāta. Līdz ar to nevajadzēs ne tuvu tik augstus ienākumus, kā tie visi kalkulatori pieņem, jo dzīvesvietas izmaksas atkritīs vai būs minimālas (tikai uzturēšana + nodoklīši).

    Nereti šobrīd nomaksājamā māja ir daudz lielāka nekā pensionāram vajag – vienmēr pastāv iespēja to pārdot un tikt pie laba kāposta. vai daļu izīrēt, nodrošinot stabilus mēneša ienākumus.

    Reply

  5. Andrejs
    29. marts, 2017 @ 12:05 pm

    Man ir priekšstats, ka diemžēl liela daļa Latvijas iedzīvotāju īsti nesaprot Latvijas pensiju sistēmu. Nesaprot, ka 3. pensijas līmenis nav kaut kāda nevajadzīga figņa, bet obligāta vecumdienu labklājības daļa. Protams, var izvēlēties alternatīvas pieejas Latvijas pensiju uzturētāju 3. pensijas līmeņa produktiem – kaut vai investējot to naudu pašam ar lētākām izmaksām. Bet bez privātā uzkrājuma tiem, kuru pensija tiks aprēķināta pilnīgi saskaņā ar trīslīmeņu sistēmas principiem (nevis ņemot vērā padomju stāžu utt.), vecumdienas būs ļoti smagas.

    Reply

    • Toms
      29. marts, 2017 @ 7:42 pm

      Piekrītu, 3. pensiju līmenī gan personīgi mani ļoti kaitina augstās komisijas, bet princips pareizs.

      Reply

  6. Arturs
    29. marts, 2017 @ 12:29 pm

    Gribējās iekomentēt, ka šīs ir (vai normāli būtu jābūt) tik pašsaprotamas lietas, ka tāda basic līmeņa pamācība ir nevietā (nu vai pamatskolā), bet iepriekšējo rakstu komentāri laikam jau liecina par pretējo- krāšanas kultūra varbūt daļai sabiedrības ir, bet ieguldīšanas ziņā gan ir švakāk.

    Pats krāju, pie tam kā iepriekšējā raksta virsrakstā – ar baudu, jau gadus 7 (šobrīd 35) un, ja atceras sākumu, tad tiešām liekas, ka to mazumiņu nejūt un nav vērts. Bet laikam ejot veidojas gana jēdzīgs apjoms un var prognozēt arī tālāko attīstību.

    ps. ieguldīšanai ērts kalkulators par dividenžu atdevi un pieaugumu (DGI piekopējiem):
    http://www.dividendladder.com/tools/dividend-calculator/
    paspēlējoties ar uzkrāšanas laiku ļoti labi var redzēt, cik lielu lomu spēlē ieguldīšanas ilgums (ātrāk jāsāk).

    Reply

    • Toms
      29. marts, 2017 @ 7:43 pm

      Paldies! Cenšos gan basic lietas, gan sarežģītākas — šķiet, pēc abiem virzieniem ir vajadzība.

      Reply

  7. guntars
    29. marts, 2017 @ 12:50 pm

    Tiešām esat gatavi atdod savu naudu uz 20, 30 vai 40 gadiem un nekādā veidā to nekontrolēt, barot bankas kas noslauc 70% no pensiju fondu peļņas?
    Nopērc dzīvokli Rīgā, ko vienmēr varēsi izīrēt. Īres maksa celsies līdz ar inflāciju, tā pat arī dzīvokļa cena, ko beigās varēsi atstāt mantojumā saviem bērniem atšķirībā no vecuma pensijas, ko neviens mantot nevar. Īres maksa arī pēc 30 gadiem būs vismaz vidējās pensijas lielumā, turklāt 30 gadu laikā īrnieki būs vismaz 3 reizes izmaksājuši sākotnējo dzīvokļa cenu. Vēl labāk uzlikt hipotēku un dzīvokļa iegādes procedūru atkārtot vairākkārt. 65 gados tev ir 5 dzīvokļi kas nodrošina tevi ar vismaz 5 pensijām un tev ir vienalga, kas notiek ar demogrāfiju, pensiju līmeņiem u.t.t.?

    Reply

    • Briedis
      29. marts, 2017 @ 1:44 pm

      Var jau pafilozofēt par to, kā tikt pie pirmās iemaksas (tomēr nāksies krāt), par to, kura banka dos jaunu hipotekāro kredītu, kamēr iepriekšējais vēl nav nomaksāts (tas par 5 dzīvokļiem līdz 65 gadu vecumam). Vēl jau, protams, jautājums – kādu dzīvokli pirkt – ne jau padomju laikos celtajos namos, kas līdz ar hipotēkas izmaksāšanu būs nojaucami.

      Reply

      • guntars
        29. marts, 2017 @ 3:41 pm

        Toms runā par uzkrājumiem kas ir mērāmi sākot no 100K EUR. Ja nevar sakrāt 1.iemaksai 4-8K, tad par kādu krāšanu vispār var būt runa?
        Bankas finansē arī otro un treš un visus nakošos dzīvokļus ja ir attiecīgs segums ienākumu pusē un pirmā iemaksa. Izdevigāk vecajā, ROI bus lielāks. Kura maja ilgāk nostāvēs ir ļoti diskutabls jautājums. Ir jāzin kuras vecas var pirkt.

        Reply

        • Toms
          29. marts, 2017 @ 7:44 pm

          Personīgi nekustamo īpašumu ne-ekspertam neiesaku, pārāk daudz akmeņi, un tas, ka vērtības pieaugums ilgtermiņā pārsitīs inflāciju, galīgi nav garantēts.

          Taisnība, ka likt banku dārgajos ieguldījumu fondos tiešām nav pārāk gudri. Bet zemu izmaksu indeksu fondos finanšu iestādēm atdosi diezgan maz, un ilgtermiņā vajadzētu būt labam rezultātām. Tam dodu priekšroku es.

          Reply

        • Jankk
          31. marts, 2017 @ 4:46 pm

          Guntar, man arī dzīvokļu ideja simpatizē, bet tu aizmirsi, ka ņemot kredītu bankā tu tāpat “baro” banku kā ieguldot uz % un maksājot komisijas.

          Man ir dzīvoklis, un šajos gados pierādījies:
          1) īrnieka maiņu brīdī bieži vien 1 mēnesis ienākumu tiek zaudēts (vai nu jaunais var ienākt tikai 2 nedēļās pēc iepriekšējais izvācas, vai iepriekšējais izradās, mazliet paliek parādā ,vai arī man jāiztīra un jāsaved kārtībā dzīvoklis pirms vēlos nākošo laist iekšā.
          2) dabīgais nolietojums – jāatjauno
          3) šis tas nobeidzas un jāpērk vietā (jauns jaucējkrāns, elektrības slēdži, tualetes poda vāks, jaucējkrāns, kāds krēsls izģērbjas), izlien nekvalitatīvais meistaru remontdarbs – un rodas negaidīti papildus izdevumi.
          …tas viss gadā var paprasīt papildus 300 eur ieguldījumu dzīvoklī. Un ja dzīvoklis nav centrā paņemts, vai atrodas citā pilsētā – tās ir var sanākt 2-3 īres maksas, kas tiek “apēstas”.

          Reply

    • N
      29. marts, 2017 @ 1:53 pm

      Kam izīrēsi to dzīvokli, ja nebūs demogrāfija? Ne visi var atļauties sakrāt pirmai iemaksai, lai paņemtu krītā dzīvokli.

      Reply

      • guntars
        29. marts, 2017 @ 3:42 pm

        Tapec teicu ka Riga japerk, riga bus kam iret neuztraucies

        Reply

    • Andrejs
      29. marts, 2017 @ 2:23 pm

      Šāds uzkrāšanas un investēšanas variants arī ir iespējams, bet ir jāapzinās arī riskus. Daudzi cilvēki darīja tieši to, ko Guntars apraksta, 2006.-2008. gados, un krīzes laikā nonāca līdz maksātnespējai, kad uzpūstās cenas kritās un kredītu maksājumus segt vairs nebija iespējas.

      Daži no iemesliem, kāpēc es atturos no investīcijām Latvijas dzīvokļu tirgū, ir slikta demogrāfiska situācija un caurmērā slikta īrnieku kvalitāte – daudzi nemaksā, bojā dzīvokļus, utt. Tas gan lielā mērā atkarīgs no tā, kādu īpašumu nu kur izīrē.

      Jāskaita arī, vai pēc visiem riskiem un izmaksām (arī ja parēķina savu laiku, kuram visticamāk ir vērtība, kas lielāka par 0) tas tiešām ir izdevīgāk, nekā ieguldīt vērtspapīros.

      Reply

      • guntars
        29. marts, 2017 @ 3:48 pm

        Bankroteja tie kas spekuleja nevis stradaja uz iri. Lielaka dalja spekuleja jo ta vareja nopelnit 100%-200% gada. Ja tu nopirktu dzivokli visneizdevigakaja laika 2008.g sakuma tad 2009.g kad viss bija ļoti slikti, tu to iziretu to pa kredita maksajumu. un pec 4-5 g jau maksajums butu 20-30% virs kredita. Un ap šo laiku jau būtu ļoti smaidīgs

        Reply

        • Andrejs
          29. marts, 2017 @ 4:01 pm

          Par to, ka liela daļa spekulēja, nevis izīrēja, piekrītu. Bet ja viss būtu tik vienkārši, kā Jūs stāstat, tad jau tie cilvēki nevis bankrotētu, bet izīrētu iegādātos dzīvokļus lai segtu maksājumus, vai ne?

          Es nezinu, par kādu tieši īpašumu Jūs runājat, apgalvojot, ka iegādājoties to visneizdevīgākajā punktā, viss būtu ļoti labi, bet dzīvokļiem Rīgas mikrorajonos īres cenas ir kritušas tikpat būtiski, cik iegādes cenas, un joprojām ir stipri zemākā līmenī nekā bija pirms krīzes, tā kā ja es kādu dzīvokli iegādātos, rēķinoties ar tā laika īri, es noteikti vēl joprojām nebūtu smaidīgs.

          Reply

          • guntars
            29. marts, 2017 @ 4:34 pm

            Bankrotēja tie kas sapirka neizirejamus ipašumi, zeme, būvlaukumi, dārgi dzīvokļi dārgas mājas.
            Ires maksas nokrita tikai par 20-40%, kreditmaksajumi samazinājās par 50% uz Euribor rēķina, līdz ar to neto atlikums īpaši nemainījās.
            Nav jadoma par to cik maksāja un cik maksā tagad (cenu korekijas vienmēr būs), svarīgāks ir pozitīvais cashflows

          • Andrejs
            29. marts, 2017 @ 4:54 pm

            ok, paņemsim vienkāršu piemēru ar cash flow uz konkrēta dzīvokļa piemēra. 2007.g. pavasarī 2-istabu dzīvoklis Zolitūdē maksāja 90,000EUR. Ja pieņem, ka pirmā iemaksa bija 20% (tajos laikos varēja būt arī zemāka), tad ikmēneša maksājums 20 gadu kredītam pie likmes 2.2% šodien būtu 371EUR. Par šādu ciparu šo dzīvokli šodien joprojām nav iespējams izīrēt (ja vien tam nav uztaisīts izcils remonts). Cash flow 8-9 gadu garumā (pirmo gadu-divus varētu cerēt uz īrnieku inerci) būtu negatīvs, pat nemaz nerēķinot ieguldījumus remontā, kurš visticamāk vismaz vienreiz būtu nepieciešams, potenciālos periodus bez īrniekiem, nemaksātājus, utt. Nekāda uzkrātā equity, protams, nebūtu, jo šodien tas dzīvoklis maksātu aptuveni vienādi ar kredīta atlikumu – ap 60 tūkst. EUR.

            Protams, nesaku, ka šodien ir tāda pati situācija un tāda pati korekcija ir gaidāma, bet nevajag arī pārspīlēt, sakot ka tāda investīcija ir superdroša.

          • Andrejs
            29. marts, 2017 @ 4:56 pm

            Oh, aizmirsu pierēķināt pirmo iemaksu, rēķinot kredīta atlikumu. OK, kredīta atlikums būtu mazāks par tekošo vērtību, bet pa lielam uz pirmās iemaksas rēķina, t.i. equity tāpat būtu 0.

          • guntars
            29. marts, 2017 @ 6:35 pm

            Ir vel kaut kas ko tu neņēmi vērā. 2007.g lielākā daļa bankas doto bāzes procentlikmju bija zem 1%, pat 0.7%. Līdz ar to tevis piemineta kredita atlikums uz šodienu varētu būt 55K -50K EUR, pieņemam ka 55K. tā kā euribor 3m šobrīd ir -0.33 tad likme šodien tādam kredītam ir ap 0.7%. Ikmēneša maksājums ap 250EUR, īres cena ap 350EUR. Tas 10 gadu griezumā dod vismaz 5K pozītīva cashflow

            Andrej, ņem vērā ka šis ir piemērs vienam no neveiksmīgākajiem reālajiem piemēriem pasaules vēsturē. Ar tādu krīzi bezkara apstākļos var “lepoties” tikai dažas valstis pasulē. Ar visu to tas nav pats sliktākais investīijas piemērs.

          • Andrejs
            29. marts, 2017 @ 9:46 pm

            Jā, es piekrītu, ka tā bija smaga krīze nekustamo īpašumu tirgū, un pastāv cerības, ka nākamā nebūs tik smaga. Tā arī bija smaga krīze fondu tirgū – S&P 500 nokrita gandrīz divas reizes.

            Atšķirība ir tāda, ka ja ieguldītu to naudu dzīvoklī tajā laikā, tad nāktos ieguldīt vēl 8-9 gadus (lai segtu atšķirības starp kredīta maksājumi un īri periodā, kad likmes bija augstākas, bet īres zemākas), un pašlaik rezultāts būtu 0, ar cerību tikai uz nākotnes cash flow. Tas vēl viss pie pieņēmuma, ka ir no kā segt to starpību, nevis, piemēram, pazaudēts darbs vai būtiski samazināti ienākumi, kā krīzes laikā var gadīties. Ja nemaksātu bankai, dzīvoklis tiktu izsolīts un vēl paliktu lielos mīnusos.

            Ja ieguldītu tos pašus 18K (pirmā iemaksa dzīvoklim) EUR S&P 500 tajā laikā (arī pašā tirgus augšā, pirms lielā krituma), šodien tā investīcija būtu vērta ~37K. Protams, ieguldījumos akcijās arī ir zināms risks, un šajā atdevē arī ir nejaušības faktori (un daļa peļņas ir tikai dēļ tā, ka USD ir audzis pret EUR), bet riski salīdzinot ar aizdevumu piramīdu manā izpratnē ir zemāki. Turklāt nebūtu jāiegulda gandrīz nekāds darbs un jāstreso par hipotēkas maksājumiem.

          • Andrejs
            29. marts, 2017 @ 9:59 pm

            Es, kā parasti, aizmirsu pieskaitīt dividendes. 45K būtu vērta tā investīcija šodien, nevis 37, ja reinvestētu dividendes.

          • Andris
            29. marts, 2017 @ 11:46 pm

            Es varu tikai pabrīnīties, ka jūs te pusstundu diskutējat par kaut kādu neeksistējošu gadījumu, kad kāds nopirka super tizlu un uzpūsti dārgu īpašumu neizdevīgā vietā pašā burbuļa pīķī un tagad viņam viss ir slikti, tātad “nekustamais īpašums ir slikta investīcija”. Nopietni? Davai runājam par sevi, nevis filozofējam par Latvijas vidējo nabagu, kuram nav naudas un nekur neveicas. Es personīgi piekrītu Guntaram un plānoju rīkoties līdzīgi. Pirmkārt, neesi tizls un nepērc nekustamo īpašumu burbuļa pīķī. Otrkārt, jebkurā laikā meklē super izdevīgus piedāvājumus. Treškārt, ņem tādu īpašumu, kuru varēsi labi izīrēt, piemēram, ar izolētām istabām, lai var bariņš studentu īrēt, nevis tikai 1 cilvēks. Es uzskatu, ka nekustamais īpašums ir daudz drošāka investīcija. Es nopērku, tas ir mans, man ir kontrole. Es domāju, ka es varētu izvēlēties normālu dzīvokli. Bet vai to pašu var teikt par akciju tirgu? Vai Andrejs var man pastāstīt, kuras akcijas ir labas? Kāda tur ir kontrole? Ko mēs vispār zinām par kompānijām, kuru akcijas pērkam? Esam bijuši kādā no tiem uzņēmumiem? Akciju tirgus var sabrukt, var iet uz augšu un uz leju, pamatojoties uz jebkādām Wallstreet izdomātām pasaciņām. Es no akciju tirgus pilnīgi noteikti saprotu mazāk nekā no nekustamajiem īpašumiem. Tai pat laikā Toms Kreicbergs ir akciju tirgus guru, un viņš piķi cels ārā tur. Akciju tirgus “neredzamā roka” ilgtermiņā vidēji nodrošina 7% gadā. Vārdu sakot, ir 4 fundamentālie investīciju rīki: 1) akcijas+obligācijas+fondi, 2) nekustamais īpašums, 3) vērtslietas (zelts, sudrabs, nafta) un 4) savs Lielais bizness (tāds, kas strādā arī bez tevis). Bagāts un finansiāli neatkarīgs var kļūt jebkurā no šiem veidiem, bet jebkurā gadījumā iespringstot un izpētot savu izvēlēto virzienu. Jebkurā no šiem vienk tupa metot naudu iekšā zaudēsi visu.

          • Andrejs
            30. marts, 2017 @ 12:56 am

            Andri, es nesaku, ka nekustamais īpašums ir slikta investīcija visos apstākļos. Bet tieši dēļ Tevis minētiem uztveres faktoriem (“tas ir taustāms, tas ir mans, man ir kontrole, tas man ir saprotami, es esmu gudrāks par parējiem šajā tirgū”) cilvēki mēdz ignorēt ar to saistītos riskus un pārvērtēt tā patieso ienesīgumu. Piemēram, bieži aizmirst parēķināt visus ar īpašuma labiekārtošanu un uzturēšanu saistītos izdevumus. Vai neņemt vērā to, ka procentu likmes pašlaik ir vēsturiski zemākajā līmenī, un jau pamazām sāk celties, tā kā rēķināties ilgtermiņā ar šīsdienas kredīta maksājumiem nevar. Vai aizmirst, ka nav pārāk reālistiski, ka dzīvoklī 100% laika ir maksājošs īrnieks. Gandrīz vienmēr cilvēki aizmirst, ka viņu pašu laikam arī ir vērtība. Cik maksās noalgot kompāniju, kas menedžēs Tavus īrniekus, lai Tev ar to nav jānodarbojās?

            Domāju, ka nekustamais īpašums izīrēšanai bez hipotēkas ir lieliska investīcija vecumdienās (ja ir labs veids to menedžēt – tā lai pašam nav jāiegulda laiks), jo pie zināmas diversifikācijas varēs nodrošināt stabilu ikmēneša ienākumu, kas tajā laikā būs nepieciešams.

            Protams, arī nopirkt īpašumu, kurā pašam dzīvot, var būt prātīgi.

            Bet par sarežģītību/prasmēm – uzskatu, ka lai investētu akciju indeksos ir vajadzīgas mazāk prasmes, nekā lai investētu izīrējamajā nekustamajā īpašumā. Retail investoram nav nekādas jēgas izvēlēties konkrētu uzņēmumu akcijas, Tomam tepat blogā bija labs ieraksts par šo tēmu. Prātīgāk būs investēt kādā indeksa fondā ar zemiem izdevumiem. Par svārstībām – nekustamā īpašuma cenu kustības bieži vien ir stipri korelētas ar akciju tirgus kustībām, tā kā tās var iet augšā/lejā tieši tāpat (tiesa gan, ar lielāku inerci un daudz mazāku caurspīdīgumu – vēl joprojām var ss.lv sludinājumos redzēt patoloģiskus piemērus, kad cilvēki nav sapratuši, ka cenas teju 10 gadus atpakaļ ir kritušas).

          • Andrejs
            30. marts, 2017 @ 1:03 am

            Un vēl – pagātnes pīķi var ļoti viegli identificēt retrospektīvi. Izdarīt to konkrētā momentā, kad vēl var pieņemt lēmumu izstāties no tirgus vai tajā neieiet, ir ļoti grūti. Piemēram, kas Tev liek domāt, ka šodien nav pīķis un pēc 5 gadiem dzīvokļi nemaksās par 30% lētāk?

          • Andris
            31. marts, 2017 @ 12:16 am

            Katram investīciju rīkam ir savi riska faktori. Turklāt tie ievērojami pārklājas. Tas, ka cilvēks neierēķina šo vai to, var notikt jebkurā gadījumā, un viņš pats ir vainīgs. Bet, ja pirms rīkoties kaut vai googlē pameklēs padomus par nekustamā īpašuma menedžēšanu, visus Tavus uzskaitītos riskus ierēķinās, un pat vēl vairāk. Es personīgi nezinu nevienu, kas būtu pieļāvis visas Tavas uzskaitītās kļūdas, ko cilvēki bieži neņemot vērā, bet es zinu trīs cilvēkus, kas ļoti veiksmīgi ir izrīkojušies ar nekustamajiem īpašumiem, un viņiem viss iet labi. Tāpat arī zinu trīs citus cilvēkus, kuri ir ļoti labi pelna, investējot Āzijas un ASV tirgū akcijās. Bet viņiem visiem sešiem ir viena lieta kopīga – viņi katrs savu lauciņu ļooti rūpīgi izpētīja. Tie, kas nekustamajos īpašumos iegāja, protams, visu rūpīgi izrēķināja uz papīra, izveidoja plānu, tāpēc arī viss izdevās. Tie, kas investēja akciju tirgū, mēnešiem studēja tos tirgus, lasīja finanšu avīzes, un ļoti rūpīgi izvēlējās, kuras akcijas un kurus fondus pirkt. Tikai tad veica pirkumus. Tas reāli ir gaumes jautājums. Bet visur būs jāpiepūlas. Tika minēts, ka par nekustamo īpašumu apsaimniekošanu kompānijai būs jāmaksā daļa no ienākumiem. Jā, bet tieši tas pats jau jāmaksā arī bankām par portfeļa darījumiem, un kā Toms ir rakstījis, tad komisijas patlaban ir nekaunīgi augstas. Tā ka šeit nekustamajiem īpašumiem un akcijām vienāds mīnuss. Es personīgi labāk justos un mierīgāk gulētu naktīs ar nekustamo īpašumu Rīgā, stundas brauciena attālumā no mājām, nekā ielicis savu naudu mīklainajā akciju tirgū, un visu laiku drebot par to, vai S&P500 iet uz augšu vai uz leju, un vai kaut kas nenobankrotē, un kādas tad man dividendes izmaksās, ja vispār. Ja kaut kas notiek ar nekustamo īpašumu – tam ir apdrošināšana. Akcijām arī it kā var nopirkt apdrošināšanu. Par to, vai nekustamajam īpašumam šobrīd ir burbulis – nemāku spriest, to tikai laiks rādīs, bet katrā ziņā ar veselo saprātu novērtējot cenas, kādas bijušas vēsturiski un kādas bija burbulī, un kādas ir tagad, man šķiet, ka tagad burbulis vairs nav un cenas ir nostabilizējušās, un nekustamā īpašuma cenas pietiekami daudzos gadījumos atbilst reālajai vērtībai. Un vēlreiz – nevajag runāt par kaut kādu tur “tirgus vidējo”. Ja esi nekustamā īpašuma investors, Tu nekad nepirksi par tirgus vidējo cenu. Tu meklēsi atlaides, izdevīgus piedāvājumus ievērojami zem tirgus cenas, un tādus īpašumus, kuriem ir liels potenciāls, kuri nes peļņu jau no pirmās dienas. Tādēļ es domāju, ka nekustamajam īpašumam nav burbulis. Taču par akciju tirgu gan es šodien to nevarētu teikt, jo nu vismaz tas, ko es internetā atrodu, ir, ka 2017. gada 9. februārī S&P500 ir sasniedzis savu augstāko līmeni pasaules vēsturē. Man drīzāk tur izskatās pēc nākamā burbuļa… Bet varbūt es kļūdos, un akcijas sāks vēl straujāku izaugsmi, uz man nezināma pamata. Vai aiz cipariņa, kas ir akcijas cena, tiešām stāv uzņēmums ar atbilstošu vērtību? Galvenais – man šķiet, ka es nekustamos īpašumus saprotu vairāk nekā akciju tirgu, man tas liekas tuvāks, tādēļ pagaidām es krāju tam. Tu un pārējie var darīt, kā vēlas. Bet es turpināšu lasīt Toma blogu, jo jau tagad esmu daudz jauna un vērtīga uzzinājis, un varbūt kādreiz es sapratīšu akciju tirgu pietiekami, lai tajā liktu savus iekrājumus, un pārslēgšos uz to. Katram ir jāiegulda tur, kur viņš jūtas labāk, un uz savu atbildību.

  8. ILONAPL
    29. marts, 2017 @ 1:14 pm

    Domāju par aprēķiniem – cik lieli būs tēriņi pensijas laikā? Pārdzīvojot 2009.gadu, kad ieņēmumi nokritās vairāk par pusi, kādu brīdi izmantojām iekrāto drošības spilvenu, jo izmaksu pusi izdevās puslīdz komfortabli samazināt vien līdz 55-60% no iepriekšējā. Šobrīd ģimenē aug paliels bērnu pulciņš, līdz ar to rēķinos, ka arī pensijas vecumā varētu mierīgi iztikt arī ar 40-50% no savas algas, ja vien ir puslīdz ciešama veselības aprūpe (par to gan rūpējos jau šobrīd, lai neko neielaistu, lai būtu kustības utt), jo šobrīd salīdzinoši lieli līdzekļi (tajā skaitā lielāka dzīves telpa, ēšana, apģērbs, ballītes) ir bērnu uzturēšanas izdevumi. Tagad uzkrājumiem novirzām vien 10% no ģimenes kopīgajiem ienākumiem, un arī tie pārsvarā ir bērnu uzkrājošā apdrošināšana. To bērni saņems, kad viņi sasniegs 18 gadus un sāks domāt par studijām.
    Droši vien viss atkarīgs no tā, ko plāno darīt vecumdienās.

    Reply

    • guntars
      29. marts, 2017 @ 3:53 pm

      Jūs tiešam gribat iztikt ar mazākiem tēriņiem pensijā nekā tagad? Es gribu pensijā tērēt 2 līdz 3 reizes vairāk. Atcerieties par vienu likumsakarību ja saplānosiet visu līdz ar nagiem, var izrādīties ka mazliet pietrūks un nāksies 80g meklēt darbu. Ja kaut kas nojūk vispār nekad neiesiet pensija. Saplano visu 3X vai 10X tā ir īsta brīvība, kad nekas tevi nevar ietekmēt. “Unshakable”

      Reply

      • Toms
        29. marts, 2017 @ 7:46 pm

        No vienas puses piekrītu — jāmērķē uz zvaigznēm — no otras puses dažreiz ar pārlieku agresīviem plāniem var pats sevi nobiedēt (sāk likties nereāli). Pats cenšos domāt dažādos scenārijos — ko gribu kā minimumu, un uz ko mērķēju kā labu rezultātu. Kā minimumu man 50% no ienākumiem pensijā diezgan labi apmierinātu, jo jau tagad tā dzīvoju diezgan brīvi — ja arī melnos ikrus katru dienu neēdu.

        Reply

  9. Elīna
    29. marts, 2017 @ 1:52 pm

    Čau, Tom!
    Paldies par šo rakstu. Patīk, ka beidzot arī Latvijā un latviešu valodā kāds runā par agro pensionēšanos un iekrāšanas/ investēšanas labirintiem.
    Kaut kur man šķiet jau rakstīji, bet gribētos tomēr skaidrāku tavu viedokli par tēmu “sliktās bankas”. Nesen ar radiniekiem par šo saķērāmies, jo valda viedoklis (arī kādā no komentāriem pie šī raksta), ka bankas ir sliktas, no tām ir jāizvairās, cilvēki ir tik apčakarēti, ka vairs nav opcijas izņemt algu “skaidrā”, viss caur banku/ internetu. Man banka ir ērtības, par kurām man nav žēl maksāt komisijas naudas. Vai tiešām kļūsi stāvus bagāts, ja ignorēsi banku sistēmu?
    Un gribētos dzirdēt par to, kāpēc un kā izvēlēties banku ārpus LV, jo, cik zinu, arī tāda prakse ir, daži draugi to izmanto.
    Paldies vēlreiz par blogu!

    Reply

  10. VanK
    29. marts, 2017 @ 1:53 pm

    Hipotekārie maksājumi, manuprāt, arī jāskaita kā uzkrājums pie nosacījuma, ka hipotēka tiks dzēsta līdz pensijas vecuma sasniegšanai un nekustamais īpašums līdz tam laikam nesabruks. Ekonomikā tak ir pat jēdziens – home equity. Tad tie 30% un pat 40% kā iekrājums vairs neizskatās kā kaut kas nesasniedzams. Par naudas atlikšanu es vairāk piekrītu tiem, kas postulē 10-20% atlikšanu. Pārējo uz ‘home equity’ utml. It sevišķi pie pašreizējām procentu likmēm.

    Reply

  11. zinu
    29. marts, 2017 @ 2:32 pm

    Es dodu 100% garantiju, ja LV iedzīvotājiem dotu iespēju izvēlēties maksāt soc nodokli vai nē, pretim noliekot divas alternatīvas – ja maksāsi, tad saņemsi valsts noteiktās garantijas, ja nemaksāsi, tad nesaņemsi neko un viss būs par maksu, tad 98% izvēlēsies nemaksāt.

    Reply

  12. Aiva
    29. marts, 2017 @ 3:51 pm

    Man ir 48 gadi, alga daži simti mēnesī, šo lasot konstatēju, cik labi, ka esmu vesela, ieguldu mazliet naudas sprotošanā, jo iekrāt ir neiespējami, īpašumu nav, tā kā būs jāstrādā līdz pēdējam. Bet dikti par to neskumstu. Padzīvoju padomju laikos, izdzīvoju deviņdesmitajos, izbaudu 21.gadsimta sniegtos labumus, gan jau būšu gana sprigana večiņa, kas strādās līdz sirmam vecumam kādā lielveikalā (kā daudzas šīlaika pensionāres dara) un pakošu preces tiem, kas pratuši ko iekrāt. 🙂 Paldies par rakstiem!

    Reply

    • Toms
      29. marts, 2017 @ 7:49 pm

      Paldies par komentāru! Man šķiet, ka galvenais sev atrast ceļu dzīvē, kas ļauj celties no gultas ar smaidu un dzīvot laimīgam. Katram tas būs savādāks.

      Vienīgais, kas manuprāt patiešām ir nepieciešams pilnīgi visiem, ir iekrājumu rezerves spilventiņš — kas ļautu izdzīvot 6-12 mēnešus smagas traumas vai citas nelaimes gadījumā. To pa eirikam manuprāt vērts krāt arī no mazas algas.

      Reply

  13. Edmunds
    29. marts, 2017 @ 3:54 pm

    Vai nav tā, ka pārāk lielu vērību piešķiram virtuālajai naudai, atrautai no konteksta? Jo būtība ir tāda, ka vecumdienas mums šā vai tā apmaksās bērni, nevis kaut kādi mistiskie pensiju līmeņi vai fondi, kuri ir tikai skaitļu ieraksti datubāzēs. Diemžēl demogrāfiskā situācija pagaidām ir tāda, ka mūsu, latviešu, bērni tie vecumdienu finansētāji nebūs, ja vien paši tādus ātri neradīsim un pareizi neaudzināsim. Atliek cerēt, ka indiešu un afrikāņu atvases joprojām būs ar mieru strādāt balto cilvēku vietā. Nu tāpat jau negribēs, nāksies reizi pa reizei parādīt viņiem īsto vietu (nekas, militārais spēks mums vēl ir liels). Tomēr diez ko stabila šāda pasaule neizskatās, lai gan tieši stabilitāte ir visu uzkrājumu pamats. Jebkuru kataklizmu gadījumā visa nauda tiek devalvēta un iesaldēta, un krājējs-parastais paliek pie sasistas siles.

    Reply

  14. Harijs
    29. marts, 2017 @ 8:22 pm

    Labdien!
    Raksts ir ļoti labs un paldies, Tom, ka mēģini izglītot kādu sabiedrības daļu. Man pašam finanšu jautājumi ir ikdiena, tādēļ ir interesanti lasīt šādus rakstus.

    Mans paša personīgais viedoklis par pensijām ir stipri tuvs Rungaiņa kunga domām, ka būs tikai nabadzības pabalsts. Diemžēl demogrāfijas skaitļi ir pārāk skaudri. Uzskatu, ka viena no lietām, par ko cilvēkam būtu jāmēģina parūpēties ir dzīvesvieta – lai vecumdienās tik svarīgs jautājums nebūtu dienas kārtībā. Šeit arī var izveidoties situācija, ka esošo dzīvokli varēs pārdot un vietā nopirkt mazāku (vecumdienu vajadzībām piemērotāku). Otra lieta tomēr ir tā saucamais 4.pensiju līmenis – bērni. Lai gan tas atņem resursus šobrīd, tomēr tā ir garantija, ka vecumdienās būs kāds, kas palīdz un finansiāli atbalsta. Trešā lieta, protams, uzkrājumi (vēlams 10% apmērā).
    Šāds ir mans modelis.

    Reply

    • Toms
      30. marts, 2017 @ 11:41 am

      Šķiet jēdzīga pieeja.

      Reply

    • Andrejs
      30. marts, 2017 @ 1:40 pm

      Saprotu, ka mans viedoklis var būt nepopulārs, bet es negribu uzskatīt savus bērnus par finanšu investīcijām un rēķināties ar to atdevi. Ja viņi pelnīs daudz naudas un gribēs dalīties ar mani – forši. Ja viņi izvēlēsies tā vietā pelnīt tik, cik pietiek sev, un prioritizēt citas lietas, nevis pelnīt tēva iztikai, – arī forši.

      Reply

  15. Sandra
    29. marts, 2017 @ 8:35 pm

    Paldies par rakstiem! Ar interesi lasu! Man ar ir 48, diemžēl tikai tagad esmu sakusi krāt 3. pensiju līmenī un neko daudz jau nevaru atļauties, bet kāds mazumiņš būs. Bet man ir trīs bērni un viņos abi ar vīru investējam, cik vien varam un tas jau galvenais. Lai izglītojas un dara sev tīkamu darbu! 🙂 Bet, runājot par pensiju, skaidrs, ka tas būs tikai neliels valsts pabalsts, tāpēc jau tagad jādzīvo gana sportiski un veselīgi, lai vecumā kaites būtu mazāk. Tad viss izdosies 🙂

    Reply

  16. Vilx-
    29. marts, 2017 @ 9:39 pm

    Offtopiks, bet gribētos dzirdēt Toma viedokli filozofiskā jautājumā. Runa ir par šo frāzi: “Padomā — kas ir pilnīga finansiāla neatkarība? Ja gribi vairs nekad nestrādāt, tas nozīmē — citi visu tavu atlikušo dzīvi strādās tavā labā. Tevi baros, tevi apgērbs, parūpēsies par visām tavām vajadzībām.”

    Tieši par šo es esmu jau ilgi domājis, bet neesmu nonācis pie labas atziņas. Vai nešķiet, ka tā darīt ir neētiski pēc savas būtības? Sanāk, ka Tu esi parazīts, kas dzīvo uz citu rēķina. Plus arī, šī pati iespēja – saņemt naudu tikai tāpēc, ka Tev kaut kas pieder – arī ir pamatā ienākumu nevienlīdzībai, pret kuru visi tik ļoti cīnās. Tai pat laikā, man arī nav alternatīvu ideju, kāda būtu labāka un pareizāka pasaule (komunisms itkā to atrisina, bet tam ir tik daudz citu problēmu, ka tā nav nopietna alternatīva).

    Reply

    • Toms
      30. marts, 2017 @ 11:40 am

      Mūžsens jautājums — it īpaši, kad runa ir par mantojumu un “trust fund kids”. Vispār jau esmu kapitālists, bet ar caveat par social responsibility, reasonable wealth distribution, utt utml.

      Ja viens cilvēks dzīves pirmajā pusē ir daudz nopelnījis un otrajā pusē bauda darba augļus, nav jau ne vainas. Pārspīlēti vienkārši — varu izvēlēties strādāt pusmodā 8 stundas dienā 5 dienas nedēļā, vai riktīgi rukāt no pirmdienas līdz trešdienai un pārējo nedēļu atpūsties.

      Reply

  17. Aleksejs
    30. marts, 2017 @ 1:19 am

    Vēl katram ir jāsaprot, ka pasaulē ir mākslīgi izveidota sistēma, kurā nav paredzēts uzkrāt, lai vecumdienām pietiktu. Sistēma ir mērķēta uz šodienas tērēšanu, jo tikai izsūcot visu līdz pēdējam, sistēma spēj eksistēt. Tāpēc sanāk, ka visefektīvākais veids būtu mūsu nodoklis tērēt tagadējiem pensionāriem, bet mums dzīvot no nākamās paaudzes nodokļiem. Tad nebūtu nekādu zudumu komisijām un zaudējumu no banku azartspēļu spēlēšanas. Bet te arī ir savi mīnusi – nav pārliecības par nākotni. Jebkurā gadījumā esmu nonācis pie secinājuma, ka nauda ir instruments kā atņemt no tautas viņu nopelnīto caur inflāciju utt. Tāpēc uzkrāt var tikai ne caur naudu. Ko tieši krast, tas jau cits jautājums.

    Reply

  18. jonj
    31. marts, 2017 @ 3:04 pm

    Jāiekrāj 10% dzīvības un 10% trešajā. Nav reāli 40% pat man kurinot ar savu malku un mazdārziņu.

    Reply

  19. fds
    31. marts, 2017 @ 9:20 pm

    Par tām pensijām un nākotni ir tā… Ja Tev tagad ir 50 gadi, tad, jā – pats sliktākais, ko vari darīt, ir strādāt ar aplokšņu algu vai citādi, kur nav iemaksu. 3.pensiju līmenis arī ir labs, jo dabū gan nodokļu atmaksu, gan nav kosmoss jāgaida, kad varēsi to naudu jau saņemt.

    Bet, ja tev ir ap 30 gadiem? Pensija pēc 30-40 gadiem (pie esošajiem nosacījumiem) – privāti uzkrājumi ir tavā ziņā un tie noderēs, bet par valsts pensiju runāt gan ir kā ir. Mēs bieži vien nezinām, kas būs pēc 5-10 gadiem, kur nu vēl pēc 30-40 gadiem. Kāda būs politiskā situācija, kāda būs politiskā karte, kāda būs valdības loma un valsts loma utt utt

    Vēl vienīgi, ko, manuprāt, ir vērts apskatīt – nekustāmais īpašums. Nesaku, ka vajag obligāti visu mūžu dzīvot vienā mājā/dzīvoklī, bet tā ir opcija, kas jāpatur prātā. Nu varbūt labāk tiešām nepirkt šiku mašīnu (kas reāli ir teiksim tuvākajiem 5, max 10 gadiem), bet dzīvokli/māju, kur Tu tiešām gribētu ilgtermiņā uzturēties. Labi uzturētas pirmskara dzīvokļu mūru ēkas stāv jau ļoti ilgi un stāvēs vēl, ja to normāli apsaimniekos. Normālai privātmājai arī vajadzētu stāvēt ilgi un dikti. Labs nekustāmais īpašums (tieši priekš dzīvošanas) arī ir sava veida iekrāšana vecumdienām – pat, ja naudiņa nav tik daudz, lai ceļotu visapkārt pa pasauli, sev piederošs īpašums, kur vari labi un mierīgi dzīvot, ir liels pluss (pieņemot, ka NĪN neaiziet totālā kosmosā).

    Reply

  20. Jurģis
    3. maijs, 2017 @ 5:15 pm

    No kā dzīvošu pensijā? Man kredītā dzīvokļi kurus izīrēju par bankas maksājuma cenu. Uz 50 gadiem jau būs nomaksāti no īrnieku puses un tad pelnīšu. NO tā dzīvošu + cik valsts atmetīs jo maksāju 10k gadā IIN.

    Reply

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *