Nelūdz algas pielikumu
Kā lūgt algas pielikumu?
Bieži uzdots jautājums — ar kļūdu pašā saknē. Manuprāt, algas pielikumu nevajadzētu lūgt. Vajadzīgs cits paņēmiens.
Divi iemesli:
- Mēs neesam dzimtscilvēki
Mēs nedzīvojam vairs feodālismā. Darbadevējs nav kungs un pavēlnieks. Darbinieks un uzņēmums ir divi ekonomiski spēlētāji, kas sadarbojas abpusējiem izdevīgā veidā.
Pirmais nosacījums veiksmīgai, labi apmaksātai karjerai ir pašcieņa.
2. Tas nestrādā
Vai tev patīk, kad kāds tev lūdz naudu?
Kad pie darba devēja ierodas darbinieks ar šādu lūgumu, pirmā reakcija ir diezgan paredzama.
Tas ir normāli.
Kad cilvēks lūdz, viņa domu gājiens ir — es, es, es. Es gribu, man vajag, man nepieciešams.
Vienīgā problēma — tāds pats domu gājiens ir arī darba devējam. Šis domā — es gribu zemas izmaksas, man vajag efektīvu darbinieku, man nepieciešams labs, lēts darbaspēks.
Lūdzot algas pielikumu, tu neuzrunāsi darba devēja intereses un nekur tālu netiksi.
Prasīt, pārdot vai vienoties?
Ja lūgšana neder, kādas paliek alternatīvas?
Prasīt pielikumu — strādā tur, kur “pa labam” cauri netikt (teiksim, arodbiedrību sarunu kontekstā).
Mīnuss: ultimāti attiecības neuzlabo.
“Pārdot” pielikumu — jēdzīga pieeja. Sākumā jārada pircējā (darba devējā) sajūta, ka šim kaut ko vajag, tad jāpārliecina, ka tev ir pats labākais risinājums (tavs darbs), un tad jārada sajūta, ka par šo risinājumu ir vērts maksāt.
Mīnuss: pārdošana ir asimetrisks process. Kvalitatīvās darba attiecībās pircēji un pārdevēji ir abi (darbinieks pārdod savas spējas un laiku, darba devējs — izaicinājumu, vidi, atalgojuma līmeni, utt.)
Trešais variants — ideāls, lai gan ne vienmēr iespējams — vienoties par pielikumu.
Ideāli darbinieks un darba devējs runā kā biznesa cilvēks ar biznesa cilvēku. Abi viens otram piedāvā vērtību un meklē abpusēji izdevīgus sadarbības nosacījumus.
Kā sagatavoties sarunai
Ja gribi algas pielikumu, atbildība — pareizi “ierāmēt” sarunu — ir tavās rokās.
Kā minimums, pirms sarunas vērts apsvērt četrus faktorus:
1. Kādu vērtību tu piedāvā biznesam?
Ja vēlies lielāku samaksu, tev jāpiedāvā lielāka vērtība.
Te ir divi varianti. Ja tu jau šobrīd darba devējam dod lielāku vērtību kā citi līdzīgi apmaksāti kolēģi vai profesionāļi tavā jomā, tev jāspēj to pamatot. Apzini
- projektus, kurus esi īstenojis
- ienākumus, kurus esi nodrošinājis
- izdevumus, kurus esi samazinājis
- utt. utml.
Ja vēl pašreiz lielāku vērtību nepiedāvā, bet lielāku algu gribās, tad īstais laiks izdomāt — kādu vērtību tu vari piedāvāt? Kā tu vari kļūt vērtīgāks par citiem, kuri gatavi strādāt par tavu algu?
Par otro variantu gan piezīme — gaisa pilīm tic vien retais. Nevajadzētu gaidīt, ka tev pieliks pie algas uz solījumu pamata vien.
Sākumā derētu šo to sasniegt.
2. Kādu vērtību tu piedāvā priekšniekam?
Lielākās organizācijās — kur lēmējs par tavu algu nav uzņēmuma īpašnieks — biznesa intereses un priekšnieka intereses var atšķirties. Padomā par vērtību, ko tu piedāvā šim konkrētam cilvēkam:
- vai padari dzīvi vieglāku?
- vai esi draudzīgs?
- vai esi lojāls uzņēmuma iekšpolitikā?
Manam bosam Volstrītā bija teiciens — tavs darbs ir panākt, lai man labi samaksā, un mans darbs ir panākt, lai tev labi samaksā.
Strādāja tīri okei.
3. Cik grūti tevi ir aizvietot?
Nepietiek piedāvāt darba devējam lielu vērtību. Ja tu esi viegli aizvietojams, “izsist” algas pielikumu būs grūti.
Piemēram, viens strādnieks fabrikā “uz konveijera” pienes lielu ekonomisko vērtību biznesam. Ja daži tādi pazustu, konveijers apstātos un uzņēmums zaudētu tūkstošus.
Bet, ja šo strādnieku ir lēti aizvietot — ja šo darbu darīt var jebkurš — izsist algas pielikumu būs grūti.
Darbiniekam, kurš grib kaulēties no spēka pozīcijas, ir divas izvēles. Vai nu kļūsti grūti aizvietojams — izglītojies, specializējies, attīsti sevi — vai arī veido arodbiedrību un kaulējies kolektīvi.
4. Kādas ir tavas alternatīvas?
Nesēdies pie sarunu galda, ja tev nav alternatīvas.
Ja zini, ka tava vērtība tirgū ir augstāka par pašreizējo algu, tev jājūtas gatavam šo vērtību meklēt citur. Ir okei, ja tev patīk pašreizējais darbs un iet prom negribi. Tomēr tev jāsēžas pie galda ar pārliecību, ka vajadzības gadījumā būsi laimīgs arī citur.
Pirms sarunas izpēti tirgus situāciju — cik pieprasīts pašreiz ir tavs amats? kādas ir algas cilvēkam ar tavu pieredzi? cik ātri iespējams atrast darbu?
Nav slikti periodiski “pataustīt” tirgus temperatūru — aiziet uz dažām darba pārrunām pie konkurentiem. Tas tev dos reālāku priekšstatu par tavām alternatīvām. Protams, jāuzmanās, lai informācija nenonāk atpakaļ pie tava darba devēja.
Un paturi atvērtu prātu. Lojalitāte ir forša lieta, bet mūsdienās ātrāku karjeras izaugsmi bieži var panākt nevis “kāpjot pa trepēm” vienā vietā, bet periodiski mainot darba vietu.
Uzmanību: Nesaki klajā valodā — “Konkurents B man gatavs maksāt vairāk. Gribu pielikumu vai eju prom.” Īstermiņā varbūt dabūsi savu, bet tevi uzskatīs par nelojālu un aizvietos pie pirmās iespējas. Ja konkurenta piedāvājums ir labāks, un esošais darba devējs neizrāda fleksibilitāti, ej pie konkurenta.
Galvenais — attieksme
Tiem, kas raudās — alga maza, boss nejēga, mani nenovērtē — nekas nemainīsies.
Labāk attīstīt sevi, radīt darba devējam vērtību un vest sarunas par attiecīgu atalgojumu.
Ja boss nedod vairāk, jāiet meklē citur.
Ja visur algas zemas — kaut taisi arodbiedrību un ej streikot.
Labāk rīkoties pašam, nevis lūgt un gaidīt, kamēr kāds apžēlosies.
Šodien sāku jaunu tēmu — biznesa sarunas un kaulēšanās.
Kad vadīju korporatīvos kursus, tieši biznesa sarunu treniņi bija vispopulārākie. Nav arī brīnums. Prasme vest sarunas cilvēka finansiālo stāvokli var uzlabot pat ātrāk un efektīvāk kā prasme ieguldīt.
Dalīšos arī ar stāstiem no reālās dzīves. Piemēram, par nesenu gadījumu, kurā ar vienu kaulēšanās paņēmienu dubultoju cenu, ko klients man gatavs maksāt.
Ieguldīšanas tēma nekur nepazudīs. Solītais raksts par obligācijām arī drīz būs!
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
10/04/2017 @ 1:57 pm
Varbūt beidzot būs Apkalnam kāds cienīgs konkurents? to arī novēlu:)
pēc būtības piekrītu un pats esmu šo pielietojis – gan uz sevi, gan darbiniekiem. strādā.
10/04/2017 @ 2:19 pm
Heh, nu, tā kā vairs neesmu apmācību nozarē, tad vismaz pašreiz konkurēt nav plānots. Bet gribas diversificēt bloga tēmas.
10/04/2017 @ 2:31 pm
Kā uzņēmējs nevaru nepiekrist. Ja ir skaidrs, par ko maksāju un kā Tu palīdzi uzņēmumam, tad nav žēl.
10/04/2017 @ 2:36 pm
Esmu mazliet garāmejot arī lasījis par kaulēšanos u.c. “negotiations” tēmām. Lai arī saprotu ideju(-as), tomēr par visu to kopumā paliek tāda… “netīra” sajūta. Itkā Tu mēģinātu apčakarētu savu sarunu biedru. Tāpēc arī dzīvē nekad to pats neesmu īsti izmantojis, lai tas arī reizēm ir palīdzējis identificēt, kad kāds to mēģina izmantot pret mani (which is nice). Tomēr… mja, nezinu. Vai nav arī kāda cita pieeja, kas nemēģina spēlēt uz cilvēku domāšanas trūkumiem? Un – vai darba devējam ir vai nav morāls pienākums periodiski palielināt padoto algas, kauču tik vien lai turētu līdzi inflācijai (labāk vairāk). Citādi, realitātē tiešām gandrīz vienmēr, lai palielinātu algu, ir jāmaina darbavieta.
10/04/2017 @ 2:52 pm
Es ieteiktu palasīt kaut ko labāku par šo tēmu par ierasto “kā apčakarēt otru” literatūru. Piemēram, man ļoti interesantas likās šīs divas (ļoti dažādas) grāmatas:
https://www.amazon.co.uk/Lawyers-Guide-Negotiation-Xavier-Frascogna/dp/1604425784/ref=sr_1_1?s=books&ie=UTF8&qid=1491828247&sr=1-1
https://www.amazon.com/Negotiation-Genius-Obstacles-Brilliant-Bargaining-ebook/dp/B000W9188M/ref=sr_1_1?ie=UTF8&qid=1491828343&sr=8-1
Vismaz vienā no tām tika uzsvērts, ka melot procesā nekad nevajadzētu, un jācenšās procesu virzīt uz “win-win” rezultātu, tā kā tām netīrām sajūtām īsti nevajadzētu rasties. Otrajā gan, man šķiet, bija korekti identificēts, ka realitātē dažreiz sarunas notiek ļoti šauros rāmjos, un “win-win” tādos apstākļos var nesanākt, lai cik arī gribētos.
10/04/2017 @ 8:53 pm
Jāpiekrīt Andrejam — uzsvars nav uz apčakarēšanu, bet uz laba darījuma atrašanu — un labs darījums ir labs abām pusēm.
Protams, katra puse mēģina to deķi pavilkt vairāk sev, bet tas ir tikai dabiski. Ja pats kaulēties nemācīsies, daudz atdosi tiem, kas māk. Es to redzu kā neizbēgamu dzīves sastāvdaļu. Kaut kāds process taču jālieto, lai nonāktu pie vienošanās jebkurā jautājumā. Vienmēr pieņemt pirmo, ko piedāvā otra puse, taču arī būtu tupi.
10/04/2017 @ 4:26 pm
…un tad nu atliek domāt, ko lai iesāk tie, kas prot vien tādus darbus, kur nekādu lielo produktivitāti un efektivitāti neieviest. Piemēram, sētnieki būs vajadzīgi vienmēr, bet ko gan viņi savās darba metodēs var mainīt? Bet inflācija dara savu, un algas pielikumi laiku pa laikam tāpat nepieciešami. Nu, jā, sētnieku arodbiedrība 🙂
10/04/2017 @ 8:50 pm
Attapīgs cilvēks, kurš pārzin sētnieku nozari, taisītu pats savu sētnieku brigādi un pelnītu kā no biznesa.
11/04/2017 @ 8:25 am
Viens attapīgais, kura brigādē jāsavāc kaudzīte mazāk attapīgo, kas strādātu un attiecīgi pelnītu. Tas mani visvairāk kaitina mūsdienu uzņēmējdarbībā – lai no sava uzņēmuma gūtu maksimālu peļņu, melnā darba darītājiem jāmaksā diezgan minimāli.
11/04/2017 @ 9:14 am
Lai piesaistītu komandu, šim cilvēkam būtu jāpiedāvā kaut kas kaut vai margināli ērtāks vai izdevīgāks, kā cilvēku pašreizējais darbs. Varbūt pat radīsies jaunas darba vietas. Darbiniekus arī neviens ar varu nespiedīs strādāt — ja nebūs izdevīgi, lai dara ko citu. Īpašu problēmu neredzu.
11/04/2017 @ 10:08 am
Citreiz vieni no laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē strādā mazkvalificētus darbus. Tur arī ir sava priekšrocībs – nav jāpieņem kaudzēm lēmumu/stresi, savu brīvo laiku vari pavadīt kā vēlies, nevis nepārtraukti izglītoties, lai celtu savu kvalifikāciju – kaut vai rušināties dobē, lai ziemā varētu ēst bioloģisko pārtiku.
Bet, man labpatīk domāt, ka arī sētnieks var uzlabot savu efektivitāti/kvalifikāciju. Kaut vai iemācīties zāli pļaut ar trimmeri, nevis izkapti. Lapas savākt ar lappūtēju. Es pieļauju, ka cilvēks, kas tur strādā gadiem, ar laiku var pamanīt lietas, kuras viņam aizņem bezjēdzīgi daudz laika.
11/04/2017 @ 12:29 pm
Pie mums tiešām nav pieņemts prasīt algas pielikumu — darbinieki iet meklēt darbu citur ar priekšnieku nemaz nerunājot. Ja uzņēmums ir sakarīgs, algas pārskata regulāri un karjeras attīstības iespējas arī pārrunā regulāri kā pie cilvēkiem, nevis jāpiesakās pie priekšnieka aizstāvēt savas eksistences tiesības.
17/04/2017 @ 10:37 am
Sveiciens! Ja uzņēmumā nav darbinieku novērtēšanas sistēmas, tad ar padomu to ieviest var nošaut divus zaķus: izrādīt iniciatīvu radīt PV firmai, t.i., paaugstinātu darbinieku efektivitāti (ko vērtēšana bieži uzlabo), gan parūpēties par to, lai darba devējs uzzinātu, ka es vēlos strādāt atbilstoši kaut kādiem standartiem, kas nākotnē varētu tikt attiecīgi novērtēti. Es iesaku sistēmu. Mani pamana. Un ir bonusi, uz kuriem var vērst bosu uzmanību algas pielikuma vietā – apdrošināšana, darbinieku bērnu istaba, izglītība u. t. t..
18/04/2017 @ 9:18 am
Noteikti atbalstāma iniciatīva jebkurā uzņēmumā.
18/04/2017 @ 3:42 pm
Noderīgi var būt, ja Tava darba vieta veic vai nu ikgadējo novērtēšanu (valsts iestādēs vienmēr, privātajā sektorā – kā kur) vai vismaz gada beigās/gada sākumā aicina uz pārrunām par darba jautājumiem. Tikai normāli, ja runā par aizvadīto gadu, turmāko darbību un nākotnes plāniem, ja tiktu apskatīts arī atalgojuma jautājums, ja darbinieks to vēlas. Šis nu ir tas brīdis, kad šīs sāpes var izrunāt. Citā laikā piekrītu, ka var nebūt īsti labi un radīt sliktu iespaidu.
Diemžēl reizēm rodas problēmas, kad vadītāji ir pārāk neelastīgi un bez maz vai vienīgais variants ir ar “draudiem”. Kaut vai tajās pašās pārrunās norādi, ka apsver domu mainīt darba vietu, vai ka jau tiek apskatīti dažādi darba piedāvājumi. Šāda situācija, protams, nav pārāk labvēlīga attiecībām, bet tad pēkšņi nauda atrodas. :)))
19/04/2017 @ 11:59 am
Jā, un to spēlīti ar draudēšanu drīkst iesākt tikai gadījumā, ja tiešām esi gatavs izpildīt savus draudus. Un, ja esi gatavs, tad… [te katrs ieliek savu scenāriju 🙂 ]
19/04/2017 @ 4:20 pm
Padomājiet, kā darba devējs šādus darbinieka draudus novērtēs ilgtermiņā. Gaidīs nākošo reizi, kad tiks draudēts? Pēc trīs mēnešiem, sešiem, pēc gada? Tā tāda sēdēšana uz bumbas ar laika degli. Nedomāju, ka darba devējs turpmāk šim darbiniekam dos iespēju izaugsmei, visdrīzāk jau laicīgi sāks sagatavot citu darbinieku, kas spētu aizstāt esošo. Es uzskatu, ka jābūt ir argumentētai diskusijai, nevis draudiem, un gan darba devējam, gan ņēmējam no sarunas jāaiziet kā uzvarētājiem.
19/04/2017 @ 9:38 pm
Ģirt, protams, ka tā būtu ideāli, bet dzīvē mēdz būt visādi. Man bija priekšniece, kura šķiet principā vadīja pēc principa ka jebkurš darbinieks ir aizvietojams un pārāk neiespringa par darbinieku motivāciju utml. Kur nu vēl cīnīties par saviem darbiniekiem. Cik konstruktīvi vispār vari runāt par šiem jautājumiem, ja cilvēks nerisina problēmas kolektīvā līdz brīdim kad ir viss galīgi pa pieskari aizgājis? Kamēr neuzliec atlūgumu uz galda, tikmēr ignore par tavām problēmām. P.s. šajā konkrētajā piemērā no manas darba dzīves nav pat runa tikai par atalgojumu, bet gan attieksmi kopumā pret darbiniekiem.
19/04/2017 @ 9:44 pm
Vēl mazliet papildinot – darba novērtēšanas sarunā biju teicis, ka man trūkst motivācijas strādāt dažādu problēmu un stulbumu dēļ kas notika tur pie mums. Rezultāts? Mēneši gāja uz priekšu bet nekas jau nemainās (pat nevienas tālākas sarunas par šo tematu). Vienīgi ko es pats gan izdarīju – atradu jaunu un potenciāli labāku darbu. Iesniedzot atlūgumu pamodās un sāka taujāt vai nevar pierunāt pārdomāt – darbus pamainīt, kādus bonusus piedāvāt utml.
20/04/2017 @ 9:21 am
Tā mēdz gadīties. Tādā gadījumā gan parasti ir prātīgāk iet uz jauno darbu, nevis palikt un cerēt, ka vidi maģiski uzlabosies.
22/04/2017 @ 6:18 pm
Jācer, ka šāds raksts vidusmēra čīkstuli Latvieti pamudinās aizdomāties kādas ir viņa vērtības darba vidē un kas ir jādara papildus tam, lai deldēt bikses biroja krēslā.
01/06/2017 @ 9:15 am
Izskatās, ka augļi šādiem rakstiem ir. Jau ir pamodušies, mediķi verdzības paktu par neapmaksātajām virstundām gatavi apstrīdēt ar reālām akcijām. Tas ir sakustinājis pīļu dīķi un beidzot kaut kas notiek. Protams, var teikt, maksas medicīna, maksājam tā pat, ejam uz privātajiem veselības centriem. Bet ilgtermiņā mūsu visu interesēs ir, lai, ja gadījumā rodas nepieciešamība pēc steidzīgas operācijas, vai jāpieņem dzemdības bērnam, kurš sadomājis pieteikties piknika laikā, ir medicīnas māsa, kas asistē vai, ja esi atvaļinājumā Latgalē, tur ir vairāk kā viens speciālists uz visu reģionu insultu gadījumos, kā tagad un tas pats Daugavpilī. Ja nemaldos, speciālista palīdzība nepieciešama 2h laikā un ātrās palīdzības ir aizsūtītas uz citu pilsētu. Vai pie ģimenes ārsta netiec, jo nav ārsta, kas apkalpo.
Medicīnas darbinieku algu gadījumā par aktualitāti un pienesumu neviens nestrīdas, bet kā redzams, kaut ko mainīt var tikai spiediens.