21 Comments

  1. Arturs
    10. aprīlis, 2017 @ 1:57 pm

    Varbūt beidzot būs Apkalnam kāds cienīgs konkurents? to arī novēlu:)

    pēc būtības piekrītu un pats esmu šo pielietojis – gan uz sevi, gan darbiniekiem. strādā.

    Reply

  2. Toms
    10. aprīlis, 2017 @ 2:19 pm

    Heh, nu, tā kā vairs neesmu apmācību nozarē, tad vismaz pašreiz konkurēt nav plānots. Bet gribas diversificēt bloga tēmas.

    Reply

  3. Kristiāns
    10. aprīlis, 2017 @ 2:31 pm

    Kā uzņēmējs nevaru nepiekrist. Ja ir skaidrs, par ko maksāju un kā Tu palīdzi uzņēmumam, tad nav žēl.

    Reply

  4. Vilx-
    10. aprīlis, 2017 @ 2:36 pm

    Esmu mazliet garāmejot arī lasījis par kaulēšanos u.c. “negotiations” tēmām. Lai arī saprotu ideju(-as), tomēr par visu to kopumā paliek tāda… “netīra” sajūta. Itkā Tu mēģinātu apčakarētu savu sarunu biedru. Tāpēc arī dzīvē nekad to pats neesmu īsti izmantojis, lai tas arī reizēm ir palīdzējis identificēt, kad kāds to mēģina izmantot pret mani (which is nice). Tomēr… mja, nezinu. Vai nav arī kāda cita pieeja, kas nemēģina spēlēt uz cilvēku domāšanas trūkumiem? Un – vai darba devējam ir vai nav morāls pienākums periodiski palielināt padoto algas, kauču tik vien lai turētu līdzi inflācijai (labāk vairāk). Citādi, realitātē tiešām gandrīz vienmēr, lai palielinātu algu, ir jāmaina darbavieta.

    Reply

    • Andrejs
      10. aprīlis, 2017 @ 2:52 pm

      Es ieteiktu palasīt kaut ko labāku par šo tēmu par ierasto “kā apčakarēt otru” literatūru. Piemēram, man ļoti interesantas likās šīs divas (ļoti dažādas) grāmatas:
      https://www.amazon.co.uk/Lawyers-Guide-Negotiation-Xavier-Frascogna/dp/1604425784/ref=sr_1_1?s=books&ie=UTF8&qid=1491828247&sr=1-1
      https://www.amazon.com/Negotiation-Genius-Obstacles-Brilliant-Bargaining-ebook/dp/B000W9188M/ref=sr_1_1?ie=UTF8&qid=1491828343&sr=8-1

      Vismaz vienā no tām tika uzsvērts, ka melot procesā nekad nevajadzētu, un jācenšās procesu virzīt uz “win-win” rezultātu, tā kā tām netīrām sajūtām īsti nevajadzētu rasties. Otrajā gan, man šķiet, bija korekti identificēts, ka realitātē dažreiz sarunas notiek ļoti šauros rāmjos, un “win-win” tādos apstākļos var nesanākt, lai cik arī gribētos.

      Reply

    • Toms
      10. aprīlis, 2017 @ 8:53 pm

      Jāpiekrīt Andrejam — uzsvars nav uz apčakarēšanu, bet uz laba darījuma atrašanu — un labs darījums ir labs abām pusēm.

      Protams, katra puse mēģina to deķi pavilkt vairāk sev, bet tas ir tikai dabiski. Ja pats kaulēties nemācīsies, daudz atdosi tiem, kas māk. Es to redzu kā neizbēgamu dzīves sastāvdaļu. Kaut kāds process taču jālieto, lai nonāktu pie vienošanās jebkurā jautājumā. Vienmēr pieņemt pirmo, ko piedāvā otra puse, taču arī būtu tupi.

      Reply

  5. Vārdotāja
    10. aprīlis, 2017 @ 4:26 pm

    …un tad nu atliek domāt, ko lai iesāk tie, kas prot vien tādus darbus, kur nekādu lielo produktivitāti un efektivitāti neieviest. Piemēram, sētnieki būs vajadzīgi vienmēr, bet ko gan viņi savās darba metodēs var mainīt? Bet inflācija dara savu, un algas pielikumi laiku pa laikam tāpat nepieciešami. Nu, jā, sētnieku arodbiedrība 🙂

    Reply

    • Toms
      10. aprīlis, 2017 @ 8:50 pm

      Attapīgs cilvēks, kurš pārzin sētnieku nozari, taisītu pats savu sētnieku brigādi un pelnītu kā no biznesa.

      Reply

      • Vārdotāja
        11. aprīlis, 2017 @ 8:25 am

        Viens attapīgais, kura brigādē jāsavāc kaudzīte mazāk attapīgo, kas strādātu un attiecīgi pelnītu. Tas mani visvairāk kaitina mūsdienu uzņēmējdarbībā – lai no sava uzņēmuma gūtu maksimālu peļņu, melnā darba darītājiem jāmaksā diezgan minimāli.

        Reply

        • Toms
          11. aprīlis, 2017 @ 9:14 am

          Lai piesaistītu komandu, šim cilvēkam būtu jāpiedāvā kaut kas kaut vai margināli ērtāks vai izdevīgāks, kā cilvēku pašreizējais darbs. Varbūt pat radīsies jaunas darba vietas. Darbiniekus arī neviens ar varu nespiedīs strādāt — ja nebūs izdevīgi, lai dara ko citu. Īpašu problēmu neredzu.

          Reply

    • Jānis
      11. aprīlis, 2017 @ 10:08 am

      Citreiz vieni no laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē strādā mazkvalificētus darbus. Tur arī ir sava priekšrocībs – nav jāpieņem kaudzēm lēmumu/stresi, savu brīvo laiku vari pavadīt kā vēlies, nevis nepārtraukti izglītoties, lai celtu savu kvalifikāciju – kaut vai rušināties dobē, lai ziemā varētu ēst bioloģisko pārtiku.

      Bet, man labpatīk domāt, ka arī sētnieks var uzlabot savu efektivitāti/kvalifikāciju. Kaut vai iemācīties zāli pļaut ar trimmeri, nevis izkapti. Lapas savākt ar lappūtēju. Es pieļauju, ka cilvēks, kas tur strādā gadiem, ar laiku var pamanīt lietas, kuras viņam aizņem bezjēdzīgi daudz laika.

      Reply

  6. Rūdolfs
    11. aprīlis, 2017 @ 12:29 pm

    Pie mums tiešām nav pieņemts prasīt algas pielikumu — darbinieki iet meklēt darbu citur ar priekšnieku nemaz nerunājot. Ja uzņēmums ir sakarīgs, algas pārskata regulāri un karjeras attīstības iespējas arī pārrunā regulāri kā pie cilvēkiem, nevis jāpiesakās pie priekšnieka aizstāvēt savas eksistences tiesības.

    Reply

  7. Elīna
    17. aprīlis, 2017 @ 10:37 am

    Sveiciens! Ja uzņēmumā nav darbinieku novērtēšanas sistēmas, tad ar padomu to ieviest var nošaut divus zaķus: izrādīt iniciatīvu radīt PV firmai, t.i., paaugstinātu darbinieku efektivitāti (ko vērtēšana bieži uzlabo), gan parūpēties par to, lai darba devējs uzzinātu, ka es vēlos strādāt atbilstoši kaut kādiem standartiem, kas nākotnē varētu tikt attiecīgi novērtēti. Es iesaku sistēmu. Mani pamana. Un ir bonusi, uz kuriem var vērst bosu uzmanību algas pielikuma vietā – apdrošināšana, darbinieku bērnu istaba, izglītība u. t. t..

    Reply

    • Toms
      18. aprīlis, 2017 @ 9:18 am

      Noteikti atbalstāma iniciatīva jebkurā uzņēmumā.

      Reply

  8. fds
    18. aprīlis, 2017 @ 3:42 pm

    Noderīgi var būt, ja Tava darba vieta veic vai nu ikgadējo novērtēšanu (valsts iestādēs vienmēr, privātajā sektorā – kā kur) vai vismaz gada beigās/gada sākumā aicina uz pārrunām par darba jautājumiem. Tikai normāli, ja runā par aizvadīto gadu, turmāko darbību un nākotnes plāniem, ja tiktu apskatīts arī atalgojuma jautājums, ja darbinieks to vēlas. Šis nu ir tas brīdis, kad šīs sāpes var izrunāt. Citā laikā piekrītu, ka var nebūt īsti labi un radīt sliktu iespaidu.

    Diemžēl reizēm rodas problēmas, kad vadītāji ir pārāk neelastīgi un bez maz vai vienīgais variants ir ar “draudiem”. Kaut vai tajās pašās pārrunās norādi, ka apsver domu mainīt darba vietu, vai ka jau tiek apskatīti dažādi darba piedāvājumi. Šāda situācija, protams, nav pārāk labvēlīga attiecībām, bet tad pēkšņi nauda atrodas. :)))

    Reply

  9. Elīna
    19. aprīlis, 2017 @ 11:59 am

    Jā, un to spēlīti ar draudēšanu drīkst iesākt tikai gadījumā, ja tiešām esi gatavs izpildīt savus draudus. Un, ja esi gatavs, tad… [te katrs ieliek savu scenāriju 🙂 ]

    Reply

    • Ģirts
      19. aprīlis, 2017 @ 4:20 pm

      Padomājiet, kā darba devējs šādus darbinieka draudus novērtēs ilgtermiņā. Gaidīs nākošo reizi, kad tiks draudēts? Pēc trīs mēnešiem, sešiem, pēc gada? Tā tāda sēdēšana uz bumbas ar laika degli. Nedomāju, ka darba devējs turpmāk šim darbiniekam dos iespēju izaugsmei, visdrīzāk jau laicīgi sāks sagatavot citu darbinieku, kas spētu aizstāt esošo. Es uzskatu, ka jābūt ir argumentētai diskusijai, nevis draudiem, un gan darba devējam, gan ņēmējam no sarunas jāaiziet kā uzvarētājiem.

      Reply

      • fds
        19. aprīlis, 2017 @ 9:38 pm

        Ģirt, protams, ka tā būtu ideāli, bet dzīvē mēdz būt visādi. Man bija priekšniece, kura šķiet principā vadīja pēc principa ka jebkurš darbinieks ir aizvietojams un pārāk neiespringa par darbinieku motivāciju utml. Kur nu vēl cīnīties par saviem darbiniekiem. Cik konstruktīvi vispār vari runāt par šiem jautājumiem, ja cilvēks nerisina problēmas kolektīvā līdz brīdim kad ir viss galīgi pa pieskari aizgājis? Kamēr neuzliec atlūgumu uz galda, tikmēr ignore par tavām problēmām. P.s. šajā konkrētajā piemērā no manas darba dzīves nav pat runa tikai par atalgojumu, bet gan attieksmi kopumā pret darbiniekiem.

        Reply

      • fds
        19. aprīlis, 2017 @ 9:44 pm

        Vēl mazliet papildinot – darba novērtēšanas sarunā biju teicis, ka man trūkst motivācijas strādāt dažādu problēmu un stulbumu dēļ kas notika tur pie mums. Rezultāts? Mēneši gāja uz priekšu bet nekas jau nemainās (pat nevienas tālākas sarunas par šo tematu). Vienīgi ko es pats gan izdarīju – atradu jaunu un potenciāli labāku darbu. Iesniedzot atlūgumu pamodās un sāka taujāt vai nevar pierunāt pārdomāt – darbus pamainīt, kādus bonusus piedāvāt utml.

        Reply

        • Toms
          20. aprīlis, 2017 @ 9:21 am

          Tā mēdz gadīties. Tādā gadījumā gan parasti ir prātīgāk iet uz jauno darbu, nevis palikt un cerēt, ka vidi maģiski uzlabosies.

          Reply

  10. Raivis
    22. aprīlis, 2017 @ 6:18 pm

    Jācer, ka šāds raksts vidusmēra čīkstuli Latvieti pamudinās aizdomāties kādas ir viņa vērtības darba vidē un kas ir jādara papildus tam, lai deldēt bikses biroja krēslā.

    Reply

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *