Kā atrast darbu Volstrītā
Ik pa brīdim saņemu e-pastu ar jautājumu – kā atrast darbu investīciju bankā Ņujorkā vai Londonā?
Tie, kas ir lasījuši manu romānu “Lopu ekspresis” (“The Cattle Express“), zinās, ka šo karjeru neiesaku. Nebeidzami gadi ofisā plus darbs ar minimālu vai negatīvu vērtību sabiedrībai nav recepte piepildītai, laimīgai dzīvei. Pats neizturēju un aizgāju pēc četriem gadiem, tā arī savu pirmo miljonu nenopelnījis.
Tomēr Volstrīta ir viena no retajām vietām pasaulē, kur iespējams kļūt bagātam, strādājot algotu darbu (jau esmu rakstījis, ka Latvijā tas ir praktiski neiespējami). Turklāt arī Volstrītā, ja labi pacenšās, ir iespējams strādāt morāli un dot kaut nelielu vērtību sabiedrībai.
Tādēļ uz šo jautājumu atbildēšu. Bet uzreiz jāsaka, ka uzdevums nav viegls.
Pirmkārt, mērķē uz front office
Ne visas Volstrītas darbavietas ir vienādas. Es nerunāju par to, vai tu tirgosi akcijas vai obligācijas, vai arī strukturēsi uzņēmumu apvienošanās darījumus. Es runāju par sadalījumu starp front & back office.
Front office cilvēki ir tie, kuri parādās filmās par Volstrītu. Tie tirgojas, slēdz darījumus, visu dienu bļauj telefonā vai arī maigi apvārdo klientus. Tie ir cilvēki, kuri piesaista bankai ienākumus.
Back (& middle) office cilvēki nodrošina visu nepieciešamo infrastruktūru, lai front office varētu piesaistīt ienākumus. Šeit ietilpst daudz dažādas funkcijas – risku pārvalde, settlement, grāmatvedība, treasury, darbības atbilstība, utt. utml. Šīs funkcijas bankai nepiesaista ienākumus, bet ir izmaksu centrs.
Rezultāts: back office cilvēkiem ir mazas izredzes uz jahtām un savrupmājām Hamptonos. Milzu bonusi – kas kārtīgam Volstrītietim ir galvenais ienākumu avots – ir atrodami praktiski tikai front office pozīcijās.
Tādēļ, protams, uz front office ir daudz lielāka konkurence.
Otrkārt, sāc agri
Ja tavi universitātes laiki ir aiz kalniem, man ir sliktas ziņas – par darbu Volstrītas front office vari aizmirst. Diemžēl “cilvēks no ielas”, lai cik talantīgs vai centīgs, praktiski nekad neiekļūs Volstrītā karjeras vidū. Kādēļ lai darba devējs riskētu ar kādu nezināmo, ja ir tik daudz pieredzējušu finansistu, starp kuriem izvēlēties?
Kā apiet šo ierobežojumu:
— Atgriezies unversitātē. Zinu vairākus cilvēkus, kuri 30-40 gadu vecumā pieteicās prestižā MBA programmā, lai pēc tam nokļūtu Volstrītā. Viens no maniem kolēģiem bankā UBS bija padsmit gadus vecāks kungs no Ķīnas, kurš pirms MBA saņemšanas bija pārvaldījis lielus vērtspapīru portfeļus kādai apdrošināšanas kompānijai.
Lai šis paņēmiens strādātu, būs nepieciešams saņemt grādu no kādas prestižas, slavenas universitātes (Harvarda, Jēla, Kembridža, Oksforda, INSEAD utt.)
— Esi izcils. Ja vari pierādīt, ka esi gadiem ilgi pelnījis lielas summas, tirgojot vērtspapīrus, arī Volstrītā tev atradīsies vieta. Nav gan skaidrs, kādēļ tādā gadījumā tev vajadzīga Volstrīta.
— Esi kvants. Ja tev ir doktora grāds fizikā vai matemātikā no kādas pasaulē atzītas universitātes, ļoti iespējams, atradīsies banka, kurai tavas spējas noderēs.
— Esi populārs. Ja tev ir labs augsta līmeņa kontaktu loks vai nu biznesa aprindās, vai arī politiskajās un regulatoru aprindās, darbu bankā atrast nebūs grūti.
Šeit vajadzīgi kontakti, kuri noderēs konkrētās bankas nodaļas tirgū. Tie varētu būt Londonā, Ņujorkā, Hjūstonā, Briselē, Maskavā, Tokijā, Parīzē vai citā metropolē. Rīgas kontakti neko daudz nelīdzēs.
Jāapzinās, ka tavs darbs būs nevis spēlēt finanšu guru, bet atvērt durvis, spaidīt rokas un sarunāt blatu.
Ja neatbilsti nevienam no šiem kritērijiem, tavas izredzes novērtēju zemu.
Treškārt, tīklojies kā traks
Ja pašreiz mācies labā universitātē vai MBA programmā, tev ir patiešām izcilas sekmes un ir arī lieliskas valodu zināšanas, tad kaut kādas izredzes tikt Volstrītā ir. Bet viegli nebūs.
Lielās investīciju bankas aktīvi meklē darbiniekus gandrīz tikai elitārajās pasaules universitātēs. Tas nozīmē – ja tu nemācies Harvardā, Jēlā, Braunā, Oksfordā, Todai vai citā līdzīgā universitātē, neviens Volstrītas baņķieris uz tavu universitāti meklēt darbiniekus nebrauks. Ja vienkārši aizsūtīsi savu CV, tas uzreiz nonāks miskastē.
Tiem, kuri nemācās elitārā universitātē, ceļš ir daudz grūtāks.
Vienīgā iespēja tikt iekšā ir caur pazīšanos.
Cilvēki, kuriem dzīvē neiet, mēdz vaidēt – daudz ko var sasniegt tikai, ja pazīsti īstos cilvēkus.
Jā, tā ir. Bet man šādus vaidētājus prasās paņemt aiz pleciem un sakratīt. Kas tev, vecīt, traucē iepazīt tos īstos cilvēkus?
Apņēmīgs cilvēks jaunā vietā ar savu entuziasmu un darbu 6-12 mēnešu laikā izveidos spēcīgu paziņu tīklu. Cits to neizdarīs arī 10 gadu laikā.
Par tīklošanos plašāk uzrakstīšu citreiz. Bet šī bija recepte, kuru lietoju, lai atrastu darbu Volstrītā:
1. Sameklē visus savas universitātes beidzējus, kuri strādā Volstrītā. Aptaujā visus draugus, vai nepazīst kādu, kurš strādā Volstrītā.
Te uzreiz jāpiebilst, ka izredzes daudz labākas būs tiem, kas mācās kādā jēdzīgā ASV, Lielbritānijas, Francijas, Vācijas vai citā universitātē. Latvijas universitāšu beidzēji Volstrītā ir retums.
2. Aizsūti atrastajiem Volstrītas kontaktiem e-pastu: esmu Jānis, mācos X universitātē, gatavojos karjerai Volstrītā, gribētu palūgt Jūsu padomu. Vai Jums būtu 15 minūtes telefona sarunai?
3. Ar tiem, kuri piekrīt runāt: sākumā apspried Volstrītu kopumā, tad konkrēto banku, kurā strādā kontakts. Pajautā, vai tev var dot kādus ieteikumus, kā atrast bankā darbu.
Tiešā veidā prasīt darbu parasti nav lietderīgi. Ja kontaktam būs iespēja vai vēlēšanās tev palīdzēt, viņš to izdarīs. Ja nē, tad vairāk īpaši uzmākties nav vērts. Pasaki paldies par padomiem un viss.
4. Pēc sarunas nosūti follow-up epastu ar savu CV un pateicību par veltīto laiku.
Es mācījos labā, bet ne elitārā universitātē, kuras beidzēji tikai ļoti reti devās strādāt Volstrītā (viens ik pa vairākiem gadiem). Viegli negāja. Viss process prasīja 3-4 mēnešus un desmitiem kontaktu apzvanīšanu.
Rezultāts: 3-4 reālas intervijas, 1 darba piedāvājums. Turklāt šis piedāvājums nāca nevis caur manas universitātes beidzēju, bet caur beidzēja drauga kolēģi.
Nevienu no šiem cilvēkiem pirms šī procesa es nepazinu. Bet tāpat varu teikt, ka darbu atradu pazīšanās dēļ. . .
Kāds ir ieguvums?
Front office darbā Volstrītā dažu gadu laikā iespējams iekrāt kapitālu, kas Latvijā ļautu dzīvot ērti daudzus gadus. Nav retums jau pirmajā gadā nopelnīt 100-120 tūkst. ASV dolāru, un nākamajos gados ienākumi strauji aug. Arī pieredze būs aizraujoša. Iemācīsies daudz.
Tajā pašā laikā, visticamāk, darīsi darbu, ar kuru lepoties būs grūti. Strādāsi ar agresīviem un viltīgiem cilvēkiem. Nekad nezināsi, kam var uzticēties. Kādā brīdī, iespējams, sāksi šaubīties, vai tā nauda ir to vērta.
Pašreklāma, bet, pirms skriet uz Volstrītu, izlasi to pašu “Lopu ekspresi”. Centos Volstrītas realitāti aprakstīt bez pārspīlējumiem vai Holivudisma. Kā teica viens draugs, vadošais direktors Volstrītas bankā – “tā ir mana ikdiena”.
Ja pēc tam vēl šķiet, ka Volstrīta tev būs īstā vieta, tad uz priekšu!
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
02/06/2017 @ 2:12 pm
“….. atvērt durvis, spaidīt rokas un sarunāt blatu” laikam šādi uzdevumi ir katra uzņemuma “front office” darbinieku pienākumos.
Esmu arhitekts un lasot Tavu rakstu, un redzot kā ikdienā norīt projektu- pasūtijumu sadale Latvijā, varu secināt ka “meistara vērtība” šajā profesijā(pieļauju ļoti daudzās ir līdzīgi) nav īpaša vērtība- visu tāpat diktē-Tavi nosauktie komunikācijas principi.
Lielo un finansiāli izdevīgo arhitektūru būvē un projektē tikai “ziepētāju- blatotāju kartelis”, kas kopumā ir izveidojuši slēgtu sabiedrību.
Varbūt jautājums ne pa tēmu. Bet Tavuprāt, kā ir iespējams līdzsvarot šo negodīgi sadali ? Patīk būt “meistara” tipa profesionālim, kurš lieliski parzina savu darbi, bet paules realitāte rāda ka krējumu un naudu nosmeļ tieši tie, kuriem par arhitektūru ir nospļauties, vel jo vairāk šiem “slaucējiem” izpratne aprobežojas tikai ar to, kas veidos lielāku pašlabumu.
Paldies par rakstu!
02/06/2017 @ 3:14 pm
Pie līdzīga viedokļa savas ilgās darba pieredzes(sagadīšanās -arī arhitekts) laikā arī esmu nonācis. Sev to definēju šādi – katram dzīvē ir sava loma, vienam “bīdīt lietas”, “sarunāt”, neuztraucoties par rezultāta lietderīgumu, pozitīvumu, devumu sabiedrībai. Tie ir tie durvju virinātāji. Citam atkal gribās nevis vienkārši beigās būt bagātākajam kapos, bet atskatoties secināt, ka esi nevis prasti pelnījis naudu, bet devis kaut ko vairāk. Katrā profesijā tās ir citādas lietas, bet ikvienā ir. Labs arhitekts-profesionālis pēc sevis atstāj daudz labu projektu, kurus cilvēki izmanto. Un vienalga vai esi galvenais stārs birojā, kurš uzvelk švīku un par to nosmeļ krējumu, vai vienkārši labs speciālists, kurš reāli rada projektu un to švīku realizē reālā būvniecībai derīgā, normatīviem atbilstošā projektā. Tas dod gandarījumu lielāku un galvenais paliekošāku, kā vienkārši iekritis cipars kontā. Manuprāt, tas arī ir tas par ko Toms šajā blogā stāsta.
02/06/2017 @ 3:48 pm
Viss slēpjas tajā, ka naudu ģenerē nevis inženieriski ģeniāls un elegants risinājums, bet gan tas risinājums, kas maksimāli ātri un vienkārši pilda pasūtītājam vajadzīgo funkciju.
02/06/2017 @ 5:05 pm
Risinājums, par ko tīksminās tikai pats radītājs(speciālists) tiešām nav naudas ģenerētājs. Bet izplatīta lieta ir, ka ģeniālais risinājums arī pasūtītajam būtu noderīgs, bet līdz tam nenonāk, jo izmanīgi tipāži pa vidu sabīda lietas pareizi, izsit labumu sev, speciālistu nobīda malā, utt. Tā notiek, un par to žēloties nav jēgas, tikai situācijas konstatējums. Neviens jau nesolīja, ka dzīve būs baigi vieglā. 🙂 Par vietu zem saules jācīnās.
02/06/2017 @ 9:16 pm
Paldies, Gundar, par komentāru.
Protams, nesolas dzīve būt viegla. Savā atbildē vairāk gribēju izcelt, to ka pie lieliem pasūtijumiem, kas ir sabiedriskajā sektorā- noceļ tieši šie “durvju virinātāji, blatotāji”, kas līdzīgi kā politikā ir sadevušies rokās vienā vienotā klubiņā.
Esmu prakses iesākumā un nesen atgriezies no darba ārzemes vidē, šobrīd aktīvi iesaistoties Latvijas vidē -atklājas daudz “godīgi” piemēri sevišķi lielo būvkompāniju stratēģu rīcībā. Kkā manai paaudzei ir grūti pieņemt, ka rezultāts, ko uzbūvē ir tiešā/netiešā veidā uz citu rēķina.
Bet atgriežoties pie raksta, noteikti rezultāts un pašatdeve rodas lietās, kas interesē un dod gandarijumu! Gan jau dzīve ieliks starp acīm- censoņiem uz citu rēķina.
03/06/2017 @ 10:00 pm
Tas, ka shēmotāju apkārt netrūkst, ir acīmredzams. . . bet ir tomēr iespējams atrast arī tos, kas strādā savādāk.
14/06/2017 @ 6:50 pm
… un kas beidzas ar desmitos skaitamiem upuriem un kriminallietam. Kamer sistema bus, ka angliski saka, “rigged” par labu paris sikam, bet specigam interesu grupam, kuru merkis ir tikai atra pelnas gusana, tik ilgi talants, godigi un kvalitativi paveikts darbs Latvija netiks novertets. Ka vienmer, ir iznemumi un butu nepareizi visparinat, bet ir janomainas paaudzem, lai situacija uzlabotos saja joma. Luk tik tas demografijas prognozes nav diezko iepriecinosas …
03/06/2017 @ 9:58 pm
Kārli – paldies par Tavu komentāru. Mans skatījums uz šo lietu ir samērā pragmātisks. Šajā pasaulē ar meistarību var šo to panākt, bet tomēr ar meistarību vien ir par maz. Meistaram, kurš vēlas īstenot ambiciozus projektus, ir jāveido paziņu tīkli, jāmācās spaidīt rokas un apvārdot, utt. utml.
Un tas ir okei. Arī meistars savu darbu strādā cilvēkiem, konkrētas sabiedrības kontekstā. Ar sabiedrību jāmāk sadzīvot.
Manā pieredzē darītāju pasaule gan nav aizvērta vai slēgta. Tieši otrādi – ja cilvēki redz, ka tu dari un spēj un vari būt lietderīgs, tev atver daudz durvis pat neprasot. Tad ir māksla izvēlēties, caur kurām durvīm iet.
Protams, daudzas vedīs “shēmošanas” un “kombinēšanas” virzienā. Nepieciešama skaidra pārliecība par to, ko gribi, lai tām paietu garām. Tad atradīsies arī citi cilvēki – darītāji – kuriem shēmošana nav pie sirds.
06/06/2017 @ 1:33 pm
Kārli, pasūtījumu sadale starp uzņēmumiem ir nelikumīga un sodāma – tad jau no pašiem nozarē strādājošajiem (nerunāju uzreiz par uzņēmumu vadītājiem, bet arī par parastajiem darba veicējiem) – to pieļauj un pieņem, ka negodīgas konkurences apstākļi ir okey, vai nē. Tas pats (attieksme) ļoti labi pāriet arī visur citur – korupcija, sarunāšanas, darbs ar pazīšanos utt.
Cilvēki mēdz runāt un šķendēties, ka visur viena sarunāšana, bet izrādās pats cilvēks labprāt sarunātu, lai policists neuzliek to sodu (un soda punktus), un cilvēks strādā darba vietā, kur vairums zina, kā lietas notiek un iekšēji tās nemaz netiek slēptas.
Es vienmēr cilvēkiem, kas pukojās par dažnedažādākām nejēdzībām, saku: “Lūdzu, zvani policijai, ja redzi, ka tas tur izmet atkritumus mežā”; “Lūdzu, ziņo VID, ja zini, ka, piemēram, tavā darba vietā (valsts pārvalde/pašvaldības) ir fiktīvi nodarbināti cilvēki”; “Lūdzu, ziņo VID par nelegālu biznesu”; “Lūdzu, ziņo IUB/KNAB/KP par nejēdzībām iepirkumiem” utt. Tajā brīdī cilvēki paliek dusmīgi un apklust un vairs negrib runāt par tēmu. Par tiem pašiem karteļiem – konkurences padomei ir grūti atklāt šīs lietas, ja neviens neko nesaka un visi klusē, jo pofig, galvenais, ka maksā algu.
Tas tā – viela pārdomām.
02/06/2017 @ 2:59 pm
Tiešām interesants raksts, paldies.
Liek kritiski arī uz sevi paskatīties un cik mērķtiecīgi veidota karjera un iets uz mērķiem.
03/06/2017 @ 9:58 pm
Paldies. Prieks, ka lietderīgi! Jāsaka gan, ka paškritiski varam būt visi. . . katrs dažā brīdī esam bijuši vairāk mērķtiecīgi, citā mazāk. Jautājums, ko darīt rīt!
04/06/2017 @ 11:32 am
Interesants raksts, paldies! Dažas lietas ļoti atgādina to, kā bieži vien veidojas labi apmaksāta veiksmīga programētāja karjera (top pasaules uzņēmumos šajā sfērā – Google, Facebook, utt.).
Top uzņēmumi lielu daļu cilvēku rekrūtē no labām augstskolām, pārsvarā UK, Šveicē un ASV, bet arī no dažām izcilām skolām citās valstīs (protams, Latvija pat nav uz viņu radara). Tā kā saņemt labas atzīmes labā skolā ir samērā taisns ceļš līdz intervijai.
Vēl labs variants atrast šādu darbu ir nosacīti caur pazīšanos – t.i. ja kāds Jūsu paziņa vienā no šiem uzņēmumiem strādā un ir gatavs apstiprināt, ka varētu būt vērts Jūs uzaicināt uz interviju, tad tas ir drošs variants, ka kāds uzņēmumā uz Jūsu CV vismaz paskatīsies. Arī paziņa parasti saņems nelielu bonusu, ja Jūs pieņems darbā 🙂
Lai Jūsu CV šiem uzņēmumiem būtu interesants, Jums ir jāizceļās salīdzinot ar lielu daļu Jūsu konkurentu tirgū. Ja rakstīsiet kaut ko a la “es taisīju formiņas un rakstīju testus, zinu Java un C#”, Jūsu CV ies pa taisno miskastē. Ja spēsiet interesanti aprakstīt sarežģītas problēmas, kuras savā darbā risinājāt, tad Jūsu izredzes ir daudz lielākas.
Vēl interesanta lieta ir, ka daudzos no šiem uzņēmumiem piesakās ļoti tehniski spējīgi cilvēki, kuriem tāpat netiek izvirzīts darba piedāvājums, dēļ netehniskām lietām. Piemēram, nespēja komunicēt, nespēja atzīt kļūdas, iniciatīvas iztrūkums, utt.
05/06/2017 @ 12:01 pm
Paldies par rakstu. Latviešiem pa lielam mūsu senču paaudzei ieaudzināts, ka sevi lielīt, bāzties virsū, piedāvāt, reklamēt ir sliktais stils, bet diemžēl – arī izcilākajiem prātiem jāmāk sevi pārdot. Ir ļoti daudz paziņu, draugu, kam ir morāla problēma par sevi cīnīties vai virzīt, kā Tu te aprakstīji. Agresīvi “veidot” karjeru. Cerams, tas ar paaudzēm mainīsies. No otras puses, katram jādara tas, kas patīk un sagādā gandarījumu. Ne visi būs labi pārdevēji/kontaktu veidotāji un tas ir labi.
11/06/2017 @ 5:10 pm
Sveiks Tom, mēdzu ar interesi pārlasīt tavu blogu..
Jaut. tavuprāt ja ir aizķērušies pāris lieki tukstoši.. vai vērts tos ieguldīt Latvijā pieejamajā izglītībā? Domāju LU vai LLU. Ja ir tad kādās būtu nozares kurās studēt, kas varētu arī atgriezt ieguldīto? Vai arī tā būtu naudas izmešanas ņemot vērā patreizējo situāciju, kad izglītība nespēlē tik lielu lomu kā radniecība un kontakti. Vecums nedaudz zem 30. Patreizējais virziens nekust.īpašumi.
11/06/2017 @ 9:54 pm
Tur dažādi faktori:
1) Kāds ir pašreizējais izglītības līmenis
2) Kādi ir karjeras mērķi
3) Kādas izglītības iespējas konkrētajā nozarē Latvijā ir pieejamas
Bakalauru jau nu mūsdienu pasaulē vajadzētu katram. Mans viedoklis — nav svarīgi, kādā jomā, bet svarīgi, lai būtu riktīgi “jārukā” un jāvingrina smadzenes. Atsēdēt 3-4 gadus ir laika izmešana vējā un stulbums. Arī LV ir spēcīgas programmas, kurās liks pasvīst.
Par maģistru/doktoru — būs ļoti atkarīgs no nozares un profesijas, ar kuru gribās nodarboties.
11/06/2017 @ 10:42 pm
Ja smadzeņu nav tad bakalaurs neglābs
1. vidējā
2. atrast kādu nišu kurā varu darboties līdz pensijai (subjektīvi)
3. varbūt uzreiz skatīties uz ārzemēm?
Negribas tiešām izmest laiku un līdzekļus vējā.. galva it kā ir pareizajā vietā, tik grūti saredzēt kādas iespējas
19/06/2017 @ 12:11 pm
Protams, smadzenes ir priekšnosacījums. Ja apvieno smadzenes ar labu bakalauru, kur riktīgi jārukā un jāspiež sevi attīstīties, tad paveras dažādi ceļi.
Ja smadzenes strādā un gribas labi pelnīt ar algotu darbu, tad IT/datorzinības būtu tēma, kur iet. Iesākot vēlāk dzīvē, par baigi spico programmētāju droši vien nekļūsi, bet apgūt tirgū pieprasītas spējas ir pilnīgi reāli.
14/06/2017 @ 6:33 pm
Es pats esmu stradajis 6 gadus sada “iestade” viena neliela Alpu kalnu zeme. Saku ar back-offisu un tad paris gadus biju tuvak front-offisam un biznesam ta teikt. Saku paris gadus pec finansu krizes un visu so 6 gadu laika situacija iezimejas arvien drumaka un drumaka. Laiks, kad zema limena menedzeris sanema akciju opcijas, apmaksatu masinu, ikgadejo sabiedriska transportat abonementu vairaku TUSD vertiba (utt) bija skaidri un gaisi pagajis. Es biju iekluvis visa saja jezga precizi pec ballites beigam, kad apkart metajas saplestas glazes un izdzerti trauki. Likas, ka jaklust tak labak (viss tak agri vai velu iet uz augsu, ne ta?), bet tiesi preteji – banka stiga arvien dzilak ieksa purva. Krapsanas investiciju banka, kas maksaja USD 2’000’000’000 (jep 2 miljardus), nepartrauktas soda naudas DoJ, Eiropas regulatoriem, negativas procentu likmes, speciga valuta, istermina vadibas stils, you name it, man bija tik talu, ka beigas saproti – tu strada pie zaudetajiem. Investori netic Eiropas bankam. Regulatori netic. Publika vienkarsi neieredz bankierus tik talu, ka nacas visu laiku melot un neatklat, kas ir mans darba devejs. Un ja ari pateicu, ka stradaju banka, vienmer ar piebildi, ka ne investiciju banka, bet back-offisa.
Bija iespeja redzet bonusu poolus banka. Pratam neaptverami cipari un, ka Toms raksta, ja neesi front-offisa, vari aizmirst sanemt gada beigas vairak ka TUSD 50. Var likties daudz, bet tas ir kapeikas, ja salidzina ar investiciju banku un aktivu parvaldes bonusu apjomu.
Un visus sos gadus vadiba turpinaja (un vel joprojam to dara) skandinat vienu un to pasu bedu dziesmu – ir jacerpj izmaksas. Cost cuttings prieksa pakala. Off-shorings uz Indiju un near-shorings uz Poliju. Un ka jau kapilisma, akcionari un investori aplaudeja katru reizi, kad ceturksna earnings call’a laika tika atkal pazinots par tuksosiem atlaizamo cilveku.
Mans secinajums – ja neesi cilveks ar “dotibam” so visu paciest, nezini vai nespej atrast pareizos “galus”, esi vienkarsi vaja rakstura, doma ilgtermina, prasti gerbies un nespej pacelties uz citu rekina un pardot sevi, aizmirsti!! Tas nav ta verts. Lielas bankas sen ir zaudejusas savu pievilcibu darba mekletaju acis. Tagad ir daudz citu nozaru, kur var nopelnit krietni vairak.
19/06/2017 @ 12:07 pm
Lai tur izdzīvotu, noteikti vajadzīgs īstais raksturs. . .
15/06/2017 @ 10:05 am
Izlasīju grāmatu, cerēju ka par Kubu arī būs rakstīt, bet nebija.
19/06/2017 @ 12:06 pm
Par Kubu plaši un detalizēti ir manā romānā jauniešiem “The Cat King of Havana”! Nākamgad tas būs pieejams arī tulkojumā uz latviešu valodu, bet pašreiz atrodams šeit.