Kā nepalikt par diletantu?
Studiju gados mani mocīja konflikts starp divām atziņām:
- Lai dzīve būtu interesanta, jādara daudz dažādas lietas.
- Ja lēkāsi no jomas uz jomu, nekļūsi labs nevienā.
Citiem vārdiem sakot – likās, ka jāizvēlas – būt garlaicīgam profesionālim vai interesantam diletantam.
Ar laiku secināju, ka tikai dažas jomas prasa nemainīgu fokusu dzīves garumā.
Ja gribi būt izcils fiziķis, pianists vai baleta mākslinieks, ar maniakālu fokusu jāvelta tam dzīve (vismaz gadu desmiti).
Ja gribi būt labs rakstnieks, konsultants vai uzņēmējs, pieredzes dažādība ir tikpat svarīga kā pieredzes intensitāte.
Esmu turējies pie šīs atziņas kā pie glābšanas riņķa.
Pēdējo padsmit gadu laikā esmu vadījis kodolreaktoru, režisējis teātra izrādi, studējis aikido, rakstījis grāmatas, pasniedzis salsu, trenējis uzņēmējus kā arī strādājis finanšu pasaulē.
Pašam šķiet, ka ir izdevies izvairīties no diletanta lāsta. Visās jomās esmu gana daudz sasniedzis. Neesmu pats labākais pasaulē nevienā atsevišķi, bet kopā tās man rada iespējas, kas trūkst daudziem citiem.
Lai ar savām dažādajām interesēm nepaliktu par diletantu, vados pēc trim principiem:
1. One thing at a time jeb nedari visu uzreiz.
Pieej dzīvei ar “sērijveida fokusu”. Intensīvi dari vienu* lietu pēc otras – bet ne vairākas vienlaicīgi.
Pētījumi rāda –, ja gribi kļūt par pasaules klases meistaru kādā jomā, tai jāvelta vismaz 10 gadi intensīvu pūļu.
Ja gribi kļūt kompetents, ne meistars, ar 4-5 gadiem parasti pietiek.
5 gadus patiešām intensīvi apgūsti klavierspēli, galdniecību vai jurispudenci un tu būsi samērā prasmīgs šajā konkrētajā jomā. Ar maksimālu fokusu sasniegsi, teiksim, ierindas klavierskolotāja, galdnieka vai jurista līmeni.
(Ierindas klavierskolotājs vai galdnieks nepiekritīs – tādēļ, ka pats nav pieredzējis, cik daudz var sasniegt ar 5 gadiem intensīva darba.)
No otras puses, ja tu 15 gadus bez fokusa apgūsti klavieres, galdniecību, un jurispudenci vienlaicīgi – visticamāk nevienā jomā nekļūsi īpaši prasmīgs.
2. Pielieto “deliberate practice” vai “apzinātā treniņa” metodes.
Ja gribi vienas dzīves laikā kļūt kompetents pilnīgi atšķirīgās jomās, mācies mācīties.
Salsas pasaulē brīnījos par to, kā lielākā daļa tautas “muļļājas” pa deju nodarbībām gadiem ilgi, tā arī neko daudz neiemācoties. Tikmēr citi jau pēc dažiem gadiem dejoja ne sliktāk kā vidējais skolotājs.
Atšķirība parasti nebija tajā, cik daudz laika cilvēks veltīja dejām, bet tajā, ko cilvēks ar šo laiku iesāka.
Mans mācību process:
- Katrā periodā (nedēļā, mēnesī) izvēlies 2-3 prasmes, kuras gribi uzlabot.
- Katrā konkrētajā brīdī (15 minūtes, stunda, divas) strādā tikai pie vienas prasmes.
- Vienmēr zini, ko konkrēti tu centies uzlabot (“es vienkārši trenējos” nekam neder).
- Perioda ietvaros regulāri rotē starp šīm prasmēm (tas palīdz nostiprināties saitēm starp prasmēm).
- Regulāri pieprasi atgriezenisko saiti (no skolotāja, video, utt.)
- Nekad nemelo sev, ka esi labāks, nekā tu esi.
- Uztver katru problēmu, kļūdu, izgāšanos kā iespēju uzlabot prasmes.
Ja vēlies jaunu profesiju apgūt 4-5 gadu laikā – velti tai 3-4 intensīvas stundas katru dienu. Bez sēdēšanas tviterī vai feisbukā vai citas uzmanības novēršanas šajā laikā.
Tas nebūs viegli. Tas nebūs ātri.
Pēc gada vai diviem tu vēl būsi pilnīgs amatieris. Tas tevi kaitinās.
Bet 4-5 gadu laikā efekts sakrāsies. Tu vēl nebūsi meistars, bet kompetents gan. Varbūt pat eksperts.
3. Vienmēr jautā – kur vēl esmu vājš?
Esmu dzīvē darījis visdažādākās lietas, bet tās neizvēlējos uz labu laimi:
- Apguvu fiziku, jo jutu, ka man trūkst eksaktās prasmes.
- Trenējos cīņu mākslās, jo skolā mani dauzīja.
- Apguvu teātri un dejas, jo biju kautrīgs un neveikls ar cilvēkiem.
- Devos uz Volstrītu, jo gribēju iemācīties, kā pelnīt naudu.
Sākumā ir sāpīgi mācīties lietu, ko galīgi nemāki. Ar laiku tu ieej azartā.
Tu kļūsti atkarīgs no sevis uzlabošanas. Pats process sāk radīt baudu.
Rezultātā tu attīsti spēju kopumu, kurš tirgū pieejams reti.
Jo retāk sastopamas ir tavas spējas, jo interesantākas iespējas tev piedāvā klienti, sadarbības partneri, darba devēji.
Piemēram, INDEXO projekts ir lielākais izaicinājums manā mūžā. Lai iekustinātu publiku, kurai pensiju tēma ir vienaldzīga, noder visas manas prasmes:
- Volstrītas pieredze un fiziķa spējas ļauj veikt manus analītiskos pienākumus.
- Rakstnieka pieredze ļauj radīt pārliecinošu saturu.
- Deju un teātra pieredze palīdz iekustināt auditoriju, kad kāpju uz skatuves.
- Cīņu mākslas treniņi ļauj saglabāt mieru, kad mūs lamā par zagļiem un laupītājiem.
- Utt. utml.
Esmu vērtīgs darba devējam, jo man ir šīs ļoti dažādās prasmes. Tikai tādēļ man ir šāda iespēja vadīt vienreizēju projektu (un turpināt sevi attīstīt).
Ja nevēlies veltīt dzīvi vienai jomai, nekrīti izmisumā.
Piekop sērijveida fokusu. Intensīvi apgūsti vienu prasmi pēc otras – veltot dažādām nozarēm vismaz 4-5 gadus laika.
Varu garantēt – iemācīsies daudz, dzīve būs interesanta un tevi novērtēs!
*Kad biju jauns un vientuļš, varēju veltīt sevi divām lietām vienlaicīgi. Skolas gados mācībām un rakstniecībai. Studiju gados fizikai un cīņu mākslām. Volstrītas gados finansēm un atkal rakstniecībai. Bet sociālās dzīves man nebija.
Kopš man ir ģimene, laika atliek tikai vienai apsēstībai. Piemēram, pašreiz viss fokuss ārpus ģimenes veltīts biznesam, no rīta līdz vakaram, 7 dienas nedēļā.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
2. oktobris, 2017 @ 2:46 pm
Ģimene ir lieliska vieta , kur izmantot un pārbaudīt visas iepriekšējā periodā apgūtās pratmes 🙂 , un ir kāds, kuram pakāpeniski nodot savas uzkrātās zināšanas – nepiespiesti, viegli un ar mīlestību.
2. oktobris, 2017 @ 8:21 pm
Tā ir!
2. oktobris, 2017 @ 3:02 pm
Vēlos kļūt par profesionāli, tamdēļ likšu malā tviterus, facebookus un Toma Kreicberga, Indexo blogu, jo tie novērš manu uzmanību 🙂 🙂 🙂
2. oktobris, 2017 @ 8:21 pm
😉 ļoti pareizi! Vai vismaz dozēt vajag – un ne darba laikā.
2. oktobris, 2017 @ 6:17 pm
4-5 stundas klavierspēles neizklausās pēc intensīvas mācīšanās – pēc stāstiem, “ierindas klavierskolotājs” ir daudz vairāk un ilgāk akadēmijā spēlējis, nemaz neskaitot mūzikas skolu 😛
Labāk būtu minējis ierindas programmētāju vai matemātikas skolotāju 😉
2. oktobris, 2017 @ 8:28 pm
Njā, bet trenēties jau var ļoti dažādi. Ar 4-5 stundām intensīva, efektīva darba vajadzētu pietikt (un šaubos, vai smadzenes var efektīvi izpildīt daudz vairāk). Mans skatījums tuvāks pārdomām šajā rakstā:
https://bulletproofmusician.com/how-many-hours-a-day-should-you-practice/
3. oktobris, 2017 @ 9:20 am
Klausījos viena darba organizācijas eksperta lekciju, kur viņš teica, ka tā paistam smadzenes spēj strādāt ap 4h no vietas. Arī pēc savas pieredzes zinu, ka ja darbā ir intensīvi jādomā, tad es to varu normāli darīt līdz kādiem vieniem pēcpusdienā. Bet pēc tām vakarā ir otrais cēliens, kad var normāli padarboties. Smadzenes savā darbībā patērē daudz enerģijas, tāpēc lielāka daļa cilvēku izvairās no domāšanas.
2. oktobris, 2017 @ 6:54 pm
Pats labākais ir ka vari nodot zināšanas bērniem. Pieredzi arī vajag iegūt, tas labi der zināt kā tas darbojas. Es tagad virzos lai iegūtu pieredzi būvējot māju. Ceļs jau ir.
3. oktobris, 2017 @ 9:12 am
Negribēsi pakomentēt jauno Madara Cosmetics akciju piedāvājumu? Akciju cena ir 6,25eur no tiem 0,1eur ir akcijas nominālvērtība un 6,15eur uzcenojums. Vai tas ir normāli, ka akcijas cena ir 62 reizes lielāka par nominālvērtību. Pie tam, tā nav tirgus cena, bet pašu noteikta.
4. oktobris, 2017 @ 8:23 am
Cenu jāvērtē katram pašam! Konkrēti Madaras IPO neesmu dziļi pētījis. Tas, ka akcijas cena ļoti atšķiras no nominālvērtības, pats par sevi nav nekas briesmīgs.
Piemērs:
Tu nodibini uzņēmumu. Iemaksā kā pamatkapitālu 1000 EUR (1000 akcijas ar nominālu 1 EUR). Smagi, grūti strādā piecu gadu garumā un ar savām rokām uzņēmuma vērtību pacel līdz 100 000 EUR. Gribi pusi uzņēmuma pārdot, izlaižot publiskā piedāvājumā vēl 1000 akcijas (kopā tagad būs 2000 akcijas).
Ja tagad piedāvāsi jaunās 1000 akcijas par to pašu nominālu 1 EUR, tad nāksies atdot pusi uzņēmuma par 1000 EUR. Tas taču nebūtu loģiski, vai ne? Tādēļ varētu likt uzcenojumu 49 EUR, lai cena būtu 50 EUR. Tad pusi no uzņēmuma pārdotu par 1000 x 50 EUR = 50 000 EUR, kas jau būtu godīgāk. Kamēr no malas nomināls 1 EUR un uzcenojums 49 EUR arī varētu likties dīvains.
Īstais jautājums ir: cik vērts ir MADARA uzņēmums un cik vērta ir vienas akcijas daļa? Akciju nominālvērtībai nozīme šeit samērā maza. Bet tas ir pamatīgs analīzes darbs, kam neesmu ķēries klāt.
3. oktobris, 2017 @ 2:07 pm
Tom! Īsi un pēc būtības – kā vienmēr! Esi trāpījis desmitniekā! Pilnīgi Tev piekrītu! Forši, ka padalies ar citiem ar savu pieredzi un atziņām! Citi, kas neuzraksta, vismaz sajūt, ka ir kāds, kurš līdzīgi domā vai “sakārto lietas pa plauktiņiem”, vai arī iedvesmo! Paldies!
4. oktobris, 2017 @ 8:23 am
Paldies!
4. oktobris, 2017 @ 8:36 am
ha ha super raksts. būtu interesanti tevi kādreiz satikt.
es pats esmu arhitekts, kurš lasa par biznesu, klausās par psiholoģiju, čeko jurisprudences studiju programmas, un saprot, ka visas šīs jomas, viena otru tikai papildina.
4. oktobris, 2017 @ 11:32 am
Interesants raksts, patiešām! Vai pareizi saprotu – ja vēlos uzlabot savu dzīvi, tad man būtu jādara sekojošais – izdomāju, ko vēlos apgūt (piemēram, teātris), un to sāku darīt un daru, piemēram, 4 gadus paralēli savai ikdienai. Pēc četriem gadiem to vairs nedaru un sāku darīt, ko radikāli citu, piemēram, mācos matemātiku atkal četrus gadus utt.. Vai šis modelis ir pareizs? Reāli savus “skillus” sākšu pamanīt tikai pēc 10 gadiem?
7. oktobris, 2017 @ 10:28 am
Es nezinu, kas ir “pareizs”, tikai prātoju par to, kā pats organizēju dzīvi. Manā pieredzē gan darīt kaut ko paralēli ikdienai ir ļoti grūti, jo trūkst laika – it īpaši, kad uzrodas ģimene. Tādēļ mēģinu saorganizēt savu darba dzīvi tā, lai man tajā būtu daudz, ko mācīties (un tad pielieku lielākas pūles/fokusu, nekā prasa darba uzdevumu izpildīšana, lai attīstītu sevi). Kādreiz, kad ģimenes nebija, darīju paralēli. . .
Prasmes jau var pamanīt daudz ātrāk, pēc dažiem gadiem. Pēc 4-5 gadiem intensīva darba jau būsi diezgan labs. 10+ gadi parasti saucās minimums miestarībai.
6. oktobris, 2017 @ 11:52 am
Šī ir tāda diezgan slidena tēma, par ko ir daudz domāts. Palasīju šādus tādus avotus, piemēram “The Shallows: What the Internet Is Doing to Our Brain” un līdzīgus, un tur par šo ir daudz sacīts. Īsāk un tēlaināk sakot, ir burkānu cilvēki un pankūku cilvēki. Burkānu cilvēks urbj savu jomu dziļumā un ir profesionālis, bet pankūku cilvēks izplājas pa daudzām jomām un tāds īsts speciālists nav nevienā no tām, toties ar viņu var būt ļoti interesanti parunāties. Dažādu apsvērumu dēļ pankūku cilvēku ir krietni vien vairāk, bet burkānu cilvēki ir vairāk pieprasīti un labāk apmaksāti. Protams, arī burkāns var palaist šādus tādus atzarus, taču galvenā sakne ir viena un stabila.
7. oktobris, 2017 @ 10:30 am
Ir daudzas tādas grāmatas, tādēļ par šo arī esmu spriedis. Man liekas, ļoti būtisks ir punkts par sērijveida fokusu, ko daudzi palaiž garām. Tu vari dzīvē darīt dažādas lietas, bet vienlaicīgi fokusēties tikai uz vienu vairāku gadu garumā – tam nav nekāda sakara ar to, kā cilvēks vienas dienas laikā sēž FB, tvitterī, lēkā starp logiem un darbiem un neko neizdara.
6. oktobris, 2017 @ 6:01 pm
Man patīk tas “jautā – kur vēl esmu vājš?”, angliski esmu dzirdējis līdzīgu ieteikumu: “find something that you suck at and try to improve”.
Kāpēc spraugas starp rindām un rindkopām ir tik lielas? Modernās vadlīnijas vai reāli pētījumi? Vienā ekrānā redzu tik maz teksta it kā būtu atšķīris grāmatu par Hariju Poteru.
7. oktobris, 2017 @ 10:26 am
Jā, tas pats princips!
Par tekstu – personīgais stils. Man patīk, ka ir atstarpes, liels fonts, viegli salasīt telefonā vai uz datora. Protams, uz dažiem telefoniem var izskatīties pārspīlēti.
13. decembris, 2017 @ 3:00 pm
Lielisks raksts. Esmu pārlasījis vairākkārt, bet gribējās tomēr uzrakstīt savu pieredzi (daļēji, lai arī izteiktu pateicību par blogu kopumā, kas ir lielisks).
Rakstījis ‘Katrā periodā (nedēļā, mēnesī) izvēlies 2-3 prasmes, kuras gribi uzlabot.’
Esmu konstatējis, ka 2-3 prasmes ir ļoti laikietilpīgs un plānojams process. Kaut vai rupji rēķinot nedēļas griezumā (24h*7d = 168):
8h*7d miegam = 56h
8h*5d darbam = 40h
2h*5d ceļam uz un no darba = 10h
2h*7d no rītiem un vakaros pirms došanās uz darbu un gulēšanas (pods, duša, brokastis, vakariņas, trauku mazgāšana, drēbju mazgāšana, gludināšana utt. sīklietas) = 14h.
1h*5d pusdienas stunda darbā = 5h.
(1h*5d (darba dienas))+(5h*2d(brīvdienās)) laiks ģimenei, kopīgas vakariņas, filma, došanās uz veikalu brīvdienās, šis tas cits = 15h.
Kopā = 56+40+10+14+5+15=140, 168-140=28h.
Dienas griezumā tas izskatītos šādi (ņemot darba dienas) = 8+8+2+2+1+1 = 22h, 24-22 = 2h dienā.
Brīvdienās = 8+2+5 = 15h, 24-15 = 9h
(2*5)+(9*2) = 28h
28/3 prasmem = 9.33
Teorētiski sanāk, ka darba dienās var laiku veltīt tikai vienai prasmei, un tad brīvdienās, vienu dienu otrajai un otru dienu trešajai prasmei.
Kā var redzēt, lai to varētu saplānot, ir nepieciešama smaga plānošana. Un tajā visā pa vidu vēl ir jāievieto neparedzētās lietas, lietas, kas jādara retāk kā reizi nedēļā (frizieris, automašīnas apkope, mēneša personīgā budžeta plānošana, pēkšņi zvani no radiem/draugiem, tā paša ziņu paskatīšanās, lai saprastu, kas kas notiek apkārt, personīgā e-pasta lasīšana, aizbraukšana uz pludmali vasarā, piedalīšanās, kādā pasākumā (Rīgas Maratonā), svecīšu nolikšana 11. novembrī utt.).
Rodas neliels jautājums, vai pietiek mācīties jaunu prasmi tikai vienu dienu nedēļā (ja pat tā ir 9h. Vai nav tā, ka nākošajā sestdienā, es vēl atcerēšos, ko esmu darījis iepriekšējā sestdienā? Vai atkal otra galējībā, darba dienās, pirmdien vienu lietu, otrdien otru lietu, trešdien trešo, vai ceturtajā, es atcerēšos par pirmdienas divām stundām, vai nevajadzēs vienu stundu vien veltīt tikai tam lai atcerētos, ar ko pirmdien beidzu?
Vēl, vai var prasmēs skaitīt arī kaut ko tādu, kas ir vienkārši hobijs, jo tiem jau pēc aprēķina, laiks galīgi nepietiek. Teiksim, esmu liels video spēļu mīlētājs, taču pēdējo četru mēnešu laikā nav sanācis, laiks palaist nevienu spēle, kas rada nelielu depresiju, jo patstāvīgi klausos video spēļu podcastus, un zinu par jaunajām spēlēm, taču nesanāk laika tās uzspēlēt.
Piemēram. Mērķis, nomest 15kg lieka svara trijos mēnešos. Ir izpētīts un arī atrasta laba treniņu programma, bet tā prasa savu ieguldījumu, 1.5h-2h dienā, katru dienu. Vai var rēķināt, ka tās brīvās 2h darba dienās tiek veltītas šim, bet brīvdienās (nu jau 7h, jo 2h tiek veltītas treniņiem) varu veltīt, kam citam. Jo teorētiski, ja vēlos mērķi sasniegt, treniņš katru ceturto dienu nestrādās, un brīvdienās 9h tam nav nepieciešamas. Tas ir jādara katru dienu konstanti un disciplinēti.
Tātad mans lielākais jautājums ir, vai veltīt prasmei 9h nedēļā, tos pašus trīs mēnešus, paralēli fiziskajiem treniņiem (kas, teorētiski ir daudz), bet tikai vienu dienu nedēļā, ļaus man šo prasmi apgūt, teiksim jaunas programmēšanas valodas apgūšanas, vai kādas 3D zīmēšanas programmas apgūšana, vai jaunas vienkārši valodas apgūšana, vai izlasīt grāmatas par finansēm (kuru saraksts jau man ir no 12. grāmatām). Vai lasot grāmatu tikai vienreiz nedēļā, ļaus man atcerēties nākošajā sestdienā, kas tur ir bijis?
Vai labāk, tomēr veltīt šos trīs mēnešus tikai treniņiem un tad brīvdienas hobijiem (tām pašām video spēlēm). Un pēc trim mēnešiem apturēt treniņus un video spēles, un veltīt trīs nākamos mēnešus, jaunas vienas prasmes attīstībai, gan darba dienas, gan brīvdienas, visas 28h nedāļā. Vai var atļauties visas trīs?
Precīza atbilde jau laikam nevienam nav, bet pēdējā laikā esmu konstatējis, ka esmu iekļuvis tāda nelielā rutīnā, kas ir nedaudz depresīva, un itkā, gribās apgūt visu, bet laika visam nav, un tad jūtos, ka nevaru apgūt neko.
Paldies,
Nils
13. decembris, 2017 @ 3:27 pm
Iesaku iepazīties ar grāmatu Make It stick:
https://makeitstick.net/
Interesantas atziņas par to, kā labāk mācīties! Viena no galvenajām domām: labāk nevis mācīties katru lietu garā blāķī, bet periodiski pārslēgties starp prasmēm, lai tās iemācītos “organiskāk”. Tas gan strādā, ja šīs 2-3 prasmes ir savstarpēji saistītas. Un arī par to, ka ir lietderīgi ļaut sevi nedaudz aizmirst prasmi un tad atkal atgriezties (nevis rukāt 3 mēnešus pēc kārtas nepārtraukti vienu lietu). Bet labāk izlasīt grāmatu pašam!