Trīs darbaholiķa atziņas (lietas, ko iemācijos, veidojot INDEXO)
Pusotru gadu nonstopā strādāju pie jauna uzņēmuma (INDEXO). Sanācis tāds darbaholiķa maratons. Vēlie vakari, nedēļas nogales, svētki. Šajos Ziemassvētkos pirmo reizi 7 dienas pēc kārtas pabūšu ārpus ofisa (vēl īsti nespēju noticēt).
Šis ir bijis viens no grūtākajiem laikiem manā dzīvē. Esmu daudz audzis, jo citas izvēles nebija.
Padalīšos ar trim atziņām no šī perioda. Kā jau rakstniekam, man šķiet, ka tās varētu noderēt arī citiem.
1. Uzmanības menedžments ir tikpat svarīgs kā laika menedžments.
Lai izveidotu jaunu uzņēmumu – it īpaši tādu licencētu, stingri regulētu uzņēmumu kā INDEXO – nepieciešams koordinēt simtiem uzdevumu un desmitiem cilvēku darbu. Jākoordinē:
- juristi,
- grāmatveži,
- programmētāji,
- dizaineri,
- tulkotāji,
- PR-isti un mārketinga cilvēki,
- u.c. partneri.
Visi strādā projekta labā. Visi grib atbildes, norādes, uzmanību. Tad vēl tev pašam jāraksta biznesa plāni, jāveido finanšu modeļi, jācep augšā bloga raksti, Facebook ieraksti un mājas lapas saturs, jāiet prezentēt projektu uzņēmumos un konferencēs.
Bez spēcīgām laika menedžmenta prasmēm tālu netiksi. Bet atklāju, ka ar laika menedžmentu nepietiek.
Ir labi prast noteikt prioritātes un saplānot darbu, lai laicīgi ar tām tiktu galā. Bet rezultātā tavs kalendārs sāk izskatīties kā raibs tepiķis, kur katras 15–30 minūtes tev ir jauns uzdevums. Dari vienu, tad nākamo, tad nākamo, tad nākamo, līdz pienāk 7 vai 8 vakarā, galva griežas un jāiet mājās.
Rezultātā tu esi ārkārtīgi veiksmīgs “mazo problēmiņu” risinātājs – bet zaudē spēju atkāpties, padomāt stratēģiski, tikt galā ar lielajām problēmām.
Izrādās, tas notiek neiroloģiskā līmenī
Meklējot risinājumu šai problēmai, uzdūros Cal Newport grāmatai Deep Work.
Tajā autors plaši un pārliecinoši apskata, kā mūsdienu tendence ļaut uzmanībai nepārtraukti lēkāt – no viena darbiņa uz epastu uz citu darbiņu uz Facebook uz epastu uz Twitter uz darbiņu uz Facebook utt. – pieradina smadzenes pie zemas kvalitātes, “sekla” darba darīšanas. Tiek izveidots pieradums, kuru pēc tam grūti mainīt.
Grāmatas saturu neatkārtošu – to ir vērts izlasīt pašam – bet minēšu principu, ko ieviesu savā ikdienā pēc tās izlasīšanas:
Sāku darbu stundu agrāk. No rīta atslēdzu epastu un veltu laiku kādam lielākam uzdevumam, kas prasa koncentrāciju – piemēram, jauns modelis, bloga raksts vai biznesa stratēģija. Tikai pēc tam pievēršos dienas “mazo” uzdevumu jūrai.
Rezultāts:
- rīta stundās radu būtisku pievienoto vērtību,
- iesāku dienu produktīvi, kas palīdz tā arī turpināt,
- dienas gaitā tieku galā gan ar lielajiem, gan mazajiem uzdevumiem.
2. Ja gribi būt produktīvs, atstāj darbu birojā.
Ja strādā no 9iem līdz 5iem piecas dienas nedēļā, tas nav tik svarīgi. Bet, ja tavs brīvais laiks ir vien dažas stundas nedēļas nogalē – un ja arī šo laiku pavadi, stresojot par biznesa problēmām, – tu izdegsi ļoti, ļoti ātri.
Dažbrīd jutu, ka esmu tam bīstami tuvu. Tādēļ meklēju risinājumus.
Man palīdzēja meditācijas aplikācija Headspace, kuru man ieteica pamēģināt Dāvis Suneps. Vispār esmu pārāk nepacietīgs, lai daudz meditētu. Arī Headspace ilgāk par 40 dienām lietot neizdevās. Tomēr šajā laikā iemācijos bišķi neitrālāk novērot savus domu procesus.
Pieeja principā vienkārša, bet grūti īstenojama. Kad sāku domāt par darbu, to atpazīstu. Necīnos ar savām domām, bet ļauju tām mierīgi “aizplūst prom” un atgriežos pie tobrīd aktuālā – vienalga, vai tā ir ģimene, grāmata vai kas cits.
Palīdz arī interneta atslēgšana vakaros un nedēļas nogalēs. Papildu ieguvums ir ne tikai atpūta no darba, bet arī atpūta no sociālo tīklu tukšajām kalorijām.
Rezultāts ir kvalitatīvāka atpūta, labākas attiecības – un produktīvāks darbs atpakaļ birojā.
3. Lai cīnītos ar negatīvismu, atceries savu misiju.
Ieviest pārmaiņas pensiju tirgū Latvijā ir grūti ne tikai praktisku iemeslu dēļ. Tas ir smags darbs arī psiholoģiskā līmenī.
Latvijas iedzīvotāji netic, ka par pensiju vispār ir vērts domāt. Daudzi ir apdedzinājušies ar Bankām Baltijām, Auseklīšiem un līdzīgiem veidojumiem. Citi ir noskaņoti lamāt jebko un jebkuru, kas saistīts ar finanšu nozari (vai uzņēmējdarbību kopumā). Katru dienu sociālajos tīklos mūs bombardē ar rupjībām, apvainojumiem, personīgiem “uzbraucieniem”.
Lai gan klātienē parasti cilvēki ir pozitīvāki – gandrīz visos 50+ semināros, ko pēdējo mēnešu laikā esmu vadījis, attieksme bijusi ļoti atsaucīga – vienreiz nācās arī noklausīties, kā mani sejā sauc par zagli un izskrien no telpas, aizcērtot aiz sevīm durvis. Konkrētais cilvēks bija zaudējis naudu kādā krāpnieciskā shēmā un to attiecināja uz visiem finanšu uzņēmumiem.
Savā dzīvē uz skatuves esmu kāpis simtiem reižu. Mani izsist no līdzsvara ir diezgan grūti. Augstāk minētajā gadījumā, cik atceros, pat nenosarku – vien mierīgi turpināju semināru.
Tomēr ilgtermiņā, ja klausies šo negativitāti dienu pēc dienas, tā sāk tevi grauzt no iekšpuses. Nav patīkami just, ka simtiem vai tūkstošiem cilvēku necieš tevi vai to, ko dari. Varu iedomāties, ka līdzīgi jūtas politiķi, it īpaši tie, kas patiesībā grib darīt kaut ko valsts labā (bet kurus lamā tāpat kā visus citus, nešķirojot).
Jā, palīdz tas, ka mūsu atbalstītāji ir entuziastiski. Meetup pasākumu pozitīvā enerģija mūs kārtīgi uzlādē. Tomēr, lai ilgtermiņā saglabātu pozitivitāti, nedrīkst balstīties uz atbalstu no ārpuses.
Tā vietā vajag nepārtraukti stāstīt sev pašam par savu misiju.
Nepietiek vien projekta sākumā apzināties, ka tas, ko tu dari, ir nepieciešams. Par to ir sev jāstāsta atkal un atkal, dienu no dienas un nedēļu no nedēļas. Par to ir jāatgādina arī kolēģiem un sadarbības partneriem, kuriem nākas saskarties ar sabiedrības neizpratni.
Dažu mēnešu laikā ar INDEXO esam izsaukuši konkurenci tirgū, kurš stagnēja četrpadsmit gadus. Sabiedrība aktīvi diskutē par pensijām, komisijas krītas, valsts veic pārmaiņas – 2. pensiju līmenis ir iekustējies.
Mūsu darbs ir jāturpina. Vēl joprojām liela sabiedrības daļa vispār netic, ka pensija būs vai līdz tai nodzīvosim – par savu uzkrājumu nerūpējas un papildus 2. pensiju līmenim neko nekrāj. Pasivitāte dominē. Ja mēs tagad pieklustu, nākamās pārmaiņas tirgū varētu sanākt gaidīt vēl padsmit gadus.
Šī apziņa ļauj man “nokratīt” uzbraucienus un negācijas un turpināt darbu.
Vai ir iespējams veselīgs darbaholisms?
Nezinu. Man darbaholisms noteikti nav pašmērķis. Tomēr, ceļot jaunu projektu, tas šķiet neizbēgams.
Lai šādā kontekstā izdzīvotu, augstāk minētās prasmes man šķiet kritiski svarīgas. Ja māki menedžēt savu uzmanību, atstāt darbu birojā un turēties pie savas misijas par spīti kritiķiem, tad veiksmes izredzes jau esi stipri paaugstinājis.
Ja vēlies uzzināt par INDEXO projektu vai palīdzēt mums sakārtot Latvijas finanšu vidi, dodies uz mūsu mājas lapu.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
13/12/2017 @ 10:06 am
“There’s no such thing as work-life balance. There are work-life choices, and you make them, and they have consequences.” Jack Welch
13/12/2017 @ 10:38 am
Kā es Tevi saprotu. Es uzbūvēju pēdējo 4 gadu laikā 2 birojus (Vienu Rīgā, otru Viļņā), iekustināju CRM tirgu Latvijā un šo gadu laikā ar nelielām investīcijām izdevās radīt patiešām būtisku, pelnošu biznesu, kas maina daudzu uzņēmumu ikdienu.
Protams, procesā kādam uzkāpu uz kājas, kāda cerības neattaisnoju un kādu varbūt nepareizi novērtēju. Bet lielās misijas vārdā jāiet uz priekšu un nedrīkst pārāk ilgi skumt par kļūdām, neizdarībām un neveiksmēm.
Deep Work es arī iesaku lasīt saviem darbiniekiem, kuriem ir ļoti daudz uzdevumu (īpaši pārdevējiem). Labas metodes un pieejas. Man noteikti palīdzēja vairāk deleģēt un izvēlēties uzdevumus, kur pievienoju lielāko vērtību un tad ar 100% fokusu rakt tajā virzienā.
Atskatoties atpakaļ ir padarīta darba sajūta un gandarījums. Skatoties nākotnē – ir vēl daudzas nesasniegtas virsotnes – atliek izvēlēties tikai nākamo. 🙂
13/12/2017 @ 3:28 pm
Jā, prioritizēšanai labi palīdz, es arī dodu kolēģiem lasīt 🙂
13/12/2017 @ 10:47 am
Par meditāciju – sākumā ir grūti atslēgties un nedomāt par darbu arī meditācijas laikā, bet ar laiku piešaujas. 🙂
13/12/2017 @ 10:50 am
Kad strādāju kā vadītājs, man regulāri bija jārisina tekošās problēmas un nebija laika stratēģiski padomāt. Bieži vien arī bija grūti atvēlēt laiku tekošo problēmu risinājumam, ja tas bija grūti atrodams. Man palīdzēja tas, ka tā vietā lai es 15 minūtes brauktu uz darbu ar riteni, es 40 minūtes gāju ar kājām. Divreiz dienā 40 minūtes padomāt par problēmām, kas tevi nomāc bija ļoti svētīgi, es atradu daudz labus risinājumus tekošajām problēmām un atradu arī laiku padomāt stratēģiski. Turklāt staigājot vairāk izkustini muskuļus.
Par laimi tava problēma “pārāk daudz domas par darbu” man nebija, es mājās esot no tā vienkārši atslēdzos, te laikam palīdz kārtīgs hobijs.
13/12/2017 @ 11:40 am
Galvenais ir elpot caur diafragmu. Sākumā pat pietiek ar 5 min. elpošanas vingrinājumiem kaut kur klusumā, kur neviens netraucē, un tos izpildot, domāt par kaut ko nomierinošu. Sākumā domas šaudīsies par aktuālo (darbu), bet tad palīdz vienkārši pie sevis teikt ieelpa… izelpa… Un koncentrēties tikai uz to. Darot to ilgāk par 20 min. var sākt tirpt seja utt., var pat nonākt tādā stāvoklī, ka domu vispār nav uz kādu laiku un ir brīvības sajūta.
Ja tu jūti, ka tuvojies izdegšanai, visdrīzāk tu jau esi nedaudz apdedzinājies un tā turpinot būs tikai sliktāk. Cerams to 7 dienu laikā Z-svētkos varēsi lielu daļu stresu un negāciju izlikt ārā. Tam labs ir sports (jebkāds) vai ilgas pastaigas ārā. Un vispār, vajag ar kādu runāt par savām problēmām!
Veiksmi
13/12/2017 @ 11:42 am
Vēl piebilde, es savu laik lietoju aplikāciju Calm, tas ļoti palīdzēja.
13/12/2017 @ 12:43 pm
No manis 2 saistīti ieteikumi:
(1) Jāuzstāda ambiciozas, bet ne optimistiskas (nereālistiskas) ekspektācijas pret sevi un apkārtējiem – kolēģiem, darbiniekiem, partneriem.
Ambiciozas ekspektācijas – lai būtu vieta, kur augt. AKA “Vienmēr varam & cenšamies izdarīt labāk”, BET…
Ne optimiskas ekspektācijas – gandrīz vienmēr jāpieņem, ka gan pašam visu ieplānoto nesanāks izdarīt, gan sanāks neveiksmes. Tolerance pret neizdošanos ir must have, ja gribi nezaudēt nervus.
(2) Plānot laiku neieplānojamajam.
Jebšu plānošana, ka būtiska daļa darba laika aizies neparedzētām lietām. Esmu strādājis komandās, kurās bija krietni labāka laika plānošana, nekā vidēji Latvijā/nozarē. Un arī tajās šo konceptu saknē nesaprata un nevēlējās ieviest. Kas ir saprotami, it sevišķi ņemot vērā tipisko incentīvu struktūru. Bt nepareizi. Šī koncepta izprašana un ieviešana var būt tas, kas atšķir vidējas komandas ar vidējiem rezultātiem no izcilniekiem.
Ja nedara šīs divas lietas, tad notiek tas, par ko Jānis Bergs rakstīja:
“ja tev piemīt tieksme veidot neizpildāmus plānus, tad nobeigsies gan pats, gan arī tavi darbinieki.”
Pilns raksts šeit: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/janis-bergs-kas-klust-par-uznemejiem.d?id=49071519
+9000 “Atstāj darbu birojā”
Kategoriski nepiekrītu komentētājiem, ka WLB neeksistē / ir utopija / nereālistiski.
Ja tu strādā intelektuāli izaicinošu un radošu darbu (startup founderi lookin at you), tad WLB ir vienīgais veids, kā būt produktīvam ilgtermiņā (IMHO).
Vidējais cilvēks ir par kārtu produktīvāks, ja spēj nodalīt savu uzmanību un fokusēties uz vienu uzdevumu.
Un vadītāji arī ir cilvēki.
Tātad, laiks, kad fokusējies uz darbu, un laiks, kad fokusējies uz (sociālo/ģimenes) dzīvi.
Protams, ir reti izņēmumi, visādi Eloni Muski utt. Bet runāt tikai par šiem izņēmumiem = confirmation bias.
Jo neviens nerunā par neskaitāmajiem “24/7 uzņēmējiem”, kuri citiem (un sev) apgalvo, ka strādā 16h dienā. Diemžēl liela daļa no tā laika ir diezgan neproduktīva.
Mana pieredze noteikti nav reprezentatīva izlase, bet es satieku gandrīz tikai šādus uzņēmējus.
13/12/2017 @ 3:27 pm
Par produktivitāti noteikti ir taisnība. . . īstermiņā vari būt produktīvs un rukāt 24/7, bet tikai īstermiņā. . .
13/12/2017 @ 12:44 pm
Paldies, Tom!
Vērtīgi atgādinājumi. Jā , mūsu laikam piemīt savas īpatnības, un iespēja būt pieskāriena (tehnoloģiskā , šajā gadījumā) attālumā ir arī lāsts 🙁 . Lai mums visiem izdodas sevi pasaudzēt no izdegšanas, darboties ar prieku, un mācēt baudīt dzīvi pēc darba! 🙂
13/12/2017 @ 2:20 pm
Paldies par atsauci, patīkami, kad kāds padalās ar savu pieredzi un instrumentiem, kas veicina to sasniegšanu. Lai veicas Tom! Grāmatu noteikti izlasīšu pats.
13/12/2017 @ 4:34 pm
“Plans are irrelevant, planning is essential” Winston Churchill. Piekrītu, ka vajag balancēt laiku darbam un atpūtai, bet dazkārt brīvajā laikā pastaigāties pa parku un domāt par problēmu no ne-ofisa skatupunkta arī noder.
13/12/2017 @ 11:11 pm
Paldies par rakstu, tieši īstajā brīdī, jo esmu tuvu izdegšanai darbā – gan fiziski, gan morāli nogurusi. Esmu Vadītāja ar sīko problēmu menedžmentu un bez atbalsta komandas un jaunu uzdevumu kaudzi, netieku galā, uz izmisuma un depresijas robežas. 🙁
14/12/2017 @ 7:44 am
Aija, novēlu, lai izdodas atrast, kā atslēgties un noregulēt dzīvi! Nav viegli, bet jādara.
15/12/2017 @ 8:26 am
Pie atziņas, ka diena jāiesāk ar to, ko tiešām vajag izdarīt, kaut kad nonācu saviem spēkiem. Īpaši tad, ja tas ir kas lielāks par vidējiem ikdienas štruntiem, kuri lieliski pamanās noēst visu laiku, pie tam atstāj arī tādu mānīgu “bet es jau vispār tīri tā neko esmu pastrādājis [pēc tasku skaita]” sajūtu, “to lielo jau varēs vēlāk iesākt”, kaut gan patiesībā otrādi – tieši sīkumus var jebkurā brīdī vēlāk apdarīt (bet nevajag arī pārāk samarinēt, lai nav pēc gada “a kāpēc šito vispār vajadzēja”, jo kaut kas cits jau ir pamainījies, ka konkrētā lieta vairs nav aktuāla).
Bet, ja diena iesākta ar kafiju, sociālajiem tīkliem un luņa laišanu, tad ir ļoti viegli tā arī turpināt. 🙂
Ko nozīmē “izslēgt epastu”? Epasts, sociālie tīkli un jebkas, kas mēģina iebāzties manā laikā ar savām notifikācijām – man pēc definīcijas ir izslēgts, tiekot atvērts tikai tad, kad es pats esmu gatavs tam veltīt laiku. Jo 99.9+% tādu paziņojumu neprasa tūlītēju reakciju, taču tas notifikāciju skaitlis kaut kādā ekrāna stūrī tomēr karājas un izraisa ziņkāri “a kas tad tur tomēr ir”, novēršot uzmanību no būtiskā.
Cita lieta – kaut kādi mission critical paziņojumi, ka nogāzies kaut kas, kas nekādā gadījumā nedrīkstētu nogāzties. Bet tiem tad jābūt stipri konkrētiem un tiešām svarīgiem, lai neaizdirš ēteru un neiemidzina modrību – ka jebkādi jaunumi tur patiešām pieprasa tūlītēju uzmanību. Nevis kā sirēna, kas tāpat katru dienu skan, līdz tam neviens vairs nepievērš uzmanību, kamēr neiebrūk jumts.
15/12/2017 @ 11:03 am
Urgent important.
Cilvēki pārāk daudz risina problēmas, kas “deg” nevis tās, kuras ir svarīgas.
Manuprāt ļoti labi šī problēma un vēl vairākas saistībā tieši ar leadership ir aprakstītas Virtuous Leadership grāmatā. Iesaku izlasīt, jābrīdina gan ka tur daudz garīgums ir, bet bez tā ļoti daudz labu domu.
Un, protams, ja kāds vēl nav izlasījis – “7 habits of highly effective people”, tā gan parasti ir nr 1 grāmata ar ko cilvēki sāk. Šī grāmata ir pamats lielākajai daļai mūsdienu grāmatu. Te ir ļoti labi aprakstīts par motivāciju.
Vēl neatceros kur tieši, bet ir ļoti labi aprakstīts par to kā jāmāk delēģēt un kā jāspēj veidot darbinieki un viņu uzdevumi un atbildības, lai nebūtu tā, ka “ja grib lai kaut ko izdara kārtīgi – jādara pašam”.
Ko no sevis varu pielikt – es arī vienmēr no rītiem strādāju, tās ir produktīvākās stundas – pirms sociālajiem tīkliem un visādām blakus lietām, padari to ko vajag un tad var sākt bakstīties apkārt.