Lamāties nevajag. Bet norādīt uz problēmām, un kļudām, un pamatota kritika nav lamāšanās, netkarīgi kur esi. Mana lielākā kļūda tika pielaista noticot propogandas meliem pa zemo LV nodokļu slogu. Jo ilgtermiņā labklājību produktīvajai iedzīvotāju daļai nosaka nodokļu sloga smagums (un ja tā būtu, labklājību sev noplenītu arī LV). Bet tie izrādījās propogandas meli, kurus pērkamā prese pavairoja. Nja, pēc Tavas loģikas pats esu vainīgs ka noticēju masu/melu medijiem par zemo nodokļu slogu, nesarēķināju pats un neaizbraucu.

Manā skatījumā rakstā ir paustas divas pretrunīgas idejas. No vienas puses raksts aicina ļaudīm attīstīt un lietot kritisko domāšanu. Tanī pašā laikā autors gaužas par to, ka cilvēki to sāk darīt, paužot savas pārdomas (vai iemeslus), kādēļ viņi pārvācas. Šķiet, ka lielākā problēma autoram ir, ka cilvēki, kuri ir emigrējuši, vispār pauž kritiskus vērtējumus vai mēģina racionāli paskaidrot, kāpēc viņi tā ir darījuši. Žēl. Ja mani satrauktu Latvijas kā valsts negatīvais tēls vai reemigrācijas veicināšana, man būtu ļoti interesanti uzzināt, kā cilvēki motivē savus lēmumus, lai motivētu viņus atgriezties.

Šeit jābilst, ka pats esmu emigrants, bet nudien neatceros, ka jebkad būtu “gaudies” par Latviju. Mani joprojām interesē (arī tīri no profesionālā skatu punkta), kas ir noticis pēdējo divdesmit gadu laikā un joprojām notiek Latvijā.

Interesantā kārtā es “negaužos” par Latviju kā vietu vai valsti, jo mana aizbraukšana nekad nebija plānota vai saistīta ar dziļi jūtamu neapmierinātību ar Latviju. Bet man ir bijušas smagas pārdomas par to pašu, ko autors vaino – kritiskās domāšanas trūkumu. Jo tās trūkums varētu būt izskaidrojums tam, kādēļ Latvijā, paradoksālā kārtā, galvenā politiskā šķirtne ir etniskā piederība, nevis vai ļaudis atbalsta labēju vai kreisēju ekonomisko orientāciju vai zaļās, alternatīvās, uz brīvību vērstās vērtības, vai nacionālistiskās, autoritārās, tradicionālās vērtības. Kritiskās domāšanas trūkums varētu būt viens no iemesliem, kādēļ ideoloģiski difūzās, tā saucamās “latviešu” partijas, vēlēšānās uzstājoties ar dažādiem ksenofobiskiem un neiecietīgiem lozungiem, patur varu, pat pēc korupcijas skandāliem.

Tomēr atšķirībā no autora mani neuztrauc, ka emigranti “gaužas” par Latviju. Mēs esam brīvi ļaudis, kuriem ir brīvība braukt vai nebraukt, gauzties vai negauzties, piekrist vai nepiekrist un domāt vai nedomāt. Tomēr interneta mēmes, kas aicina oponentus “paturēt muti” neliecina ne par labu gaumi, ne par kritisku domāšanu. Esmu vīlies rakstā, jo tā vienīgais mērķis, šķiet, ir “nolamāt” emigrantus, kuriem raksta autors nepiekrīt.

Neviens nav tik akls kā tas, kurš nevēlas redzēt.

Par cilvēku mēdz teikt, ka tas ārējo pasauli uztver atbilstoši savas iekšējās pasaules stāvoklim. Es arī dzīvoju Latvijā, man ir ģimene ar bērniem, un ļoti reti sastopu Izles pieminētos “korumpētība, nekaunība, iedomība, nabadzība, nepieejamība un bieži vienkārši trulums”. Man arī nekad neviens nav prasījis kukuli, lai arī ar ierēdņiem darba darīšanās sastopos visai bieži. Latvija man ir devusi perfektu platformu pašrealizācijai; savās neveiksmēs varu vainot tikai sevi, un savās veiksmēs slavēt – arī sevi. Latvijas valsts vai cilvēki man nekad nav traucējuši. Tādēļ pilnībā pievienojos Toma rakstā teiktajam.

Visiem vaimanologiem vēlētos jautāt – vai jums nešķiet dīvaini, ka paši esat tādi perfekti, godīgi, taisnīgi, īsti paraugcilvēki, “zelta gabaliņi”, bet tikai apkārt jums viss ir slikti. Kā gan tā varēja notikt, ka šādā depresīvā vidē radāties tik kristālskaidri cilvēki kā jūs?

Esmu pretējā noskaņā. Mācījos ārzemēs, kādu laiku arī tur pastrādāju līdz privātā dzīve atveda atpakaļ uz Latviju. Ko varu teikt? Pēc 4 gadiem šeit meklējam iespējas ar ģimeni pārcelties prom, atpakaļ cilvēcīgā vidē. Kāpēc? Tāpēc, ka apnikusi šī korumpētība, nekaunība, iedomība, nabadzība, nepieejamība un bieži vienkārši trulums. Un to saku es, izglītotais latvietis, ar pieredzi, valodām, ”augstā darba” darītājs. Esi uzņēmējs, 10-25 % maksā korumpētajiem ierēdņiem, esi valsts darba darītājs – cīnies ar sliņķiem, atsēdētājiem un kukuļņēmējiem, esi privātā biznesā – valsts neilgtspējīgā domāšana tos noved līdz ārprātam vai labākajā gadījumā – pārreģistrācijai Igaunijā. To saku es, no savas pieredzes. Un ja Tev ir bērni, tu vēlies viņiem visu labāko un tas nav šeit. Vienmēr var vainot PSRS utml. , bet hei, varbūt vienkārši atzīsim, te nav labi, nebija labi un nez vai arī būs labi.

Agnese rakstīja “es negribēju EU… un apmēram 92% MANU DRAUGU, RADU, PAZIŅU -ARĪ NĒ!! “. Es biju un esmu par EU un 95% manu radu un paziņu ar balsoja par EU. To sauc par Infomācijas burbuli, kad mēs komunicējam tikai ar līdzīgi domājošajiem un pamazām sāk likties, ka visi tā domā. Un tad nāk pēcvēlešanu rīt kā apskaidrība. 🙂

Redz, kā.
It kā jau vienkārši. Es nebalsoju par tiem, kas šobrīd ir pie varas. Es godīgi cenšos maksāt visus nodokļus, kuri kļūst aizvien lielāki, bet pretī par tiem es dabūju aizvien mazāk. Par visu mūžu nostrādājušo vecāku pensiju, medicīnas kvotām un “bezmaksas” medicīnas cenām, bedrainajiem ceļiem runāt nav jēgas, tāpat jau visi visu zina. Par tiem, kuriem mēs vācam ziedojumus, lai viņi izdzīvotu, kamēr tikai viens slimnīcas valdes loceklis mēnesī algā saņem 8 k, laikam arī nav jēgas runāt. Ik pēc pāris mēnešiem TV atkal visus raudinās un mudinās vākt naudu, un mēs arī sametīsim, loģiski, dzīvot gribas visiem, un kas zina, vai reiz nebūsi nākamais. Par to, ka tie, kuri mēģina kaut ko iebilst, ir organizētas apmelošanas kampaņas rīkotāji, mēs arī katru dienu dzirdam.
Bezcerība, Tom, bezcerība un neticība, ka te kaut kas var mainīties uz labo pusi. Un tagad arī runāt par to vairs nedrīkst, jo pats it kā esi pie visa vainīgs?

Es teiktu, ka neviens nebrauc prom tāpēc, ka ir vīlies valstī, sevī vai kādā citā, bet gan tāpēc, ka ir ieraudzījis iespēju savai izaugsmei. Vienalga, garīgai, karjeras, vai finansiālai. Ir arī citi, pagaidām, gan mazākums, bet tomēr, kas saredz iespējas izaugsmei Latvijā un atgriežas.

Tom, virspusēji raugoties Jums nevar nepiekrist – tukši čīkstēt nudien ir neproduktīvi, un liela žēlošanās jau sāk krist uz nerviem. Taču arī pārmērīgs pozitīvisms ir kaitīgs, it sevišķi ja argumenti tam par labu ir vienpusēji.
Pirmkārt, IKP atspoguļo nevis indivīda labklājību, bet tirgus produktivitāti. Tās, lai gan savstarpēji saistītas, tomēr ir dažādas lietas. Pat ekonomists Saimons Kuzņecs, kurš 30. gados ieviesa IKP jēdzienu, brīdināja, ka tas nav objektīvs labklājības mērinstruments. Jautājums par to, kā mūsdienās mērīt labklājību joprojām tiek uzskatīts par neatrisinātu, taču ir skaidrs, ka to nosaka arī citi, ne vienmēr ekonomiski faktori. Daži ir vienkārši – izglītība, veselības aprūpes kvalitāte, drošība utt. Taču ir arī tādi, kurus precīzi izmērīt nav iespējams – sabiedrības iecietība pret konkrēta indivīda uzskatiem, vides un infrastruktūras draudzīgums, valsts pakalpojumu pieejamība un vienkāršība, darbinieku attieksme un kominikācijas kvalitāte valsts iestādēs, kā arī tūkstots dažādu lietu, kas veido sarežģītu, bet ļoti svarīgu kopainu, ko katrs cilvēks izjūt savādāk.
Otrkārt, tā bieži piesauktā “vidējā alga” ir tāda “vidējā temperatūra palātā”. Lai no tās būtu kaut neliels labums, tā būtu jāiedala kaut vai pa nozarēm, bet vēlams – arī pēc vecuma grupām, izglītības līmeņiem, atbilstības profesionālajai kvalifikācijai utt.
Treškārt, “valsts tev neko nav parādā” ir no padomju laikiem saglabājies postulāts. Bez parādiem ir tikai diktatūra. Normāla demokrātiska valsts ar cilvēku ir klienta-pakalpojumu sniedzēja attiecībās. Ja cilvēka pienākums ir maksāt valstij nodokļus, tad valsts pienākums ir nodrošināt adekvāta līmeņa pakalpojumus. Ja pakalpojumi netiek sniegti vai līmenis nešķiet adekvāts, tātad viena puse šajā līgumā kaut kur ir noslinkojusi. Un runa ir ne tikai par formālu izpildi ķeksīša pēc, bet arī par apkalpojošās puses vispārējo attieksmi.
Vārdu sakot, tikpat neproduktīva kā čīkstēšana man šķiet didaktiska kratīšana ar pirkstu un apgalvošana, ka “pēc statistikas datiem jums viss ir labi.” Svarīgi ir tas, kā cilvēks saskarē ar savu valsti jūtas. Tas ir neizmērāms, mainīgs un bezgalīgi sarežģīts, tomēr ārkārtīgi nozīmīgs faktors. Tādēļ – vismaz pēc manas pārliecības – labākais, ko varam darīt, ir konstruktīvi kritizēt valsti, negānīt cits citu ar tādiem pasīvi agresīviem uzbrukumiem kā “turi muti un laimīgu taciņu”, un katrs savas nozares un iespēju robežās darīt tā, lai dzīvot Latvijā būtu patīkamāk.

Lūdzu nepārprotiet, Tom – šis nekādā gadījumā nav uzbrauciens Jums, tikai tā pati kritiskā domāšana, uz kuru Jūs savā rakstā aicināt – tā mums ir ļoti nepieciešama, te nu es piekrītu.

Es sevi neuzskatu par rusofobu, bet manuprāt liela problēma ar šo domāšanu un zākāšanu ir saistīta ar propogandu ko no Krievijas puses pauž caur visiem mēdijiem un fake rakstiem sociālajos tīklos. Cilvēkiem vajag vainīgo, uz sevi neviens negrib skatīties.