9 Comments

  1. Vilx-
    6. februāris, 2018 @ 11:40 am

    Izklausās briesmīgi. 🙂

    Vai eksistē kaut kāds veids kā bez riska uzkrāt naudu bez zudumiem vai peļņas? Teiksim, kā kaut kāds maģisks krājkonts bankā, kurš Tev naudu nepelna, bet tikai seko līdzi inflācijai. Ja gadā inflācija bija 3%, tad gada beigās Tev tur arī būs par 3% vairāk naudas. Ieliekot šajā kontā naudu vari būt drošs, ka neko nepazaudēsi laika gaitā.

    Reply

    • Toms
      6. februāris, 2018 @ 3:29 pm

      Kāpēc briesmīgi? Vienkārši nevajag cerēt uz ātru, vieglu peļņu, bet jāiegulda ilgtermiņam un diversificēti. Statistika ļoti spēcīgi runā par to, ka tā būs laba izvēle. Patiesībā statistika ir tik spēcīga, ka tam gandrīz pilnībā vajadzētu noņemt stresu par šo jautājumu.

      Tu runā par Inflation-linked bonds – obligācijas, kuras kustās kopā ar inflāciju. Ir tādas, bet ne visas valstis tādas piedāvā. Īstermiņā tā var būt izdevīga izvēle, ilgtermiņā parasti ne pārāk.

      Reply

  2. Tronald Dump
    6. februāris, 2018 @ 11:53 am

    Tad Hodl? No rīta vēl 1BTC bija 4,8k€. 🙁

    Reply

  3. Kārlis
    7. februāris, 2018 @ 9:45 am

    Labs raksts, sev regulari atgādinu, ka ilgtermiņā ātra nauda neeksistē – var noveikties dažas reizes, bet tiklīdz sāc sev likties baigi gudrais un īpašais, lai dabūtu pa pieri.

    Reply

  4. Guntars
    9. februāris, 2018 @ 9:41 am

    Tieši tāpēc pagaidām negribu iegūldīt akcijās.
    Tam ir divi galvenie iemesli:
    1. Negribu samierināties ar viduvējību. Gribu būt labākais.
    2. Nevaru gūt panākums un gandarījumu no lietas, kuru nekontrolēju un nevaru ietekmēt.

    Par dumju naudu tieši sauktu naudu, kas ieguldīta bez sapratnes, bet ar “stabilu” ilgtermiņa pieaugumu.
    Es gribu ieguldu lietās, kurās slēpjas “interensic value” un kur ar savu pieredzi un zināšanām es varu šo vērtību vēl vairāk audzēt. Šādā pieejā atdeves 10X lielākas. Riski protams arī ir ievērojami, emocijas un viss tevis pieminētaijs. Bet man tas viss patīk!

    Dumjā nauda beigās nonāk līdz darītājiem, uzņēmējiem. Ar šo naudu uznēmēji riskē. Viens zaudē cits vinnē, vidēji augam ar 4% vai cik tur…!
    Jautājums ko cilvēks grib? Grib būt pasīvs vērotājs vai darītājs. Darītājam vienmēr būs lielāka motivācija, augt attīstīties sevi izglītot un kļūt par labāko.

    Vēl viena man nepieņemama lieta ir ielikt šo atrunu par to ka “vēsturiskais ienesīgums neparedz nākotnes rezultātus”.
    Uzņēmējdarbība nozīmē palīdzēt cilvēkiem par to paņemot naudu. Tas sākās ar to ka uzņēmējs apsola klientam, ka uzņēmējs iedos klientam vērtību un klients notic un samaksā. Ja klients saņem solīto tad visi ir priecīgi.
    Viss sākās ar uzņēmēja solījumu un atbildības uzņemšanos par rezultātu. Overpromise and overdeliver = apsoli vairāk nekā tu vari un izdari vēl labāk nekā apsolīji.

    Savukārt piedāvājums: “Underpromise and Overdeliver”= neko nesoli un ja nesanāks nebūsi vainīgs. Jau pašā solījumā ir iekļauta neveiksme. Nav atbildības uzņemšanās. Nav priekš manis! Negribu kā klients slēgt šādu darījumu. Ne arī kā uzņēmējs piedāvāt šādu darījumu saviem klientiem.

    Reply

    • Gundars
      9. februāris, 2018 @ 2:02 pm

      Doma saprotama. Bet 90+% cilvēki tiešām ir, sorry, “dumji” finansēs. Tad viņiem neieguldīt? Turēt savus uzkrājumus savā makā? Tas atkal nebūs parezi. Tad jau arī piemēram pie zobārsta jāiet (jāatdod viņam nauda) tikai tad, kad pats pārzini zobārstniecības nianases 🙂 Cilvēks atzīst, ka nespēj būt izcils finansists, bet viņš it taupīgs un viņam ir kādi uzkrāti līdzekļi. Tad nu viņš tos uztic citam. Un te gan ir divi varianti. Viens ir uzticēt tādam, kas skaisti runā un stāsta, ka viņš aktīvi rīkosies ar tavu naudu, un cik tu iegūsi. Vēl pašam iesaistīties, dot rīkojumus brokerim, justies pašam baigi aktīvam(gudram). Un beigās, kā izrādās neko jau izteikti vairāk neiegūsti. Otrs variants ir ielikt tādā kā kopējā vidējā naudas plūsmā (finanšu instrumentu tirgū), kura ir ar statistiski vidējo augšupejošo tendenci un attiecīgi drusku par šo nopelnīt. Jāpiekrīt, ka jā – šī ir “dumjā nauda”. Bet ne sliktā nozīmē.
      Tev patīk visu kontrolēt, būt iesaistītam, aktīvi piedalīties procesā, saņemt punus, bet arī saņemt bonusus. Man starp citu tāpat 🙂 Tāpēc tavu domu izprotu. Bet lielākai daļai patīk peldēt pa straumi. Katram ir savs lauciņš, kuru viņš pārzina labi, izcili un ir atkal daudz lauciņi, kuros viņš ir dumjš, kuros viņam var sastāstīt pasaciņas, bet kuros viņam tāpat ir kaut kā jāķepurojas un tās nevar no savas dzīves izslēgt. Var sasniegt izcilību finansēs un tad tikai sākt ieguldīt, bet tad atkal, piemēram jādzīvo mežā, jo dzīvokli pirkt arī var tikai, kad izcili pārzini šo sfēru.

      Reply

      • Guntars
        12. februāris, 2018 @ 5:21 pm

        Labs komentārs. Paldies Gundar!

        Mans uzskats ir, ka svarīgākās dzīves sfēras ir reāli pašam jākontrolē, labi jāpārzin un jāinvestē liels laiks tajā un jāuzņemās atbildība. Svarīgākās lietas dzīvē nav daudz četras varbūt piecas: ģimene, veselība, finanses…. Es piekrītu tam ko tu saki: nav iespējams kontrolēt un pārzināt visu un tas nav arī vajadzīgs. Bet savrīgāko patiešām vajag kontrolēt. Jo no tā atkarīga tava un tavu tuvinieku dzīve.

        Kontrole pēc savas būtības nozīmē zināšanas un pieredzi, kas apvienotas atbildības uzņemšanos. Zināšanām un informāciju mūsu laikmetā nav problēmu. Pieredzi var gūt tikai darot. Darīt var tikai tad ja uzņemies atbildību. Un ar atbildību diemžēl parasti ir visgrūtāk, jo tad var nesanākt un arī nebūs ko vainot.

        Tu uzticētu savas sirds oprāciju cilvēkam, kurš saka: “zini parasti man sanāk, bet šoreiz nezinu nevaru garantēt vēsturisko rezultātu, jo neesmu labākais un arī negribu tāds kļūt?”

        Reply

        • Toms
          12. februāris, 2018 @ 7:07 pm

          “Tu uzticētu savas sirds oprāciju cilvēkam, kurš saka: “zini parasti man sanāk, bet šoreiz nezinu nevaru garantēt vēsturisko rezultātu, jo neesmu labākais un arī negribu tāds kļūt?””

          Sirds ķirurģijā statistika rāda, ka ir liela atšķirība starp ķirurgiem, kamēr akciju tirgū spēcīgs statistikas kopums rāda, ka tādu “labāko” nemaz nav – ir vien ilūzijas par pārākumu. Kādu laiku kāds konkrēts cilvēks vai fonds var uzrādīt fantastiskus rezultātus – jebkuram statistiski var paveikties – bet ilgtermiņā gandrīz neviens nespēj konsekventi apsteigt tirgus vidējos rezultātus. Tādēļ arī ir gudrāk ieguldīt diversificēti un saņemt tirgus vidējo rezultātu ar zemām izmaksām, nekā rauties un maksāt lielu naudu par cerību, ka esi izvēlējies lielo guru, kuram paveiksies.

          Bet, protams, cilvēka intuīcija liek darīt tieši tā – meklēt guru, ekspertu, akciju tirgus “burvi” ar visām pareizajām atbildēm. Tas ir pilnīgi saprotams, un tas ved grāvī. Par ko arī raksts.

          Reply

        • Gundars
          13. februāris, 2018 @ 3:00 pm

          Par pirmajām divām rindkopām, Guntar, sajūta ka tās būtu rakstījis es pats 🙂
          Par trešo rindkopu – īsā atbilde – protams, neuzticētu. Un tad ilgāk padomājot – pirmkārt, dakteris tā neteiks. Savukārt ja teiks, ka ir labākais, tas taču tāpat negarantēs 100% pozitīvu rezultātu. Un pat ja varēsi atļauties tiešām pašu labāko(un to var atsevišķi indivīdi. Ko darīt citiem?), arī tad nebūs absolūta garantija.
          Vienmēr un visur nāksies rīkoties ar zināmu daļu neziņas par konkrēto sfēru. Un cerēt, ka būsi tajā statistikas pozitīvajā daļā. 🙂 Un pilnīgi piekrītu – ir jākrāj zināšanas, tad jāsāk krāt pieredze. Un tad galā kaut ko spēsi. Tikai viens vai otrs nedos perfektu rezultātu.

          Reply

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *