Ko nozīmē ABLV noguldījumu nepieejamība?
ABLV noguldījumu nepieejamība radījusi furoru. Vieni kritizē bankas vadību, otri zākā valsts iestādes par sliktu pieskatīšanu. Tikai retais saprot, kas īsti noticis.
Man nav informācijas, lai spriestu – ko banka darīja pareizi vai nepareizi, vai ASV iestāžu apgalvojumiem ir pamats, vai FKTK banku pieskatīja labi, utt. To jāvērtē atbildīgajām iestādēm.
Bet viens ir skaidrs. Fakts, ka bankai iestājusies noguldījumu nepieejamība, pats par sevi:
- nenozīmē, ka bankas vadība ir slikti pildījusi savus pienākumus,
- nenozīmē, ka regulators nav bijis uzdevuma augstumos,
- nenozīmē, ka bankas klienti zaudēs daudz naudas.
Iespējams, ka kādi no šiem faktoriem ir patiesi. Iespējams arī, ka nē. Tas vēl ir jānoskaidro.
Noguldījumu nepieejamības situācijā var nonākt praktiski jebkura banka. Kādēļ tā ir – un kādēļ tas notiek tikai reti – skaidrošu rakstā.
Kas vispār ir banka?
Runāsim ļoti, ļoti vienkāršoti.
Banka ir bizness, kurš piesaista noguldījumus un veic aizdevumus.
Banka no Jāņa Kalniņa piesaista 100 EUR noguldījumu. Ja vienkāršības labad ignorējam pašas bankas kapitālu, bankai ir:
- 100 EUR naudas aktīvs,
- 100 EUR saistības pret Jāni.
Bankas saistības pret Jāni ir pieprasījuma noguldījums. Jānis šo naudu var pieprasīt jebkurā laikā.
Lai pelnītu, banka piesaistītos 100 EUR aizdod ceptuvei SIA Bulciņa, par ko SIA Bulciņa maksā bankai procentus. Bankai tagad ir:
- 100 EUR aktīvs – aizdevums SIA Bulciņa,
- 100 EUR saistības pret Jāni.
Šis 100 EUR aktīvs nav atsaucams pēc pieprasījuma. Banka nevar jebkurā brīdī prasīt SIA Bulciņa atmaksāt aizdevumu. Uz tādiem nosacījumiem uzņēmumi neaizņemtos.
Rezultātā bankai rodas nobīde starp aktīviem un saistībām. Ja Jānis grib uzreiz izņemt naudu, var rasties noguldījumu nepieejamība.
Lai novērstu šādas situācijas, banka dažādo klientu loku un tur rezerves.
Ja bankai ir tūkstošiem dažādu klientu, tas būtiski samazina risku, ka liela daļa vienlaicīgi gribēs atpakaļ savu naudu.
Lai nodrošinātu likviditāti, banka neaizdod visu sev pieejamo naudu, bet veido minimālās rezerves – kā skaidru naudu seifā un kā naudas līdzekļu noguldījumu centrālajā bankā.
Banka parasti tur arī papildu rezerves viegli realizējamu aktīvu veidā – noguldījumos citās kredītiestādēs, pārdošanai pieejamos finanšu instrumentos, utt.
Tomēr bankas rezerves nekad nebūs pietiekamas, lai nosegtu visus bankas pieprasījuma noguldījumus vienlaicīgi. Šādā gadījumā banka nevarētu pelnīt.
Tas nozīmē, ka jebkura banka ir pakļauta noguldījumu nepieejamības riskam.
Ja liela daļa bankas noguldītāju vienlaicīgi nolemj “skriet pēc naudas”, praktiski jebkura banka var nonākt situācijā, kurā tās rezerves ir nepietiekamas, lai nosegtu pieprasījumu.
Dažkārt tas notiek, jo klienti uzzina, ka banka neveiksmīgi aizdevusi naudu vai ieguldījusi, tādēļ saistību segums ir apdraudēts.
Dažkārt tas notiek, jo klienti uzzina, ka bankā notikusi krāpniecība vai zādzība.
Bet dažkārt tas notiek vien baumu vai baiļu dēļ – arī gadījumā, kad bankas finanšu situācija ir laba. Lai novestu banku pie noguldījumu nepieejamības viss, kas ir nepieciešams, ir klientu panika.
“Bank run” scenārijs ir klasisks “cietumnieka dilemmas” piemērs.
Kad rodas šaubas par bankas stabilitāti, tev ir izvēle: izņemt savu naudu vai nē. Tu zini – ja neviens neskries izņemt naudu, viss būs kārtībā. Tu arī zini – ja visi skries izņemt naudu, būs ziepes. Tā kā neviens neuzticas, ka citi neskries pēc naudas, tad visi skrien uz banku un kopā izraisa problēmu.
Pirms simts gadiem šādas situācijas notika daudz biežāk. Lielās Depresijas laikā šādu “bank run” sērija izraisīja smagas ekonomiskas problēmas visā pasaulē. Pēc tam valstis sāka ieviest noguldījumu garantiju fondus, kāds šobrīd darbojas arī Latvijā.
Noguldījumu garantiju fonds nodrošina, ka ieguldītājs konkrētajā bankā saņems savu naudu atpakaļ līdz noteiktam limitam (Latvijā 100 000 EUR). Fondi vēsturiski strādājuši ļoti labi. Tie apstādina “cietumnieka dilemmas” stila domāšanu, jo mazais ieguldītājs var būt mierīgs – ja arī citi skries izņemt naudu, viņš bešā nepaliks.
Tādēļ skriešana uz banku parasti nemaz nesākas.
Tad kādēļ ABLV iestājusies noguldījumu nepieejamība?
Man nav informācijas, lai uz šo jautājumu atbildētu viennozīmīgi – varu vien spriest no publiskās informācijas. Tomēr jāņem vērā, ka garantiju fonds nav perfekts mehānisms, it īpaši nerezidentu bankas gadījumā.
Pirmkārt, tas neaizsargā klientus, kuri noguldījuši vairāk par garantēto limitu. Turīgs ārzemnieks, kurš bankā tur miljonus, būs tramīgs ar visu garantiju fondu.
Otrkārt, daudziem negribas piedzīvot “čakaru” un bailes, ja nu gadījumā būs jāķeksē nauda ārā no garantiju fonda. Arī šis faktors varētu būt pastiprināts nerezidentu banku gadījumā, kur klients pats atrodas ārzemēs.
Apkopojot faktus no uzticamiem ziņu avotiem: ASV iestādes FinCEN paziņojums par iespējamām sankcijām daudziem noguldītājiem radīja šaubas par ABLV tālāko darbību un motivēja pieņemt vienkāršāko lēmumu – ņemt naudu ārā. Regulators secināja – ja tā turpināsies, bankas rezerves izsīks, tādēļ apstādināja debeta operācijas klientu kontos. Bankai tika dots laiks, lai papildinātu naudas rezerves, bet tas neizdevās pietiekamā apmērā, tāpēc regulators pieņēma lēmumu par noguldījumu nepieejamību.
Faktiski ASV iestādes FinCEN rīcība – izplatīt paziņojumu, kurš patiesībā satur maz faktuālā materiāla – izraisīja bankas dzīvībai bīstamu skrējienu pēc naudas. Tas parāda, cik liela vara pār banku stabilitāti ir jebkurai autoritātei ar skaļu ruporu. Ļoti jācer, ka FinCEN paziņojumam bija spēcīgs faktuālais pamats, kurš nākotnē tiks publicēts.
Nepieejamība nenozīmē, ka nauda ir pazaudēta.
Noguldījumu nepieejamības situācijā nav iespējams uzreiz izņemt noguldījumus. Tā nenozīmē, ka klients savu naudu nekad nedabūs atpakaļ.
Vispirms palīdzēs Noguldījumu garantiju fonds. Bet tas ir tikai pirmais solis.
Ja tiks uzsākta formāla bankas likvidācija – šeit jāuzsver, ka šāds lēmums vēl nav pieņemts – cik naudas noguldītāji un citi kreditori atgūs ilgtermiņā ir atkarīgs no trim faktoriem:
- Cik kvalitatīvs ir bankas aktīvu portfelis.
- Cik liels ir bankas kapitāls (tas, ko ignorējām vienkāršajā piemērā šī raksta sākumā – drošības buferis, ko veido pašas bankas akcionāru līdzekļi).
- Cik sarežģīts būs likvidācijas process un cik tas izmaksās.
Gadījumos, kad situāciju izraisa krāpšana vai zagšana, prognozes par naudas atgūšanu ir vājākas (jo aktīvi nesedz saistības). Tāpat nav labi, kad krahu izraisa neveiksmīgs aizdevumu portfelis (kā, piemēram, daudzu banku gadījumā krīzē pirms desmit gadiem).
Gadījumā, kad situāciju izraisa reputācijas problēmas – ja aktīvu portfelis patiešām ir kvalitatīvs un banka ir labi kapitalizēta – prognozes var būt pat daudz labākas. Šajā gadījumā bankas saistībām ir segums, vienkārši jāpaiet laikam, lai to varētu realizēt. Labi kapitalizētas bankas gadījumā ir arī iespējamas situācijas, kurās visi kreditori savu naudu atgūst pilnībā.
Tieši tādēļ ir kritiski svarīgi, lai likvidatori strādātu kvalitatīvi un caurspīdīgi, un saņemtu ierobežotu atalgojumu.
Lai saglabātu mieru, jāpieturas pie faktiem.
Pēdējās nedēļās skaļi ziņu virsraksti zib viens pēc otra. Aicinu tos uztvērt mierīgi un pieturēties pie faktiem. Tas, ko zinām ABLV gadījumā, ir:
- ASV iestāde izteicās par iespējamām sankcijām.
- Bankas noguldītāji sāka ņemt ārā naudu.
- Bankai iestājās noguldījumu nepiejamība.
- Noguldītājus aizsargā Noguldījumu garantiju fonds.
Mēs zinām arī, ka ASV iestādes paziņojums saistīts ar anti money laundering (AML) jautājumiem – problēmu, uz kurām Latvijas “nerezidentu” banku sektorā norādīts jau gadiem ilgi. Notikušais ir ļoti spilgts piemērs, kā AML un reputācijas jautājumi var atstāt kritisku iespaidu uz bankas likteni. Cerams, tas daudz ko mainīs Latvijas banku sektorā.
Tajā pašā laikā mēs nezinām, kādi fakti ir “apakšā” ASV iestādes paziņojumam un cik tie ir patiesi. Mēs nezinām, kāda bija bankas uzraudzība. Mēs nezinām, kad, kādā ceļā un cik naudas atgūs ABLV klienti (ja neskaita garantiju fonda izmaksas). Cerams, ka viss šis taps skaidrāks, ejot laikam – pašreiz par to varam tikai spekulēt.
No pozitīvā varam novērot:
- Noguldījumu garantiju fonds darbojas kā paredzēts.
- “Parastais” Latvijas noguldītājs savā bankā parasti tur summas, kas ir stipri zem garantiju fonda limita.
- Rezidentu bankām daudz mazāk izpaužās AML riska faktori, kas raksturīgi nerezidentu bankām.
- Rezidentu bankām gaidāms arī siltāks atbalsts no Eiropas un valsts istādēm.
- Rezultātā “parastajam” noguldītājam citās Latvijas kredītiestādēs nevajadzētu pārmēru satraukties.
Apzinoties faktus, ceru, ka situāciju izdosies uztvert mierīgāk!
Jau šo trešdien, 28. februārī, sadarbībā ar Ir Nauda atkārtošu Finanšu bootcamp semināru, kurš oktobrī bija izpārdots. Seminārā apskatīšu, kā celt ienākumus, kā mazināt izmaksas, un kā iekrāto ieguldīt. Ieskaties!
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
26. februāris, 2018 @ 10:56 am
Kas šādos gadījumos notiek ar klientiem, kuri bankā ir saņēmuši kredītu?
26. februāris, 2018 @ 1:15 pm
kredīts jāatdot jebkurā gadījumā
26. februāris, 2018 @ 2:51 pm
Bankas mājaslapā ir šāda informācija, vairāk gan man nav zināms:
https://www.ablv.com/lv/legal-latest-news/2018gada26februaris0819
26. februāris, 2018 @ 11:05 am
Visu laiku lasu katra eksperta viedokļus par un ap likvidēšanu, noguldijumu nepieejamību, aizņēmumu no LB.
Kāds parastajam mirstīgajam var pateikt ko darīt, kad tuvojas 10. datums, kas ir kredīta apmaksas datums, lai veiktu kredīta maksājumu, ko parasti veicu no savas bankas kas nav ABLV uz savu ABLV kontu un automātiski tika novilkts, bet tagad mana banka saka ka, iespējams, tiks atgriezti maksājumi, kas veikti uz ABLV?
26. februāris, 2018 @ 2:51 pm
Bankas mājaslapā ir šāda informācija, vairāk gan man nav zināms:
https://www.ablv.com/lv/legal-latest-news/2018gada26februaris0819
26. februāris, 2018 @ 1:41 pm
Kas banka aizdod Bulciņai, bankai joprojām ir 100 naudas un saistība pret Jāni, bet papildus rodas 100 kredīts bulciņai un 100 saistība pret Bulciņu par izsniegto kredītu. Šis ir tas maģiskais mirklis, kur banka rada naudu.
26. februāris, 2018 @ 2:44 pm
Praktiski tā sanāk, ja Bulciņai konts tajā pašā bankā. Piemēra vienkāršības labad pieņemu, ka Bulciņai aizdotā nauda tūlīt tiek pārskaitīta uz citas bankas kontu/iztērēta. Nauda tiek “radīta” jebkurā gadījumā.
26. februāris, 2018 @ 4:21 pm
Naudu, vismaz lielu naudu – gandrīz nav iespējams iztērēt tā, lai tā neparādītos kādā bankā atpakaļ. Līdz ar to skatoties uz visu banku sektoru kā vienotu veselumu (vai vismaz lielajiem spēlētājiem) tiešām sanāk, ka liela daļa aizdevumu tūlīt atgriežas atpakaļ bankās.
Protams, pieļauju, ka ir mehānismi, kas bankām aizliedz aizdot vienu un to pašu naudu n-tās reizes, bet laikam to tik vienkārši arī nav definēt un kontrolēt.
Tā matemātika tur sanāk interesanta.
26. februāris, 2018 @ 5:12 pm
To ierobežo minimālās naudas rezerves, kas bankām jātur kā procents no depozītu saistībām!
26. februāris, 2018 @ 2:30 pm
Sveiks,
Vai zini, kas notiek ar vērtspapīriem, kas, piemēram, kādam klientam bija ABLV?
Piemēram, ja klientam būtu bijušas akcijas pie ABLV 200k vērtībām, tad kas notiek ar tām? Vai tās klients var vienkārši pārlikt uz citu akciju turētāju? Proti, sīkāk, kas notiek ar vērtspapīriem, nevis skaidru naudu, ko tur banka?
26. februāris, 2018 @ 2:50 pm
Izskatās, ka klientu vērtspapīrus jau šobrīd var pārvest uz citām bankām:
https://www.ablv.com/lv/legal-latest-news/2018gada25februaris1040
26. februāris, 2018 @ 7:51 pm
“Rezidentu bankām gaidāms arī siltāks atbalsts no Eiropas un valsts iestādēm.”
Kāpēc gan šāds secinājums? Arī Swedbank tika sodīta par naudas atmazgāšanu: http://www.db.lv/zinas/swedbank-piemero-1-4-miljonu-eiro-soda-naudu-456932
26. februāris, 2018 @ 10:29 pm
Rakstīju ne jau par to, ka par AML nesitīs par pirkstiem – par to, ka lielas rezidentu bankas potenciālā grūtību situācijā visticamāk darīs visu iespējamo, lai stabilizētu banku, jo iespaids uz sistēmu un tautsaimniecību būtu daudz stiprāks. Par AML arī sit pa pirkstiem (bet riski ir salīdzinoši zemāki).
26. februāris, 2018 @ 10:58 pm
Nu man šis viss rāda tikai to, ka kontroles mums te nekādas nav, kuru bodi gribēs klapēt ciet to ātri aizklapēs. Man ABLV nekā nebija, bet bez tiem kam tur nekā nebija, ABLV ļoti daudzus sīkkantorus turēja pie dzīvības – PR un marketinga kantorus, telpu apkope, IT ārpakalpojumi, apsardze, ēku apsaimniekošana utt. ļooooti daudz zaudēs darbu ne tikai pašā banka. Bet lab, pietiek vaimanāt, tipa taču korpupētu krievu kantoris vien bija ne? Tas nekas ka ne FTKT, ne LB, ne ECB neko tā arī nenokontrolēja. Fakts ko no šī mācīties, ka šādā pat manierē mums iespējams arī pensijas aizklapēs. Tāpēc es redzu ceļu vienkārši nemaksāt nodokļus cik iespējams un nesamaksāto ieguldīt sevis attīstībā tā, ka pienākot pensijai smadzenes normāli kalpo un ķermenis ir funkcionāls.
28. februāris, 2018 @ 1:13 pm
Nemaksājot nodokļus, tu parazitē uz citu sabiedribas locekļu rēkina, kuri maksā nodokļus. Ar to lepoties nevajadzētu. Ceru, ka VID piestaigā arī piedādiem kā tu ar personīgo finanšu auditu.
27. februāris, 2018 @ 8:28 pm
Man ir sekojošs jautājums – vai gadījumā spēja piesaistīt un gudri ieguldīt nerezidentu/ārvalstnieku naudu nav uzskatāms par finanšu pakalpojumu eksportu? Tas vien, ka nauda nav vietējā nenozīmē, ka tā tiek mazgāta… Tad jau sanāk, ka visi priecājas un sit dibenus pret zemi, ka likvidē vienu eksportspējīgu LV uzņēmumu, kas nozarē bija nr3 spēlētājs… Mēs tiešām esam laši… Ā, starp citu, tiem, kas nebija pamanījuši, LV ir arī viena ASV banka, kurai investment banking ir viens no darbības virzieniem…
13. jūnijs, 2018 @ 9:52 pm
Šis raksts ilustrē to, ka pat itkā zinoši cilvēki īsti nesaprot, kā darbojas mūsdienu banka.
Bankas mūsdienās izdodot kredītu rada jaunu naudu. Teiksim, tu paņem kredītu 100 eiro. Banka to ieraksta savos pasīvos kā izsniegtus 100 eiro, un savos aktīvos kā 100 eiro, jo izsniegtais kredīts ir tavā bankas kontā šajā bankā. Bankai nav vajadzīgs kāda cilvēka depozīts par cik tur eiro lai to darītu.
Jūsu izpratne par bankām mūsdienās ir pilnīgi nepareiza. Bankas nepieņem depozītus un tad izsniedz kredītus. Tas būtu absurdi, tad jau mūsu ekonomika vispār nevarētu augt jo neaugtu money supply. Ir pilnīgi otrādi – bankas rada depozītus izsniedzot kredītus.
Bet protams, bankas nedrīkst izsniegt cik kredītus vien iegribās, jo tas palielinātu naudas masu un izraisītu inflāciju. Tāpēc bankām ir dažādi ierobežojumi.
Ja ir vēlme mēģināt saprast šos konceptus, Bank of England ir uzrakstījusi vispārīgu bulletinu par to, kā tas darbojas
https://www.bankofengland.co.uk/-/media/boe/files/quarterly-bulletin/2014/money-creation-in-the-modern-economy.pdf
14. jūnijs, 2018 @ 11:20 am
Ja šis raksts būtu par naudas radīšanu vai fractional reserve banking, tad Jūsu komentārs būtu vietā. Skaidrojot noguldījumu nepieejamību, tas samiglo bildi.
Šeit ir runa par diviem vienkāršotiem modeļiem par to, kā strādā bankas.
Manis lietotais ir – kā minēts – ļoti vienkāršots modelis, kas palīdz cilvēkam bez zināšanām saprast, kas vispār ir banka. Tas ir modelis, kuru kā pirmo soli skaidrojumā izmanto daudzās iesācēju līmeņa ekonomikas mācību grāmatās. Tas cilvēkam palīdz ātri saprast tādu situāciju kā ABLV noguldījumu nepietiekamība. Vienā pusē on-demand depozīti, otrā pusē aizdevumi ar garāku termiņu.
Jūsu aprakstītais modelis arī ir vienkāršojums. Tas ir lietderīgs, lai palīdzētu saprast cilvēkiem, kā tiek radīta nauda un kā strādā fractional reserve banking, it īpaši no centrālo banku perspektīvas – skatot visu banku sistēmu kopumā.
Tomēr šis modelis pilnībā strādā tikai, skatot visu banku sistēmu kopumā – un arī tad ne perfekti, jo cilvēki arī lieto skaidru naudu. Ja reāli baņķieri individuālās bankās sekotu tikai šim modelim, tie ātri saskartos ar grūtībām.
Piemēram, Jānis izveido banku ar 100 EUR kapitālu, kuru tur kā rezervi naudas formā. Sekojot Jūsu filosofijai – radīsim depozītus paši – viņš nepiesaista depozītus no ārpuses, tikai izdod aizdevumus uzņēmumiem 1000 EUR apmērā un attiecīgi ģenerē depozītus aizņēmēju kontos 1000 EUR apmērā. Viņam ir naudas rezerves 10 % apmērā, tīri okei. Ja Jāņa banka ir vienīgā banka pasaulē, var dzīvot, jo klienti pārsvarā pārskaitīs šo naudu no viena konta Jāņa bankā uz otru kontu Jāņa bankā, un tikai retais ņems naudu ārā skaidrā.
Bet Jāņa banka ir tikai maza daļiņa no ekonomiskās ekosistēmas, tādēļ šis modelis ātri novedīs pie problēmām. Depozīti, kuri radīti, aizdodot biznesiem, ļoti raiti skries uz citām bankām un/vai tiks izmaksāti skaidrā naudā – jo biznesu piegādātāji, sadarbības partneri, darbinieki utt. netur kontus Jāņa bankā vai grib skaidru naudu. Ar katru pārskaitījumu saruks Jāņa rezerves. Jānim būs aizvien vairāk jāaizņemas rezerves no citām bankām, kurām ir liekas rezerves, vai no centrālās bankas – un par to būs jāmaksā (normālos tirgus apstākļos būtiski vairāk nekā par depozītiem).
Tādēļ bankas piesaista retail noguldījumus un termiņdepozītus, lai tām būtu stabilas rezerves, kas neskries ātri prom un kas nemaksās tik dārgi, un tās varētu turpināt aizdot. Šādā veidā piesaistītie depozīti ļauj radīt aizdevumus.
Protams, teikt, ka banka aizdod tieši klientu depozītu naudu, ir vienkāršojums. Banka šo naudu izmanto rezervju nodrošināšanai. Bet tāpat vienkāršojums ir teikt, ka moderna banka tikai rada depozītus aizdodot, nevis otrādi. Patiesība ir sarežģītāka. Banka gan rada depozītus, gan konkurē par depozītiem (un saistītajām base money rezervēm) ar citām bankām. Bet šai sarežģītajai patiesībai nav vietas rakstā, kurš mēģina vienkāršā valodā izskaidrot, ko nozīmē noguldījumu nepieejamība.
Savukārt apgalvojums:
“Bet protams, bankas nedrīkst izsniegt cik kredītus vien iegribās, jo tas palielinātu naudas masu un izraisītu inflāciju. Tāpēc bankām ir dažādi ierobežojumi.”
ir vien ļoti attāli saistīts ar patiesību. Protams, centrālās bankas izmanto rezervju prasības, lai ietekmētu monetāro politiku un inflāciju (lai gan ir lielas šaubas par to, vai tas patiešām ir efektīvs paņēmiens, kā ietekmēt money supply). Bet galvenais iemesls banku ierobežojumiem ir cits – aizsargāt bankas ilgtspēju un aizsargāt tās klientus. No vienas puses, jātur pietiekami daudz kapitāla neveiksmīgu aizdevumu segšanai. No otras puses jātur pietiekami daudz naudas rezervju (valūtā vai centrālajā bankā), lai pietiktu naudas depozītu pieprasījumu segšanai. Tas, ka šādā veidā tiek ierobežota naudas masa, ir šī procesa sekas, nevis cēlonis.