Ko nozīmē ABLV noguldījumu nepieejamība?

ABLV noguldījumu nepieejamība radījusi furoru. Vieni kritizē bankas vadību, otri zākā valsts iestādes par sliktu pieskatīšanu. Tikai retais saprot, kas īsti noticis.

Man nav informācijas, lai spriestu – ko banka darīja pareizi vai nepareizi, vai ASV iestāžu apgalvojumiem ir pamats, vai FKTK banku pieskatīja labi, utt. To jāvērtē atbildīgajām iestādēm.

Bet viens ir skaidrs. Fakts, ka bankai iestājusies noguldījumu nepieejamība, pats par sevi:

  • nenozīmē, ka bankas vadība ir slikti pildījusi savus pienākumus,
  • nenozīmē, ka regulators nav bijis uzdevuma augstumos,
  • nenozīmē, ka bankas klienti zaudēs daudz naudas.

Iespējams, ka kādi no šiem faktoriem ir patiesi. Iespējams arī, ka nē. Tas vēl ir jānoskaidro.

Noguldījumu nepieejamības situācijā var nonākt praktiski jebkura banka. Kādēļ tā ir – un kādēļ tas notiek tikai reti – skaidrošu rakstā.

Kas vispār ir banka?

Runāsim ļoti, ļoti vienkāršoti.

Banka ir bizness, kurš piesaista noguldījumus un veic aizdevumus.

Banka no Jāņa Kalniņa piesaista 100 EUR noguldījumu. Ja vienkāršības labad ignorējam pašas bankas kapitālu, bankai ir:

  • 100 EUR naudas aktīvs,
  • 100 EUR saistības pret Jāni.

Bankas saistības pret Jāni ir pieprasījuma noguldījums. Jānis šo naudu var pieprasīt jebkurā laikā.

Lai pelnītu, banka piesaistītos 100 EUR aizdod ceptuvei SIA Bulciņa, par ko SIA Bulciņa maksā bankai procentus. Bankai tagad ir:

  • 100 EUR aktīvs – aizdevums SIA Bulciņa,
  • 100 EUR saistības pret Jāni.

Šis 100 EUR aktīvs nav atsaucams pēc pieprasījuma. Banka nevar jebkurā brīdī prasīt SIA Bulciņa atmaksāt aizdevumu. Uz tādiem nosacījumiem uzņēmumi neaizņemtos.

Rezultātā bankai rodas nobīde starp aktīviem un saistībām. Ja Jānis grib uzreiz izņemt naudu, var rasties noguldījumu nepieejamība.

Lai novērstu šādas situācijas, banka dažādo klientu loku un tur rezerves.

Ja bankai ir tūkstošiem dažādu klientu, tas būtiski samazina risku, ka liela daļa vienlaicīgi gribēs atpakaļ savu naudu.

Lai nodrošinātu likviditāti, banka neaizdod visu sev pieejamo naudu, bet veido minimālās rezerves – kā skaidru naudu seifā un kā naudas līdzekļu noguldījumu centrālajā bankā.

Banka parasti tur arī papildu rezerves viegli realizējamu aktīvu veidā – noguldījumos citās kredītiestādēs, pārdošanai pieejamos finanšu instrumentos, utt.

Tomēr bankas rezerves nekad nebūs pietiekamas, lai nosegtu visus bankas pieprasījuma noguldījumus vienlaicīgi. Šādā gadījumā banka nevarētu pelnīt.

Tas nozīmē, ka jebkura banka ir pakļauta noguldījumu nepieejamības riskam.

Ja liela daļa bankas noguldītāju vienlaicīgi nolemj “skriet pēc naudas”, praktiski jebkura banka var nonākt situācijā, kurā tās rezerves ir nepietiekamas, lai nosegtu pieprasījumu.

Dažkārt tas notiek, jo klienti uzzina, ka banka neveiksmīgi aizdevusi naudu vai ieguldījusi, tādēļ saistību segums ir apdraudēts.

Dažkārt tas notiek, jo klienti uzzina, ka bankā notikusi krāpniecība vai zādzība.

Bet dažkārt tas notiek vien baumu vai baiļu dēļ – arī gadījumā, kad bankas finanšu situācija ir laba. Lai novestu banku pie noguldījumu nepieejamības viss, kas ir nepieciešams, ir klientu panika.

“Bank run” scenārijs ir klasisks “cietumnieka dilemmas” piemērs.

Kad rodas šaubas par bankas stabilitāti, tev ir izvēle: izņemt savu naudu vai nē. Tu zini – ja neviens neskries izņemt naudu, viss būs kārtībā. Tu arī zini – ja visi skries izņemt naudu, būs ziepes. Tā kā neviens neuzticas, ka citi neskries pēc naudas, tad visi skrien uz banku un kopā izraisa problēmu.

Pirms simts gadiem šādas situācijas notika daudz biežāk. Lielās Depresijas laikā šādu “bank run” sērija izraisīja smagas ekonomiskas problēmas visā pasaulē. Pēc tam valstis sāka ieviest noguldījumu garantiju fondus, kāds šobrīd darbojas arī Latvijā.

Noguldījumu garantiju fonds nodrošina, ka ieguldītājs konkrētajā bankā saņems savu naudu atpakaļ līdz noteiktam limitam (Latvijā 100 000 EUR). Fondi vēsturiski strādājuši ļoti labi. Tie apstādina “cietumnieka dilemmas” stila domāšanu, jo mazais ieguldītājs var būt mierīgs – ja arī citi skries izņemt naudu, viņš bešā nepaliks.

Tādēļ skriešana uz banku parasti nemaz nesākas.

Tad kādēļ ABLV iestājusies noguldījumu nepieejamība?

Man nav informācijas, lai uz šo jautājumu atbildētu viennozīmīgi – varu vien spriest no publiskās informācijas. Tomēr jāņem vērā, ka garantiju fonds nav perfekts mehānisms, it īpaši nerezidentu bankas gadījumā.

Pirmkārt, tas neaizsargā klientus, kuri noguldījuši vairāk par garantēto limitu. Turīgs ārzemnieks, kurš bankā tur miljonus, būs tramīgs ar visu garantiju fondu.

Otrkārt, daudziem negribas piedzīvot “čakaru” un bailes, ja nu gadījumā būs jāķeksē nauda ārā no garantiju fonda. Arī šis faktors varētu būt pastiprināts nerezidentu banku gadījumā, kur klients pats atrodas ārzemēs.

Apkopojot faktus no uzticamiem ziņu avotiem: ASV iestādes FinCEN paziņojums par iespējamām sankcijām daudziem noguldītājiem radīja šaubas par ABLV tālāko darbību un motivēja pieņemt vienkāršāko lēmumu – ņemt naudu ārā. Regulators secināja – ja tā turpināsies, bankas rezerves izsīks, tādēļ apstādināja debeta operācijas klientu kontos. Bankai tika dots laiks, lai papildinātu naudas rezerves, bet tas neizdevās pietiekamā apmērā, tāpēc regulators pieņēma lēmumu par noguldījumu nepieejamību.

Faktiski ASV iestādes FinCEN rīcība – izplatīt paziņojumu, kurš patiesībā satur maz faktuālā materiāla – izraisīja bankas dzīvībai bīstamu skrējienu pēc naudas. Tas parāda, cik liela vara pār banku stabilitāti ir jebkurai autoritātei ar skaļu ruporu. Ļoti jācer, ka FinCEN paziņojumam bija spēcīgs faktuālais pamats, kurš nākotnē tiks publicēts.

Nepieejamība nenozīmē, ka nauda ir pazaudēta.

Noguldījumu nepieejamības situācijā nav iespējams uzreiz izņemt noguldījumus. Tā nenozīmē, ka klients savu naudu nekad nedabūs atpakaļ.

Vispirms palīdzēs Noguldījumu garantiju fonds. Bet tas ir tikai pirmais solis.

Ja tiks uzsākta formāla bankas likvidācija – šeit jāuzsver, ka šāds lēmums vēl nav pieņemts – cik naudas noguldītāji un citi kreditori atgūs ilgtermiņā ir atkarīgs no trim faktoriem:

  1. Cik kvalitatīvs ir bankas aktīvu portfelis.
  2. Cik liels ir bankas kapitāls (tas, ko ignorējām vienkāršajā piemērā šī raksta sākumā – drošības buferis, ko veido pašas bankas akcionāru līdzekļi).
  3. Cik sarežģīts būs likvidācijas process un cik tas izmaksās.

Gadījumos, kad situāciju izraisa krāpšana vai zagšana, prognozes par naudas atgūšanu ir vājākas (jo aktīvi nesedz saistības). Tāpat nav labi, kad krahu izraisa neveiksmīgs aizdevumu portfelis (kā, piemēram, daudzu banku gadījumā krīzē pirms desmit gadiem).

Gadījumā, kad situāciju izraisa reputācijas problēmas – ja aktīvu portfelis patiešām ir kvalitatīvs un banka ir labi kapitalizēta – prognozes var būt pat daudz labākas. Šajā gadījumā bankas saistībām ir segums, vienkārši jāpaiet laikam, lai to varētu realizēt. Labi kapitalizētas bankas gadījumā ir arī iespējamas situācijas, kurās visi kreditori savu naudu atgūst pilnībā.

Tieši tādēļ ir kritiski svarīgi, lai likvidatori strādātu kvalitatīvi un caurspīdīgi, un saņemtu ierobežotu atalgojumu.

Lai saglabātu mieru, jāpieturas pie faktiem.

Pēdējās nedēļās skaļi ziņu virsraksti zib viens pēc otra. Aicinu tos uztvērt mierīgi un pieturēties pie faktiem. Tas, ko zinām ABLV gadījumā, ir:

  1. ASV iestāde izteicās par iespējamām sankcijām.
  2. Bankas noguldītāji sāka ņemt ārā naudu.
  3. Bankai iestājās noguldījumu nepiejamība.
  4. Noguldītājus aizsargā Noguldījumu garantiju fonds.

Mēs zinām arī, ka ASV iestādes paziņojums saistīts ar anti money laundering (AML)  jautājumiem – problēmu, uz kurām Latvijas “nerezidentu” banku sektorā norādīts jau gadiem ilgi. Notikušais ir ļoti spilgts piemērs, kā AML un reputācijas jautājumi var atstāt kritisku iespaidu uz bankas likteni. Cerams, tas daudz ko mainīs Latvijas banku sektorā.

Tajā pašā laikā mēs nezinām, kādi fakti ir “apakšā” ASV iestādes paziņojumam un cik tie ir patiesi. Mēs nezinām, kāda bija bankas uzraudzība. Mēs nezinām, kad, kādā ceļā un cik naudas atgūs ABLV klienti (ja neskaita garantiju fonda izmaksas). Cerams, ka viss šis taps skaidrāks, ejot laikam – pašreiz par to varam tikai spekulēt.

No pozitīvā varam novērot:

  1. Noguldījumu garantiju fonds darbojas kā paredzēts.
  2. “Parastais” Latvijas noguldītājs savā bankā parasti tur summas, kas ir stipri zem garantiju fonda limita.
  3. Rezidentu bankām daudz mazāk izpaužās AML riska faktori, kas raksturīgi nerezidentu bankām.
  4. Rezidentu bankām gaidāms arī siltāks atbalsts no Eiropas un valsts istādēm.
  5. Rezultātā “parastajam” noguldītājam citās Latvijas kredītiestādēs nevajadzētu pārmēru satraukties.

Apzinoties faktus, ceru, ka situāciju izdosies uztvert mierīgāk!


Jau šo trešdien, 28. februārī, sadarbībā ar Ir Nauda atkārtošu Finanšu bootcamp semināru, kurš oktobrī bija izpārdots. Seminārā apskatīšu, kā celt ienākumus, kā mazināt izmaksas, un kā iekrāto ieguldīt. Ieskaties!


Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!