Vai daudz pelna tikai zagļi?

Šis raksts sākotnēji tika publicēts žurnālā Klubs.

Esmu daudz rakstījis par fenomenu, kas grauj Latvijas valsti – mūsu tendenci ignorēt sasniegto kopš padomju laikiem un sūdzēties, ka pie mums viss ir slikti. Šodien pievēršos citai īpatnībai, kura pavisam reāli bremzē Latvijas attīstību. Tendencei uzskatīt, ka visi pelnošie ir zagļi vai krāpnieki.

Kā daudzas vaimanoloģijas izpausmes, šī tendence visvairāk nodara pāri pašiem vaimanātājiem – bet tā kaitē arī apkārtējai sabiedrībai.

Jā, Latvijā netrūkst zagļu, krāpnieku un “izsaimniekotāju”.

Jābūt aklam, lai to neredzētu. Sāksim ar šobrīd aktuālajām transporta iepirkumu shēmām, maksātnespējas afērām, banku afērām, radošajiem 90-to gadu “prihvatizētājiem”, ar “draudzīgajiem” tiesnešiem utt. utml.

Ja lietojam korupciju kā aptuvenu vispārējās blēžu masas indikatoru, Transparency International savā indeksā mūs ierindo 41. no 180 vietām (jo augstāk, jo mazāk korupcijas). Indekss – kurš gan parāda uztveri par korupcijas klātbūtni, ne faktisko korupcijas līmeni, kuru izmērīt ir grūti – mūs ierindo tālu aiz tādām valstīm kā Dānija un Jaunzēlande, tālu arī aiz Igaunijas, kā arī dažas pozīcijas aiz Lietuvas. Tajā pašā laikā esam plecu pie pleca ar Spāniju un priekšā ne tikai lielākajai daļai post-padomju valstu, bet arī tādām valstīm kā Dienvidkoreja, Grieķija un Itālija.

Saraksts neapšaubāmi nav precīzs, bet zināmu priekšstatu sniedz. Tātad – pie mums ir blēži, vairāk nekā parasti Rietumvalstīs, mazāk nekā parasti pārējā pasaulē.

To, ka sadzīvojam ar blēžiem, neviens neapstrīda.

Tomēr pieslēgsim nedaudz loģiku.

“Daudzi pelnošie ir zagļi un krāpnieki” nenozīmē “Visi pelnošie ir zagļi un krāpnieki.”

“Daudzi pelnošie ir zagļi un krāpnieki” nenozīmē pat “Lielākā daļa pelnošo ir zagļi un krāpnieki.”

It īpaši, ja tu definē “pelnošais”, kā “cilvēks ar top 10 % vai top 1 % algas līmeni”.

Pēc CSB datiem, 2018. gada jūnijā 127 tūkst. cilvēki jeb 14 % strādājošo saņēma bruto algu virs 1’500 EUR. No šiem cilvēkiem trešdaļa strādā valsts sektorā, bet divas trešdaļas privātajā sektorā.

Šis algas līmenis jau Delfu komentāros izsauks sašutumu. Tomēr mēs runājam par 14 % sabiedrības. Atļaušos apgalvot, ka lielum lielais vairums šīs grupas ir – ja ne svētie – tad godīgi un strādīgi cilvēki.

11 tūkst. cilvēki jeb 1,3 % strādājošo saņēma 4’000 EUR+.

Ceturtā daļa no šiem cilvēkiem strādā valsts sektorā, pārējie – privātajā biznesā.

Kāds ir tavs instinkts, dzirdot šo algas līmeni? Vai arī tu pieņem, ka šādu naudu maksā vien blēžiem, krāpniekiem un ielikteņiem?

Es varētu strīdēties, ka tā nav. Stāstīt piemēru pēc piemēra par augsti apmaksātiem profesionāļiem, kurus pazīstu:

  • uzņēmumu vadītāji, kuru atalgojums atspoguļo plašas industrijas zināšanas, drosmi rīkoties un biznesa rezultātus,
  • augsti kvalificēti speciālisti, kuri ar savām prasmēm Eiropā vai ASV jau rīt varētu pelnīt 2x vai 3x vairāk,
  • valsts iestāžu vadītāji, kuri ar visu savu lielo algu varētu saņemt 25 % vairāk privātajā sektorā, ja vien nebūtu savas jomas entuziasti,
  • jaudīgi pārdevēji un projektu vadītāji, kuri atnes uzņēmumam reālu peļņu un par to saņem kompensāciju,
  • utt. utml.

bet šodien tas nav mans mērķis.

Ja tava reakcija uz šādu algu līmeni ir – krāpnieks! – tad aicinu pārdomāt, kādu dzīvi tu pats vēlies.

Amerikāņu psihologi ir norādījuši uz svarīgo atšķirību starp “growth mindset” un “fixed mindset”.

“Growth mindset” vai “izaugsmes pasaules skatījuma” piekritēji uzskata: viņi var sasniegt praktiski jebko, tikai smagi jāstrādā, sevi jāattīsta, jāmeklē iespējas un jācīnās par tām.

“Fixed mindset” vai “fiksētā pasaules skatījuma” piekritēji uzskata: dzīvē tev ir dots tas, kas tev ir dots – talants, radi, pazīšanās – un tas arī nosaka tavu veiksmes līmeni.

Pētījumi rāda – cilvēki ar izaugsmes skatījumu tiek daudz tālāk. Katra vilšanās vai neizdošanās tiem ir izaicinājums cīnīties sparīgāk un sasniegt savu.

Tikmēr cilvēkam ar fiksētu skatījumu vilšanās vai neizdošanās tikai norāda – man nav īstā talanta, ģimenes vai pazīšanās, lai sasniegtu mērķi, tādēļ labāk padoties.

Ticēt, ka labi maksā tikai zagļiem un krāpniekiem, ir šaut sev pašam kājā.

Ja tu sev iestāsti, ka visi pelnošie ir nonākuši savā vietā dēļ pazīšanās vai blēdniecības – un ja neviena ministra rados tev nav – tad kādas ir tavas izvēles iespējas?

Atliek vien pašam kļūt par blēdi – vai arī turpināt sēdēt nabadzībā.

Ja mēs to sev iestāstām nācijas līmenī, tad kļūstam par nabagu un korumpēties-gribētāju sabiedrību.

Ja vēl gāzīsi savu indi Delfu komentāros un soc-tīklos, tad vilksi līdzi purvā arī apkārtējos.

Kādēļ lai jēdzīgs cilvēks ietu politikā, ja zina, ka no pirmās dienas viņu “apkakās” kā korumpantu un valsts izzadzēju?

Kādēļ lai augsta līmeņa speciālists strādātu valsts sektorā, ja zina, ka viņu nozākās kā krēsla sildītāju un parazītu?

Vai ziņa – “visi krāpjas, Latvijā tas ir normāli” – ir tas, ko no bērnības gribam iepotēt nākotnes uzņēmējiem un vadītājiem?

Es personīgi pazīstu vairākus augsta līmeņa vadītājus, par kuriem ar lielu pārliecību varu teikt – līdz sirdij labi cilvēki, kuri varbūt nav perfekti, bet vienmēr mēģina rīkoties pēc sirdsapziņas, ētiski un ievērojot likumu. Katru reizi, kad viņi parādās portālos, virsū gāžas “sūdu lavīna”.

Ja esi viens no “uzbraucējiem”, ko tu ar to centies panākt?

Ja mēs noticam, ka arī godīgi un strādīgi cilvēki var labi pelnīt, tad mums atveras acis.

Cilvēks, kurš tic savai spējai pelnīt, pasauli uztver citādāk.

Viņš pēta veiksmīgos ap sevi un analizē, kā viņi nonākuši līdz saviem sasniegumiem. Viņš ir atvērts iespējām un saprātīgam riskam.

Pats galvenais – viņš nepārtraukti attīstās un meklē izaugsmes iespējas, jo apzinās – par to vien, ka esi jauks cilvēks, lielu algu nemaksā. Attīstoties viņš ceļ gan savu, gan valsts labklājību.

Ir divi veidi, kā Latvijā pelnīt daudz.

Jā, krāpnieka, blēža un “blata” ceļš bieži strādā. Neapšaubāmi. Par to neviens nestrīdās.

Ja negribi iet šo ceļu, tad tev ir jākļūst reti vērtīgam – un jāmeklē tos, kas par šo vērtību ir gatavi maksāt. Lai saņemtu top 10 % vai top 1 % atalgojumu, tev jābūt top 10 % vai top 1 % prasmēs, strādībā un/vai drosmē (parasti vajag vismaz divus no trim).

Bet vispirms – tev ir jānotic, ka arī godīgs cilvēks Latvijā var labi pelnīt!


Esmu izveidojis mājaslapā sadaļu “Finanšu bootcamp“. Brīvā laika man ir maz, bet dažkārt izraujos novadīt šo semināru par personīgajām finansēm kādā uzņēmumā. Ja tavam kolektīvam šī tēma ir aktuāla, uzmet aci!