Ļoti interesants piemērs un, manuprāt, labi ilustrē to, ka nevajag mēģināt paredzēt, kurā tirgū būs visizdevīgāk!

Šeit arī viss atkarīgs no laika perioda.

Pēdējos 30 gadus, protams, ir slavenā stagnācija. Akciju tirgus atdeve ap 2 % gadā (ieskaitot dividendes).

Bet, ja skatamies visu MSCI Japan pieejamo periodu (no 1969. gada), vidējā atdeve ir 8,9 % gadā jeb ļoti līdzīgi ASV un Eiropai. Arī atdeve no 1981. gada līdz šodienai ir samērā pieklājīga (6,6 % gadā).

Kā tik dramatiska atšķirība? Izrādās, lielākais “vaininieks” ir 5-6 gadi, kuros notika dramatiskais Japānas burbulis. No 1985. gada janvāra līdz 1989. novembrim atdeve bija 43 % gadā (!!). Šodien liekas smieklīgi, bet toreiz ļoti gudri investori visā pasaulē ticēja, ka Japāna pārņems pasauli. Un viņiem bija šķietami labi argumenti. Tirgus uzskrēja tādos augstumos, ka atgriezties šajā pīķī pēc tam, kad skaistās nākotnes prognozes nerealizējās, bija ļoti grūti.

Šis ir vēl viens piemērs tam, ka tirgi nepareizi novērtēja nākotni – bet tas nenozīmē, ka ieguldītājam
ar tajā brīdī pieejamo informāciju būtu bijis viegli vai pat uzticami iespējami saprast, ka tirgi ir aizbraukuši no realitātes. Ja tas gana daudziem gudriem investoriem būtu bijis saprotams, tad šāds burbulis nemaz neizveidotos.

Tādēļ arī man saprātīgāk liekas ieguldīt globāli nevis cerēt uzminēt, kurš tad reģions vai valsts attīstīsies veiksmīgāk un straujāk. Tas pats vien diversifikācijas princips, tikai globālā mērogā.

ASV, Eiropa… Bet kas notika Japānā (otrs lielākais akciju tirgus pēc kapitalizācijas)?

Pensiju fondi principā nav slikti, ja var atrast izvēli ar zemām komisijām. Tomēr pat lētāko fondu komisijas LV šobrīd ir stipri augstākas, nekā ieguldot “pa taisno”. Tādēļ parasti izdevīgāk pensiju fondos būtu likt līdz 10 % no bruto algas (un saņemt nodokļu atmaksu), bet pārējo ieguldīt pašam. Bet tas tā, tipiskā gadījumā.

Izvēlēties “konservatīvos” pensiju plānus gan parasti nebūtu prāta darbs ilgtermiņa ieguldītajam, jo tie pamatā iegulda parādzīmju tirgū (kur vispār vēsturiski, protams, ir zemāka atdeve, bet šobrīd gaidāmais ienesīgums jeb vidējais “yield to maturity” mēdz būt ap nulli, jo procentu likmes ir ļoti zemas visā pasaulē). Ilgtermiņam piemērotāki būtu t.s. aktīvie plāni, kuri 75-100 % iegulda diversificētā akciju portfelī.

Juridisku iemeslu dēļ pieminu, ka šī, protams, nav individuāla ieguldījumu rekomendācija.

Tad ilgtermiņā iegulda konservatīvā pensiju fondā un miers, jo tur jau arī pārsvarā tiek likts fondos – un pašam nav jāņemas. Komisija jau jāmaksā tik un tā. ?

Komentārs par Volstrītas investoriem – tas tā liekas no attāluma. Pasaules lielajām bankām un hedžfondiem katrai nozarei ir savi pētnieki, bieži ar doktora grādiem attiecīgajā zinātnē, kas arī veido analīzi un ieguldījumu rekomendācijas, un ļoti detalizēti modelē katra uzņēmuma attīstību (es pats īsu laiku strādāju vienā no UBS pētniecības nodaļām, tādēļ biju klāt un redzēju). Tur nesēž tā uz labu laimi minēt, kas izskatās seksīgāks. Es negribu teikt, ka šie pētnieki ir ģeniāli, bet viņi noteikti nav dumjāki vai mazāk informēti par mazo investoru, kuram ir izglītība konkrētajā nozarē. Ja ar konkrētu uzņēmumu kaut kas sarežģīts notiek, to diezgan ātri plašākai profesionālo ieguldītāju publikai iztulko virkne zinošu pētnieku.

Savukārt par ieguldīšanas termiņu. . . man jau arī nepatīk doma, ka jāgaida tik ilgi. Labā ziņa ir tāda, ka PARASTI ar 5 gadiem pietiek. Tomēr diemžēl, ja skatīsimies investīciju atdevi maksimāli 5 gadu griezumā, būs grūti izveidot portfeli, kas uzticami un kosekventi būs pelnošs. Gan akciju, gan nekustamā īpašuma tirgū 5 gadu statistika ir tāda, ka “parasti būs peļņa, bet gana bieži būs arī pamatīgi zaudējumi”. Attīstīto valstu akciju tirgū pēdējo 50 gadu laikā tā bija aptuveni 1 no 4 starta gadiem (t.i. 1 no 4 gadiem, ja ieguldīji 1000 USD, pēc 5 gadiem kontā bija mazāk nekā sākumā).

Statistika dramatiski uzlabojas ap 10 gadu laika periodu.

Tieši tas ir viens no ieguldītāju lielajiem izaicinājumiem – pārvarēt sevī īstermiņa psiholoģiju, kas stimulē spekulēt un riskēt, lai ātri nopelnītu (šī pieeja parasti noved pie zaudējumiem vai neoptimālas peļņas – finanšu tirgi īstermiņa peļņai nenodrošina labus risinājumus ar zemu risku). Tā vietā jāspēj izprast ilgtermiņa ieguldīšanas jaudu un salikto procentu efektu.

Jau citur esmu rakstījis, ka ieguldot visas karjeras garumā (vai pat puskarjeras garumā), pie vidējas 5-7 % peļņas gadā tirgū var nopelnīt tikpat, cik 5, 10 vai 20 gados darba (atkarībā cik lielu daļu no ienākumiem ieguldi). Tas, manuprāt, ir lieliski – daudz vieglāk nekā ekvivalento laika sprīdi smagi strādāt birojā. Taču tas prasa pacietību un ilgtermiņa skatījumu.

Būtu ļoti interesanti šo pieaugumu gadu griezumā koriģēt nevis ar kaut kādu inflācijas mistisku grozu, bet koriģēt pret reālām lietām – pieaugums ņemot vērā cukura cenu, benzīna litra cenu, kvadrātmetra dzīvojamās platības Manhetenā cenu utml.
Runājot par gudrajiem Volstrītas investoriem – domāju, ka reti viņiem ir saprašana par, piemēram, biofarmācijas sfēru, ķīmiju, patentiem, konkrētu kompāniju reālu attīstības potenciālu, tāpēc ne reti cilvēks, kas saprot šīs lietas un seko tam līdzi, var ieguldīt gudrāk kā profesionāli brokeri.
Un piekrītu par ieguldītāja dzīves ilgumu. Neviens jau negrib investēt uz 20 gadiem – investīcijas atdevi jāskatās maksimāli 5 gadu griezumā – ilgāk, tas jau ir risks un zūd investīcijas jēga.

Skat. atbildi uz Riharda komentāru!

“Visa par tirgu zināmā informācija jau ir iekļauta akciju cenā. Piedod, bet Tu neesi gudrāks par pārējiem pasaules ieguldītājiem. . . un es arī ne.”

Tātad, Jūs uzskatat, ka tirgi ir efektīvi, proti, piekrītiet efficient market teorijai?

Paldies par ieteikumu! Padomāšu.

Es neuzskatu, ka ir pilnībā pamatota t.s. strong form efficient market teorija – ka visas akciju cenas atspoguļo visu informāciju (publisko un privāto) un ir objektīvi pareizas. Tas ir pārspīlējums, kas noteikti nestrādā mazāk aktīvos tirgos vai gadījumos, kad ar konkrētu uzņēmumu notiek publiski vēl neizziņotas lietas.

Likvīdo lielo pasaules akciju tirgu gadījumā es redzu ļoti labu pamatojumu semi-strong teorijas versijai – ka cenas atspoguļo publisko informāciju un nav konsekventi iespējams izmantot analīzi, lai apsteigtu tirgus vidējos rādītājus. To parāda pētījumi par aktīvo līdzekļu pārvaldīšanu gadu desmitu laikā; konkrēti divas lietas:

– aktīvie pārvaldītāji lielā mērā pat pirms komisijām nespēj apsteigt tirgus vidējos rādītājus;
– ir ļoti maz indikāciju, ka pastāv “persistent skill” – t.i. fondi, kas vienā garā periodā ir priekšā, nākamā visticamāk nebūs priekšā, un pagātne neparedz nākotni.

Attiecīgi tos, kuriem izdodas apsteigt tirgu, vairāk nosaka veiksme, nekā prasmes. No šī mans secinājums ir šāds: centieni būt gudrākam par tirgu un panākt labāku rezultātu nav lietderīga laika pavadīšana. Pat lielajām Volstrītas bankām, bet it īpaši jau “mazajam investoram”.

Teorētiski izņēmums varētu būt mazi un mazāk likvīdi tirgi, kuros ir liels neizglītotu retail investoru īpatsvars (kas iegulda “uz aklo”) un maz profesionālo pārvaldītāju uzmanības. Ja šādu tirgu atrodi, tur ar pamata prasmēm varētu cerēt panākt labāku rezultātu nekā vidējais mazizglītotais ieguldītājs.

Un, protams, praktisks izņēmums ir arī algoritmiskie tirgoņi, kas pelna uz arbitrāžu mikrosekunžu laikā – bet tas parastajam ieguldītājam nav aktuāli.

Sveiks. Paldies par rakstu.
Gribu ieteikt tēmu rakstam 🙂 varbūt kādam būs interesanti.
Tu raksti: “Visa par tirgu zināmā informācija jau ir iekļauta akciju cenā”. Tā ir t.s. efficient market hypothesis, bet, cik es zinu, ir slaveni investori, kas tai līdz galam nepiekrīt, piemēram, Bafets. Es zinu, ka ir pat ar Nobela prēmiju atalgoti darbi, kas šo teoriju noliedz 🙂
Ja rakstu nevēlies taisīt, īsa atbilde būs laba.