Pusotru gadu nonstopā strādāju pie jauna uzņēmuma (INDEXO). Sanācis tāds darbaholiķa maratons. Vēlie vakari, nedēļas nogales, svētki. Šajos Ziemassvētkos pirmo reizi 7 dienas pēc kārtas pabūšu ārpus ofisa (vēl īsti nespēju noticēt).

Šis ir bijis viens no grūtākajiem laikiem manā dzīvē. Esmu daudz audzis, jo citas izvēles nebija.

Padalīšos ar trim atziņām no šī perioda. Kā jau rakstniekam, man šķiet, ka tās varētu noderēt arī citiem.

1. Uzmanības menedžments ir tikpat svarīgs kā laika menedžments.

Lai izveidotu jaunu uzņēmumu – it īpaši tādu licencētu, stingri regulētu uzņēmumu kā INDEXO – nepieciešams koordinēt simtiem uzdevumu un desmitiem cilvēku darbu. Jākoordinē:

• juristi,
• grāmatveži,
• programmētāji,
• dizaineri,
• tulkotāji,
• PR-isti un mārketinga cilvēki,
• u.c. partneri.

Visi strādā projekta labā. Visi grib atbildes, norādes, uzmanību. Tad vēl tev pašam jāraksta biznesa plāni, jāveido finanšu modeļi, jācep augšā bloga raksti, Facebook ieraksti un mājas lapas saturs, jāiet prezentēt projektu uzņēmumos un konferencēs.

Bez spēcīgām laika menedžmenta prasmēm tālu netiksi. Bet atklāju, ka ar laika menedžmentu nepietiek.

Ir labi prast noteikt prioritātes un saplānot darbu, lai laicīgi ar tām tiktu galā. Bet rezultātā tavs kalendārs sāk izskatīties kā raibs tepiķis, kur katras 15–30 minūtes tev ir jauns uzdevums. Dari vienu, tad nākamo, tad nākamo, tad nākamo, līdz pienāk 7 vai 8 vakarā, galva griežas un jāiet mājās.

Rezultātā tu esi ārkārtīgi veiksmīgs “mazo problēmiņu” risinātājs – bet zaudē spēju atkāpties, padomāt stratēģiski, tikt galā ar lielajām problēmām.

Izrādās, tas notiek neiroloģiskā līmenī

Meklējot risinājumu šai problēmai, uzdūros Cal Newport grāmatai Deep Work.

Tajā autors plaši un pārliecinoši apskata, kā mūsdienu tendence ļaut uzmanībai nepārtraukti lēkāt – no viena darbiņa uz epastu uz citu darbiņu uz Facebook uz epastu uz Twitter uz darbiņu uz Facebook utt. – pieradina smadzenes pie zemas kvalitātes, “sekla” darba darīšanas. Tiek izveidots pieradums, kuru pēc tam grūti mainīt.

Grāmatas saturu neatkārtošu – to ir vērts izlasīt pašam – bet minēšu principu, ko ieviesu savā ikdienā pēc tās izlasīšanas:

Sāku darbu stundu agrāk. No rīta atslēdzu epastu un veltu laiku kādam lielākam uzdevumam, kas prasa koncentrāciju – piemēram, jauns modelis, bloga raksts vai biznesa stratēģija. Tikai pēc tam pievēršos dienas “mazo” uzdevumu jūrai.

Rezultāts:

• rīta stundās radu būtisku pievienoto vērtību,
• iesāku dienu produktīvi, kas palīdz tā arī turpināt,
• dienas gaitā tieku galā gan ar lielajiem, gan mazajiem uzdevumiem.

2. Ja gribi būt produktīvs, atstāj darbu birojā.

Ja strādā no 9iem līdz 5iem piecas dienas nedēļā, tas nav tik svarīgi. Bet, ja tavs brīvais laiks ir vien dažas stundas nedēļas nogalē – un ja arī šo laiku pavadi, stresojot par biznesa problēmām, – tu izdegsi ļoti, ļoti ātri.

Dažbrīd jutu, ka esmu tam bīstami tuvu. Tādēļ meklēju risinājumus.

Man palīdzēja meditācijas aplikācija Headspace, kuru man ieteica pamēģināt Dāvis Suneps. Vispār esmu pārāk nepacietīgs, lai daudz meditētu. Arī Headspace ilgāk par 40 dienām lietot neizdevās. Tomēr šajā laikā iemācijos bišķi neitrālāk novērot savus domu procesus.

Pieeja principā vienkārša, bet grūti īstenojama. Kad sāku domāt par darbu, to atpazīstu. Necīnos ar savām domām, bet ļauju tām mierīgi “aizplūst prom” un atgriežos pie tobrīd aktuālā – vienalga, vai tā ir ģimene, grāmata vai kas cits.

Palīdz arī interneta atslēgšana vakaros un nedēļas nogalēs. Papildu ieguvums ir ne tikai atpūta no darba, bet arī atpūta no sociālo tīklu tukšajām kalorijām.

Rezultāts ir kvalitatīvāka atpūta, labākas attiecības – un produktīvāks darbs atpakaļ birojā.

3. Lai cīnītos ar negatīvismu, atceries savu misiju.

Ieviest pārmaiņas pensiju tirgū Latvijā ir grūti ne tikai praktisku iemeslu dēļ. Tas ir smags darbs arī psiholoģiskā līmenī.

Latvijas iedzīvotāji netic, ka par pensiju vispār ir vērts domāt. Daudzi ir apdedzinājušies ar Bankām Baltijām, Auseklīšiem un līdzīgiem veidojumiem. Citi ir noskaņoti lamāt jebko un jebkuru, kas saistīts ar finanšu nozari (vai uzņēmējdarbību kopumā). Katru dienu sociālajos tīklos mūs bombardē ar rupjībām, apvainojumiem, personīgiem “uzbraucieniem”.

Lai gan klātienē parasti cilvēki ir pozitīvāki – gandrīz visos 50+ semināros, ko pēdējo mēnešu laikā esmu vadījis, attieksme bijusi ļoti atsaucīga – vienreiz nācās arī noklausīties, kā mani sejā sauc par zagli un izskrien no telpas, aizcērtot aiz sevīm durvis. Konkrētais cilvēks bija zaudējis naudu kādā krāpnieciskā shēmā un to attiecināja uz visiem finanšu uzņēmumiem.

Savā dzīvē uz skatuves esmu kāpis simtiem reižu. Mani izsist no līdzsvara ir diezgan grūti. Augstāk minētajā gadījumā, cik atceros, pat nenosarku – vien mierīgi turpināju semināru.

Tomēr ilgtermiņā, ja klausies šo negativitāti dienu pēc dienas, tā sāk tevi grauzt no iekšpuses. Nav patīkami just, ka simtiem vai tūkstošiem cilvēku necieš tevi vai to, ko dari. Varu iedomāties, ka līdzīgi jūtas politiķi, it īpaši tie, kas patiesībā grib darīt kaut ko valsts labā (bet kurus lamā tāpat kā visus citus, nešķirojot).

Jā, palīdz tas, ka mūsu atbalstītāji ir entuziastiski. Meetup pasākumu pozitīvā enerģija mūs kārtīgi uzlādē. Tomēr, lai ilgtermiņā saglabātu pozitivitāti, nedrīkst balstīties uz atbalstu no ārpuses.

Tā vietā vajag nepārtraukti stāstīt sev pašam par savu misiju.

Nepietiek vien projekta sākumā apzināties, ka tas, ko tu dari, ir nepieciešams. Par to ir sev jāstāsta atkal un atkal, dienu no dienas un nedēļu no nedēļas. Par to ir jāatgādina arī kolēģiem un sadarbības partneriem, kuriem nākas saskarties ar sabiedrības neizpratni.

Dažu mēnešu laikā ar INDEXO esam izsaukuši konkurenci tirgū, kurš stagnēja četrpadsmit gadus. Sabiedrība aktīvi diskutē par pensijām, komisijas krītas, valsts veic pārmaiņas – 2. pensiju līmenis ir iekustējies.

Mūsu darbs ir jāturpina. Vēl joprojām liela sabiedrības daļa vispār netic, ka pensija būs vai līdz tai nodzīvosim – par savu uzkrājumu nerūpējas un papildus 2. pensiju līmenim neko nekrāj. Pasivitāte dominē. Ja mēs tagad pieklustu, nākamās pārmaiņas tirgū varētu sanākt gaidīt vēl padsmit gadus.

Šī apziņa ļauj man “nokratīt” uzbraucienus un negācijas un turpināt darbu.

Vai ir iespējams veselīgs darbaholisms?

Nezinu. Man darbaholisms noteikti nav pašmērķis. Tomēr, ceļot jaunu projektu, tas šķiet neizbēgams.

Lai šādā kontekstā izdzīvotu, augstāk minētās prasmes man šķiet kritiski svarīgas. Ja māki menedžēt savu uzmanību, atstāt darbu birojā un turēties pie savas misijas par spīti kritiķiem, tad veiksmes izredzes jau esi stipri paaugstinājis.

Ja vēlies uzzināt par INDEXO projektu vai palīdzēt mums sakārtot Latvijas finanšu vidi, dodies uz mūsu mājas lapu.

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

Ik pa brīdim kāds man jautā:

Gribu strādāt finansēs / rakstīt grāmatas / būt konsultants / strādāt ar smadzenēm.

Ko mācīties universitātē?

Mana atbilde gandrīz vienmēr ir viena un tā pati:

Mācies matemātiku, fiziku vai ķīmiju.

Studē inžinierzinātnes.

Apgūsti jebkuru eksakto specialitāti, kas tevi kaut nedaudz interesē. Pat, ja tai nav sakara ar darbu, ko gribi strādāt.

Kādēļ?

Lielā priekšrocība: eksaktajās zinātnēs katram uzdevumam ir viena pareizā atbilde.

Nevienu teorēmu uz labu laimi nepierādīsi.

Fizikas uzdevuma risinājums nebūs “varbūt A, bet jāapsver arī argumenti B un C”.

Pareizu ķīmijas reakciju neuzzīmēsi ar attieksmi “sākšu skicēt un gan jau kaut kā tikšu galā”.

Augstas kvalitātes eksakto zinātņu programma – tas ir labākais iespējamais treniņš cilvēka smadzenēm. Tas piespiež tev nomest ilūzijas par to, ka tu esi gudrs cilvēks un dzīvē visu saproti. Tu nonāc seju pret seju ar savu nezināšanu un savu intelektuālo slinkumu.

Tas var būt depresīvi.

Piemēram, slavenajā MIT universitātē ir problēma ar studentu pašnāvībām. Gudri bērni, kuri vienmēr bijuši labākie savā skolā, ierodas universitātē un atjēdzas: es neko nesaprotu, un vispār daudzi citi ir gudrāki par mani.

Ja pārvari sevi, tavas smadzenes vairs nekad nebūs tādas kā agrāk. Tu mācēsi risināt problēmas, nevis bēgt no tām. Un tu ticēsi savām spējām – nevis līmenī “esmu gudrs”, bet līmenī “esmu saskāries ar grūtām problēmām un ticis galā”.

Protams, ne jau viss ar šo pieeju ir tik skaisti. Mums eksaktajiem ir vērts atcerēties arī otru monētas pusi:

Lielais mīnuss: eksaktajās zinātnēs katram uzdevumam ir viena pareizā atbilde.

Cilvēki ar eksakto izglītību pierod domāt, ka visu dzīvē var izštukot un atrisināt kā mājasdarbu, iegūstot vienu pareizo atbildi.

Diemžēl dzīve tā nestrādā. Bizness, politika, reāls sociālais jautājums ir daudz sarežģītāks par jebkuru matemātisko vai zinātnisko modeli.

Tikai tāpēc vien, ka māki labi izrēķināt integrāli, tu neesi eksperts par to, kā pareizi mācīt bērnus, iekasēt nodokļus vai risināt Eiropas migrantu krīzi.

Arī eksaktajās zinātnēs lietas nav tik vienkāršas.

Mācību grāmatās uzdevumi parasti noformulēti tā, lai tiem varētu rast skaistas un elegantas atbildes. Bet tādas atrodamas vien izņēmuma gadījumos.

Ņūtona likumi ļauj skaisti aprakstīt divu kosmisko ķermeņu savstarpējo “deju” gravitācijas ietekmē. Tikko ķermeņi ir trīs, elegantie vienādojumi izjūk – mijiedarbība kļūst par sarežģītu.

Mākam aprakstīt perfektas sfēras vai stieņa elektromagnētisko lauku, bet kas notiek, kad jāapraksta kāds reāls priekšmets?

Jau zināms, ka tauriņa spārnu efektu otrā pasaules malā paredzēt nav iespējams.

Pēc skolas beigšanas, jāatcerās, ka pasaule nav teorētisks modelis grāmatā.

Atslēga ir izmantot analītiskās spējas, kuras tev dod eksaktās zinātnes – bet negaidīt, ka dzīvē atbildes būs tikpat vienkāršas un viennozīmīgas kā pie tāfeles.

Ko darīt, ja “matemātika nav priekš manis?”

Pirmkārt, vajag mazāk raudāt.

Ar retiem izņēmumiem – dabas talantiem – matemātika nav priekš neviena. Tā ir riktīgi grūta un prasa daudz darba. Vienam šis darbs veicas nedaudz vieglāk, citam grūtāk, bet smagi strādā visi.

“Matemātika nav priekš manis” ir atruna, kas ļauj nedarīt šo darbu.

Ja tiešām ar matemātiku neiet, visticamāk, kādā agrīnā posmā palaidi garām pamatzināšanas. Ja pamati nav ielikti, tad viss pārējais kļūst par ķīniešu ābeci.

Par laimi, nekad nav par vēlu šos robus labot. Mūsdienās ikvienam pieejami brīnišķīgi resursi. Piemēram, pamēģini šo Khan Academy algebras kursu.

Galvenais ir motivācija.

Jāsaprot, ka eksaktās zinātnes ir treniņš, kas noderēs jebkurā smadzeņu darbā. Tā ir kā svaru zāle intelektam.

Kad motivācija būs atrasta, tad arī process kļūs baudāms.

Pēdējā laikā vairs nespēju atbildēt uz lasītāju epastiem. Fiziski trūkst laika.

Tādēļ aicinu – ja vēlies uzdot kādu jautājumu, dari to komentāros. Ja nepaspēšu atbildēt es, cerams, atbildēs kāds cits.

Ja patiešām gribi noķert tieši mani, nāc uz INDEXO meetup pasākumiem (nākamais jau rīt). Pēc oficiālās daļas vienmēr palieku ilgāk un pļāpāju ar cilvēkiem. Pagājušoreiz spriedām veselu stundu. Parasti ir interesanti. Bet, protams, pasākumam ir mārketinga elements.

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (2-3 mēnesī). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

Kas atšķir darītājus no muldētājiem?

Kādēļ tik daudzi kritizē visu pēc kārtas – valdību, biznesu, mākslu, ko vien uziet – bet tik maz atrodas tādu, kas kaut ko gatavi darīt, lai uzlabotu apkārtējo pasauli?

Darītājiem jātiek cauri trīs stadijām.

Katrā stadijā ir savi izaicinājumi. Katrā stadijā atbirst liela daļa publikas. Turklāt bieži atbirst tieši jēdzīgie, apzinīgie.

Šodien par to, kādēļ tā ir – un kur rast apņēmību kļūt par darītāju.

1. stadija – domāt.

Lai radītu kaut ko jaunu, jāsaprot, kas pasaulē trūkst.

Protams, arī muldētājs tev cauru dienu skaidros pasaules nepilnības. Bet “viss ir slikti” ir pretstats kritiskai domāšanai.

Ja cilvēks uzskata, ka visi politiķi ir zagļi, visi uzņēmēji bandīti, visi ierēdņi liekēži, Latvijā neko neražo, skolotāji un ārsti nekompetenti (bet valdība viņiem par maz maksā), nodokļus maksāt nav jēgas (bet VID nedara savu darbu), un visi žurnālisti kalpo vai nu Lembergam, vai Sorosam, tas liecina ne jau par cilvēka intelekta trūkumu.

Šāda attieksme – varētu to saukt par Delfu komentāru pasaules skatījumu – ir intelektuālais slinkums.

Nosodīt visu bez izņēmuma ir viegli. Tas tev noņem jebkādu atbildību domāt vai iesaistīties.

Ja viss ir purvs, tad kāda jēga mēģināt ko mainīt? Vari dzīvot tālāk savā rūgtajā sulā, apmierināts ar apziņu, ka esi izdarījis visu iespējamo, lai dzīvotu labāk (t.i., neko).

Daudz grūtāk ir skatīties kritiski. Novērtēt – šeit ir problēmas, šo te derētu uzlabot, savukārt tas tur ir tīri okei, un lūk šeit lietas strādā forši. Turklāt ne pēc modeļa – Latvijā viss ir bedrē, bet, lūk Vācijā / Šveicē / Zviedrijā brīnišķīgi (arī tā ir atbildības nogrūšana). Kritiski vērtēt lietas ap mums ikdienā.

Domāt kritiski ir grūtāk ne tikai tādēļ, ka tas prasa gribasspēka tēriņu – un pētījumi rāda, ka gribasspēks ir ierobežots resurss. Tas ir grūtāk, jo atņem cilvēkam atrunu nekā nedarīšanai.

Cilvēks, kurš domā, saprot:

Pasaulē ir problēmas un ir risinājumi.

Jebkuram no mums ir iespēja risināt problēmas ap mums.

Ja neko neesi dzīvē sasniedzis, neviens cits pie tā nav vainīgs.

Kad cilvēks iemācās nebaidīties no šīm atziņām, bet tās pieņem, viņš ir gatavs pacelties nākamajā stadijā.

2. stadija – runāt (nevis muldēt).

Lai risinātu spiedīgās problēmas ap mums, tikai dažkārt pietiek ar formulu “domāts – darīts!” Biežāk ar viena cilvēka rīcību nepietiek. Nepieciešams iekustināt domubiedrus, komandu vai pat sabiedrību. Pārliecināt mērķauditoriju par savu vīziju.

Lai to darītu, ir jārunā – skaidri, skaļi, pārliecinoši.

Turklāt, atšķirībā no muldētāja, nepietiek tikai nokritizēt. Ja kritizē esošo lietu kārtību, tev jāpiedāvā alternatīva.

Šajā stadijā daudzi domātāji – sapņotāji – aplaužas. Viņus aptur bailes no nesapratnes, kritikas, nosodījuma.

Jā, arī tevi kritizēs.

Tevi kritizēs:

1. muldētāji. Tie, kuri kritizē visu un visus, “apkakās” arī tevi – vien par to, ka atļāvies izpaust viedokli, kas nav tīrs nihilisms. Paviesojies tajos pašos Delfu komentāros, lai saprastu, kas tevi gaida.

Ja kritizētu tikai muldētāji, to būtu viegli panest. Daudz grūtāk pieņemt to, ka tevi kritizēs:

2. konservatīvie. Tie, kuri baidās no pārmaiņām. Tie, kuriem ir izdevīga esošā lietu kārtība. Tie, kurus kaitina skaļi runātāji vai uzdrīkstēšanās.

3. atšķirīgie. Tie, kuriem ir cits pasaules skatījums. Tie, kuri fundamentāli nepiekrīt, ka tava pasaules vīzija ir laba, vērtīga vai atbalstāma.

Dažkārt trešajā kategorijā ietilps jēdzīgi, saprātīgi, gudri cilvēki. Tur var gadīties arī tavi draugi un paziņas. Ļoti iespējams, arī cilvēki, kurus uzskati par autoritātēm. Dzirdēt viņu kritiku vai pat nosodījumu nebūs viegli.

Bez kritikas tu neko nesasniegsi.

Ja gribi kaut ko šajā pasaulē mainīt, tev ir jābūt gatavam kritikai – jāsaprot, ka tā ir neizbēgama – un jārīkojas par spīti tai.

Par laimi, šodien par nepareizu viedokli vairs sārtā nevienu nededzina – vismaz ne Eiropā.

3. stadija – darīt.

Ja saprātīgu runātāju vēl ir samērā daudz, tad jēdzīgu darītāju ir daudz mazāk. Kāpēc?

Daļēji tādēļ, ka darīt, patiešām censties izmainīt pasauli, ir drausmīgi grūti. Uzcelt jaunu uzņēmumu, organizāciju vai politisku kustību prasa gadus smaga darba un pūļu.

Daļēji tādēļ, ka baidies izgāzties uz publiskas skatuves.

Bet, manuprāt, bieži šie divi nav izšķirošie faktori.

Manuprāt, daudzus jēdzīgus cilvēkus no darīšanas attur kas cits:

Atbildības sajūta.

Varbūt tu no sirds tici tam, ko gribētu panākt. Tomēr tu neesi nekļūdīgs. Tu nevari paredzēt nākotni. Tu nezini, kā mainīsies pasaule, tirgus, politiskā vide. Tu nezini, kādas problēmas var parādīties ap stūri.

Tu nevari garantēt, ka tava iniciatīva pilnīgi noteikti izdosies.

Tādēļ tu baidies pievilt citus:

1. Pievilt savus sekotājus, draugus un paziņas, kuri tev uzticēsies un darīs, ko tu iesaki,

2. Pievilt investorus un komandu, kuri ieguldīs savus līdzekļus vai darba gadus tavas vīzijas īstenošanai,

3. Pievilt savu ģimeni, kura gadiem ilgi tevi redzēs tikai vēlos vakaros.

Veidojas paradokss. Jo lielāka ir cilvēka atbildības sajūta, jo smagāka kļūst šī atbildības nasta, un jo grūtāk ir saņemties un darīt. Tādēļ pārāk daudzi no pasaules aktīvākajiem darītājiem ir neskrupulozi, bezatbildīgi vai pat amorāli cilvēki.

Šajā atziņā arī ir atslēga problēmas pārvarēšanai.

Ja tu jūti atbildību, tas ir signāls, ka ar tevi viss ir kārtībā.

Rīkojies. Ja paliksi malā, tavā vietā rīkosies kāds, kurš atbildību nejūt.

Visu labo, kas pasaulē sasniegts, sasniedza tādi paši cilvēki kā tu.

Arī viņi nezināja, vai izdosies. Arī viņi nemācēja paredzēt nākotni un visus tās riskus. Bet viņi rīkojās.

Ja neizdosies, tu zināsi, ka patiešām darīji visu, kas bija tavos spēkos.

Bet varbūt, ka tev izdosies mainīt apkārtējo vidi – padarīt to kaut nedaudz labāku. Ko vairāk varam cerēt savā dzīvē sasniegt?

Pakalpojumu pārdošanas svētais grāls ir unsolicited referrals: klients tevi iesaka citam bez skubināšanas vai cita veida motivācijas. Kā to panākt?

Nezinu burvju formulu, bet es zinu, kas nostrādā uz mani. Tas ir – zinu, kas nepieciešams, lai es pats pakalpojumu sniedzēju steigtos ieteikt citam.

Lieta vienkārša. Piedāvā man risinājumus, nevis pakalpojumus.

Klientu neinteresē tava pakalpojuma specifikācija

Pēdējā gada laikā, praktiski no nulles ceļot jaunu biznesu, nācies sadarboties ar gana daudz dažāda veida pakalpojumu sniedzējiem. Juristiem, grāmatvežiem, datoristiem, dizaineriem, mārketinga cilvēkiem un tā tālāk.

Ja ir viena lieta, kas mani reāli kaitina, tā ir saruna pēc shēmas:

Es: Man vajag kastīti ar apaļu vāciņu.

Partneris: Tas nebūs iespējams. Kastītēm ir kantaini vāciņi. Lūk, specifikācija, kas to pierāda.

Es: Bet es taču esmu redzējis kastītes ar apaļiem vāciņiem.

Partneris: Nevar būt.

Es: Rekur ir bilde.

Partneris: Ā, bet tā taču ir kārbiņa, nevis kastīte. Tad jums vajag kārbiņu?

Es: . . .

Diemžēl šādas sarunas man ir gandrīz katru dienu.

Šķet, cilvēks kaut kādā brīdī sev galvā definējis – es piedāvāju pakalpojumus X, Y, Z ar tādu un tādu specifikāciju. Kad tu atnāc ar vajadzību, cilvēks pārbauda, vai vajadzība precīzi atbilst X, Y, vai Z. Ja neatbilst, tad ar lielu entuziasmu metas skaidrot, kādēļ tas, ko prasi, ir neiespējami.

Saprotu, ka tā var atļauties strādāt dažās vecomdīgās valsts sektora iestādēs. Tev par īpaši labi izdarītu darbu neviens prēmijas nemaksās, bet meklēt radošus risinājumus – potenciāli risks. Ja nu kāds sāk sūdzēties? Turklāt taviem “klientiem” nav citas izvēles, kā vien sadzīvot ar tevis izvēlēto darba kārtību.

Privātajā sektorā tāda pieeja ir bezcers.

No pēdējā gada pieredzes varētu nosaukt vairākus pakalpojumu sniedzējus, kuri savu darbu izdarījuši ļoti labi – bet kurus nesteidzos ieteikt citiem.

Jā, darbu rezultāts tiešām pārliecinošs. Ja man jautātu par viņiem, teiktu, ka cilvēki zina, ko dara. Bet teiktu arī, ka viņiem viss soli pa solim jāpasaka priekšā. Reakcija uz katru lūgumu ir iebilde, un tad tev pašam jāštuko, kā šo iebildi apiet.

Kam priekš tā ir laiks?

Meklēt risinājumu ir pakalpojumu sniedzēja darbs.

Klients bieži atnāk un prasa konkrētu risinājumu – teiksim, platleņķa lēcu burunduku fotogrāfēšanai.

Pakalpojuma sniedzējs uzreiz redz – platleņķa lēca burundukus fotogrāfēt nepalīdzēs. Tas ir galīgi garām.

Pareizā reakcija šajā brīdī nav teikt “Platleņķa lēca neder. Tu taču vispār neesi izpētījis burunduku fotogrāfēšanas pamatus.” Un tad gaidīt sakrustotām rokām, kamēr klients uzdos jautājumus un no tevis lēnām izvilks, kāda tad īsti lēca ir vajadzīga.

Klientam nav jāzin burunduku fotogrāfēšanas pamati. Burunduki ir tavs lauciņš. Tava ekspertīze.

Šis nav brīdis parādīt klientam, ka tu vairāk par viņu saproti no burundukiem.

Šis ir brīdis palīdzēt klientam forši safočēt burundukus, lai viņš laimīgs tevi ieteiktu arī citiem mazu spalvainu dzīvnieciņu entuziastiem.

Tādēļ aizmirsti par pakalpojumu piedāvāšanu.

Tu nepiedāvā pakalpojumus X, Y vai Z.

Tu risini klientu problēmas.

Iesaku pieturēties pie dažiem vienkāršiem principiem:

1. Kad klients pieprasa risinājumu, vispirms pārliecinies, ka tu saproti problēmu. Uzdod jautājumus un klausies.
2. Ja jāsaka – “šāds risinājums nav iespējams” – piedāvā pārdomātu alternatīvu, kas atrisina patieso cilvēka problēmu. Izštuko, kā vari sakombinēt savas prasmes un iespējas, lai palīdzētu.
3. Ja nevari piedāvāt ne risinājumu, ne alternatīvu, iesaki kādu, kas to varēs.

Ja pieturēsies pie šiem trim principiem, būs jāievēro arī ceturtais:

4. Turi savu telefonu uzlādētu.

Jo jauni klienti zvanīs un zvanīs.

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!