Ik pa brīdim kāds man jautā:

Gribu strādāt finansēs / rakstīt grāmatas / būt konsultants / strādāt ar smadzenēm.

Ko mācīties universitātē?

Mana atbilde gandrīz vienmēr ir viena un tā pati:

Mācies matemātiku, fiziku vai ķīmiju.

Studē inžinierzinātnes.

Apgūsti jebkuru eksakto specialitāti, kas tevi kaut nedaudz interesē. Pat, ja tai nav sakara ar darbu, ko gribi strādāt.

Kādēļ?

Lielā priekšrocība: eksaktajās zinātnēs katram uzdevumam ir viena pareizā atbilde.

Nevienu teorēmu uz labu laimi nepierādīsi.

Fizikas uzdevuma risinājums nebūs “varbūt A, bet jāapsver arī argumenti B un C”.

Pareizu ķīmijas reakciju neuzzīmēsi ar attieksmi “sākšu skicēt un gan jau kaut kā tikšu galā”.

Augstas kvalitātes eksakto zinātņu programma – tas ir labākais iespējamais treniņš cilvēka smadzenēm. Tas piespiež tev nomest ilūzijas par to, ka tu esi gudrs cilvēks un dzīvē visu saproti. Tu nonāc seju pret seju ar savu nezināšanu un savu intelektuālo slinkumu.

Tas var būt depresīvi.

Piemēram, slavenajā MIT universitātē ir problēma ar studentu pašnāvībām. Gudri bērni, kuri vienmēr bijuši labākie savā skolā, ierodas universitātē un atjēdzas: es neko nesaprotu, un vispār daudzi citi ir gudrāki par mani.

Ja pārvari sevi, tavas smadzenes vairs nekad nebūs tādas kā agrāk. Tu mācēsi risināt problēmas, nevis bēgt no tām. Un tu ticēsi savām spējām – nevis līmenī “esmu gudrs”, bet līmenī “esmu saskāries ar grūtām problēmām un ticis galā”.

Protams, ne jau viss ar šo pieeju ir tik skaisti. Mums eksaktajiem ir vērts atcerēties arī otru monētas pusi:

Lielais mīnuss: eksaktajās zinātnēs katram uzdevumam ir viena pareizā atbilde.

Cilvēki ar eksakto izglītību pierod domāt, ka visu dzīvē var izštukot un atrisināt kā mājasdarbu, iegūstot vienu pareizo atbildi.

Diemžēl dzīve tā nestrādā. Bizness, politika, reāls sociālais jautājums ir daudz sarežģītāks par jebkuru matemātisko vai zinātnisko modeli.

Tikai tāpēc vien, ka māki labi izrēķināt integrāli, tu neesi eksperts par to, kā pareizi mācīt bērnus, iekasēt nodokļus vai risināt Eiropas migrantu krīzi.

Arī eksaktajās zinātnēs lietas nav tik vienkāršas.

Mācību grāmatās uzdevumi parasti noformulēti tā, lai tiem varētu rast skaistas un elegantas atbildes. Bet tādas atrodamas vien izņēmuma gadījumos.

Ņūtona likumi ļauj skaisti aprakstīt divu kosmisko ķermeņu savstarpējo “deju” gravitācijas ietekmē. Tikko ķermeņi ir trīs, elegantie vienādojumi izjūk – mijiedarbība kļūst par sarežģītu.

Mākam aprakstīt perfektas sfēras vai stieņa elektromagnētisko lauku, bet kas notiek, kad jāapraksta kāds reāls priekšmets?

Jau zināms, ka tauriņa spārnu efektu otrā pasaules malā paredzēt nav iespējams.

Pēc skolas beigšanas, jāatcerās, ka pasaule nav teorētisks modelis grāmatā.

Atslēga ir izmantot analītiskās spējas, kuras tev dod eksaktās zinātnes – bet negaidīt, ka dzīvē atbildes būs tikpat vienkāršas un viennozīmīgas kā pie tāfeles.

Ko darīt, ja “matemātika nav priekš manis?”

Pirmkārt, vajag mazāk raudāt.

Ar retiem izņēmumiem – dabas talantiem – matemātika nav priekš neviena. Tā ir riktīgi grūta un prasa daudz darba. Vienam šis darbs veicas nedaudz vieglāk, citam grūtāk, bet smagi strādā visi.

“Matemātika nav priekš manis” ir atruna, kas ļauj nedarīt šo darbu.

Ja tiešām ar matemātiku neiet, visticamāk, kādā agrīnā posmā palaidi garām pamatzināšanas. Ja pamati nav ielikti, tad viss pārējais kļūst par ķīniešu ābeci.

Par laimi, nekad nav par vēlu šos robus labot. Mūsdienās ikvienam pieejami brīnišķīgi resursi. Piemēram, pamēģini šo Khan Academy algebras kursu.

Galvenais ir motivācija.

Jāsaprot, ka eksaktās zinātnes ir treniņš, kas noderēs jebkurā smadzeņu darbā. Tā ir kā svaru zāle intelektam.

Kad motivācija būs atrasta, tad arī process kļūs baudāms.

Pēdējā laikā vairs nespēju atbildēt uz lasītāju epastiem. Fiziski trūkst laika.

Tādēļ aicinu – ja vēlies uzdot kādu jautājumu, dari to komentāros. Ja nepaspēšu atbildēt es, cerams, atbildēs kāds cits.

Ja patiešām gribi noķert tieši mani, nāc uz INDEXO meetup pasākumiem (nākamais jau rīt). Pēc oficiālās daļas vienmēr palieku ilgāk un pļāpāju ar cilvēkiem. Pagājušoreiz spriedām veselu stundu. Parasti ir interesanti. Bet, protams, pasākumam ir mārketinga elements.

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (2-3 mēnesī). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

Kas atšķir darītājus no muldētājiem?

Kādēļ tik daudzi kritizē visu pēc kārtas – valdību, biznesu, mākslu, ko vien uziet – bet tik maz atrodas tādu, kas kaut ko gatavi darīt, lai uzlabotu apkārtējo pasauli?

Darītājiem jātiek cauri trīs stadijām.

Katrā stadijā ir savi izaicinājumi. Katrā stadijā atbirst liela daļa publikas. Turklāt bieži atbirst tieši jēdzīgie, apzinīgie.

Šodien par to, kādēļ tā ir – un kur rast apņēmību kļūt par darītāju.

1. stadija – domāt.

Lai radītu kaut ko jaunu, jāsaprot, kas pasaulē trūkst.

Protams, arī muldētājs tev cauru dienu skaidros pasaules nepilnības. Bet “viss ir slikti” ir pretstats kritiskai domāšanai.

Ja cilvēks uzskata, ka visi politiķi ir zagļi, visi uzņēmēji bandīti, visi ierēdņi liekēži, Latvijā neko neražo, skolotāji un ārsti nekompetenti (bet valdība viņiem par maz maksā), nodokļus maksāt nav jēgas (bet VID nedara savu darbu), un visi žurnālisti kalpo vai nu Lembergam, vai Sorosam, tas liecina ne jau par cilvēka intelekta trūkumu.

Šāda attieksme – varētu to saukt par Delfu komentāru pasaules skatījumu – ir intelektuālais slinkums.

Nosodīt visu bez izņēmuma ir viegli. Tas tev noņem jebkādu atbildību domāt vai iesaistīties.

Ja viss ir purvs, tad kāda jēga mēģināt ko mainīt? Vari dzīvot tālāk savā rūgtajā sulā, apmierināts ar apziņu, ka esi izdarījis visu iespējamo, lai dzīvotu labāk (t.i., neko).

Daudz grūtāk ir skatīties kritiski. Novērtēt – šeit ir problēmas, šo te derētu uzlabot, savukārt tas tur ir tīri okei, un lūk šeit lietas strādā forši. Turklāt ne pēc modeļa – Latvijā viss ir bedrē, bet, lūk Vācijā / Šveicē / Zviedrijā brīnišķīgi (arī tā ir atbildības nogrūšana). Kritiski vērtēt lietas ap mums ikdienā.

Domāt kritiski ir grūtāk ne tikai tādēļ, ka tas prasa gribasspēka tēriņu – un pētījumi rāda, ka gribasspēks ir ierobežots resurss. Tas ir grūtāk, jo atņem cilvēkam atrunu nekā nedarīšanai.

Cilvēks, kurš domā, saprot:

Pasaulē ir problēmas un ir risinājumi.

Jebkuram no mums ir iespēja risināt problēmas ap mums.

Ja neko neesi dzīvē sasniedzis, neviens cits pie tā nav vainīgs.

Kad cilvēks iemācās nebaidīties no šīm atziņām, bet tās pieņem, viņš ir gatavs pacelties nākamajā stadijā.

2. stadija – runāt (nevis muldēt).

Lai risinātu spiedīgās problēmas ap mums, tikai dažkārt pietiek ar formulu “domāts – darīts!” Biežāk ar viena cilvēka rīcību nepietiek. Nepieciešams iekustināt domubiedrus, komandu vai pat sabiedrību. Pārliecināt mērķauditoriju par savu vīziju.

Lai to darītu, ir jārunā – skaidri, skaļi, pārliecinoši.

Turklāt, atšķirībā no muldētāja, nepietiek tikai nokritizēt. Ja kritizē esošo lietu kārtību, tev jāpiedāvā alternatīva.

Šajā stadijā daudzi domātāji – sapņotāji – aplaužas. Viņus aptur bailes no nesapratnes, kritikas, nosodījuma.

Jā, arī tevi kritizēs.

Tevi kritizēs:

1. muldētāji. Tie, kuri kritizē visu un visus, “apkakās” arī tevi – vien par to, ka atļāvies izpaust viedokli, kas nav tīrs nihilisms. Paviesojies tajos pašos Delfu komentāros, lai saprastu, kas tevi gaida.

Ja kritizētu tikai muldētāji, to būtu viegli panest. Daudz grūtāk pieņemt to, ka tevi kritizēs:

2. konservatīvie. Tie, kuri baidās no pārmaiņām. Tie, kuriem ir izdevīga esošā lietu kārtība. Tie, kurus kaitina skaļi runātāji vai uzdrīkstēšanās.

3. atšķirīgie. Tie, kuriem ir cits pasaules skatījums. Tie, kuri fundamentāli nepiekrīt, ka tava pasaules vīzija ir laba, vērtīga vai atbalstāma.

Dažkārt trešajā kategorijā ietilps jēdzīgi, saprātīgi, gudri cilvēki. Tur var gadīties arī tavi draugi un paziņas. Ļoti iespējams, arī cilvēki, kurus uzskati par autoritātēm. Dzirdēt viņu kritiku vai pat nosodījumu nebūs viegli.

Bez kritikas tu neko nesasniegsi.

Ja gribi kaut ko šajā pasaulē mainīt, tev ir jābūt gatavam kritikai – jāsaprot, ka tā ir neizbēgama – un jārīkojas par spīti tai.

Par laimi, šodien par nepareizu viedokli vairs sārtā nevienu nededzina – vismaz ne Eiropā.

3. stadija – darīt.

Ja saprātīgu runātāju vēl ir samērā daudz, tad jēdzīgu darītāju ir daudz mazāk. Kāpēc?

Daļēji tādēļ, ka darīt, patiešām censties izmainīt pasauli, ir drausmīgi grūti. Uzcelt jaunu uzņēmumu, organizāciju vai politisku kustību prasa gadus smaga darba un pūļu.

Daļēji tādēļ, ka baidies izgāzties uz publiskas skatuves.

Bet, manuprāt, bieži šie divi nav izšķirošie faktori.

Manuprāt, daudzus jēdzīgus cilvēkus no darīšanas attur kas cits:

Atbildības sajūta.

Varbūt tu no sirds tici tam, ko gribētu panākt. Tomēr tu neesi nekļūdīgs. Tu nevari paredzēt nākotni. Tu nezini, kā mainīsies pasaule, tirgus, politiskā vide. Tu nezini, kādas problēmas var parādīties ap stūri.

Tu nevari garantēt, ka tava iniciatīva pilnīgi noteikti izdosies.

Tādēļ tu baidies pievilt citus:

1. Pievilt savus sekotājus, draugus un paziņas, kuri tev uzticēsies un darīs, ko tu iesaki,

2. Pievilt investorus un komandu, kuri ieguldīs savus līdzekļus vai darba gadus tavas vīzijas īstenošanai,

3. Pievilt savu ģimeni, kura gadiem ilgi tevi redzēs tikai vēlos vakaros.

Veidojas paradokss. Jo lielāka ir cilvēka atbildības sajūta, jo smagāka kļūst šī atbildības nasta, un jo grūtāk ir saņemties un darīt. Tādēļ pārāk daudzi no pasaules aktīvākajiem darītājiem ir neskrupulozi, bezatbildīgi vai pat amorāli cilvēki.

Šajā atziņā arī ir atslēga problēmas pārvarēšanai.

Ja tu jūti atbildību, tas ir signāls, ka ar tevi viss ir kārtībā.

Rīkojies. Ja paliksi malā, tavā vietā rīkosies kāds, kurš atbildību nejūt.

Visu labo, kas pasaulē sasniegts, sasniedza tādi paši cilvēki kā tu.

Arī viņi nezināja, vai izdosies. Arī viņi nemācēja paredzēt nākotni un visus tās riskus. Bet viņi rīkojās.

Ja neizdosies, tu zināsi, ka patiešām darīji visu, kas bija tavos spēkos.

Bet varbūt, ka tev izdosies mainīt apkārtējo vidi – padarīt to kaut nedaudz labāku. Ko vairāk varam cerēt savā dzīvē sasniegt?

Pakalpojumu pārdošanas svētais grāls ir unsolicited referrals: klients tevi iesaka citam bez skubināšanas vai cita veida motivācijas. Kā to panākt?

Nezinu burvju formulu, bet es zinu, kas nostrādā uz mani. Tas ir – zinu, kas nepieciešams, lai es pats pakalpojumu sniedzēju steigtos ieteikt citam.

Lieta vienkārša. Piedāvā man risinājumus, nevis pakalpojumus.

Klientu neinteresē tava pakalpojuma specifikācija

Pēdējā gada laikā, praktiski no nulles ceļot jaunu biznesu, nācies sadarboties ar gana daudz dažāda veida pakalpojumu sniedzējiem. Juristiem, grāmatvežiem, datoristiem, dizaineriem, mārketinga cilvēkiem un tā tālāk.

Ja ir viena lieta, kas mani reāli kaitina, tā ir saruna pēc shēmas:

Es: Man vajag kastīti ar apaļu vāciņu.

Partneris: Tas nebūs iespējams. Kastītēm ir kantaini vāciņi. Lūk, specifikācija, kas to pierāda.

Es: Bet es taču esmu redzējis kastītes ar apaļiem vāciņiem.

Partneris: Nevar būt.

Es: Rekur ir bilde.

Partneris: Ā, bet tā taču ir kārbiņa, nevis kastīte. Tad jums vajag kārbiņu?

Es: . . .

Diemžēl šādas sarunas man ir gandrīz katru dienu.

Šķet, cilvēks kaut kādā brīdī sev galvā definējis – es piedāvāju pakalpojumus X, Y, Z ar tādu un tādu specifikāciju. Kad tu atnāc ar vajadzību, cilvēks pārbauda, vai vajadzība precīzi atbilst X, Y, vai Z. Ja neatbilst, tad ar lielu entuziasmu metas skaidrot, kādēļ tas, ko prasi, ir neiespējami.

Saprotu, ka tā var atļauties strādāt dažās vecomdīgās valsts sektora iestādēs. Tev par īpaši labi izdarītu darbu neviens prēmijas nemaksās, bet meklēt radošus risinājumus – potenciāli risks. Ja nu kāds sāk sūdzēties? Turklāt taviem “klientiem” nav citas izvēles, kā vien sadzīvot ar tevis izvēlēto darba kārtību.

Privātajā sektorā tāda pieeja ir bezcers.

No pēdējā gada pieredzes varētu nosaukt vairākus pakalpojumu sniedzējus, kuri savu darbu izdarījuši ļoti labi – bet kurus nesteidzos ieteikt citiem.

Jā, darbu rezultāts tiešām pārliecinošs. Ja man jautātu par viņiem, teiktu, ka cilvēki zina, ko dara. Bet teiktu arī, ka viņiem viss soli pa solim jāpasaka priekšā. Reakcija uz katru lūgumu ir iebilde, un tad tev pašam jāštuko, kā šo iebildi apiet.

Kam priekš tā ir laiks?

Meklēt risinājumu ir pakalpojumu sniedzēja darbs.

Klients bieži atnāk un prasa konkrētu risinājumu – teiksim, platleņķa lēcu burunduku fotogrāfēšanai.

Pakalpojuma sniedzējs uzreiz redz – platleņķa lēca burundukus fotogrāfēt nepalīdzēs. Tas ir galīgi garām.

Pareizā reakcija šajā brīdī nav teikt “Platleņķa lēca neder. Tu taču vispār neesi izpētījis burunduku fotogrāfēšanas pamatus.” Un tad gaidīt sakrustotām rokām, kamēr klients uzdos jautājumus un no tevis lēnām izvilks, kāda tad īsti lēca ir vajadzīga.

Klientam nav jāzin burunduku fotogrāfēšanas pamati. Burunduki ir tavs lauciņš. Tava ekspertīze.

Šis nav brīdis parādīt klientam, ka tu vairāk par viņu saproti no burundukiem.

Šis ir brīdis palīdzēt klientam forši safočēt burundukus, lai viņš laimīgs tevi ieteiktu arī citiem mazu spalvainu dzīvnieciņu entuziastiem.

Tādēļ aizmirsti par pakalpojumu piedāvāšanu.

Tu nepiedāvā pakalpojumus X, Y vai Z.

Tu risini klientu problēmas.

Iesaku pieturēties pie dažiem vienkāršiem principiem:

1. Kad klients pieprasa risinājumu, vispirms pārliecinies, ka tu saproti problēmu. Uzdod jautājumus un klausies.
2. Ja jāsaka – “šāds risinājums nav iespējams” – piedāvā pārdomātu alternatīvu, kas atrisina patieso cilvēka problēmu. Izštuko, kā vari sakombinēt savas prasmes un iespējas, lai palīdzētu.
3. Ja nevari piedāvāt ne risinājumu, ne alternatīvu, iesaki kādu, kas to varēs.

Ja pieturēsies pie šiem trim principiem, būs jāievēro arī ceturtais:

4. Turi savu telefonu uzlādētu.

Jo jauni klienti zvanīs un zvanīs.

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

Bieži dzirdu vaimanas, ka viss pasaulē notiek caur pazīšanos. Ja nepazīsi “īstos cilvēkus”, tālu dzīvē netiksi.

Pietiek gaudot. Jā, pazīšanās ir svarīga. Un tas ir pareizi. Cilvēki uzticas cilvēkiem, kurus pazīst. Ja tu kādu nepazīsti, kā vari zināt, ko no viņa gaidīt? Kā vari zināt, ka tevi “nepiečakarēs”?

Tas, ka veiksmei vajag pazīt īstos cilvēkus, nav problēma. Nedzīvojam kastu sistēmā vai feodālajā laikmetā. Nekas tev netraucē tos “īstos cilvēkus” iepazīt.

Pieņemsim, ka tu gribi ielauzties kādā nozarē.

Tā varētu būt Volstrīta, rakstniecība, loģistika, politika, būvniecība, nav svarīgi – jebkura nozare, kurā bez paziņām tālu tikt grūti.

Lūk, trīs paņēmieni, kā izveidot šajā nozarē paziņu loku:

1. Tiešais kontakts

Izveido sarakstu (vēlams, garu) ar viedokļa līderiem vai “bīdītājiem” nozarē.

Tad sameklē šo cilvēku kontaktinformāciju.

Tas nav grūti. Uzņēmumos epasta adreses bieži seko formulai. Sekretāres var pierunāt iedot epastu vai tālruņa numuru. Citus ļaudis iespējams atrast sociālajos tīklos vai personīgajās mājaslapās. Ja nekas cits nestrādā, derēs arī fiziska darbavietas adrese, lai nosūtītu vēstuli.

Uzmanību: pirmajam kontaktam izmanto e-pastu, telefonu vai vēstuli. Nekļūsti par stalkeri.

Uzrunā cilvēku pēc formulas:

Labdien,

esmu tāds un tāds. Cenšos uzsākt darbību X nozarē. Apbrīnoju jūsu sasniegumus Y un Z ( jo konkrētāk, jo labāk).

Vai Jums gadījumā būtu 15 minūtes laika, lai padalītos ar padomu jaunpienācējam nozarē?

Varam sazvanīties, vai arī uzaicinu Jūs uz kafiju vai pusdienām.

Ar cieņu,

Toms

Neprasi uzreiz palīdzību, kas prasa būtisku laiku, pūles vai naudu. Tu cilvēkam esi svešinieks – varbūt blēdis, varbūt kaut ko mēģini pārdot. Kādēļ lai cilvēks atbildētu?

Viss, ko gribi panākt, ir kontakts – tikšanās vai vismaz zvans.

Protams, ne visi atbildēs pozitīvi. Tomēr, ja tavs mērķu saraksts ir gana garš, izdosies sarunāt jēdzīgu skaitu tikšanos.

Aizej un satiecies. Arī šeit neko nepārdod vai neprasi (izņemot padomu). Mērķis – iepazīt cilvēku, iepazīstināt ar sevi, un atstāt interesantu / sakoptu / kompetentu iespaidu.

Nu, lūk, jūs esat kontaktā. Vēl dažas kontakta reizes un cilvēks jau tevi uzskatīs par paziņu.

Atkārto pārdesmit reizes un tev būs labs paziņu loks nozarē.

2. Small talk un tradicionālā tīklošanās

Ej uz saviesīgiem pasākumiem un iepazīsties ar svešiniekiem, izmantojot small talk vai saviesīgās sarunas.

Latvietim doma par šo paņēmienu parasti izsauc šādu reakciju:

Kamēr vajadzīgā reakcija būtu šāda:

Arī man ši lieta nenāk dabiski. Biju spiests kārtīgi sevi lauzt, lai to iemācītos – bet tiku galā. Izveidoju tādu kā small talk algoritmu, kas ļauj arī kautrīgam introvertam iepazīties ar pilnīgu svešinieku. Vienā brīdī pat vadīju kursus par šo tēmu.

Kādreiz uzrakstīšu plašāku rakstu, bet pamata mehānisms:

• Ierodies sagatavojies. Zini, kas par pasākumu, kas organizē, kādi jaunumi ir nozarē, kādas varētu būt sarunu tēmas.
• Zini, kurā brīdī un ar ko var uzsākt sarunu. Vislabāk, ja cilvēks ir viens un ar atvērtu ķermeņa valodu – iespējams, pēta uzkodu galdu vai kādu gleznu pie sienas.
• Uzsāc sarunu ar komentāru un/vai jautājumu par kaut ko, kas šobrīd redzams, dzirdams, sajūtams jums abiem. Par gleznu, maizītēm, pasākuma saturu, mūziku fonā, lekciju, kuru nopat klausījāties, utt. utml.

Nav jābūt pārgudram. “Kā jums šī glezna?” arī var būt labs sarunas iesākums.

• Kad runā ar svešinieku, sarunas sākums ir kā purvs, kuram jātiek pāri. Mēģini uztaustīt tematu, kurš jums abiem šķiet interesants.
• Mērķis: atrast kaut ko, kas jums ir kopīgs, bet kas jūs padara atšķirīgus no apkārtējiem. Piemēram: abi brīvajā laikā spēlējat hokeju. Tas ļaus tev palikt atmiņā ar pozitīvu pieskaņu – jo tu esi “savējais” .
• Nobeidz sarunu, pirms esi apnicis.
• Pirmajai sarunai jāpanāk tikai trīs lietas: tev jāuzzina, kas ir otrs cilvēks; otram cilvēkam jāuzzina, kas esi tu; otram cilvēkam par tevi jāpaliek pozitīvam iespaidam.

Šis paņēmiens prasa daudz darba, laika un uzdrīkstēšanās. Bet tas labi strādā.

3. Lai kalns nāk pie Muhameda.

Mans mīļākais paņēmiens – jo no manis prasa mazāko proaktīvo darbību – ir trešais. Tas gan strādās tikai, ja tev jau ir labs zināšanu līmenis par nozari.

Tas ir: publiski piesaki sevi kā jomas speciālistu. Publicē grāmatu. Raksti blogu. Taisi podkāstu. Lasi lekcijas par tēmu.

Ja darīsi to veiksmīgi, cilvēki paši steigsies ar tevi iepazīties.

Kopš sāku rakstīt šo blogu, saņemu 4-5 epastus nedēļā no dažādiem cilvēkiem, kas vēlas pazīties. Ar daudziem esmu ticies. To skaitā ir gan uzņēmumu vadītāji, gan finanšu iestāžu darbinieki, gan citi cilvēki ar interesantu dzīves pieredzi.

Rakstīt blogu vai grāmatu prasa būtisku laika ieguldījumu. Bet risinājums ir pievilcīgs introvertam, jo vari sēdēt istabā un darīt to, kas tev nāk dabiski. Paziņu tīkls veidojas gandrīz pats no sevis.

Ir arī citi paņēmieni, kā iepazīt “īstos” cilvēkus

Šie ir tikai trīs. Bet tos veiksmīgi izmantoju jau gadiem ilgi. Tos var izmantot jebkurš.

Vienīgās prasības:

1. esi interesants, godīgs, jēdzīgs cilvēks, ar kuru citiem gribas pazīties;
2. hustle, hustle, hustle. Vai, kā latviski saka: rukā.

Ja viss šajā pasaule notiek caur pazīšanos ar “īstajiem” cilvēkiem, tad jebkura ambicioza cilvēka pirmais darba uzdevums ir šos cilvēkus iepazīt.

Tas ir darbs, bet tas ir izdarāms.

Pēdējā laikā publikāciju kalendārs nedaudz piebremzējis. Cīnos ar dzīves apstākļu “perfekto vētru” – strādāju garas stundas, lai palaistu INDEXO projektu, palīdzu auklēt mazuli, un risinu citas ģimenes lietas. Bet jau top jauni raksti par finansēm, kaulēšanos un šo to citu!

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!