Pirkt bitcoin nav ieguldīt.
Un bitcoin nav nauda.
Jūtos spiests publicēt šo rakstu, jo – lai gan apkārtējā muldēšana par bitcoin man ir dziļi apnikusi – saņemu aizvien vairāk jautājumus par tēmu. Vakar uzrakstīja draugs, kurš apsver bitcoin “ieguldīt” būtisku daļu savas dzīves uzkrājumu.
Šķiet, ka spekulatīvās eiforijas iespaidā pat jēdzīgos cilvēkos izmirst veselais saprāts.
Laiks piebremzēt.
Pirms entuziasti izvelk darvu un spalvas precizēšu, ka neapgalvoju:
Pērkot bitcoin, nav iespējams nopelnīt.
vai
Bitcoin cena drīzumā kritīsies.
vai
Blokķēde ir nevērtīga vai slikta tehnoloģija.
Jāuzsver arī, ka neesmu blokķēžu eksperts – zinu vien vispārējo ideju. Bet šo to saprotu no finanšu pamatprincipiem. Tādēļ norādu, ka:
- Bitcoin nav nauda.
- Pirkt bitcoin ir spekulēt, nevis ieguldīt. Un spekulēt ar tavai ģimenei vajadzīgiem līdzekļiem ir bezatbildīgi.
Sāksim ar pirmo punktu:
1. Bitcoin nav nauda.
LMT Smart Future konferencē man jautāja, kāda ir naudas nākotne – tagad, kad jau esam tikuši no papīra naudai līdz digitālajiem darījumiem, līdz bitcoin. Šī frāze ir kļūdaina pašā saknē, jo bitcoin (vēl) nav nauda.
Lai bitcoin kļūtu par naudu, tam būtu jāpilda vismaz trīs funkcijas:
- Apmaiņas līdzeklis.
- Vērtības uzglabāšanas līdzeklis.
- Uzskaites līdzeklis.
Kāda ir pašreizējā situācija?
Apmaiņas līdzeklis: jā
Bitcoin jau tiek lietots kā apmaiņas līdzeklis. Tam ir savi mīnusi (lēns apstiprināšanas process, enerģijas patēriņš, to maz kur pieņem, utt.), bet eksperti man stāsta, ka visiem šiem mīnusiem esot potenciāli risinājumi.
Vērtības uzglabāšanas lidzeklis: nē
Neviens saprātīgs cilvēks netur bitcoin ar domu uzglabāt jau uzkrātu vērtību. Pie bitcoin cenu svārstīguma tas būtu idiotisms.
Ja pienāks brīdis, kad bitcoin vairāk lietos apmaiņai un mazāk – spekulācijai – šī situācija varētu mainīties. Kā aprakstu zemāk, neesmu pārliecināts, ka tādu brīdi sagaidīsim, bet tas ir ļoti iespējams.
Uzskaites līdzeklis: nē.
Pie esošā cenu svārstīguma bitcoin ir pilnīgi nederīgs kā uzskaites līdzeklis. Grāmatvedība, kas vesta bitcoin, būtu nepārskatāms murgs bez saiknes ar realitāti.
Tādēļ bitcoin pašreiz nav nauda.
Tas nenozīmē, ka tam nav vērtības vai, ka esošā tirgus cena ir par augstu. Bitcoin ir aktīvs ar savu tirgus vērtību. Bet, kamēr nemainīsies augstāk minētie faktori, bitcoin nekļūs plaši izmantots kā nauda tās tradicionālajā izpratnē.
2. Pirkt bitcoin nav ieguldīt.
Bitcoin pirkums nebūtu ieguldījums pat, ja bitcoin būtu nauda. Arī dolāru vai eiro pirkums nav ieguldījums, bet spekulācija.
Kā es definēju ieguldījumu un spekulāciju?
Ieguldījums – tu iegādājies aktīvu ar ekonomiski pamatotām gaidām, ka tas nesīs finansiālu vērtību.
Akcijas ilgtermiņā nes vērtību, jo tev pieder uzņēmumi, kuri pelna naudu. Pat, ja tirgus pazaudē prātu un akciju cenas smagi krīt, tu tās vari turēt ilgtermiņā, saņemt dividendes un pelnīt (ar saviem riskiem).
Obligācijas ilgtermiņā nes vērtību, jo to pamatā ir apmaksas solījums, aiz kura stāv uzņēmumi un valstis ar saviem ienākumiem. Pat tirgus krīzē tu tās vari turēt ilgtermiņā, saņemt procentus un pelnīt(ar saviem riskiem).
Nekustamais īpašums ilgtermiņā nes vērtību, jo tā ekonomiskie izmantotāji / īrnieki par to maksā (kā esmu rakstījis, gaidīt uz cenu kāpumu ir spekulācija). Pat tirgus krīzē tu to vari turēt ilgtermiņā, saņemt īres maksu un pelnīt (ar saviem riskiem).
Ieguldījumu manā skatījumā raksturo ekonomiski produktīva aktīva iegāde, kuram ir sava vērtība neatkarīgi no pūļa psiholoģijas.
Spekulācija – tu iegādājies aktīvu, jo domā, ka nākotnē tirgus tam piešķirs lielāku vērtību.
Pirkt zeltu un gaidīt cenas kāpumu ir spekulācija, jo balstās tavos minējumos par to, kāds nākotnē būs tirgus novērtējums par zelta cenu. Ja tirgus cena krīt, no tā vien, ka turi zeltu, tev nav gandrīz nekāds labums. Zelts pats par sevi ekonomisku vērtību nerada.
Spekulācija ir arī pirkt akcijas, obligācijas vai nekustamo īpašumu ar gaidām par īstermiņa peļņu. Šeit tavs ieguldījums ir pilnībā atkarīgs no tirgus spēkiem un pūļa psiholoģijas, nevis no aktīva ekonomiskās vērtības.
Arī valūtu darījumi – ja tie nav saistīti ar reālu vajadzību pēc konkrētās valūtas – ir spekulācija. Ja tu pērc USD ar domu, ka nākotnē USD kļūs vērtīgāks, tu spekulē. Ja tirgus izlems, ka tev nav taisnība, vari savus USD turēt kaut 100 gadus. No tā tev nekāda labuma nebūs.
Tava spekulācija var būt pamatota. Varbūt tu pārzini pasaules finanšu plūsmas un prognozē, ka tirgus pieprasījumam pēc USD tuvāko gadu laikā jāceļas. Un tomēr tava peļņa ir pilnībā atkarīga no tā, vai tirgus piekritīs tavai spekulācijai par nākotni.
Līdzīgi ir ar bitcoin.
Bitcoin pašam par sevi nav nekādas ekonomiskas vērtības.
Vari turēt bitcoin līdz pasaules galam un no tā tev nekāda ekonomiska labuma nebūs. Dividendes neviens tev nemaksās un procenti tev nepienāksies.
Bitcoin tev nodrošinās peļņu, ja citi tirgus dalībnieki būs gatavi maksāt par to vairāk nekā maksāji tu iegādes brīdī. Un viss.
Pirkt bitcoin nozīmē spekulēt par to, kāds būs nākotnes pieprasījums pēc bitcoin. Cik plaši to pielietos, kādu lomu tas spēlēs globālajā finanšu sistēmā, kā mainīsies pūļa psiholoģija, cik veiksmīgi tas konkurēs ar citām kriptovalūtām, utt. utml.
Ja bitcoin lietos aizvien vairāk, sistēma ir uzbūvēta tā, lai tā cena celtos – bet teikums sākas ar lielu “ja”.
Tirgū, kurā ir iesaistīti miljoniem spēlētāji ar saviem nelineārajiem lēmumu pieņemšanas procesiem, spekulēt ir zīlēt tējas biezumos. Turklāt tu “spēlē” pret miljoniem citu spekulantu – daudziem no kuriem pieejama daudz kvalitatīvāka un apjomīgāka informācija, un kuri iesaistītās tehnoloģijas saprot daudz labāk. Vai uzminēsi labāk, kurā brīdī pirkt un – kas ir daudz grūtāk – kurā pārdot? Vai mācēsi nolekt no spekulācijas viļņa pirms kārtējā sabrukuma?
Ja tev ir brīva nauda, kuru nav bail zaudēt – droši, spēlējies ar bitcoin. Bet nesauc to par ieguldīšanu.
Un neriskē ar naudu, kuru vajadzēs tavai ģimenei.
Es nespekulēju. Bet, ja spekulētu. . .
Nespekulēju, jo neuzskatu, ka esmu gudrāks par tirgu. Mani minējumi par tirgus īstermiņa attīstību ir bijuši kļūdaini gana bieži, lai es pieturētos pie saprātīgas ilgtermiņa ieguldīšanas.
Ja es spekulētu, sauktu bitcoinu par pārhaipotu instrumentu, ja arī ne gluži fufeli, kurš apdedzinās daudzus jo daudzus fanātus.
Tā man liek domāt virkne faktoru:
- Bitcoin pašreiz pērk katrs otrais paziņa (kuriem nav ne mazākās jausmas, ko viņi īsti pērk).
- Interese par bitcoin spekulāciju ir par kārtu lielāka nekā interese par bitcoin lietošanu.
- Lielajām cilvēku masām anonimitāte un decentralizācija ir pie vienas vietas. Tiem nav un nebūs iemesla lietot bitcoin.
- Ja arī valdības nevar iznīcināt bitcoinu, tās var kontrolēt to, kā leģitīmi uzņēmumi pieņem bitcoin maksājumus.
- Kad spekulantu vilnis izsīks un esošie turētāji sāks bitcoin pārdot, pretim būs samērā maz pircēju, kuri bitcoinā redz reālu vērtību / grib to pielietot. Tādēļ krahs būs dramatisks.
- Ilgtermiņā bitcoin, visticamāk, nepazudīs. Bet tas vēl ilgi nekļūs par plaši izmantotu naudu.
Ļoti iespējams, ka kļūdos. Esmu daudz reizes kļūdījies pagātnē un kļūdīšos atkal nākotnē. Mana viedokļa dēļ noteikti nedrīkstētu skriet šortot bitcoin. Tā cena var turpināt kāpt vēl ilgi.
Zinu tikai, ka pats ne centa nelikšu BTC. Pieturēšos pie ieguldījumiem, kuru gaidāmais ienesīgums ir ekonomiski pamatots.
Ja pērc bitcoin, apzinies, ka nevis ieguldi, bet spekulē!
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Cik nākamajos 10-20 gados pelnīs akciju tirgus?
Man bieži jautā – cik nākamajos 10-20 gados pelnīs attīstīto valstu akciju tirgus?
Šo jautājumu ar īpašu sajūsmu neuztveru. Neesmu gaišreģis un nevaru paredzēt, kas notiks pasaules finanšu tirgos.
Tomēr zināmus secinājumus par gaidāmo ienesīgumu ir iespējams izdarīt.
Manā viedoklī, ja ņemam šodienu kā atskaites punktu:
- Nākamajos 10-20 gados akciju tirgus ienesīgums gaidāms samērā zems, salīdzinot ar vēsturiskajiem rādītājiem.
- Tas nenozīmē, ka ilgtermiņa ieguldītājam nebūs iespēja labi nopelnīt.
Otrais punkts var šķist pārsteidzošs.
Lai saprastu, kā līdz tam nonāku, iesim soli pa solim – ērtībai izmantojot ASV tirgus datus (60 % no attīstīto valstu tirgus kapitalizācijas).
1. Kādēļ gaidāms zems ienesīgums.
Jau esmu rakstījis, ka pašreiz akciju tirgus ir ļoti “dārgs”. Attīstīto valstu akciju cenas ir ļoti augstas, salīdzinot ar peļņu uz vienu akciju. S&P 500 CAPE ratio ir 31.5:
Avots: Multpl.com
Tas nozīmē aptuveni – lai nopirktu akciju ar 1 USD peļņu gadā, vidēji jāmaksā 31.5 USD.
Teorētisko gaidāmo akciju tirgus ienesīgumu aprēķina pēc formulas:
Šis rezultāts veidojas no ģeometriskās progresijas formulas, aprēķinot visu nākotnes dividenžu summas šodienas vērtību. Ja vēlies uzzināt vairāk, lasi šeit. Lieliem, pelnošiem uzņēmumiem šī formula ilgtermiņā pierādījusi sevi kā diezgan pareiza (lai gan bildi sarežģī tehnoloģiju uzņēmumi, jo tiem nepatīk maksāt dividendes) .
Apskatīsim visus trīs elementus:
Dividenžu ienesīgums / dividend yield
Šībrīža S&P 500 dividenžu ienesīgums ir ap 1.9 %, gandrīz zemākais pēdējā gadsimta laikā:
Lai gan šo faktu skaidro arī citi apstākļi (tai skaitā tehnoloģiju uzņēmumu augošā ietekme tirgū), tas ir vistiešākajā veidā saistīts ar augsto tirgus dārdzību. Investori ir gatavi maksāt daudz par akcijām, kuras dividendēs izmaksā maz.
Dividenžu pieauguma temps / dividend growth
Ilgtermiņā S&P 500 dividenžu pieauguma temps ir bijis ap 5 %. Apkārt sastopami gana daudz optimisti, kas sola lielāku izaugsmes tempu nākotnē, kā arī pesimisti, kas stāsta, ka nu gan ātrai izaugsmei ir beigas. Bet pieņemsim, ka 5 % varētu būt puslīdz ticams ilgtermiņa izaugsmes temps arī nākotnē.
Izmaiņas valuācijas līmenī / CAPE ratio
Vidējais CAPE ratio pēdējā gadsimta laikā ir bijis ap 17. Pašreizējais rādītājs 31.5 norāda, ka akcijas šobrīd ir ļoti “dārgas”, salīdzinājumā ar vēsturiskajiem rādītājiem.
Kā esmu rakstījis INDEXO blogā, tas nenozīmē, ka tūlīt būs krīze un CAPE kritīsies. Bet konservatīvs ieguldītājs pieņemtu, ka nākamo gadu desmitu laikā CAPE samazināsies tuvāk ilgtermiņa vidējiem rādītājiem.
Ja CAPE līdz 17 samazināsies 20 gadu laikā, ietekme uz ienesīgumu būs -3.0 % gadā.
Ja CAPE līdz 17 samazināsies 10 gadu laikā, ietekme uz ienesīgumu būs -5.8 % gadā.
Ja CAPE samazināsies dramatiski, 10 gadu laikā līdz vērtībai 10, tad ietekme uz ienesīgumu būs -10.9 % gadā.
Tad kāds ir gaidāmais ienesīgums?
Viss atkarīgs no valuācijas līmeņa izmaiņām.
Praktiski neviens negaida, ka CAPE kļūs vēl augstāks.
Ja CAPE nemainās, tad:
Gaidāmais ilgtermiņa ienesīgums = 1.9 % + 5.0 % = 6.9 % gadā.
Jau šis rādītājs ir būtiski zemāks par vēsturisko ASV akciju tirgus ienesīgumu (ap 9 % gadā).
Ja CAPE samazinās pakāpeniski, 20 gadu laikā:
Gaidāmais 20 gadu ienesīgums = 1.9 % + 5.0 % – 3.0 % = 3.9 % gadā.
Ja CAPE samazinās straujāk, 10 gadu laikā:
Gaidāmais 10 gadu ienesīgums = 1.9 % + 5.0 % – 5.8 % = 1.1 % gadā.
Ja CAPE samazinās dramatiski, tad:
Gaidāmais 10 gadu ienesīgums = 1.9 % + 5.0 % – 10.9 % = -4 % gadā.
Citiem vārdiem sakot, gaidāmais ienesīgums tuvāko 10-20 gadu laikā ir starp ļoti zemu un samērā zemu. Kurš variants gaidāms – to nevar paredzēt neviens.
Pie dramatiska valuācijas samazināšanās, iespējams arī negatīvs ienesīgums 10 gadu periodā (kā esmu rakstījis šeit, 20+ gadu periodā tas ir samērā maz ticams, vismaz balstoties uz vēsturiskajiem datiem).
2. Tas nenozīmē, ka nākamajos gadu desmitos neviens ilgtermiņa ieguldītājs nevarēs nopelnīt.
Pirmkārt, ja krāj ilgtermiņam vai pensijai, arī dažu procentu ienesīgums ir labāks rezultāts nekā inflācijas apēsta nauda.
Otrkārt, augstāk minētais gaidāmais ienesīgums attiecināms uz naudas summām, kuras tu ieguldi šodien, pie augstajām valuācijām.
Ja rīt cenas un CAPE strauji krīt, tava ieguldījuma vērtība kritīsies un cietīsi zaudējumus. Jo vairāk esi jau uzkrājis un jo drīzāk tev šo naudu vajadzēs, jo skarbāks ir šis efekts.
Ja vēl esi jauns un tikai ieguldīšanas karjeras sākumā, akciju tirgus korekcija var pat strādāt tavā labā.
Nauda, ko esi ieguldījis līdz šim brīdim, ir tikai neliela daļa no visiem līdzekļiem, kurus ieguldīsi savas dzīves laikā. Ieguldījumi, ko veiksi nākotnē, tiks veikti pie jaunā, daudz izdevīgākā valuācijas līmeņa – un visticamāk pelnīs lielākus procentus.
Piemēram, pieņemsim, ka jau rīt CAPE ratio krītas no 31.5 uz 17. Tavs pašreizējais uzkrājums akciju tirgū zaudē 46 % vērtības. Bet, ja citi faktori nemainās (akciju korekcija atstāj mazu vai īslaicīgu efektu uz reālo ekonomiku), dividenžu ienesīgums proporcionāli pieaugs.
Tad nākamo ieguldījumu gaidāmais ienesīgums būs jau:
Gaidāmais ienesīgums = 3.5 % dividend yield + 5 % dividend growth = 8.5 % gadā.
Secinājums:
Tiem, kuriem jau šobrīd uzkrāts ļoti daudz, nākamajos 10-15 gados akciju tirgus bagātību vairos vien lēni (un tirgus korekcija ir bīstama).
Tiem, kuriem uzkrāts maz – bet kuri aktīvi krāj – tirgus korekcija var būt pat izdevīga.
Pirmā iemesla dēļ es aktīvi aģitēju – ja tev vajadzēs naudu tuvāko dažu gadu laikā, neliec lielu daļu akciju tirgū. Ja iesi pensijā tuvāko 5-10 gadu laikā, tev jau šobrīd vajadzētu būt kādā sabalansētā vai konservatīvā pensiju plānā. Šis nav brīdis cerēt uz lielu peļņu akciju tirgū.
Otrā iemesla dēļ uzskatu, ka gados jauniem ieguldītājiem nevajadzētu pārmēru baidīties no dārgā akciju tirgus.
Ja dārgās valuācijas saglabāsies, peļņa būs saprātīga, kaut zemāka nekā vēsturiski.
Ja valuācijas kritīsies, īstermiņā sāpēs, bet ilgtermiņā būs labas iespējas pelnīt.
Ja ieguldi vai domā par ieguldīšanu, iesaku rīt – otrdien, 14. novembrī, 18:00, viesnīcā Monika – apciemot INDEXO meetupu ar Jāni Taukaču. Tēma ir “Ieguldījums, nodokļi, mantojums”. Runāsim par to, kādu iespaidu nodokļu reforma atstās uz ieguldītājiem, kā nepārmaksāt nodokļus, un kā aizsargāt savu mantojumu. Ja nāksi, atzīmējies šeit FB.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Kā tērēt mazāk (lai iekrātu)
Iekrāšanas recepte ir ļoti vienkārša:
- cel ienākumus,
- mazini tēriņus,
- uzkrāto ieguldi.
Pirmais punkts ir kritiski svarīgs. Ja pelni 400-500 EUR vai pat Latvijas vidējos 900 EUR mēnesī, iekrāt var – bet “izaudzēt” būtisku kapitāla apjomu prasīs ilgus gadus. Ja gribi kļūt turīgs, vispirms ir jācēļ ienākumu līmenis.
Tomēr ar augstiem ienākumiem vien nepietiek.
Regulāri satieku cilvēkus, kuri pelna 1500 EUR, 2000 EUR, pat 3000 EUR bruto un sūdzas, ka sanāk dzīvot no algas līdz algai.
Tikai katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs pelna 1500 EUR vai vairāk. Ja tev nav 3+ bērni, no šādas algas jāvar iekrāt.
Lūk, trīs principi, pēc kuriem vados, lai kontrolētu savus tēriņus:
1. Paturi prātā mērķi, kam tu krāj.
Ir viegli attaisnot jebkuru tēriņu, ja to novērtē pēc principa – vai tas manai dzīvei dod pienesumu?
Praktiski jebkurš tēriņš tavai dzīvei dod kaut kādu pienesumu.
Braukt ar dārgu mašīnu ir forši. Dzīvot lepnā dzīvoklī patīkami. Ēst Vincentā garšīgi.
“Vai tēriņš dod pienesumu?” nav īstais jautājums.
Īstais jautājums ir:
“Vai pienesums kompensē to, ka ilgāk nesasniegšu savu krāšanas mērķi?”
Es, piemēram, krāju finansiālai neatkarībai – lai es varētu dzīvot jebkurā pasaules nostūrī un strādāt tikai tad, kad vēlos – pie projektiem, kuri mani aizrauj.
Šis mērķis man ir svarīgs.
Jā, man patiktu braukt ar BMW vai dzīvot šikā dzīvoklī Klusajā centrā. Bet es zinu, ka šādas izvēles manu mērķi attālinātu par vairākiem gadiem. Tādēļ bez grūtībām no tām atturos.
2. Sāc ar lielajām izmaksām.
Ietaupot pāris eiro dienā uz bulciņām un kafijām, mēneša laikā sakrājas jūtama summa. Tomēr tas nav patīkamākais vai ātrākais veids, kā iekrāt vairāk.
Krāt vajadzētu sākt ar trim lielajām izdevumu grupām:
- Mājoklis.
- Transports.
- Maltītes.
Piemēram, dzīvojam trijatā ar mazuli mazā divistabu dzīvoklītī Pārdaugavā. Nešķiet, ka mēs būtu apdalīti.
Mašīnas mums nav. Visur ejam ar kājām, braucam ar sabiedrisko vai dažreiz ar taksi. Retiem garākiem izbraucieniem auto aizņemamies (ja šī iespēja nav pieejama, auto var arī izīrēt).
Cenšamies pa restorāniem daudz nestaigāt – lai gan tas ne vienmēr izdodas (it īpaši, kad mazais nedod laiku pagatavot vakariņas).
Mēs dzīvojam labi. Ievērojot konservatīvu pieeju galvenajām izmaksu kategorijām, nodrošinām, ka mūsu budžets daudz nepārsniedz Latvijas vidējās ģimenes budžetu.
Tādēļ gandrīz visu, ko pelnam virs Latvijas vidējā ienākumu līmeņa, varam iekrāt.
3. Necel izmaksas kopā ar ienākumiem.
Manuprāt, tieši šis ir labākais veids, kā Latvijā iekrāt būtiskas summas un tajā pašā laikā dzīvot labi: tērē kā vidējais latvietis, bet strādā, lai nemitīgi celtu ienākumus.
Protams, ja visu laiku pelnīji 500 EUR, bet tagad beidzot esi izcīnījis ienākumus 900 EUR mēnesī, gribēsi tērēt vairāk un uzlabot dzīves kvalitāti. Bet, ja ienākumi turpina augt virs vidējā līmeņa, laiks tēriņus piebremzēt.
Psihologi norāda – daudz vieglāk ir atteikties no nākotnes naudas nekā sākt taupīt uzreiz. Tādēļ apņemies: 50 % no nākamā algas pielikuma novirzīšu uzkrājumu veidošanai.
Ja ieiesi krāšanas azartā, vienā brīdī iekrāsi jau 70 – 80 % no katra ienākumu pieauguma.
Nevajag upurēties taupībai.
Bet atceries, ka cilvēki ir dažādi. Piebremzē un padomā – cik daudz man tiešām vajag, lai es justos laimīgs?
Vai man patiešām vajag lielu māju, lepnu mašīnu, dārgu pulksteni? Vai arī man svarīgāk ir nodrošināt savu finansiālo neatkarību?
Katram atbilde būs sava. Man gan šķiet, ka šeit vērts šo to mācīties no budistiem. Viena no dzīves lielajām mākslām ir prasme gribēt mazāk – vai vismaz gribēt pareizās lietas.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Kā nepalikt par diletantu?
Studiju gados mani mocīja konflikts starp divām atziņām:
- Lai dzīve būtu interesanta, jādara daudz dažādas lietas.
- Ja lēkāsi no jomas uz jomu, nekļūsi labs nevienā.
Citiem vārdiem sakot – likās, ka jāizvēlas – būt garlaicīgam profesionālim vai interesantam diletantam.
Ar laiku secināju, ka tikai dažas jomas prasa nemainīgu fokusu dzīves garumā.
Ja gribi būt izcils fiziķis, pianists vai baleta mākslinieks, ar maniakālu fokusu jāvelta tam dzīve (vismaz gadu desmiti).
Ja gribi būt labs rakstnieks, konsultants vai uzņēmējs, pieredzes dažādība ir tikpat svarīga kā pieredzes intensitāte.
Esmu turējies pie šīs atziņas kā pie glābšanas riņķa.
Pēdējo padsmit gadu laikā esmu vadījis kodolreaktoru, režisējis teātra izrādi, studējis aikido, rakstījis grāmatas, pasniedzis salsu, trenējis uzņēmējus kā arī strādājis finanšu pasaulē.
Pašam šķiet, ka ir izdevies izvairīties no diletanta lāsta. Visās jomās esmu gana daudz sasniedzis. Neesmu pats labākais pasaulē nevienā atsevišķi, bet kopā tās man rada iespējas, kas trūkst daudziem citiem.
Lai ar savām dažādajām interesēm nepaliktu par diletantu, vados pēc trim principiem:
1. One thing at a time jeb nedari visu uzreiz.
Pieej dzīvei ar “sērijveida fokusu”. Intensīvi dari vienu* lietu pēc otras – bet ne vairākas vienlaicīgi.
Pētījumi rāda –, ja gribi kļūt par pasaules klases meistaru kādā jomā, tai jāvelta vismaz 10 gadi intensīvu pūļu.
Ja gribi kļūt kompetents, ne meistars, ar 4-5 gadiem parasti pietiek.
5 gadus patiešām intensīvi apgūsti klavierspēli, galdniecību vai jurispudenci un tu būsi samērā prasmīgs šajā konkrētajā jomā. Ar maksimālu fokusu sasniegsi, teiksim, ierindas klavierskolotāja, galdnieka vai jurista līmeni.
(Ierindas klavierskolotājs vai galdnieks nepiekritīs – tādēļ, ka pats nav pieredzējis, cik daudz var sasniegt ar 5 gadiem intensīva darba.)
No otras puses, ja tu 15 gadus bez fokusa apgūsti klavieres, galdniecību, un jurispudenci vienlaicīgi – visticamāk nevienā jomā nekļūsi īpaši prasmīgs.
2. Pielieto “deliberate practice” vai “apzinātā treniņa” metodes.
Ja gribi vienas dzīves laikā kļūt kompetents pilnīgi atšķirīgās jomās, mācies mācīties.
Salsas pasaulē brīnījos par to, kā lielākā daļa tautas “muļļājas” pa deju nodarbībām gadiem ilgi, tā arī neko daudz neiemācoties. Tikmēr citi jau pēc dažiem gadiem dejoja ne sliktāk kā vidējais skolotājs.
Atšķirība parasti nebija tajā, cik daudz laika cilvēks veltīja dejām, bet tajā, ko cilvēks ar šo laiku iesāka.
Mans mācību process:
- Katrā periodā (nedēļā, mēnesī) izvēlies 2-3 prasmes, kuras gribi uzlabot.
- Katrā konkrētajā brīdī (15 minūtes, stunda, divas) strādā tikai pie vienas prasmes.
- Vienmēr zini, ko konkrēti tu centies uzlabot (“es vienkārši trenējos” nekam neder).
- Perioda ietvaros regulāri rotē starp šīm prasmēm (tas palīdz nostiprināties saitēm starp prasmēm).
- Regulāri pieprasi atgriezenisko saiti (no skolotāja, video, utt.)
- Nekad nemelo sev, ka esi labāks, nekā tu esi.
- Uztver katru problēmu, kļūdu, izgāšanos kā iespēju uzlabot prasmes.
Ja vēlies jaunu profesiju apgūt 4-5 gadu laikā – velti tai 3-4 intensīvas stundas katru dienu. Bez sēdēšanas tviterī vai feisbukā vai citas uzmanības novēršanas šajā laikā.
Tas nebūs viegli. Tas nebūs ātri.
Pēc gada vai diviem tu vēl būsi pilnīgs amatieris. Tas tevi kaitinās.
Bet 4-5 gadu laikā efekts sakrāsies. Tu vēl nebūsi meistars, bet kompetents gan. Varbūt pat eksperts.
3. Vienmēr jautā – kur vēl esmu vājš?
Esmu dzīvē darījis visdažādākās lietas, bet tās neizvēlējos uz labu laimi:
- Apguvu fiziku, jo jutu, ka man trūkst eksaktās prasmes.
- Trenējos cīņu mākslās, jo skolā mani dauzīja.
- Apguvu teātri un dejas, jo biju kautrīgs un neveikls ar cilvēkiem.
- Devos uz Volstrītu, jo gribēju iemācīties, kā pelnīt naudu.
Sākumā ir sāpīgi mācīties lietu, ko galīgi nemāki. Ar laiku tu ieej azartā.
Tu kļūsti atkarīgs no sevis uzlabošanas. Pats process sāk radīt baudu.
Rezultātā tu attīsti spēju kopumu, kurš tirgū pieejams reti.
Jo retāk sastopamas ir tavas spējas, jo interesantākas iespējas tev piedāvā klienti, sadarbības partneri, darba devēji.
Piemēram, INDEXO projekts ir lielākais izaicinājums manā mūžā. Lai iekustinātu publiku, kurai pensiju tēma ir vienaldzīga, noder visas manas prasmes:
- Volstrītas pieredze un fiziķa spējas ļauj veikt manus analītiskos pienākumus.
- Rakstnieka pieredze ļauj radīt pārliecinošu saturu.
- Deju un teātra pieredze palīdz iekustināt auditoriju, kad kāpju uz skatuves.
- Cīņu mākslas treniņi ļauj saglabāt mieru, kad mūs lamā par zagļiem un laupītājiem.
- Utt. utml.
Esmu vērtīgs darba devējam, jo man ir šīs ļoti dažādās prasmes. Tikai tādēļ man ir šāda iespēja vadīt vienreizēju projektu (un turpināt sevi attīstīt).
Ja nevēlies veltīt dzīvi vienai jomai, nekrīti izmisumā.
Piekop sērijveida fokusu. Intensīvi apgūsti vienu prasmi pēc otras – veltot dažādām nozarēm vismaz 4-5 gadus laika.
Varu garantēt – iemācīsies daudz, dzīve būs interesanta un tevi novērtēs!
*Kad biju jauns un vientuļš, varēju veltīt sevi divām lietām vienlaicīgi. Skolas gados mācībām un rakstniecībai. Studiju gados fizikai un cīņu mākslām. Volstrītas gados finansēm un atkal rakstniecībai. Bet sociālās dzīves man nebija.
Kopš man ir ģimene, laika atliek tikai vienai apsēstībai. Piemēram, pašreiz viss fokuss ārpus ģimenes veltīts biznesam, no rīta līdz vakaram, 7 dienas nedēļā.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Esi jauks cilvēks
Maniem ciniskajiem draugiem patīk kritizēt amerikāņu smaidu.
Šie izliekas, ka viņi tev ir baigie čomi, lai gan īstenībā viņiem ir pofig.
Es ASV dzīvoju astoņus gadus. Amerikāņu smaids bija viena no lietām, kura man visvairāk trūka katru reizi, kad es atgriezos Latvijā (un arī trūkst šodien).
Trūkst, ka garāmgājējs pasmaida.
Trūkst, ka līdzcilvēks tev paturēs vaļā durvis (pat, ja tas galīgi nav vajadzīgs).
Trūkst, ka autobusa šoferis pajautā, kā tev klājas (ja arī atbilde viņu īpaši neinteresē).
Kad amerikānis tev smaida uz ielas, viņš neizliekas par baigo čomu. Ja uzskati, ka cilvēks var būt jauks tikai pret draugiem, problēma ir tavā galvā.
Liela daļa ASV sabiedrības vienkārši ir nonākusi pie patiešām satriecoša secinājuma:
Ir jauki būt jaukiem
Kad garāmgājējs pasmaida, garstāvoklis uzlabojas gan viņam, gan man.
Kad autobusa šoferis pasveicina, vairs neesmu nokaitināts, ka ilgi bija jāgaida pieturā.
Kad cilvēks patur vaļā durvis, paliek gaišāk sirdī. Rodas prieciņš, redzot, ka cilvēki nesavtīgi dara mazas lietiņas viens otra labā.
Šķiet, Latvijā šim secinājumam ticam daudz mazāk
Gandrīz katru dienu vēroju cilvēku attieksmi sabiedriskajā transportā. Viens piemērs:
Trolejbuss. Visi sēž. Iekāpj sieviete ar lielu vēderu, septītajā vai astotajā mēnesī.
Pastāv, pagrozās. Sēdekli neviens nepiedāvā.
Pieiet pie jauna džeka, kurš sēž sēdeklī, kuram blakus pielīmēta zīme par grūtniecēm un invalīdiem. “Varbūt palaidīsiet, jaunais cilvēk?”
Šis paskatās, pakrata galvu.
Neviens cits kājās nepieceļās.
Kam šajā situācijā paliek labāk ap sirdi?
Vai sievietei stāvoklī, kura stāvēja kājās un sarka no pazemojuma?
Vai džekam, kurš viņu “kruti” pasūtīja?
Vai apkārtējiem cilvēkiem, kuri izlikās kurli?
Vai tiešām viņi jutās labāk, iekšējā monologā sev stāstot: “Protams, tas džeks ir kretīns, bet nu, man tālu jābrauc, es taču speciāli meklēju vietu, kur apsēsties. Lai ceļas viņš. Un vispār man jau nejautāja un es nesēžu tajā grūtnieču vietā.”
Varu saderēt, ka pilnīgi visiem, kas situācijā piedalījās, garstāvoklis palika sliktāks. Gan sievietei, gan džekam, gan pārējiem.
Kas būtu noticis, ja kaut viens no sēdošajiem būtu piecēlies kājās, tikko redzēja sievieti iekāpjam?
Labāk būtu juties gan šis cilvēks, gan sieviete, gan visi apkārtējie.
Atkārto šo situāciju miljons reižu un tu iegūsti laimīgāku sabiedrību
Jaukumam ir fantastiks multiplier vai reizinātāja efekts.
Katra jauka rīcība atdodas gan devējam, gan saņēmējam, gan apkārtējiem.
Tādēļ jaukums padara patīkamāku mūsu vidi. Tā arī uz to vajadzētu skatīties: sakārtojam parkus, salabojam ielas, un iemācamies būt jauki.
Lai būtu jaukam pret cilvēku, tev nav jābūt viņa draugam
Tev nav jābūt labā gārstāvoklī. Tev pat nav obligāti jābūt labam cilvēkam.
Būt jaukam – tam jābūt ieradumam, automātiskai reakcijai, neatkarīgai no garstāvokļa vai apkārtējiem apstākļiem.
Sākumā tas prasa enerģiju. Bet tad, kad jaukums kļūst par ieradumu, tas vairs neprasa pūles. Patiesībā tas tev dod enerģiju, uzlabo gārstāvokli, padara dzīvi vieglāku.
“Bet dzīve ir tik grūta!”
Kad runāju par šo tēmu, man bieži atbild – “Nu kā lai tas autobusa vadītājs tev te Latvijā smaida? Vai tu zini, ar kādu algu viņam jāizdzīvo?”
Es nenosodu cilvēkus, kas nav jauki.
Es saprotu, ka dzīve var būt smaga un atrast pozitīvismu jaukumam var sķist neiespējami.
Es vienkārši norādu:
Būt nejaukam ir neproduktīvi
Tas tev nepalīdzēs pelnīt vairāk. Nepalīdzēs uzlabot attiecības. Nepalīdzēs dzīvot labāk.
Esot nejauks, tu ne tikai bojā dzīvi apkārtējiem – tu dzen pats sevi dziļāk bedrē.
Labuma nekāda. Nevienam.
Tā vietā:
Trenē ieradumu būt jaukam
Pasmaidi kasierei un sasveicinies.
Pieturi durvis cilvēkam ar maisiņu pilnām rokām.
Palīdzi vecai kundzītei pāriet pāri ielai.
Drīz atklāsi – ir ļoti jauki būt jaukam.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Mācies matemātiku un fiziku
Ik pa brīdim kāds man jautā:
Gribu strādāt finansēs / rakstīt grāmatas / būt konsultants / strādāt ar smadzenēm.
Ko mācīties universitātē?
Mana atbilde gandrīz vienmēr ir viena un tā pati:
Mācies matemātiku, fiziku vai ķīmiju.
Studē inžinierzinātnes.
Apgūsti jebkuru eksakto specialitāti, kas tevi kaut nedaudz interesē. Pat, ja tai nav sakara ar darbu, ko gribi strādāt.
Kādēļ?
Lielā priekšrocība: eksaktajās zinātnēs katram uzdevumam ir viena pareizā atbilde.
Nevienu teorēmu uz labu laimi nepierādīsi.
Fizikas uzdevuma risinājums nebūs “varbūt A, bet jāapsver arī argumenti B un C”.
Pareizu ķīmijas reakciju neuzzīmēsi ar attieksmi “sākšu skicēt un gan jau kaut kā tikšu galā”.
Augstas kvalitātes eksakto zinātņu programma – tas ir labākais iespējamais treniņš cilvēka smadzenēm. Tas piespiež tev nomest ilūzijas par to, ka tu esi gudrs cilvēks un dzīvē visu saproti. Tu nonāc seju pret seju ar savu nezināšanu un savu intelektuālo slinkumu.
Tas var būt depresīvi.
Piemēram, slavenajā MIT universitātē ir problēma ar studentu pašnāvībām. Gudri bērni, kuri vienmēr bijuši labākie savā skolā, ierodas universitātē un atjēdzas: es neko nesaprotu, un vispār daudzi citi ir gudrāki par mani.
Ja pārvari sevi, tavas smadzenes vairs nekad nebūs tādas kā agrāk. Tu mācēsi risināt problēmas, nevis bēgt no tām. Un tu ticēsi savām spējām – nevis līmenī “esmu gudrs”, bet līmenī “esmu saskāries ar grūtām problēmām un ticis galā”.
Protams, ne jau viss ar šo pieeju ir tik skaisti. Mums eksaktajiem ir vērts atcerēties arī otru monētas pusi:
Lielais mīnuss: eksaktajās zinātnēs katram uzdevumam ir viena pareizā atbilde.
Cilvēki ar eksakto izglītību pierod domāt, ka visu dzīvē var izštukot un atrisināt kā mājasdarbu, iegūstot vienu pareizo atbildi.
Diemžēl dzīve tā nestrādā. Bizness, politika, reāls sociālais jautājums ir daudz sarežģītāks par jebkuru matemātisko vai zinātnisko modeli.
Tikai tāpēc vien, ka māki labi izrēķināt integrāli, tu neesi eksperts par to, kā pareizi mācīt bērnus, iekasēt nodokļus vai risināt Eiropas migrantu krīzi.
Arī eksaktajās zinātnēs lietas nav tik vienkāršas.
Mācību grāmatās uzdevumi parasti noformulēti tā, lai tiem varētu rast skaistas un elegantas atbildes. Bet tādas atrodamas vien izņēmuma gadījumos.
Ņūtona likumi ļauj skaisti aprakstīt divu kosmisko ķermeņu savstarpējo “deju” gravitācijas ietekmē. Tikko ķermeņi ir trīs, elegantie vienādojumi izjūk – mijiedarbība kļūst par sarežģītu.
Mākam aprakstīt perfektas sfēras vai stieņa elektromagnētisko lauku, bet kas notiek, kad jāapraksta kāds reāls priekšmets?
Jau zināms, ka tauriņa spārnu efektu otrā pasaules malā paredzēt nav iespējams.
Pēc skolas beigšanas, jāatcerās, ka pasaule nav teorētisks modelis grāmatā.
Atslēga ir izmantot analītiskās spējas, kuras tev dod eksaktās zinātnes – bet negaidīt, ka dzīvē atbildes būs tikpat vienkāršas un viennozīmīgas kā pie tāfeles.
Ko darīt, ja “matemātika nav priekš manis?”
Pirmkārt, vajag mazāk raudāt.
Ar retiem izņēmumiem – dabas talantiem – matemātika nav priekš neviena. Tā ir riktīgi grūta un prasa daudz darba. Vienam šis darbs veicas nedaudz vieglāk, citam grūtāk, bet smagi strādā visi.
“Matemātika nav priekš manis” ir atruna, kas ļauj nedarīt šo darbu.
Ja tiešām ar matemātiku neiet, visticamāk, kādā agrīnā posmā palaidi garām pamatzināšanas. Ja pamati nav ielikti, tad viss pārējais kļūst par ķīniešu ābeci.
Par laimi, nekad nav par vēlu šos robus labot. Mūsdienās ikvienam pieejami brīnišķīgi resursi. Piemēram, pamēģini šo Khan Academy algebras kursu.
Galvenais ir motivācija.
Jāsaprot, ka eksaktās zinātnes ir treniņš, kas noderēs jebkurā smadzeņu darbā. Tā ir kā svaru zāle intelektam.
Kad motivācija būs atrasta, tad arī process kļūs baudāms.
Pēdējā laikā vairs nespēju atbildēt uz lasītāju epastiem. Fiziski trūkst laika.
Tādēļ aicinu – ja vēlies uzdot kādu jautājumu, dari to komentāros. Ja nepaspēšu atbildēt es, cerams, atbildēs kāds cits.
Ja patiešām gribi noķert tieši mani, nāc uz INDEXO meetup pasākumiem (nākamais jau rīt). Pēc oficiālās daļas vienmēr palieku ilgāk un pļāpāju ar cilvēkiem. Pagājušoreiz spriedām veselu stundu. Parasti ir interesanti. Bet, protams, pasākumam ir mārketinga elements.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (2-3 mēnesī). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Krāj santīmus
Ja santīmu nekrāsi, pie lata netiksi.
Šis sakāmvārds izgājis no modes ne tikai tādēļ, ka esam pārgājuši uz eiro. Mūsdienās daudzi cilvēki ar labiem ienākumiem uzskata, ka ņemšanās ar santīmiem, centiem, “melno” naudiņu ir nelietderīga laika izšķēršana.
No tīri ekonomiskā viedokļa varētu piekrist. Ja cilvēks ar labiem ienākumiem parēķina, cik laika patērē, ņemoties ar “melno naudiņu”, un cik šis laiks ir vērts, nākas secināt, ka nodarbe ir neefektīva.
Un tomēr.
Es skaitu centus. Veikalā maksāju ar sīknaudu – pat, ja sanāk piecas sekundes “ņemties pa maku” līdz salieku kopā pārdevēja prasītos 3.77.
Ne jau skopuma dēļ. Daži centi turp vai šurp mani īpaši neuztrauc.
Mani motivē kas cits: taupība kā ieradums.
Kas tā tāda ir? Pavisam noteikti ne:
1. Taupība kā dzīvesstils
Visi pazīstam cilvēkus, kas patērē pusi dzīves atlaižu meklējumos. Viņi krāj kuponus, skatās TV veikalu un ir gatavi apskriet visu pilsētu, lai nopirktu 200g sviesta par desmit centiem lētāk.
Viens ir parēķināt, cik šis cilvēks iztērē benzīnā, e-talonos vai pat kurpju zolēs, meklēdams atlaides.
Otrs – cik vērtības pazaudē, vienmēr pērkot lētāko preci, kas drīz saplīst un jāmet ārā.
Ne velti angļu valodā ir teiciens: penny wise, pound foolish.
Bet visskumīgākais ir tas, kā šāds cilvēks iznieko savu laiku. Ko gan varētu sasniegt, ja šādu pašu neatlaidību un interesi veltītu kādam produktīvam mērķim!
Es piekopju ko pavisam citu:
2. Taupība kā ieradums
Cilvēks, kuram taupība ir dzīvesstils, ļauj taupībai pārņemt brīvo laiku, enerģiju, domas.
Cilvēks, kuram taupība ir ieradums, par taupību bieži nedomā – bet neļauj naudai plūst no rokām.
Katru reizi, kad ikdienā jāpieņem lēmums par naudu – vienalga, mazs vai liels – es cenšos rīkoties rūpīgi:
Izmantoju sīknaudu.
Pārskaitu atlikumu.
Pārbaudu rēķinu.
Paskatos tomātu cenu, pirms likt grozā.
Utt. utml.
Es neskrienu uz citu veikalu, lai nopirktu lētākus tomātus. Es negriežu kuponus no avīzes, jo apzinos, ka tas ir ārkārtīgi neefektīvs laika patēriņš. Bet es konsekventi pievēršu uzmanību sīkumiem.
Kad dzīvoju Kubā, es tirgū regulāri kaulējos par banānu, mango, tomātu un kartupeļu cenu – lai gan atšķirība bija daži centi.
Ne jau tādēļ, ka cents pie centa savācās, līdz esmu ietaupījis dažus eiro. Lai gan arī šis efekts var būt spēcīgs (cik šomēnes iztērēji kafijās?).
Tādēļ, ka gribu veidot ieradumu rūpīgi apieties ar naudu.
Brīdī, kad vedu sarunas par darījumu, kas vērts tūkstošiem eiro, man vairs nav jāpiespiež sevi būt rūpīgam vai kaulēties. To daru automātiski.
Taupība ir jātrenē.
Ir ilūzija domāt, ka mēs varam dzīvot visu dzīvi pavirši, bet brīžos, kad tas būs svarīgi – liels darījums biznesā vai sarunas par hipotekāro kredītu bankā – pēkšņi kļūsim taupīgi. Tā tas nestrādā.
Bagāti cilvēki to saprot. Esmu redzējis, kā miljonārs, kurš bez grūtībām iztērēs 4 000 EUR par aviobiļeti, kaulējas par dažiem eiro. Turklāt ne vienu reizi vien.
Rūpīga attieksme pret naudu ir ieradums, kuru jātrenē ikdienā.
Tādēļ krāj santīmus. Tiksi pie ne viena lata vien.
Šajā blogā raksti par finansēm ne vienmēr ir vienkārši. Ik pa laikam saņemu lūgumus paskaidrot ieguldīšanas lietas no pašiem pamatiem. Kādēļ vispār ieguldīt, kas tās tādas – akcijas, kādi ir potenciālie riski un ieguvumi pavisam vienkāršā valodā, utt. utml.
Ar šo nedēļu sāku rakstu sēriju par finanšu pamatiem INDEXO blogā. Šajā raksta sērijā būs mazāks uzsvars uz INDEXO pensiju plānu mārketingu un lielāks uzsvars tieši uz fundamentāliem jautājumiem par finansēm, kurus jāpārzina visiem.
Pirmais raksts: Kādēļ ieguldīt naudu? Par to, vai nebūtu gudrāk naudu krāt zeķē.
Lai atlasītu šo rakstu sēriju, turpmāk vari doties uz INDEXO bloga sadaļu Ieguldīšanas pamati.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Darīt, nevis muldēt
Kas atšķir darītājus no muldētājiem?
Kādēļ tik daudzi kritizē visu pēc kārtas – valdību, biznesu, mākslu, ko vien uziet – bet tik maz atrodas tādu, kas kaut ko gatavi darīt, lai uzlabotu apkārtējo pasauli?
Darītājiem jātiek cauri trīs stadijām.
Katrā stadijā ir savi izaicinājumi. Katrā stadijā atbirst liela daļa publikas. Turklāt bieži atbirst tieši jēdzīgie, apzinīgie.
Šodien par to, kādēļ tā ir – un kur rast apņēmību kļūt par darītāju.
1. stadija – domāt.
Lai radītu kaut ko jaunu, jāsaprot, kas pasaulē trūkst.
Protams, arī muldētājs tev cauru dienu skaidros pasaules nepilnības. Bet “viss ir slikti” ir pretstats kritiskai domāšanai.
Ja cilvēks uzskata, ka visi politiķi ir zagļi, visi uzņēmēji bandīti, visi ierēdņi liekēži, Latvijā neko neražo, skolotāji un ārsti nekompetenti (bet valdība viņiem par maz maksā), nodokļus maksāt nav jēgas (bet VID nedara savu darbu), un visi žurnālisti kalpo vai nu Lembergam, vai Sorosam, tas liecina ne jau par cilvēka intelekta trūkumu.
Šāda attieksme – varētu to saukt par Delfu komentāru pasaules skatījumu – ir intelektuālais slinkums.
Nosodīt visu bez izņēmuma ir viegli. Tas tev noņem jebkādu atbildību domāt vai iesaistīties.
Ja viss ir purvs, tad kāda jēga mēģināt ko mainīt? Vari dzīvot tālāk savā rūgtajā sulā, apmierināts ar apziņu, ka esi izdarījis visu iespējamo, lai dzīvotu labāk (t.i., neko).
Daudz grūtāk ir skatīties kritiski. Novērtēt – šeit ir problēmas, šo te derētu uzlabot, savukārt tas tur ir tīri okei, un lūk šeit lietas strādā forši. Turklāt ne pēc modeļa – Latvijā viss ir bedrē, bet, lūk Vācijā / Šveicē / Zviedrijā brīnišķīgi (arī tā ir atbildības nogrūšana). Kritiski vērtēt lietas ap mums ikdienā.
Domāt kritiski ir grūtāk ne tikai tādēļ, ka tas prasa gribasspēka tēriņu – un pētījumi rāda, ka gribasspēks ir ierobežots resurss. Tas ir grūtāk, jo atņem cilvēkam atrunu nekā nedarīšanai.
Cilvēks, kurš domā, saprot:
Pasaulē ir problēmas un ir risinājumi.
Jebkuram no mums ir iespēja risināt problēmas ap mums.
Ja neko neesi dzīvē sasniedzis, neviens cits pie tā nav vainīgs.
Kad cilvēks iemācās nebaidīties no šīm atziņām, bet tās pieņem, viņš ir gatavs pacelties nākamajā stadijā.
2. stadija – runāt (nevis muldēt).
Lai risinātu spiedīgās problēmas ap mums, tikai dažkārt pietiek ar formulu “domāts – darīts!” Biežāk ar viena cilvēka rīcību nepietiek. Nepieciešams iekustināt domubiedrus, komandu vai pat sabiedrību. Pārliecināt mērķauditoriju par savu vīziju.
Lai to darītu, ir jārunā – skaidri, skaļi, pārliecinoši.
Turklāt, atšķirībā no muldētāja, nepietiek tikai nokritizēt. Ja kritizē esošo lietu kārtību, tev jāpiedāvā alternatīva.
Šajā stadijā daudzi domātāji – sapņotāji – aplaužas. Viņus aptur bailes no nesapratnes, kritikas, nosodījuma.
Jā, arī tevi kritizēs.
Tevi kritizēs:
1. muldētāji. Tie, kuri kritizē visu un visus, “apkakās” arī tevi – vien par to, ka atļāvies izpaust viedokli, kas nav tīrs nihilisms. Paviesojies tajos pašos Delfu komentāros, lai saprastu, kas tevi gaida.
Ja kritizētu tikai muldētāji, to būtu viegli panest. Daudz grūtāk pieņemt to, ka tevi kritizēs:
2. konservatīvie. Tie, kuri baidās no pārmaiņām. Tie, kuriem ir izdevīga esošā lietu kārtība. Tie, kurus kaitina skaļi runātāji vai uzdrīkstēšanās.
3. atšķirīgie. Tie, kuriem ir cits pasaules skatījums. Tie, kuri fundamentāli nepiekrīt, ka tava pasaules vīzija ir laba, vērtīga vai atbalstāma.
Dažkārt trešajā kategorijā ietilps jēdzīgi, saprātīgi, gudri cilvēki. Tur var gadīties arī tavi draugi un paziņas. Ļoti iespējams, arī cilvēki, kurus uzskati par autoritātēm. Dzirdēt viņu kritiku vai pat nosodījumu nebūs viegli.
Bez kritikas tu neko nesasniegsi.
Ja gribi kaut ko šajā pasaulē mainīt, tev ir jābūt gatavam kritikai – jāsaprot, ka tā ir neizbēgama – un jārīkojas par spīti tai.
Par laimi, šodien par nepareizu viedokli vairs sārtā nevienu nededzina – vismaz ne Eiropā.
3. stadija – darīt.
Ja saprātīgu runātāju vēl ir samērā daudz, tad jēdzīgu darītāju ir daudz mazāk. Kāpēc?
Daļēji tādēļ, ka darīt, patiešām censties izmainīt pasauli, ir drausmīgi grūti. Uzcelt jaunu uzņēmumu, organizāciju vai politisku kustību prasa gadus smaga darba un pūļu.
Daļēji tādēļ, ka baidies izgāzties uz publiskas skatuves.
Bet, manuprāt, bieži šie divi nav izšķirošie faktori.
Manuprāt, daudzus jēdzīgus cilvēkus no darīšanas attur kas cits:
Atbildības sajūta.
Varbūt tu no sirds tici tam, ko gribētu panākt. Tomēr tu neesi nekļūdīgs. Tu nevari paredzēt nākotni. Tu nezini, kā mainīsies pasaule, tirgus, politiskā vide. Tu nezini, kādas problēmas var parādīties ap stūri.
Tu nevari garantēt, ka tava iniciatīva pilnīgi noteikti izdosies.
Tādēļ tu baidies pievilt citus:
1. Pievilt savus sekotājus, draugus un paziņas, kuri tev uzticēsies un darīs, ko tu iesaki,
2. Pievilt investorus un komandu, kuri ieguldīs savus līdzekļus vai darba gadus tavas vīzijas īstenošanai,
3. Pievilt savu ģimeni, kura gadiem ilgi tevi redzēs tikai vēlos vakaros.
Veidojas paradokss. Jo lielāka ir cilvēka atbildības sajūta, jo smagāka kļūst šī atbildības nasta, un jo grūtāk ir saņemties un darīt. Tādēļ pārāk daudzi no pasaules aktīvākajiem darītājiem ir neskrupulozi, bezatbildīgi vai pat amorāli cilvēki.
Šajā atziņā arī ir atslēga problēmas pārvarēšanai.
Ja tu jūti atbildību, tas ir signāls, ka ar tevi viss ir kārtībā.
Rīkojies. Ja paliksi malā, tavā vietā rīkosies kāds, kurš atbildību nejūt.
Visu labo, kas pasaulē sasniegts, sasniedza tādi paši cilvēki kā tu.
Arī viņi nezināja, vai izdosies. Arī viņi nemācēja paredzēt nākotni un visus tās riskus. Bet viņi rīkojās.
Ja neizdosies, tu zināsi, ka patiešām darīji visu, kas bija tavos spēkos.
Bet varbūt, ka tev izdosies mainīt apkārtējo vidi – padarīt to kaut nedaudz labāku. Ko vairāk varam cerēt savā dzīvē sasniegt?
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Sākas reģistrācija diviem kursiem par finanšu plānošanu un ieguldīšanu, kurus vadīšu oktobrī un novembrī sadarbībā ar žurnālu Ir Nauda.
Ideja radās pēc uzstāšanās FKTK finanšu pratības nedēļā, kad daudzi uzdeva jautājumu – vai nevarētu pastāstīt vairāk/dziļāk/plašāk. Ņemot vērā manu darba noslodzi INDEXO projektā, ir diezgan grūti ar laikiem. Divus datumus rudenī atradām.
Vairāk kursus promēšu tuvāk datumiem, bet apskatīt programmu vai pieteikties var šeit:
11. oktobris. Paredzēts tiem, kuri vēlas sakārtot savu budžetu, sākt krāt, celt savus ienākumus un atrast ceļu uz finansiālo brīvību.
15. novembris. Paredzēts tiem, kuri jau sakārtojuši budžetu un māk iekrāt – bet nav pārliecināti, ko ar iekrāto iesākt. Šis nebūs kurss par tirgošanos (kā izvēlēties īstos vērtspapīrus vai īstajā brīdī tos pirkt/pārdod). Kā esmu bieži rakstījis, vidējam cilvēkam ar aktīvu tirgošanos neiesaku nodarboties. Runāsim par veidiem, kā izveidot sapratīgu ilgtermiņa ieguldīšanas stratēģiju.
Ja rodas kādi jautājumi, droši komentē šeit vai raksti caur sadaļu ‘Kontakti’!
Piedāvā risinājumus, nevis pakalpojumus
Pakalpojumu pārdošanas svētais grāls ir unsolicited referrals: klients tevi iesaka citam bez skubināšanas vai cita veida motivācijas. Kā to panākt?
Nezinu burvju formulu, bet es zinu, kas nostrādā uz mani. Tas ir – zinu, kas nepieciešams, lai es pats pakalpojumu sniedzēju steigtos ieteikt citam.
Lieta vienkārša. Piedāvā man risinājumus, nevis pakalpojumus.
Klientu neinteresē tava pakalpojuma specifikācija
Pēdējā gada laikā, praktiski no nulles ceļot jaunu biznesu, nācies sadarboties ar gana daudz dažāda veida pakalpojumu sniedzējiem. Juristiem, grāmatvežiem, datoristiem, dizaineriem, mārketinga cilvēkiem un tā tālāk.
Ja ir viena lieta, kas mani reāli kaitina, tā ir saruna pēc shēmas:
Es: Man vajag kastīti ar apaļu vāciņu.
Partneris: Tas nebūs iespējams. Kastītēm ir kantaini vāciņi. Lūk, specifikācija, kas to pierāda.
Es: Bet es taču esmu redzējis kastītes ar apaļiem vāciņiem.
Partneris: Nevar būt.
Es: Rekur ir bilde.
Partneris: Ā, bet tā taču ir kārbiņa, nevis kastīte. Tad jums vajag kārbiņu?
Es: . . .
Diemžēl šādas sarunas man ir gandrīz katru dienu.
Šķet, cilvēks kaut kādā brīdī sev galvā definējis – es piedāvāju pakalpojumus X, Y, Z ar tādu un tādu specifikāciju. Kad tu atnāc ar vajadzību, cilvēks pārbauda, vai vajadzība precīzi atbilst X, Y, vai Z. Ja neatbilst, tad ar lielu entuziasmu metas skaidrot, kādēļ tas, ko prasi, ir neiespējami.
Saprotu, ka tā var atļauties strādāt dažās vecomdīgās valsts sektora iestādēs. Tev par īpaši labi izdarītu darbu neviens prēmijas nemaksās, bet meklēt radošus risinājumus – potenciāli risks. Ja nu kāds sāk sūdzēties? Turklāt taviem “klientiem” nav citas izvēles, kā vien sadzīvot ar tevis izvēlēto darba kārtību.
Privātajā sektorā tāda pieeja ir bezcers.
No pēdējā gada pieredzes varētu nosaukt vairākus pakalpojumu sniedzējus, kuri savu darbu izdarījuši ļoti labi – bet kurus nesteidzos ieteikt citiem.
Jā, darbu rezultāts tiešām pārliecinošs. Ja man jautātu par viņiem, teiktu, ka cilvēki zina, ko dara. Bet teiktu arī, ka viņiem viss soli pa solim jāpasaka priekšā. Reakcija uz katru lūgumu ir iebilde, un tad tev pašam jāštuko, kā šo iebildi apiet.
Kam priekš tā ir laiks?
Meklēt risinājumu ir pakalpojumu sniedzēja darbs.
Klients bieži atnāk un prasa konkrētu risinājumu – teiksim, platleņķa lēcu burunduku fotogrāfēšanai.
Pakalpojuma sniedzējs uzreiz redz – platleņķa lēca burundukus fotogrāfēt nepalīdzēs. Tas ir galīgi garām.
Pareizā reakcija šajā brīdī nav teikt “Platleņķa lēca neder. Tu taču vispār neesi izpētījis burunduku fotogrāfēšanas pamatus.” Un tad gaidīt sakrustotām rokām, kamēr klients uzdos jautājumus un no tevis lēnām izvilks, kāda tad īsti lēca ir vajadzīga.
Klientam nav jāzin burunduku fotogrāfēšanas pamati. Burunduki ir tavs lauciņš. Tava ekspertīze.
Šis nav brīdis parādīt klientam, ka tu vairāk par viņu saproti no burundukiem.
Šis ir brīdis palīdzēt klientam forši safočēt burundukus, lai viņš laimīgs tevi ieteiktu arī citiem mazu spalvainu dzīvnieciņu entuziastiem.
Tādēļ aizmirsti par pakalpojumu piedāvāšanu.
Tu nepiedāvā pakalpojumus X, Y vai Z.
Tu risini klientu problēmas.
Iesaku pieturēties pie dažiem vienkāršiem principiem:
- Kad klients pieprasa risinājumu, vispirms pārliecinies, ka tu saproti problēmu. Uzdod jautājumus un klausies.
- Ja jāsaka – “šāds risinājums nav iespējams” – piedāvā pārdomātu alternatīvu, kas atrisina patieso cilvēka problēmu. Izštuko, kā vari sakombinēt savas prasmes un iespējas, lai palīdzētu.
- Ja nevari piedāvāt ne risinājumu, ne alternatīvu, iesaki kādu, kas to varēs.
Ja pieturēsies pie šiem trim principiem, būs jāievēro arī ceturtais:
- Turi savu telefonu uzlādētu.
Jo jauni klienti zvanīs un zvanīs.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Kas notiek ar indeksu fondiem tirgus krīzē?
Atruna: Sākotnēji šis raksts tika radīts INDEXO blogam. Izņēmu mārketinga tekstu un nofokusēju rakstu uz akciju tirgu kopumā, jo šķiet, ka tēma būs interesanta arī plašākam lasītāju lokam.
Ieguldītājs diversificētos indeksu fondos lieliski sadala risku. Ja tev pieder daļiņa gandrīz visu pasaules lielāko uzņēmumu, esi pasargāts no atsevišķu uzņēmumu, reģionu vai nozaru sabrukuma.
Bet kas notiek ar indeksu fondiem tirgus krīzē?
Tirgus indeksi atspoguļo konkrēta tirgus kopējo stāvokli. Pēc definīcijas tirgus krīzē indeksi strauji krīt.
Ieguldītājs indeksu fondos neizbēgami piedzīvos periodus, kuros ieguldījuma vērtība būtiski samazināsies.
Krīzes pāriet un tirgus indeksi atgūstas. Par spīti visām krīzēm un tirgus krahiem, indeksu fondi vēsturiski uzrādījuši labākus ilgtermiņa rezultātus par tradicionālajiem fondiem.
Krīzes neatstāj būtisku iespaidu uz ilgtermiņa ienesīgumu, kamēr spēkā ir divi faktori:
- Ieguldītājs nenobīstas un “neizlec” no ieguldījuma indeksā krīzes laikā (pirms tirgus ir atguvies),
- Ieguldītājam ir laiks gaidīt, lai krīze pārietu (nevajag naudu uzreiz).
Būtisks ir jautājums – ko nozīmē “gana daudz laika”?
Šajā rakstā apskatīšu, kādēļ 10 gadi ir samērā drošs laika horizonts ieguldījumam akciju tirgū – kamēr tiem, kuri iegulda uz 20 gadiem vai vairāk, par krīzēm daudz nevajadzētu uztraukties.
Iemesls ir vienkāršs:
Tu veido uzkrājumu daudzu gadu laikā – gan krīzēs, gan “burbuļu” laikos, gan starp tiem.
Ilgtermiņā krīzes un burbuļi izlīdzinās. Vienalga, vai tu sāc ieguldīt indeksā krīzes vai “burbuļa” laikā, ilgtermiņa ienesīgums, visticamāk, būs pievilcīgs.
Lai apskatītu, cik bīstamas ieguldītājam ir krīzes, pieņemu riskantāko variantu, ka viss tavs portfelis ir ieguldīts akciju tirgū (kas ir svārstīgāks par obligāciju tirgu). Kā referenci izmantošu ASV akciju tirgus S&P 500 indeksu, par kuru mums pieejami plaši vēsturiskie dati.
Pirmais scenārijs: tu ieguldi uz 5 gadiem
Pieņemsim:
- tavs uzkrājums perioda sākumā ir 4000 USD,
- tu ik gadu papildini uzkrājumu ar fiksētu summu 1000 USD.
Kāds būs tavs ienesīgums nākamo 5 gadu laikā?
Ļoti dažāds, atkarībā no brīža, kurā tu sāc ieguldīt.
Nākamais grafiks parāda tavu 5 gadu ienesīgumu, ja tu būtu sācis ieguldīt S&P 500 indeksā dažādos brīžos kopš 1926. gada.
Vidējais ienesīgums: 10 % gadā.
Zemākais ienesīgums: –15,8 % gadā (ja sāki ieguldīt pirms Lielās depresijas sākuma).
Vidēji ienesīgums ļoti labs. Tomēr, ja tu uz labu laimi izvēlētos “starta gadu” starp 1926. un 2011., vienā no septiņām reizēm tu nākamo 5 gadu laikā zaudētu naudu. Sliktākajā gadījumā pat pusi sava uzkrājuma.
Tādēļ, ja tev naudu vajadzēs 5 gadu laikā, likt lielu portfeļa daļu akcijās nav ieteicams.
Otrais scenārijs: tu ieguldi uz 10 gadiem
Kāds būtu bijis tavs ienesīgums, ja tu būtu ieguldījis S&P 500 uz desmit gadiem?
Vidējais ienesīgums: 10 % gadā.
Zemākais ienesīgums: -2,8 % gadā (ja ieguldīji tieši pirms dot com burbuļa sabrukuma 1999. gadā).
Šajā scenārijā, izvēloties “starta gadu” uz labu laimi, zaudējumus tu būtu cietis tikai vienā no četrdesmit gadījumiem. Lielākais zaudējums būtu ~18 % portfeļa.
Šis risks, kaut ar nelielu varbūtību, ir būtisks. Tomēr jāapzinās, ka finansēs nav iespējams pretendēt uz labu ienesīgumu, neuzņemoties pilnīgi nekādu risku.
Ieguldītājam, kurš gatavs gaidīt 10 gadus vai ilgāk, ieguldījums akciju indeksiem piesaistītos fondos piedāvā pievilcīgu riska/ienesīguma līdzsvaru.
Trešais scenārijs: tu ieguldi uz 20/30 gadiem
Kā izskatās ilgtermiņa ieguldītāja situācija?
20 un 30 gadu griezumā zaudēt naudu nebūtu izdevies, lai kurā brīdī tu sāktu krāt. Ilgtermiņā krīzes, burbuļi un svārstību riski izlīdzinās.
Pat pašam neveiksmīgākajam 20 gadu krājējam ienesīgums būtu bijis 5 % gadā. Neveiksmīgākais 30 gadu krājējs būtu pelnījis 9 % gadā.
Pamēģiniet atrast tradicionālu līdzekļu pārvaldītāju, kurš 20 un 30 gadu griezumā var konsekventi piedāvāt tādu ienesīgumu. Būs ļoti grūti.
Ja tev ir 45 gadi vai mazāk, tad vēsturiskā aina ir pavisam skaidra.
Nākotne, protams, var atšķirties no pagātnes. Tomēr no datiem par 90 gadiem šo to var secināt.
Vēsture nedod pamatu jaunam ieguldītājam uztraukties par krīzēm un tirgus kritumiem.
Galvenais ilgtermiņa ieguldītājam – pacietība
Tradicionālie līdzekļu pārvaldītāji, mēģinot izvairīties no krīzes radītiem zaudējumiem, drudžaini pērk un pārdod vērtspapīrus. Tie samazina akciju īpatsvaru portfelī tad, kad šķiet, ka krīze tuvu, un palielina to, kad šķiet, ka krīze ir garām.
Diemžēl gandrīz nevienam neizdodas konsekventi paredzēt tirgus kustības. Pārvaldītāji lieki “raustās” arī tad, kad krīze nav pat tuvu (un iegulda akcijās tad, kad krīze ir tepat ap stūri). Rezultātā tie gandrīz ar garantiju panāk zemu ilgtermiņa ienesīgumu.
Krīzes un burbuļi būs. No tām izvairīties nevaram. Galvenais:
- diversificēt riskus,
- samazināt ieguldīšanas izmaksas,
- nodrošināt, ka ieguldītāja laika horizonts ir gana ilgs, lai sagaidītu krīzes beigas.
Visticamāk, ilgtermiņā pasaules ekonomika atgūsies no visām krīzēm. Tirgus turpinās augt un pacietīgi ieguldītāji – pelnīt.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Atruna: Šīs ir tikai manas pārdomas, un nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Finanšu tirgos ir lieli zaudējumu riski. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam. Šajā blogā nepaužu mana darba devēja IPAS “Indexo” oficiālo viedokli vai rekomendācijas.