Kas notiek Latvijas finanšu sistēmā?
Neesmu kautrējies komentēt dažādas parādības Latvijas finanšu vidē. Arī ar INDEXO projektu skaļi cīnāmies par labāku finanšu vidi Latvijā.
Būtu nepareizi šobrīd klusēt.
Tomēr esmu piesardzīgs. Ar dažiem skaļiem gājieniem publiskajā telpā radīts ne tikai liels troksnis, bet arī uzticamas informācijas vakūms, kurš strauji aizpildījies ar spekulāciju. Vieni metas publiski notiesāt, citi aizstāvēt, bet praktiski visi bez reālas faktu bāzes (gan Rimšēviča, gan ABLV lietā).
Neviens neko nezina, bet viedoklis ir visiem.
Šajā procesā piedalīties nevēlos. Tomēr ir dažas lietas, ko par pašreizējo situāciju ir vērts teikt:
1. Īstermiņā situācija Latvijas finanšu sistēmu būtiski neapdraud.
Publiski piejamā informācija liecina, ka ABLV kā nerezidentu banka nav kritiski nozīmīga Latvijas ekonomikai:
- Vietējo noguldītāju skaits ir neliels.
- Nav zināms, ka bankai būtu apjomīgas saistības pret citām vietējām kredītiestādēm.
Protams, ABLV ir kreditētājs vietējā tirgū, tādēļ var rasties sarežģītas situācijas uzņēmumiem, kuru finanšu stratēģija paļaujas uz šīs bankas aizdevumiem. Tomēr kopumā bankas grūtībām nevajadzētu radīt būtisku apgrūtinājumu lielam skaitam Latvijas iedzīvotāju, uzņēmumu vai finanšu iestāžu.
Tādēļ nav pamata domāt, ka bankas stabilizēšanai būs nepieciešams tērēt valsts naudu.
2. Abi galvenie pēdējo nedēļu skandāli pasaulē izskanējuši gana skaļi, bet tirgi tos uztvēruši samērā mierīgi.
Latvijas valsts obligāciju cenas nedaudz nošūpojās, bet to būtu grūti nosaukt par krīzi vai pat nopietnu korekciju. Ņemot vērā Eiropas centrālās bankas “aizsargvairogu”, par Latvijas valsts spēju sevi finansēt bažām nav pamata.
Ja es skatītos uz situāciju no ārzemju investora viedokļa, mana attieksme būtu – OK, kaut kādas problēmas ir, bet tās ir izolētas. Austrumeiropas kontekstā problēmas nav nemaz tik pārsteidzošas. Pat iespējams, ka notiek veselīgs attīrīšanās process. Tikmēr ECB klātbūtne pie galda dod komfortu, ka problēmas tiek kontrolētas.
3. Ilgtermiņā notikumu ietekme uz Latvijas finanšu sistēmu var būt gan pozitīva, gan negatīva.
Pagājušo nedēļu notikumi varētu kļūt par pozitīvu pagrieziena punktu Latvijas finanšu sistēmas vēsturē. Lai tā būtu, nepieciešams, lai:
– korupcijas lietas izmeklēšana norit caurspīdīgi, raiti, ar skaidriem pierādījumiem un likumīgu procesu, kas novērotājos rada uzticību;
– Latvijas banku sektorā, it īpaši “nerezidentu” banku sektorā, tiek veiksmīgi ieviesti augstas kvalitātes anti money laundering (AML) un terorisma finansēšanas novēršanas procesi.
Protams, ja tā nenotiks, ilgtermiņa efekts var būt pretējs.
AML punkts ir kritiski svarīgs. Cerams, ka pēdējo nedēļu notikumi kļūs par “modinātāja zvanu” citām Latvijas finanšu iestādēm, kuru AML procesi varētu būt kvalitatīvāki. Latvijai jālabo naudas atmazgāšanas centra reputācija – ja tāda nostiprināsies ilgtermiņā, tā var padarīt sadarbības partnerus piesardzīgus ielaisties darījumos arī ar uzticamām Latvijas finanšu iestādēm.
4. Labāk izpētīt pirms komentēt.
Pēdējās dienās publiski izskanējuši visādi apgalvojumi, kas pēc tam izrādījušies kļūdaini vai balstīti minējumos. Tas nepalīdz nevienam.
Kā piemēru var minēt sašutumu par to, ka Latvijas Banka aizdevusi naudu ABLV. Kā vēlāk kļuva skaidrs, aizdevums veikts pret ķīlu – augstas kvalitātes vērtspapīriem.
Šāda aizdevuma piešķiršana pret ķīlu ir pilnīgi normāla situācija. Tieši tā centrālajai bankai būtu jārīkojas, lai nodrošinātu valsts finanšu sistēmas stabilitāti. Centrālā banka šajā situācijā praktiski neriskē, bet palīdz uzturēt finanšu sistēmas stabilitāti.
Dažu cilvēku aicinājumi Latvijas Bankai norobežoties no situācijas šķiet bezatbildīgi. Bez bankas regulatora lēmuma centrālajai bankai nevajadzētu izvēlēties – ar šo finanšu iestādi sadarbosimies, bet ar šo nē, jo tā mums nepatīk. Tieši tāda attieksme būtu bīstama finanšu sistēmas stabilitātei un tās reputācijai.
5. Uzticību finanšu sistēmai ir viegli graut, bet grūti celt.
Katru nedēļu INDEXO projekta ietvaros viesojos 3-5 uzņēmumos ar semināru par uzkrājumu tēmu. Ikdienā saskaros ar Latvijas iedzīvotāju skepsi par finanšu nozari. Jau bez jaunākajiem notikumiem tā bija milzīga. Baidos, ka tagad tā augs vēl vairāk.
Pēdējo nedēļu notikumi parāda, ka AML un korupcijas novēršanas jomās Latvijas finanšu vidē tiešām vēl daudz darāms. Cerams, ka pēdējo nedēļu notikumi būs gana spēcīgs impulss, lai panāktu reālas izmaiņas.
Par to, ka Latvijas finanšu nozarē vēl ir daudz problēmu ar produktu dārdzību un augstām apkalpošanas komisijām, jau esmu rakstījis plaši.
Tomēr jāuzsver, ka vienā jomā Latvija kopš 90ajiem gadiem ir nākusi ļoti tālu – tā ir klientu aizsardzība.
Ieguldījumu jomā klienti ir aizsargāti ar Eiropas Savienības līmeņa regulējumu. Vairs nav iespējami tādi brīnumi kā Banka Baltija un Auseklītis.
Noguldījumu jomā garantiju fondi aizsargā parastos noguldītājus. Līdzīgi aizsargāti ir arī apdrošināšanas polišu turētāji. Par spīti pēdējo nedēļu notikumiem, izmantot Latvijas finanšu iestāžu pakalpojumus nekad nav bijis tik droši kā šobrīd.
Jācer, ka pašreizējā situācija provocēs vajadzīgās pārmaiņas AML un korupcijas apkarošanas jomā, bet neatstās ilgstošu iespaidu uz Latvijas iedzīvotāju uzticību finanšu sistēmas drošībai.
28. februārī sadarbībā ar Ir Nauda atkārtošu Finanšu bootcamp semināru, kurš oktobrī bija izpārdots. Seminārā apskatīšu, kā celt ienākumus, kā mazināt izmaksas, un kā iekrāto ieguldīt. Ieskaties!
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Gribi ieguldīt veiksmīgi? Netici intuīcijai!
Ieguldīt akciju tirgū ir viegli, bet ieguldīt veiksmīgi – diezgan grūti.
Veiksmes likumi ir pretrunā ar cilvēka intuīcijas un emociju likumiem. Jau no sākuma jāgatavojas, ka intuīcija un emocijas vedīs tevi grāvī.
Izcelšu dažas ieguldītāju psiholoģiskās kļūdas, kurām jāgatavojas laikus.
1. Illusory superiority vai ilūzija par pārākumu.
Gandrīz mums visiem piemīt tendence domāt, ka esam spējīgāki investori par vidējo. Vai labāk par citiem zini, kad cenas kāps, kad kritīs, un ko pirkt / pārdot? Varbūt tev par tirgus kustībām ir spēcīga intuīcija?
Tu gandrīz noteikti maldies. Tirgū dominē globālie institucionālie investori ar milzīgiem resursiem un zināšanām, kuri ir daudz labāk informēti par tevi. Statistika rāda, ka pat šie lielie spēlētāji lielākoties nav spējīgi paredzēt tirgus kustības vai uzminēt pašus pelnošākos ieguldījumus.
Labāk pieņem, ka esi vājāks investors par vidējo. Samierinies, ka nemācēsi paredzēt cenu kustību un nemācēsi izvēlēties pašus izdevīgākos finanšu instrumentus. Aizmirsti par centieniem zīlēt nākotni tirgus grafikos.
Tā vietā ieguldi sistemātiski, atbilstoši statistiski pamatotiem principiem – diversificēti, ar zemām izmaksām, ilgtermiņam.
2. Tieksme skriet pēc peļņas.
Visi esam lasījuši brīdinājumu ieguldījumu fondu dokumentos – “vēsturiskais ienesīgums neparedz nākotnes rezultātus”. Diemžēl cilvēki šo brīdinājumu uztver kā juridisku atrunu, no sērijas: “labāk šito uzrakstām, ja nu gadījumā kaut kas noiet greizi.”
Patiesība ir skarbāka: šis brīdinājums ir burtiska patiesība.
Tas, ka konkrēts fonds vēsturiski ir bijis ienesīgāks nekā cits tās pašas kategorijas fonds, neparedz, ka tas tāds būs arī nākotnē. Patiesībā iespēja, ka kategorijas pelnošākais fonds šobrīd tāds būs arī pēc pieciem gadiem, ir ļoti maza.
Ja vislaik skriesi uz ienesīgākajiem fondiem tirgū, tu visticamāk paliksi zaudētājos.
Kādēļ?
Ja tu regulāri skrien uz pelnošāko fondu tirgū, tu bieži ieradīsies par vēlu – kad fondā iekļautie ieguldījumi “jau ir nopelnījuši”. Kādu brīdi sēdēsi, tad ieraudzīsi, ka vairāk sāk pelnīt kāds cits fonds. Kādu laiku piesardzīgi vērosi – pelna, pelna, pelna – nu labi, nolemsi pārslēgties. Atkal to izdarīsi ne tajā brīdī un sāksi skatīties riņķī, kurš tad ir nākamais pelnošais.
Turklāt katra pārslēgšanās parasti ir saistīta ar izmaksām.
Līdzīgs princips strādā, izvēloties individuālas akcijas. Lēkāt vislaik uz akcijām, kuras tobrīd ir pelnošākās, ir muļķa spēle. Notrieksi naudu brokeru komisijās un nokavēsi peļņu.
Ne velti Vorens Bafets ir teicis: “Gudrs cilvēks dara sākumā to, ko muļķis dara beigās”.
Ieguldījumus ir jāizvēlas pēc to fundamentālajām īpašībām, nevis pēdējā laika ienesīguma. Jau pirkuma brīdī vajadzētu nolemt, cik ilgi ieguldījumu turēsi – un kādos apstākļos pārdosi. Jau no sākuma jābūt gatavam pretoties kārdinājumam pusceļā pārlekt uz “ātrāku zirgu”.
3. Bailes no zaudējumiem.
Bailes no zaudējumiem investoram “iegriež” divos gadījumos.
1. Kad turi ieguldījumu, kura fundamentālā situācija ir pasliktinājusies.
Ja pirkuma brīdī tu būtu zinājis to, ko zini tagad, tu pie pašreizējās cenas nebūtu pircis. Bet tagad cena ir sākusi krist un tu negribi piefiksēt zaudējumus.
Šis ir veids, kā daudzi pazaudējuši visu savu naudu.
2. Kad turi ieguldījumu, kura fundamentālā situācija ir laba, bet cena strauji krīt.
Pieņemsim, tu turi diversificētu portfeli ar lielu uzņēmumu akcijām. Un cenas sāk krist.
Sākumā tu nesatraucies. Ieguldījums ir kvalitatīvs. Ilgtermiņā tam jābūt pelnošam.
Cenas turpina krist. Tu aizraujies – pie tik zemas cenas jāpērk vēl!
Bieži tā izrādās pareizā atbilde. Tirgus atkopjas un tu labi nopelni, jo izmantoji iespēju iegādāties akcijas par zemāku cenu.
Bet citreiz cenas vien krīt un krīt. Tirgū sākas krīze. Drīz tavs portfelis ir pazaudējis pusi vērtības.
Tu apzinies, ka diversificēts portfelis, kurā ir – teiksim – Coca-Cola, IBM, Exxon, Procter & Gamble, Wal-Mart, Home Depot, Microsoft, utt. utml. – nezaudē vērtību tikai tādēļ, ka tirgū iestājusies panika. Bet intuitīvi arī tev trīc kājas.
Ja šajā brīdī arī tu ļaujies panikai, tu neesi viens. Tā dara daudzi. Bet rezultātā tu pārdod kvalitatīvu ieguldījumu pašā sliktākajā brīdī, par briesmīgu cenu.
Neesi dumjā nauda.
Ļaušanās intuīcijai un emocijām ir galvenais iemesls, kādēļ individuālie investori ilgtermiņā pelna daudz, daudz mazāk nekā tirgus kopumā. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ Volstrītā retail investorus sauc par “dumjo naudu”.
Ja klausīsi intuīcijai vai emocijām, tu gandrīz noteikti pirksi dārgi, pārdosi lēti un paliksi zaudētājos. “Raustīsies” līdzi tirgum, nevis saprātīgi un ar mierīgu sirdi ieguldīsi ilgtermiņam.
Sagatavojies jau laicīgi tam, ka gaidāmi psiholoģiskie pārbaudījumi. Tad, kad grūtie brīži pienāks, varēsi sev teikt – jā, es zināju, ka šādi jutīšos, tas ir okei – un nepieļaut kļūdas.
Noslēgumā – divi psiholoģiskie “triki”, uz kuriem paļaujos.
1. Regulāri sev atgādinu, ka nekad nebūšu pats veiksmīgākais ieguldītājs tirgū – un tas ir okei.
Ja varu konsekventi uzrādīt labu, ja arī ne izcilu, rezultātu, ilgtermiņā tāpat būs ļoti labi. Šī apziņa palīdz man izvairīties no “FOMO” jeb fear of missing out efekta.
Tirgū vienmēr atradīsies kādi, kuri šobrīd pelna vairāk nekā tu. Ja par to stresosi un centīsies “dzīties pakaļ”, visticamāk, iekritīsi grāvī.
2. Nekad neieguldu tik daudz, ka esmu izmisīgi atkarīgs no tirgus rezultātiem.
Vienmēr turu vismaz gada “izmaksu spilventiņu” krājkontā. Tad es varu ieguldīt ar mierīgu sirdi, jo tirgus kritums mani vai manu ģimeni neapdraud.
Ja drošības spilventiņa tev nav, tu neesi ilgtermiņa ieguldītājs (un ieguldīšana priekš tevis visticamāk būs sāpīga un stresa pilna pieredze).
Ceru, ka šīs atziņas palīdzēs vēl kādam izvairīties no ieguldīšanas psiholoģiskajām bedrēm!
28. februārī sadarbībā ar Ir Nauda atkārtošu Finanšu bootcamp semināru, kurš oktobrī bija izpārdots. Seminārā apskatīšu, kā agresīvi celt ienākumus, kā mazsāpīgi mazināt izmaksas, un kā iekrāto ieguldīt. Ieskaties!
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Gribi veiksmīgu blogu? Beidz informēt lasītājus!
Lūgums blogeriem: beidziet mani informēt.
Kad cilvēki brīnās – “Kādēļ manu blogu neviens nelasa?” – ļoti bieži pie vainas ir šī fundamentālā kļūda. Autors grib nodot auditorijai informāciju, bet nepajautā – kādēļ lai kāds to gribētu zināt?
Ja tev rodas ilūzija, ka viss tavs sakāmais ir ārkārtīgi interesants, atceries šo lāci:
Pasaulē jau tā informācijas ir par daudz. Tavi lasītāji necieš no informācijas deficīta.
Ja gribi, lai tavu personīgo vai korporatīvo blogu lasa daudz un plaši, tavam pirmajam bauslim jābūt – neviens negrib tavu informāciju.
Tu neesi tik interesants, kā tev liekas.
Savu pirmo blogu uzsāku pirms kādiem 10 gadiem, kad dzīvoju Ņujorkā. Aprakstīju dzīvi pilsētā, izstādes, kuras apmeklēju, un grāmatas, kuras man patika.
Toreiz skumu, ka neviens to blogu nelasīja. Ja tagad padomāju, kāpēc gan, lai būtu lasījis?
Ko lasītājs iegūtu? Ne uzzinātu ko lietderīgu, ne izklaidētos. Neatrastu pat nevienu spilgtu, stulbu viedokli, ar ko pastrīdēties. Vien uzzinātu, kā 20-gadīgs latvietis Ņujorkā pavada savu brīvo laiku.
Reti kuram interesē skatīties svešu cilvēku fotoalbumus vai klausīties, ko kolēģis ēdis pusdienās. Tomēr daudzi cer, ka šis materiāls kļūs par hītu blogā vai sociālajos tīklos.
Aizmirsti.
Tu esi pārāk garlaicīgs. Arī es tāds esmu. Arī Breds Pits tāds būtu, ja sāktu tev stāstīt, kur ēd pusdienas un cik reizes dienā tīra zobus.
Arī tavs bizness nav ne tuvu tik interesants, kā tev liekas.
Negaidi, ka blogs, kurā vien slavē tava jaunā produkta izcilās īpašības, palīdzēs tev pārdot.
Nevienam neinteresē tava uzņēmuma korporatīvā struktūra, cik skaisti ir izremontēta jūsu jaunā fabrika, kurš jums ir iecelts par valdes priekšsēdētāju, vai tas, ka tava uzņēmuma sporta komanda uzvarējusi amatieru līgas spēlē (piemēri, kurus dažu minūšu laikā atradu Latvijas uzņēmumu blogos).
Ja tu rakstīsi korporatīvo blogu ar šo “informāciju”, varu apsolīt, ka praktiski neviens to nelasīs. Tie, kuri to atvērs, tikpat ātri to aizvērs. Vienīgie, kas šēros un laikos, būs kolēģi – aiz līdzjūtības.
Jā, es saprotu, ka tev gribas, lai cilvēki / klienti / investori zinātu šo informāciju. Bet ar to, ka gribi tu, nav gana.
Jāgrib ir tavai auditorijai.
Pirms raksti, vienmēr sāc ar jautājumu – kādēļ lai mana mērķa auditorija gribētu zināt to, kas man sakāms?
Iedomājies sevi lasītāja ādā.
Kas tevi motivētu šo saturu laikot, šērot, izdrukāt, aizsūtīt draugam vai pielietot dzīvē?
Ja tev nav atbildes, tad meklē citu tematu. Saudzē savu laiku un apkārtējo uzmanību.
Ja tev ir atbilde, lieliski. Sāc rakstu ar šo atbildi – lai lasītājs uzreiz zinātu, kādēļ vērts lasīt tālāk.
Piemēram, sāc pārdošanas rakstu, spilgti ilustrējot problēmu, kuru tavs produkts risina. Ja tavs produkts ir jēdzīgs, lasītājs atpazīs šo problēmu – un nu jau gribēs uzzināt tavu risinājumu.
Iejūtoties lasītāja ādā, jebkuru informāciju var padarīt interesantu un lietderīgu.
Profesionālam rakstniekam slikts temats neeksistē.
Raksts par tava uzņēmuma korporatīvo struktūru var kļūt par hītu, ja tajā izcel rekomendācijas tiem, kas veido jaunus uzņēmumus – un brīdini par kļūdām, no kurām var mācīties.
Raksts par nekustamā īpašuma aģentūras jauno valdes priekšsēdētāju palīdzēs pārdot, ja to pārvērtīsi par interviju no sērijas – “Jāņa Slavenā trīs ieteikumi: kā nepārmaksāt, pērkot dzīvokli”.
Raksts par sporta komandas uzvaru piesaistīs jaunus darbiniekus, ja to pagriezīsi no leņķa “Kā trīs gadu laikā kļūt par pārdošanas vadītāju un uzvarēt futbola čempionātā? Stāsta Anna!”
Visus šos piemērus raksturo uzsvars uz lasītāja – nevis autora – ieguvumu.
Ja vēlies, lai lasītājs izdarītu ko tavā labā – nopirktu preci, pieteiktos darbā, padalītos ar rakstu, utt. – vispirms tev ir jāapmierina lasītāja vajadzības. Dod, tikai tad vari cerēt saņemt.
Atceries – informācija rakstniekam ir izejmateriāls, nevis gala rezultāts.
Neliec mums lasīt neapstrādātu informāciju. Nepieļauj “klaviatūras caurejas” grēku.
Izpēti, kas mēs – lasītāji – tādi esam un kas mums interesē.
No informācijas burzmas, kas tev ir pieejama, atlasi tikai tās retās atziņas:
- ko tavi lasītāji nezina,
- kas taviem lasītājiem noderēs,
- kas tavus lasītājus izklaidēs,
- kas motivēs tavus lasītājus rīkoties atbilstoši tavam mērķim.
Sapako šīs atziņas īsā, pārskatāmā, atjautīgā, spilgtā tekstā.
Tad tevi lasīs.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Trīs darbaholiķa atziņas (lietas, ko iemācijos, veidojot INDEXO)
Pusotru gadu nonstopā strādāju pie jauna uzņēmuma (INDEXO). Sanācis tāds darbaholiķa maratons. Vēlie vakari, nedēļas nogales, svētki. Šajos Ziemassvētkos pirmo reizi 7 dienas pēc kārtas pabūšu ārpus ofisa (vēl īsti nespēju noticēt).
Šis ir bijis viens no grūtākajiem laikiem manā dzīvē. Esmu daudz audzis, jo citas izvēles nebija.
Padalīšos ar trim atziņām no šī perioda. Kā jau rakstniekam, man šķiet, ka tās varētu noderēt arī citiem.
1. Uzmanības menedžments ir tikpat svarīgs kā laika menedžments.
Lai izveidotu jaunu uzņēmumu – it īpaši tādu licencētu, stingri regulētu uzņēmumu kā INDEXO – nepieciešams koordinēt simtiem uzdevumu un desmitiem cilvēku darbu. Jākoordinē:
- juristi,
- grāmatveži,
- programmētāji,
- dizaineri,
- tulkotāji,
- PR-isti un mārketinga cilvēki,
- u.c. partneri.
Visi strādā projekta labā. Visi grib atbildes, norādes, uzmanību. Tad vēl tev pašam jāraksta biznesa plāni, jāveido finanšu modeļi, jācep augšā bloga raksti, Facebook ieraksti un mājas lapas saturs, jāiet prezentēt projektu uzņēmumos un konferencēs.
Bez spēcīgām laika menedžmenta prasmēm tālu netiksi. Bet atklāju, ka ar laika menedžmentu nepietiek.
Ir labi prast noteikt prioritātes un saplānot darbu, lai laicīgi ar tām tiktu galā. Bet rezultātā tavs kalendārs sāk izskatīties kā raibs tepiķis, kur katras 15–30 minūtes tev ir jauns uzdevums. Dari vienu, tad nākamo, tad nākamo, tad nākamo, līdz pienāk 7 vai 8 vakarā, galva griežas un jāiet mājās.
Rezultātā tu esi ārkārtīgi veiksmīgs “mazo problēmiņu” risinātājs – bet zaudē spēju atkāpties, padomāt stratēģiski, tikt galā ar lielajām problēmām.
Izrādās, tas notiek neiroloģiskā līmenī
Meklējot risinājumu šai problēmai, uzdūros Cal Newport grāmatai Deep Work.
Tajā autors plaši un pārliecinoši apskata, kā mūsdienu tendence ļaut uzmanībai nepārtraukti lēkāt – no viena darbiņa uz epastu uz citu darbiņu uz Facebook uz epastu uz Twitter uz darbiņu uz Facebook utt. – pieradina smadzenes pie zemas kvalitātes, “sekla” darba darīšanas. Tiek izveidots pieradums, kuru pēc tam grūti mainīt.
Grāmatas saturu neatkārtošu – to ir vērts izlasīt pašam – bet minēšu principu, ko ieviesu savā ikdienā pēc tās izlasīšanas:
Sāku darbu stundu agrāk. No rīta atslēdzu epastu un veltu laiku kādam lielākam uzdevumam, kas prasa koncentrāciju – piemēram, jauns modelis, bloga raksts vai biznesa stratēģija. Tikai pēc tam pievēršos dienas “mazo” uzdevumu jūrai.
Rezultāts:
- rīta stundās radu būtisku pievienoto vērtību,
- iesāku dienu produktīvi, kas palīdz tā arī turpināt,
- dienas gaitā tieku galā gan ar lielajiem, gan mazajiem uzdevumiem.
2. Ja gribi būt produktīvs, atstāj darbu birojā.
Ja strādā no 9iem līdz 5iem piecas dienas nedēļā, tas nav tik svarīgi. Bet, ja tavs brīvais laiks ir vien dažas stundas nedēļas nogalē – un ja arī šo laiku pavadi, stresojot par biznesa problēmām, – tu izdegsi ļoti, ļoti ātri.
Dažbrīd jutu, ka esmu tam bīstami tuvu. Tādēļ meklēju risinājumus.
Man palīdzēja meditācijas aplikācija Headspace, kuru man ieteica pamēģināt Dāvis Suneps. Vispār esmu pārāk nepacietīgs, lai daudz meditētu. Arī Headspace ilgāk par 40 dienām lietot neizdevās. Tomēr šajā laikā iemācijos bišķi neitrālāk novērot savus domu procesus.
Pieeja principā vienkārša, bet grūti īstenojama. Kad sāku domāt par darbu, to atpazīstu. Necīnos ar savām domām, bet ļauju tām mierīgi “aizplūst prom” un atgriežos pie tobrīd aktuālā – vienalga, vai tā ir ģimene, grāmata vai kas cits.
Palīdz arī interneta atslēgšana vakaros un nedēļas nogalēs. Papildu ieguvums ir ne tikai atpūta no darba, bet arī atpūta no sociālo tīklu tukšajām kalorijām.
Rezultāts ir kvalitatīvāka atpūta, labākas attiecības – un produktīvāks darbs atpakaļ birojā.
3. Lai cīnītos ar negatīvismu, atceries savu misiju.
Ieviest pārmaiņas pensiju tirgū Latvijā ir grūti ne tikai praktisku iemeslu dēļ. Tas ir smags darbs arī psiholoģiskā līmenī.
Latvijas iedzīvotāji netic, ka par pensiju vispār ir vērts domāt. Daudzi ir apdedzinājušies ar Bankām Baltijām, Auseklīšiem un līdzīgiem veidojumiem. Citi ir noskaņoti lamāt jebko un jebkuru, kas saistīts ar finanšu nozari (vai uzņēmējdarbību kopumā). Katru dienu sociālajos tīklos mūs bombardē ar rupjībām, apvainojumiem, personīgiem “uzbraucieniem”.
Lai gan klātienē parasti cilvēki ir pozitīvāki – gandrīz visos 50+ semināros, ko pēdējo mēnešu laikā esmu vadījis, attieksme bijusi ļoti atsaucīga – vienreiz nācās arī noklausīties, kā mani sejā sauc par zagli un izskrien no telpas, aizcērtot aiz sevīm durvis. Konkrētais cilvēks bija zaudējis naudu kādā krāpnieciskā shēmā un to attiecināja uz visiem finanšu uzņēmumiem.
Savā dzīvē uz skatuves esmu kāpis simtiem reižu. Mani izsist no līdzsvara ir diezgan grūti. Augstāk minētajā gadījumā, cik atceros, pat nenosarku – vien mierīgi turpināju semināru.
Tomēr ilgtermiņā, ja klausies šo negativitāti dienu pēc dienas, tā sāk tevi grauzt no iekšpuses. Nav patīkami just, ka simtiem vai tūkstošiem cilvēku necieš tevi vai to, ko dari. Varu iedomāties, ka līdzīgi jūtas politiķi, it īpaši tie, kas patiesībā grib darīt kaut ko valsts labā (bet kurus lamā tāpat kā visus citus, nešķirojot).
Jā, palīdz tas, ka mūsu atbalstītāji ir entuziastiski. Meetup pasākumu pozitīvā enerģija mūs kārtīgi uzlādē. Tomēr, lai ilgtermiņā saglabātu pozitivitāti, nedrīkst balstīties uz atbalstu no ārpuses.
Tā vietā vajag nepārtraukti stāstīt sev pašam par savu misiju.
Nepietiek vien projekta sākumā apzināties, ka tas, ko tu dari, ir nepieciešams. Par to ir sev jāstāsta atkal un atkal, dienu no dienas un nedēļu no nedēļas. Par to ir jāatgādina arī kolēģiem un sadarbības partneriem, kuriem nākas saskarties ar sabiedrības neizpratni.
Dažu mēnešu laikā ar INDEXO esam izsaukuši konkurenci tirgū, kurš stagnēja četrpadsmit gadus. Sabiedrība aktīvi diskutē par pensijām, komisijas krītas, valsts veic pārmaiņas – 2. pensiju līmenis ir iekustējies.
Mūsu darbs ir jāturpina. Vēl joprojām liela sabiedrības daļa vispār netic, ka pensija būs vai līdz tai nodzīvosim – par savu uzkrājumu nerūpējas un papildus 2. pensiju līmenim neko nekrāj. Pasivitāte dominē. Ja mēs tagad pieklustu, nākamās pārmaiņas tirgū varētu sanākt gaidīt vēl padsmit gadus.
Šī apziņa ļauj man “nokratīt” uzbraucienus un negācijas un turpināt darbu.
Vai ir iespējams veselīgs darbaholisms?
Nezinu. Man darbaholisms noteikti nav pašmērķis. Tomēr, ceļot jaunu projektu, tas šķiet neizbēgams.
Lai šādā kontekstā izdzīvotu, augstāk minētās prasmes man šķiet kritiski svarīgas. Ja māki menedžēt savu uzmanību, atstāt darbu birojā un turēties pie savas misijas par spīti kritiķiem, tad veiksmes izredzes jau esi stipri paaugstinājis.
Ja vēlies uzzināt par INDEXO projektu vai palīdzēt mums sakārtot Latvijas finanšu vidi, dodies uz mūsu mājas lapu.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Pirkt bitcoin nav ieguldīt.
Un bitcoin nav nauda.
Jūtos spiests publicēt šo rakstu, jo – lai gan apkārtējā muldēšana par bitcoin man ir dziļi apnikusi – saņemu aizvien vairāk jautājumus par tēmu. Vakar uzrakstīja draugs, kurš apsver bitcoin “ieguldīt” būtisku daļu savas dzīves uzkrājumu.
Šķiet, ka spekulatīvās eiforijas iespaidā pat jēdzīgos cilvēkos izmirst veselais saprāts.
Laiks piebremzēt.
Pirms entuziasti izvelk darvu un spalvas precizēšu, ka neapgalvoju:
Pērkot bitcoin, nav iespējams nopelnīt.
vai
Bitcoin cena drīzumā kritīsies.
vai
Blokķēde ir nevērtīga vai slikta tehnoloģija.
Jāuzsver arī, ka neesmu blokķēžu eksperts – zinu vien vispārējo ideju. Bet šo to saprotu no finanšu pamatprincipiem. Tādēļ norādu, ka:
- Bitcoin nav nauda.
- Pirkt bitcoin ir spekulēt, nevis ieguldīt. Un spekulēt ar tavai ģimenei vajadzīgiem līdzekļiem ir bezatbildīgi.
Sāksim ar pirmo punktu:
1. Bitcoin nav nauda.
LMT Smart Future konferencē man jautāja, kāda ir naudas nākotne – tagad, kad jau esam tikuši no papīra naudai līdz digitālajiem darījumiem, līdz bitcoin. Šī frāze ir kļūdaina pašā saknē, jo bitcoin (vēl) nav nauda.
Lai bitcoin kļūtu par naudu, tam būtu jāpilda vismaz trīs funkcijas:
- Apmaiņas līdzeklis.
- Vērtības uzglabāšanas līdzeklis.
- Uzskaites līdzeklis.
Kāda ir pašreizējā situācija?
Apmaiņas līdzeklis: jā
Bitcoin jau tiek lietots kā apmaiņas līdzeklis. Tam ir savi mīnusi (lēns apstiprināšanas process, enerģijas patēriņš, to maz kur pieņem, utt.), bet eksperti man stāsta, ka visiem šiem mīnusiem esot potenciāli risinājumi.
Vērtības uzglabāšanas lidzeklis: nē
Neviens saprātīgs cilvēks netur bitcoin ar domu uzglabāt jau uzkrātu vērtību. Pie bitcoin cenu svārstīguma tas būtu idiotisms.
Ja pienāks brīdis, kad bitcoin vairāk lietos apmaiņai un mazāk – spekulācijai – šī situācija varētu mainīties. Kā aprakstu zemāk, neesmu pārliecināts, ka tādu brīdi sagaidīsim, bet tas ir ļoti iespējams.
Uzskaites līdzeklis: nē.
Pie esošā cenu svārstīguma bitcoin ir pilnīgi nederīgs kā uzskaites līdzeklis. Grāmatvedība, kas vesta bitcoin, būtu nepārskatāms murgs bez saiknes ar realitāti.
Tādēļ bitcoin pašreiz nav nauda.
Tas nenozīmē, ka tam nav vērtības vai, ka esošā tirgus cena ir par augstu. Bitcoin ir aktīvs ar savu tirgus vērtību. Bet, kamēr nemainīsies augstāk minētie faktori, bitcoin nekļūs plaši izmantots kā nauda tās tradicionālajā izpratnē.
2. Pirkt bitcoin nav ieguldīt.
Bitcoin pirkums nebūtu ieguldījums pat, ja bitcoin būtu nauda. Arī dolāru vai eiro pirkums nav ieguldījums, bet spekulācija.
Kā es definēju ieguldījumu un spekulāciju?
Ieguldījums – tu iegādājies aktīvu ar ekonomiski pamatotām gaidām, ka tas nesīs finansiālu vērtību.
Akcijas ilgtermiņā nes vērtību, jo tev pieder uzņēmumi, kuri pelna naudu. Pat, ja tirgus pazaudē prātu un akciju cenas smagi krīt, tu tās vari turēt ilgtermiņā, saņemt dividendes un pelnīt (ar saviem riskiem).
Obligācijas ilgtermiņā nes vērtību, jo to pamatā ir apmaksas solījums, aiz kura stāv uzņēmumi un valstis ar saviem ienākumiem. Pat tirgus krīzē tu tās vari turēt ilgtermiņā, saņemt procentus un pelnīt(ar saviem riskiem).
Nekustamais īpašums ilgtermiņā nes vērtību, jo tā ekonomiskie izmantotāji / īrnieki par to maksā (kā esmu rakstījis, gaidīt uz cenu kāpumu ir spekulācija). Pat tirgus krīzē tu to vari turēt ilgtermiņā, saņemt īres maksu un pelnīt (ar saviem riskiem).
Ieguldījumu manā skatījumā raksturo ekonomiski produktīva aktīva iegāde, kuram ir sava vērtība neatkarīgi no pūļa psiholoģijas.
Spekulācija – tu iegādājies aktīvu, jo domā, ka nākotnē tirgus tam piešķirs lielāku vērtību.
Pirkt zeltu un gaidīt cenas kāpumu ir spekulācija, jo balstās tavos minējumos par to, kāds nākotnē būs tirgus novērtējums par zelta cenu. Ja tirgus cena krīt, no tā vien, ka turi zeltu, tev nav gandrīz nekāds labums. Zelts pats par sevi ekonomisku vērtību nerada.
Spekulācija ir arī pirkt akcijas, obligācijas vai nekustamo īpašumu ar gaidām par īstermiņa peļņu. Šeit tavs ieguldījums ir pilnībā atkarīgs no tirgus spēkiem un pūļa psiholoģijas, nevis no aktīva ekonomiskās vērtības.
Arī valūtu darījumi – ja tie nav saistīti ar reālu vajadzību pēc konkrētās valūtas – ir spekulācija. Ja tu pērc USD ar domu, ka nākotnē USD kļūs vērtīgāks, tu spekulē. Ja tirgus izlems, ka tev nav taisnība, vari savus USD turēt kaut 100 gadus. No tā tev nekāda labuma nebūs.
Tava spekulācija var būt pamatota. Varbūt tu pārzini pasaules finanšu plūsmas un prognozē, ka tirgus pieprasījumam pēc USD tuvāko gadu laikā jāceļas. Un tomēr tava peļņa ir pilnībā atkarīga no tā, vai tirgus piekritīs tavai spekulācijai par nākotni.
Līdzīgi ir ar bitcoin.
Bitcoin pašam par sevi nav nekādas ekonomiskas vērtības.
Vari turēt bitcoin līdz pasaules galam un no tā tev nekāda ekonomiska labuma nebūs. Dividendes neviens tev nemaksās un procenti tev nepienāksies.
Bitcoin tev nodrošinās peļņu, ja citi tirgus dalībnieki būs gatavi maksāt par to vairāk nekā maksāji tu iegādes brīdī. Un viss.
Pirkt bitcoin nozīmē spekulēt par to, kāds būs nākotnes pieprasījums pēc bitcoin. Cik plaši to pielietos, kādu lomu tas spēlēs globālajā finanšu sistēmā, kā mainīsies pūļa psiholoģija, cik veiksmīgi tas konkurēs ar citām kriptovalūtām, utt. utml.
Ja bitcoin lietos aizvien vairāk, sistēma ir uzbūvēta tā, lai tā cena celtos – bet teikums sākas ar lielu “ja”.
Tirgū, kurā ir iesaistīti miljoniem spēlētāji ar saviem nelineārajiem lēmumu pieņemšanas procesiem, spekulēt ir zīlēt tējas biezumos. Turklāt tu “spēlē” pret miljoniem citu spekulantu – daudziem no kuriem pieejama daudz kvalitatīvāka un apjomīgāka informācija, un kuri iesaistītās tehnoloģijas saprot daudz labāk. Vai uzminēsi labāk, kurā brīdī pirkt un – kas ir daudz grūtāk – kurā pārdot? Vai mācēsi nolekt no spekulācijas viļņa pirms kārtējā sabrukuma?
Ja tev ir brīva nauda, kuru nav bail zaudēt – droši, spēlējies ar bitcoin. Bet nesauc to par ieguldīšanu.
Un neriskē ar naudu, kuru vajadzēs tavai ģimenei.
Es nespekulēju. Bet, ja spekulētu. . .
Nespekulēju, jo neuzskatu, ka esmu gudrāks par tirgu. Mani minējumi par tirgus īstermiņa attīstību ir bijuši kļūdaini gana bieži, lai es pieturētos pie saprātīgas ilgtermiņa ieguldīšanas.
Ja es spekulētu, sauktu bitcoinu par pārhaipotu instrumentu, ja arī ne gluži fufeli, kurš apdedzinās daudzus jo daudzus fanātus.
Tā man liek domāt virkne faktoru:
- Bitcoin pašreiz pērk katrs otrais paziņa (kuriem nav ne mazākās jausmas, ko viņi īsti pērk).
- Interese par bitcoin spekulāciju ir par kārtu lielāka nekā interese par bitcoin lietošanu.
- Lielajām cilvēku masām anonimitāte un decentralizācija ir pie vienas vietas. Tiem nav un nebūs iemesla lietot bitcoin.
- Ja arī valdības nevar iznīcināt bitcoinu, tās var kontrolēt to, kā leģitīmi uzņēmumi pieņem bitcoin maksājumus.
- Kad spekulantu vilnis izsīks un esošie turētāji sāks bitcoin pārdot, pretim būs samērā maz pircēju, kuri bitcoinā redz reālu vērtību / grib to pielietot. Tādēļ krahs būs dramatisks.
- Ilgtermiņā bitcoin, visticamāk, nepazudīs. Bet tas vēl ilgi nekļūs par plaši izmantotu naudu.
Ļoti iespējams, ka kļūdos. Esmu daudz reizes kļūdījies pagātnē un kļūdīšos atkal nākotnē. Mana viedokļa dēļ noteikti nedrīkstētu skriet šortot bitcoin. Tā cena var turpināt kāpt vēl ilgi.
Zinu tikai, ka pats ne centa nelikšu BTC. Pieturēšos pie ieguldījumiem, kuru gaidāmais ienesīgums ir ekonomiski pamatots.
Ja pērc bitcoin, apzinies, ka nevis ieguldi, bet spekulē!
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Cik nākamajos 10-20 gados pelnīs akciju tirgus?
Man bieži jautā – cik nākamajos 10-20 gados pelnīs attīstīto valstu akciju tirgus?
Šo jautājumu ar īpašu sajūsmu neuztveru. Neesmu gaišreģis un nevaru paredzēt, kas notiks pasaules finanšu tirgos.
Tomēr zināmus secinājumus par gaidāmo ienesīgumu ir iespējams izdarīt.
Manā viedoklī, ja ņemam šodienu kā atskaites punktu:
- Nākamajos 10-20 gados akciju tirgus ienesīgums gaidāms samērā zems, salīdzinot ar vēsturiskajiem rādītājiem.
- Tas nenozīmē, ka ilgtermiņa ieguldītājam nebūs iespēja labi nopelnīt.
Otrais punkts var šķist pārsteidzošs.
Lai saprastu, kā līdz tam nonāku, iesim soli pa solim – ērtībai izmantojot ASV tirgus datus (60 % no attīstīto valstu tirgus kapitalizācijas).
1. Kādēļ gaidāms zems ienesīgums.
Jau esmu rakstījis, ka pašreiz akciju tirgus ir ļoti “dārgs”. Attīstīto valstu akciju cenas ir ļoti augstas, salīdzinot ar peļņu uz vienu akciju. S&P 500 CAPE ratio ir 31.5:
Avots: Multpl.com
Tas nozīmē aptuveni – lai nopirktu akciju ar 1 USD peļņu gadā, vidēji jāmaksā 31.5 USD.
Teorētisko gaidāmo akciju tirgus ienesīgumu aprēķina pēc formulas:
Šis rezultāts veidojas no ģeometriskās progresijas formulas, aprēķinot visu nākotnes dividenžu summas šodienas vērtību. Ja vēlies uzzināt vairāk, lasi šeit. Lieliem, pelnošiem uzņēmumiem šī formula ilgtermiņā pierādījusi sevi kā diezgan pareiza (lai gan bildi sarežģī tehnoloģiju uzņēmumi, jo tiem nepatīk maksāt dividendes) .
Apskatīsim visus trīs elementus:
Dividenžu ienesīgums / dividend yield
Šībrīža S&P 500 dividenžu ienesīgums ir ap 1.9 %, gandrīz zemākais pēdējā gadsimta laikā:
Lai gan šo faktu skaidro arī citi apstākļi (tai skaitā tehnoloģiju uzņēmumu augošā ietekme tirgū), tas ir vistiešākajā veidā saistīts ar augsto tirgus dārdzību. Investori ir gatavi maksāt daudz par akcijām, kuras dividendēs izmaksā maz.
Dividenžu pieauguma temps / dividend growth
Ilgtermiņā S&P 500 dividenžu pieauguma temps ir bijis ap 5 %. Apkārt sastopami gana daudz optimisti, kas sola lielāku izaugsmes tempu nākotnē, kā arī pesimisti, kas stāsta, ka nu gan ātrai izaugsmei ir beigas. Bet pieņemsim, ka 5 % varētu būt puslīdz ticams ilgtermiņa izaugsmes temps arī nākotnē.
Izmaiņas valuācijas līmenī / CAPE ratio
Vidējais CAPE ratio pēdējā gadsimta laikā ir bijis ap 17. Pašreizējais rādītājs 31.5 norāda, ka akcijas šobrīd ir ļoti “dārgas”, salīdzinājumā ar vēsturiskajiem rādītājiem.
Kā esmu rakstījis INDEXO blogā, tas nenozīmē, ka tūlīt būs krīze un CAPE kritīsies. Bet konservatīvs ieguldītājs pieņemtu, ka nākamo gadu desmitu laikā CAPE samazināsies tuvāk ilgtermiņa vidējiem rādītājiem.
Ja CAPE līdz 17 samazināsies 20 gadu laikā, ietekme uz ienesīgumu būs -3.0 % gadā.
Ja CAPE līdz 17 samazināsies 10 gadu laikā, ietekme uz ienesīgumu būs -5.8 % gadā.
Ja CAPE samazināsies dramatiski, 10 gadu laikā līdz vērtībai 10, tad ietekme uz ienesīgumu būs -10.9 % gadā.
Tad kāds ir gaidāmais ienesīgums?
Viss atkarīgs no valuācijas līmeņa izmaiņām.
Praktiski neviens negaida, ka CAPE kļūs vēl augstāks.
Ja CAPE nemainās, tad:
Gaidāmais ilgtermiņa ienesīgums = 1.9 % + 5.0 % = 6.9 % gadā.
Jau šis rādītājs ir būtiski zemāks par vēsturisko ASV akciju tirgus ienesīgumu (ap 9 % gadā).
Ja CAPE samazinās pakāpeniski, 20 gadu laikā:
Gaidāmais 20 gadu ienesīgums = 1.9 % + 5.0 % – 3.0 % = 3.9 % gadā.
Ja CAPE samazinās straujāk, 10 gadu laikā:
Gaidāmais 10 gadu ienesīgums = 1.9 % + 5.0 % – 5.8 % = 1.1 % gadā.
Ja CAPE samazinās dramatiski, tad:
Gaidāmais 10 gadu ienesīgums = 1.9 % + 5.0 % – 10.9 % = -4 % gadā.
Citiem vārdiem sakot, gaidāmais ienesīgums tuvāko 10-20 gadu laikā ir starp ļoti zemu un samērā zemu. Kurš variants gaidāms – to nevar paredzēt neviens.
Pie dramatiska valuācijas samazināšanās, iespējams arī negatīvs ienesīgums 10 gadu periodā (kā esmu rakstījis šeit, 20+ gadu periodā tas ir samērā maz ticams, vismaz balstoties uz vēsturiskajiem datiem).
2. Tas nenozīmē, ka nākamajos gadu desmitos neviens ilgtermiņa ieguldītājs nevarēs nopelnīt.
Pirmkārt, ja krāj ilgtermiņam vai pensijai, arī dažu procentu ienesīgums ir labāks rezultāts nekā inflācijas apēsta nauda.
Otrkārt, augstāk minētais gaidāmais ienesīgums attiecināms uz naudas summām, kuras tu ieguldi šodien, pie augstajām valuācijām.
Ja rīt cenas un CAPE strauji krīt, tava ieguldījuma vērtība kritīsies un cietīsi zaudējumus. Jo vairāk esi jau uzkrājis un jo drīzāk tev šo naudu vajadzēs, jo skarbāks ir šis efekts.
Ja vēl esi jauns un tikai ieguldīšanas karjeras sākumā, akciju tirgus korekcija var pat strādāt tavā labā.
Nauda, ko esi ieguldījis līdz šim brīdim, ir tikai neliela daļa no visiem līdzekļiem, kurus ieguldīsi savas dzīves laikā. Ieguldījumi, ko veiksi nākotnē, tiks veikti pie jaunā, daudz izdevīgākā valuācijas līmeņa – un visticamāk pelnīs lielākus procentus.
Piemēram, pieņemsim, ka jau rīt CAPE ratio krītas no 31.5 uz 17. Tavs pašreizējais uzkrājums akciju tirgū zaudē 46 % vērtības. Bet, ja citi faktori nemainās (akciju korekcija atstāj mazu vai īslaicīgu efektu uz reālo ekonomiku), dividenžu ienesīgums proporcionāli pieaugs.
Tad nākamo ieguldījumu gaidāmais ienesīgums būs jau:
Gaidāmais ienesīgums = 3.5 % dividend yield + 5 % dividend growth = 8.5 % gadā.
Secinājums:
Tiem, kuriem jau šobrīd uzkrāts ļoti daudz, nākamajos 10-15 gados akciju tirgus bagātību vairos vien lēni (un tirgus korekcija ir bīstama).
Tiem, kuriem uzkrāts maz – bet kuri aktīvi krāj – tirgus korekcija var būt pat izdevīga.
Pirmā iemesla dēļ es aktīvi aģitēju – ja tev vajadzēs naudu tuvāko dažu gadu laikā, neliec lielu daļu akciju tirgū. Ja iesi pensijā tuvāko 5-10 gadu laikā, tev jau šobrīd vajadzētu būt kādā sabalansētā vai konservatīvā pensiju plānā. Šis nav brīdis cerēt uz lielu peļņu akciju tirgū.
Otrā iemesla dēļ uzskatu, ka gados jauniem ieguldītājiem nevajadzētu pārmēru baidīties no dārgā akciju tirgus.
Ja dārgās valuācijas saglabāsies, peļņa būs saprātīga, kaut zemāka nekā vēsturiski.
Ja valuācijas kritīsies, īstermiņā sāpēs, bet ilgtermiņā būs labas iespējas pelnīt.
Ja ieguldi vai domā par ieguldīšanu, iesaku rīt – otrdien, 14. novembrī, 18:00, viesnīcā Monika – apciemot INDEXO meetupu ar Jāni Taukaču. Tēma ir “Ieguldījums, nodokļi, mantojums”. Runāsim par to, kādu iespaidu nodokļu reforma atstās uz ieguldītājiem, kā nepārmaksāt nodokļus, un kā aizsargāt savu mantojumu. Ja nāksi, atzīmējies šeit FB.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Kā tērēt mazāk (lai iekrātu)
Iekrāšanas recepte ir ļoti vienkārša:
- cel ienākumus,
- mazini tēriņus,
- uzkrāto ieguldi.
Pirmais punkts ir kritiski svarīgs. Ja pelni 400-500 EUR vai pat Latvijas vidējos 900 EUR mēnesī, iekrāt var – bet “izaudzēt” būtisku kapitāla apjomu prasīs ilgus gadus. Ja gribi kļūt turīgs, vispirms ir jācēļ ienākumu līmenis.
Tomēr ar augstiem ienākumiem vien nepietiek.
Regulāri satieku cilvēkus, kuri pelna 1500 EUR, 2000 EUR, pat 3000 EUR bruto un sūdzas, ka sanāk dzīvot no algas līdz algai.
Tikai katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs pelna 1500 EUR vai vairāk. Ja tev nav 3+ bērni, no šādas algas jāvar iekrāt.
Lūk, trīs principi, pēc kuriem vados, lai kontrolētu savus tēriņus:
1. Paturi prātā mērķi, kam tu krāj.
Ir viegli attaisnot jebkuru tēriņu, ja to novērtē pēc principa – vai tas manai dzīvei dod pienesumu?
Praktiski jebkurš tēriņš tavai dzīvei dod kaut kādu pienesumu.
Braukt ar dārgu mašīnu ir forši. Dzīvot lepnā dzīvoklī patīkami. Ēst Vincentā garšīgi.
“Vai tēriņš dod pienesumu?” nav īstais jautājums.
Īstais jautājums ir:
“Vai pienesums kompensē to, ka ilgāk nesasniegšu savu krāšanas mērķi?”
Es, piemēram, krāju finansiālai neatkarībai – lai es varētu dzīvot jebkurā pasaules nostūrī un strādāt tikai tad, kad vēlos – pie projektiem, kuri mani aizrauj.
Šis mērķis man ir svarīgs.
Jā, man patiktu braukt ar BMW vai dzīvot šikā dzīvoklī Klusajā centrā. Bet es zinu, ka šādas izvēles manu mērķi attālinātu par vairākiem gadiem. Tādēļ bez grūtībām no tām atturos.
2. Sāc ar lielajām izmaksām.
Ietaupot pāris eiro dienā uz bulciņām un kafijām, mēneša laikā sakrājas jūtama summa. Tomēr tas nav patīkamākais vai ātrākais veids, kā iekrāt vairāk.
Krāt vajadzētu sākt ar trim lielajām izdevumu grupām:
- Mājoklis.
- Transports.
- Maltītes.
Piemēram, dzīvojam trijatā ar mazuli mazā divistabu dzīvoklītī Pārdaugavā. Nešķiet, ka mēs būtu apdalīti.
Mašīnas mums nav. Visur ejam ar kājām, braucam ar sabiedrisko vai dažreiz ar taksi. Retiem garākiem izbraucieniem auto aizņemamies (ja šī iespēja nav pieejama, auto var arī izīrēt).
Cenšamies pa restorāniem daudz nestaigāt – lai gan tas ne vienmēr izdodas (it īpaši, kad mazais nedod laiku pagatavot vakariņas).
Mēs dzīvojam labi. Ievērojot konservatīvu pieeju galvenajām izmaksu kategorijām, nodrošinām, ka mūsu budžets daudz nepārsniedz Latvijas vidējās ģimenes budžetu.
Tādēļ gandrīz visu, ko pelnam virs Latvijas vidējā ienākumu līmeņa, varam iekrāt.
3. Necel izmaksas kopā ar ienākumiem.
Manuprāt, tieši šis ir labākais veids, kā Latvijā iekrāt būtiskas summas un tajā pašā laikā dzīvot labi: tērē kā vidējais latvietis, bet strādā, lai nemitīgi celtu ienākumus.
Protams, ja visu laiku pelnīji 500 EUR, bet tagad beidzot esi izcīnījis ienākumus 900 EUR mēnesī, gribēsi tērēt vairāk un uzlabot dzīves kvalitāti. Bet, ja ienākumi turpina augt virs vidējā līmeņa, laiks tēriņus piebremzēt.
Psihologi norāda – daudz vieglāk ir atteikties no nākotnes naudas nekā sākt taupīt uzreiz. Tādēļ apņemies: 50 % no nākamā algas pielikuma novirzīšu uzkrājumu veidošanai.
Ja ieiesi krāšanas azartā, vienā brīdī iekrāsi jau 70 – 80 % no katra ienākumu pieauguma.
Nevajag upurēties taupībai.
Bet atceries, ka cilvēki ir dažādi. Piebremzē un padomā – cik daudz man tiešām vajag, lai es justos laimīgs?
Vai man patiešām vajag lielu māju, lepnu mašīnu, dārgu pulksteni? Vai arī man svarīgāk ir nodrošināt savu finansiālo neatkarību?
Katram atbilde būs sava. Man gan šķiet, ka šeit vērts šo to mācīties no budistiem. Viena no dzīves lielajām mākslām ir prasme gribēt mazāk – vai vismaz gribēt pareizās lietas.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Kā nepalikt par diletantu?
Studiju gados mani mocīja konflikts starp divām atziņām:
- Lai dzīve būtu interesanta, jādara daudz dažādas lietas.
- Ja lēkāsi no jomas uz jomu, nekļūsi labs nevienā.
Citiem vārdiem sakot – likās, ka jāizvēlas – būt garlaicīgam profesionālim vai interesantam diletantam.
Ar laiku secināju, ka tikai dažas jomas prasa nemainīgu fokusu dzīves garumā.
Ja gribi būt izcils fiziķis, pianists vai baleta mākslinieks, ar maniakālu fokusu jāvelta tam dzīve (vismaz gadu desmiti).
Ja gribi būt labs rakstnieks, konsultants vai uzņēmējs, pieredzes dažādība ir tikpat svarīga kā pieredzes intensitāte.
Esmu turējies pie šīs atziņas kā pie glābšanas riņķa.
Pēdējo padsmit gadu laikā esmu vadījis kodolreaktoru, režisējis teātra izrādi, studējis aikido, rakstījis grāmatas, pasniedzis salsu, trenējis uzņēmējus kā arī strādājis finanšu pasaulē.
Pašam šķiet, ka ir izdevies izvairīties no diletanta lāsta. Visās jomās esmu gana daudz sasniedzis. Neesmu pats labākais pasaulē nevienā atsevišķi, bet kopā tās man rada iespējas, kas trūkst daudziem citiem.
Lai ar savām dažādajām interesēm nepaliktu par diletantu, vados pēc trim principiem:
1. One thing at a time jeb nedari visu uzreiz.
Pieej dzīvei ar “sērijveida fokusu”. Intensīvi dari vienu* lietu pēc otras – bet ne vairākas vienlaicīgi.
Pētījumi rāda –, ja gribi kļūt par pasaules klases meistaru kādā jomā, tai jāvelta vismaz 10 gadi intensīvu pūļu.
Ja gribi kļūt kompetents, ne meistars, ar 4-5 gadiem parasti pietiek.
5 gadus patiešām intensīvi apgūsti klavierspēli, galdniecību vai jurispudenci un tu būsi samērā prasmīgs šajā konkrētajā jomā. Ar maksimālu fokusu sasniegsi, teiksim, ierindas klavierskolotāja, galdnieka vai jurista līmeni.
(Ierindas klavierskolotājs vai galdnieks nepiekritīs – tādēļ, ka pats nav pieredzējis, cik daudz var sasniegt ar 5 gadiem intensīva darba.)
No otras puses, ja tu 15 gadus bez fokusa apgūsti klavieres, galdniecību, un jurispudenci vienlaicīgi – visticamāk nevienā jomā nekļūsi īpaši prasmīgs.
2. Pielieto “deliberate practice” vai “apzinātā treniņa” metodes.
Ja gribi vienas dzīves laikā kļūt kompetents pilnīgi atšķirīgās jomās, mācies mācīties.
Salsas pasaulē brīnījos par to, kā lielākā daļa tautas “muļļājas” pa deju nodarbībām gadiem ilgi, tā arī neko daudz neiemācoties. Tikmēr citi jau pēc dažiem gadiem dejoja ne sliktāk kā vidējais skolotājs.
Atšķirība parasti nebija tajā, cik daudz laika cilvēks veltīja dejām, bet tajā, ko cilvēks ar šo laiku iesāka.
Mans mācību process:
- Katrā periodā (nedēļā, mēnesī) izvēlies 2-3 prasmes, kuras gribi uzlabot.
- Katrā konkrētajā brīdī (15 minūtes, stunda, divas) strādā tikai pie vienas prasmes.
- Vienmēr zini, ko konkrēti tu centies uzlabot (“es vienkārši trenējos” nekam neder).
- Perioda ietvaros regulāri rotē starp šīm prasmēm (tas palīdz nostiprināties saitēm starp prasmēm).
- Regulāri pieprasi atgriezenisko saiti (no skolotāja, video, utt.)
- Nekad nemelo sev, ka esi labāks, nekā tu esi.
- Uztver katru problēmu, kļūdu, izgāšanos kā iespēju uzlabot prasmes.
Ja vēlies jaunu profesiju apgūt 4-5 gadu laikā – velti tai 3-4 intensīvas stundas katru dienu. Bez sēdēšanas tviterī vai feisbukā vai citas uzmanības novēršanas šajā laikā.
Tas nebūs viegli. Tas nebūs ātri.
Pēc gada vai diviem tu vēl būsi pilnīgs amatieris. Tas tevi kaitinās.
Bet 4-5 gadu laikā efekts sakrāsies. Tu vēl nebūsi meistars, bet kompetents gan. Varbūt pat eksperts.
3. Vienmēr jautā – kur vēl esmu vājš?
Esmu dzīvē darījis visdažādākās lietas, bet tās neizvēlējos uz labu laimi:
- Apguvu fiziku, jo jutu, ka man trūkst eksaktās prasmes.
- Trenējos cīņu mākslās, jo skolā mani dauzīja.
- Apguvu teātri un dejas, jo biju kautrīgs un neveikls ar cilvēkiem.
- Devos uz Volstrītu, jo gribēju iemācīties, kā pelnīt naudu.
Sākumā ir sāpīgi mācīties lietu, ko galīgi nemāki. Ar laiku tu ieej azartā.
Tu kļūsti atkarīgs no sevis uzlabošanas. Pats process sāk radīt baudu.
Rezultātā tu attīsti spēju kopumu, kurš tirgū pieejams reti.
Jo retāk sastopamas ir tavas spējas, jo interesantākas iespējas tev piedāvā klienti, sadarbības partneri, darba devēji.
Piemēram, INDEXO projekts ir lielākais izaicinājums manā mūžā. Lai iekustinātu publiku, kurai pensiju tēma ir vienaldzīga, noder visas manas prasmes:
- Volstrītas pieredze un fiziķa spējas ļauj veikt manus analītiskos pienākumus.
- Rakstnieka pieredze ļauj radīt pārliecinošu saturu.
- Deju un teātra pieredze palīdz iekustināt auditoriju, kad kāpju uz skatuves.
- Cīņu mākslas treniņi ļauj saglabāt mieru, kad mūs lamā par zagļiem un laupītājiem.
- Utt. utml.
Esmu vērtīgs darba devējam, jo man ir šīs ļoti dažādās prasmes. Tikai tādēļ man ir šāda iespēja vadīt vienreizēju projektu (un turpināt sevi attīstīt).
Ja nevēlies veltīt dzīvi vienai jomai, nekrīti izmisumā.
Piekop sērijveida fokusu. Intensīvi apgūsti vienu prasmi pēc otras – veltot dažādām nozarēm vismaz 4-5 gadus laika.
Varu garantēt – iemācīsies daudz, dzīve būs interesanta un tevi novērtēs!
*Kad biju jauns un vientuļš, varēju veltīt sevi divām lietām vienlaicīgi. Skolas gados mācībām un rakstniecībai. Studiju gados fizikai un cīņu mākslām. Volstrītas gados finansēm un atkal rakstniecībai. Bet sociālās dzīves man nebija.
Kopš man ir ģimene, laika atliek tikai vienai apsēstībai. Piemēram, pašreiz viss fokuss ārpus ģimenes veltīts biznesam, no rīta līdz vakaram, 7 dienas nedēļā.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Esi jauks cilvēks
Maniem ciniskajiem draugiem patīk kritizēt amerikāņu smaidu.
Šie izliekas, ka viņi tev ir baigie čomi, lai gan īstenībā viņiem ir pofig.
Es ASV dzīvoju astoņus gadus. Amerikāņu smaids bija viena no lietām, kura man visvairāk trūka katru reizi, kad es atgriezos Latvijā (un arī trūkst šodien).
Trūkst, ka garāmgājējs pasmaida.
Trūkst, ka līdzcilvēks tev paturēs vaļā durvis (pat, ja tas galīgi nav vajadzīgs).
Trūkst, ka autobusa šoferis pajautā, kā tev klājas (ja arī atbilde viņu īpaši neinteresē).
Kad amerikānis tev smaida uz ielas, viņš neizliekas par baigo čomu. Ja uzskati, ka cilvēks var būt jauks tikai pret draugiem, problēma ir tavā galvā.
Liela daļa ASV sabiedrības vienkārši ir nonākusi pie patiešām satriecoša secinājuma:
Ir jauki būt jaukiem
Kad garāmgājējs pasmaida, garstāvoklis uzlabojas gan viņam, gan man.
Kad autobusa šoferis pasveicina, vairs neesmu nokaitināts, ka ilgi bija jāgaida pieturā.
Kad cilvēks patur vaļā durvis, paliek gaišāk sirdī. Rodas prieciņš, redzot, ka cilvēki nesavtīgi dara mazas lietiņas viens otra labā.
Šķiet, Latvijā šim secinājumam ticam daudz mazāk
Gandrīz katru dienu vēroju cilvēku attieksmi sabiedriskajā transportā. Viens piemērs:
Trolejbuss. Visi sēž. Iekāpj sieviete ar lielu vēderu, septītajā vai astotajā mēnesī.
Pastāv, pagrozās. Sēdekli neviens nepiedāvā.
Pieiet pie jauna džeka, kurš sēž sēdeklī, kuram blakus pielīmēta zīme par grūtniecēm un invalīdiem. “Varbūt palaidīsiet, jaunais cilvēk?”
Šis paskatās, pakrata galvu.
Neviens cits kājās nepieceļās.
Kam šajā situācijā paliek labāk ap sirdi?
Vai sievietei stāvoklī, kura stāvēja kājās un sarka no pazemojuma?
Vai džekam, kurš viņu “kruti” pasūtīja?
Vai apkārtējiem cilvēkiem, kuri izlikās kurli?
Vai tiešām viņi jutās labāk, iekšējā monologā sev stāstot: “Protams, tas džeks ir kretīns, bet nu, man tālu jābrauc, es taču speciāli meklēju vietu, kur apsēsties. Lai ceļas viņš. Un vispār man jau nejautāja un es nesēžu tajā grūtnieču vietā.”
Varu saderēt, ka pilnīgi visiem, kas situācijā piedalījās, garstāvoklis palika sliktāks. Gan sievietei, gan džekam, gan pārējiem.
Kas būtu noticis, ja kaut viens no sēdošajiem būtu piecēlies kājās, tikko redzēja sievieti iekāpjam?
Labāk būtu juties gan šis cilvēks, gan sieviete, gan visi apkārtējie.
Atkārto šo situāciju miljons reižu un tu iegūsti laimīgāku sabiedrību
Jaukumam ir fantastiks multiplier vai reizinātāja efekts.
Katra jauka rīcība atdodas gan devējam, gan saņēmējam, gan apkārtējiem.
Tādēļ jaukums padara patīkamāku mūsu vidi. Tā arī uz to vajadzētu skatīties: sakārtojam parkus, salabojam ielas, un iemācamies būt jauki.
Lai būtu jaukam pret cilvēku, tev nav jābūt viņa draugam
Tev nav jābūt labā gārstāvoklī. Tev pat nav obligāti jābūt labam cilvēkam.
Būt jaukam – tam jābūt ieradumam, automātiskai reakcijai, neatkarīgai no garstāvokļa vai apkārtējiem apstākļiem.
Sākumā tas prasa enerģiju. Bet tad, kad jaukums kļūst par ieradumu, tas vairs neprasa pūles. Patiesībā tas tev dod enerģiju, uzlabo gārstāvokli, padara dzīvi vieglāku.
“Bet dzīve ir tik grūta!”
Kad runāju par šo tēmu, man bieži atbild – “Nu kā lai tas autobusa vadītājs tev te Latvijā smaida? Vai tu zini, ar kādu algu viņam jāizdzīvo?”
Es nenosodu cilvēkus, kas nav jauki.
Es saprotu, ka dzīve var būt smaga un atrast pozitīvismu jaukumam var sķist neiespējami.
Es vienkārši norādu:
Būt nejaukam ir neproduktīvi
Tas tev nepalīdzēs pelnīt vairāk. Nepalīdzēs uzlabot attiecības. Nepalīdzēs dzīvot labāk.
Esot nejauks, tu ne tikai bojā dzīvi apkārtējiem – tu dzen pats sevi dziļāk bedrē.
Labuma nekāda. Nevienam.
Tā vietā:
Trenē ieradumu būt jaukam
Pasmaidi kasierei un sasveicinies.
Pieturi durvis cilvēkam ar maisiņu pilnām rokām.
Palīdzi vecai kundzītei pāriet pāri ielai.
Drīz atklāsi – ir ļoti jauki būt jaukam.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Mācies matemātiku un fiziku
Ik pa brīdim kāds man jautā:
Gribu strādāt finansēs / rakstīt grāmatas / būt konsultants / strādāt ar smadzenēm.
Ko mācīties universitātē?
Mana atbilde gandrīz vienmēr ir viena un tā pati:
Mācies matemātiku, fiziku vai ķīmiju.
Studē inžinierzinātnes.
Apgūsti jebkuru eksakto specialitāti, kas tevi kaut nedaudz interesē. Pat, ja tai nav sakara ar darbu, ko gribi strādāt.
Kādēļ?
Lielā priekšrocība: eksaktajās zinātnēs katram uzdevumam ir viena pareizā atbilde.
Nevienu teorēmu uz labu laimi nepierādīsi.
Fizikas uzdevuma risinājums nebūs “varbūt A, bet jāapsver arī argumenti B un C”.
Pareizu ķīmijas reakciju neuzzīmēsi ar attieksmi “sākšu skicēt un gan jau kaut kā tikšu galā”.
Augstas kvalitātes eksakto zinātņu programma – tas ir labākais iespējamais treniņš cilvēka smadzenēm. Tas piespiež tev nomest ilūzijas par to, ka tu esi gudrs cilvēks un dzīvē visu saproti. Tu nonāc seju pret seju ar savu nezināšanu un savu intelektuālo slinkumu.
Tas var būt depresīvi.
Piemēram, slavenajā MIT universitātē ir problēma ar studentu pašnāvībām. Gudri bērni, kuri vienmēr bijuši labākie savā skolā, ierodas universitātē un atjēdzas: es neko nesaprotu, un vispār daudzi citi ir gudrāki par mani.
Ja pārvari sevi, tavas smadzenes vairs nekad nebūs tādas kā agrāk. Tu mācēsi risināt problēmas, nevis bēgt no tām. Un tu ticēsi savām spējām – nevis līmenī “esmu gudrs”, bet līmenī “esmu saskāries ar grūtām problēmām un ticis galā”.
Protams, ne jau viss ar šo pieeju ir tik skaisti. Mums eksaktajiem ir vērts atcerēties arī otru monētas pusi:
Lielais mīnuss: eksaktajās zinātnēs katram uzdevumam ir viena pareizā atbilde.
Cilvēki ar eksakto izglītību pierod domāt, ka visu dzīvē var izštukot un atrisināt kā mājasdarbu, iegūstot vienu pareizo atbildi.
Diemžēl dzīve tā nestrādā. Bizness, politika, reāls sociālais jautājums ir daudz sarežģītāks par jebkuru matemātisko vai zinātnisko modeli.
Tikai tāpēc vien, ka māki labi izrēķināt integrāli, tu neesi eksperts par to, kā pareizi mācīt bērnus, iekasēt nodokļus vai risināt Eiropas migrantu krīzi.
Arī eksaktajās zinātnēs lietas nav tik vienkāršas.
Mācību grāmatās uzdevumi parasti noformulēti tā, lai tiem varētu rast skaistas un elegantas atbildes. Bet tādas atrodamas vien izņēmuma gadījumos.
Ņūtona likumi ļauj skaisti aprakstīt divu kosmisko ķermeņu savstarpējo “deju” gravitācijas ietekmē. Tikko ķermeņi ir trīs, elegantie vienādojumi izjūk – mijiedarbība kļūst par sarežģītu.
Mākam aprakstīt perfektas sfēras vai stieņa elektromagnētisko lauku, bet kas notiek, kad jāapraksta kāds reāls priekšmets?
Jau zināms, ka tauriņa spārnu efektu otrā pasaules malā paredzēt nav iespējams.
Pēc skolas beigšanas, jāatcerās, ka pasaule nav teorētisks modelis grāmatā.
Atslēga ir izmantot analītiskās spējas, kuras tev dod eksaktās zinātnes – bet negaidīt, ka dzīvē atbildes būs tikpat vienkāršas un viennozīmīgas kā pie tāfeles.
Ko darīt, ja “matemātika nav priekš manis?”
Pirmkārt, vajag mazāk raudāt.
Ar retiem izņēmumiem – dabas talantiem – matemātika nav priekš neviena. Tā ir riktīgi grūta un prasa daudz darba. Vienam šis darbs veicas nedaudz vieglāk, citam grūtāk, bet smagi strādā visi.
“Matemātika nav priekš manis” ir atruna, kas ļauj nedarīt šo darbu.
Ja tiešām ar matemātiku neiet, visticamāk, kādā agrīnā posmā palaidi garām pamatzināšanas. Ja pamati nav ielikti, tad viss pārējais kļūst par ķīniešu ābeci.
Par laimi, nekad nav par vēlu šos robus labot. Mūsdienās ikvienam pieejami brīnišķīgi resursi. Piemēram, pamēģini šo Khan Academy algebras kursu.
Galvenais ir motivācija.
Jāsaprot, ka eksaktās zinātnes ir treniņš, kas noderēs jebkurā smadzeņu darbā. Tā ir kā svaru zāle intelektam.
Kad motivācija būs atrasta, tad arī process kļūs baudāms.
Pēdējā laikā vairs nespēju atbildēt uz lasītāju epastiem. Fiziski trūkst laika.
Tādēļ aicinu – ja vēlies uzdot kādu jautājumu, dari to komentāros. Ja nepaspēšu atbildēt es, cerams, atbildēs kāds cits.
Ja patiešām gribi noķert tieši mani, nāc uz INDEXO meetup pasākumiem (nākamais jau rīt). Pēc oficiālās daļas vienmēr palieku ilgāk un pļāpāju ar cilvēkiem. Pagājušoreiz spriedām veselu stundu. Parasti ir interesanti. Bet, protams, pasākumam ir mārketinga elements.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (2-3 mēnesī). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!