Kritizējot bankas (un citas finanšu iestādes), apzinos vienu. Ir viegli pārkāpt robežai un pievienoties gaudu korim. Bankas ir sliktas, finansisti ir zagļi, un uzticēties var tikai savai zeķei.

Bankas ir sabiedrībai vajadzīgas iestādes, kas mūsu dzīves padara ērtākas, drošākas un bagātākas. Tajās strādā daudz gudru, jēdzīgu cilvēku, kuri vēlas ne tikai labi nopelnīt, bet arī uzlabot savu klientu dzīves. To vajag novērtēt.

Tajā pašā laikā bankas piedāvā konkrētus produktus un veic konkrētas darbības, kuras sabiedrībai un klientiem rada negatīvu pievienoto vērtību. To nedrīkst aizmirst.

Šodienas rakstā gribu nošķirt šīs lietas — saprast, kam vērts uzticēties, un par ko jāuzdod jautājumi.

Ērtums, ekonomiskais pienesums un drošība

Pirmkārt par labo.

Visi novērtējam to, ka nevajag naudu turēt matracī un uztraukties par plūdiem, ugunsgrēku vai zagļiem. Automātisks algas pārskaitījums, viegla naudas iemaksa un izmaksa bankomātos, norēķini ar karti, kur vien vēlies — bankas ievērojami atvieglo mūsu ikdienu.

Bez bankām nebūtu iedomājama mūsdienu ekonomika. Biznesa pasaule apstātos bez iespējām finansēt darba kapitālu, kapitāla investīcijas, eksporta darījumus, utt. utml.

Nedrīkst par zemu novērtēt arī drošības faktoru.

Jā, pēc Bankas Baltija, Krājbankas un Parex stāstiem tas var likties smieklīgi. Kopš 90. gadiem nozares uzraudzība ir ievērojami uzlabojusies, bet mazās “kaktu” bankas lielu drošības sajūtu nerada vēl joprojām. Tur sirdi mierina vien Noguldījumu Garantiju Fonds.

Bet lielās, starptautiskās bankas ir samērā uzticamas. Starptautiskas, birokrātiskas iestādes iekšienē ir pagrūti kārtīgi sakrāpties.

Protams, pilnīgi droša nav neviena banka. Finanšu krīzes laikā miljardus izkrāpa neuzticami darbinieki vairākās lielās, prestižās pasaules bankās. Tāpat arī neviena banka nav pasargāta no likviditātes riska, kas var rasties krīzes situācijā — kad pūlis sabīstas un skrien izņemt naudu no bankomātiem.

Tomēr lielā bankā ir stipri drošāk nekā matracī.

Turklāt banku sektors drošību nodrošina ne tikai saviem ieguldītājiem. Vidējais latvietis nezina par t.s. custody vai turētājbankas funkciju — bet tieši tā ļauj mierīgu sirdi uzticēt savus līdzekļus dažādiem pensiju un ieguldījumu fondiem.

Ieguldītāju līdzekļi stāv ne pie pārvaldītāja, kurš nevar tos paņemt un nopirkt Porši, bet turētājbankā, šķirti no bankas līdzekļiem. Tas nozīmē, ka līdzekļi ir lielā mērā pasargāti no pārvaldītāja krāpnieciskas rīcības — un ir drošībā gan pārvaldītāja, gan bankas bankrota gadījumā.

Piemēram, 2. pensiju līmenī vien ir uzkrāti gandrīz 2,9 miljardi EUR — tā nav nauda, ko zeķē turēsi. Šeit turētājbankas drošības pienesums ir būtisks.

Tad kur ir problēma?

Ja bankas ir tik brīnišķīgas, kādēļ tik daudz zākāju to produktus?

Kā jebkurš uzņēmums, banka pirmkārt rūpējas par peļņas maksimizāciju. Ideālā pasaulē — kur klienti ir racionāli un visu zinoši — tas būtu okei. Klienti vienmēr izvēlētos sev izdevīgāko piedāvājumu, un konkurence piespiestu bankām piedāvāt ekonomiski pamatotus produktus.

Un vilks dzīvos līdzās jēram, tīģeris gulēs līdzās kazlēnam utt. utml.

Jebkurā nozarē realitāte no šī ideāla atpaliek. Rodas lielāka vai mazāka market failure jeb tirgus izgāzšanās. Finanšu nozarē realitāte no ideāla atpaliek it īpaši spēcīgi, tādēļ arī tirgus mēdz izgāzties izteikti smagi.

Zemāk apskatīšu trīs veidus, kādā finanšu nozare mēdz atpalikt no ideāla.

1. Neracionālais nezinītis

Pērkot cukuru, klients var viegli salīdzināt konkurentu piedāvājumus un pieņemt racionālu lēmumu. Nekvalitatīvu preci otrreiz vairs nepirks.

Pērkot finanšu produktu, ir daudz grūtāk.

Klients nav informēts:

• nav viegli apkopot informāciju par tirgū pieejamajiem piedāvājumiem
• pat, ja informācija ir viegli pieejama, ir jāizsver daudz faktori — ne tikai viena “cena”
• produkti ir sarežģīti un klients nezina, kā izvērtēt to kvalitāti

Klients nav racionāls:

• cilvēki pieņem lēmumus emocionāli
• cilvēki neuztver kā gluži reālus ieguvumus/izmaksas, kas gūstami/maksājumi nākotnē — bet tas ir finanšu pamatakmens

Rezultātā banka atrod simts un vienu veidu, kā klientu — neracionālo nezinīti — apspēlēt. Sarežģītas komisiju struktūras, viltīgas mainīgās likmes, nevajadzīgi lieli kredīti, utt. utml.

Tas ir kapitālisms un tas nav pārsteidzoši. Ar to ir vērts cīnīties, izglītojot sabiedrību.

2. Konkurence šmonkurence

Ekonomikas teorija paredz: tirgū, kurā pieejama pārlieka peļņa, pastiprinās konkurence. Cenas krītas, ienāk arī jauni spēlētāji, un pārliekā peļņa pazūd.

Realitāte Latvijā ir savādāka. Lai konkurents ienāktu banku tirgū, jāpārvar ievērojamas barjeras — kapitāla, birokrātijas, un mārketinga ziņā. Tirgus ir samērā mazs. Lielajiem ārzemju spēlētājiem — tādiem, kuri spētu izcīnīt plašu uzticību — nav motivācijas lauzties iekšā.

Rezultātā Latvijas banku tirgū ir oligopols. Saujiņa lielo spēlētāju sadalījuši tirgu savā starpā. Šie spēlētāji labākajās oligopola tradīcijās konkurē savā starpā ar mārketinga paņēmieniem, ar klienta servisu, ar ērtību — bet ar cenām samērā maz. Visticamāk, tie apzinās, ka cenu konkurences situācijā zaudēs visi (izņemot klientus).

Tādēļ skaļi jārunā par konkrētiem produktiem un kategorijām, kur Latvijā cenu līmenīs ir neadekvāts. Plašs sabiedrības un politiskais spiediens var iespaidot oligopola cenu politiku.

3. Asimetriska motivācija

Finanšu nozari raksturo divas asimetrijas.

Pirmā:

Ja banka nopelna miljonu, baņķieris saņem pārdesmit tūkstošus bonusā.

Ja banka pazaudē miljonu, baņķieris (varbūt) zaudē darbu un spiests pārvākties uz citu banku (kur atkal pelna).

Otrā:

Ja banka nopelna miljardu, akcionāri nopelna miljardu.

Ja banka pazaudē miljardu un bankrotē, akcionāri pazaudē tikai daļu (akciju kapitālu). Pārējos zaudējumus sedz valsts/sabiedrība.

Rezultātā gan baņķieris, gan banka kopumā ir motivēta pieņemt riskantus lēmumus. Ja uzvari, pelņa tava. Ja zaudē, maksā citi.

Šis fenomens noveda pie pasaules finanšu krīzes. Bankas izsniedza miljardus nejēdzīgos kredītos maksātnespējīgiem cilvēkiem.

Fenomens tīri labi strādā arī Latvijā, kā redzējām arī, piemēram, Parex lietā.

Tādēļ ir svarīgi bankas (un citas finanšu institūcijas) publiski kaunināt, kad tās dara riskantas lietas, nerēķinoties ar sekām sabiedrībai.

Tad kā sadzīvot ar bankām?

Esmu strādājis bankā. Zinu, ka arī baņķieri par daudzām lietām nav sajūsmā. Liela daļa apzinās sistēmas trūkumus un labprāt tos labotu.

Diemžēl sistēma ir spēcīga, un peļņas motivācija grūti pārvarama. Kamēr klienti ļaus, bankas neko daudz nemainīsies.

Tādēļ turpināsim lietot banku pakalpojumus un priecāties par to ērtību — bet arī turpināsim tās kritizēt, kad, kur un kā pienākas.

---

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

Droši vien pazīsti to pretīgo sajūtu, kad saproti — cilvēks, kas sēž pretim un draudzīgi smaida, grib tev kaut ko iesmērēt.

Reiz cilvēks mani uzaicināja uz tēju — lai smērētu man kafijas automātu piramīdshēmu.

Reiz cilvēks lūdza ieteikt labu grāmatu — lai  aicinātu mani iegādāties apdrošināšanu.

Reiz cilvēks atnāca lūgt finanšu padomu — lai pārliecinātu mani lietot savus brokera pakalpojumus.

Tikko atpazīstu to spīdumu acīs, paliek pretīgi.  Nevaru ciest, kad cilvēks tēlo nesavtīgo, bet patiesībā kaut ko pārdod.

Ja tu pārdod, tad pārdod. Neslēpies.¹

Pārdevējs finanšu nozarē

Ik pa brīdim šajā blogā parādās komentāri, kuri iesaka par finanšu lietām neštukot pašam, bet uzticēties speciālistam / konsultantam / finanšu ekspertam.

Atklāšu noslēpumu: bieži šos komentārus raksta paši finanšu pārdevēji. Acīmredzot šie piemirst, ka viņus varu atpazīt no epasta un IP adresēm.

Pārsteidzošs gan ir viens. Līdzīgi domā arī daudz “parasto latviešu”.

Lai gan banku un apdrošinātāju pārstāvji nemaz neslēpj, ka ir pārdevēji, vidējais klients mēdz tiem uzticēties. Tā sak’ — ko tad es, gan jau konsultants zinās labāk.

Tā ir kļūda.

Ja tu esi

• finanšu konsultants,
• apkalpošanas speciālists,
• apdrošināšanas aģents,
• brokeris,
• utt. utml.

tavs uzdevums ir pēc iespējas vairāk uz klienta rēķina nopelnīt. Tavs uzdevums nav dot labus padomus par klientam piemērotākajiem finanšu instrumentiem.

Jā, pārdevēji pelnīt grib arī citās nozarēs. Pats par sevi tas ir normāli. Bet atšķirībā no citām nozarēm, finansēs zināšanu asimetrija starp pircēju un pārdevēju ir tik liela, ka vidējais klients ir neaizsargāts. Mēbeļu veikals, kurš tikai čakarē klientus un iesaka sliktu preci, ilgi pelnošs nebūs. Banka? Kļūs kaut par nozares līderi.

Vidējais finanšu nozares klients spēj novērtēt vien ērtību un klientu apkalpošanas “jaukumu” — nevis to, vai pārdotais produkts  tiešām ir izdevīgs. Jauks, iejūtīgs pārdevējs tam ar vieglu roku iesmērēs dārgus, nekvalitatīvus, nevajadzīgus produktus.

Tādēļ pirmkārt ir jāizglītojas pašam, nevis jāprasa padoms pārdevējam.

Pat, ja gadās sirsnīgākais pārdevējs pasaulē, kurš tiešām vēlas tev palīdzēt, ir vēl otrs iemesls skepsei:

Pārdevējs reti ir finanšu eksperts

Šo novērojumu balstu gan uz sarunām, kur esmu bijis klienta lomā, gan uz savu pieredzi, apmācot pārdevējus.

Esmu trenējis daudz uzcītīgus, strādīgus cilvēkus, kuri patiešām vēlas gan labi nopelnīt, gan palīdzēt klientam. Tie ir labi pārdevēji, kuri lieliski pārzin savus produktus un tev varēs skaidri paskaidrot šo produktu nosacījumus un galvenās īpašības.

Bet būsim reālisti — pārdevējam, kas apkalpo bankas vai apdrošinātāja “parastos” (ne-bagātos) klientus, nav ekspertīzes, lai izvērtētu tavu finanšu situāciju, novērtētu situāciju finanšu tirgos, un sniegtu tev kvalitatīvus ieteikumus. Lai cik labs šis pārdevējs būtu, tas vienkārši nav viņa profils. Ja viņam būtu šādas zināšanas, viņš strādātu citā, labāk apmaksātā darbā.

Vidējais pārdevējs finanšu tirgus nepārzina. Viņam ir iemācīta rindiņa gudrību par produkta labajām īpašībām, kā dzejolis no galvas. Šīs gudrības ir patiesas daļā gadījumu — bet ne tuvu ne visos. Tomēr pārdevējs tās tev atkārtos ar svētu pārliecību, ka stāsta taisnību.²

Protams, visas šīs “gudrības” noved pie viena secinājuma — konkrētās finanšu iestādes produkti klientam ir visizdevīgākie.

Finanšu konsultācijas bez interešu konflikta?

Jā, apzinos — ne visiem ir laiks, enerģija un zināšanas, kas ļauj pašam izglītoties par finanšu jautājumiem. Vai tiešām nav iespējams atrast jēdzīgu finanšu konsultantu — tādu, kas ir zinošs un centīsies palīdzēt?

Ja neesi bagāts, Latvijā būs grūti.

Pasaulē risinājums jau ir. Tā saucamie fee-only advisors par savu palīdzību ņem stundas likmi. Viņiem ir aizliegts saņemt komisijas par konkrētu produktu vai firmu ieteikšanu klientam. Tas ievērojami mazina interešu konfliktu un nodrošina, ka padomdevējs tev palīdzēs ar tīru sirdsapziņu.

Šaubos, vai Latvijas iedzīvotāji ir gatavi un spējīgi maksāt par šādu pakalpojumu.

Tad ko darīt?

Ja nevari atrast labu padomdevēju, pirms pirkt kādu finanšu produktu vajadzētu pašam:

• dabūt vairāku firmu piedāvājumus
• pieprasīt katras firmas pārdevējiem paskaidrojumu par visām komisijām un izmaksām
• pieprasīt katras firmas pārdevējiem paskaidrot, kuras no komisijām un izmaksām var mainīties dēļ tirgus apstākļiem vai firmas vienpusīga lēmuma
• uzmanīgi izlasīt pieejamos dokumentus
• palasīt, vai par produktu rakstīts FKTK Klientu Skolas mājas lapā
• pameklēt, kas labs par produktu rakstīts internetā (bet uzmanīgi jāvērtē avots — delfu komentāri nebūs īstā vieta)
• salikt visu informāciju “uz papīra” (ekselī) un parēķināt, vai produkts tiešām ir izdevīgs (tai skaitā, piemēram, krīzes situācijā)

Bet par padomu prasīšanu pārdevējam aizmirsti.

---

Vakar par finanšu pratību runāju LR1 raidījumā “Kā labāk dzīvot” — kopā ar Banku augstskolas docentu Andri Fominu apspriedām iekrāšanu, ieguldīšanu un citas tēmas. Ierakstu var noklausīties šeit.

---

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

¹Tieši šī iemesla dēļ es blogā regulāri atgādinu, ka man arī top savi finanšu projekti, par kuriem ar laiku stāstīšu. Jo nevaru ciest slēpto pārdošanu. Kad man būs kas piedāvājams, es skaidri pateikšu.

² Piemērs, kas man šobrīd krīt acīs — pēc raksta par uzkrājošo dzīvības apdrošināšanu, apdrošinātāju pārstāvji viens pēc otra sūdzējās ar vienu un to pašu tekstiņu. Es neko nesaprotot, jo uzkrājošā dzīvības apdrošināšana patiesībā esot ilgtermiņa produkts, kurš tikai daudz gadu garumā atklāj savu patieso brīnišķīgo izdevīgumu.

Tekstiņš samācīts labs. Nešaubos, ka paši pārdevēji tam tic. Tirgū ar labu konkurenci un zemām izmaksām tas pat būtu jēdzīgs. Bet Latvijā tam nav nekāda sakara ar realitāti. (UDA Latvijas izpildījumā ir dārgs produkts, kurš šīs dārdzības dēļ  nav piemērots ilgtermiņam.)

Vēl viens piemērs — Kristapa Mora sarunas ar hipotekāro kredītu pārdevējiem.

Trešais piemērs — pajautājiet banku pārdevējiem, kādi riski ir saistīti ar viņu ieteiktajiem “konservatīvajiem” obligāciju fondiem pašreizējā negatīvo kredītlikmju pasaulē.

Kopš iesāku blogu, vismaz divdesmit lasītāji jautājuši, ko domāju par t.s. peer to peer aizdošanas platformām Mintos un Twino.

Man gribētos būt sajūsmā par šīm platformām. Pirmkārt, pamatideja — aizdodam paši, apejot resnos finansistus — ir pievilcīga. Otrkārt, vienmēr prieks par veiksmīgiem un inovatīviem Latvijas uzņēmumiem. Treškārt, pazīstu foršus, gudrus cilvēkus, kas vada vai strādā šajos uzņēmumos.

Tomēr es šajās platformās neieguldīšu.

Es neticu P2P biznesa modelim Mintos un Twino izpildījumā. Šī neticība ir balstīta divos jautājumos.

1: Kas notiks, kad būs nākamā krīze?

Lai atbildētu, jāsaprot vairākas lietas.

Platformas modelis

Mintos un Twino ir diezgan atšķirīgas platformas.

Twino tu ieguldi pašas Twino grupas uzņēmumu izsniegtajos aizdevumos.

Mintos tu ieguldi citu uzņēmumu izsniegtajos aizdevumos (Mintos ir tikai starpnieks/tirgus).

Lai gan virspusēji ienesīgums un garantijas var šķist līdzīgas, katru vajadzētu izvērtēt atsevišķi.

Aizņēmēja profils

Ieguldot Twino, tu ieguldi nenodrošinātos patēriņa kredītos.

Arī vairāk nekā puse Mintos aizdevumu ir patēriņa kredīti.

Aizņēmēju profils — ātrā kredīta ņēmējs. Cilvēki, kuriem vai nu dzīvē nav paveicies, vai kuri nespēj savest kārtībā savas finanses.

Kamēr šiem cilvēkiem ir ienākumu avots, ir okei. Ātro kredītu firmas uzstājīgi prasa savu. Aizņēmēji no aldziņas atliek tos eiro, lai kaut vai procentus samaksātu.

Kad šāds cilvēks pazaudē darbu vai notiek kāda nelaime, ir čau.

Nav tas labākais riska profils — pat, ja pelni 10% gadā.

Garantijas “miera laikos”

Lai mierinātu aizdevēju bailes, gan Mintos, gan Twino lielai daļai aizdevumu piedāvā atpirkšanas garantijas. Ja aizņēmējs kavē maksājumus vairāk par zināmu periodu, tad vai nu platforma, vai aizdevuma izsniedzējs ieguldījumu no tevis atpērk.

Daudziem pirmā reakcija:

Bet kā platformas un aizdevēji var atļauties piedāvāt tik izdevīgas garantijas?

1. procenti, ko maksā aizņēmēji, ir milzīgi. Tu no tiem saņem tikai mazu daļu.
2. parastos tirgus apstākļos maksājumus kavē ievērojama, bet pārvaldāma daļa.

Kamēr ekonomika turpina rukāt, garantijās jāizmaksā diezgan mazas summas. Tajā pašā laikā garantijas pievelk ieguldītāju pūļus, kas platformai nes ienākumus.

Visiem dzīve skaista.

Garantijas krīzes laikā

Krīzes laikā strauji kāpj bezdarbs un krītas algas.

It īpaši smagi krīze skar divas grupas — nabadzīgos un finanšu analfabētus (t.i., ātro kredītu ņēmējus). Tie, kuri dzīvo no algas līdz algai, pēkšņi nevar samaksāt par īri, siltumu un ēdienu, kur vēl savus kredītus. Zemas kvalitātes aizdevumi masveidā iet defoltā. 

Protams, var cerēt, ka pamanīsi krīzi laicīgi. Bet tā, kā tu, domā daudzi.

Ko būs vērta platformas garantija, kad 20, 30 vai 40 procenti Mintos/Twino aizdevumu nepildīs saistības?

Te ir svarīgi trīs jautājumi:

1. Kura juridiskā persona garantē konkrēto aizdevumu?
2. Cik lielu aizdevumu apjomu ir garantējusi šī juridiskā persona?
3. Kāds ir šīs juridiskās personas pašu kapitāls? Tas ir, kāds ir garantijas segums?

Mintos gadījumā garantētājs, šķiet, ir konkrētā aizdevuma izsniedzējs, tādēļ uz šiem jautājumiem jāatbild atsevišķi katram aizdevumam. [EDIT: Komentētāja Delchev links gan šo situāciju apšauba].

Twino gadījumā pirmais jautājums šķiet vienkāršāks — vismaz balstoties uz mājaslapā atrodamo cesijas līguma paraugu, tas ir SIA TWINO.

Skaidru atbildi uz otro un trešo jautājumu iegūt ir grūtāk.

Uz 2016. gada 30. aprīli, SIA TWINO pašu kapitāls bija 5.2 mio EUR un neto parādu portfelis 19.1 mio EUR. Nav skaidrs, cik procenti no šiem parādiem bija Twino garantēti.

Kāds ir Twino pašu kapitāls šobrīd? Uzņēmuma mājaslapa uzrāda grupas pašu kapitālu 2015. gada beigās kā 9.4 mio EUR — bet nav skaidrs, cik liela daļa no šī skaitļa ir attiecināma uz SIA TWINO. (*Par šo jautājumu saņēmu papildus skaidrojumu no Twino, ko pievienoju pēc raksta.)

Citiem vārdiem sakot — grūti teikt, cik patiesībā ir vērtas šo platformu garantijas.

Ciniskais scenārijs

Zinot, ka krīzes situācijā defoltā mierīgi varētu aiziet 30, 40, 50 vai vairāk procentu ātro kredītu, neskaidra garantija man šķiet tikpat lietderīga kā papīra lietussargs. Jo es esmu ciniķis. Lai kā man patiktu cilvēki, kas iesaistīti Twino vai Mintos, kā ieguldītājs es vienmēr iedomājos sliktāko variantu:

Platformas gadiem ilgi pelna “no abiem galiem” — uz aizņēmēju un aizdevēju rēķina — un izmaksā peļņu dividendēs. Kad pienāk krīze, pašu kapitāls mazs, tādēļ platforma garantijas nevar apmaksāt un bankrotē.

Īpašniekiem viss kārtībā, jo peļņa jau sen kabatā. Pēc krīzes varēs taisīt nākamo uzņēmumu.

Ieguldītāji zaudē.

Lai es justos komfortabli, ieguldot šo platformu garantētajos aizdevumos, gribētu daudz vairāk skaidrības par katra konkrētā aizdevēja garantētāja pašu kapitālu kā arī kredītsaistībām un garantijām, kuras šis aizdevējs jau uzņēmies.

Otra pieņemama alternatīva — nekādu garantiju bet daudz augstāks ienesīgums (tuvu tam, ko maksā gala aizņēmējs).

Bet pat, ja šāds variants parādītos, mani no ieguldīšanas atturētu vēl otrais jautājums:

2: Vai tiešām tu gribi pelnīt uz nelaimīgo rēķina?

Nemelo sev — ieguldot Twino vai Mintos patēriņa kredītos, tu pelni uz nelaimīgo, neveiksmīgo un finanšu analfabētu rēķina.

Turklāt tu palīdzi ātro kredītu sērgai plesties plašumā ne tikai Latvijā, bet pasaulē. Šādas finansēšanas platformas ātro kredītu izsniedzējiem piedāvā arvien vairāk “lētās naudas”, kuru grūst šajā tirgū, ievelkot savos tīklos aizvien vairāk nelaimīgo.

Vai P2P modelis nekam neder?

Kā minēju raksta sākumā, aizdošanas platformu modelis tīri principā šķiet pievilcīgs. Pats Mintos finansē arī uzņēmumus (caur, piemēram, Capitalia un Debifo), hipotekāros kredītus, auto kredītus. Šīs lietas varētu būt apsveicamas, ja tiktu ņemti vērā daži principi:

1. Stingri underwriting kritēriji un augsts skin in the game minimums (aizdevuma daļa, kas jādod pašam aizdevumu izsniedzējam)
2. Ideāli ieguldītāja saņemtajai procentu likmei būtu jābūt samērā tuvu pari passu/vienlīdzīgam ar aizdevumu izsniedzēju, ar nelielu administratīvu maksu platformai. Biznesa peļņa šajā modelī būtu no iespējas sasniegt plašāku tirgu/klientus ar lielāku kredītapetīti.
3. Vai nu nekādas garantijas, vai arī stingri definētas un caurspīdīgas garantētāja finanšu rādītāju prasības.

Protams, šie nosacījumi samazinātu platformu īpašnieku potenciālo peļņu. Bet šāds bizness nestu vērtību sabiedrībai un nečakarētu ieguldītājus.

Pašreiz tie garantētie 10%+ gadā, kas tiek solīti ieguldītājiem, ir pa pusei bīstama mirāža, pa pusei peļņa uz nelaimīgo rēķina. Nezinu, kā tu, bet es piedalīties negribu.

---

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

[Rediģēts 10/05/2018: Šeit pieejamā informācija ir novecojusi. Mans jaunākais viedoklis par situāciju ar uzkrājošo dzīvības apdrošināšanu ir pieejams INDEXO blogā: Uzkrājošā apdrošināšana nodedzina tavu naudu.]

Kā solīts, šodien par to, kā uzkrājošo dzīvības apdrošināšanu lieto nodokļu shēmošanai — un kādēļ šo caurumu derētu aizlāpīt.

Bet pirmkārt — ļaujiet man dalīties ar savu sašutumu par to, ka cilvēki shēmo ar UDA. 

Uzkrājošajai apdrošināšanai vajadzētu būt izdevīgam un plaši lietotam ieguldījumu produktam, kas ļauj “parastajam iedzīvotājam” ilgtermiņā veidot uzkrājumu vecumdienām. Tā vietā, nejēdzīgi augsto komisiju dēļ, vienīgais labums no šī produkta ir nodokļu atmaksa.

Bez nodokļu atmaksas UDA ir ar negatīvu pievienoto vērtību. Daudz izdevīgāk būtu vienkārši nopirkt apdrošināšanas polisi + pašam ieguldīt naudu fondos.

Kad produkta vienīgais labums ir nodokļu atmaksa, nav brīnums, ka cilvēki mēģina nodokļu ieguvumu maksimizēt.

Daži to sauc par optimizāciju. Es par shēmošanu.

Abos gadījumos tā jauc uzkrājošās apdrošināšanas regulējuma jēgu: iedrošināt Latvijas iedzīvotājus apdrošināties un iekrāt.

---

Apskatīšu divas populārākās shēmas, par kurām man stāstīts/kuras esmu atradis. Tā kā pats lietojis neesmu, varbūt palaižu garām kādu detaļu. Lasītāji, lūdzu droši komentējiet ar labojumiem — vai citām shēmām, par kurām nezinu.

---

1. shēma: maksājumu sadalījums laikā

Pirmais, primitīvākais shēmas variants:

1. noslēgt 5 gadu līgumu (pieņemsim, ar “garantēto” ienesīgumu)
2. katra gada beigās iemaksāt minimālo gada summu (pēc iespējas tuvāk nodokļu atmaksas laikam)
3. pēdējā gada beigās iemaksāt 10% no bruto algas (maksimālo summu)

Šādejādi lielāka summa tiek iemaksāta tikai pēdējā gadā decembrī, tūlīt pirms uzkrājuma izmaksas.

Ar šo shēmu uz papīra realizējams milzīgs procentuālais ienesīgums (IRR). Tas tādēļ, jo gandrīz visu naudu iemaksā beigās un uzreiz dabon atpakaļ ar nodokļu atmaksu.

Bet ir liels mīnuss. Šis pasakainais ienesīgums ir no maza uzkrājuma. Piemērā, ko apskatījām iepriekšreiz — alga 1,500 EUR — ar šo paņēmienu reālā naudā 5 gadu laikā iegūti vien 300-400 EUR.

5 gadus čakarēties un shēmot pārsimts eiro dēļ? Ja tikpat daudz enerģijas un uzmanības veltīsi gandrīz vai jebkam citam, nopelnīsi vairāk.

Daudz jēdzīgāk šķiet katru gadu uzkrāt pilnus 10% no algas. Gan izveidosi normālu uzkrājumu, gan būs laba atdeve dēļ nodokļu atmaksas.

2. shēma: 5 paralēli UDA līgumi

Šī shēma jau rafinētāka. Ja tā strādā, kā man stāstīts, tad lielo algu pelnītājiem tā patiešām ir diezgan ienesīga.

1. noslēdz 5 gadu līgumu ar “garantēto” ienesīgumu
2. katru nākamo gadu noslēdz jaunu 5 gadu līgumu
3. 2. gadā tev būs divi līgumi, 3. trīs un tā tālāk, līdz tev ir 5 paralēli līgumi
4. katra gada beigās maksā visiem līgumiem minimālo iemaksu
5. tieši pirms katra līguma slēgšanas iemaksā tajā maksimālo summu (10% no bruto algas)
6. tūlīt slēdz līgumu, saņem atpakaļ uzkrājumu + nodokļu atmaksu
7. atkārto mūžīgi

Šī shēma sāk strādāt, kad pagājuši 5 gadi. Tev nepārtraukti ir noslēgti 5 paralēli līgumi, no kuriem 1 beidzas katru gadu un dod iespēju ar īslaicīgu iemaksu iegūt pilnu nodokļu atmaksu. Eleganti.

Ko tas maksā?

Pieņemot, ka minimālais maksājums ir 25 EUR mēnesī=3oo EUR gadā, pēc pirmajiem 5 gadiem tu jebkurā brīdī sistēmā būsi uzkrājis 300 + 600 +900 + 1200 = 3000 EUR (par 1, 2, 3 un 4 gadus “vecu” līgumu). Uz to var skatīties kā uz tādu konstantu kapitālu, kas sēž šajā sistēmā un pelna tev naudu. Plus vēl tev jāsedz apdrošinātāju augstās komisijas.

Mazu algu pelnītājiem šī shēma galīgi nav interesanta, bet pie lielākām algām tā ir ļoti izdevīga. Ja pelni 2,000 EUR un gribi atmaksu no 10% no algas, normāli ieguldot, katru gadu UDA tev būtu jāiemaksā  2,400 EUR. Ar šo shēmu “iesaldēti” jātur vien 3,000 EUR — kaut vai mūžīgi.

Brīnišķīgi.

Ienesīgums — nodokļu atmaksa mīnus komisijas, pret kapitālu 3,000 EUR — atkal milzīgs. Jo lielāki ienākumi, jo augstāks.

Vienīgā problēma? Šī ir totāla nodokļu shēma.

Ne tu kaut ko esi iekrājis, ne esi apdrošinājies, tikai esi pamanījies nemaksāt nodokļus.

Vienīgais mierinājums valstij — lai šo shēmu uzceptu, nepieciešama pacietība un apņemšanās. Droši vien nav tik liels censoņu skaits, kuri to ir izdarījuši.

Vēl 3. shēma? Iemaksa – izmaksa?

Komentētājs Armands pie iepriekšējā raksta jautāja, vai ir iespējama shēma, kas līdzīga tai, ko nesen “aizvēra” 3. pensiju līmenim:

1. Noslēdz 5 gadu līgumu
2. Pēc 5 gadiem izņem gandrīz visu uzkrājumu, bet polisi neaizver
3. Katra gada beigās iemaksā 10% no algas un pēc dažiem mēnešiem summu izņem + saņem atpakaļ nodokļus

Papētīju Likumu par iedzīvotāju ienākumu nodokli, un atbilde ir nē. Tad, kad daļa no uzkrājuma ir izņemta, vairs nodokļu atvieglojumus nav iespējams iegūt.

Kāds ir risinājums?

Kādēļ cepos par šo nodokļu caurumu? Jo uzskatu, ka UDA vajadzētu reformēt, ierobežojot komisiju līmeni — bet tas shēmošanu padarītu tikai pievilcīgāku. Tādēļ manuprāt situāciju būtu jālabo uzreiz divos virzienos:

1. jāaizver shēmošanas iespējas.
   • vienkāršākais variants — pacelt minimālo termiņu uz 10 gadiem — bet ir iespējami citi risinājumi
2. jāievieš griesti UDA komisijām. Piemēram:
   • ar piesaisti fondiem — visas komisijas ņemtas kopā (ieskaitot fondu komisijas, administratīvās komisijas, iemaksu komisijas, utt. utml.) nedrīkst pārsniegt 1.5% gadā (līdzīgi kā jau tā dārgajā 2. pensiju līmenī)
   • ar “garantēto” ienesīgumu — visas komisijas ņemtas kopā nedrīkst pārsniegt, piemēram, 0.5% gadā
   • šajā komisiju aprēķinā nebūtu iekļautas klasiskās apdrošināšanas prēmijas (kurām būtu jābūt vienādā līmenī ar prēmijām, kuras apdrošinātājs ņem par apdrošināšanu bez uzkrājuma)
   • jāierobežo līguma lauzšanas komisijas līdz, piemēram, 5%

Pie šādiem nosacījumiem UDA beidzot kļūtu par puslīdz jēdzīgu ilgtermiņa ieguldījumu instrumentu, kuru būtu vērts ieteikt cilvēkiem arī bez nodokļu atvieglojuma.

Personīgi man nepatīk valsts iejaukšanās tirgū un konkurences kropļošana — bet šis tirgus jau ir sakropļots ar nodokļu atlaidēm, un tādēļ konkurence nav novedusi pie jēdzīgas situācijas.

Nešaubos, ka apdrošinātāji uzreiz gaudotu, ka pie šādiem nosacījumiem produkts vispār nebūtu rentabls. Pirmkārt, ļoti šaubos (1.5% par līdzekļu pārvaldīšanu ir trekna komisija — it īpaši ar 5-10 gadu lock-in). Otrkārt, ja tā patiešām būtu, tas demonstrētu, ka UDA nav jēdzīga ideja un uzkrāšanu jāstimulē citos veidos.

Ja nekas nemainās, valsts turpina nejēdzīgi subsidēt apdrošinātājus un shēmotājus.

Vai reforma notiks? Pavisam noteikti ne, ja klusēsim un nepieprasīsim jēdzīgāku sistēmu.

Tādēļ lietojam UDA — bet prasam izmaiņas.

---

Nākamreiz — ļoti pieprasīta tēma — dažas pārdomas par ieguldīšanu P2P lending platformās (Mintos, Twino, u.c.)

---

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (2-3 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

[Rediģēts 10/05/2018: Šeit pieejamā informācija ir novecojusi. Mans jaunākais viedoklis par situāciju ar uzkrājošo dzīvības apdrošināšanu ir pieejams INDEXO blogā: Uzkrājošā apdrošināšana nodedzina tavu naudu.]

Šodien par izdevīgāko ieguldījumu veidu, kas pieejams Latvijas tirgū. Par instrumentu, kuru būtu jālieto praktiski visiem.

Par uzkrājošo dzīvības apdrošināšanu.

Un par to, kādēļ apdrošinātājiem būtu jākaunējas par savām komisijām.

Aicinājums komentēt

Neesmu apdrošināšanas speciālists, un Latvijas uzkrājošās dzīvības apdrošināšanas tirgu pētu tikai nesen. Ja esi zinošs un ir cits skatījums, raksti komentāros. Ja strādā pie apdrošinātājiem un uzskati, ka man nav taisnība, tāpat.

Priecātos uzzināt, ka man nav taisnība. Jo savādāk nav okei.

Skaista ideja

Uzkrājošā dzīvības apdrošināšana ir viena no jēdzīgākajām finanšu idejām, kas ierakstītas LR likumdošanā. Ar ievērojamiem nodokļu atvieglojumiem iedzīvotāji tiek motivēti:

1. iekrāt
2. apdrošināties

Abi šie mērķi ir ļoti slavējami. Diemžēl to sasniegšanu bremzē vairāki faktori:

1. Cilvēki nezin par šo iespēju
2. Daļa no tiem, kas zina, izmanto iespēju shēmošanai (par to nākamreiz)

un visbeidzot

3. Apdrošinātāji par šo pakalpojumu ņem milzīgas, neadekvātas komisijas

Par spīti tam visam, uzkrājošā apdrošināšana ir un paliek ļoti izdevīga arī saprātīgam, konservatīvam ieguldītājam, kurš shēmot nevēlas.

Kā strādā uzkrājošā apdrošināšana

Princips — apdrošināšana apvienota ar uzkrājumu:

1. Tu regulāri veic iemaksas apdrošinātājam (piemēram, 100 eiro mēnesī).
2. Šī iemaksa tiek sadalīta divās daļās
   • dzīvības apdrošināšanas prēmija (lielāka vai mazāka, atkarībā no summas, par kuru izvēlies apdrošināties)
   • uzkrājums
3. Tavs uzkrājums tiek ieguldīts vienā no diviem veidiem
   • ar “garantēto” ienesīgumu — uzkrātais pieaug par zināmu procentu gadā
   • ieguldījumu fondos — ienesīgums atkarīgs no ieguldījumu fondu ienesīguma (var būt arī negatīvs)
4. No tava uzkrājuma tiek atskaitītas dažādas komisijas
   • komisijas par naudas iemaksu
   • komisijas par līdzekļu pārvaldīšanu
   • administratīvās izmaksas
   • (netieši) ieguldījumu fondu komisijas
   • utt.
5. Katru gadu tu saņem atpakaļ ienākumu nodokli par iepriekšējā gada veiktajām iemaksām (pašreiz 23% no iemaksātām summām). Ierobežojums: iemaksātās summas nedrīkst pārsniegt 10% no gada bruto algas.
6. Ja atstiep kājas pirms polises beigu datuma, norādītais labuma guvējs saņem:
   • dzīvības apdrošināšanas summu
   • uzkrājumu
7. Ja gribi dabūt uzkrājumu atpakaļ pirms pagājuši 5 gadi, nāksies atgriezt VID atmaksātos nodokļus + atkarībā no apdrošinātāja vari zaudēt daļu uzkrājuma.
8. Kad beidzas polises termiņš (vismaz 5 gadi), tu saņem atpakaļ savu uzkrājumu.
   • Ja saņem vairāk, nekā iemaksāji, maksā 10% nodokli par peļņu.

Galvenā izvēle — “garantētais” ienesīgums vai ieguldījums fondos.

Kādēļ pats neizmantoju fondus

Šobrīd “garantētais” ienesīgums, ko piedāvā apdrošinātāji ir niecīgs — tikai nedaudz virs nulles. Tas nav apdrošinātāju ļaunprātības dēļ, bet atspoguļo pasaules kredīttirgus situāciju (tai skaitā negatīvās Eiropas Centrālās Bankas likmes).

Kad atskaitītas visas dārgās komisijas — šeit gan apdrošinātājus jākaunina — ieguldot ar šādu garantēto ienesīgumu pēc 5 gadiem vari saņemt pat par 5% mazāk, nekā iemaksāji.

Šādā situācijā var šķist pievilcīgi ieguldīt uzkrājošās apdrošināšanas uzkrājumu fondos. Ja finanšu tirgi uzrāda labus rezultātus, potenciālais ienesīgums ir daudz augstāks. Ja skaties ilgtermiņā un pārvaldi savus līdzekļus ļoti pareizi, statistiski šī droši vien ir izdevīgākā izvēle.

Bet:

• ieguldījumu fondi ņem augstas komisijas (papildus tām, ko jau ņem apdrošinātājs),
• tie var būt ļoti svārstīgi,
• apdrošinātāji bieži piedāvā tikai savas komercgrupas pārvaldītus ieguldījumu fondus, kas apdrošinātāju nepareizi motivē (jo dārgāks fonds, jo izdevīgāk apdrošinātājam),
• 5 gadi ir ierobežots laika periods

Pēdējais punkts nozīmē, ka nav parocīgi īstenot ilgtermiņa “buy and hold” stratēģiju. Ja 5 gadu beigās trāpās tirgus krīze, ir divas iespējas:

• ja polisei nav fiksēts termiņš, vari turpināt uzkrāt, kamēr tirgus atkopsies — bet ar katru gadu nodokļu atmaksas ienesīgums ievērojami kritīsies (jo mazāks būs katra gada nodokļu atmaksas īpatsvars pret kopā iemaksāto summu)
• vari izņemt naudu, pazaudējot labu daļu iekrātā.

Protams, pēc tam vari izņemto naudu likt tirgū pats un cerēt, ka vērtību atgūsi — bet pat, ja tas notiks, atgūtā vērtība būs apliekama ar nodokli kā kapitāla pieaugums.

Kā minēju, par spīti šiem mīnusiem fondi var statistiski būt gudrāka opcija — bet man personīgi šis riska profils neuzrunā. Jo alternatīva ir ļoti pievilcīga:

“Garantētais” ienesīgums

Alternatīva fondiem ir t.s. “garantētais” ienesīgums — apdrošinātājs uzkrājumam ik gadu pievieno fiksētu procentu likmi.

Vārdo “garantētais” lieku pēdiņās, jo — kā atklāju, kad slēdzu apdrošināšanas līgumu — tas var nebūt pārāk garantēts. Manā polisē teikts, ka apdrošinātājs ar 3 mēnešu brīdinājumu var ienesīgumu samazināt līdz likmei, kas nav mazāka par nulli.

Bet pat, ja ienesīgums būtu nulle, šis instruments paliktu pievilcīgs nodokļu atvieglojuma dēļ.

Pamodelēju ekselī scenāriju cilvēkam, kura bruto alga 1500 EUR. Polises nosacījumus ņēmu no SEB, jo viņiem ir parocīgs kalkulators (daudzi citi apdrošinātāji vispār nestāsta par saviem nosacījumiem, ja vien neej uz konsultāciju).

• Nosacījumi
  • Polises termiņš 5 gadi ar garantēto ienesīgumu 0.6%.
  • Apdrošināšanas summa 1,400 EUR¹ (niecīgā summa, ko saņemsi, ja atstiepsi kājas — vari izvēlēties lielāku, tad maksāsi vairāk prēmijās)
  • Ik mēnesi iemaksa 150 EUR uzkrājošajā apdrošināšanā
• Naudas plūsmas
  • Nodokļu atmaksa 414 EUR gadā = 2070 EUR par 5 gadiem
  • Pēc 5 gadiem iemaksāts 9,000 EUR
  • Polises termiņa beigās saņemts ~8527 EUR (ar visām nodokļu atmaksām kopā saņemts 10597 EUR)
• Peļņa/zaudējums
  • Pirms nodokļu atmaksas zaudēts 473 EUR (pretim iegūta vien apdrošināšana par smieklīgu summu)
  • Pēc nodokļu atmaksas iegūts 1597 EUR

Ar reālistiskiem pieņēmumiem par iemaksas laikiem un nodokļu atmaksas kalendāru, šajā scenārijā tavs IRR (internal rate of return — iekšējās atdeves koeficients, kas mēra ienesīgumu) ir 7.3%.

7.3% gadā pēc nodokļiem. Medusmaize.

Riski:

• Apdrošinātāja kredītrisks. Risku mazina fakts, ka summas līdz 15 000 EUR ir aizsargātas ar FKTK pārraudzīto garantiju fondu (šīs garantijas piemērojamas tikai, ja izvēlēts “garantētais” ienesīgums)
• Risks, ka tu pats izbrauc no valsts vai ilgtermiņā pazaudē algotu darbu. Minimālais maksājums jāveic, komisijas no uzkrājuma ik gadu atskaitīs, bet nodokļus atgūt nebūs iespējams. (Šeit situācija var atšķirties atkarībā no polises noteikumiem).
• Risks, ka mainīsies likumdošana un atcels nodokļu atvieglojumus. Te var pazaudēt ieguvumu — bet lieli mīnusi nedraud.
• Risks, ka tev pēkšņi vajadzēs izņemt uzkrāto naudu kādai dzīves krīzei. Būs jāatmaksā nodokļi + vari zaudēt daļu uzkrājuma, atkarībā no apdrošinātāja piedāvātajiem nosacījumiem.

Ja tev ir labas rezerves krīzes situācijai, šis riska-peļņas profils pašreizējā tirgus situācijā ir brīnišķigs. Nekur citur tu nedabūsi 7.3% gadā pēc nodokļiem ar tik mazu risku. Amerikāņi to sauktu par no-brainer.

Šis produkts būtu jālieto praktiski visiem, kas saņem legālu algu un netaisās drīzumā braukt prom no Latvijas.

Uzkrājošā apdrošināšana kā ieguldījumu plāna sastāvdaļa

Uzkrājošajai apdrošināšanai ir divi mīnusi:

• vari ieguldīt ne vairāk kā 10% no bruto algas
• uzkrāto ik pa 5 gadiem ieteicams izņemt un slēgt jaunu polisi. Tos 7.3% gadā var dabūt tikai uz samērā mazām summām. Ja polisi turēsi ilgāk par 5 gadiem, ienesīgums strauji kritīsies, jo iemaksātā summa celsies, bet vienīgā ikgadējā “peļņa” — nodokļu atmaksa — paliks fiksēta.

Tas nozīmē, ka šis ir labs veids, kā uzkrāt īstermiņā, bet ilgtermiņa kapitāla izaugsmi nenodrošinās. Būs vien pašam jāiegulda tirgos.

Iepriekšējā rakstā secinājām, ka ar mazām summām pirkt ETFus Latvijā ir neizdevīgi. Uzkrājošā apdrošināšana piedāvā risinājumu šai problēmai:

• krāj 5 gadus ar apdrošināšanu
• kad saņem izmaksu, to ieguldi 3-4 ETFos
• slēdz jaunu uzkrājošo uz nākamajiem 5 gadiem

Protams, vēlams būtu iekrāt vairāk nekā 10% no bruto algas — bet šis ir labs sākums.

Apdrošinātājiem būtu jākaunās par savām komisijām

Uzkrājošās apdrošināšanas komisijas ir absolūti nožēlojamas.

Ņemam augstāk minēto scenāriju ar “garantēto” ienesīgumu. Apdrošinātājs 5 gadu laikā paņem 473 eiro, kas ir vairāk nekā 5% no ieguldītā. Ņem vērā — šajā negatīvajā likmē jau ir ieskaitīts tas “garantētais” 0.6% ienesīgums, kurš it kā tiek nodrošināts.

Biju domājis, ka 1% no iemaksātās summas aiziet apdrošināto aizsardzības fondam. Sarunā ar FKTK uzzināju, ka tagad iemaksas ir tikai 0.1% — un 2016. gadā neesot tikušas iekasētas vispār (garantiju fondā ir gana daudz naudas).

Tātad 473 eiro ir tīra apdrošinātāja komisija. . . trīs mēneši tavu iekrājumu. . .

Par ko?

473 eiro 5 gadu laikā ir 7.9 eiro mēnesī. Ar šādu prēmiju klasiskās dzīvības apdrošināšanas ņēmējs — trīsdesmitgadnieks — varētu apdrošināties par summu ~20,000 EUR.

Tā vietā apdrošinātājs tev piedāvā 1,400 EUR dzīvības apdrošinājumu.

Neko citu. Visu pārējo vērtību dod valsts.

Pašam apdrošinātājam gan bonuss. Šis tur tavus uzkrājumus savā kontā. Darba kapitāls par brīvu. Pie negatīvām kredītu likmēm nav liela laime, bet vispār skaisti.

Otrs bonuss — ja dzīvē gadās nelaime vai krīze un pieprasi uzkrājumu priekšlaicīgi, apdrošinātājs iebāzīs kabatā lielu daļu tavas naudas.

Tas nav okei.

Jā, jebkuram biznesam ir jāpelna — bet arī jādod vērtība klientam. Šeit vienīgā vērtība, ko apdrošinātājs piedāvā par savu milzīgo komisiju, ir pieeja nodokļu silei. Tā ir bezkaunība un pelnīšana gan uz iedzīvotāju, gan uz valsts rēķina. Augstās komisijas attur cilvēkus no uzkrājošās apdrošināšanas lietošanas un grauj šī saprātīgā nodokļu regulējuma mērķus.

Ik pa laikam ir rakstīts un blogots par šo problēmu, bet nekas daudz nav mainījies. Varbūt laiks sākt apdrošinātājus publiski kaunināt.

Jāprasa apdrošinātājiem vai nu zemākas komisijas, vai arī ievērojami augstāku apdrošinājuma summu.

Ko darīt, kamēr komisijas vēl augstas

Lai gan komisijas augstas, izmantot produktu un uzkrāt ir vērts. Soļi:

• Izvēlies piesaisti fondiem vai “garantēto” ienesīgumu,
• Izvēlies uzticamu apdrošinātāju,
• Pārbaudi visus nosacījumus,
• Aprēķini sev piemērotu ieguldījumu summu,
• Pārdomā sev izdevīgu iemaksu kalendāru,

Ja viss izskatās pievilcīgi, tad uz priekšu!

Nākamreiz par veidiem, kā uzkrājošo apdrošināšanu mēdz “optimizēt” — un kādēļ es tos uzskatu par nodokļu shēmām, kuras būtu jāierobežo.

---

Skatos, nesen par uzkrājošo apdrošināšanu jēdzīgi rakstījis arī Kaspars Peisenieks — vērts palasīt.

---

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (2-3 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

¹Citi apdrošinātāji piedāvā apdrošināties par summu 1 EUR, kas nozīmē, ka apdrošinātāja pievienotā vērtība tuvojas nullei.

Esi atradis brokeri, kurš šķiet uzticams un stabils. Nu tad uz priekšu — ieguldīt?

Var sanākt dārgi.

Brokera uzdevums nav vairot tavu kapitālu. Brokera uzdevums ir uz tava rēķina maksimāli nopelnīt.

Tu esi vienīgais brokera ienākumu avots. Brokeris darīs visu, lai iedrošinātu tevi biežāk tirgoties — un ņems komisijas par visu iedomājamo.

Dažādi brokeri piedāvā dažādas “radošas” komisiju struktūras, kas apgrūtina to salīdzināšanu. Nedrīkst koncentrēties uz vienu skaitli — pirkuma komisiju, turēšanas izmaksām, vai ko citu. Tā vietā jāskata izmaksas kopumā tavai plānotājai ieguldījumu stratēģijai.

Dažādām ieguldījumu stratēģijām izdevīgi var būt dažādi brokeri. Šajā rakstā pieņemu, ka tu gribi ieguldīt ilgtermiņā. Teiksim, tu mēnesī iekrāj 300 EUR un vēlies ieguldīt indeksu fondos.

Kādas ir galvenās brokeru izmaksas?

1. Komisija par darījumu

Šī ir komisija, ko brokeris ņem par tevis izraudzītā instrumenta pirkšanu/pārdošanu.

ETF gadījumā komisija parasti būs atkarīga no biržas/valsts. Pievērs uzmanību gan komisijai procentos no darījuma summas, gan minimālajam daudzumam.

Personīgi komisijās nemaksātu vairāk kā 1% no katra ieguldījuma (labāk zem 0.5%).

Dārgais gals

Viens liels vietējais brokeris — banka — ņem 0.35% komisiju par ASV ETFu pirkšanu internetā.

Bet minimālā komisija ir 21 EUR. Ja ieguldi mazāk kā ~6,000 EUR vienā reizē, komisija sanāks vairāk par 0.35%.

Ja gribi ieguldīt 300 EUR katru mēnesi, komisijās aizies 21 EUR mēnesī vai 7% no ieguldījumu summas. Tas nekam neder. Pie šādiem apjomiem prātīgāk būtu ieguldīt reizi 6-12 mēnešos.

Lētais gals

Ir atrodami lētie ārzemju brokeri, kas ņem minimālas komisijas (piemēram, ieguldīt 10,000 EUR ASV ETFā var izmaksāt tikai dolāru).

Pirmkārt, pārliecinies par drošību. Otrkārt, noskaidro visas pārējas izmaksas (skat. zemāk).

2. Komisija par bezdarbību/mēneša minimālā maksa

Daudzi no “lētajiem” (discount) brokeriem liks maksāt minimālo komisiju mēnesī. Piemēram, populārais ārzemju kantoris Interactive Brokers pieprasa ikmēneša komisijas vismaz 10 USD apjomā. Gadā sanāk vismaz 120 USD.

Lai šis komisiju līmenis atbilstu ne vairāk kā 1% no ieplūstošās naudas, gadā būtu jāiegulda vismaz 12,000 USD (1,000 USD mēnesī).

Ja katru mēnesi vari ietaupīt un ieguldīt vismaz tūkstoti, tas ir samērā pievilcīgi. Bet ja ieguldi 300 EUR mēnesī (3600 EUR gadā), komisijās aizies 3.3%.

Garām.

Tādi kā Interactive Brokers kļūst izdevīgi:

·      pie lielām summām

·      aktīvi tirgojoties, vai

·      ja katru reizi pērc vairāk kā 1-2 instrumentus/fondus (tradicionālajā brokerī par katru darījumu būs sava trekna minimālā komisija)

3. Turēšanas izmaksas

Daudzi brokeri ietur komisijas par vērtspapīru turēšanu. Komisija var būt atkarīga no vērtspapīra reģistrācijas valsts. Latvijā redzētas turēšanas komisijas mēdz būt ap 0.12%-0.15% gadā, ar ~1 EUR minimumu mēnesī.

Pie mazākiem apjomiem arī šīs izmaksas var būt nozīmīgas. Piemēram, ja ieguldīts tikai 1000 EUR, 12 EUR gadā apēdīs 1.2% no ieguldījuma.

4. Naudas ieskaitīšanas/izņemšanas izmaksas

Riebīgs izmaksu veids. Viens vietējais brokeris piedāvā lētas darījumu komisijas, bet ņem 35 EUR gan par naudas iemaksu, gan par naudas izņemšanu no konta. Ja gribētu ieguldīt 300 EUR mēnesī, vairāk kā 10% aiziet brokerim.

Brokeris ar šādu izmaksu shēmu varētu būt izdevīgs tikai tad, ja uzreiz iemaksā ļoti lielas summas. Ilgtermiņa ieguldītājiem, kas regulāri iemaksā mazākus daudzumus, šis variants nebūs piemērots.

5. Grāmatvedības nodrošināšanas izmaksas

Noskaidro, vai brokeris ņem kādas papildus komisijas par izziņām un dokumentiem, kas nepieciešami grāmatvedības vešanai. Ja investē ASV vērtspapīros vai ASV bāzētos fondos, noskaidro, kādas būs izmaksas par W-8BEN nodokļu anketas aizpildīšanu (lai samazinātu nodokli par dividendēm).

6. Citas izmaksas

Rūpīgi izlasi visu brokera cenrādi. Izmaksas un komisijas mēdz būt tik radoši dažādas, ka visas šeit aprakstīt nebūs iespējams.

Saliec visas izmaksas kopā

Tu mēnesī gribi ieguldīt 300 EUR. Salīdzini divus brokerus:

• Brokeris A: 15 EUR komisija par ETF pirkšanu/pārdošanu, 0.1% gadā par vērtspapīru turēšanu, 50 EUR gadā par ASV nodokļu dokumentu sakārtošanu

Ja tu ieguldītu reizi pusgadā — katru reizi 1,800 EUR — pirkšanas komisijas būtu 0.83% (30 EUR gadā).

Ja ieguldītu reizi ceturksnī — katru reizi 900 EUR — komisijas būtu 1,67% (60 EUR gadā).

50 EUR gadā par dokumentiem nav maz.

Ar turēšanas izmaksām var dzīvot.

• Brokeris B: 1 EUR komisija par ETF pirkšanu/pārdošanu, 35 EUR komisija par naudas ieskaitīšanu/izņemšanu, 5 EUR minimālās komisijas mēnesī.

Ieguldot reizi pusgadā, samaksātu 5 EUR x 12 + 35 EUR x 2 = 130 EUR komisijās gada laikā.

Ieguldot reizi ceturksnī, samaksātu 5 EUR x 12 + 35 EUR x 4 = 200 EUR komisijās gada laikā.

Skaidrs, ka izdevīgāks Brokeris A — ja katru reizi pērc 1-2 ETFus. Brokeris B var kļūt izdevīgāks tikai tad, ja aktīvi tirgojies, katru reizi pērc daudz instrumentus, vai vienreizēji ieguldi ļoti lielu summu.

Latvijas vai ārzemju brokeris?

Ja paskatamies, ko komisijās ņem vietējie brokeri, slikti paliek. Bet — lai kā man patiktu lamāt finanšu nozares augstās komisijas — varu to saprast. Darījumu apjomi Latvijas tirgū nav lieli. Ar mini komisijām šeit biznesa nebūs nekāda.

Ārzemju interneta discount brokeri ņem daudz zemākas komisijas. Tomēr tiem mēdz būt visādi konta minimumi, minimālās mēneša komisijas, naudas ieskaitīšanas komisijas un citi brīnumi. Turklāt par ārzemju uzņēmumu stabilitāti bieži mums ir mazāks priekšstats kā par vietējiem.

Ja vari atrast ārzemju brokeri, kurš ir drošs, ņem mazas komisijas par darījumiem, un nepiemēro dārgas minimālās maksas/konta apkalpošanas izmaksas, brīnišķīgi.

Ilgtermiņa ieguldītājam, kurš savus līdzekļus liek 1-3 ETFos, tīri okei var būt arī lielie vietējie banku brokeri. Tikai katru reizi labāk ieguldīt uzreiz vairākus tūkstošus. Mēnesī ietaupot 300 EUR, es ieguldītu ne biežāk kā vienu vai divas reizes gadā.

Ko darīt ar mazām summām?

Ko darīt, ja mēnesī sanāk ietaupīt vien 100-200 EUR vai mazāk? Turēt naudu kontā gadiem ilgi, līdz sakrāsies gana, lai ieguldītu?

Nav izdevīgi. Arī neliela nauda var nest procentus.

Par laimi Latvijas likumdošanā ir mehānisms, kas atļauj izdevīgi uzkrāt mazākas summas — un pārvērst tās apjomos, kurus jau vērts ieguldīt tirgū. Šis mehānisms ir uzkrājošā apdrošināšana. Par spīti nožēlojami augstām komisijām, nodokļu regulējums ir tik izdevīgs, ka to būtu jālieto gandrīz visiem strādājošajiem.

Bet — šeit arī ir riski un viegli pieļaujamas kļūdas.

Par to vairāk — drīzumā.

---

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (2-3 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

Rezerves izveidotas. Esi atradis ETFus, kuros investēt. Ko tālāk?

Tev nav tieša pieeja NYSE, NASDAQ, LSE, XETRA vai citām lielajām pasaules biržām. Tā vietā būs jāatver konts pie brokera un jādod tam rīkojumus ieguldīt tavā vārdā.

Brokeris ir starpnieks, caur kuru tu pērc un pārdod finanšu instrumentus. Tas var būt cilvēks, kuram tu dod rīkojumus telefoniski, vai datorsistēma, caur kuru ievadi savus rīkojumus. Brokeris savieno “parasto cilvēku” ar finanšu tirgu.

Kā izvēlēties labu brokeri?

Te būtiski ir vairāki apsvērumi. Šoreiz par svarīgāko — drošību.

Situācija:

Tev ir 250,000 EUR krājkontā hipotētiskā vietējā bankā LielaBanka. Vēl tu esi ieguldījis 250,000 EUR vērtspapīros caur hipotētisko vietējo brokeri LielBrokeris.

Ja neņem vērā vērtspapīru cenas svārstības, kurš ieguldījums ir drošāks?

Atbilde nav vienkārša.

Ja LielaBanka bankrotē, Latvijas Noguldījumu garantiju fonds garantē tavu noguldījumu krājkontā līdz 100,000 EUR. Pārējos 150,000 EUR tu vari zaudēt (vai atgūt daļēji).

Ja LielBrokeris bankrotē, tavi vērtspapīri visticamāk joprojām pieder tev. Visās civilizētās juridsikcijās brokeri tur klientu aktīvus nošķirti no saviem aktīviem. Brokera kreditoriem uz tiem nav nekādu tiesību.

Tad 250,000 EUR pie brokera ir drošāki kā 250,000 EUR krājkontā?

Lēnāk pār tiltu.

Tavi aktīvi ir drošībā, ja brokeris ved pareizu grāmatvedību un nerīkojas krāpnieciski. Ja brokeris rīkojies krāpnieciski — teiksim, “pa kluso” pārdodot tavus vērtspapīrus un nopērkot sev Porsche — tavi 250,000 EUR var pazust acumirklī.

Kā brokeris tur tavus vērtspapīrus

Lai saprastu šo risku, apskatīsim, kā brokeris tur tavas akcijas un ETFus.

Tu atver kontu pie brokera un nopērc akcijas. Kas tev patiesībā pieder?

Ja kādreiz akcijas bija papīra formā, tad šodien tās gandrīz vienmēr ir dematerializētas. Akciju piederību konkrētam īpašniekam piefiksē vien ieraksts datorsistēmā.

Katrā jurisdikcijā ir savs centrālais depozitārijs — iestāde, kas uzskaita, kam konkrētā brīdī pieder kādas vietējās biržās tirgotās akcijas. Piemēram, Latvijā tas ir Latvijas Centrālais Depozitārijs, ASV — The Depository Trust Company.

Te atkarībā no jurisdikcijas ir dažādi varianti:

1. (visbiežāk) brokeris tur savu klientu vērtspapīrus depozitārijā nominee account (nominālajā kontā).
   Kad tu nopērc Apple akcijas, šīs akcijas nonāk brokera nominālajā kontā. Depozitārijs redz tikai, ka brokera klientiem tagad ir vairāk Apple akcijas.
   To, ka šīs Apple akcijas pieder tieši tev, brokeris atzīmē pats savā grāmatvedībā.
2. (dažās jurisdikcijās) katram brokera klientam ir iespēja atvērt savu kontu centrālajā depozitārijā. Tad nopirktās akcijas depozitārijā tiek atzīmētas tieši tavā vārdā.

Otrajam mehānismam ir neliela priekšrocība. Ja brokeris nolaidīgi ved savu grāmatvedību, vienmēr paliek skaidrs, kuras akcijas pieder tev un kuras — citiem klientiem.

Bet arī šis mehānisms neaizsargā tevi no klajas krāpšanas. Problēma šāda — depozitārijs par tavām akcijām zin tikai to, ko tam pasaka brokeris. 

Brokeris var paņemt tavu naudu un iebāzt to kabatā, nevis nopirkt akcijas. Brokeris var pārdot akcijas tavā vārdā un pārskaitīt naudu citur. Brokeris var “aizņemties” tavu naudu savām vajadzībām.

Centrālajam depozitārijam nav man zināma mehānisma, kā pārliecināties, vai brokera rīcība atbilst klienta rīkojumiem. Regulatori un revidenti gan ik pa brīdim pārbauda reģistrētu brokeru grāmatvedību, bet tie ne vienmēr noķers krāpšanu.

Klaja krāpšana ticamāka ar  “kaktu” kantoriem — tādiem, kas dzīvo kaut kur ofšoros un piedāvā neticami lētas izmaksas. Tomēr risks pastāv pat ar lieliem, prestižiem brokeriem.

2011. gadā bankrotēja starptautiskais brokeris MF Global. Klientu līdzekļi tika apdraudēti, jo firma bija pretlikumīgi izmantojusi klientu līdzekļus, lai segtu savas saistības. Klienti naudu dabūja atpakaļ, bet dažiem bija jāgaida pat 5 gadus.

Lielākas krāpšanas gadījumā naudu atpakaļ vari nedabūt.

Ieguldītāju aizsardzība

Saskaņā ar Ieguldītāju aizsardzības likumu, Latvijā reģistrēta brokera gadījumā tu varētu atgūt 90% no zaudējumiem, bet ne vairāk kā 20,000 EUR. Ar ārzemju brokeriem situācija atkarīga no mītnes zemes.

Ja iekrīti ar nereģistrētu kaktu brokeri, vari nedabūt neko.

Lai pārliecinātos par brokera reģistrāciju:

• Latvijas brokera gadījumā skaties FKTK tirgus dalībnieku sarakstā
• Ārzemju brokera gadījumā skaties FKTK sadaļās “Reģistrētie ārvalstu ieguldījumu pakalpojumu sniedzēji” un “Pakalpojumu sniedzēji no EEZ”. Pēc manas izpratnes, uz visiem šiem pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu attiekties Ieguldītāju aizsardzības likuma noteikumiem — kompensācija būs saņemama no ārvalstīm, bet tai jābūt vismaz LR paredzētajā apjomā.

Kā tad izvēlēties drošu brokeri?

Es ņemtu vērā šādus apsvērumus:

1. Pārliecinies, ka brokeris ir reģistrēts.
2. Meklē recenzijas un rakstus par brokeri. Vai parādās kādi “brīnumi”?
   Piemēram, nesen komentāros bija jautājums par lēto brokeri DeGiro. Pēc šī un citu rakstu lasīšanas īpašu uzticību nejūtu. Vairāk par 20,000 EUR neuzticētu.
3. Kad tavi ieguldījumi pārsniedz 20,000 EUR, pārdomā iespēju izmantot vairākus brokerus riska diversifikācijai.
4. Apdomājies — vai tev būs mierīga sirds, zinot, ka tavi uzkrājumi uzticēti šim brokerim? Vai tici, ka šis brokeris tirgū būs vēl 10, 15, 20 gadus?

Ilgtermiņa ieguldīšanas veiksmei kritiski svarīgas ir brokera izmaksas — par to nākamreiz. Tomēr neļauj zemām izmaksām aizmālēt sev acis.

Par šī citāta autentiskumu nezinu, bet doma pareiza:

---

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (2-3 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi — droši raksti komentāros!

Atruna: Šīs ir tikai manas pārdomas, un nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Finanšu tirgos ir lieli zaudējumu riski. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam.