Latvijas iedzīvotāji pelna aizvien vairāk. Kādēļ to noliedzam?
Latvijas iedzīvotāju augošo turību tālu nav jāmeklē. Aizvien vairāk sakoptu vietu visos reģionos. Aizvien vairāk jaunu mašīnu uz ceļiem. Jauni telefoni kabatās, datori uz galda, televizori pie sienām.
Jā, pie mums ir arī daudz nabadzības. Cīnāmies ar apjomīgu korupciju. Emigrācija rada draudus gan vietējam biznesam, gan pensiju sistēmai.
Neviens neapgalvo, ka Latvijā viss ir labi. Bet mūsu algas strauji aug, turklāt praktiski visos griezumos.
Spriežot gan pēc sociālajiem tīkliem, gan ikdienas sarunām, daudziem norāde uz šo faktu – Latvijā dzīvojam arvien labāk – izsauc dusmas un pretestību. Kāpēc tik izmisīgi noliedzam faktus?
Šodien centīšos saprast, kādēļ mums ir tik grūti pieņemt pozitīvas ziņas par Latvijas ekonomisko situāciju.
Vispirms fakti: darba algas strauji aug praktiski visos griezumos.
Iepriekšējā rakstā norādīju uz strauji augošo vidējo algu Latvijā. Un patiešām, no 2001. līdz 2017. gadam vidējā bruto darba samaksa valstī pieauga 4 reizes jeb 9,2 % gadā (5 % gadā pēc inflācijas). Tā ir fantastiski strauja izaugsme.
Kritiķi smīnēja, citējot veco joku par vidējo temperatūru slimnīcā.
Vai kritika ir pamatota? Vai tiešām algas aug tikai izredzētajiem? Skatīsimies uz datiem trīs griezumos.
1. Algas strauji aug visos Latvijas reģionos.
Dažkārt dzirdam apvainojumu, ka situācija paliek labāka tikai Rīgā. Ieskatāmies Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datubāzē, apskatot algu izaugsmi kopš 2001. gada:
Vidējā alga ir strauji augusi visos reģionos. Rīga “startēja” ar augstāku vidējo algu, tādēļ arī šodien Rīgā ienākumi ir augstāki nekā reģionos, bet progress redzams visur.
2. Algas strauji aug gan publiskajā, gan privātajā sektorā.
Vēl mēdz dzirdēt, ka algas augot vien deputātiem, ierēdņiem un citiem, kas “barojas” no valsts budžeta. Atliksim malā faktu, ka valsts sektorā strādājošie lielākoties ir godīgi, strādīgi cilvēki, kuri cenšas labi darīt savu darbu. Apskatīsim algu izaugsmi pa sektoriem:
Šeit noteikti lomu ir spēlējusi ēnu ekonomikas mazināšanās šajā laika periodā (jo sabiedriskajā sektorā nav “aplokšņu” algas) – bet skaidrs, ka algas aug abos sektoros. Kā tam arī būtu jābūt.
3. Algas strauji aug gan nabadzīgajiem, gan bagātajiem.
Visbeidzot, populārs ir apgalvojums, ka turīgais gals jau dzīvo labāk, bet nabadzīgajiem nekas nemainās.
Skatīsim statistiku par iedzīvotāju ienākumiem pa decilēm. CSP dati pa decilēm pieejami kopš 2008. gada. 2008. gads bija pats pirmkrīzes “pīķis” ar nedabiski augstām algām, tādēļ izaugsmes procenti kopš tā laika visām decilēm ir zemi.
Bet sadalījums pa decilēm gan ir interesants:
Ja paskatamies datus tikai par pēdējiem 5 gadiem, izaugsme ir straujāka, bet redzams tas pats sadalījums:
Visstraujāk augušas tieši nabadzīgo iedzīvotāju algas. Turīgā gala algas augušas lēnāk.
Kādēļ noliedzam faktus?
Lasītāj, vaī arī tev – lasot augstāk minēto – iekšā rodas pretestība vai pat dusmas?
Kāpēc? Kādēļ tā steidzamies aizstāvēt drūmu skatījumu uz mūsu valsti?
Man ir vairāki minējumi par iespējamiem iemesliem. Aicinu lasītājus komentāros piedāvāt savus variantus.
1. Pie mums vēl ir patiesi daudz nabadzības.
Latvijā vēl ir vairāk simti tūkstoši cilvēku, kuri dzīvo nabadzībā. Šo cilvēku ienākumi ir būtiski auguši, bet tie tāpat ir kritiski zemi. Tad vēl ir lielā pensionāru masa, kuru vidējā pensija ir 320 EUR.
Es nezinu, kā Latvijā izdzīvot ar 320 EUR mēnesī, kur nu vēl ar minimālo pensiju 73 EUR. Ja tev ir jādzīvo šādos apstākļos, drūms skats uz dzīvi ir saprotams.
Tiem, kuriem dzīvē iet labāk, jāsaprot, ka daudziem iet grūti. Mums ir nepieciešama progresīvāka nodokļu politika un lielāki sociālā budžeta tēriņi, lai atbalstītu nabadzīgo sabiedrības daļu.
Bet nedrīkst jaukt faktu – nabadzība pastāv – ar apgalvojumu, ka viss ir slikti.
2. Mediju negativitāte.
Pasaulē cilvēki dzīvo labāk un ilgāk nekā jebkad, kļūst bagātāki, mazāk cieš no kariem un citām nelaimēm – bet mediji pamatā raksta par krīzēm un problēmām. Tā arī veidojas mūsu skats uz pasauli.
Vidējais latvietis dzīvo daudz labāk nekā pirms padsmit gadiem, arī viņa draugiem un paziņām dzīve iet uz augšu – bet mediju un soc. mediju iespaidā daudzi ir pārliecināti, ka valsts ir bedrē.
3. Nepārtraukts salīdzinājums ar rietumiem.
Šodien esam Eiropas Savienībā. Ryanair biļeti var atļauties katrs. Radi un draugi masveidā brauc šurp un turp. Vislaik redzam kontrastu – dzīve šeit un dzīve tur.
Liekas, gandrīz 30 gadi pagājuši kopš PSRS laikiem – kādēļ vēl tik smagi atpaliekam?
Aizmirstam, ka rietumu starta “handikaps” bija milzīgs. Turklāt arī Eiropa šos 30 gadus ir turpinājusi augt.
4. Pakāpenisku pārmaiņu efekts.
Algu izaugsme 9 % gadā jeb 5 % pēc inflācijas ir ārkārtīgi strauja. 10 gadu laikā alga vairāk nekā dubultojas, bet reālais ienākumu līmenis aug par 60 %.
Tikmēr psiholoģiski dzīves standarta uzlabojums par 5 % gadā šķiet gandrīz nemanāms. Tādēļ viegli nepamanīt, ka šodien dzīvojam daudz, daudz labāk nekā 2001. gadā (kur nu vēl 1991. gadā).
5. Apzinātas negatīvisma kampaņas.
Nerunāju tikai par Kremļa kampaņām – lai gan grūti apšaubīt Krievijas vēlmi ieskicēt Latviju kā “neizdevušos valsti” (piemiedzot aci uz korupcijas un ekonomiskās stagnācijas bedri, kurā atrodas pati Krievija). Šībrīža pirmsvēlēšanu kampaņa parāda, ka arī latviešu politiķi gatavi attēlot mūsu valsti kā izzagtu bedri, lai izcīnītu sev vietu pie galda.
Aicinu visus, kuriem rūp Latvija – padomājiet pirms dalieties ar vienpusēji negatīviem materiāliem.
Redzēt tikai slikto nozīmē vilkt Latviju bedrē.
Ierakties pozīcijā “viss ir slikti” var palīdzēt justies labāk īstermiņā. Smagā ikdiena var šķist vieglāka, ja vari vainu par savām problēmām novelt uz neveiksmīgu valsti. Bet nekritiska valsts zākāšana nepalīdzēs pašam un nodarīs pāri apkārtējiem.
Jo vairāk esam pārliecināti, ka viss ir slikti, jo mazāk esam motivēti cīnīties un jo raitāk izbraucam. Šis apburtais loks patiešām var mūs novest bedrē – par spīti tam, ka tas nav balstīts faktos.
Tīrā negatīvisma vietā mums Latvijā ir nepieciešama konstruktīva kritika. Tas nozīmē:
- identificē problēmu,
- pamato to ar datiem,
- piedāvā tai risinājumu,
- strādā, lai risinājumu īstenotu.
Citiem vārdiem sakot – kritizē ar smadzenēm. Un atzīsti arī pozitīvo, ne tikai negatīvo.
Jau šobrīd Latvija strauji attīstās. Ja mainīsim savu attieksmi, mūsu turība celsies vēl ātrāk un ātrāk.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Piezīme presei: Iepriekšējo rakstu bez manas atļaujas pārpublicēja vairāki ziņu portāli. Tas ir autortiesību pārkāpums. Pirms pārpublicēt, lūdzu, sazinieties ar mani caur sadaļu “Kontakti”.
Pārvācies uz ārzemēm? Nelamā Latviju!
“Braucu prom, jo esmu vīlies Latvijā.”
Kaitina regulāri dzirdēt variācijas par šādu frāzi – it īpaši, kad tās tiražē Latvijas lielākie sabiedriskie mediji.
Mums norāda, ka:
- Latvijā ir zemākas algas nekā attīstītajās valstīs,
- Latvijā ir vājāks sociālais nodrošinājums nekā attīstītajās valstīs,
- Latvijā ir vairāk korupcijas un valsts pārvaldes problēmu nekā attīstītajās valstīs.
Šie fakti tiek pasniegti kā dziļi personisks pāridarījums runātājam. It kā Latvijas valsts būtu mums parādā ko vairāk, bet nav pildījusi savas saistības – likusi vilties.
Jāviļas ir tikai tajā, ka mums trūkst kritiskās domāšanas.
Ar faktiem strīdēties nevar. Neapšaubāmi Vācijā, Anglijā, Francijā un citās populārās mērķa valstīs ir augstākas algas, labāks sociālais nodrošinājums un lielā mērā labāk sakārtota valsts pārvalde.
Zini, kas vēl vieno šīs valstis?
Tās piecdesmit gadus nesmacēja komunisms.
Tām nebija jāceļ jauna, demokrātiska valsts uz pilsoņu pleciem, kuriem nepiederēja nekas un kuri pazina vien autoritārismu. Kuru ģimenes, mantība un sapņi bija grauti gadu desmitiem ilgi. Kuru lietderīgākās prasmes bija ne dzīvot, strādāt un radīt, bet izdzīvot – vai nu palikt sistēmas nepamanītiem vai sadarboties, kļūt par daļu no tās.
Ir naivi – un bīstami – gaidīt, ka 50 gadu laikā radītais Rietumu ekonomiskais un valsts pārvaldes atrāviens pazudīs pārdesmit gadu laikā.
Ja ko tādu sagaidi, patiešām nāksies vilties. Bet pie vilšanās nav vainīga valsts. Vainīgs esi tu, jo naivi gaidi brīnumus.
Tas, ko esam sasnieguši par spīti šim vēsturiskajam fonam, ir apbrīnas vērts.
Jā, protams, vienmēr gribas straujāku ekonomisko izaugsmi, lielākas algas, labākus apstākļus.
Jā, arī man riebjas korupcija valsts aparātā un kaitina neefektīvā birokrātija tik daudzās nozarēs.
Jā, arī man slikti paliek, lasot par maksātnespējas administratoru mahinācijām (nemaz nerunājot par šīs nedēļas slepkavību gaišas dienas laikā).
Un tomēr jāatceras – ikdienā dzīvojot, mēs nepamanām, kā nelielas pārmaiņas pārvēršas radikālās pārvērtībās. Kā pakāpeniska attīstība kļūst par milzīgu izaugsmi.
Latvijas izaugsme kopš PSRS sabrukuma ir bijusi ļoti strauja.
Latvijas iekšzemes kopprodukts kopš 1995. gada audzis 2.4 reizes pēc inflācijas.
CSB dati norāda – reālais ekonomikas izaugsmes temps (atskaitot inflāciju) ir bijis 4 % gadā.
Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, IKP audzis 3 reizes pēc inflācijas jeb vairāk nekā 5 % gadā. Jā, šeit efektu atstāj lielais izbraucēju skaits un tomēr – IKP uz vienu iedzīvotāju pavisam reālā ziņā ataino iedzīvotāju labklājību.
Izaugsme 4-5 % gadā pēc inflācijas ir ļoti ātra. Pasaule ir pilna attīstības valstu, kuras varētu vien sapņot par šādu izaugsmi divdesmit gadu griezumā.
Vidējā alga Latvijā pēdējo 20 gadu laikā augusi 5 % gadā pēc inflācijas.
Atbilstoši CSB datiem, kopš 1997. gada vidējā darba samaksa Latvijā augusi 5.4 reizes jeb 8.8 % gadā. Pēc inflācijas tas atbilst izaugsmei 5 % gadā.
Protams, no dienas dienā temps – 5 % gadā – šķiet lēns. Lai rastos jūtamas pārmaiņas dzīvē, jāgaida gadiem ilgi. Bet tā nav Latvijas valsts vaina. Tā vienkārši strādā pasaule. Gaidīt ko citu ir ekonomisks analfabētisms.
Lielākais patiesais “kauna traips” Latvijas stāstā ir masveida emigrācija.
Protams, daļēji tā bija neizbēgama. Pievienojoties Eiropas Savienībai, nojaucot barjeras darba spēka kustībai, bija skaidrs, ka daudzi skries tur, kur vieglāk nopelnīt. Tas nav pārsteigums.
Tomēr mēs neapsāubāmi varētu darīt daudz vairāk, lai emigrāciju bremzētu – un veicinātu atgriešanos.
To ir iespējams darīt ar valsts programmām. To var darīt, atbalstot tādas lieliskas iniciatīvas kā Your Move, kas palīdz sabiedrībai saprast, ka arī Latvijā ir labi apmaksātas darba vietas. To var darīt sabiedriskie mediji, mazāk tiražējot “aizbraucēju gaušanās” stāstus – vai vismaz darot to kritiski, ieliekot gaudienus kontekstā par reālo Latvijas izaugsmi pēdējo gadu desmitu laikā.
Bet visvairāk varam palīdzēt mēs paši – ar savu ikdienas attieksmi un retoriku.
Beidzam vainot valsti tajā, kur tā nav vainīga.
Kenedijs teica: “Nejautā, ko valsts var darīt tavā labā. Jautā, ko vari darīt valsts labā.”
Mums Latvijā pietiktu ar pirmo daļu.
Rūpējies pats par savu dzīvi un negaidi brīnumus no valsts. Jā, kritizē valsts pārvaldi, birokrātiju, nodokļu struktūru un ienākumu nevienlīdzību. Bez kritikas lietas neuzlabosies. Bet nelamā Latviju par to, ka jau šodien neesam Vācija vai Šveice. Tu ne tikai parādi savu kritiskās domāšanas trūkumu, bet pats aktīvi grauj valsti, par kuru sūdzies.
Ja paliec, tad paliec un cel labu dzīvi saviem spēkiem. Aizver Delfu komentārus un beidz sūdzēties radiem un draugiem – izmanto savu laiku lietderīgāk. Ja tev liekas, ka Latvijā labi var dzīvot tikai ierēdņi vai ministri vai maksātnespējas administratori, tad problēma ir tavā galvā, nevis valstī. Paskaties riņķī un iepazīsti vairāk veiksmīgu cilvēku.
Ja brauc prom, tad brauc prom, bet turi muti par to, ko Latvija tev nav sniegusi. Latvija tev neko nav parādā.
Meklēt savu laimi ir tiesības katram.
Es ilgus gadus dzīvoju ārpus Latvijas. Ļoti iespējams, arī nākotnē kādus gadus pavadīšu citās zemēs. Bet ne jau tādēļ, ka Latvija man ko nodarījusi vai es būtu vīlies valstī.
Latvijas valsts esam mēs paši. Tā ir atbilstoša tam, kādu ceļu vēsturiski esam gājuši. Jā, arī ceļš līdz ideālai valstij vēl ir garš (patiesībā – bezgalīgs). Bet tas ir tas ceļs, pa kuru mums ir iekritis iet.
Mēs varam izvēlēties nokāpt no šī ceļa un doties citur. Bet beigsim lamāt ceļu par to, ka tas ir garš un ved tālu.
Ne ceļam no tā labāk, ne mums pašiem.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Nākotni paredzēt nav iespējams – bet tas ir jādara!
Nākotni paredzēt nav iespējams.
Lai cik paradoksāli tas šķistu, zinātniskās fantastikas rakstnieki esam pirmie, kas to atzīst. Lai gan skicējam nākotnes vīzijas, apzināmies, ka tās ir vien vīzijas, kuras gandrīz noteikti neīstenosies – vismaz ne iedomātajā formā.
Tomēr nākotnes paredzēšana – gan tā, ar kuru nodarbojas rakstnieki, gan tā, kas aizņem ekonomistus, zinātniekus, pilsētu plānotājus utt. – ir lietderīga lieta. Ar to iesaku nodarboties jebkuram cilvēkam ar ambīcijām mākslā, biznesā vai politikā.
Kādēļ?
Ieskicēšu trīs galvenos iemeslus:
1. Nākotnes paredzēšana palīdz izvairīties no bedrēm.
Ne velti zinātniskās fantastikas populārākais sižets ir distopija no sērijas “If this goes on. . .”
Fantasti – tāpat kā, piemēram, klimata zinātnieki – katru dienu skicē drūmas nākotnes vīzijas, kas īstenosies, ja turpināsim patreizējā virzienā.
- Ja turpināsim ļaut feisbukam mūs zombēt. . .
- Ja turpināsim spļaut atmosfērā CO2. . .
- Ja turpināsim slēgt visas iekārtas Lietu Internetā, aizmirstot par drošību. . .
utt. utml.
Ne visas iedomātās distopijas ir reālas vai ticamas – bet citas ir pat ļoti iespējamas. Ja tās spilgti un pārliecinoši vizualizējam, tas ļauj mums laicīgi no tām izvairīties.
Līdzīgā veidā vingrinājums “skicēsim distopiju” būs lietderīgs arī biznesa līderim vai politiķim.
2. Nākotnes paredzēšana iedvesmo rītdienas veidotājus.
Atzīšos – esmu milzīgs jauno kosmosa uzņēmumu SpaceX, Blue Origin, Virgin Galactic utt. fans. Ar kaislīgu interesi sekoju katrai ziņu rindiņai par to, ko Elon Musk, Jeff Bezos un pārējie “kosmosa baroni” dara, lai beidzot iekarotu kosmosu cilvēces vārdā.
Kas ir interesanti – vienā intervijā pēc otras praktiski katrs šo uzņēmumu veidotājs un arī darbinieks stāsta, ka iedvesmojies no fantastikas romāniem. Šie cilvēki cenšas īstenot sapni, kuru bērnībā viņiem “pārdeva” kāds sapņotājs, fantazētājs.
Vēsture ir pilna ar piemēriem, kuros sapņotāju, rakstnieku un futurologu izdomātie brīnumi kļuva par iedvesmu darītājiem, kuri tos pārvērta realitātē.
Tā ir vērtīga atziņa arī biznesam un citām dzīves jomām. Sapņotājam un darītājam nav vienmēr jābūt vienai un tai pašai personai. Ja tev ir vērtīgs sapnis un to māki pārliecinoši komunicēt, iespējams sasniegt ļoti daudz!
3. Kvalitatīva nākotnes paredzēšana māca domāt nelineāri.
Kārtīgs fantasts vai futurologs apzinās – vizualizējot jaunu izgudrojumu vai pārmaiņas, svarīgi ir paredzēt ne tikai tā tiešo efektu, bet arī otrās, trešās, ceturtās utt. pakāpes netiešos efektus.
Apskatīsim lokālu piemēru. Rail Baltica dzelzceļa līnijas izveidei būs tiešais efekts – iespēja ātrāk aizbraukt no Tallinas līdz Varšavai vai otrādi. Vien dažas minūtes padomājot, nāk prātā garš saraksts netiešo efektu, kuri varētu sekot.
- Vai sāksim uztvert Tallinu un Kauņu kā “pilsētas tepat aiz stūra”? Vai plānosim savus biznesus un savu dzīvi vairāk kā baltieši, ne tikai latvieši?
- Cik būs tādu, kuri dzīvos vienā pilsētā, bet strādās otrā – un ko tas nozīmēs darba tirgum? Nekustamā īpašuma tirgum? Mūsu mentalitātei?
- Cik populāri būs “iepirkumu braucieni” no Rīgas uz Varšavu vai pat no Helsinkiem uz Rīgu – un ko tas nozīmēs konkurencei dažādās mazumtirdzniecības nozarēs?
- Kādas iespējas Latvijas konkurētspējai pavērs jaunie dzelzceļa un infrastruktūras speciālisti, kuri izaugs Rail Baltica ietvaros?
- Vai augs pieprasījums pēc kaimiņvalstu valodu kursiem?
- Cik būs tādu uzņēmumu, kuriem pavērsies jauni eksporta tirgi, jo marginālas izmaiņas transporta izmaksās ļaus efektīvi konkurēt Vācijas, Polijas vai Somijas tirgos?
- Cik būs tādu, kuriem nāksies mainīties vai aizvērties, jo marginālas izmaiņas transporta izmaksās ļaus Vācijas, Polijas vai Somijas uzņēmumiem piedāvāt lētāku preci Latvijā?
utt. utml.
Augstāk minētie punkti ir dažu minūšu “prāta vētras” rezultāts. Esmu drošs, ka šis saraksts ne tuvu neizceļ svarīgākos efektus, kurus uz dzīvi mūsu reģionā atstās Rail Baltica. Bet tas ieskicē domāšanas veidu, kas padara nākotnes pareģošanu par lietderīgu rīku biznesā, politikā un citās nozarēs.
Pat, ja konkrētie pareģojumi tā arī nepiepildās, šis brainstorm process – apdomāt katru pārmaiņu otrās, trešās un ceturtās pakāpes efektus – palīdz sagatavoties neparedzamajam. Tas padara prātu fleksiblu un atver cilvēku ne tikai nākotnes draudiem, bet arī nākotnes iespējām.
Tādēļ ir vērts lasīt fantastiku – un fantazēt pašiem.
Nē, nākotni paredzēt gandrīz noteikti neizdosies. Bet tie, kuri domā par nākotni, var cerēt:
- veiksmīgi izvairīties no nākotnes “bedrēm”,
- iedvesmot apkārtējos skaistākai nākotnei,
- būt gana fleksibli, lai “noķertu” un izmantotu pārmaiņu piedāvātās iespējas.
Tādēļ mans šodienas aicinājums ir – pafantazējiet!
Par to, kā to darīt veiksmīgāk – jau citā rakstā.
P.s. Arī pilsētas nākotne ir neparedzama – bet par to ir jādomā!
Vienmēr esmu bijis pilsētnieks. Mīlu pilsētas daudzu iemeslu dēļ – jo tajās koncentrējas talants, jo mani iedvesmo to arhitektūra, jo foršākās pilsētas nekad neguļ (Ņujorka nav vienīgā. . .)
Pilsēta ir ārkārtīgi kompleksa sistēma, kuras nākotne veidojas daudzu neatkarīgu faktoru mijiedarbībā. Tās nākotni “nosimulēt” un izrēķināt nespēs pat jaudīgākais dators.
Un tomēr – trīs augstāk minēto iemeslu dēļ par pilsētas nākotni ir vērts domāt. Tas palīdzēs izvairīties no bedrēm – tiešā un pārnestā nozīmē –, iedvesmos rītdienas pilsētas celtniekus, un trenēs mūsu prātus laicīgi ieraudzīt un izmantot negaidītās, nelineārās iespējas, kuras nes nākotnes pilsētas.
Par šo tēmu runāšu maija beigās konferencē MadCity. Ja pilsētas plānošana un pilsētas nākotne tev ir interesantas tēmas, ieskaties programmā – gaidāmi patiešām jaudīgi runātāji no visas pasaules!
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Kā izmantot lampu drudzi, lai labāk uzstātos
Tu kāp uz skatuves. Acīs spīd gaismas. Uz tevi skatās simtiem acu.
Rokas svīst, kājas trīc, sirds dauzās. Kā tikt galā?
Kopš bērnības regulāri kāpju uz skatuves. Esmu pasniedzis publiskās uzstāšanās kursus. INDEXO projekta ietvaros prezentēju gandrīz katru dienu – dažkārt izteikti nedraudzīgām auditorijām.
Uzstāšanās stresu esmu “atkodis”. Šodien dalīšos ar principiem, kurus izmantoju.
1. Apzinies, ka nedaudz stresa ir laba lieta.
Neliela adrenalīna doza “pamodina” cilvēku, palīdz savākties, nofokusēties uz svarīgāko, rīkoties savu spēju augstumos.
Reti kurš aktieris, pianists vai dejotājs apgalvos, ka vislabāk uzstājas pilnīgā mierā. Visas veiksmīgākās uzstāšanās pavada satraukums. Bieži satraukuma ietekmē izdodas “brīnumi”, kuri nebija paredzēti vai gatavoti.
Problēma sākas brīdī, kad satraukums kļūst nomācošs.
Pašaizsardzības kursos stāsta, ka stresa situācijā asinis aizplūst no smadzenēm uz muskuļiem, lai sagatavotos cīņai par izdzīvošanu. Nezinu, vai tas ir zinātniski pareizi, bet sajūta ir pazīstama.
Pēkšņi kļūst grūti skaidri domāt. Kustības kļūst asas, saraustītas, ļoti spēcīgas – ja gribi kauties, lieliski. Bet uz skatuves no šīs stadijas vajadzētu izvairīties.
Lai to darītu:
2. Apzinies, ka stress ir normāla parādība.
“Normalizācija” ir gandrīz universāli lietderīgs paņēmiens, cīnoties ar psiholoģiskām problēmām.
Nav iespējams sev iestāstīt, ka stresam nav pamata. Tas ir tāpat kā mēģināt sev iestāstīt, ka negribi ēst kūkas. Atceries amerikāņu izteicienu: “You’re in denial”.
Daudz efektīvāk ir sev pateikt – “ir okei, ka tu streso. Visi cilvēki streso, kad uzstājas. Tas ir normāli. Vienkārši turpini darīt.”
Pieņem stresu, necīnies ar to, un turpini darboties. Ja arī stress nepazudīs, tas vismaz nevairosies.
Laika gaitā pieradīsi pie stresa, nereaģēsi uz to – un stress mazināsies pats no sevis.
3. Trenējies stresam.
Manā pieredzē ķermenis uz adrenalīnu reaģē līdzīgi kā uz daudzām citām nepierastām vielām – kofeīnu, cukuru, alkoholu utt.
Ja ikdienā tu nekad neesi stresainā situācijā un pēķšņi kāp uz skatuves 1000 cilvēku priekšā, stress gandrīz noteikti tevi sastindzinās. Labi, ja nezaudēsi samaņu.
No otras puses, ja katru dienu tu uzstājies mazāku auditoriju priekšā, uzrunāt 1000 cilvēkus būs daudz vieglāk. Tavs ķermenis ar paaugstināto adrenalīna klātbūtni tiks galā daudz vieglāk.
Vislabāk derēs treniņš, kurā uzstājies auditorijas priekšā. Tās var būtu mini prezentācijas taviem kolēģiem vai dalība Toastmasters grupā vai vēl kas cits. Bet palīdzēs arī dalība citās nodarbēs, kas izsauc adrenalīnu – piemēram, cīņu mākslas, sienā kāpšana vai citas.
4. Atceries, ka tavai auditorijai ir (gandrīz) vienalga.
Cik reizes pēdējā gada laikā esi dzirdējis neveiklas, stīvas, garlaicīgas uzstāšanās?
Droši vien diezgan daudzas. Garlaicīgas, stīvas runas ir norma.
Vai tādēļ runātāju ienīdi vai sāki nicināt? Visticamāk, nē. Sliktākajā gadījumā nobubināji pie sevis – nu, cik ta’ var muldēt.
Mēs esam pieraduši pie vājiem runātājiem. Parasti to cilvēkam piedod. Tu vari atļauties izgāzties.
Ironiskā kārtā, šī apziņa tev palīdzēs uzstāties veiksmīgāk.
5. Sagatavojies fiziski.
Šo atziņu guvu samērā nesen, kad man nācās uzstāties dažādās uz konfrontāciju orientētās situācijās.
Man stresa brīdī mēdz ātri dauzīties sirds. Tam atklāju risinājumu: pirms uzstāšanās paskriet vai uztaisīt simts pietupienus. “Iesildīt” ķermeni – lai sirdij nav jālec no nulles uz simts kilometriem stundā. Tad ķermeņa reakcija uz stresu būs daudz mierīgāka.
Otrs paņēmiens – pirms uzstāšanās vari pielietot “cīņas elpošanu”:
Ielpo četru sekunžu garumā.
Aizturi elpu četras sekundes.
Izelpo četru sekunžu garumā.
Un atkārto.
Uzstāšanās stresu nevar un nevajag iznīdēt – to vajag izmantot.
Pielietojot šos paņēmienus, vari iemacīties savu stresu turēt lietderīgās robežās. Vienmēr saglabāt to kņudienu vēderā, kas palīdz labi uzstāties – bet neļaut uzliesmot panikai, kas aptumšo prātu un liek sastingt.
Dažkārt to var iemācīties pārsteidzoši īsā laikā. Personīgais rekords – divu dienu treniņa laikā izdevās palīdzēt mierīgi uzstāties cilvēkam, kurš publikas priekšā vienmēr bija kritis panikā. Pēc kursa šis cilvēks gandrīz apraudājās no laimes. Saprotams, kāpēc. Spēja uzstāties var atstāt milzīgu iespaidu uz dzīvi un karjeru.
Nemelošu – parasti pārmaiņas nenotiek tik ātri. Bet vēl neesmu saticis cilvēku, kurš nu vispār nebūtu spējīgs iemācīties uzstāties publikas priekšā.
Vien jāiemācās mīlēt stresu un likt tam kalpot savā labā.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Ko nozīmē ABLV noguldījumu nepieejamība?
ABLV noguldījumu nepieejamība radījusi furoru. Vieni kritizē bankas vadību, otri zākā valsts iestādes par sliktu pieskatīšanu. Tikai retais saprot, kas īsti noticis.
Man nav informācijas, lai spriestu – ko banka darīja pareizi vai nepareizi, vai ASV iestāžu apgalvojumiem ir pamats, vai FKTK banku pieskatīja labi, utt. To jāvērtē atbildīgajām iestādēm.
Bet viens ir skaidrs. Fakts, ka bankai iestājusies noguldījumu nepieejamība, pats par sevi:
- nenozīmē, ka bankas vadība ir slikti pildījusi savus pienākumus,
- nenozīmē, ka regulators nav bijis uzdevuma augstumos,
- nenozīmē, ka bankas klienti zaudēs daudz naudas.
Iespējams, ka kādi no šiem faktoriem ir patiesi. Iespējams arī, ka nē. Tas vēl ir jānoskaidro.
Noguldījumu nepieejamības situācijā var nonākt praktiski jebkura banka. Kādēļ tā ir – un kādēļ tas notiek tikai reti – skaidrošu rakstā.
Kas vispār ir banka?
Runāsim ļoti, ļoti vienkāršoti.
Banka ir bizness, kurš piesaista noguldījumus un veic aizdevumus.
Banka no Jāņa Kalniņa piesaista 100 EUR noguldījumu. Ja vienkāršības labad ignorējam pašas bankas kapitālu, bankai ir:
- 100 EUR naudas aktīvs,
- 100 EUR saistības pret Jāni.
Bankas saistības pret Jāni ir pieprasījuma noguldījums. Jānis šo naudu var pieprasīt jebkurā laikā.
Lai pelnītu, banka piesaistītos 100 EUR aizdod ceptuvei SIA Bulciņa, par ko SIA Bulciņa maksā bankai procentus. Bankai tagad ir:
- 100 EUR aktīvs – aizdevums SIA Bulciņa,
- 100 EUR saistības pret Jāni.
Šis 100 EUR aktīvs nav atsaucams pēc pieprasījuma. Banka nevar jebkurā brīdī prasīt SIA Bulciņa atmaksāt aizdevumu. Uz tādiem nosacījumiem uzņēmumi neaizņemtos.
Rezultātā bankai rodas nobīde starp aktīviem un saistībām. Ja Jānis grib uzreiz izņemt naudu, var rasties noguldījumu nepieejamība.
Lai novērstu šādas situācijas, banka dažādo klientu loku un tur rezerves.
Ja bankai ir tūkstošiem dažādu klientu, tas būtiski samazina risku, ka liela daļa vienlaicīgi gribēs atpakaļ savu naudu.
Lai nodrošinātu likviditāti, banka neaizdod visu sev pieejamo naudu, bet veido minimālās rezerves – kā skaidru naudu seifā un kā naudas līdzekļu noguldījumu centrālajā bankā.
Banka parasti tur arī papildu rezerves viegli realizējamu aktīvu veidā – noguldījumos citās kredītiestādēs, pārdošanai pieejamos finanšu instrumentos, utt.
Tomēr bankas rezerves nekad nebūs pietiekamas, lai nosegtu visus bankas pieprasījuma noguldījumus vienlaicīgi. Šādā gadījumā banka nevarētu pelnīt.
Tas nozīmē, ka jebkura banka ir pakļauta noguldījumu nepieejamības riskam.
Ja liela daļa bankas noguldītāju vienlaicīgi nolemj “skriet pēc naudas”, praktiski jebkura banka var nonākt situācijā, kurā tās rezerves ir nepietiekamas, lai nosegtu pieprasījumu.
Dažkārt tas notiek, jo klienti uzzina, ka banka neveiksmīgi aizdevusi naudu vai ieguldījusi, tādēļ saistību segums ir apdraudēts.
Dažkārt tas notiek, jo klienti uzzina, ka bankā notikusi krāpniecība vai zādzība.
Bet dažkārt tas notiek vien baumu vai baiļu dēļ – arī gadījumā, kad bankas finanšu situācija ir laba. Lai novestu banku pie noguldījumu nepieejamības viss, kas ir nepieciešams, ir klientu panika.
“Bank run” scenārijs ir klasisks “cietumnieka dilemmas” piemērs.
Kad rodas šaubas par bankas stabilitāti, tev ir izvēle: izņemt savu naudu vai nē. Tu zini – ja neviens neskries izņemt naudu, viss būs kārtībā. Tu arī zini – ja visi skries izņemt naudu, būs ziepes. Tā kā neviens neuzticas, ka citi neskries pēc naudas, tad visi skrien uz banku un kopā izraisa problēmu.
Pirms simts gadiem šādas situācijas notika daudz biežāk. Lielās Depresijas laikā šādu “bank run” sērija izraisīja smagas ekonomiskas problēmas visā pasaulē. Pēc tam valstis sāka ieviest noguldījumu garantiju fondus, kāds šobrīd darbojas arī Latvijā.
Noguldījumu garantiju fonds nodrošina, ka ieguldītājs konkrētajā bankā saņems savu naudu atpakaļ līdz noteiktam limitam (Latvijā 100 000 EUR). Fondi vēsturiski strādājuši ļoti labi. Tie apstādina “cietumnieka dilemmas” stila domāšanu, jo mazais ieguldītājs var būt mierīgs – ja arī citi skries izņemt naudu, viņš bešā nepaliks.
Tādēļ skriešana uz banku parasti nemaz nesākas.
Tad kādēļ ABLV iestājusies noguldījumu nepieejamība?
Man nav informācijas, lai uz šo jautājumu atbildētu viennozīmīgi – varu vien spriest no publiskās informācijas. Tomēr jāņem vērā, ka garantiju fonds nav perfekts mehānisms, it īpaši nerezidentu bankas gadījumā.
Pirmkārt, tas neaizsargā klientus, kuri noguldījuši vairāk par garantēto limitu. Turīgs ārzemnieks, kurš bankā tur miljonus, būs tramīgs ar visu garantiju fondu.
Otrkārt, daudziem negribas piedzīvot “čakaru” un bailes, ja nu gadījumā būs jāķeksē nauda ārā no garantiju fonda. Arī šis faktors varētu būt pastiprināts nerezidentu banku gadījumā, kur klients pats atrodas ārzemēs.
Apkopojot faktus no uzticamiem ziņu avotiem: ASV iestādes FinCEN paziņojums par iespējamām sankcijām daudziem noguldītājiem radīja šaubas par ABLV tālāko darbību un motivēja pieņemt vienkāršāko lēmumu – ņemt naudu ārā. Regulators secināja – ja tā turpināsies, bankas rezerves izsīks, tādēļ apstādināja debeta operācijas klientu kontos. Bankai tika dots laiks, lai papildinātu naudas rezerves, bet tas neizdevās pietiekamā apmērā, tāpēc regulators pieņēma lēmumu par noguldījumu nepieejamību.
Faktiski ASV iestādes FinCEN rīcība – izplatīt paziņojumu, kurš patiesībā satur maz faktuālā materiāla – izraisīja bankas dzīvībai bīstamu skrējienu pēc naudas. Tas parāda, cik liela vara pār banku stabilitāti ir jebkurai autoritātei ar skaļu ruporu. Ļoti jācer, ka FinCEN paziņojumam bija spēcīgs faktuālais pamats, kurš nākotnē tiks publicēts.
Nepieejamība nenozīmē, ka nauda ir pazaudēta.
Noguldījumu nepieejamības situācijā nav iespējams uzreiz izņemt noguldījumus. Tā nenozīmē, ka klients savu naudu nekad nedabūs atpakaļ.
Vispirms palīdzēs Noguldījumu garantiju fonds. Bet tas ir tikai pirmais solis.
Ja tiks uzsākta formāla bankas likvidācija – šeit jāuzsver, ka šāds lēmums vēl nav pieņemts – cik naudas noguldītāji un citi kreditori atgūs ilgtermiņā ir atkarīgs no trim faktoriem:
- Cik kvalitatīvs ir bankas aktīvu portfelis.
- Cik liels ir bankas kapitāls (tas, ko ignorējām vienkāršajā piemērā šī raksta sākumā – drošības buferis, ko veido pašas bankas akcionāru līdzekļi).
- Cik sarežģīts būs likvidācijas process un cik tas izmaksās.
Gadījumos, kad situāciju izraisa krāpšana vai zagšana, prognozes par naudas atgūšanu ir vājākas (jo aktīvi nesedz saistības). Tāpat nav labi, kad krahu izraisa neveiksmīgs aizdevumu portfelis (kā, piemēram, daudzu banku gadījumā krīzē pirms desmit gadiem).
Gadījumā, kad situāciju izraisa reputācijas problēmas – ja aktīvu portfelis patiešām ir kvalitatīvs un banka ir labi kapitalizēta – prognozes var būt pat daudz labākas. Šajā gadījumā bankas saistībām ir segums, vienkārši jāpaiet laikam, lai to varētu realizēt. Labi kapitalizētas bankas gadījumā ir arī iespējamas situācijas, kurās visi kreditori savu naudu atgūst pilnībā.
Tieši tādēļ ir kritiski svarīgi, lai likvidatori strādātu kvalitatīvi un caurspīdīgi, un saņemtu ierobežotu atalgojumu.
Lai saglabātu mieru, jāpieturas pie faktiem.
Pēdējās nedēļās skaļi ziņu virsraksti zib viens pēc otra. Aicinu tos uztvērt mierīgi un pieturēties pie faktiem. Tas, ko zinām ABLV gadījumā, ir:
- ASV iestāde izteicās par iespējamām sankcijām.
- Bankas noguldītāji sāka ņemt ārā naudu.
- Bankai iestājās noguldījumu nepiejamība.
- Noguldītājus aizsargā Noguldījumu garantiju fonds.
Mēs zinām arī, ka ASV iestādes paziņojums saistīts ar anti money laundering (AML) jautājumiem – problēmu, uz kurām Latvijas “nerezidentu” banku sektorā norādīts jau gadiem ilgi. Notikušais ir ļoti spilgts piemērs, kā AML un reputācijas jautājumi var atstāt kritisku iespaidu uz bankas likteni. Cerams, tas daudz ko mainīs Latvijas banku sektorā.
Tajā pašā laikā mēs nezinām, kādi fakti ir “apakšā” ASV iestādes paziņojumam un cik tie ir patiesi. Mēs nezinām, kāda bija bankas uzraudzība. Mēs nezinām, kad, kādā ceļā un cik naudas atgūs ABLV klienti (ja neskaita garantiju fonda izmaksas). Cerams, ka viss šis taps skaidrāks, ejot laikam – pašreiz par to varam tikai spekulēt.
No pozitīvā varam novērot:
- Noguldījumu garantiju fonds darbojas kā paredzēts.
- “Parastais” Latvijas noguldītājs savā bankā parasti tur summas, kas ir stipri zem garantiju fonda limita.
- Rezidentu bankām daudz mazāk izpaužās AML riska faktori, kas raksturīgi nerezidentu bankām.
- Rezidentu bankām gaidāms arī siltāks atbalsts no Eiropas un valsts istādēm.
- Rezultātā “parastajam” noguldītājam citās Latvijas kredītiestādēs nevajadzētu pārmēru satraukties.
Apzinoties faktus, ceru, ka situāciju izdosies uztvert mierīgāk!
Jau šo trešdien, 28. februārī, sadarbībā ar Ir Nauda atkārtošu Finanšu bootcamp semināru, kurš oktobrī bija izpārdots. Seminārā apskatīšu, kā celt ienākumus, kā mazināt izmaksas, un kā iekrāto ieguldīt. Ieskaties!
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Kas notiek Latvijas finanšu sistēmā?
Neesmu kautrējies komentēt dažādas parādības Latvijas finanšu vidē. Arī ar INDEXO projektu skaļi cīnāmies par labāku finanšu vidi Latvijā.
Būtu nepareizi šobrīd klusēt.
Tomēr esmu piesardzīgs. Ar dažiem skaļiem gājieniem publiskajā telpā radīts ne tikai liels troksnis, bet arī uzticamas informācijas vakūms, kurš strauji aizpildījies ar spekulāciju. Vieni metas publiski notiesāt, citi aizstāvēt, bet praktiski visi bez reālas faktu bāzes (gan Rimšēviča, gan ABLV lietā).
Neviens neko nezina, bet viedoklis ir visiem.
Šajā procesā piedalīties nevēlos. Tomēr ir dažas lietas, ko par pašreizējo situāciju ir vērts teikt:
1. Īstermiņā situācija Latvijas finanšu sistēmu būtiski neapdraud.
Publiski piejamā informācija liecina, ka ABLV kā nerezidentu banka nav kritiski nozīmīga Latvijas ekonomikai:
- Vietējo noguldītāju skaits ir neliels.
- Nav zināms, ka bankai būtu apjomīgas saistības pret citām vietējām kredītiestādēm.
Protams, ABLV ir kreditētājs vietējā tirgū, tādēļ var rasties sarežģītas situācijas uzņēmumiem, kuru finanšu stratēģija paļaujas uz šīs bankas aizdevumiem. Tomēr kopumā bankas grūtībām nevajadzētu radīt būtisku apgrūtinājumu lielam skaitam Latvijas iedzīvotāju, uzņēmumu vai finanšu iestāžu.
Tādēļ nav pamata domāt, ka bankas stabilizēšanai būs nepieciešams tērēt valsts naudu.
2. Abi galvenie pēdējo nedēļu skandāli pasaulē izskanējuši gana skaļi, bet tirgi tos uztvēruši samērā mierīgi.
Latvijas valsts obligāciju cenas nedaudz nošūpojās, bet to būtu grūti nosaukt par krīzi vai pat nopietnu korekciju. Ņemot vērā Eiropas centrālās bankas “aizsargvairogu”, par Latvijas valsts spēju sevi finansēt bažām nav pamata.
Ja es skatītos uz situāciju no ārzemju investora viedokļa, mana attieksme būtu – OK, kaut kādas problēmas ir, bet tās ir izolētas. Austrumeiropas kontekstā problēmas nav nemaz tik pārsteidzošas. Pat iespējams, ka notiek veselīgs attīrīšanās process. Tikmēr ECB klātbūtne pie galda dod komfortu, ka problēmas tiek kontrolētas.
3. Ilgtermiņā notikumu ietekme uz Latvijas finanšu sistēmu var būt gan pozitīva, gan negatīva.
Pagājušo nedēļu notikumi varētu kļūt par pozitīvu pagrieziena punktu Latvijas finanšu sistēmas vēsturē. Lai tā būtu, nepieciešams, lai:
– korupcijas lietas izmeklēšana norit caurspīdīgi, raiti, ar skaidriem pierādījumiem un likumīgu procesu, kas novērotājos rada uzticību;
– Latvijas banku sektorā, it īpaši “nerezidentu” banku sektorā, tiek veiksmīgi ieviesti augstas kvalitātes anti money laundering (AML) un terorisma finansēšanas novēršanas procesi.
Protams, ja tā nenotiks, ilgtermiņa efekts var būt pretējs.
AML punkts ir kritiski svarīgs. Cerams, ka pēdējo nedēļu notikumi kļūs par “modinātāja zvanu” citām Latvijas finanšu iestādēm, kuru AML procesi varētu būt kvalitatīvāki. Latvijai jālabo naudas atmazgāšanas centra reputācija – ja tāda nostiprināsies ilgtermiņā, tā var padarīt sadarbības partnerus piesardzīgus ielaisties darījumos arī ar uzticamām Latvijas finanšu iestādēm.
4. Labāk izpētīt pirms komentēt.
Pēdējās dienās publiski izskanējuši visādi apgalvojumi, kas pēc tam izrādījušies kļūdaini vai balstīti minējumos. Tas nepalīdz nevienam.
Kā piemēru var minēt sašutumu par to, ka Latvijas Banka aizdevusi naudu ABLV. Kā vēlāk kļuva skaidrs, aizdevums veikts pret ķīlu – augstas kvalitātes vērtspapīriem.
Šāda aizdevuma piešķiršana pret ķīlu ir pilnīgi normāla situācija. Tieši tā centrālajai bankai būtu jārīkojas, lai nodrošinātu valsts finanšu sistēmas stabilitāti. Centrālā banka šajā situācijā praktiski neriskē, bet palīdz uzturēt finanšu sistēmas stabilitāti.
Dažu cilvēku aicinājumi Latvijas Bankai norobežoties no situācijas šķiet bezatbildīgi. Bez bankas regulatora lēmuma centrālajai bankai nevajadzētu izvēlēties – ar šo finanšu iestādi sadarbosimies, bet ar šo nē, jo tā mums nepatīk. Tieši tāda attieksme būtu bīstama finanšu sistēmas stabilitātei un tās reputācijai.
5. Uzticību finanšu sistēmai ir viegli graut, bet grūti celt.
Katru nedēļu INDEXO projekta ietvaros viesojos 3-5 uzņēmumos ar semināru par uzkrājumu tēmu. Ikdienā saskaros ar Latvijas iedzīvotāju skepsi par finanšu nozari. Jau bez jaunākajiem notikumiem tā bija milzīga. Baidos, ka tagad tā augs vēl vairāk.
Pēdējo nedēļu notikumi parāda, ka AML un korupcijas novēršanas jomās Latvijas finanšu vidē tiešām vēl daudz darāms. Cerams, ka pēdējo nedēļu notikumi būs gana spēcīgs impulss, lai panāktu reālas izmaiņas.
Par to, ka Latvijas finanšu nozarē vēl ir daudz problēmu ar produktu dārdzību un augstām apkalpošanas komisijām, jau esmu rakstījis plaši.
Tomēr jāuzsver, ka vienā jomā Latvija kopš 90ajiem gadiem ir nākusi ļoti tālu – tā ir klientu aizsardzība.
Ieguldījumu jomā klienti ir aizsargāti ar Eiropas Savienības līmeņa regulējumu. Vairs nav iespējami tādi brīnumi kā Banka Baltija un Auseklītis.
Noguldījumu jomā garantiju fondi aizsargā parastos noguldītājus. Līdzīgi aizsargāti ir arī apdrošināšanas polišu turētāji. Par spīti pēdējo nedēļu notikumiem, izmantot Latvijas finanšu iestāžu pakalpojumus nekad nav bijis tik droši kā šobrīd.
Jācer, ka pašreizējā situācija provocēs vajadzīgās pārmaiņas AML un korupcijas apkarošanas jomā, bet neatstās ilgstošu iespaidu uz Latvijas iedzīvotāju uzticību finanšu sistēmas drošībai.
28. februārī sadarbībā ar Ir Nauda atkārtošu Finanšu bootcamp semināru, kurš oktobrī bija izpārdots. Seminārā apskatīšu, kā celt ienākumus, kā mazināt izmaksas, un kā iekrāto ieguldīt. Ieskaties!
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Gribi ieguldīt veiksmīgi? Netici intuīcijai!
Ieguldīt akciju tirgū ir viegli, bet ieguldīt veiksmīgi – diezgan grūti.
Veiksmes likumi ir pretrunā ar cilvēka intuīcijas un emociju likumiem. Jau no sākuma jāgatavojas, ka intuīcija un emocijas vedīs tevi grāvī.
Izcelšu dažas ieguldītāju psiholoģiskās kļūdas, kurām jāgatavojas laikus.
1. Illusory superiority vai ilūzija par pārākumu.
Gandrīz mums visiem piemīt tendence domāt, ka esam spējīgāki investori par vidējo. Vai labāk par citiem zini, kad cenas kāps, kad kritīs, un ko pirkt / pārdot? Varbūt tev par tirgus kustībām ir spēcīga intuīcija?
Tu gandrīz noteikti maldies. Tirgū dominē globālie institucionālie investori ar milzīgiem resursiem un zināšanām, kuri ir daudz labāk informēti par tevi. Statistika rāda, ka pat šie lielie spēlētāji lielākoties nav spējīgi paredzēt tirgus kustības vai uzminēt pašus pelnošākos ieguldījumus.
Labāk pieņem, ka esi vājāks investors par vidējo. Samierinies, ka nemācēsi paredzēt cenu kustību un nemācēsi izvēlēties pašus izdevīgākos finanšu instrumentus. Aizmirsti par centieniem zīlēt nākotni tirgus grafikos.
Tā vietā ieguldi sistemātiski, atbilstoši statistiski pamatotiem principiem – diversificēti, ar zemām izmaksām, ilgtermiņam.
2. Tieksme skriet pēc peļņas.
Visi esam lasījuši brīdinājumu ieguldījumu fondu dokumentos – “vēsturiskais ienesīgums neparedz nākotnes rezultātus”. Diemžēl cilvēki šo brīdinājumu uztver kā juridisku atrunu, no sērijas: “labāk šito uzrakstām, ja nu gadījumā kaut kas noiet greizi.”
Patiesība ir skarbāka: šis brīdinājums ir burtiska patiesība.
Tas, ka konkrēts fonds vēsturiski ir bijis ienesīgāks nekā cits tās pašas kategorijas fonds, neparedz, ka tas tāds būs arī nākotnē. Patiesībā iespēja, ka kategorijas pelnošākais fonds šobrīd tāds būs arī pēc pieciem gadiem, ir ļoti maza.
Ja vislaik skriesi uz ienesīgākajiem fondiem tirgū, tu visticamāk paliksi zaudētājos.
Kādēļ?
Ja tu regulāri skrien uz pelnošāko fondu tirgū, tu bieži ieradīsies par vēlu – kad fondā iekļautie ieguldījumi “jau ir nopelnījuši”. Kādu brīdi sēdēsi, tad ieraudzīsi, ka vairāk sāk pelnīt kāds cits fonds. Kādu laiku piesardzīgi vērosi – pelna, pelna, pelna – nu labi, nolemsi pārslēgties. Atkal to izdarīsi ne tajā brīdī un sāksi skatīties riņķī, kurš tad ir nākamais pelnošais.
Turklāt katra pārslēgšanās parasti ir saistīta ar izmaksām.
Līdzīgs princips strādā, izvēloties individuālas akcijas. Lēkāt vislaik uz akcijām, kuras tobrīd ir pelnošākās, ir muļķa spēle. Notrieksi naudu brokeru komisijās un nokavēsi peļņu.
Ne velti Vorens Bafets ir teicis: “Gudrs cilvēks dara sākumā to, ko muļķis dara beigās”.
Ieguldījumus ir jāizvēlas pēc to fundamentālajām īpašībām, nevis pēdējā laika ienesīguma. Jau pirkuma brīdī vajadzētu nolemt, cik ilgi ieguldījumu turēsi – un kādos apstākļos pārdosi. Jau no sākuma jābūt gatavam pretoties kārdinājumam pusceļā pārlekt uz “ātrāku zirgu”.
3. Bailes no zaudējumiem.
Bailes no zaudējumiem investoram “iegriež” divos gadījumos.
1. Kad turi ieguldījumu, kura fundamentālā situācija ir pasliktinājusies.
Ja pirkuma brīdī tu būtu zinājis to, ko zini tagad, tu pie pašreizējās cenas nebūtu pircis. Bet tagad cena ir sākusi krist un tu negribi piefiksēt zaudējumus.
Šis ir veids, kā daudzi pazaudējuši visu savu naudu.
2. Kad turi ieguldījumu, kura fundamentālā situācija ir laba, bet cena strauji krīt.
Pieņemsim, tu turi diversificētu portfeli ar lielu uzņēmumu akcijām. Un cenas sāk krist.
Sākumā tu nesatraucies. Ieguldījums ir kvalitatīvs. Ilgtermiņā tam jābūt pelnošam.
Cenas turpina krist. Tu aizraujies – pie tik zemas cenas jāpērk vēl!
Bieži tā izrādās pareizā atbilde. Tirgus atkopjas un tu labi nopelni, jo izmantoji iespēju iegādāties akcijas par zemāku cenu.
Bet citreiz cenas vien krīt un krīt. Tirgū sākas krīze. Drīz tavs portfelis ir pazaudējis pusi vērtības.
Tu apzinies, ka diversificēts portfelis, kurā ir – teiksim – Coca-Cola, IBM, Exxon, Procter & Gamble, Wal-Mart, Home Depot, Microsoft, utt. utml. – nezaudē vērtību tikai tādēļ, ka tirgū iestājusies panika. Bet intuitīvi arī tev trīc kājas.
Ja šajā brīdī arī tu ļaujies panikai, tu neesi viens. Tā dara daudzi. Bet rezultātā tu pārdod kvalitatīvu ieguldījumu pašā sliktākajā brīdī, par briesmīgu cenu.
Neesi dumjā nauda.
Ļaušanās intuīcijai un emocijām ir galvenais iemesls, kādēļ individuālie investori ilgtermiņā pelna daudz, daudz mazāk nekā tirgus kopumā. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ Volstrītā retail investorus sauc par “dumjo naudu”.
Ja klausīsi intuīcijai vai emocijām, tu gandrīz noteikti pirksi dārgi, pārdosi lēti un paliksi zaudētājos. “Raustīsies” līdzi tirgum, nevis saprātīgi un ar mierīgu sirdi ieguldīsi ilgtermiņam.
Sagatavojies jau laicīgi tam, ka gaidāmi psiholoģiskie pārbaudījumi. Tad, kad grūtie brīži pienāks, varēsi sev teikt – jā, es zināju, ka šādi jutīšos, tas ir okei – un nepieļaut kļūdas.
Noslēgumā – divi psiholoģiskie “triki”, uz kuriem paļaujos.
1. Regulāri sev atgādinu, ka nekad nebūšu pats veiksmīgākais ieguldītājs tirgū – un tas ir okei.
Ja varu konsekventi uzrādīt labu, ja arī ne izcilu, rezultātu, ilgtermiņā tāpat būs ļoti labi. Šī apziņa palīdz man izvairīties no “FOMO” jeb fear of missing out efekta.
Tirgū vienmēr atradīsies kādi, kuri šobrīd pelna vairāk nekā tu. Ja par to stresosi un centīsies “dzīties pakaļ”, visticamāk, iekritīsi grāvī.
2. Nekad neieguldu tik daudz, ka esmu izmisīgi atkarīgs no tirgus rezultātiem.
Vienmēr turu vismaz gada “izmaksu spilventiņu” krājkontā. Tad es varu ieguldīt ar mierīgu sirdi, jo tirgus kritums mani vai manu ģimeni neapdraud.
Ja drošības spilventiņa tev nav, tu neesi ilgtermiņa ieguldītājs (un ieguldīšana priekš tevis visticamāk būs sāpīga un stresa pilna pieredze).
Ceru, ka šīs atziņas palīdzēs vēl kādam izvairīties no ieguldīšanas psiholoģiskajām bedrēm!
28. februārī sadarbībā ar Ir Nauda atkārtošu Finanšu bootcamp semināru, kurš oktobrī bija izpārdots. Seminārā apskatīšu, kā agresīvi celt ienākumus, kā mazsāpīgi mazināt izmaksas, un kā iekrāto ieguldīt. Ieskaties!
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Gribi veiksmīgu blogu? Beidz informēt lasītājus!
Lūgums blogeriem: beidziet mani informēt.
Kad cilvēki brīnās – “Kādēļ manu blogu neviens nelasa?” – ļoti bieži pie vainas ir šī fundamentālā kļūda. Autors grib nodot auditorijai informāciju, bet nepajautā – kādēļ lai kāds to gribētu zināt?
Ja tev rodas ilūzija, ka viss tavs sakāmais ir ārkārtīgi interesants, atceries šo lāci:
Pasaulē jau tā informācijas ir par daudz. Tavi lasītāji necieš no informācijas deficīta.
Ja gribi, lai tavu personīgo vai korporatīvo blogu lasa daudz un plaši, tavam pirmajam bauslim jābūt – neviens negrib tavu informāciju.
Tu neesi tik interesants, kā tev liekas.
Savu pirmo blogu uzsāku pirms kādiem 10 gadiem, kad dzīvoju Ņujorkā. Aprakstīju dzīvi pilsētā, izstādes, kuras apmeklēju, un grāmatas, kuras man patika.
Toreiz skumu, ka neviens to blogu nelasīja. Ja tagad padomāju, kāpēc gan, lai būtu lasījis?
Ko lasītājs iegūtu? Ne uzzinātu ko lietderīgu, ne izklaidētos. Neatrastu pat nevienu spilgtu, stulbu viedokli, ar ko pastrīdēties. Vien uzzinātu, kā 20-gadīgs latvietis Ņujorkā pavada savu brīvo laiku.
Reti kuram interesē skatīties svešu cilvēku fotoalbumus vai klausīties, ko kolēģis ēdis pusdienās. Tomēr daudzi cer, ka šis materiāls kļūs par hītu blogā vai sociālajos tīklos.
Aizmirsti.
Tu esi pārāk garlaicīgs. Arī es tāds esmu. Arī Breds Pits tāds būtu, ja sāktu tev stāstīt, kur ēd pusdienas un cik reizes dienā tīra zobus.
Arī tavs bizness nav ne tuvu tik interesants, kā tev liekas.
Negaidi, ka blogs, kurā vien slavē tava jaunā produkta izcilās īpašības, palīdzēs tev pārdot.
Nevienam neinteresē tava uzņēmuma korporatīvā struktūra, cik skaisti ir izremontēta jūsu jaunā fabrika, kurš jums ir iecelts par valdes priekšsēdētāju, vai tas, ka tava uzņēmuma sporta komanda uzvarējusi amatieru līgas spēlē (piemēri, kurus dažu minūšu laikā atradu Latvijas uzņēmumu blogos).
Ja tu rakstīsi korporatīvo blogu ar šo “informāciju”, varu apsolīt, ka praktiski neviens to nelasīs. Tie, kuri to atvērs, tikpat ātri to aizvērs. Vienīgie, kas šēros un laikos, būs kolēģi – aiz līdzjūtības.
Jā, es saprotu, ka tev gribas, lai cilvēki / klienti / investori zinātu šo informāciju. Bet ar to, ka gribi tu, nav gana.
Jāgrib ir tavai auditorijai.
Pirms raksti, vienmēr sāc ar jautājumu – kādēļ lai mana mērķa auditorija gribētu zināt to, kas man sakāms?
Iedomājies sevi lasītāja ādā.
Kas tevi motivētu šo saturu laikot, šērot, izdrukāt, aizsūtīt draugam vai pielietot dzīvē?
Ja tev nav atbildes, tad meklē citu tematu. Saudzē savu laiku un apkārtējo uzmanību.
Ja tev ir atbilde, lieliski. Sāc rakstu ar šo atbildi – lai lasītājs uzreiz zinātu, kādēļ vērts lasīt tālāk.
Piemēram, sāc pārdošanas rakstu, spilgti ilustrējot problēmu, kuru tavs produkts risina. Ja tavs produkts ir jēdzīgs, lasītājs atpazīs šo problēmu – un nu jau gribēs uzzināt tavu risinājumu.
Iejūtoties lasītāja ādā, jebkuru informāciju var padarīt interesantu un lietderīgu.
Profesionālam rakstniekam slikts temats neeksistē.
Raksts par tava uzņēmuma korporatīvo struktūru var kļūt par hītu, ja tajā izcel rekomendācijas tiem, kas veido jaunus uzņēmumus – un brīdini par kļūdām, no kurām var mācīties.
Raksts par nekustamā īpašuma aģentūras jauno valdes priekšsēdētāju palīdzēs pārdot, ja to pārvērtīsi par interviju no sērijas – “Jāņa Slavenā trīs ieteikumi: kā nepārmaksāt, pērkot dzīvokli”.
Raksts par sporta komandas uzvaru piesaistīs jaunus darbiniekus, ja to pagriezīsi no leņķa “Kā trīs gadu laikā kļūt par pārdošanas vadītāju un uzvarēt futbola čempionātā? Stāsta Anna!”
Visus šos piemērus raksturo uzsvars uz lasītāja – nevis autora – ieguvumu.
Ja vēlies, lai lasītājs izdarītu ko tavā labā – nopirktu preci, pieteiktos darbā, padalītos ar rakstu, utt. – vispirms tev ir jāapmierina lasītāja vajadzības. Dod, tikai tad vari cerēt saņemt.
Atceries – informācija rakstniekam ir izejmateriāls, nevis gala rezultāts.
Neliec mums lasīt neapstrādātu informāciju. Nepieļauj “klaviatūras caurejas” grēku.
Izpēti, kas mēs – lasītāji – tādi esam un kas mums interesē.
No informācijas burzmas, kas tev ir pieejama, atlasi tikai tās retās atziņas:
- ko tavi lasītāji nezina,
- kas taviem lasītājiem noderēs,
- kas tavus lasītājus izklaidēs,
- kas motivēs tavus lasītājus rīkoties atbilstoši tavam mērķim.
Sapako šīs atziņas īsā, pārskatāmā, atjautīgā, spilgtā tekstā.
Tad tevi lasīs.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Trīs darbaholiķa atziņas (lietas, ko iemācijos, veidojot INDEXO)
Pusotru gadu nonstopā strādāju pie jauna uzņēmuma (INDEXO). Sanācis tāds darbaholiķa maratons. Vēlie vakari, nedēļas nogales, svētki. Šajos Ziemassvētkos pirmo reizi 7 dienas pēc kārtas pabūšu ārpus ofisa (vēl īsti nespēju noticēt).
Šis ir bijis viens no grūtākajiem laikiem manā dzīvē. Esmu daudz audzis, jo citas izvēles nebija.
Padalīšos ar trim atziņām no šī perioda. Kā jau rakstniekam, man šķiet, ka tās varētu noderēt arī citiem.
1. Uzmanības menedžments ir tikpat svarīgs kā laika menedžments.
Lai izveidotu jaunu uzņēmumu – it īpaši tādu licencētu, stingri regulētu uzņēmumu kā INDEXO – nepieciešams koordinēt simtiem uzdevumu un desmitiem cilvēku darbu. Jākoordinē:
- juristi,
- grāmatveži,
- programmētāji,
- dizaineri,
- tulkotāji,
- PR-isti un mārketinga cilvēki,
- u.c. partneri.
Visi strādā projekta labā. Visi grib atbildes, norādes, uzmanību. Tad vēl tev pašam jāraksta biznesa plāni, jāveido finanšu modeļi, jācep augšā bloga raksti, Facebook ieraksti un mājas lapas saturs, jāiet prezentēt projektu uzņēmumos un konferencēs.
Bez spēcīgām laika menedžmenta prasmēm tālu netiksi. Bet atklāju, ka ar laika menedžmentu nepietiek.
Ir labi prast noteikt prioritātes un saplānot darbu, lai laicīgi ar tām tiktu galā. Bet rezultātā tavs kalendārs sāk izskatīties kā raibs tepiķis, kur katras 15–30 minūtes tev ir jauns uzdevums. Dari vienu, tad nākamo, tad nākamo, tad nākamo, līdz pienāk 7 vai 8 vakarā, galva griežas un jāiet mājās.
Rezultātā tu esi ārkārtīgi veiksmīgs “mazo problēmiņu” risinātājs – bet zaudē spēju atkāpties, padomāt stratēģiski, tikt galā ar lielajām problēmām.
Izrādās, tas notiek neiroloģiskā līmenī
Meklējot risinājumu šai problēmai, uzdūros Cal Newport grāmatai Deep Work.
Tajā autors plaši un pārliecinoši apskata, kā mūsdienu tendence ļaut uzmanībai nepārtraukti lēkāt – no viena darbiņa uz epastu uz citu darbiņu uz Facebook uz epastu uz Twitter uz darbiņu uz Facebook utt. – pieradina smadzenes pie zemas kvalitātes, “sekla” darba darīšanas. Tiek izveidots pieradums, kuru pēc tam grūti mainīt.
Grāmatas saturu neatkārtošu – to ir vērts izlasīt pašam – bet minēšu principu, ko ieviesu savā ikdienā pēc tās izlasīšanas:
Sāku darbu stundu agrāk. No rīta atslēdzu epastu un veltu laiku kādam lielākam uzdevumam, kas prasa koncentrāciju – piemēram, jauns modelis, bloga raksts vai biznesa stratēģija. Tikai pēc tam pievēršos dienas “mazo” uzdevumu jūrai.
Rezultāts:
- rīta stundās radu būtisku pievienoto vērtību,
- iesāku dienu produktīvi, kas palīdz tā arī turpināt,
- dienas gaitā tieku galā gan ar lielajiem, gan mazajiem uzdevumiem.
2. Ja gribi būt produktīvs, atstāj darbu birojā.
Ja strādā no 9iem līdz 5iem piecas dienas nedēļā, tas nav tik svarīgi. Bet, ja tavs brīvais laiks ir vien dažas stundas nedēļas nogalē – un ja arī šo laiku pavadi, stresojot par biznesa problēmām, – tu izdegsi ļoti, ļoti ātri.
Dažbrīd jutu, ka esmu tam bīstami tuvu. Tādēļ meklēju risinājumus.
Man palīdzēja meditācijas aplikācija Headspace, kuru man ieteica pamēģināt Dāvis Suneps. Vispār esmu pārāk nepacietīgs, lai daudz meditētu. Arī Headspace ilgāk par 40 dienām lietot neizdevās. Tomēr šajā laikā iemācijos bišķi neitrālāk novērot savus domu procesus.
Pieeja principā vienkārša, bet grūti īstenojama. Kad sāku domāt par darbu, to atpazīstu. Necīnos ar savām domām, bet ļauju tām mierīgi “aizplūst prom” un atgriežos pie tobrīd aktuālā – vienalga, vai tā ir ģimene, grāmata vai kas cits.
Palīdz arī interneta atslēgšana vakaros un nedēļas nogalēs. Papildu ieguvums ir ne tikai atpūta no darba, bet arī atpūta no sociālo tīklu tukšajām kalorijām.
Rezultāts ir kvalitatīvāka atpūta, labākas attiecības – un produktīvāks darbs atpakaļ birojā.
3. Lai cīnītos ar negatīvismu, atceries savu misiju.
Ieviest pārmaiņas pensiju tirgū Latvijā ir grūti ne tikai praktisku iemeslu dēļ. Tas ir smags darbs arī psiholoģiskā līmenī.
Latvijas iedzīvotāji netic, ka par pensiju vispār ir vērts domāt. Daudzi ir apdedzinājušies ar Bankām Baltijām, Auseklīšiem un līdzīgiem veidojumiem. Citi ir noskaņoti lamāt jebko un jebkuru, kas saistīts ar finanšu nozari (vai uzņēmējdarbību kopumā). Katru dienu sociālajos tīklos mūs bombardē ar rupjībām, apvainojumiem, personīgiem “uzbraucieniem”.
Lai gan klātienē parasti cilvēki ir pozitīvāki – gandrīz visos 50+ semināros, ko pēdējo mēnešu laikā esmu vadījis, attieksme bijusi ļoti atsaucīga – vienreiz nācās arī noklausīties, kā mani sejā sauc par zagli un izskrien no telpas, aizcērtot aiz sevīm durvis. Konkrētais cilvēks bija zaudējis naudu kādā krāpnieciskā shēmā un to attiecināja uz visiem finanšu uzņēmumiem.
Savā dzīvē uz skatuves esmu kāpis simtiem reižu. Mani izsist no līdzsvara ir diezgan grūti. Augstāk minētajā gadījumā, cik atceros, pat nenosarku – vien mierīgi turpināju semināru.
Tomēr ilgtermiņā, ja klausies šo negativitāti dienu pēc dienas, tā sāk tevi grauzt no iekšpuses. Nav patīkami just, ka simtiem vai tūkstošiem cilvēku necieš tevi vai to, ko dari. Varu iedomāties, ka līdzīgi jūtas politiķi, it īpaši tie, kas patiesībā grib darīt kaut ko valsts labā (bet kurus lamā tāpat kā visus citus, nešķirojot).
Jā, palīdz tas, ka mūsu atbalstītāji ir entuziastiski. Meetup pasākumu pozitīvā enerģija mūs kārtīgi uzlādē. Tomēr, lai ilgtermiņā saglabātu pozitivitāti, nedrīkst balstīties uz atbalstu no ārpuses.
Tā vietā vajag nepārtraukti stāstīt sev pašam par savu misiju.
Nepietiek vien projekta sākumā apzināties, ka tas, ko tu dari, ir nepieciešams. Par to ir sev jāstāsta atkal un atkal, dienu no dienas un nedēļu no nedēļas. Par to ir jāatgādina arī kolēģiem un sadarbības partneriem, kuriem nākas saskarties ar sabiedrības neizpratni.
Dažu mēnešu laikā ar INDEXO esam izsaukuši konkurenci tirgū, kurš stagnēja četrpadsmit gadus. Sabiedrība aktīvi diskutē par pensijām, komisijas krītas, valsts veic pārmaiņas – 2. pensiju līmenis ir iekustējies.
Mūsu darbs ir jāturpina. Vēl joprojām liela sabiedrības daļa vispār netic, ka pensija būs vai līdz tai nodzīvosim – par savu uzkrājumu nerūpējas un papildus 2. pensiju līmenim neko nekrāj. Pasivitāte dominē. Ja mēs tagad pieklustu, nākamās pārmaiņas tirgū varētu sanākt gaidīt vēl padsmit gadus.
Šī apziņa ļauj man “nokratīt” uzbraucienus un negācijas un turpināt darbu.
Vai ir iespējams veselīgs darbaholisms?
Nezinu. Man darbaholisms noteikti nav pašmērķis. Tomēr, ceļot jaunu projektu, tas šķiet neizbēgams.
Lai šādā kontekstā izdzīvotu, augstāk minētās prasmes man šķiet kritiski svarīgas. Ja māki menedžēt savu uzmanību, atstāt darbu birojā un turēties pie savas misijas par spīti kritiķiem, tad veiksmes izredzes jau esi stipri paaugstinājis.
Ja vēlies uzzināt par INDEXO projektu vai palīdzēt mums sakārtot Latvijas finanšu vidi, dodies uz mūsu mājas lapu.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Pirkt bitcoin nav ieguldīt.
Un bitcoin nav nauda.
Jūtos spiests publicēt šo rakstu, jo – lai gan apkārtējā muldēšana par bitcoin man ir dziļi apnikusi – saņemu aizvien vairāk jautājumus par tēmu. Vakar uzrakstīja draugs, kurš apsver bitcoin “ieguldīt” būtisku daļu savas dzīves uzkrājumu.
Šķiet, ka spekulatīvās eiforijas iespaidā pat jēdzīgos cilvēkos izmirst veselais saprāts.
Laiks piebremzēt.
Pirms entuziasti izvelk darvu un spalvas precizēšu, ka neapgalvoju:
Pērkot bitcoin, nav iespējams nopelnīt.
vai
Bitcoin cena drīzumā kritīsies.
vai
Blokķēde ir nevērtīga vai slikta tehnoloģija.
Jāuzsver arī, ka neesmu blokķēžu eksperts – zinu vien vispārējo ideju. Bet šo to saprotu no finanšu pamatprincipiem. Tādēļ norādu, ka:
- Bitcoin nav nauda.
- Pirkt bitcoin ir spekulēt, nevis ieguldīt. Un spekulēt ar tavai ģimenei vajadzīgiem līdzekļiem ir bezatbildīgi.
Sāksim ar pirmo punktu:
1. Bitcoin nav nauda.
LMT Smart Future konferencē man jautāja, kāda ir naudas nākotne – tagad, kad jau esam tikuši no papīra naudai līdz digitālajiem darījumiem, līdz bitcoin. Šī frāze ir kļūdaina pašā saknē, jo bitcoin (vēl) nav nauda.
Lai bitcoin kļūtu par naudu, tam būtu jāpilda vismaz trīs funkcijas:
- Apmaiņas līdzeklis.
- Vērtības uzglabāšanas līdzeklis.
- Uzskaites līdzeklis.
Kāda ir pašreizējā situācija?
Apmaiņas līdzeklis: jā
Bitcoin jau tiek lietots kā apmaiņas līdzeklis. Tam ir savi mīnusi (lēns apstiprināšanas process, enerģijas patēriņš, to maz kur pieņem, utt.), bet eksperti man stāsta, ka visiem šiem mīnusiem esot potenciāli risinājumi.
Vērtības uzglabāšanas lidzeklis: nē
Neviens saprātīgs cilvēks netur bitcoin ar domu uzglabāt jau uzkrātu vērtību. Pie bitcoin cenu svārstīguma tas būtu idiotisms.
Ja pienāks brīdis, kad bitcoin vairāk lietos apmaiņai un mazāk – spekulācijai – šī situācija varētu mainīties. Kā aprakstu zemāk, neesmu pārliecināts, ka tādu brīdi sagaidīsim, bet tas ir ļoti iespējams.
Uzskaites līdzeklis: nē.
Pie esošā cenu svārstīguma bitcoin ir pilnīgi nederīgs kā uzskaites līdzeklis. Grāmatvedība, kas vesta bitcoin, būtu nepārskatāms murgs bez saiknes ar realitāti.
Tādēļ bitcoin pašreiz nav nauda.
Tas nenozīmē, ka tam nav vērtības vai, ka esošā tirgus cena ir par augstu. Bitcoin ir aktīvs ar savu tirgus vērtību. Bet, kamēr nemainīsies augstāk minētie faktori, bitcoin nekļūs plaši izmantots kā nauda tās tradicionālajā izpratnē.
2. Pirkt bitcoin nav ieguldīt.
Bitcoin pirkums nebūtu ieguldījums pat, ja bitcoin būtu nauda. Arī dolāru vai eiro pirkums nav ieguldījums, bet spekulācija.
Kā es definēju ieguldījumu un spekulāciju?
Ieguldījums – tu iegādājies aktīvu ar ekonomiski pamatotām gaidām, ka tas nesīs finansiālu vērtību.
Akcijas ilgtermiņā nes vērtību, jo tev pieder uzņēmumi, kuri pelna naudu. Pat, ja tirgus pazaudē prātu un akciju cenas smagi krīt, tu tās vari turēt ilgtermiņā, saņemt dividendes un pelnīt (ar saviem riskiem).
Obligācijas ilgtermiņā nes vērtību, jo to pamatā ir apmaksas solījums, aiz kura stāv uzņēmumi un valstis ar saviem ienākumiem. Pat tirgus krīzē tu tās vari turēt ilgtermiņā, saņemt procentus un pelnīt(ar saviem riskiem).
Nekustamais īpašums ilgtermiņā nes vērtību, jo tā ekonomiskie izmantotāji / īrnieki par to maksā (kā esmu rakstījis, gaidīt uz cenu kāpumu ir spekulācija). Pat tirgus krīzē tu to vari turēt ilgtermiņā, saņemt īres maksu un pelnīt (ar saviem riskiem).
Ieguldījumu manā skatījumā raksturo ekonomiski produktīva aktīva iegāde, kuram ir sava vērtība neatkarīgi no pūļa psiholoģijas.
Spekulācija – tu iegādājies aktīvu, jo domā, ka nākotnē tirgus tam piešķirs lielāku vērtību.
Pirkt zeltu un gaidīt cenas kāpumu ir spekulācija, jo balstās tavos minējumos par to, kāds nākotnē būs tirgus novērtējums par zelta cenu. Ja tirgus cena krīt, no tā vien, ka turi zeltu, tev nav gandrīz nekāds labums. Zelts pats par sevi ekonomisku vērtību nerada.
Spekulācija ir arī pirkt akcijas, obligācijas vai nekustamo īpašumu ar gaidām par īstermiņa peļņu. Šeit tavs ieguldījums ir pilnībā atkarīgs no tirgus spēkiem un pūļa psiholoģijas, nevis no aktīva ekonomiskās vērtības.
Arī valūtu darījumi – ja tie nav saistīti ar reālu vajadzību pēc konkrētās valūtas – ir spekulācija. Ja tu pērc USD ar domu, ka nākotnē USD kļūs vērtīgāks, tu spekulē. Ja tirgus izlems, ka tev nav taisnība, vari savus USD turēt kaut 100 gadus. No tā tev nekāda labuma nebūs.
Tava spekulācija var būt pamatota. Varbūt tu pārzini pasaules finanšu plūsmas un prognozē, ka tirgus pieprasījumam pēc USD tuvāko gadu laikā jāceļas. Un tomēr tava peļņa ir pilnībā atkarīga no tā, vai tirgus piekritīs tavai spekulācijai par nākotni.
Līdzīgi ir ar bitcoin.
Bitcoin pašam par sevi nav nekādas ekonomiskas vērtības.
Vari turēt bitcoin līdz pasaules galam un no tā tev nekāda ekonomiska labuma nebūs. Dividendes neviens tev nemaksās un procenti tev nepienāksies.
Bitcoin tev nodrošinās peļņu, ja citi tirgus dalībnieki būs gatavi maksāt par to vairāk nekā maksāji tu iegādes brīdī. Un viss.
Pirkt bitcoin nozīmē spekulēt par to, kāds būs nākotnes pieprasījums pēc bitcoin. Cik plaši to pielietos, kādu lomu tas spēlēs globālajā finanšu sistēmā, kā mainīsies pūļa psiholoģija, cik veiksmīgi tas konkurēs ar citām kriptovalūtām, utt. utml.
Ja bitcoin lietos aizvien vairāk, sistēma ir uzbūvēta tā, lai tā cena celtos – bet teikums sākas ar lielu “ja”.
Tirgū, kurā ir iesaistīti miljoniem spēlētāji ar saviem nelineārajiem lēmumu pieņemšanas procesiem, spekulēt ir zīlēt tējas biezumos. Turklāt tu “spēlē” pret miljoniem citu spekulantu – daudziem no kuriem pieejama daudz kvalitatīvāka un apjomīgāka informācija, un kuri iesaistītās tehnoloģijas saprot daudz labāk. Vai uzminēsi labāk, kurā brīdī pirkt un – kas ir daudz grūtāk – kurā pārdot? Vai mācēsi nolekt no spekulācijas viļņa pirms kārtējā sabrukuma?
Ja tev ir brīva nauda, kuru nav bail zaudēt – droši, spēlējies ar bitcoin. Bet nesauc to par ieguldīšanu.
Un neriskē ar naudu, kuru vajadzēs tavai ģimenei.
Es nespekulēju. Bet, ja spekulētu. . .
Nespekulēju, jo neuzskatu, ka esmu gudrāks par tirgu. Mani minējumi par tirgus īstermiņa attīstību ir bijuši kļūdaini gana bieži, lai es pieturētos pie saprātīgas ilgtermiņa ieguldīšanas.
Ja es spekulētu, sauktu bitcoinu par pārhaipotu instrumentu, ja arī ne gluži fufeli, kurš apdedzinās daudzus jo daudzus fanātus.
Tā man liek domāt virkne faktoru:
- Bitcoin pašreiz pērk katrs otrais paziņa (kuriem nav ne mazākās jausmas, ko viņi īsti pērk).
- Interese par bitcoin spekulāciju ir par kārtu lielāka nekā interese par bitcoin lietošanu.
- Lielajām cilvēku masām anonimitāte un decentralizācija ir pie vienas vietas. Tiem nav un nebūs iemesla lietot bitcoin.
- Ja arī valdības nevar iznīcināt bitcoinu, tās var kontrolēt to, kā leģitīmi uzņēmumi pieņem bitcoin maksājumus.
- Kad spekulantu vilnis izsīks un esošie turētāji sāks bitcoin pārdot, pretim būs samērā maz pircēju, kuri bitcoinā redz reālu vērtību / grib to pielietot. Tādēļ krahs būs dramatisks.
- Ilgtermiņā bitcoin, visticamāk, nepazudīs. Bet tas vēl ilgi nekļūs par plaši izmantotu naudu.
Ļoti iespējams, ka kļūdos. Esmu daudz reizes kļūdījies pagātnē un kļūdīšos atkal nākotnē. Mana viedokļa dēļ noteikti nedrīkstētu skriet šortot bitcoin. Tā cena var turpināt kāpt vēl ilgi.
Zinu tikai, ka pats ne centa nelikšu BTC. Pieturēšos pie ieguldījumiem, kuru gaidāmais ienesīgums ir ekonomiski pamatots.
Ja pērc bitcoin, apzinies, ka nevis ieguldi, bet spekulē!
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!