Krāj santīmus
Ja santīmu nekrāsi, pie lata netiksi.
Šis sakāmvārds izgājis no modes ne tikai tādēļ, ka esam pārgājuši uz eiro. Mūsdienās daudzi cilvēki ar labiem ienākumiem uzskata, ka ņemšanās ar santīmiem, centiem, “melno” naudiņu ir nelietderīga laika izšķēršana.
No tīri ekonomiskā viedokļa varētu piekrist. Ja cilvēks ar labiem ienākumiem parēķina, cik laika patērē, ņemoties ar “melno naudiņu”, un cik šis laiks ir vērts, nākas secināt, ka nodarbe ir neefektīva.
Un tomēr.
Es skaitu centus. Veikalā maksāju ar sīknaudu – pat, ja sanāk piecas sekundes “ņemties pa maku” līdz salieku kopā pārdevēja prasītos 3.77.
Ne jau skopuma dēļ. Daži centi turp vai šurp mani īpaši neuztrauc.
Mani motivē kas cits: taupība kā ieradums.
Kas tā tāda ir? Pavisam noteikti ne:
1. Taupība kā dzīvesstils
Visi pazīstam cilvēkus, kas patērē pusi dzīves atlaižu meklējumos. Viņi krāj kuponus, skatās TV veikalu un ir gatavi apskriet visu pilsētu, lai nopirktu 200g sviesta par desmit centiem lētāk.
Viens ir parēķināt, cik šis cilvēks iztērē benzīnā, e-talonos vai pat kurpju zolēs, meklēdams atlaides.
Otrs – cik vērtības pazaudē, vienmēr pērkot lētāko preci, kas drīz saplīst un jāmet ārā.
Ne velti angļu valodā ir teiciens: penny wise, pound foolish.
Bet visskumīgākais ir tas, kā šāds cilvēks iznieko savu laiku. Ko gan varētu sasniegt, ja šādu pašu neatlaidību un interesi veltītu kādam produktīvam mērķim!
Es piekopju ko pavisam citu:
2. Taupība kā ieradums
Cilvēks, kuram taupība ir dzīvesstils, ļauj taupībai pārņemt brīvo laiku, enerģiju, domas.
Cilvēks, kuram taupība ir ieradums, par taupību bieži nedomā – bet neļauj naudai plūst no rokām.
Katru reizi, kad ikdienā jāpieņem lēmums par naudu – vienalga, mazs vai liels – es cenšos rīkoties rūpīgi:
Izmantoju sīknaudu.
Pārskaitu atlikumu.
Pārbaudu rēķinu.
Paskatos tomātu cenu, pirms likt grozā.
Utt. utml.
Es neskrienu uz citu veikalu, lai nopirktu lētākus tomātus. Es negriežu kuponus no avīzes, jo apzinos, ka tas ir ārkārtīgi neefektīvs laika patēriņš. Bet es konsekventi pievēršu uzmanību sīkumiem.
Kad dzīvoju Kubā, es tirgū regulāri kaulējos par banānu, mango, tomātu un kartupeļu cenu – lai gan atšķirība bija daži centi.
Ne jau tādēļ, ka cents pie centa savācās, līdz esmu ietaupījis dažus eiro. Lai gan arī šis efekts var būt spēcīgs (cik šomēnes iztērēji kafijās?).
Tādēļ, ka gribu veidot ieradumu rūpīgi apieties ar naudu.
Brīdī, kad vedu sarunas par darījumu, kas vērts tūkstošiem eiro, man vairs nav jāpiespiež sevi būt rūpīgam vai kaulēties. To daru automātiski.
Taupība ir jātrenē.
Ir ilūzija domāt, ka mēs varam dzīvot visu dzīvi pavirši, bet brīžos, kad tas būs svarīgi – liels darījums biznesā vai sarunas par hipotekāro kredītu bankā – pēkšņi kļūsim taupīgi. Tā tas nestrādā.
Bagāti cilvēki to saprot. Esmu redzējis, kā miljonārs, kurš bez grūtībām iztērēs 4 000 EUR par aviobiļeti, kaulējas par dažiem eiro. Turklāt ne vienu reizi vien.
Rūpīga attieksme pret naudu ir ieradums, kuru jātrenē ikdienā.
Tādēļ krāj santīmus. Tiksi pie ne viena lata vien.
Šajā blogā raksti par finansēm ne vienmēr ir vienkārši. Ik pa laikam saņemu lūgumus paskaidrot ieguldīšanas lietas no pašiem pamatiem. Kādēļ vispār ieguldīt, kas tās tādas – akcijas, kādi ir potenciālie riski un ieguvumi pavisam vienkāršā valodā, utt. utml.
Ar šo nedēļu sāku rakstu sēriju par finanšu pamatiem INDEXO blogā. Šajā raksta sērijā būs mazāks uzsvars uz INDEXO pensiju plānu mārketingu un lielāks uzsvars tieši uz fundamentāliem jautājumiem par finansēm, kurus jāpārzina visiem.
Pirmais raksts: Kādēļ ieguldīt naudu? Par to, vai nebūtu gudrāk naudu krāt zeķē.
Lai atlasītu šo rakstu sēriju, turpmāk vari doties uz INDEXO bloga sadaļu Ieguldīšanas pamati.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Darīt, nevis muldēt
Kas atšķir darītājus no muldētājiem?
Kādēļ tik daudzi kritizē visu pēc kārtas – valdību, biznesu, mākslu, ko vien uziet – bet tik maz atrodas tādu, kas kaut ko gatavi darīt, lai uzlabotu apkārtējo pasauli?
Darītājiem jātiek cauri trīs stadijām.
Katrā stadijā ir savi izaicinājumi. Katrā stadijā atbirst liela daļa publikas. Turklāt bieži atbirst tieši jēdzīgie, apzinīgie.
Šodien par to, kādēļ tā ir – un kur rast apņēmību kļūt par darītāju.
1. stadija – domāt.
Lai radītu kaut ko jaunu, jāsaprot, kas pasaulē trūkst.
Protams, arī muldētājs tev cauru dienu skaidros pasaules nepilnības. Bet “viss ir slikti” ir pretstats kritiskai domāšanai.
Ja cilvēks uzskata, ka visi politiķi ir zagļi, visi uzņēmēji bandīti, visi ierēdņi liekēži, Latvijā neko neražo, skolotāji un ārsti nekompetenti (bet valdība viņiem par maz maksā), nodokļus maksāt nav jēgas (bet VID nedara savu darbu), un visi žurnālisti kalpo vai nu Lembergam, vai Sorosam, tas liecina ne jau par cilvēka intelekta trūkumu.
Šāda attieksme – varētu to saukt par Delfu komentāru pasaules skatījumu – ir intelektuālais slinkums.
Nosodīt visu bez izņēmuma ir viegli. Tas tev noņem jebkādu atbildību domāt vai iesaistīties.
Ja viss ir purvs, tad kāda jēga mēģināt ko mainīt? Vari dzīvot tālāk savā rūgtajā sulā, apmierināts ar apziņu, ka esi izdarījis visu iespējamo, lai dzīvotu labāk (t.i., neko).
Daudz grūtāk ir skatīties kritiski. Novērtēt – šeit ir problēmas, šo te derētu uzlabot, savukārt tas tur ir tīri okei, un lūk šeit lietas strādā forši. Turklāt ne pēc modeļa – Latvijā viss ir bedrē, bet, lūk Vācijā / Šveicē / Zviedrijā brīnišķīgi (arī tā ir atbildības nogrūšana). Kritiski vērtēt lietas ap mums ikdienā.
Domāt kritiski ir grūtāk ne tikai tādēļ, ka tas prasa gribasspēka tēriņu – un pētījumi rāda, ka gribasspēks ir ierobežots resurss. Tas ir grūtāk, jo atņem cilvēkam atrunu nekā nedarīšanai.
Cilvēks, kurš domā, saprot:
Pasaulē ir problēmas un ir risinājumi.
Jebkuram no mums ir iespēja risināt problēmas ap mums.
Ja neko neesi dzīvē sasniedzis, neviens cits pie tā nav vainīgs.
Kad cilvēks iemācās nebaidīties no šīm atziņām, bet tās pieņem, viņš ir gatavs pacelties nākamajā stadijā.
2. stadija – runāt (nevis muldēt).
Lai risinātu spiedīgās problēmas ap mums, tikai dažkārt pietiek ar formulu “domāts – darīts!” Biežāk ar viena cilvēka rīcību nepietiek. Nepieciešams iekustināt domubiedrus, komandu vai pat sabiedrību. Pārliecināt mērķauditoriju par savu vīziju.
Lai to darītu, ir jārunā – skaidri, skaļi, pārliecinoši.
Turklāt, atšķirībā no muldētāja, nepietiek tikai nokritizēt. Ja kritizē esošo lietu kārtību, tev jāpiedāvā alternatīva.
Šajā stadijā daudzi domātāji – sapņotāji – aplaužas. Viņus aptur bailes no nesapratnes, kritikas, nosodījuma.
Jā, arī tevi kritizēs.
Tevi kritizēs:
1. muldētāji. Tie, kuri kritizē visu un visus, “apkakās” arī tevi – vien par to, ka atļāvies izpaust viedokli, kas nav tīrs nihilisms. Paviesojies tajos pašos Delfu komentāros, lai saprastu, kas tevi gaida.
Ja kritizētu tikai muldētāji, to būtu viegli panest. Daudz grūtāk pieņemt to, ka tevi kritizēs:
2. konservatīvie. Tie, kuri baidās no pārmaiņām. Tie, kuriem ir izdevīga esošā lietu kārtība. Tie, kurus kaitina skaļi runātāji vai uzdrīkstēšanās.
3. atšķirīgie. Tie, kuriem ir cits pasaules skatījums. Tie, kuri fundamentāli nepiekrīt, ka tava pasaules vīzija ir laba, vērtīga vai atbalstāma.
Dažkārt trešajā kategorijā ietilps jēdzīgi, saprātīgi, gudri cilvēki. Tur var gadīties arī tavi draugi un paziņas. Ļoti iespējams, arī cilvēki, kurus uzskati par autoritātēm. Dzirdēt viņu kritiku vai pat nosodījumu nebūs viegli.
Bez kritikas tu neko nesasniegsi.
Ja gribi kaut ko šajā pasaulē mainīt, tev ir jābūt gatavam kritikai – jāsaprot, ka tā ir neizbēgama – un jārīkojas par spīti tai.
Par laimi, šodien par nepareizu viedokli vairs sārtā nevienu nededzina – vismaz ne Eiropā.
3. stadija – darīt.
Ja saprātīgu runātāju vēl ir samērā daudz, tad jēdzīgu darītāju ir daudz mazāk. Kāpēc?
Daļēji tādēļ, ka darīt, patiešām censties izmainīt pasauli, ir drausmīgi grūti. Uzcelt jaunu uzņēmumu, organizāciju vai politisku kustību prasa gadus smaga darba un pūļu.
Daļēji tādēļ, ka baidies izgāzties uz publiskas skatuves.
Bet, manuprāt, bieži šie divi nav izšķirošie faktori.
Manuprāt, daudzus jēdzīgus cilvēkus no darīšanas attur kas cits:
Atbildības sajūta.
Varbūt tu no sirds tici tam, ko gribētu panākt. Tomēr tu neesi nekļūdīgs. Tu nevari paredzēt nākotni. Tu nezini, kā mainīsies pasaule, tirgus, politiskā vide. Tu nezini, kādas problēmas var parādīties ap stūri.
Tu nevari garantēt, ka tava iniciatīva pilnīgi noteikti izdosies.
Tādēļ tu baidies pievilt citus:
1. Pievilt savus sekotājus, draugus un paziņas, kuri tev uzticēsies un darīs, ko tu iesaki,
2. Pievilt investorus un komandu, kuri ieguldīs savus līdzekļus vai darba gadus tavas vīzijas īstenošanai,
3. Pievilt savu ģimeni, kura gadiem ilgi tevi redzēs tikai vēlos vakaros.
Veidojas paradokss. Jo lielāka ir cilvēka atbildības sajūta, jo smagāka kļūst šī atbildības nasta, un jo grūtāk ir saņemties un darīt. Tādēļ pārāk daudzi no pasaules aktīvākajiem darītājiem ir neskrupulozi, bezatbildīgi vai pat amorāli cilvēki.
Šajā atziņā arī ir atslēga problēmas pārvarēšanai.
Ja tu jūti atbildību, tas ir signāls, ka ar tevi viss ir kārtībā.
Rīkojies. Ja paliksi malā, tavā vietā rīkosies kāds, kurš atbildību nejūt.
Visu labo, kas pasaulē sasniegts, sasniedza tādi paši cilvēki kā tu.
Arī viņi nezināja, vai izdosies. Arī viņi nemācēja paredzēt nākotni un visus tās riskus. Bet viņi rīkojās.
Ja neizdosies, tu zināsi, ka patiešām darīji visu, kas bija tavos spēkos.
Bet varbūt, ka tev izdosies mainīt apkārtējo vidi – padarīt to kaut nedaudz labāku. Ko vairāk varam cerēt savā dzīvē sasniegt?
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Sākas reģistrācija diviem kursiem par finanšu plānošanu un ieguldīšanu, kurus vadīšu oktobrī un novembrī sadarbībā ar žurnālu Ir Nauda.
Ideja radās pēc uzstāšanās FKTK finanšu pratības nedēļā, kad daudzi uzdeva jautājumu – vai nevarētu pastāstīt vairāk/dziļāk/plašāk. Ņemot vērā manu darba noslodzi INDEXO projektā, ir diezgan grūti ar laikiem. Divus datumus rudenī atradām.
Vairāk kursus promēšu tuvāk datumiem, bet apskatīt programmu vai pieteikties var šeit:
11. oktobris. Paredzēts tiem, kuri vēlas sakārtot savu budžetu, sākt krāt, celt savus ienākumus un atrast ceļu uz finansiālo brīvību.
15. novembris. Paredzēts tiem, kuri jau sakārtojuši budžetu un māk iekrāt – bet nav pārliecināti, ko ar iekrāto iesākt. Šis nebūs kurss par tirgošanos (kā izvēlēties īstos vērtspapīrus vai īstajā brīdī tos pirkt/pārdod). Kā esmu bieži rakstījis, vidējam cilvēkam ar aktīvu tirgošanos neiesaku nodarboties. Runāsim par veidiem, kā izveidot sapratīgu ilgtermiņa ieguldīšanas stratēģiju.
Ja rodas kādi jautājumi, droši komentē šeit vai raksti caur sadaļu ‘Kontakti’!
Piedāvā risinājumus, nevis pakalpojumus
Pakalpojumu pārdošanas svētais grāls ir unsolicited referrals: klients tevi iesaka citam bez skubināšanas vai cita veida motivācijas. Kā to panākt?
Nezinu burvju formulu, bet es zinu, kas nostrādā uz mani. Tas ir – zinu, kas nepieciešams, lai es pats pakalpojumu sniedzēju steigtos ieteikt citam.
Lieta vienkārša. Piedāvā man risinājumus, nevis pakalpojumus.
Klientu neinteresē tava pakalpojuma specifikācija
Pēdējā gada laikā, praktiski no nulles ceļot jaunu biznesu, nācies sadarboties ar gana daudz dažāda veida pakalpojumu sniedzējiem. Juristiem, grāmatvežiem, datoristiem, dizaineriem, mārketinga cilvēkiem un tā tālāk.
Ja ir viena lieta, kas mani reāli kaitina, tā ir saruna pēc shēmas:
Es: Man vajag kastīti ar apaļu vāciņu.
Partneris: Tas nebūs iespējams. Kastītēm ir kantaini vāciņi. Lūk, specifikācija, kas to pierāda.
Es: Bet es taču esmu redzējis kastītes ar apaļiem vāciņiem.
Partneris: Nevar būt.
Es: Rekur ir bilde.
Partneris: Ā, bet tā taču ir kārbiņa, nevis kastīte. Tad jums vajag kārbiņu?
Es: . . .
Diemžēl šādas sarunas man ir gandrīz katru dienu.
Šķet, cilvēks kaut kādā brīdī sev galvā definējis – es piedāvāju pakalpojumus X, Y, Z ar tādu un tādu specifikāciju. Kad tu atnāc ar vajadzību, cilvēks pārbauda, vai vajadzība precīzi atbilst X, Y, vai Z. Ja neatbilst, tad ar lielu entuziasmu metas skaidrot, kādēļ tas, ko prasi, ir neiespējami.
Saprotu, ka tā var atļauties strādāt dažās vecomdīgās valsts sektora iestādēs. Tev par īpaši labi izdarītu darbu neviens prēmijas nemaksās, bet meklēt radošus risinājumus – potenciāli risks. Ja nu kāds sāk sūdzēties? Turklāt taviem “klientiem” nav citas izvēles, kā vien sadzīvot ar tevis izvēlēto darba kārtību.
Privātajā sektorā tāda pieeja ir bezcers.
No pēdējā gada pieredzes varētu nosaukt vairākus pakalpojumu sniedzējus, kuri savu darbu izdarījuši ļoti labi – bet kurus nesteidzos ieteikt citiem.
Jā, darbu rezultāts tiešām pārliecinošs. Ja man jautātu par viņiem, teiktu, ka cilvēki zina, ko dara. Bet teiktu arī, ka viņiem viss soli pa solim jāpasaka priekšā. Reakcija uz katru lūgumu ir iebilde, un tad tev pašam jāštuko, kā šo iebildi apiet.
Kam priekš tā ir laiks?
Meklēt risinājumu ir pakalpojumu sniedzēja darbs.
Klients bieži atnāk un prasa konkrētu risinājumu – teiksim, platleņķa lēcu burunduku fotogrāfēšanai.
Pakalpojuma sniedzējs uzreiz redz – platleņķa lēca burundukus fotogrāfēt nepalīdzēs. Tas ir galīgi garām.
Pareizā reakcija šajā brīdī nav teikt “Platleņķa lēca neder. Tu taču vispār neesi izpētījis burunduku fotogrāfēšanas pamatus.” Un tad gaidīt sakrustotām rokām, kamēr klients uzdos jautājumus un no tevis lēnām izvilks, kāda tad īsti lēca ir vajadzīga.
Klientam nav jāzin burunduku fotogrāfēšanas pamati. Burunduki ir tavs lauciņš. Tava ekspertīze.
Šis nav brīdis parādīt klientam, ka tu vairāk par viņu saproti no burundukiem.
Šis ir brīdis palīdzēt klientam forši safočēt burundukus, lai viņš laimīgs tevi ieteiktu arī citiem mazu spalvainu dzīvnieciņu entuziastiem.
Tādēļ aizmirsti par pakalpojumu piedāvāšanu.
Tu nepiedāvā pakalpojumus X, Y vai Z.
Tu risini klientu problēmas.
Iesaku pieturēties pie dažiem vienkāršiem principiem:
- Kad klients pieprasa risinājumu, vispirms pārliecinies, ka tu saproti problēmu. Uzdod jautājumus un klausies.
- Ja jāsaka – “šāds risinājums nav iespējams” – piedāvā pārdomātu alternatīvu, kas atrisina patieso cilvēka problēmu. Izštuko, kā vari sakombinēt savas prasmes un iespējas, lai palīdzētu.
- Ja nevari piedāvāt ne risinājumu, ne alternatīvu, iesaki kādu, kas to varēs.
Ja pieturēsies pie šiem trim principiem, būs jāievēro arī ceturtais:
- Turi savu telefonu uzlādētu.
Jo jauni klienti zvanīs un zvanīs.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Kas notiek ar indeksu fondiem tirgus krīzē?
Atruna: Sākotnēji šis raksts tika radīts INDEXO blogam. Izņēmu mārketinga tekstu un nofokusēju rakstu uz akciju tirgu kopumā, jo šķiet, ka tēma būs interesanta arī plašākam lasītāju lokam.
Ieguldītājs diversificētos indeksu fondos lieliski sadala risku. Ja tev pieder daļiņa gandrīz visu pasaules lielāko uzņēmumu, esi pasargāts no atsevišķu uzņēmumu, reģionu vai nozaru sabrukuma.
Bet kas notiek ar indeksu fondiem tirgus krīzē?
Tirgus indeksi atspoguļo konkrēta tirgus kopējo stāvokli. Pēc definīcijas tirgus krīzē indeksi strauji krīt.
Ieguldītājs indeksu fondos neizbēgami piedzīvos periodus, kuros ieguldījuma vērtība būtiski samazināsies.
Krīzes pāriet un tirgus indeksi atgūstas. Par spīti visām krīzēm un tirgus krahiem, indeksu fondi vēsturiski uzrādījuši labākus ilgtermiņa rezultātus par tradicionālajiem fondiem.
Krīzes neatstāj būtisku iespaidu uz ilgtermiņa ienesīgumu, kamēr spēkā ir divi faktori:
- Ieguldītājs nenobīstas un “neizlec” no ieguldījuma indeksā krīzes laikā (pirms tirgus ir atguvies),
- Ieguldītājam ir laiks gaidīt, lai krīze pārietu (nevajag naudu uzreiz).
Būtisks ir jautājums – ko nozīmē “gana daudz laika”?
Šajā rakstā apskatīšu, kādēļ 10 gadi ir samērā drošs laika horizonts ieguldījumam akciju tirgū – kamēr tiem, kuri iegulda uz 20 gadiem vai vairāk, par krīzēm daudz nevajadzētu uztraukties.
Iemesls ir vienkāršs:
Tu veido uzkrājumu daudzu gadu laikā – gan krīzēs, gan “burbuļu” laikos, gan starp tiem.
Ilgtermiņā krīzes un burbuļi izlīdzinās. Vienalga, vai tu sāc ieguldīt indeksā krīzes vai “burbuļa” laikā, ilgtermiņa ienesīgums, visticamāk, būs pievilcīgs.
Lai apskatītu, cik bīstamas ieguldītājam ir krīzes, pieņemu riskantāko variantu, ka viss tavs portfelis ir ieguldīts akciju tirgū (kas ir svārstīgāks par obligāciju tirgu). Kā referenci izmantošu ASV akciju tirgus S&P 500 indeksu, par kuru mums pieejami plaši vēsturiskie dati.
Pirmais scenārijs: tu ieguldi uz 5 gadiem
Pieņemsim:
- tavs uzkrājums perioda sākumā ir 4000 USD,
- tu ik gadu papildini uzkrājumu ar fiksētu summu 1000 USD.
Kāds būs tavs ienesīgums nākamo 5 gadu laikā?
Ļoti dažāds, atkarībā no brīža, kurā tu sāc ieguldīt.
Nākamais grafiks parāda tavu 5 gadu ienesīgumu, ja tu būtu sācis ieguldīt S&P 500 indeksā dažādos brīžos kopš 1926. gada.
Vidējais ienesīgums: 10 % gadā.
Zemākais ienesīgums: –15,8 % gadā (ja sāki ieguldīt pirms Lielās depresijas sākuma).
Vidēji ienesīgums ļoti labs. Tomēr, ja tu uz labu laimi izvēlētos “starta gadu” starp 1926. un 2011., vienā no septiņām reizēm tu nākamo 5 gadu laikā zaudētu naudu. Sliktākajā gadījumā pat pusi sava uzkrājuma.
Tādēļ, ja tev naudu vajadzēs 5 gadu laikā, likt lielu portfeļa daļu akcijās nav ieteicams.
Otrais scenārijs: tu ieguldi uz 10 gadiem
Kāds būtu bijis tavs ienesīgums, ja tu būtu ieguldījis S&P 500 uz desmit gadiem?
Vidējais ienesīgums: 10 % gadā.
Zemākais ienesīgums: -2,8 % gadā (ja ieguldīji tieši pirms dot com burbuļa sabrukuma 1999. gadā).
Šajā scenārijā, izvēloties “starta gadu” uz labu laimi, zaudējumus tu būtu cietis tikai vienā no četrdesmit gadījumiem. Lielākais zaudējums būtu ~18 % portfeļa.
Šis risks, kaut ar nelielu varbūtību, ir būtisks. Tomēr jāapzinās, ka finansēs nav iespējams pretendēt uz labu ienesīgumu, neuzņemoties pilnīgi nekādu risku.
Ieguldītājam, kurš gatavs gaidīt 10 gadus vai ilgāk, ieguldījums akciju indeksiem piesaistītos fondos piedāvā pievilcīgu riska/ienesīguma līdzsvaru.
Trešais scenārijs: tu ieguldi uz 20/30 gadiem
Kā izskatās ilgtermiņa ieguldītāja situācija?
20 un 30 gadu griezumā zaudēt naudu nebūtu izdevies, lai kurā brīdī tu sāktu krāt. Ilgtermiņā krīzes, burbuļi un svārstību riski izlīdzinās.
Pat pašam neveiksmīgākajam 20 gadu krājējam ienesīgums būtu bijis 5 % gadā. Neveiksmīgākais 30 gadu krājējs būtu pelnījis 9 % gadā.
Pamēģiniet atrast tradicionālu līdzekļu pārvaldītāju, kurš 20 un 30 gadu griezumā var konsekventi piedāvāt tādu ienesīgumu. Būs ļoti grūti.
Ja tev ir 45 gadi vai mazāk, tad vēsturiskā aina ir pavisam skaidra.
Nākotne, protams, var atšķirties no pagātnes. Tomēr no datiem par 90 gadiem šo to var secināt.
Vēsture nedod pamatu jaunam ieguldītājam uztraukties par krīzēm un tirgus kritumiem.
Galvenais ilgtermiņa ieguldītājam – pacietība
Tradicionālie līdzekļu pārvaldītāji, mēģinot izvairīties no krīzes radītiem zaudējumiem, drudžaini pērk un pārdod vērtspapīrus. Tie samazina akciju īpatsvaru portfelī tad, kad šķiet, ka krīze tuvu, un palielina to, kad šķiet, ka krīze ir garām.
Diemžēl gandrīz nevienam neizdodas konsekventi paredzēt tirgus kustības. Pārvaldītāji lieki “raustās” arī tad, kad krīze nav pat tuvu (un iegulda akcijās tad, kad krīze ir tepat ap stūri). Rezultātā tie gandrīz ar garantiju panāk zemu ilgtermiņa ienesīgumu.
Krīzes un burbuļi būs. No tām izvairīties nevaram. Galvenais:
- diversificēt riskus,
- samazināt ieguldīšanas izmaksas,
- nodrošināt, ka ieguldītāja laika horizonts ir gana ilgs, lai sagaidītu krīzes beigas.
Visticamāk, ilgtermiņā pasaules ekonomika atgūsies no visām krīzēm. Tirgus turpinās augt un pacietīgi ieguldītāji – pelnīt.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Atruna: Šīs ir tikai manas pārdomas, un nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Finanšu tirgos ir lieli zaudējumu riski. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam. Šajā blogā nepaužu mana darba devēja IPAS “Indexo” oficiālo viedokli vai rekomendācijas.
Skaļi pret banku nejēdzībām, jeb – INDEXO uzsāk darbu
(Brīdinājums: šodien atkal nebūšu 100% objektīvs, jo rakstu par savu projektu.)
Man patiesībā nepatīk konflikts.
Zinu, ka tam varētu būt grūti noticēt. Ja biji klāt INDEXO atklāšanas pasākumā vai lasīji manu rakstu Delfos, varētu padomāt, ka gūstu baudu no publiskas “lekšanās” ar baņķieriem.
Patiesībā katrs skaļš raksts vai agresīva uzstāšanās man uzdzen kārtīgu stresu. Dažreiz paliek slikti ap dūšu.
Bet kāda ir alternatīva?
Latvijā pieņemts vaidēt, nevis rīkoties.
Bankas barojas uz mūsu rēķina?
Pasūdzēsimies un dzīvosim tālāk.
Valdība izdarīja muļķību?
Nolamāsim un ievēlēsim vēlreiz.
Oligarhi izzog Latviju?
Nošērosim rakstu feisbukā un tad. . . vai aizmirsīsim?
Ja gribam sakārtot nejēdzības mums apkārt, jāmācās nebaidīties no konflikta.
Mūsu uzdevums vēl ir samērā viegls.
Grūti iedomāties, kā jūtas IR žurnālisti, skaļi izejot pret cilvēkiem, kuri kontrolē pusi Latvijas. Varu tikai viņus apbrīnot. Žurnālisti noteikti apzinās, ka Latvijas sabiedrība ir demonstrējusi savu gatavību oligarhiem piedot visu, kamēr pašu oligarhu atmiņas ir garas.
Apbrīnoju arī ārstus un medicīnas personālu, kuri cīnās par savām tiesībām publiskā arēnā, pakļauti lamām un ķengām – zinot, ka budžeta iespējas ir ierobežotas un maksāt augstākus nodokļus sabiedrība nevēlas, kamēr pasūdzēties par pieredzi poliklīnikā ir gatavi visi.
Salīdzinājumā, konflikts ar bankām nešķiet biedējošs.
Bankas ir lielas korporācijas, kuras cenšas maksimizēt peļņu. Bieži – kā 2. pensiju līmeņa gadījumā – tas notiek bez mēra sajūtas, uz sabiedrības rēķina. Tomēr lielākoties bankas neizmanto “netīrus” paņēmienus.
Tajā pašā laikā ar INDEXO projektu izejam pret spēcīgākajām finanšu iestādēm valstī. Apdraudam vieglas peļņas sili – 2. pensiju līmeni – kur pagājušajā gadā vien baņķieriem atdevām gandrīz 40 miljonus mūsu pensiju naudas.
Zinu, ka ar saviem izteikumiem radu daudz ienaidniekus. Spoža karjera Latvijas banku nozarē mani negaida.
Tā šķiet zema cena, ko maksāt.
Es nezinu, kā risināt oligarhu problēmu. Varu nopirkt IR abonamentu un atbalstīt žurnālistus. Varu balsot tikai par tiem, kas šai lietai neļaus noklust. Bet tas ir viss.
Nezinu arī, kā risināt samilzušās veselības nozares problēmas.
Bet šeit, Latvijas finanšu nozarē, es redzu problēmas un man ir rīki, kā tās risināt. Esmu nolēmis rīkoties, pat, ja tas uzdzen stresu vai negatīvas emocijas.
Klusi un mierīgi neko nepanāksim. Banku ietekme ir pārāk liela. Plaši filiāļu tīkli, spēcīgs lobijs, ikdienas kontakts ar klientiem internetbankā.
Izvēle ir skaidra. Runāt skaļi un skaidri – vai sapakot mantiņas un iet mājās.
INDEXO projektam esam savākušu unikālu dibinātāju komandu.
Vairāk kā 30 spēcīgi uzņēmēji, uzņēmumu vadītāji, finanšu eksperti ir gatavi cīnīties par labāku finanšu vidi. Mēs neesam nekāda radikāļu grupa. Neesam arī akli banku nīdēji. Mūsu vidū ir arī vairāku banku pašreizējie vai kādreizējie vadītāji, kuri paši redz iespeju sakārtot Latvijas finanšu vidi.
Mums ir daudz ideju par to, kas finanšu nozarē būtu maināms. Sākam ar vienu, konkrētu risinājumu samilzušai problēmai – 2. pensiju līmeņa augstajām izmaksām un zemajam ienesīgumam.
Par šo problēmu jau esmu rakstījis. Īsumā – varbūt nezini, bet jau tagad 6 % mūsu algas uzkrājas 2. pensiju līmenī. Par šīs naudas pārvaldīšanu maksājam augstākās izmaksas attīstītajās valstīs un pretī saņemam vāju ienesīgumu. Šī situācija ir jāmaina.
Ar šo nedēļu uzsāk darbību mūsu pirmais risinājums: ieguldījumu plāns “INDEXO Izaugsme”.
Par plāna priekšrocībām (zemas izmaksas, caurspīdība, ieguldījums tirgus indeksos) lasiet INDEXO mājaslapā, blogā un plāna prospektā. Šajā rakstā tās neapskatīšu.*
Šodien rakstu, lai lūgtu savu lasītāju atbalstu.
Palīdzi mums sakārtot Latvijas finanšu vidi!
Ieguldījumu plānam “INDEXO Izaugsme” var pievienoties dažu minūšu laikā, spiežot šeit vai arī pogu PIEVIENOTIES indexo.lv. Tomēr šis lēmums jāpieņem katram pašam, izvērtējot visus ieguvumus un riskus.
Ieguldījumu plāns nav piemērots visiem. Ja līdz pensijai tev atlikuši mazāk par 10 gadiem, lūdzu, neieguldi. Ja tev nav pieņemams, ka tirgus krīzē ieguldījumu plāna vērtība var būtiski kristies līdzās ar tirgus indeksiem, “INDEXO Izaugsme” arī nav priekš tevis. Aicinu pievienoties tikai tos, kas ir iepazinušies ar ieguldījumu plāna nosacījumiem un tos uzskata par piemērotiem saviem apstākļiem.
Bet ir lietas, ko varu aicināt darīt visus:
1. Pastāsti saviem draugiem un paziņām par INDEXO,
2. Uzliec “like” mūsu lapai feisbukā un dalies ar tās ierakstiem (“share”) ,
3. Iesaisties diskusijās gan mūsu lapā, gan INDEXO blogā,
4. Piedalies INDEXO “meetup” pasākumos (pirmo izziņosim jau šonedēļ). Tie būs izklaidējuši un interesanti pasākumi, kur uzzināt šo to jaunu un satikt jēdzīgus cilvēkus.
Un vissvarīgāk:
Katru reizi, kad banka filiālē vai internetbankā tev prasa parakstīt kādu papīru vai pieteikumu, apstājies un pajautā – vai tas ir manās interesēs?
Vai tikai tādēļ, ka šajā bankā man stāv konts vai šī banka man aizdod naudu, ir vērts tai akli uzticēt savu finansiālo nākotni?
Lai INDEXO projekts izdotos, mums ir jāpanāk tikai viens: lai sabiedrība seko savām finansēm un kritiski vērtē visus piedāvājumus.
Mēs par to cīnīsimies skaļi. Pievieno savu balsi mūsējai.
Lai uzzinātu vairāk, dodies uz indexo.lv. Lai pievienotos “INDEXO Izaugsme”, spied šeit.
Juridiskā informācija par ieguldījumu plānu “INDEXO Izaugsme”:
Pārvaldītājs: IPAS “Indexo”, Elizabetes 13-1, Rīga, LV 1010
Šajā adresē pieejams arī ieguldījumu plāna prospekts.
Turētājbanka: AS “Swedbank”
*Teikšu vien šo:
Es nezinu, kas notiks ar finanšu tirgiem nākotnē. Nevaru garantēt, ka tieši mūsu ieguldījumu plāns būs pats ienesīgākais 5, 10 vai 20 gadu griezumā. Varu vien teikt, ka plānu izveidojām ar vienu mērķi – likt pirmajā vietā ieguldītāja intereses, nevis savu īstermiņa peļņu.
Būsim atklāti visā, ko darīsim, lai mūsu klienti var paši vērtēt šo vārdu patiesību. Esam pārliecināti, ka tas ir labākais pamats pelnošam ilgtermiņa biznesam.
Viss notiek caur pazīšanos (un tas ir okei)
Bieži dzirdu vaimanas, ka viss pasaulē notiek caur pazīšanos. Ja nepazīsi “īstos cilvēkus”, tālu dzīvē netiksi.
Pietiek gaudot. Jā, pazīšanās ir svarīga. Un tas ir pareizi. Cilvēki uzticas cilvēkiem, kurus pazīst. Ja tu kādu nepazīsti, kā vari zināt, ko no viņa gaidīt? Kā vari zināt, ka tevi “nepiečakarēs”?
Tas, ka veiksmei vajag pazīt īstos cilvēkus, nav problēma. Nedzīvojam kastu sistēmā vai feodālajā laikmetā. Nekas tev netraucē tos “īstos cilvēkus” iepazīt.
Pieņemsim, ka tu gribi ielauzties kādā nozarē.
Tā varētu būt Volstrīta, rakstniecība, loģistika, politika, būvniecība, nav svarīgi – jebkura nozare, kurā bez paziņām tālu tikt grūti.
Lūk, trīs paņēmieni, kā izveidot šajā nozarē paziņu loku:
1. Tiešais kontakts
Izveido sarakstu (vēlams, garu) ar viedokļa līderiem vai “bīdītājiem” nozarē.
Tad sameklē šo cilvēku kontaktinformāciju.
Tas nav grūti. Uzņēmumos epasta adreses bieži seko formulai. Sekretāres var pierunāt iedot epastu vai tālruņa numuru. Citus ļaudis iespējams atrast sociālajos tīklos vai personīgajās mājaslapās. Ja nekas cits nestrādā, derēs arī fiziska darbavietas adrese, lai nosūtītu vēstuli.
Uzmanību: pirmajam kontaktam izmanto e-pastu, telefonu vai vēstuli. Nekļūsti par stalkeri.
Uzrunā cilvēku pēc formulas:
Labdien,
esmu tāds un tāds. Cenšos uzsākt darbību X nozarē. Apbrīnoju jūsu sasniegumus Y un Z ( jo konkrētāk, jo labāk).
Vai Jums gadījumā būtu 15 minūtes laika, lai padalītos ar padomu jaunpienācējam nozarē?
Varam sazvanīties, vai arī uzaicinu Jūs uz kafiju vai pusdienām.
Ar cieņu,
Toms
Neprasi uzreiz palīdzību, kas prasa būtisku laiku, pūles vai naudu. Tu cilvēkam esi svešinieks – varbūt blēdis, varbūt kaut ko mēģini pārdot. Kādēļ lai cilvēks atbildētu?
Viss, ko gribi panākt, ir kontakts – tikšanās vai vismaz zvans.
Protams, ne visi atbildēs pozitīvi. Tomēr, ja tavs mērķu saraksts ir gana garš, izdosies sarunāt jēdzīgu skaitu tikšanos.
Aizej un satiecies. Arī šeit neko nepārdod vai neprasi (izņemot padomu). Mērķis – iepazīt cilvēku, iepazīstināt ar sevi, un atstāt interesantu / sakoptu / kompetentu iespaidu.
Nu, lūk, jūs esat kontaktā. Vēl dažas kontakta reizes un cilvēks jau tevi uzskatīs par paziņu.
Atkārto pārdesmit reizes un tev būs labs paziņu loks nozarē.
2. Small talk un tradicionālā tīklošanās
Ej uz saviesīgiem pasākumiem un iepazīsties ar svešiniekiem, izmantojot small talk vai saviesīgās sarunas.
Latvietim doma par šo paņēmienu parasti izsauc šādu reakciju:
Kamēr vajadzīgā reakcija būtu šāda:
Arī man ši lieta nenāk dabiski. Biju spiests kārtīgi sevi lauzt, lai to iemācītos – bet tiku galā. Izveidoju tādu kā small talk algoritmu, kas ļauj arī kautrīgam introvertam iepazīties ar pilnīgu svešinieku. Vienā brīdī pat vadīju kursus par šo tēmu.
Kādreiz uzrakstīšu plašāku rakstu, bet pamata mehānisms:
- Ierodies sagatavojies. Zini, kas par pasākumu, kas organizē, kādi jaunumi ir nozarē, kādas varētu būt sarunu tēmas.
- Zini, kurā brīdī un ar ko var uzsākt sarunu. Vislabāk, ja cilvēks ir viens un ar atvērtu ķermeņa valodu – iespējams, pēta uzkodu galdu vai kādu gleznu pie sienas.
- Uzsāc sarunu ar komentāru un/vai jautājumu par kaut ko, kas šobrīd redzams, dzirdams, sajūtams jums abiem. Par gleznu, maizītēm, pasākuma saturu, mūziku fonā, lekciju, kuru nopat klausījāties, utt. utml.
Nav jābūt pārgudram. “Kā jums šī glezna?” arī var būt labs sarunas iesākums.
- Kad runā ar svešinieku, sarunas sākums ir kā purvs, kuram jātiek pāri. Mēģini uztaustīt tematu, kurš jums abiem šķiet interesants.
- Mērķis: atrast kaut ko, kas jums ir kopīgs, bet kas jūs padara atšķirīgus no apkārtējiem. Piemēram: abi brīvajā laikā spēlējat hokeju. Tas ļaus tev palikt atmiņā ar pozitīvu pieskaņu – jo tu esi “savējais” .
- Nobeidz sarunu, pirms esi apnicis.
- Pirmajai sarunai jāpanāk tikai trīs lietas: tev jāuzzina, kas ir otrs cilvēks; otram cilvēkam jāuzzina, kas esi tu; otram cilvēkam par tevi jāpaliek pozitīvam iespaidam.
Šis paņēmiens prasa daudz darba, laika un uzdrīkstēšanās. Bet tas labi strādā.
3. Lai kalns nāk pie Muhameda.
Mans mīļākais paņēmiens – jo no manis prasa mazāko proaktīvo darbību – ir trešais. Tas gan strādās tikai, ja tev jau ir labs zināšanu līmenis par nozari.
Tas ir: publiski piesaki sevi kā jomas speciālistu. Publicē grāmatu. Raksti blogu. Taisi podkāstu. Lasi lekcijas par tēmu.
Ja darīsi to veiksmīgi, cilvēki paši steigsies ar tevi iepazīties.
Kopš sāku rakstīt šo blogu, saņemu 4-5 epastus nedēļā no dažādiem cilvēkiem, kas vēlas pazīties. Ar daudziem esmu ticies. To skaitā ir gan uzņēmumu vadītāji, gan finanšu iestāžu darbinieki, gan citi cilvēki ar interesantu dzīves pieredzi.
Rakstīt blogu vai grāmatu prasa būtisku laika ieguldījumu. Bet risinājums ir pievilcīgs introvertam, jo vari sēdēt istabā un darīt to, kas tev nāk dabiski. Paziņu tīkls veidojas gandrīz pats no sevis.
Ir arī citi paņēmieni, kā iepazīt “īstos” cilvēkus
Šie ir tikai trīs. Bet tos veiksmīgi izmantoju jau gadiem ilgi. Tos var izmantot jebkurš.
Vienīgās prasības:
- esi interesants, godīgs, jēdzīgs cilvēks, ar kuru citiem gribas pazīties;
- hustle, hustle, hustle. Vai, kā latviski saka: rukā.
Ja viss šajā pasaule notiek caur pazīšanos ar “īstajiem” cilvēkiem, tad jebkura ambicioza cilvēka pirmais darba uzdevums ir šos cilvēkus iepazīt.
Tas ir darbs, bet tas ir izdarāms.
Pēdējā laikā publikāciju kalendārs nedaudz piebremzējis. Cīnos ar dzīves apstākļu “perfekto vētru” – strādāju garas stundas, lai palaistu INDEXO projektu, palīdzu auklēt mazuli, un risinu citas ģimenes lietas. Bet jau top jauni raksti par finansēm, kaulēšanos un šo to citu!
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Kā atrast darbu Volstrītā
Ik pa brīdim saņemu e-pastu ar jautājumu – kā atrast darbu investīciju bankā Ņujorkā vai Londonā?
Tie, kas ir lasījuši manu romānu “Lopu ekspresis” (“The Cattle Express“), zinās, ka šo karjeru neiesaku. Nebeidzami gadi ofisā plus darbs ar minimālu vai negatīvu vērtību sabiedrībai nav recepte piepildītai, laimīgai dzīvei. Pats neizturēju un aizgāju pēc četriem gadiem, tā arī savu pirmo miljonu nenopelnījis.
Tomēr Volstrīta ir viena no retajām vietām pasaulē, kur iespējams kļūt bagātam, strādājot algotu darbu (jau esmu rakstījis, ka Latvijā tas ir praktiski neiespējami). Turklāt arī Volstrītā, ja labi pacenšās, ir iespējams strādāt morāli un dot kaut nelielu vērtību sabiedrībai.
Tādēļ uz šo jautājumu atbildēšu. Bet uzreiz jāsaka, ka uzdevums nav viegls.
Pirmkārt, mērķē uz front office
Ne visas Volstrītas darbavietas ir vienādas. Es nerunāju par to, vai tu tirgosi akcijas vai obligācijas, vai arī strukturēsi uzņēmumu apvienošanās darījumus. Es runāju par sadalījumu starp front & back office.
Front office cilvēki ir tie, kuri parādās filmās par Volstrītu. Tie tirgojas, slēdz darījumus, visu dienu bļauj telefonā vai arī maigi apvārdo klientus. Tie ir cilvēki, kuri piesaista bankai ienākumus.
Back (& middle) office cilvēki nodrošina visu nepieciešamo infrastruktūru, lai front office varētu piesaistīt ienākumus. Šeit ietilpst daudz dažādas funkcijas – risku pārvalde, settlement, grāmatvedība, treasury, darbības atbilstība, utt. utml. Šīs funkcijas bankai nepiesaista ienākumus, bet ir izmaksu centrs.
Rezultāts: back office cilvēkiem ir mazas izredzes uz jahtām un savrupmājām Hamptonos. Milzu bonusi – kas kārtīgam Volstrītietim ir galvenais ienākumu avots – ir atrodami praktiski tikai front office pozīcijās.
Tādēļ, protams, uz front office ir daudz lielāka konkurence.
Otrkārt, sāc agri
Ja tavi universitātes laiki ir aiz kalniem, man ir sliktas ziņas – par darbu Volstrītas front office vari aizmirst. Diemžēl “cilvēks no ielas”, lai cik talantīgs vai centīgs, praktiski nekad neiekļūs Volstrītā karjeras vidū. Kādēļ lai darba devējs riskētu ar kādu nezināmo, ja ir tik daudz pieredzējušu finansistu, starp kuriem izvēlēties?
Kā apiet šo ierobežojumu:
— Atgriezies unversitātē. Zinu vairākus cilvēkus, kuri 30-40 gadu vecumā pieteicās prestižā MBA programmā, lai pēc tam nokļūtu Volstrītā. Viens no maniem kolēģiem bankā UBS bija padsmit gadus vecāks kungs no Ķīnas, kurš pirms MBA saņemšanas bija pārvaldījis lielus vērtspapīru portfeļus kādai apdrošināšanas kompānijai.
Lai šis paņēmiens strādātu, būs nepieciešams saņemt grādu no kādas prestižas, slavenas universitātes (Harvarda, Jēla, Kembridža, Oksforda, INSEAD utt.)
— Esi izcils. Ja vari pierādīt, ka esi gadiem ilgi pelnījis lielas summas, tirgojot vērtspapīrus, arī Volstrītā tev atradīsies vieta. Nav gan skaidrs, kādēļ tādā gadījumā tev vajadzīga Volstrīta.
— Esi kvants. Ja tev ir doktora grāds fizikā vai matemātikā no kādas pasaulē atzītas universitātes, ļoti iespējams, atradīsies banka, kurai tavas spējas noderēs.
— Esi populārs. Ja tev ir labs augsta līmeņa kontaktu loks vai nu biznesa aprindās, vai arī politiskajās un regulatoru aprindās, darbu bankā atrast nebūs grūti.
Šeit vajadzīgi kontakti, kuri noderēs konkrētās bankas nodaļas tirgū. Tie varētu būt Londonā, Ņujorkā, Hjūstonā, Briselē, Maskavā, Tokijā, Parīzē vai citā metropolē. Rīgas kontakti neko daudz nelīdzēs.
Jāapzinās, ka tavs darbs būs nevis spēlēt finanšu guru, bet atvērt durvis, spaidīt rokas un sarunāt blatu.
Ja neatbilsti nevienam no šiem kritērijiem, tavas izredzes novērtēju zemu.
Treškārt, tīklojies kā traks
Ja pašreiz mācies labā universitātē vai MBA programmā, tev ir patiešām izcilas sekmes un ir arī lieliskas valodu zināšanas, tad kaut kādas izredzes tikt Volstrītā ir. Bet viegli nebūs.
Lielās investīciju bankas aktīvi meklē darbiniekus gandrīz tikai elitārajās pasaules universitātēs. Tas nozīmē – ja tu nemācies Harvardā, Jēlā, Braunā, Oksfordā, Todai vai citā līdzīgā universitātē, neviens Volstrītas baņķieris uz tavu universitāti meklēt darbiniekus nebrauks. Ja vienkārši aizsūtīsi savu CV, tas uzreiz nonāks miskastē.
Tiem, kuri nemācās elitārā universitātē, ceļš ir daudz grūtāks.
Vienīgā iespēja tikt iekšā ir caur pazīšanos.
Cilvēki, kuriem dzīvē neiet, mēdz vaidēt – daudz ko var sasniegt tikai, ja pazīsti īstos cilvēkus.
Jā, tā ir. Bet man šādus vaidētājus prasās paņemt aiz pleciem un sakratīt. Kas tev, vecīt, traucē iepazīt tos īstos cilvēkus?
Apņēmīgs cilvēks jaunā vietā ar savu entuziasmu un darbu 6-12 mēnešu laikā izveidos spēcīgu paziņu tīklu. Cits to neizdarīs arī 10 gadu laikā.
Par tīklošanos plašāk uzrakstīšu citreiz. Bet šī bija recepte, kuru lietoju, lai atrastu darbu Volstrītā:
1. Sameklē visus savas universitātes beidzējus, kuri strādā Volstrītā. Aptaujā visus draugus, vai nepazīst kādu, kurš strādā Volstrītā.
Te uzreiz jāpiebilst, ka izredzes daudz labākas būs tiem, kas mācās kādā jēdzīgā ASV, Lielbritānijas, Francijas, Vācijas vai citā universitātē. Latvijas universitāšu beidzēji Volstrītā ir retums.
2. Aizsūti atrastajiem Volstrītas kontaktiem e-pastu: esmu Jānis, mācos X universitātē, gatavojos karjerai Volstrītā, gribētu palūgt Jūsu padomu. Vai Jums būtu 15 minūtes telefona sarunai?
3. Ar tiem, kuri piekrīt runāt: sākumā apspried Volstrītu kopumā, tad konkrēto banku, kurā strādā kontakts. Pajautā, vai tev var dot kādus ieteikumus, kā atrast bankā darbu.
Tiešā veidā prasīt darbu parasti nav lietderīgi. Ja kontaktam būs iespēja vai vēlēšanās tev palīdzēt, viņš to izdarīs. Ja nē, tad vairāk īpaši uzmākties nav vērts. Pasaki paldies par padomiem un viss.
4. Pēc sarunas nosūti follow-up epastu ar savu CV un pateicību par veltīto laiku.
Es mācījos labā, bet ne elitārā universitātē, kuras beidzēji tikai ļoti reti devās strādāt Volstrītā (viens ik pa vairākiem gadiem). Viegli negāja. Viss process prasīja 3-4 mēnešus un desmitiem kontaktu apzvanīšanu.
Rezultāts: 3-4 reālas intervijas, 1 darba piedāvājums. Turklāt šis piedāvājums nāca nevis caur manas universitātes beidzēju, bet caur beidzēja drauga kolēģi.
Nevienu no šiem cilvēkiem pirms šī procesa es nepazinu. Bet tāpat varu teikt, ka darbu atradu pazīšanās dēļ. . .
Kāds ir ieguvums?
Front office darbā Volstrītā dažu gadu laikā iespējams iekrāt kapitālu, kas Latvijā ļautu dzīvot ērti daudzus gadus. Nav retums jau pirmajā gadā nopelnīt 100-120 tūkst. ASV dolāru, un nākamajos gados ienākumi strauji aug. Arī pieredze būs aizraujoša. Iemācīsies daudz.
Tajā pašā laikā, visticamāk, darīsi darbu, ar kuru lepoties būs grūti. Strādāsi ar agresīviem un viltīgiem cilvēkiem. Nekad nezināsi, kam var uzticēties. Kādā brīdī, iespējams, sāksi šaubīties, vai tā nauda ir to vērta.
Pašreklāma, bet, pirms skriet uz Volstrītu, izlasi to pašu “Lopu ekspresi”. Centos Volstrītas realitāti aprakstīt bez pārspīlējumiem vai Holivudisma. Kā teica viens draugs, vadošais direktors Volstrītas bankā – “tā ir mana ikdiena”.
Ja pēc tam vēl šķiet, ka Volstrīta tev būs īstā vieta, tad uz priekšu!
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Lai pelnītu, kļūsti neaizvietojams
Pirms laika rakstīju par paņēmienu, kā panākt lielāku samaksu par savu darbu. Toreiz runa bija par risku pārdali.
Šodien par citu aspektu. Par faktoru, kurš nosaka, vai visu karjeru saņemsi tikai vidēju samaksu – vai arī spēsi izrauties un pelnīt vairāk.
Par aizvietojamību.
Divi vērtēšanas principi
Klients tava darba cenu (algu) parasti nosaka pēc diviem principiem:
1. Aizvietošanas princips
Cik būtu jāmaksā, lai iegūtu līdzvērtīgu darbu no kāda cita?
Šo var saukt arī par tirgus cenas principu.
2. Pievienotās vērtības princips
Cik lielu vērtību tavs darbs dod klientam?
Parasti lomu spēlē abi principi, bet viens vai otrs dominē.
Ja vēlies celt savus ienākumus, jāapzinās, pēc kura principa klienti ceno tavu darbu.
Aizvietošanas princips – fatāls darba ņēmējam
Ja klients pirmkārt izmanto aizvietošanas principu, viņš tavu darbu uzskata par commodity jeb apmaināmu mantu, kurai līdzvērtīgu var piegādāt jebkurš cits profesionālis. Šādā tirgū uzvar lētākā prece.
Ja tavas profesionālās spējas ir commodity – ja tavas prasmes var aprakstīt vienā vārdā:
- grāmatvedis
- šoferis
- pavārs
- sisadmins
- kasieris
- utt. utml.
tad tu nekad nekļūsi īpaši turīgs, strādājot savu darbu.
Ja gribēsi augstāku algu, tevi būs viegli aizvietot. Ja tavā jomā celsies algas, salīdzinot ar citām nozarēm, vairāk cilvēku iemācīsies tavas prasmes, un algu pieaugums nobremzēs.
Ļoti būtiski uzsvērt – šeit nekas nav teikts par to, kāda ir tava darba vērtība morālā vai pat ekonomiskā ziņā. Atceramies, šeit strādā aizvietošanas, nevis vērtības princips.
Tu vari darba devējam dod vērtību miljons eiro apjomā. Ja tevi ir viegli aizvietot, tu nesaņemsi pat sīku daļu šīs naudas.
Tas ir tikai normāli. Kamēr būsim kapitālismā, tas nemainīsies.
Pievienotās vērtības princips – peļņas dzinējs
Ja vēlies saņemt labu samaksu par savu darbu, jāpanāk, ka to ceno pēc pievienotās vērtības principa.
Ja klients tavu darbu ceno pēc principa – cik lielu vērtību tas viņam rada – tad tevi vairs nesalīdzina ar tādiem vidējiem (un viduvējiem) rādītājiem kā tirgus cena vai vidējā alga. Parādās iespēja nopelnīt.
Klienti tavu darbu cenos pēc pievienotās vērtības principa tikai tad, ja tu būsi neaizvietojams.
Okei, okei, protams – neaizvietojams cilvēks neeksistē. Bet ir cilvēki, kurus aizvietot būtu ārkārtīgi dārgi (naudas vai emocionālā ziņā).
Tas ir arī tas mērķis, uz ko tiekties.
Kā kļūt neaizvietojamam
Tīrā kapitālismā redzu vismaz trīs veidus, kā kļūt neaizvietojamam (šeit neapskatīšu valsts sektoru un arodbiedrības – abos gadījumos spēles noteikumi ir savādāki).
1. Kļūsti par savas jomas slavenību
Frankam Gērijam nemaksā pēc aprēķina – cik maksātu līdzīgs arhitekts – jo viņam līdzīga arhitekta nav.
Protams, ja cenas atšķirība kļūst pārāk liela, izvēlēsies nākamo slaveno alternatīvu. Tomēr šeit pievienotās vērtības princips dominē.
Vienīgā problēma?
Lai cik talantīgs tu būtu, lai cik smagi strādātu, izredzes kļūt slavenam tik un tā nav pārāk spīdošas.
Studēt aktiermākslu ar domu – būšu nākamais Breds Pits un riktīgi uzvārīšos – nav īpaši gudri.
2. Piedāvā labu produktu specifiskā, “grūtā” jomā
Ir iemesls, kādēļ labs ķirurgs, programmētājs vai inženieris pelna salīdzinoši labi.
Neiroķirurgs, mākslīgā intelekta programmētājs, vai aviācijas inženieris pelna vēl labāk.
Šie ir profesionāļi jomās, kuras apgūt prasa gan talantu, gan ilgus gadus smaga darba. Turklāt šajās jomās parasti strādā cilvēki, kuriem šis darbs patīk. Tie, kuriem nepatīk, nespēj sevi piespiest daudz gadus mocīties tikai labas algas dēļ.
Rezultātā šajās nozarēs trūkst kvalificēts darbaspēks. Aizvietošanas princips kļūst sekundārs, un primārs kļūst pievienotās vērtības princips.
Algots “grūtas” jomas profesionālis dzīvos labi. Piemēram, Latvijā ir daži IT uzņēmumi, kur pat vidējā alga ir ap 2500-3000 EUR. Spicākie IT speciālisti pelna ievērojami vairāk.
Ja esi gatavs ar savām specializētajām prasmēm iet uzņēmējdarbībā, tad iespējas ir vēl daudz plašākas.
Mīnuss šai pieejai – pirmkārt, tevi ir jāmīl tava nozare, un otrkārt, jāiegulda ilgi darba gadi, lai kļūtu par augsti kvalificētu profesionāli.
3. Piedāvā daudzpusēju risinājumu klienta vajadzībām
Ja vari klientam piedāvāt one stop solution daudzām viņa vajadzībām – atrisināt ne tikai vienu, bet uzreiz desmit problēmas, padarot dzīvi daudz vieglāku – tad vari kļūt gandrīz neaizvietojams.
Tas ir mūsdienu konsultanta modelis. Labam konsultantam ir prasmes matemātikā, grāmatvedībā, finansēs, pārdošanā, rakstniecībā, publiskajā runā, utt. utml. Viņš nebūs labākais pasaulē nevienā no šīm jomām, bet visās būs kompetents, dažās – ļoti.
Konsultanta ideālais scenārijs ir tāds, kurā vajag atrisināt sarežģītu problēmu, bet algot veselu komandu ir nepraktiski. Šajā gadījumā konsultants var prasīt, lai viņa darbu ceno pēc pievienotās vērtības principa (dārgi).
Protams, arī augstas klases konsultantu var aizvietot. Bet to var tikai vesela komanda (vai arī cits padārgs konsultants).
Pluss šai pieejai – ļoti interesanta dzīve (varu teikt no pieredzes). Sanāk darīt daudz dažādas grūtas un aizraujošas lietas.
Mīnuss – arī te bez gariem darba un mācību gadiem neiztikt.
Peļņas labirints
Skaidrs, ka viegla ceļa uz lielu peļņu nav.
Nevajag gaidīt, ka priekšnieks pieliks pie algas vai Latvijā sāksies labie laiki, un pēkšņi tu būsi turīgs. Ir riktīgi jārukā. Ar vidējām pūlēm un vidējām prasmēm vairāk par vidēju rezultātu sasniegt neizdosies.
Bet šī raksta patiesā atziņa ir cita. Pat ar milzu pūlēm un izcilām prasmēm rezultāts nav garantēts. Lai cik prasmīgs un izcils tu būtu, ja tu esi aizvietojams, tevi cenos pēc aizvietošanas principa.
Tādēļ vajadzētu domāt divos virzienos:
- Kā varu piedāvāt lielāku vērtību?
- Kā varu kļūt neaizvietojams?
Ja tev ir atbildes uz abiem jautājumiem, tad arī Latvijā varēsi dzīvot labi.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Obligācijas negatīvo kredītlikmju pasaulē
Esam apskatījuši obligāciju pamatlietas:
- kādi ir ieguvumi un riski
- kā, pievienojot obligācijas akciju portfelim, samazinās tā svārstīgums
Tas viss skaisti ir strādājis gadu desmitiem, nu jau pat simtiem. Šķiet racionāli ticēt, ka tā būs arī nākotnē.
Bet.
Pašreiz dzīvojam vēl vēsturē nepieredzētā laikmetā. Vairākos pasaules finanšu tirgos šobrīd valda negatīvas kredītlikmes.
Kas ir negatīvas kredītlikmes?
Pamatdoma vienkārša. Par kredītu procentus maksā nevis aizņēmējs, bet aizdevējs.
Iedomājies — Tu gribi paņemt hipotekāro kredītu.
Baņķieris tev saka: “Vai, kāds prieks! Ņem 50,000 EUR! Nu, lūdzu, ņem! Procentu likme būs -0,3%. Tev maksāsim 0,3% gadā!”
Tomēr kaut kas līdzīgs šobrīd vērojams vairākos pasaules finanšu tirgos.
Piemēram, pašreiz tiek piedāvātas Vācijas valsts 5-gadīgās obligācijas ar kuponu 0 un ienesīgumu -0.30%.
(avots: Bloomberg.com)
Tas nozīmē — ja gribi Vācijas valstij aizdot naudu uz 5 gadiem, par šo godu tev nāksies maksāt 0.30% gadā.
Kā kaut kas tāds ir iespējams? Un ko vainot par šo ekonomikas brīnumu?
Protams, baņķierus
Šoreiz ne investīciju baņķierus, kuri pelna miljonus (lai gan pastarpināti vainīgi arī viņi) — bet centrālos baņkierus, ierēdņus, kuri gadā pelna vien simtiem tūkstošus.
Nav gan skaidrs, ka “vainot” šeit ir īstais vārds.
Pasaules centrālās bankas kopš finanšu krīzes laikiem visiem spēkiem cenšas izdarīt divas lietas:
- uzturēt pie dzīvības ekonomisko izaugsmi
- piešpricēt ekonomikai nedaudz inflācijas
Mērķi ir sakarīgi un pat ļoti tradicionāli. Centrālās bankas lieto monetāro politiku, lai noturētu izaugsmi un inflāciju normas robežās:
- ja ekonomika pārkarst un ceļas inflācija, centrālās bankas paceļ kredītlikmes un piebremzē ekonomiku
- ja ekonomika bremzē vai draud deflācija, centrālās bankas samazina kredītlikmes un stimulē ekonomiku
Teorijā zemākas kredītlikmes iedrošina komercbankas aizdot naudu, ekonomika aktivizējas un inflācija arī.
Tā tas ir strādājis gadu desmitiem, kopš pasaules lielās valūtas vairs nav piesaistītas zelta standartam. Bet negatīvas kredītlikmes parādījās tikai nesen. Kas tad šobrīd par lietu?
Deflācijas lamatas
Problēma ir tāda, ka kredītlikmes ir zemas jau ļoti ilgi — kopš finanšu krīzes laikiem.
Šīs zemās kredītlikmes palīdzēja pasaulei izrāpties no bedres, kurā tā atradās krīzes laikā. Bet tad šķita, ka arī šim dzinējam ir aptrūkusies jauda. Pēdējo 5 gadu laikā Eirozonas izaugsme turējusies starp -1% un +2%, kamēr inflācija dažbrīd pat kritusi zem nulles.
Tas viss pie kredītlikmēm ap nulli.
Šādā situācijā centrālie banķieri mēdz sabīties. Parādās “deflācijas lamatu” drauds. Kā lai iedzīvina ekonomiku un stimulē inflāciju, ja kredītlikmes jau ir grīdā?
Japāņi šajās lamatās sēž jau kopš 90tajiem gadiem. Eirozonas centrālie baņķieri nolēma lietai pieet radošāk — un nodzīt kredītlikmes zem nulles.
Domāts, darīts.
Mehānisms, kā šī štelle tika īstenota, nav pārāk būtisks šim rakstam. Bet efekts ir panākts:
- bankām par pārlieku lielu rezervju turēšanu jāmaksā procenti
- bankas savukārt procentus par naudas turēšanu liek maksāt saviem lielajiem klientiem
- daudzas augstas kvalitātes obligācijas, it īpaši valsts obligācijas, tiek tirgotas ar negatīvu ienesīgumu (centrālās bankas mākslīgi dzen augšā to cenu)
- utt. utml.
Protams, hipotekārajam un citiem retail kredītiem procentu likmes vēl joprojām ir pozitīvas. Arī lielākā tiesa obligāciju vēl joprojām ir ar pozitīvu ienesīgumu. Bet arī šīs pozitīvās likmes ir izteikti zemas vēsturiskā kontekstā.
Tad kāda jēga pašreiz ieguldīt obligācijās?
Institūcijas pērk augstas kvalitātes obligācijas ar negatīvu ienesīgumu dažādu iemeslu dēļ. Piemēram, jo to prasa konkrēti normatīvie akti. Vai arī tādēļ, ka obligāciju ienesīgums nav tik negatīvs kā likme, kas piemērojama naudas turēšanai kontā. Vai arī tādēļ, ka lielu naudu ieguldīt augstas kvalitātes obligācijās ir drošāk nekā turēt to bankā, kura varētu sabrukt.
Cik zinu, bankas vēl nav sākušas piemērot negatīvās likmes “mazajiem” klientiem. Tādēļ “parastajiem investoriem” — kura naudas līdzekļu uzkrājums vienā bankā nepārsniedz to, ko sedz uzticamas jurisdikcijas garantiju fonds — nav iemesla ieguldīt obligācijās ar negatīvu ienesīgumu.
“Parastajam investoram” obligācijās ir vērts ieguldīt tikai divu iemeslu dēļ (vajadzētu izpildīties abiem):
- lai samazinātu portfeļa svārstīgumu
- lai iegūtu labu ienesīgumu
Ir divi klasiski varianti, kā meklēt ienesīgas obligācijas zemu kredītlikmju situācijā.
1. Rāpjamies ārā uz zara
Pirmais variants — rāpties ārā uz ienesīguma līknes (move out on the yield curve).
Vienkāršā valodā tas nozīmē pirkt obligācijas ar attālāku dzēšanas termiņu. Piemēram, Vācijas valsts 30-gadīgo obligāciju ienesīgums ir jau 1,25%. Tas nešķiet daudz, bet ir daudz labāk par 5-gadīgo obligāciju ienesīgumu -0,30%.
Pluss: Ienesīgums.
Mīnuss: Gari zari mēdz šūpoties.
Kā apskatījām agrāk, obligācijas ar ilgāku laiku līdz dzēšanai ir svārstīgākas. Ja kredītlikmes tirgū celsies, šīs obligācijas strauji kritīsies vērtībā.
2. Lienam krūmos
Otrais variants — ieguldam zemākas kvalitātes obligācijās. Vājāki uzņēmumi, nestabilākas valstis, subordinated bonds, utt. utml.
Pluss: Ienesīgums.
Mīnuss: Ja lien krūmos, nebrīnies, ja iekāp. . . nu, tur, kur negribas iekāpt. Ir iemesls, kādēļ t.s. augsta ienesīguma obligācijas sauc par junk bonds.
Risks nav tikai, ka konkrētais uzņēmums varētu bankrotēt un neatmaksāt obligācijas. Pat diversificēts high yield portfelis var ciest krīzes laikā, kad vāji uzņēmumi var bankrotēt masveidā.
Protams, nav jēga sēdēt tikai ultra-drošās valsts obligācijās ar negatīvu ienesīgumu. Diversificēts investīciju kategorijas korporatīvo obligāciju portfelis arī ir diezgan pievilcīgs. Bet ar junk bond ieguldījumiem vienmēr jābūt piesardzīgam.
Kuru variantu izvēlēties?
Abām pieejām piemīt būtiski riski. Cilvēkam, kurš grib stabilu portfeli — kuram vajadzēs izņemt naudu nākamo dažu gadu laikā — pievilcīga nešķitīs ne viena, ne otra. Patiesībā īstermiņa ieguldītājam vienmēr ir riskanti iet tirgū, bet pašreizējā tirgus situācijā vispār grūti ieraudzīt labas izvēles, kur ieguldīt.
Ilgtermiņa ieguldītājam ir vieglāk.
Personīgi, es diezgan piesardzīgi skatos uz riskantajām high yield/augsta ienesīguma obligācijām. Tās varētu veidot daļu ilgtermiņa ieguldītāja portfeļa, bet ne pārāk lielu.
Man jēdzīgāka šķiet pieeja ieguldīt diversificētā obligāciju portfelī vai zemu izmaksu fondā ar kvalitatīvām valsts un korporatīvajām obligācijām, un samērā attālu vidējo dzēšanas laiku un lielu durāciju (varbūt 4-8 gadi). Kādēļ?
Trīs iemesli:
- ja tirgus paliek uz vietas, samērā jēdzīgs ienesīgums (neviens nevar paredzēt, cik ilgi tāda situācija turpināsies)
- kad kredītlikmes beidzot kāps, īstermiņā gaidāmi zaudējumi — bet ilgtermiņā, laika gaitā piepērkot portfelim klāt jaunas obligācijas ar augstāku kredītlikmi, ienesīgums celsies
- arī pie zemām procentu likmēm ir iespēja pelnīt no t.s. roll-down yield (par to iesaku palasīt tiem, kuriem interesē tehniskāki jautājumi)
Secinājums
Arī negatīvo kredītlikmju pasaulē ir iespējams un vērts ieguldīt obligācijās, bet tas jādara ar galvu, apzinoties riskus. Konkrētāk, jābūt gatavam būtiskiem īstermiņa zaudējumiem brīdī, kad celsies kredītlikmes. Bet ilgtermiņa ieguldītājiem obligācijas vēl joprojām ir interesantas.
Par to, kur meklēt obligācijas un kā konkrēti tās izvēlēties, rakstīšu nākotnē (bet visbiežāk atbilde mazajam ieguldītājam būs — ieguldīt caur fondiem) . Pieskāršos arī Latvijas krājobligācijām, par kurām man daudzi ir jautājuši.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Atruna: Šīs ir tikai manas pārdomas, un nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Finanšu tirgos ir lieli zaudējumu riski. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam. Šajā blogā nepaužu mana darba devēja AS INDEXO oficiālo viedokli vai rekomendācijas.
Palīdzi mums labot nejēdzību, jeb – kas ir INDEXO?
Kopš pirmajiem rakstiem esmu minējis, ka strādāju pie finanšu projektiem, un solījis, ka neslēpšu savu ieinteresētību, kad par tiem stāstīšu.
Tas brīdis ir klāt.
Ja vēlies pilnīgu objektivitāti — vari šo rakstu izlaist. Jau nākamais būs par citu, ar maniem projektiem nesaistītu tēmu.
Bet šodien — rakstu par projektu INDEXO. Tajā esmu dziļi personīgi ieinteresēts.
Ieinteresēts kādēļ?
Ne tikai tādēļ, ka INDEXO ir mana darba vieta.
Ne tikai tādēļ, ka esam apvienojuši 30+ pazīstamus Latvijas uzņēmējus un vadītājus vēl nepieredzētā sadarbības projektā.
Esmu ieinteresēts, jo gribu labot nejēdzību, kas skar visus Latvijas strādājošos.
Šī nejēdzība mums pāgājušogad izmaksāja 40 miljonus eiro. Tik daudz samaksājām par 2. pensiju līmeņa pārvaldīšanu.
Varbūt nejuti — bet maksājām tu un es.
Pirmkārt, 2. pensiju līmenis ir vajadzīgs
Pirms runāt par izmaksām, jāuzsver viens — 2. pensiju līmenis mums ir vajadzīgs. Demogrāfiskā situācija ir pilnīgi skaidra. Strādājošo paliek arvien mazāk, pensionāru — proporcionāli daudz vairāk — un apmaksāt 1. pensiju līmeni kļūst arvien grūtāk un grūtāk.
Ja nekrāsim vecumdienām reālu naudu, bet paļausimies uz nākotnes strādājošajiem, pensijā ies čābīgi. Tādā ziņā 2. pensiju līmenis ir laba ideja.
Runa ir par izpildījumu.
Augstākās izmaksas attīstītajās valstīs
Ir viegli dramatizēt 40 miljonus EUR:
- 6 Rīgas Dzemdību Nama gada budžeti
- 4,000 skolotāju gada algas
- 11,000 pensionāru gada pensijas
Bet liels skaitlis ir liels skaitlis — cilvēkam to grūti ielikt kontekstā. Vai pensiju pārvaldei 40 miljoni ir daudz?
Salīdzināsim pensiju pārvaldes izmaksas OECD valstīs:
Avoti: fktk.lv (par Latviju, 2011–2016); oecd.org (par citām OECD valstīm; jaunākais pētijums — 2013. gada dati)
Šī nav tā tabula, kur Latviju gribētos redzēt pirmajā vietā.
Vai par to saņemam izcilu rezultātu?
Nav žēl maksāt dārgi, ja pretim saņem lielisku produktu. Kā ir ar 2. pensiju līmeni?
2. pensiju līmeņa plānu vidējais ienesīgums kopš darbības sākuma ir zemāks par inflāciju:
Datu avoti: LKA Pensiju fondu apskats Nr. 20 (vidējais 2. pensiju līmeņa ienesīgums kopš 2003. gada sākuma); Centrālais Statistikas birojs (inflācija Jan 2003 – Dec 2016)
Ienesīgums ievērojami atpaliek gan no Eiropas, gan ASV tirgus vidējiem rezultātiem:
Datu avoti (2017. g. 31. marta dati): manapensija.lv (vidējais ienesīgums iegūts, sverot plānus pēc pašreizējā aktīvu apjoma); vanguard.co.uk, Bloomberg (indeksu dati); Eiropas indekss: 50% MSCI Europe, 25% Barclays Euro Government Float Adjusted Bond Index, 25% Barclays Euro Non-Government Float Adjusted Bond Index; Pasaules indekss: 50% MSCI World, 50% Barclays Global Aggregate Bond Index
Kā iespējams tik vājš rezultāts?
Lielākais iemesls tālu nav jāmeklē. Miljons Latvijas strādājošo vietā pelnīja dažas bankas:
Datu avots: fktk.lv
Un komisijas turpina augt.
Ko darīt?
Nezinu, kā tev, bet mani šī situācija neapmierina.
Tā mani motivēja beidzot atgriezties finanšu pasaulē.
Nu jau gadu ar kolēģiem strādājam pie risinājuma.
Esam apvienojuši vairāk kā 30 uzņēmējus un vadītājus, kuri uzskata, ka biznesam ir jādod vērtība klientam. Tādus cilvēkus, kā Valdis Siksnis, Normunds un Jānis Bergi, Svens Dinsdorfs, Elmārs Gengers, Juris Grišins, Kaspars Feldmanis, Filips Kļaviņš, Raimonds Slaidiņš, un daudzus citus.
Pašreiz ejam garo, sarežģīto un atbildīgo FKTK licencēšanas procesu. Darbību uzsāksim tikai pēc licences saņemšanas un citu likumā paredzēto prasību pilnas izpildes.
Mūsuprāt, nepieciešams izveidot 2. pensiju līmeņa plānu, kuru raksturo 3 īpašības:
- moderns
- drošs
- zemas izmaksas
Moderns risinājums — ieguldījumus indeksu fondos
Par to, kā indeksu fondi statistiski apsteidz tradicionālos, jau esmu rakstījis.
Doma īsumā:
- tradicionālie fondi grib “apspēlēt” tirgu — izvēlēties pareizās akcijas un obligācijas, lai ilgtermiņā panāktu labāku ienesīgumu par tirgus vidējo
- indeksu fondi “kopē” tirgu — iegulda tirgū kopumā un panāk tirgus vidējo rezultātu (pirms komisijām)
Nav brīnums, ka statistiski tradicionālie fondi stipri atpaliek no tirgus indeksiem. Vidējais tirgus “apspēlētājs” panāk vidēju rezultātu. Ja tad vēl paņem treknu komisiju un lielas tirgošanās izmaksas, tad rezultāts ir stipri zem vidējā.
Neviens nevar paredzēt, kurš fonds būs ienesīgāks 3, 5 vai pat 10 gadu griezumā. Bet ilgtermiņā tradicionālajiem “apspēlētājiem” ir gājis vāji:
Datu avots: Vanguard, “The Case for Indexing” April 2012; S&P SPIVA 2012 Report; The Power of Passive Investing, Wiley, 2011; forbes.com
Finanšu lietās ir likums — tas, ka tā bijis pagātnē, nenozīmē, ka tā būs arī nākotnē. Tādēļ nevaru apsolīt, ka pensiju plāns, kas iegulda indeksu fondos, noteikti ilgtermiņā būs ienesīgāks par citiem.
Bet man personīgi tā šķiet jēdzīga pieeja.
Drošs risinājums
Latvijas 2. pensiju līmenis ir ļoti drošs pēc uzbūves.
Pirmkārt, līdzekļu pārvaldītājs tikai norāda, kur ieguldīt naudu, bet pats tavu uzkrājumu netur (nauda stāv nošķirti turētājbankā). INDEXO gadījumā visus darījumus plānojam veikt tikai caur turētājbanku, kurai dubultas drošības nolūkos arī būs katrs darījums jāapstiprina.
Otrkārt, 2. pensiju līmeņa tirgū var piedalīties tikai licencētas ieguldījumu pārvaldes sabiedrības, kuras ir ierakstītas valsts fondēto pensiju shēmas līdzekļu pārvaldītāju reģistrā (INDEXO pašreiz vēl iet FKTK licencēšanas procesu).
Galvenais risks, kuram pakļauts 2. pensiju līmeņa dalībnieks, ir tieši tirgus svārstību risks.
Kas ir adekvāts komisiju līmenis?
Jebkuram biznesam ir jāpelna — bet biznesa pirmais uzdevums ir dot vērtību klientam.
Mūsu viedoklī 2. pensiju līmeņa komisijām jābūt vismaz 2x zemākām. Salīdzinot ar pēdējo gadu vidējo izmaksu līmeni, tā varētu būt fiksēta komisija 0.75% gadā vai zemāka. Ar laiku, aktīvu daudzumam pieaugot, likmei jākrītas vēl zemāk.
Ko zemāka komisija nozīmē reālam cilvēkam?
Salīdzinot divus vienādus ieguldījumu plānus — vienu ar komisiju līmeni 1,5%, otru ar komisiju līmeni 0,75%:
- 23-gadnieks ar bruto algu 800 EUR līdz pensijai komisiju dēļ ietaupītu 18,9 tūkst. EUR
- 30-gadnieks ar bruto algu 1’100 EUR līdz pensijai komisiju dēļ ietaupītu 14,5 tūkst. EUR
- 35-gadnieks ar bruto algu 2’500 EUR līdz pensijai komisiju dēļ ietaupītu 20,9 tūkst. EUR
Tas ir būtisks ietaupījums — tikai uz komisiju rēķina.
(Aprēķina pieņēmumi: plāna pieaugums 5% gadā pirms komisijām. Algas pieaugums 3% gadā. Starta kapitāls 3 mēnešalgas.)
Nesolam pasakas
Nevaram solīt, ka izveidosim ieguldījumu plānu, kurš pēc gada, diviem vai trim būs ienesīgāks par citiem.
To solīt nevar neviens.
Bet virkne pētījumu rāda — faktors, kas vislabāk paredz ilgtermiņa ieguldījumu ienesīgumu ir izmaksas.
Jo zemākas komisijas, jo vairāk naudas paliek tavā kontā — ar potenciālu pelnīt.
Mums vajag tavu palīdzību
Par pensiju domāt negribās. Tas liekas tālu un garlaicīgi.
Bankas ar to rēķinās. Finansisti zina, ka vidējais latvietis nesapratīs, ko nozīmē — komisija 1,5% vai 0,75%. Nesapratīs, kā šī atšķirība gadu desmitu laikā pārvēršas milzīgā summā.
Šī bloga lasītāji sapratīs.
Esmu lasījis jūsu komentārus un e-pastus. Esmu daudzus no jums saticis. Zinošāku auditoriju Latvijā atrast būtu grūti.
Jūs zināt, ko nozīmē komisijas. Jūs zināt, kas ir indeksu fondi un kādēļ tie vēsturiski ir apsteiguši tradicionālos.
Tādēļ vēršos pie katra šī bloga lasītāja. Palīdzi mums!
Pastāsti saviem draugiem un paziņām par INDEXO projektu.
Padalies ar šo rakstu.
Pieraksties jaunumiem http://www.indexo.lv, lai būtu lietas kursā.
Uzraksti par mums sociālajos tīklos — vienalga, ar kritiku, atbalstu vai jautājumu.
Klusums un status quo ir izdevīgs tikai bankām.
Jau nākamreiz — atgriežos pie ierastajām tēmām!
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Atruna: Šīs ir tikai mans viedoklis, un nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Finanšu tirgos ir lieli zaudējumu riski. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam.