Pusotru gadu nonstopā strādāju pie jauna uzņēmuma (INDEXO). Sanācis tāds darbaholiķa maratons. Vēlie vakari, nedēļas nogales, svētki. Šajos Ziemassvētkos pirmo reizi 7 dienas pēc kārtas pabūšu ārpus ofisa (vēl īsti nespēju noticēt).
Šis ir bijis viens no grūtākajiem laikiem manā dzīvē. Esmu daudz audzis, jo citas izvēles nebija.
Padalīšos ar trim atziņām no šī perioda. Kā jau rakstniekam, man šķiet, ka tās varētu noderēt arī citiem.
1. Uzmanības menedžments ir tikpat svarīgs kā laika menedžments.
Lai izveidotu jaunu uzņēmumu – it īpaši tādu licencētu, stingri regulētu uzņēmumu kā INDEXO – nepieciešams koordinēt simtiem uzdevumu un desmitiem cilvēku darbu. Jākoordinē:
- juristi,
- grāmatveži,
- programmētāji,
- dizaineri,
- tulkotāji,
- PR-isti un mārketinga cilvēki,
- u.c. partneri.
Visi strādā projekta labā. Visi grib atbildes, norādes, uzmanību. Tad vēl tev pašam jāraksta biznesa plāni, jāveido finanšu modeļi, jācep augšā bloga raksti, Facebook ieraksti un mājas lapas saturs, jāiet prezentēt projektu uzņēmumos un konferencēs.
Bez spēcīgām laika menedžmenta prasmēm tālu netiksi. Bet atklāju, ka ar laika menedžmentu nepietiek.
Ir labi prast noteikt prioritātes un saplānot darbu, lai laicīgi ar tām tiktu galā. Bet rezultātā tavs kalendārs sāk izskatīties kā raibs tepiķis, kur katras 15–30 minūtes tev ir jauns uzdevums. Dari vienu, tad nākamo, tad nākamo, tad nākamo, līdz pienāk 7 vai 8 vakarā, galva griežas un jāiet mājās.
Rezultātā tu esi ārkārtīgi veiksmīgs “mazo problēmiņu” risinātājs – bet zaudē spēju atkāpties, padomāt stratēģiski, tikt galā ar lielajām problēmām.
Izrādās, tas notiek neiroloģiskā līmenī
Meklējot risinājumu šai problēmai, uzdūros Cal Newport grāmatai Deep Work.
Tajā autors plaši un pārliecinoši apskata, kā mūsdienu tendence ļaut uzmanībai nepārtraukti lēkāt – no viena darbiņa uz epastu uz citu darbiņu uz Facebook uz epastu uz Twitter uz darbiņu uz Facebook utt. – pieradina smadzenes pie zemas kvalitātes, “sekla” darba darīšanas. Tiek izveidots pieradums, kuru pēc tam grūti mainīt.
Grāmatas saturu neatkārtošu – to ir vērts izlasīt pašam – bet minēšu principu, ko ieviesu savā ikdienā pēc tās izlasīšanas:
Sāku darbu stundu agrāk. No rīta atslēdzu epastu un veltu laiku kādam lielākam uzdevumam, kas prasa koncentrāciju – piemēram, jauns modelis, bloga raksts vai biznesa stratēģija. Tikai pēc tam pievēršos dienas “mazo” uzdevumu jūrai.
Rezultāts:
- rīta stundās radu būtisku pievienoto vērtību,
- iesāku dienu produktīvi, kas palīdz tā arī turpināt,
- dienas gaitā tieku galā gan ar lielajiem, gan mazajiem uzdevumiem.
2. Ja gribi būt produktīvs, atstāj darbu birojā.
Ja strādā no 9iem līdz 5iem piecas dienas nedēļā, tas nav tik svarīgi. Bet, ja tavs brīvais laiks ir vien dažas stundas nedēļas nogalē – un ja arī šo laiku pavadi, stresojot par biznesa problēmām, – tu izdegsi ļoti, ļoti ātri.
Dažbrīd jutu, ka esmu tam bīstami tuvu. Tādēļ meklēju risinājumus.
Man palīdzēja meditācijas aplikācija Headspace, kuru man ieteica pamēģināt Dāvis Suneps. Vispār esmu pārāk nepacietīgs, lai daudz meditētu. Arī Headspace ilgāk par 40 dienām lietot neizdevās. Tomēr šajā laikā iemācijos bišķi neitrālāk novērot savus domu procesus.
Pieeja principā vienkārša, bet grūti īstenojama. Kad sāku domāt par darbu, to atpazīstu. Necīnos ar savām domām, bet ļauju tām mierīgi “aizplūst prom” un atgriežos pie tobrīd aktuālā – vienalga, vai tā ir ģimene, grāmata vai kas cits.
Palīdz arī interneta atslēgšana vakaros un nedēļas nogalēs. Papildu ieguvums ir ne tikai atpūta no darba, bet arī atpūta no sociālo tīklu tukšajām kalorijām.
Rezultāts ir kvalitatīvāka atpūta, labākas attiecības – un produktīvāks darbs atpakaļ birojā.
3. Lai cīnītos ar negatīvismu, atceries savu misiju.
Ieviest pārmaiņas pensiju tirgū Latvijā ir grūti ne tikai praktisku iemeslu dēļ. Tas ir smags darbs arī psiholoģiskā līmenī.
Latvijas iedzīvotāji netic, ka par pensiju vispār ir vērts domāt. Daudzi ir apdedzinājušies ar Bankām Baltijām, Auseklīšiem un līdzīgiem veidojumiem. Citi ir noskaņoti lamāt jebko un jebkuru, kas saistīts ar finanšu nozari (vai uzņēmējdarbību kopumā). Katru dienu sociālajos tīklos mūs bombardē ar rupjībām, apvainojumiem, personīgiem “uzbraucieniem”.
Lai gan klātienē parasti cilvēki ir pozitīvāki – gandrīz visos 50+ semināros, ko pēdējo mēnešu laikā esmu vadījis, attieksme bijusi ļoti atsaucīga – vienreiz nācās arī noklausīties, kā mani sejā sauc par zagli un izskrien no telpas, aizcērtot aiz sevīm durvis. Konkrētais cilvēks bija zaudējis naudu kādā krāpnieciskā shēmā un to attiecināja uz visiem finanšu uzņēmumiem.
Savā dzīvē uz skatuves esmu kāpis simtiem reižu. Mani izsist no līdzsvara ir diezgan grūti. Augstāk minētajā gadījumā, cik atceros, pat nenosarku – vien mierīgi turpināju semināru.
Tomēr ilgtermiņā, ja klausies šo negativitāti dienu pēc dienas, tā sāk tevi grauzt no iekšpuses. Nav patīkami just, ka simtiem vai tūkstošiem cilvēku necieš tevi vai to, ko dari. Varu iedomāties, ka līdzīgi jūtas politiķi, it īpaši tie, kas patiesībā grib darīt kaut ko valsts labā (bet kurus lamā tāpat kā visus citus, nešķirojot).
Jā, palīdz tas, ka mūsu atbalstītāji ir entuziastiski. Meetup pasākumu pozitīvā enerģija mūs kārtīgi uzlādē. Tomēr, lai ilgtermiņā saglabātu pozitivitāti, nedrīkst balstīties uz atbalstu no ārpuses.
Tā vietā vajag nepārtraukti stāstīt sev pašam par savu misiju.
Nepietiek vien projekta sākumā apzināties, ka tas, ko tu dari, ir nepieciešams. Par to ir sev jāstāsta atkal un atkal, dienu no dienas un nedēļu no nedēļas. Par to ir jāatgādina arī kolēģiem un sadarbības partneriem, kuriem nākas saskarties ar sabiedrības neizpratni.
Dažu mēnešu laikā ar INDEXO esam izsaukuši konkurenci tirgū, kurš stagnēja četrpadsmit gadus. Sabiedrība aktīvi diskutē par pensijām, komisijas krītas, valsts veic pārmaiņas – 2. pensiju līmenis ir iekustējies.
Mūsu darbs ir jāturpina. Vēl joprojām liela sabiedrības daļa vispār netic, ka pensija būs vai līdz tai nodzīvosim – par savu uzkrājumu nerūpējas un papildus 2. pensiju līmenim neko nekrāj. Pasivitāte dominē. Ja mēs tagad pieklustu, nākamās pārmaiņas tirgū varētu sanākt gaidīt vēl padsmit gadus.
Šī apziņa ļauj man “nokratīt” uzbraucienus un negācijas un turpināt darbu.
Vai ir iespējams veselīgs darbaholisms?
Nezinu. Man darbaholisms noteikti nav pašmērķis. Tomēr, ceļot jaunu projektu, tas šķiet neizbēgams.
Lai šādā kontekstā izdzīvotu, augstāk minētās prasmes man šķiet kritiski svarīgas. Ja māki menedžēt savu uzmanību, atstāt darbu birojā un turēties pie savas misijas par spīti kritiķiem, tad veiksmes izredzes jau esi stipri paaugstinājis.
Ja vēlies uzzināt par INDEXO projektu vai palīdzēt mums sakārtot Latvijas finanšu vidi, dodies uz mūsu mājas lapu.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!