Ja tavās mājās ielauztos laupītājs un nozagtu pusi tavas naudas, kā tu justos?
Kādas būtu sajūtas, ja tu atklātu, ka jau gadiem ilgi tevi apzog tavs grāmatvedis vai biznesa partneris?
Negribas pat domāt. Murgs kaut kāds.
Un tomēr – ja esi kā vairums krājēju, no tevis arī šobrīd zog kāds lēns, pacietīgs un ļoti prasmīgs zaglis. . .
Cepums attapīgajiem – šis zaglis, protams, ir inflācija.
Ja šogad klaips maizes maksā vienu eiro un pēc gada – 1,03 EUR – tas neliekas šokējoši. Tu pat to nepamani. Taču 20 gadu laikā šāda inflācija (3 % gadā) apēdīs gandrīz pusi tavas naudas.
Tā nav tikai teorija. Centrālās statistikas pārvaldes dati norāda, ka 2001. gadā ikdienas preces maksāja vidēji divreiz mazāk nekā šobrīd.
Atceries, kāda toreiz bija sajūta, staigājot pa Vecrīgu ar pieciem latiem kabatā? Un kā jūties šobrīd ar ekvivalentajiem 7 eiro?
Mēs smagi strādājam, lai nopelnītu – tad laižam naudu vējā.
Cik daudz tev jāstrādā, lai krājkontā uzkrātu 10000 eiro?
Cik mēneši vai gadi jāpavada pie datora, darba galda vai stūres, prom no ģimenes – iespējams, nodarbojoties ar kaut ko, kas tev līdz galam nepatīk?
Nauda parasti nenāk viegli. Tad kādēļ mēs ļaujam inflācijai sagrauzt to, kad beidzot esam nopelnījuši?
Tas ir kā liet ūdeni caurā spainī.
Kāds ir risinājums?
Daudzi secina, ka nevajag krāt. Naudu apēdīs inflācija, nomainīsies valsts sistēma vai sāksies kāda valūtu krīze – labāk visu uzreiz iztērēt. Vismaz varēsi izbaudīt sava darba augļus.
No inflācijas, protams, šāda pieeja aizsargā. Taču tā paredzami patur cilvēku nabadzībā vai atkarībā.
Atkarībā no darba devēja, no klientiem, no nepieciešamības nepārtraukti pelnīt, jo savādāk nebūs, ko ēst.
Es personīgi gribu būt brīvs, ne atkarīgs. Mūsdienās brīvībai ir nepieciešams kapitāls.
Lai saglabātu kapitāla vērtību, to nepieciešams ieguldīt.
Par laimi, nav nepieciešams būt ģēnijam, lai cīnītos ar inflāciju.
Centrālās bankas rūpējas, lai noturētu inflāciju dažu procentu robežās. Pietiek ar diezgan zemu ieguldījumu atdevi, lai tava nauda saglabātu vērtību.
Tas nozīmē, ka arī diezgan konservatīvs ieguldītājs var veiksmīgi cīnīties ar inflāciju.
Savukārt jebkāda papildu peļņa jau ir krējums, kas ne tikai aizsargā, bet reāli vairo tavu kapitālu.
Kāda starpība – turēt naudu krājkontā vai pelnīt 4 % gadā?
Pie inflācijas 3 % gadā pēc 20 gadiem nauda krājkontā zaudēs 45 % vērtības.
Ja ieguldīsi naudu ar atdevi 4 % gadā? Nauda iegūs 21 % vērtības.
Reālā izteiksmē tev būs 2.2 reizes vairāk naudas nekā gadījumā, ja būtu vienkārši to atstājis krājkontā.
Peļņa 4 % gadā nav nekāda utopija.
Ilgtermiņa ieguldītājam noteikti ir pamats cerēt uz augstāku peļņu. 4 % gadā vajadzētu varētu nopelnīt arī tad, ja pārāk neveicas vai arī ieguldi samērā piesardzīgi. Vidējā akciju tirgus ilgtermiņa peļņa attīstītajās valstīs ir vairāk nekā divas reizes lielāka.
Tomēr pat tad, ja nepaveiksies vai arī tirgi uzrādīs ļoti zemu ienesīgumu – piemēram, ja ilgtermiņā tev izdotos nopelnīt vien 2 % vai 3 % gadā – arī tas būs daudz labāk, nekā atdot inflācijai pusi naudas vērtības.
Tādēļ, manuprāt, ieguldīšana ir no brainer lēmums jebkuram cilvēkam, kurš krāj uz vairāk nekā dažiem gadiem. Tas ir gan vajadzīgi, gan izdarāmi.
Un nemaz ne tik ļoti grūti.
Kur ieguldīt? Kā pārvaldīt riskus? Un kā tieši ieguldīt no Latvijas?
Laiku pa laikam vadu ieguldīšanas seminārus. Zinu virkni cilvēku, kuri šo kursu rezultātā ir sākuši ieguldīt. Taču man vienmēr paliek sajūta, ka formāts – pāris stundu lekcija – ir pārāk maz, lai palīdzētu vairumam dalībnieku spert pirmos praktiskos soļus.
Tādēļ pēdējo pusgadu strādāju pie jaunas, pamatīgas treniņu programmas, kas būs maksimāli pielāgota Latvijas ieguldītāju specifikai. Tas būs pilnīgākais un praktiskākais kurss, kādu jebkad esmu veidojis, ar lekcijām, praktiskiem rīkiem, individuālo atbalstu un visu citu, kas nepieciešams jaunam ieguldītājam. Mans mērķis – palīdzēt jebkuram kursa dalībniekam īsā laikā tikt no nulles līdz pirmajam ieguldījumu portfelim.
Daži bloga lasītāji jau kursu ir izgājuši kā izmēģinājuma trusīši – liels viņiem paldies! Šobrīd apkopoju viņu komentārus un vēl vairāk uzlaboju saturu, lai tuvākajā laikā kursu varētu piedāvāt plašākai publikai.
Gribi uzzināt, kad kurss būs pieejams? Pieraksties ziņām zemāk!
Negribi gaidīt? Esmu jau daudz par ieguldīšanas tēmu skaidrojis citos bloga rakstos. Uzmet aci bloga ceļvedim – iespējams, atradīsi sev iedvesmu!
Uzmanību – pieraksties arī, ja jau saņem manus e-pastus. Lai sakārtotu juridiskās nianses, drīzumā es sūtīšu e-pastus tikai no sava uzņēmuma konta (satura kvalitāte nemainīsies!). GDPR dēļ iepriekš dotās piekrišanas zaudēs spēku.
Atvainojos par neērtībām.
Atruna: Šis ir izglītojošs materiāls. Nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Finanšu tirgos pastāv risks zaudēt naudu. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam.
“Only a fool is not in real estate right now!” – “Tikai muļķis šobrīd nav nekustamajā īpašumā!”
Šo frāzi dzirdēju 2005. gada rudenī, kad mācījos ASV. Kojās bija tusiņš ar vecākiem. Kursabiedra tēvs dedzīgi sludināja, cik viegli ir pelnīt naudu ar “house flipping” – nopērc, saremontē, pārdod.
Cenas tikai kāpjot. Zaudēt praktiski neesot iespējams.
Tagad, protams, viegli smieties. Toreiz es no ieguldīšanas neko nesapratu. Degsmi ap nekustamā īpašuma tirgu es vēroju ar interesi. Likās žēl, ka es arī nevaru tā pelnīt. Naudas investīcijām man gan nebija (tik tikko ēdienam pietika).
Kamēr sāku pelnīt, atnāca krahs.
2007. gada rudenī nonācu Volstrītā kā jauns investīciju baņķieris. . . tieši uz finanšu krīzes startu.
Nekustamā īpašumu vērtība dramatiski kritās, vispirms ASV, tad visā pasaulē.
Nākamajos gados, cenšoties saglābt savu darba vietu bankā, ar krīzes sekām cīnījos ik dienu. Krīzi izjuta arī mana ģimene un draugi Latvijā. Turklāt vēl skarbāk nekā ASV.
Neviens, kas to periodu piedzīvoja, to neaizmirsīs. Lai gan racionāli apzinājos, ka tas nav pamatoti, gados pēc krīzes doma par ieguldīšanu nekustamajā man emocionāli asociējās ar ko īpaši riskantu, pat bīstamu.
Tagad uz krīzi jau spējam atskatīties ar distanci, kā uz vēsturisku notikumu.
Maksātspējīgu vecumu ir sasniegusi paaudze, kurai krīze vispār ir bērnības atmiņa. Turklāt ne pārāk asa vai sāpīga.
Šķiet, ir labs brīdis paskatīties uz vēsturi plašākā griezumā. Krīzes nāk un aiziet. Kādu cenu pieaugumu ir racionāli gaidīt no nekustamā īpašuma ilgtermiņā?
Lai saprastu ilgtermiņa tendences, apskatīsim statistiku par mājokļu cenām visā pasaulē, ko publicē Bank of International Settlements. Dati ir pieejami ļoti daudz un plaši, bet vienkāršības pēc apskatīšu dažus lielus reģionus:
Eirozona
ASV
Japāna
Vācija
Kāds ir bijis vidējais ilgtermiņa cenas pieaugums šajos tirgos?
Avots: Toms Kreicbergs, balstoties uz Bank of International Settlements datiem
Redzam, ka gan ASV, gan Eiropā ilgtermiņa cenu pieaugums ir nedaudz virs 1 % gadā pēc inflācijas. Savukārt Japāna un Vācija parāda, ka ilgtermiņa cenu pieaugums pēc inflācijas var nebūt praktiski nekāds.
Nosegt inflāciju – tas nepavisam nav slikts rezultāts, jo šie dati neņem vērā peļņu no īpašuma izīrēšanas.
Tomēr jāatceras starpību starp ilgtermiņa ienesīgumu un ceļu, kas ieguldītājam jānoiet, lai pie šī ienesīguma nonāktu. Paskatīsimies kaut Latvijas piemēru.
Īstermiņa cenu vēsture Latvijas nekustamā īpašuma tirgū ir uzbudinoša.
Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem, vidējais mājokļu cenu pieaugums periodā no 2010. līdz 2020. gadam bija aptuveni 4.5 % gadā pēc inflācijas. Lieliska atdeve.
Periodā 2015 – 2020: 6 % gadā pēc inflācijas. Vienkārši fantastika!
Ja pieskaiti klāt peļņu no izīrēšanas, tad grūti atrast ienesīgāku ieguldījumu.
Tie, kas atceras krīzi, šajā brīdī smīn.
Paskatīsimies ilgākā laika sprīdī. Kāds bija vidējais Latvijas mājokļu cenu pieaugums no burbuļa pīķa – 2008. gada 1. ceturkšņa – līdz 2020. gada beigām?
Mīnus 2 % gadā pēc inflācijas.
T.i., salīdzinot ar lielāko tirgus pīķi, mājokļu cenas divpadsmit gadus vēlāk vēl joprojām bija zemākas par aptuveni 22 % pēc inflācijas.
Īstermiņa atdeves var būt ļoti dažādas.
Šo būtu vērts atcerēties visiem, kas apsver ieguldīšanu nekustamā īpašuma tirgū. Tā patiešām ir ilgtermiņa spēle.
Ar drošu pozitīvu cenas pieaugumu īstermiņā rēķināties nevar. Kritumi ir bijuši un būs. Tikai tādēļ, ka dažus gadus cenas strauji kāpj, nedrīkstam aizmirst vēsturi.
Un tomēr – pacietīgam ieguldītājam nekustamais īpašums var būt fantastisks ieguldījums.
Aizsargāt naudu no inflācijas nav slikti. Tas pats par sevi ir ļoti labs ieguvums.
Tad nāk klāt peļņa no izīrēšanas, kas var būt no 3 % līdz 7 % gadā vai pat vairāk. Ja tu prasmīgi apsaimnieko un izīrē savu īpašumu, tu vari sev nodrošināt ļoti labu atdevi virs inflācijas, kas daudzos gadījumos var konkurēt ar akciju tirgus ilgtermiņa rezultātiem vai pat tos pārsniegt.
Protams, tam ir diezgan daudz priekšnosacījumi:
Tev ir jāprot izvēlēties īpašumu un novērtēt pirkšanas cenu
Tev ir jāspēj nomaksāt kredītu dažādos tirgus apstākļos
Tev ir jāprot īpašumu uzturēt
Tev ir jāprot ātri atrast kvalitatīvus īrniekus un pārvaldīt saistītos riskus
Tev tam visam ir jāvelta laiks un pūles (ko tu savādāk varētu veltīt savam pamata biznesam)
Daļu no šiem darbiem par maksu var uzticēt starpniekam – bet tad tev jāizglītojas un jāvelta laiks un nauda šo starpnieku atlasei, pieskatīšanai un atalgošanai.
Rezultātā ieguldīt NĪ ir visizdevīgāk investoriem ar lielāku turību.
Lai kvalitatīvi apsaimniekotu un izīrētu dažus dzīvokļus, tam jāvelta neproporcionāli daudz laiks un enerģija, turklāt jāuzņemas liels koncentrācijas risks (ieguldījums nav diversificēts – ja ar konkrēto rajonu vai ēku kas notiek, ir problēma). Arī pats personīgi es vēl neskatos nekustamā īpašuma virzienā, jo nevēlos veltīt šim ieguldījumam laiku un enerģiju, ko varu efektīvāk izmantot savā darbā un biznesā.
Salīdzinot ar pasīvi pārvaldītu ieguldījumu akciju tirgos, NĪ portfelis bieži kļūst daudz izdevīgāks brīdī, kad cilvēka bagātība jau mērama daudzos simtos tūkstošu vai miljonos. Tad iespējams iegādāties daudzus dažādus īpašumus un pārvaldīt savu NĪ portfeli kā reālu biznesu.
Tikmēr tiem, kuri vēl kapitālu tikai audzē, bieži pievilcīgāk ir ieguldīt akciju tirgū, izmantojot zemu izmaksu indeksu fondus.
Ja izvēlies ieguldīt nekustamajā, dari to bez ilūzijām.
Pirmkārt, īstermiņā cenas var strauji kāpt un krist. Nekļūsti par upuri īstermiņa domāšanai – ja cenas šobrīd strauji kāpj, tas nenozīmē, ka tas tā turpināsies mūžīgi.
Otrkārt, ilgtermiņā cenas pieaugums visticamāk nosegs inflāciju, ne daudz vairāk.
Visbeidzot, lai labi pelnītu, izīrē savus īpašumus un strādā pie sava NĪ portfeļa kā pie reāla ilgtermiņa biznesa!
Ja raksts patika, pieraksties jaunumiem zemāk.
Uzmanību – pieraksties arī, ja jau saņem manus e-pastus. Lai sakārtotu juridiskās nianses, drīzumā es sūtīšu e-pastus tikai no sava uzņēmuma konta (satura kvalitāte nemainīsies!). GDPR dēļ iepriekš dotās piekrišanas zaudēs spēku.
Atvainojos par neērtībām.
Atruna: Šis ir izglītojošs materiāls. Nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Finanšu tirgos pastāv risks zaudēt naudu. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam.
“Amerika ir kapitālisma paradīze. Tur par akcionāriem rūpējas vislabāk. Tādēļ arī ASV akciju tirgū var pelnīt visvairāk!”
Šādi man nesen teica kāds cienījams, Baltijā pazīstams investors. Arī bloga lasītāji man bieži prasa, kā no Latvijas efektīvāk ieguldīt ASV fondos un uzņēmumos. Tieši Amerika esot brīvā tirgus labākais paraugs, kas nodrošina un nodrošinās vislabāko peļņu ieguldītājiem.
Pirmkārt, neapstrīdu, ka ir racionāli lielu daļu no ilgtermiņa akciju portfeļa ieguldīt ASV tirgū.
ASV pārstāv aptuveni divas trešdaļas no attīstīto valstu tirgus kapitalizācijas. ASV lielās korporācijas ir patiesi globāli uzņēmumi. Ieguldījums ASV tirgū ir ieguldījums pasaules ekonomikā.
Tomēr vai tādēļ uzskatāms, ka ASV ir īpašs tirgus, kurā bija un būs augstāka atdeve?
Īstermiņš 1:0 par labu ASV
Ir vairāki iemesli, kas daudziem liek aizrauties tieši ar ASV tirgu.
Pirmais ir t.s. recency bias jeb īstermiņa domāšana. Pēdējie gadi ASV tirgiem ir bijuši īpaši veiksmīgi.
10 gadu periodā līdz 2020. gada novembrim ASV tirgus pieauga gandrīz 14 % gadā. Šajā periodā Eiropas akciju tirgus pieauga vien par nepilniem 6 % gadā.
Avots: Toms Kreicbergs, balstoties uz MSCI USA un MSCI Europe datiem
Tā ir milzīga starpība. Ieguldītājs bez plašākām zināšanām par vēsturi var viegli noticēt, ka ASV ir acīmredzami pārāks tirgus.
20. gadsimts: 2:0 par labu ASV
Otrkārt, atbilstoši profesoru Dimson, Marsh un Staunton slavenajam pētījumam “Triumph of the Optimists”, 20. g.s. ASV akciju tirgus vidējā atdeve bija 6.7 % gadā pēc inflācijas.
Pārējā attīstītajā pasaulē? Tikai 5.2 % gadā pēc inflācijas.
Arī šie dati liek nosliekties par labu ASV. Varbūt tieši ASV vieglajā tirgus regulējumā un mežonīgajā kapitālismā ir atslēga labam ieguldīšanas rezultātam?
Un tomēr. . . varbūt ir cits skaidrojums?
Finanšu tirgos parasti brīvpusdienu nav. Ja kāds tirgus acīmredzami piedāvā pievilcīgākas izaugsmes iespējas, tur parasti ieplūst vairāk naudas, akciju cenas kāpj un rezultātā jaunu ieguldītāju peļņa krītas. Paredzēt, kur būs labāka peļņa nākotnē, praktiski ir neiespējami.
Ja skatāmies uz 20. g.s. rezultātiem – reti kurš 1900. gadā būtu varējis paredzēt, kā izskatīsies pasaules ekonomikas sadalījums pēc simts gadiem. Gadsimts iekļāva vismaz 2 lielus faktorus X – pasaules karus, kas pamatīgi izpostīja Eiropu. Abos karos ASV palika lielā mērā neskarta. Šis faktors ļāva ASV kļūt par lielvaru. Visticamāk tas arī atspoguļojas akciju tirgus rezultātā.
Savukārt pēdējie 10 gadi ir tikai 10 gadi. No šāda laika perioda nevar izdarīt fundamentālus secinājumus. Šajā laika periodā ir pieredzēts daudz kas neparasts, ne tikai pasaules virzība uz negatīvām procentu likmēm, bet arī masīva tehnoloģiju uzņēmumu vērtības izaugsme (S&P 500 indeksā iekļauto tehnoloģiju uzņēmumu akciju pēdējo 5 gadu vidējā atdeve ir gandrīz 29 % gadā).
Salīdzināsim rezultātus citos laika periodos
Periods 1: Dec 1972 – Nov 2020
Šis ir pilns laika periods, par kuru ir pieejami indeksa MSCI USA dati. Šajā periodā MSCI USA pieauga vidēji par 9.4 % gadā, kamēr MSCI Europe pieauga vidēji par 8.8 % gadā.
Starpība par labu ASV saglabājas, kaut ne tik liela kā gadsimta griezumā.
Periods 2: Dec 1972 – Dec 2010
38 gadu periods pirms pēdējās desmitgades. Šajā periodā MSCI USA pieauga vidēji par 8.5 % gadā, kamēr MSCI Europe pieauga vidēji par 9.8 % gadā.
Šajā garajā periodā priekšroka Eiropai.
Ja ASV patiešām ir ieguldītāju Eldorado, tad kādēļ šāds rezultāts?
Izvēlies citu laika nogriezni – nonāksi pie cita secinājuma
Mums kā ieguldītājiem ir jāuzmanās no tendences uzskatīt, ka nesenā pagātne ļauj mums prognozēt nākotni.
Realitāte ir tāda, ka nepastāv uzticams veids, kā izvēlēties izdevīgāko ieguldījumu reģionu. Ja tāds būtu, tad šajā tirgū ieplūstu daudz naudas, akciju cenas celtos, un iespēja pazustu.
Ja ASV nav Eldorado, nevajag arī ļauties pretējam secinājumam
Varētu padomāt – ASV tirgus pēdējos desmit gadus ir tik ļoti kāpis, ka turpmāk izdevīgāk ieguldīt būs Eiropā vai Āzijā.
Arī šāda veida apgalvojumam nav spēcīga pamata. Visa par tirgu zināmā informācija jau ir iekļauta akciju cenā. Piedod, bet Tu neesi gudrāks par pārējiem pasaules ieguldītājiem. . . un es arī ne.
Tādēļ es piekopju pasīvo ieguldīšanu, kas sevi ir pierādījusi gandrīz piecdesmit gadu laikā
Es necenšos uzminēt, kurš tirgus augs ātrāk. Tā vietā es izmantoju indeksu fondus un ieguldu pasaules akciju tirgos proporcionāli katra tirgus īpatsvaram globālajā ekonomikā. Tā ir tā saucamā pasīvā ieguldīšana, kuru pamato gan rezultāti gadu desmitu garumā, gan arī daudz zinātnisku pētījumu.
Es nestresoju par to, kuram reģionam īstermiņā veiksies labāk – jo no šāda stresa nav liela labuma. Labāk veltu laiku un enerģiju savam biznesam, ģimenei vai hobijiem, nevis nelietderīgai nākotnes pareģošanai.
Īstermiņā rezultāti dažādos reģionos būs dažādi. Ilgtermiņā cilvēki visā pasaulē turpinās strādāt un radīt ekonomisko vērtību, tirgus kopumā augs, un es pelnīšu.
Vēlies uzzināt vairāk par to, kā ieguldīt indeksu fondos, dzīvojot Latvijā? Drīz par šo tēmu rakstīšu daudz vairāk – taču jau šobrīd vari atrast lietderīgus rakstus bloga ceļvedī!
Ja raksts patika, pieraksties jaunumiem zemāk.
Uzmanību – pieraksties arī, ja jau saņem manus e-pastus. Lai sakārtotu juridiskās nianses, drīzumā es sūtīšu e-pastus tikai no sava uzņēmuma konta (satura kvalitāte nemainīsies!). GDPR dēļ iepriekš dotās piekrišanas zaudēs spēku.
Atvainojos par neērtībām.
Atruna: Šis ir izglītojošs materiāls. Nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Finanšu tirgos pastāv risks zaudēt naudu. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam.
Kad es 2007. gadā kā zaļš gurķis nonācu Volstrītā, man griezās galva no peļņas iespējām, par kurām stāstīja kolēģi. Gados jaunie, agresīvie investīciju baņķieri riskēja ar savu naudu, tirgojoties ar dažādiem finanšu instrumentiem. Dažkārt ar sajūsmu, citreiz depresijā tie stāstīja, ko pirkuši, ko pārdevuši, cik pelnījuši un cik zaudējuši.
Padsmit gadus vēlāk mani vēl joprojām izbrīna, cik daudzi finansisti ne tikai stāsta klientiem pasakas par ieguldīšanu, bet paši šīm pasakām tic.
Finanšu krīze mani iebaidīja, tādēļ pats spekulācijā neielaidos. Tā vietā lasīju Džeku Boglu, Bērtonu Malkielu un citus gudrus vīrus, lai saprastu, ko tad īsti par efektīvu ieguldīšanu saka reālie tirgus rezultāti. Noskaidroju, ka pastāv tikai trīs lielas ieguldījumu kategorijas, kas sevi ir pierādījušas laika gaitā. Pārējais ir spekulācija.
Turklāt praktiski jebkuru riskantu spekulāciju ir viegli “atkost”, ja vien māki uzdot vienu jautājumu.
Žēl, ka šo jautājumu nezina ne tikai dažs labs Volstrītas tirgonis, bet arī miljoniem cilvēku visā pasaulē, kas dedzina savu naudu tādās izklaidēs kā forex un opcijas.
Jautājums ir vienkāršs – kā es pelnīšu?
Uzstāj uz atbildi, ko sapratīs desmitgadnieks. Katram izdevīgam ieguldījumu veidam pamatā ir vienkārša loģika.
Kāpēc?
Piedod, bet tu neesi īpašs.
Ja tev ir zināms par kādu ieguldījumu iespēju, to zina miljoniem citu visā pasaulē. Lai ilgtermiņā jums visiem nodrošinātu pozitīvu atdevi, labam ieguldījumam atkal un atkal jārada vērtība, kas mērāma miljardos un triljonos eiro.
Šāds dzinējs ir iespējams tikai viens – cilvēks ar savu darbu un izdomu. 8 miljardi pasaules iedzīvotāju, kuri strādā, pūlas, pelna naudu, un dalās ar investoriem ar daļu no savas peļņas.
Aktīvs, kuram pamatā nav cilvēka darbs un izdoma, var būt izdevīgs ieguldījums gadiem ilgi, ja pieprasījums pēc tā aug (piemēram, iesaistās arvien jauni ieguldītāji) un līdz ar to aug arī cena. Tomēr bez jaudīga ekonomiska dzinēja šāds ieguldījums tikai pārdala pasaules bagātību, nevis to vairo. Tā jauda ir ierobežota – tas nevarēs ilgtermiņā nodrošināt lielisku peļņu (tādu, kas ir daudz lielāka par inflāciju).
Peļņa nerodas no tīra gaisa.
Riskantie, spekulatīvie ieguldījumi atkrīt.
Apskatīsim vairākus populārākos pēc kārtas.
Valūtas un opcijas – tīrs kazino
Šeit ekonomiskā dzinēja nav.
Ja tu spēlē forex jeb valūtu tirgū, tu deri, ka valūta kustēsies vienā virzienā. Kāds cits der, ka tā kustēsies pretēji. Vidējais rezultāts nulle. Pēc komisijām – negatīvs. Turklāt nepastāv uzticama sistēma, kā vairāk uzvarēt nekā zaudēt.
Ar opcijām detaļas ir daudz sarežģītākas, bet loģika līdzīga. Tirgus statistika (pēc tirdzniecības komisiju ieturēšanas) vienmēr būs pret tevi.
Protams, atradīsies veiksminieki – tāpat, kā kazino. Taču labāk nespēlēt.
Zelts – metāla klucis
No kurienes lai metāla klucis gadu desmitu pēc gadu desmita radītu jaunu ekonomisko vērtību triljonu eiro apmērā? Ieguldītājs zeltā paļaujas nevis uz reālu ekonomisku pamatojumu, bet uz spekulāciju, ka pieprasījums pēc zelta kāps ātrāk nekā piedāvājums.
Jā, zeltam ir bijuši fantastiskas peļņas periodi – piemēram, pēdējie divdesmit gadi. Ir arī smagu zaudējumu periodi – piemēram, iepriekšējie divdesmit gadi. Bet gadsimta un ilgākā griezumā tādi fiziski ieguldījumi kā zelts un sudrabs parasti vien nosedz inflāciju (vai nedaudz vairāk).
Zelta cena dolāros pēc inflācijas. Reālais pieaugums 1.2 % gadā kopš 1915. gada.
Avots: macrotrends.net
Ja šie ieguldījumi būtu zema riska, ar nelielām cenu svārstībām, arī nosegt inflāciju nebūtu slikti. Realitātē šie ir riskanti, svārstīgi ieguldījumi. Paskatieties kaut grafikā periodu starp 1980. un 2000. gadu.
Kripto – spekulatīvs rīks ar īstermiņa potenciālu
Par šo jau nesen rakstīju. Var jau būt, ka kriptovalūtas kļūs plaši izmantotas un, piemēram, bitcoin cena nostiprināsies augstā līmenī. Varbūt nē. Tas ir svarīgi īstermiņā spekulācijas rezultātam, bet ne tik nozīmīgi ilgtermiņā.
Kripto pats par sevi nerada ekonomisko vērtību. Ja arī bitcoin kļūtu par tādu pašu “vērtības uzkrājēju” kā zelts, labākajā gadījumā tas nozīmētu vēl X gadu uzrāvienu. Tomēr agri vai vēlu uzrāviens apsīks. Nav jāpēta bitcoin algoritmi (ražošanas grūtības palielināšanos utt.) vai jāiedziļinās sarežģītās kripto shēmas, lai to paredzētu.
Mūžīgais dzinējs nepastāv.
Peļņa nerodas no nekā. Miljoniem pasaules iedzīvotāju gadu pēc nebeidzama gada nekļūs vien bagātāki un bagātāki tikai tādēļ, ka tiem pieder kāda kriptovalūta. Ticēt kam tādam ir pašapmāns.
Tad kas ir trīs uzticamie ieguldījumu veidi?
Visi trīs ir vienkārši un pat desmitgadniekam saprotami. Īstermiņā arī tie var būt riskanti un spekulatīvi, bet ilgtermiņā tie vienmēr ir nodrošinājuši labu atdevi.
Pirmais – nekustamais īpašums
Loģika elementāra. Astoņi miljardi cilvēku visā pasaulē strādā, pelna naudu, un daļu no saviem ienākumiem atdod sava mājokļa (un biroju ēkas) īpašniekam.
Īstermiņā NĪ cenas mēdz strauji augt un tikpat strauji arī krist. Statistika rāda, ka ilgtermiņā NĪ cenu pieaugums vidēji nosedz inflāciju (plus vēl nedaudz).
Balstīts uz Bank of International Settlements datiem.
Savukārt īpašuma izīrēšana ir “saldais krējums”, kas jau rada reālu un diezgan labu peļņu.
“Maziem” ieguldītājiem NĪ tirgū ir arī būtiski mīnusi:
Pelnīt ar NĪ ir darbietilpīgi (pirkt un pārvaldīt dažus dzīvokļus ir samērā neeefektīva laika pavadīšana, ja tu esi labi apmaksāts profesionālis vai biznesa īpašnieks);
Ir grūti sadalīt risku pa īpašumiem un reģioniem.
Tādēļ maziem ieguldītājiem bieži ir izdevīgāk ieguldīt akciju tirgū. Tomēr NĪ kā ieguldījums ir strādājis tūkstošiem gadu un turpinās strādāt vēl ilgi.
Otrais – aizdevumi
Arī šeit loģika ir elementāra. Miljardiem cilvēku – privātpersonu, uzņēmumu darbinieku, nodokļu maksātāju – ikdienā strādā un ar saviem ieņēmumiem sedz savus, sava uzņēmuma, savas valsts parādus.
Kvalitatīvi aizdevumi vēsturiski nav bijis augsti ienesīgs ieguldījumu veids. Lai pelnītu daudz vairāk par inflāciju, aizdevējam jābūt gatavam riskēt ar zemākas kvalitātes aizņēmējiem. Tomēr saprātīga aizdošana gadu tūkstošiem ir bijis viens no uzticamākajiem veidiem, kā vairot savu bagātību.
Protams, tā kā šobrīd visā pasaulē valda zemas procentu likmes, aizdošanas pievilcība ir ievērojami zemāka nekā citos laikos.
Trešais – bizness
Uzņēmumu vadība un darbinieki diendienā pūlas, rada vērtību un pelna. Ieguldītāji uzņēmumu akcijās saņem daļu no šīs peļņas.
Jā, atsevišķam uzņēmumam var neveikties. Jā, ir kāpumi, burbuļi un krīzes. Tomēr, kamēr pasaule turpina griezties, tikmēr ieguldījums biznesā ilgtermiņā vidēji dos pozitīvu atdevi.
To arī rāda vēsture. Par spīti pasaules kariem, recesijām un depresijām, tieši ieguldījums privātajā biznesā ir bijis lielākais pasaules bagātības dzinulis pēdējo gadsimtu laikā.
Balstīts uz datiem no “Triumph of the Optimists” (Dimson, Staunton, Marsh)
Atdeve 5-7 % gadā pēc inflācijas ir izcils ilgtermiņa sasniegums. Tas reāli ne tikai aizsargā naudu no inflācijas, bet dubulto tās vērtību 10 līdz 14 gadu laikā.
Protams, arī akciju tirgū ir jārēķinās ar krīzēm un zaudējumu periodiem. Tomēr tas ir ieguldījums pasaules ekonomikā – apakšā ir pavisam reāls ekonomiskais dzinējs. Ieguldītājs akciju tirgū var rēķināties, ka ilgtermiņā tirgus būtiski vairos katra viņa nopelnītā eiro pirktspēju.
Nav kāds no šiem trim? Uzmanies
Daļa manu Volstrītas kolēģu – spekulantu – apdedzinājās finanšu krīzē un spekulācijai meta mieru. Tomēr citi turpināja ticēt, ka atliek vien atkost “īsto sistēmu” un veiksme būs rokā. Ceru, ka pa šiem gadiem viņi nav zaudējuši pārāk daudz naudas.
Arī Latvijā daudzi tic brīnumam. Diemžēl man ik pa brīdim raksta lasītāji, kuri spēlējuši ar forex vai opcijām un apdedzinājušies. Daudzi ir pārliecināti, ka spēle pati par sevi ir izdevīga. Problēma esot tajā, ka šie nepareizi spēlējuši.
Vairāk priecājos par tiem lasītājiem, kas devuši ziņu, ka mani bloga raksti un treniņi palīdzējuši izvairīties no lamatām. Ceru, ka šis raksts palīdzēs vēl kādam.
Izvēlēties veiksmīgus ilgtermiņa ieguldījumus patiesībā nav grūti. Ja iemācīsies uzdot jautājumu – kā es pelnīšu? – tad spekulatīvo produktu pārdevēji zaudēs ietekmi pār tevi. Un ieguldīšanā tev veiksies labāk, nekā dažam labam augsti apmaksātam Volstrītas censonim!
Ja raksts patika, pieraksties jaunumiem zemāk.
Uzmanību – pieraksties arī, ja jau saņem manus e-pastus. Lai sakārtotu juridiskās nianses, drīzumā es sūtīšu e-pastus tikai no sava uzņēmuma konta (satura kvalitāte nemainīsies!). GDPR dēļ iepriekš dotās piekrišanas zaudēs spēku.
Atvainojos par neērtībām.
Atruna: Šis ir izglītojošs materiāls. Nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Finanšu tirgos pastāv risks zaudēt naudu. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam.
“Jūs varat ieguldīt savā akciju tirgū. Es tik pērku bitcoin un HODL.”
Pēdējos gados šāds komentārs sastopams gandrīz katrā diskusijā par ieguldījumiem finanšu tirgos. “HODL” (nepareizi uzrakstīts “hold” jeb “turēt”) ir kļuvusi par bitcoin “investoru” mantru līdzās ar svētu pārliecību, ka bitcoin cena tikai turpinās kāpt.
Ņemot vērā dramatisko peļņu, ko guvuši bitcoin pircēji pēdējo desmit gadu laikā, kritizēt šo pieeju izklausās pēc muļķības un skaudības. Un tomēr – kad cenas aug, jebkurš tirgus burbulis izskatās ģeniāls, bet kritiķi pēc muļķiem.
Tīri sagadīšanās pēc – īsi pirms asa cenas krituma. Tagad, kad cenas atkal dramatiski kāpj un pat Tesla pērk Bitcoin, ir īstais laiks atgriezties pie tēmas.
Iepriekšējoreiz norādīju, ka bitcoin cena var turpināt kāpt vēl ilgi. To pašu saku arī šodien. Neiesaku derēt, ka bitcoin cena drīz sabruks.
Tirgus spēj būt neracionāls daudz ilgāk nekā tu spēj palikt maksātspējīgs.
Tomēr ieskandināšu piesardzības noti
Pēc savas būtības esmu piesardzīgs pēcpadomju cilvēks. Darbu sāku Volstrītā tieši finanšu krīzes laikā, kad redzēju, kā vienā mirklī sabrūk gudru cilvēku celtās “strukturētā kredīta” gaisa pilis, kuras pirms brīža likās nesalaužamas.
Bitcoin gaisa pilis mani nepārliecina.
Bitcoin ir 12 gadus veca tehnoloģija, ap kuru ilgstoši knosās milzīgs daudzums gudru prātu. Par spīti tam, bitcoin praktiskais pielietojums vēl joprojām ir niecīgs. Praktiski visa tirdzniecība ar bitcoin notiek peļņas nolūkos.
Tādēļ kriptovalūtas ir un paliek tieši spekulācijas rīks. Kā ar jebkuru spekulācijas rīku, ar to var sanākt nopelnīt, bet var arī smagi pazaudēt.
Izteiktas burbuļa pazīmes
Runājot par burbuļiem, ir populāri atsaukties uz tulpju sīpolu māniju Nīderlandē 17. gadsimtā. Bitcoin sāga man vairāk atgādina “South Sea Company” burbuli 18.gs. Anglijā. Īsumā un ļoti vienkāršojot:
SSC bija uzņēmums, kuram bija apakšā reāls (vergu tirdzniecībā balstīts) bizness, bet kurš bija samērā ierobežots, bez pārliecinoša milzīgas izaugsmes potenciāla,
SSC iesaistījās shēmā ar Anglijas nacionālā parāda finansēšanu un guva pat karaļa atbalstu,
SSC akcijas skrēja debesīs, jo spekulanti būra gaisa pilis par to, cik varena un visaptveroša būs šī kompānija – un, galvenais, par to, cik ļoti citi investori gribēs arī dabūt šīs lieliskās akcijas,
Sabiedrību pārņēma vieglās peļņas eiforija un cenu kāpums kļuva par sevis piepildošu pareģojumu (aizvien vairāk cilvēku metās iekšā);
Eiforijas rezultātā cilvēki meklēja arī jaunus spekulatīvus ieguldījumus,
Līdz ar SSC akcijām debesīs skrēja daudz pilnīgi fiktīvu uzņēmumu akcijas, kuriem apakšā biznesa nebija vispār.
Protams, līdzības ar bitcoin nav 1:1. Tomēr ir, par ko aizdomāties:
Bitcoin ir izgudrojums, kam ir apakšā reāls pielietojums, tomēr šis pielietojums ir ekonomiski niecīgs,
Bitcoin entuziasti gadiem ilgi prasmīgi būvē gaisa pilis par to, kā visu un visur darīs bitcoin un blokķēdes,
Šīs prognozes nepiepildās, taču gaisa pilis tiek celtas lielākas un lielākas – solot, ka nākotnē visiem vajadzēs bitcoin, tāpēc tie, kas gudri nopirks tagad, ļoti labi nopelnīs,
Katru reizi, kad kāds liels uzņēmums vai kāda valsts nedaudz “paspēlējas” ar bitcoin izmantošanu, tas kļūst par jaunu argumentu cenu lēcienam,
Ziņu virsraksti par milzu spekulatīvo peļņu šajā tirgū rada eiforiju aizvien plašākā sabiedrībā,
Pa ceļam radās daudzi bezjēdzīgi un pat krāpnieciski altcoin un ICOs, kas būtībā apzaga vientiešus.
Neesmu gaišreģis, tomēr šī aina manī nerada pārliecību par bitcoin nākotni.
Ja bitcoin ir burbulis, tad kāpēc tas tik ilgi neplīst?
Viena interpretācija: tas ir tāpēc, ka bitcoin patiesībā nav burbulis.
Mana personīgā interpretācija: redzu divus iemeslus.
Pirmkārt, reliģiskais aspekts. Jo vairāk bitcoin turētāju fanātiski tic “HODL”, jo ilgāk burbulis var turpināt kāpt, jo gandrīz neviens nemēģina faktiski iztērēt nopelnīto.
Otrkārt, paiet laiks, kamēr jauna tehnoloģija sasniedz un “penetrē” pasaules spekulantu masas.
Lielākā daļa citu burbuļu veidojās populārākās aktīvu kategorijās – visbiežāk akciju tirgū vai nekustamajā īpašumā. Visi plus mīnus saprot, kas ir nekustamais īpašums un kas ir uzņēmums. Brīdī, kad tirgū sāk veidoties eiforija, miljoniem cilvēku vai nu jau pieder ieguldījumi vai arī ir viegli tādus veikt.
Eiforija ļoti ātri sasniedz maksimumu – kur piedalās visi no bārmeņiem līdz karaļiem. Tad aptrūkst svaigi asiņu un – viss.
Bitcoin sākās no nulles, un to pirkt bija sarežģīti
Šobrīd situācija ir mainījusies. Par bitcoin runā visā pasaulē. Ir fintech risinājumi, kas ļauj ērti iegādāties kriptovalūtas.
Un tomēr – kopējā kriptovalūtu tirgus vērtība šobrīd ir ap 930 miljardiem dolāru. Salīdzinājumā pasaules vērtīgākā uzņēmuma Apple tirgus vērtība vien šobrīd ir aptuveni 2408 miljardi dolāru. Finanšu krīzē ASV nekustamā īpašuma tirgus vērtība kritās par 6000 miljardiem dolāru.
Potenciāls izplesties vēl ir.
Kas būs tālāk?
Ja bitcoin ir burbulis, precīzi paredzēt burbuļa plīšanas brīdi nav iespējams.
Ja šajā tirgū masveidā ienāks institucionālie spēlētāji – par ar tikai sīku daļu no saviem aktīviem – burbulim var pietikt svaigu asiņu vēl labam laiciņam.
No otras puses, var pietikt ar vienu lielu satricinājumu, lai sabruktu viss tirgus.
Tas nenozīmē, ka pēc tam bitcoin neviens neizmantos
South Sea Company turpināja darboties vēl gadsimtu pēc tam, kad beidzās tās akciju burbulis. Arī bitcoin visticamāk pielietojumu turpinās atrast. Un tam saglabāsies kāda “ekvilibra” vērtība atbilstoši pielietojuma apmēriem.
Burbuļa plīšana tikai nozīmēs zaudējumus tiem, kas būs pirkuši dārgi, HODLojuši un paliks, “turēdami maisu”.
Ieguldīšana nav brīnumpasaka
Nevar bezgalīgi turpināties process, kurā aktīvs, kurā miljoniem ieguldītāju iegulda miljardus, nebeidzami audzē vērtība gadu no gada, lai gan pats par sevi nerada ekonomisko vērtību un naudas plūsmu. Savādāk tiek radīta nebeidzama ekonomiskā vērtība no tīra gaisa. Teorētiski – tiek pārdalīta pasaules esošā bagātība bitcoin turētāju labā.
Tā ir fantāzija, kas var turpināties tikai, kamēr ir dramatiski vairāk jauno ieguldītāju nekā to, kas grib sākt tērēt uzkrāto. Tad, kad jaunbagātnieki bitcoin masveidā reāli sāks gribēt tērēt, mūzika apstāsies.
Ticēt “HODL” ir ticēt pasakām.
Vienīgais jautājums ir, kurā brīdī kāpums apstāsies. Cik straujš būs kritums pēc tam. Cik augstā līmenī cena atradīs ekvilibru.
Un kuri spekulanti būs paspējuši pārdot par labu cenu, un kuri turpinās “HODLot” pēc sabrukuma.
Protams, arī burbulī var nopelnīt.
Spekulants, kas ielec laicīgi un arī paspēj pārdot laicīgi, var dramatiski vairot labklājību. Bet uzminēt, kad pirkt un kad – pārdot, ir grūti.
Atskatieties kaut vai uz GME sāgu – tur burbulis bija acīmredzams un iespējas nopelnīt teorētiski bija fantastiskas. Kopš mana raksta publicēšanas cena kritusies seškārt. Tagad jājautā – cik daudzi uzminēja īsto brīdi, kad pārdot? Un cik daudzi palika ar zaudējumiem? Reddit forums ir pilns ar “HODLotājiem”, kuri vēl joprojām tur GME akcijas, kuras iegādājās par 6x augstāku cenu.
Turklāt arī veiksme ir bīstama. Pat ja vienreiz, otrreiz paveicas, azarts rada atkarību. Vidējais spekulants riskē atkal un atkal līdz nokurina savu naudu.
Mans mērķis nav atturēt tevi no ieguldīšanas bitcoin
Varbūt paveiksies un labi nopelnīsi. Es nezinu, vai BTC cena nākamgad būs 300 eiro vai 300’000 eiro. To nezina neviens.
Bet, lūdzu, uzmanies. Apzinies, ka straujā izaugsme nevar turpināties mūžīgi. Nekļūsti par HODL fanātiķi. Ieplāno, pie kādas cenas pārdosi.
Visbeidzot, ieguldi tikai tik daudz, cik esi gatavs zaudēt. Tad vienalga, vai bitcoin ir burbulis vai nē – rezultāts būs okei!
Ja raksts patika, pieraksties jaunumiem zemāk.
Uzmanību – pieraksties arī, ja jau saņem manus e-pastus. Lai sakārtotu juridiskās nianses, drīzumā es sūtīšu e-pastus tikai no sava uzņēmuma konta (satura kvalitāte nemainīsies!). GDPR dēļ iepriekš dotās piekrišanas zaudēs spēku.
Atvainojos par neērtībām.
Atruna: Šis ir izglītojošs materiāls. Nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Finanšu tirgos pastāv risks zaudēt naudu. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam.
2021. gada janvāra laikā uzņēmuma GameStop (GME) akciju cena uzšāvusies no 17 līdz 325 dolāriem. Datorspēļu veikalu ķēdes tirgus kapitalizācija augusi no 1.2 līdz 22.7 miljardiem dolāru.
Vai uzņēmums atklājis naftas atradnes? Izgudrojis jaunu tehnoloģiju? Tam pavērušās fantastiskas izaugsmes iespējas?
Nebūt ne.
Neviens – pat tie, kas šobrīd pērk akcijas – netic, ka GME ir vērts šādu cenu.
Straujo akciju cenu kāpumu skaidro Reddit forumā mobilizētas mazo investoru armijas vēlme ieriebt Volstrītai. Pagājušās nedēļas laikā Volstrītas hedžfondi zaudējuši daudzus miljardus, bet mazie investori – vismaz uz papīra – ir labi nopelnījuši.
Redditori uzskata, ka notiek šāda nebijusi, revolucionāra cīņa:
Kamēr citi apgalvo, ka realitāte ir tuvāka šim:
Šis fenomens ir dramatisks, aizraujošs, izklaidējošs, bīstams un nejēdzīgs. Tas provocēs izmaiņas akciju tirgus – un, iespējams, sociālo mediju – regulējumā.
Vispirms apskatīšu finanšu aspektus, tad gaidāmo ietekmi. Iekārtojies labi – drāma interesanta, bet raksts nebūs īss!
Kas īsti noticis?
Dažādu iemeslu dēļ vairākas lielas Volstrītas firmas (hedžfondi) jau ilgāku laiku liek naudu uz to, ka GME cena samazināsies. Mehānisms, kā fondi to dara, saucas short selling (īsā pārdošana jeb tautas valodā šortošana).
Šortošana sastāv no divām “kājām”:
1) fonds no brokera aizņemas uzņēmuma akcijas un pārdod aizņemtās akcijas tālāk par cenu X
2) nākotnē fonds plāno nopirkt tirgū akcijas par cenu Y un atdot tās aizdevējam
Fonds cer, ka cena Y būs zemāka par cenu X un tas nopelnīs starpību (atskaitot aizņemšanās izmaksas).
Šortošana ir bīstams paņēmiens. Ja akciju cena kāpj, nevis krīt, fonds ir pakļauts neierobežotam zaudējumu riskam.
Šortošanu daudzi arī uzskata per cūcību – kas spēlē svarīgu lomu GME situācijā
Šortotāji bieži ieņem īso pozīciju kādā uzņēmumā un skaļi bazūnē par to, cik uzņēmums ir slikts, neperspektīvs, pārvērtēts utt. Tas var izsaukt investoru un kreditoru neuzticēšanos.
Tādēļ šortošanai ir daudzi ienaidnieku. Slavenākais ir Tesla vadītājs Īlons Masks, kurš jau gadiem ilgi ved publisku kauju ar sava uzņēmuma šortotājiem. Viņam ir miljoniem piekritēju, kas arī ienīst šortotājus.
GME gadījumā daži entuziasti ar sociālo mediju palīdzību uzrīdīja mazo investoru armiju vienam kopīgam ienaidniekam – uzņēmuma GME šortotājiem. Sākās t.s. short squeeze.
Short squeeze var rasties, kad tiek šortots liels apjoms akciju
Short squeeze parasti sākas, kad šortotā uzņēmuma akciju cena kāpj (jebkāda iemesla dēļ). Šortotāji vai nu izvēlas vai ir spiesti aizvērt pozīciju, jo aug zaudējumi.
Lai aizvērtu pozīciju, tiem ir jāatrod kāds, no kura atpirkt aizņemtās akcijas. Ja pārdot gribētāju ir maz, sākas ķēdes reakcija:
Cenai kāpjot, aizvien vairāk šortotāji cenšas aizvērt pozīciju. Bieži tiem nav citas izvēles, jo to brokeri pieprasa iemaksāt aizvien lielākas summas, lai segtu strauji augošos zaudējumus. Vienalga, ka cena ir pilnīgi neracionāla – tiem vienkārši ir jāpērk un viss.
Rezultātā cena skrien debesīs. Šortotāji īsā laika sprīdī var zaudēt miljardus.
GME šortotāji pārcentās
Pērn daži redditori pamanīja, ka GME šortotoakciju skaits faktiski pārsniedz tirgū pieejamo akciju skaitu. Šāds ārkārtīgi rets fenomens ir iespējams tādēļ, ka vienas un tās pašas akcijas var tikt šortotas vairrākkārt:
Fonds A aizņemas akcijas un pārdod investoram B
Fonds C aizņemas akcijas no investora B un pārdod investoram D
Kad šortotais apjoms ir tik milzīgs, šortotāji ir noķerti ar novilktām biksēm. Lai aizvērtu savu pozīciju, tiem vajag atrast kādu, kas ir gatavs pārdot akcijas. Bet ātri un masveidā to nav iespējams izdarīt.
Redditori saskatīja fantastisku peļņas iespēju
Atliek vien koordinēt GME akcionāru darbību un tie varēs no šortotājiem pieprasīt praktiski jebkuru cenu par savām akcijām.
Lai panāktu šo mērķi, redditori gan aicināja viens otru pirkt un turēt GME, gan rīkojās vēl viltīgāk. Tie aicināja pirkt opcijas uz GME akcijām, kuru vērtība strauji pieaugtu, ja GME cena kāptos.
Šī mehānisma detaļās neiešu, bet tas izraisa ķēdes reakciju, ko sauc par gamma squeeze. Kad GME cena kāpj, tas palielina risku tirgus veidotājiem – lielajām institūcijām, kas pārdeva opcijas. Šīm institūcijām ir jāsāk masveidā pirkt GME akcijas, lai nosegtu šo risku.
Sākas mijiedarbība starp short squeeze un gamma squeeze – viens paātrina otru.
Šo visu redditori sāka plānot pirms pusgada.
Mēnešiem ilgi GME cena kustējās mēreni un likās, ka no plāna nekas daudz nesanāks. Tad janvāra vidū sākās lavīna.
Kāpēc? Vienu objektīvu iemeslu tirgus kustībām atrast nevar.
Iespējams, redditoru un tvītotāju armija vienkārši sasniedza kritisko masu. Palīdzēja slavenais šortotājs Endrjū Lefts, kurš nolēma publiski pasmieties par GME pircējiem, bet pats kļuva par izsmieklu. Jebkurā gadījumā cenas pieaugums strauji paātrinājās – aizsākās gan short squeeze, gan gamma squeeze.
Pagājušonedēļ ziņas par GME vien rakstīja. Ar izsmejošu tvītu degvielu pielēja Īlons Masks. Reddit forumam /r/wallstreetbets pievienojās miljoniem jaunu lietotāju – daudzi no kuriem iegādājās GME akcijas. Mazie investori visā pasaulē pirka GME, daudzos gadījumos “ieguldot” savus pēdējos uzkrājumus.
Rezultāts?
Kad piektdien, 29. janvārī, aizvērās tirgus, GME cena bija jau 325 dolāri, salīdzinot ar 17 dolāriem mēneša sākumā. Vairāki hedžfondi – šortotāji – nedēļas gaitā jau aizvēra pozīcijas ar zaudējumiem, kas mērami miljardos.
Līdz šim brīdim – uzvara mazo investoru pusē.
Kas būs tālāk?
Redditoru armija cer, ka cena turpinās skriet debesīs, šortotāji būs spiesti masveidā vērt ciet savas pozīcijas, un pasaule pieredzēs nebijušu bagātības pārplūsmu no miljardieru uz mazo investoru kabatām.
Nav izslēgts.
Tomēr šī tēze ir ļoti riskanta
Mazie investori uz papīra ir uzvarējuši pār Volstrītu – jeb, precīzāk, dažiem Volstrītas fondiem. Tomēr reāli mazie investori būs nopelnījuši tikai tad, kad tie būs pārdevuši akcijas. Savukārt šobrīd visi kā viens bazūnē: “Nepārdod! Pērc vairāk! Cena skries uz mēnesi!”
Tikmēr ziniet, kam arī pieder daudz GME akciju?
Volstrītas firmām. Gan tradicionāliem ieguldījumu fondiem, gan lielajiem institucionālajiem spekulantiem.
Tādēļ pilnīgi iespējams ir šāds scenārijs:
Lielie spēlētāji (un piesardzīgākie mazie) pārdod GME un piefiksē peļņu;
Tie šortotāji, kas jūtas apdraudēti, izmanto šo iespēju, lai nopirktu GME un aizvērtu savu pozīciju;
Citi fondi ar dziļām kabatām pacietīgi šorto, jo zina, ka būs krahs;
Jaunu mazo investoru vilnis izsīkst;
Pieprasījums pēc akcijām pazūd;
Cena sabrūk;
Mazie masveidā zaudē, bet pacietīgie Volstrītas šortotāji kārtīgi uzvārās.
Jaunākās indikācijas norāda, ka pagājušās nedēļas laikā šortoto GME akciju skaits jau sarucis. Tas nozīmē, ka vērā ņemama daļa šortotāju jau ir paspējuši aizvērt savas pozīcijas.
Lai kas notiktu, daudzi mazie apdedzināsies
Augstāk aprakstītais scenārijs var nepiepildīties. Var arī sanākt, ka “neto” naudas plūsma dienas beigās būs mazo investoru labā (Volstrīta zaudēs un mazie iegūs). Taču arī tas būs tikai vidējais rādītājs.
Kā parasti šādās situācijās, daļa pelnīs un daļa apdedzināsies. Jautājums tikai – kāda būs proporcija.
Diemžēl tie, kas ielēks par vēlu un paliks ar zaudējumiem, būs vismazāk zinošie ieguldītāji – cilvēki, kuri spekulē ar uzkrājumiem, kurus tie nevar atļauties zaudēt.
Tādēļ šo situāciju vēroju ar sliktu priekšnojautu
Lai gan tur strādāju četrus gadus, Volstrītu es nemīlu. Tie, kas ir lasījuši manu Lopu ekspresi, zina par cinismu un mantkārību, kas valda šajā vidē. Ja mazie varētu Volstrītai iegriezt – uz priekšu.
Tomēr es Volstrītas finansistus pazīstu. Viņi neriskē ar savu naudu. Viņi riskē ar klientu naudu, akcionāru naudu un – sliktākajā gadījumā – nodokļu maksātāju naudu.
Ja zaudē finansists, viņš varbūt zaudē darbu. Kontā viņam tāpat ir uzkrāti miljoni. Hamptonos tāpat ir ērta savrupmāja. Dažus mēnešus atpūtīsies un atradīs nākamo darbu.
Ja zaudē mazais investors, tas var sagraut viņa ģimenes dzīvi.
Savukārt tas atkal dos degvielu populismam un neuzticībai finanšu sistēmai
Viena no galvenajām motivācijām, ko pauž mazie GME investori, ir degoša vēlme atriebties Volstrītai par finanšu krīzi un vispārējo finansistu bezatbildību. Ja viss beigsies ar to, ka mazie atkal zaudē un Volstrīta nopelna, naids tikai augs. Tam jau var redzēt pirmās pazīmes.
Šobrīd daudzi brokeri ir ierobežojuši iespēju pirkt jaunas GME akcijas un tirgoties ar saistītajām opcijām. Šīs firmas to dara primāri tehnisku iemeslu dēļ, lai aizsargātu sevi, klīringa firmas un pastarpināti visas finanšu sistēmas stabilitāti.
Mazais investors, protams, šiem paskaidrojumiem netic. Redditoru teorija ir – “šī ir Volstrītas sazvērestība pret mazajiem. Paši drīkst darīt, ko vien iegribas, bet tikko mēs uzvaram – tā durvis ciet.”
Un tomēr – ir iemesls, kādēļ pastāv tirgus manipulācijas aizliegumi
Absurds, ko redzējām pēdējās nedēļas laikā, nav gandrīz neviena interesēs.
Tas nav mazo investoru interesēs. Jā, daļa šajā kazino nopelnīs – bet nopelnīs arī daudzi Volstrītā. Tikmēr daudz mazo investoru zaudēs naudu, ko nevar atļauties zaudēt.
Tas nav finanšu sistēmas interesēs. Nav runa tikai par stabilitātes riskiem. Nejēdzīgas tirgus dislokācijas grauj uzticību finanšu sistēmai. Tās pavairo maldīgo viedokli, ka akciju tirgus tas pats kazino vien ir.
Tas noteikti nav pasaules nodokļu maksātāju interesēs, kuri cieš, ja šādu gadījumu rezultātā sašūpojas finanšu sistēma.
Ieguvēji no situācijas ir tikai attapīgākie spekulanti un algoritmiskie tirgoņi, kuri pelna vienmēr, kad tirgū valda haoss.
Ja šāds farss paliks bez sekām, tas atkārtosies
Vienmēr atrodas alkatīgie, kas gatavi uzkurināt publiku, lai uzdzītu kāda uzņēmuma cenu debesīs. Tad tie iekasē savu peļņu un atstāj vientiešus ar zaudējumiem. Šis ir tas pats pump and dump, par kuru cietumā nonāca “Volstrītas vilks” Džordans Belforts – tikai īstenots sociālajos medijos.
Varbūt šoreiz kustības autori patiešām tic, ka dodas svētā cīņā ar Volstrītas milžiem. Taču atradīsies tie, kas to pašu uzsāks ciniski.
Kā sen zināms, kamēr būs aitas – būs cirpēji.
Kas mainīsies?
Iespējams, mūs gaida stingrāki šortošanas ierobežojumi, lai šī nodarbe nevarētu radīt risku finanšu sistēmai. Tas būtu apsveicami.
Noteikti regulatoru pastiprinātu uzmanību piesaistīs tādas platformas kā Robinhood, kas spekulāciju akciju tirgū ir padarījušas par tautas masām pieejamu azartspēli. Arī tas ir atbalstāmi, lai gan paredzu, ka jebkādi jauni ierobežojumi, kas attiecināmi uz maziem investoriem, izsauks protestus.
Bet, manuprāt, fundamentālā problēma šeit ir cita. Tā nav tikai finanšu tirgus, bet visas cilvēces problēma, ar kuru jau cīnāmies pēdējos 10 gadus.
Šī problēma ir sociālie mediji
Kā nodrošināt, ka daži harizmātiski indivīdi ar labām pūļa psiholoģijas prasmēm nespēj valdīt pār miljoniem?
Kā līdzsvarot vārda brīvību ar sabiedrības leģitīmo interesi netikt manipulētai?
Kamēr šis nebūs atrisināts, GME var nebūt pēdējais sociālo mediju radītais brīnums akciju tirgū.
Tikmēr – vērojam vēsturi
Pats GME nepirkšu. Ja tu to apsver, lūdzu, uzmanies. Riskē tikai ar to naudu, ko pavisam noteikti vari atļauties zaudēt. Šobrīd tu jau noteikti nebūsi “gudrā nauda”, kas nopērk agri un nopelna visvairāk.
Es sēdēšu malā un vērošu šo situāciju kā vēsturisku brīdi finanšu tirgos, kuru atcerēsimies vēl ilgi. Ja pašam kādā brīdī uznāks FOMO sajūta – ak, es ar tā varētu nopelnīt – atcerēšos slavenā profesora Bērtona Malkiela vārdus:
Ilgtermiņa investoram finanšu tirgos nav grūti labi nopelnīt. Tas, kas ir grūti, ir nesadedzināt savu naudu vilinošās, spekulatīvās ātrās peļņas iespējās.
Ja raksts patika, pieraksties jaunumiem zemāk.
Uzmanību – pieraksties arī, ja šobrīd jau saņem manus e-pastus. Lai sakārtotu juridiskās nianses, drīzumā es sūtīšu e-pastus tikai no sava uzņēmuma konta (satura kvalitāte nemainīsies!). GDPR dēļ iepriekš dotās piekrišanas zaudēs spēku.
Atvainojos par neērtībām.
Dažas svarīgas piezīmes:
Esmu piesardzīgs ilgtermiņa investors. Par īstermiņa spekulācijām, kas aprakstītas rakstā, manas zināšanas ir tikai teorētiskas. Tādēļ, ja rakstā atrodi ko neprecīzu vai uzlabojamu – raksti komentāros!
Vienkāršības labad rakstā nepieskāros citām akcijām, pret kuru šortotājiem arī cīnās Redditoru armija, jo GME ir spilgtākais piemērs.
Šis ir izglītojošs materiāls. Nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Finanšu tirgos pastāv risks zaudēt naudu. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam.
Ar šo frāzi Donalds Tramps nostiprināja savu mačo biznesa stilu sabiedrības acīs. Seriālā Apprentice attēlotais priekšnieks, kas baksta ar pirkstu un brēc, daudziem radīja priekšstatu, ka šāds ir efektīvs biznesa līderis. Līdzīgus stereotipus vairo arī Stīva Džobsa un citu spilgtu personību biogrāfijas.
Jo skaļāk bļauj, jo nicinošāk izturas, jo lielāka biznesa haizivs.
Biznesa vidē “mačo bļāvēji” patiešām ir sastopami diezgan bieži. Tomēr visticamāk viņu veiksme nāk par spīti komunikācijas stilam, nevis pateicoties tam. Vismaz vienā labi pētītā biznesa jomā – sarunu vešanā – šāda mačo komunikācija nav produktīva.
Šodien par to, kādēļ mačo vadītājs bieži slikti ved sarunas un neveiksmīgi kaulējas – un kāda ir alternatīva.
Kā tu pats reaģē uz mačo attieksmi?
Iedomājies, ka biznesa partneris, kolēģis vai priekšnieks saka:
“Šis ir mans piedāvājums. Piekrīti vai nē – tava darīšana.”
“Nē, es nedošu atlaidi. Te nav kaut kāds tepiķu tirgus.”
“Dari, ko es tev saku. Tas ir tavs darbs.”
Kāda ir tava emocionālā reakcija?
Ja esi normāls, sevi cienošs cilvēks, tev uzreiz paceļas asinsspiediens. Kas notiek tālāk:
Ja esi spēcīgā pozīcijā, tu sarunu biedru pasūti trīs mājas tālāk.
Ja esi vājā pozīcijā, tu piekrīti – bet perini aizvainojumu un pēc tam meklēsi veidu, kā atdarīt.
Ietekmīgi uzņēmēji un politiķi var atļauties būt mačo un agresīvi, jo viņi ir izteiktā spēka pozīcija. Ja viņiem ir talants un harizma, daudz sekotāju, tad viņi ar šādu attieksmi var “tikt cauri” gadu desmitiem ilgi.
Mēs nezinām, cik vēl veiksmīgāki viņi būtu, ja neatstātu aiz sevīm simtiem aizvainotu partneru, konkurentu, kolēģu, padoto. Iepazīšanās ar to pašu Donalda Trampa vai Stīva Džobsa biogrāfiju liek domāt, ka neizmantotais potenciāls ir liels.
Ne velti praktiski visi sarunu vešanas un kaulēšanās eksperti – sākot ar slaveno FIB gūstekņu atbrīvotāju Krisu Vosu, turpinot ar ASV leģendārajiem sarunu vešanas ekspertiem Džimu Kempu un Česteru Karasu, turpinot ar Hārvarda Universitātes sarunu vešanas pasniedzējiem – uzsver, ka veiksmīgas sarunu vešanas stūrakmens ir cieņas izrādīšana pret sarunu biedru.
Ja sarunu biedrs ir terorists, kas paņēmis gūstekņus, necieņa novedīs pie nāves. Ja sarunu biedrs ir biznesa partneris, tā novedīs pie caurkrituša darījuma vai arī sabotāžas vēlāk attiecību gaitā.
Ko tad – būt memļakam?
Cilvēki bieži izvēlas valdonīgu pieeju sarunām, jo savādāk nemāk. Liekas – ja neesmu valdonīgs, tad būšu memļaks. Tepiķītis, kur visiem noslaucīt kājas.
Dzīvē šādi tepiķīši ir sastopami diezgan bieži. Mēs visi pazīstam cilvēkus, kuri tik ļoti grib visiem izpatikt, tik ļoti grib visu pa draugam, ka tie nespēj nevienam pateikt “nē”. Ja tā ir vienīgā alternatīva, tad šķiet loģiski – labāk būt agresīvam mačo.
Atslēga ir pārpratumā, ko nozīmē cienīt sarunu partneri.
Cienīt nenozīmē – piekrist visam, ko partneris prasa (vai pat piekrist jebkam). Cienīt nenozīmē padoties, nepretoties, nestrīdēties.
parādīt, ka augstāk minētie apstākļi tev ir svarīgi;
atzīt, ka sarunu biedrs ir brīvs cilvēks ar tiesībām brīvi pieņemt lēmumus, tai skaitā teikt “nē”.
Ja tas ir nepieciešams, šos trīs mērķus var sasniegt, nepiekrītot nevienai pašai sarunu biedra prasībai. Tu vari teikt nē, tu vari uzstāt uz savu pozīciju, tu vari būt nelokāms – vienlaicīgi izrādot cieņu pret sarunu partneri.
Rezultātā:
Ja tava pozīcija ir spēcīga, sarunu partneris piekritīs, nejutīsies aizvainots un nesabotažēs darījumu.
Ja tava pozīcija nav spēcīga, iespēja, ka sarunu partneris piekritīs, ir daudz augstāka, jo partnerim nebūs jācīnās ar savām emocijām un lepnumu.
Ja partneris arī nepiekritīs, uzsākt nākamo sarunu būs patīkami un nesāpīgi.
Tad kā pateikt nē vai uzstāt uz savu, vienlaicīgi izrādot cieņu?
Šeit man vislabāk patīk tieši Krisa Vossa ieteiktā pieeja, par ko var uzzināt vairāk viņa grāmatā Never Split the Difference.
Pirmkārt nepieciešama aktīvā klausīšanās – tiešām sadzirdēt visu, ko mums grib teikt sarunu biedrs, un likt sarunu biedram saprast, ka esam to sadzirdējuši.
Otrkārt, jāmācās uzdot ietekmējošus jautājumus, kas liks sarunu biedram aizdomāties par lietām no tavas perspektīvas – un bieži vispār novērsīs vajadzību teikt “nē”.
Treškārt, sarunu biedru var emocionāli sagatavot iebildumiem vai prasībām (“Tev varbūt liksies, ka es te esmu atnācis tevi pamācīt, kā darīt tavu darbu.”)
Visbeidzot, arī vienkāršu “nē” var pateikt ar iejūtību un pieklājību – sākot no vienkārša “Piedodiet, nē” līdz “Jūsu piedāvājums ir patiešām ļoti dāsns. Diemžēl šobrīd tas neatbilst mūsu vajadzībām.”
Tuvākajos mēnešos blogā ceru apskatīt dažus lietderīgākos sarunu vešanas un kaulēšanās paņēmienus.
Šo tēmu dažādos Latvijas uzņēmumos pasniedzu jau kopš 2012. gada. Pēc pieredzes INDEXO vadībā esmu pārstrādājis savu pieeju, tai skaitā atradis daudz labu resursu no dažādiem avotiem visā pasaulē. Ar tiem dalīšos šeit blogā.
Ja vēlies uzzināt vairāk par sarunu vešanu, šīs lapas apakšā pieraksties saņemt jaunus bloga rakstus e-pastā!
Ja sarunu vešana un kaulēšanās tev ir aktuāla ikdienas darbā, varu piedāvāt arī iespēju apgūt šīs prasmes raitāk. 25. novembrī un 2. decembrī sadarbībā ar Triviums Apmācība vadīšu intensīvu 2 dienu sarunu vešanas kursu mazam dalībnieku skaitam. Kursa gaitā ne tikai apgūsim teoriju, bet arī trenēsim sarunu vešanas un kaulēšanās prasmes. Kad šo kursu pirmoreiz palaidām septembrī, jau pēc pirmās mācību dienas vairākiem dalībniekiem sanāca izmantot jaunās prasmes, lai veiksmīgi noslēgtu darījumus. Uzzini vairāk par kursu šeit!
Tikmēr – liekam malā mačo stilu!
Jā, esam stingri, uzstājīgi, nelokāmi – bet uzklausām sarunu biedrus un izrādām tiem cieņu. To ir pelnījis katrs cilvēks!
Ja raksts likās liederīgs, droši dalies ar to. Ja tev ir kādas pārdomas par šo tēmu, droši raksti komentāru zemāk!
Izglītotiem ļaudīm patīk smīnēt par Danninga – Krīgera efektu. Tas darbojas šādi:
Ja neesi kompetents kādā jomā, tev nav pietiekami daudz zināšanu, lai saprastu, cik nekompetents tu esi. Tādēļ tu savas zināšanas un prasmes novērtē pārāk augstu.
Tautas valodā: stulbenis ir pārāk stulbs, lai saprastu, ka ir stulbs.
Mēs šo efektu labprāt attiecinām uz citiem. Visi piekrītam – pasaule ir pilna ar muļķiem un nejēgām, kuri sevi uzskata par gudriem.
Tā ir taisnība. Bet vēl svarīgāk ir saprast:
Arī tu un es esam tādi paši muļķi un nejēgas, turklāt gandrīz visās dzīves jomās.
Dzīve ir īsa. Sabiedrībai svarīgas kompetenču jomas – daudz un sarežģītas.
Cilvēks spēj apgūt vien sīku kripatu no cilvēces zināšanu kopuma. Dažās jomās mēs esam spēcīgi, bet pārējās esam muļķi, kas sevi uzskata par gudriem.
Ja to ignorējam, tam var būt smagas sekas.
Ātrais tests: vai tu esi covidiots?
Vai tev ir savs atšķirīgais viedoklis par COVID, par kuru jūties pārliecināts?
Vai šo viedokli ietekmēja viedokļa līderi, kas nav epidemiologi / nestrādā ciešā sadarbībā ar tiem?
Vai tu par šo viedokli stāsti kolēģiem, draugiem, radiniekiem?
Vai tu rīkojies, balstoties uz šo viedokli, tai skaitā pretēji epidemiologu ieteikumiem?
Domāju, gandrīz mēs visi atbildēsim “jā” uz daļu no šiem jautājumiem.
Diemžēl, pastaigājot pa Rīgas ielām, rodas sajūta, ka “jā” atbildes kļūst arvien populārākas, tai skaitā uz pēdējo jautājumu.
Danninga – Krīgera efekts mūs covidiotus ved grāvī.
Statistika pasliktinās, epidemiologi brīdina, lūdzas un streso, bet mēs viedokļojam, argumentējam, improvizējam, un dzīvojam savu patiesību.
Tas, protams, nav nekas jauns. Mēs visu mūžu dzīvojam savu patiesību. Parasti sekas nav traģiskas. Mūsu sabiedrība ir pietiekami attīstīta un droša, lai mēs varētu atļauties regulāri ignorēt realitāti un tikt cauri sveikā.
Bet dažreiz mūsu iedomu pasaule saduras ar dabas likumiem. Un tad ir ziepes.
Vīrusu neinteresē tavs viedoklis.
Epidēmija dzīvo reālajā, fizikas, ķīmijas un bioloģijas pasaulē, ne mūsu iedomās.
Labākais veids, kā ar epidēmiju cīnīties, ir balstīts datos. Pieredze ievākt, analizēt, interpretēt un likt kontekstā šos datus ir epidemiologiem, nevis influenseriem, ekonomistiem, aktieriem, mūziķiem, uzņēmējiem, blogeriem vai pat ķirurgiem, ģimenes ārstiem, urologiem, reanimatologiem vai citiem cienījamiem speciālistiem.
Tādēļ epidemiologi ir eksperti, kas mums ir jāklausās.
Šobrīd, pēc pusgada dzīves ar vīrusu, epidemiologi visā pasaulē piekrīt, ka situācija ir ārkārtīgi nopietna. Arī rekomendācijas visā pasaulē ir līdzīgas (šeit izvelku galveno no Pasaules Veselības organizācijas mājas lapas):
Ievēro distanci
Valkā masku (arī uz deguna)
Ventilē telpas
Izvairies no pūļiem
Mazgā rokas
Klepo elkonī vai papīra lakatiņā
Ja jūties slims, paliec mājās
Klausi vietējām rekomendācijām, kas pielāgotas vietējai situācijai
Turklāt jādara ir visas šīs lietas, nevis jāizvēlas tikai ērtākās (vilkt masku nenozīmē, ka vari neievērot distanci).
Laika gaitā, nākot jauniem datiem, rekomendācijas var mainīties. Tomēr šobrīd šie ir labākie ieteikumi, kas mums ir pieejami, balstoties uz zinātniskiem datiem par reālo pasauli.
Covidiotisma sekas arī ir skaidras.
Prese ziņo: kovidiotisma pasaules centrā ASV tiešā un netiešā veidā uz vīrusu attiecināmas ap 300 tūkstoši “papildu nāves”, kas savādāk nebūtu notikušas. Uz Latvijas iedzīvotāju skaitu ekvivalents būtu 1700 nāves. Tas būtu kā Zolitūdes traģēdija 32 dienas pēc kārtas.
Tepat Čehijā šobrīd dienā no COVID mirst ap 100 iedzīvotājiem (pie Latvijas iedzīvotāju skaita tie būtu vairāki desmiti).
Lūdzu,saproti, ka esi covidiots, un beidz gudroties.
No visas sirds to lūdzu visiem saviem draugiem, paziņām un lasītājiem.
Mēs neesam gudrāki par ekspertiem. Mūsu viedoklis nav svarīgāks par ekspertu viedokli. Mūsu ego nav svarīgāks par līdzcilvēku veselību un dzīvībām.
Protams, par ekonomiku ir jādomā.
Tomēr kā mēs izbaudīsim savu ekonomiku, ja mūsu vecvecāki, vecāki un draugi birs kā rudens lapas? Vai brīdī, kad Rīgā būs jārīko pagaidu morgi kā ASV, Anglijā un citur, ekonomiskais ieguvums mums sildīs sirdis?
ASV un Anglijas pieredze rāda, ka tajā brīdī ekonomika cietīs jebkurā gadījumā.
Epidēmiju jautājumos esmu nejēga. Tagad komentēšu divas lietas, par kurām man ir zināma sapratne.
Par biznesu.
Nedrīkst uzlikt ierobežojumus, bet nekompensēt zaudējumus.
Šobrīd daudzi skartie uzņēmumi un pašnodarbinātie meklē un atrod “radošus risinājumus”, lai apietu ierobežojumus. Tas nav pārsteidzoši. Mēs nevaram prasīt, lai maza daļa sabiedrības uzņemas ekonomiskās sāpes par ierobežojumiem, kas ir nepieciešami mums visiem. Ir jāmaksā mums visiem kopā, caur valsts budžetu.
Kompensējošie mehānismi ir jāievieš tikpat raiti, kā ierobežojumi. Ja to nav iespējams ātri izdarīt, tad ir skaidri un skaļi jāstāsta, kad tas notiks.
Tad, kad būs ieviesti efektīvi kompensācijas mehānismi, sabiedrība daudz saprotošāk uztvers ierobežojumus un to kontroli.
Par komunikāciju.
Nedrīkst baidīties runāt patiesību arī, ja tā nav populāra. Vēlme vienmēr runāt tikai labas ziņas būs fatāla.
Kamēr mēs braucam grāvī, vadošie politiķi nedrīkst runāt bijīgi un aplinkus.
Šis ir brīdis skaidrai, skaļai komunikācijai. Tiešai tautas uzrunāšanai. Kaut iknedēļas Facebook live ar premjerministru, prezidentu un / vai veselības ministru.
Spilgti līderi krīzē var izkalt reputāciju, kas paliks uz gadiem. Savukārt tie, kas klusē un baidās, sev nopelnīs citu reputāciju. Jo bezdarbībai būs sekas. Pēc tam visi atcerēsies, kas bija pie stūres, kad iebraucām grāvī.
Bet mēs visi pārējie – sekosim ekspertu rekomendācijām!
Ja tev ir pardomas vai jautājumi, droši komentē zemāk. Ja raksts šķita lietderīgs, dalies ar to.
Lai nepalaistu garām jaunus rakstus, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā!
REDIĢĒTS 1/11/2020: Trafiks uz šo rakstu nu ir nokrities tuvu nullei un paliek vien tie, kuriem ļoti gribas pastrīdēties. Tā kā nevēlos tērēt savu laiku, lai argumentētu, ka 2+2=4, turpmāki komentāri netiks publicēti.
Bieži saņemu vienkāršus jautājumus par ieguldīšanu, uz kuriem jau plaši esmu atbildējis blogā. Nevaru gan vainot lasītājus – līdz šim šeit ir bijis diezgan grūti orientēties. Tādēļ esmu izveidojis ceļvedi gan jauniem lasītājiem, gan tiem, kuri meklē atbildes uz konkrētiem jautājumiem!
Brīdinu – pievērs uzmanību raksta publikācijas datumam. Atsevišķos rakstos informācija par aktualitātēm tirgū var būt novecojusi.
Ceru, ka šeit atradīsi ko lietderīgu un interesantu. Ja tev interesē kāda tēma, kura šobrīd blogā nav nosegta, droši raksti komentārus (nesolu gan, ka visas vēlmes apmierināšu). Jautru lasīšanu!
Ceru, ka atradi šo to lietderīgu! Lai nepalaistu garām jaunus rakstus, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā.
Ja pietrūkst labas lasāmvielas par finansēm, paviesojies INDEXO blogā un INDEXO Akadēmija video kursā – abos lielu daļu no materiāliem arī izveidoju es.
Kopš PSRS sabrukuma drīz būs pagājuši trīsdesmit gadi. Arvien biežāk nākas satikt ļaudis, kuri tos laikus atceras ar nostalģijas trīsām. Sociālajos tīklos populāras ir fotogrāfijas no “Sēnītes” un “Jūras pērles”; ļaudis filosofē par VEF, RVR un Straume produkciju; ir tādi, kuri alkst pēc “mammas valsts”, kura vismaz teorijā rūpējas par visiem un izplāno visu.
Avots: Facebook lapa “Soviet Visuals”
Nostalģiju var saprast. Daudziem padomju gadi bija jaunības laiks – piedzīvojumu, atklājumu, mīlestības, sasniegumu periods. Klāt vēl cilvēciskā tendence atcerēties labo un piemirst slikto.
Par laimi ir efektīvs paņēmiens, kā atsaukt atmiņā komunismu spožumu un postu tā, it kā tas būtu piedzīvots vakar. Nopērc biļeti uz Havanu un padzīvo kādu gadu Kubā. Nostalģija pēc komunisma ātri pāries!
Arī pats vairāk nekā gadu esmu dzīvojis Kubā. Šodien – par godu manai jaunajai grāmatai “Havanas kaķu karalis”, kuru nu var iegādāties Rīgas grāmatnīcās – izcelšu trīs atziņas par dzīvi komunisma tropu paradīzē, kuras atsitīs jebkādu vēlmi atgriezties padomijā.
Avots: pixabay.com public domain galerija
1. Nabadzība un rindas.
Havanas ielas izskatās kā karalauks. Visur pussagruvušas ēkas un asfalts vienās bedrēs. Naktīs ielas ir tumšas gandrīz kā laukos. Grūti noticēt, ka pirms komunistu laikiem šī bija moderna un plaukstoša pilsēta.
Tukši veikalu plaukti Latvijā ir sen aizmirsts brīnums, bet Havanā tā ir ikdiena. Vienu nedēļu visā pilsētā nav iespējams iegādāties sviestu, nākamo – tualetes papīru. Savukārt tad, kad preces parādās, vari rēķināties ar garām stundām tropu saulē, stāvot rindā.
Avots: personīgais arhīvs. Stāvu rindā pēc SIM kartes.
Jāatzīst gan, ka kubieši rindās stāvēt māk. Bieži izplatīta prakse ir “virtuālā” rinda – cilvēki nevis stāv viens aiz otra, bet kur katram ērtāk, kaut vai sēž uz grīdas. Katrs jaunpienācējs skaļā balsī pajautā, kurš ir pēdējais, un iestājas virtuālajā rindā kā nākamais.
Sākumā atbraucējam šķiet interesanti, tomēr jau pēc dažām nedēļām Havanā sāc just, ka tavas dzīves vērtīgās stundas slīd caur pirkstiem, stāvot rindā pēc rindas. Sāc arī veltīt savu laiku un smadzeņu enerģiju dažādu lietderīgu faktu apguvei. Piemēram, ja gribi pirkt sviestu, meklē benzīntanku 17. un L ielas krustojumā. Ar sievu secinājām, ka tajā rajonā laikam dzīvo kāds aparatčiks, jo benzīntankā sviests bija pat deficīta laikos.
Kubas komunisti tev stāstīs, ka pie nabadzības un rindām ir vainīgi amīši ar savu bloqueo – Kubas ekonomisko blokādi. Protams, blokāde nepalīdz, bet 20 g.s. vēsture parāda ļoti skaidri, ka komunisms iet roku rokā ar nabadzību un rindām gan Kubā, gan Vjetnamā, gan Latvijā. Plānveida ekonomika nav spējīga pat adekvāti pabarot un apģērbt tautu, kur nu vēl nodrošināt nācijas ekonomisko, tehnoloģisko un kulturālo attīstību.
2. Birokrātija un valsts kā cietums.
Kubā rindā stāvēšana nav fenomens, ko piedzīvosi tikai veikalā. Praktiski jebkura darbība studiju, profesionālajā vai biznesa dzīvē prasa piecpadsmit birokrātiskus zīmogus, parakstus un saskaņojumus. Savukārt iestādēs jāierodas vairākas stundas pirms durvju atvēršanas, ja ceri paspēt tikt līdz birokrātam pirms darba laika beigām.
Ne velti viena no slavenākajām Kubas mākslas filmām ir 1966. gada “Birokrāta nāve” (pieejama šeit – gan bez subtitriem).
Komunismā pārmērīga birokrātija nav tikai neveiksmīgas darba organizācijas rezultāts. Tas ir efektīvs tautas apspiešanas instruments, kas jebkuru režīmam neērtu darbību – to gan šķietami neaizliedzot – padara ārkārtīgi laikietilpīgu un nogurdinošu. Atļaut, bet padarīt praktiski neizdarāmu, ir paņēmiens, kas rada ilūziju par brīvību, vienlaicīgi to atņemot.
Vissmagāk birokrātijas dūri izjutīsi, ja mēģināsi no Kubas izbraukt. Par laimi nav vairs tie laiki, kad no komunisma valstības izbraukt bija aizliegts – kad cilvēki masveidā un bieži ar letālām sekām centās pārkļūt Floridas šaurumam paštaisītos plostos. Šodien bēdīgi slavenā “izbraukšanas atļauja” vairs nav nepieciešama. Tomēr arī šodien pamest Kubu nebūs viegli. Nāksies stāvēt birokrātiskā rindā pēc birokrātiskas rindas un izdot vismaz 400 ASV dolārus, lai iegūtu ceļošanai derīgu pasi (valstī, kur vidējā mēnešalga valsts sektorā ir ap 30 dolāriem).
Latvijā mēs dažkārt aizmirstam, cik kādreiz grūti bija dabūt atļauju aizceļot kaut vai tepat līdz Somijai, nemaz nerunājot par Rietumvāciju, Angliju vai ASV. Kad uznāk nostalģijas vilnis par padomju laikiem, derētu atcerēties, kādēļ komunistu režīmi padarīja izbraukšanu no valsts tik apgrūtinošu.
Ne jau tādēļ, ka tauta dedzīgi vēlējās turpināt dzīvot komunisma paradīzē.
3. Bailes.
Kad tu pēdējo reizi Latvijā juti bailes, paužot savu viedokli par dzīvi, ekonomiku, politiku? Vai, kritizējot valdību, armiju vai oligarhus, bijies, ka tevi varētu nolaupīt slepenpolicija vai atlaist no darba, iekļaut “melnajā sarakstā” vai atriebties tavai ģimenei?
Kubā tā vēl joprojām ir realitāte. Tāpat, kā pirms trīsdesmit gadiem tā bija pie mums.
Manā romānā “Havanas kaķu karalis” figurē arī Kubas slepenpolicija, kura pārstāv bēdīgi slaveno Iekšlietu ministriju. Ja par praktiski visu citu grāmatas elementu atbilstību dzīvei kubieši atsaucās atzinīgi – “jā, tieši tā arī ir, pareizi aprakstīts” – par šo vienīgais komentārs bija “patiesībā ir daudz sliktāk”. Turklāt to uzdrīkstējās teikt tikai tie kubieši, kuri paši vairs nedzīvo Kubā.
Ir patīkami pakavēties nostalģijā, bet nedrīkstam ļaut tai ietekmēt šodienas lēmumus.
Protams, arī padomju laikos dzīvē bija skaisti brīži un Latvijā bija foršas vietas, produkti, cilvēki. Tomēr nevajadzētu atsevišķām skaistām atmiņām atļaut aizmirst patieso komunisma režīma būtību.
Nabadzība, birokrātija un bailes. . . nebrīvība izvēlēties, ko studēsi, ko strādāsi, ko lasīsi un ko rakstīsi, kādu biznesu celsi. . . pienākums patērēt dzīves dārgās stundas, soļojot parādēs un aplaudējot vecu vīru tukšajām runām. . . to visu vēl šobaltdien iespējams piedzīvot atsevišķos pasaules nostūros.
Kubā ir vērts viesoties, bet ne jau komunisma dēļ
Avots: Pixabay.com public domain galerija
Arī Kubā ir daudz skaista. Daba, cilvēki, mūzika, deja. Bet komunisms nav daļa no šī skaistuma. . . ja uznāk nostalģija, iesaku aizbraukt un pārliecināties!
Ja negribas tērēt naudu aviobiļetei, izlasi manu romānu “Havanas kaķu karalis”. To varēsi atrast Zvaigzne ABC un citās grāmatnīcās!
Starp citu, nākamo otrdien, 21. maijā, plkst. 6os Zvaigzne ABC telpās (K. Valdemāra 6) ir grāmatas atklāšana. Nāc ciemos – bet vispirms atzīmējies pasākuma Facebook lapā!
