Budžets

Iekrāšanas recepte ir ļoti vienkārša:

• cel ienākumus,
• mazini tēriņus,
• uzkrāto ieguldi.

Pirmais punkts ir kritiski svarīgs. Ja pelni 400-500 EUR vai pat Latvijas vidējos 900 EUR mēnesī, iekrāt var – bet “izaudzēt” būtisku kapitāla apjomu prasīs ilgus gadus. Ja gribi kļūt turīgs, vispirms ir jācēļ ienākumu līmenis.

Tomēr ar augstiem ienākumiem vien nepietiek.

Regulāri satieku cilvēkus, kuri pelna 1500 EUR, 2000 EUR, pat 3000 EUR bruto un sūdzas, ka sanāk dzīvot no algas līdz algai.

Tikai katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs pelna 1500 EUR vai vairāk. Ja tev nav 3+ bērni, no šādas algas jāvar iekrāt.

Lūk, trīs principi, pēc kuriem vados, lai kontrolētu savus tēriņus:

1. Paturi prātā mērķi, kam tu krāj.

Ir viegli attaisnot jebkuru tēriņu, ja to novērtē pēc principa – vai tas manai dzīvei dod pienesumu?

Praktiski jebkurš tēriņš tavai dzīvei dod kaut kādu pienesumu.

Braukt ar dārgu mašīnu ir forši. Dzīvot lepnā dzīvoklī patīkami. Ēst Vincentā garšīgi.

“Vai tēriņš dod pienesumu?” nav īstais jautājums.

Īstais jautājums ir:

“Vai pienesums kompensē to, ka ilgāk nesasniegšu savu krāšanas mērķi?”

Es, piemēram, krāju finansiālai neatkarībai – lai es varētu dzīvot jebkurā pasaules nostūrī un strādāt tikai tad, kad vēlos – pie projektiem, kuri mani aizrauj.

Šis mērķis man ir svarīgs.

Jā, man patiktu braukt ar BMW vai dzīvot šikā dzīvoklī Klusajā centrā. Bet es zinu, ka šādas izvēles manu mērķi attālinātu par vairākiem gadiem. Tādēļ bez grūtībām no tām atturos.

2. Sāc ar lielajām izmaksām.

Ietaupot pāris eiro dienā uz bulciņām un kafijām, mēneša laikā sakrājas jūtama summa. Tomēr tas nav patīkamākais vai ātrākais veids, kā iekrāt vairāk.

Krāt vajadzētu sākt ar trim lielajām izdevumu grupām:

• Mājoklis.
• Transports.
• Maltītes.

Piemēram, dzīvojam trijatā ar mazuli mazā divistabu dzīvoklītī Pārdaugavā. Nešķiet, ka mēs būtu apdalīti.

Mašīnas mums nav. Visur ejam ar kājām, braucam ar sabiedrisko vai dažreiz ar taksi. Retiem garākiem izbraucieniem auto aizņemamies (ja šī iespēja nav pieejama, auto var arī izīrēt).

Cenšamies pa restorāniem daudz nestaigāt – lai gan tas ne vienmēr izdodas (it īpaši, kad mazais nedod laiku pagatavot vakariņas).

Mēs dzīvojam labi. Ievērojot konservatīvu pieeju galvenajām izmaksu kategorijām, nodrošinām, ka mūsu budžets daudz nepārsniedz Latvijas vidējās ģimenes budžetu.

Tādēļ gandrīz visu, ko pelnam virs Latvijas vidējā ienākumu līmeņa, varam iekrāt.

3. Necel izmaksas kopā ar ienākumiem.

Manuprāt, tieši šis ir labākais veids, kā Latvijā iekrāt būtiskas summas un tajā pašā laikā dzīvot labi: tērē kā vidējais latvietis, bet strādā, lai nemitīgi celtu ienākumus.

Protams, ja visu laiku pelnīji 500 EUR, bet tagad beidzot esi izcīnījis ienākumus 900 EUR mēnesī, gribēsi tērēt vairāk un uzlabot dzīves kvalitāti. Bet, ja ienākumi turpina augt virs vidējā līmeņa, laiks tēriņus piebremzēt.

Psihologi norāda – daudz vieglāk ir atteikties no nākotnes naudas nekā sākt taupīt uzreiz. Tādēļ apņemies: 50 % no nākamā algas pielikuma novirzīšu uzkrājumu veidošanai.

Ja ieiesi krāšanas azartā, vienā brīdī iekrāsi jau 70 – 80 % no katra ienākumu pieauguma.

Nevajag upurēties taupībai.

Bet atceries, ka cilvēki ir dažādi. Piebremzē un padomā – cik daudz man tiešām vajag, lai es justos laimīgs?

Vai man patiešām vajag lielu māju, lepnu mašīnu, dārgu pulksteni? Vai arī man svarīgāk ir nodrošināt savu finansiālo neatkarību?

Katram atbilde būs sava. Man gan šķiet, ka šeit vērts šo to mācīties no budistiem. Viena no dzīves lielajām mākslām ir prasme gribēt mazāk – vai vismaz gribēt pareizās lietas.

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

Ja santīmu nekrāsi, pie lata netiksi.

Šis sakāmvārds izgājis no modes ne tikai tādēļ, ka esam pārgājuši uz eiro. Mūsdienās daudzi cilvēki ar labiem ienākumiem uzskata, ka ņemšanās ar santīmiem, centiem, “melno” naudiņu ir nelietderīga laika izšķēršana.

No tīri ekonomiskā viedokļa varētu piekrist. Ja cilvēks ar labiem ienākumiem parēķina, cik laika patērē, ņemoties ar “melno naudiņu”, un cik šis laiks ir vērts, nākas secināt, ka nodarbe ir neefektīva.

Un tomēr.

Es skaitu centus. Veikalā maksāju ar sīknaudu – pat, ja sanāk piecas sekundes “ņemties pa maku” līdz salieku kopā pārdevēja prasītos 3.77.

Ne jau skopuma dēļ. Daži centi turp vai šurp mani īpaši neuztrauc.

Mani motivē kas cits: taupība kā ieradums.

Kas tā tāda ir? Pavisam noteikti ne:

1. Taupība kā dzīvesstils

Visi pazīstam cilvēkus, kas patērē pusi dzīves atlaižu meklējumos. Viņi krāj kuponus, skatās TV veikalu un ir gatavi apskriet visu pilsētu, lai nopirktu 200g sviesta par desmit centiem lētāk.

Viens ir parēķināt, cik šis cilvēks iztērē benzīnā, e-talonos vai pat kurpju zolēs, meklēdams atlaides.

Otrs – cik vērtības pazaudē, vienmēr pērkot lētāko preci, kas drīz saplīst un jāmet ārā.

Ne velti angļu valodā ir teiciens: penny wise, pound foolish.

Bet visskumīgākais ir tas, kā šāds cilvēks iznieko savu laiku. Ko gan varētu sasniegt, ja šādu pašu neatlaidību un interesi veltītu kādam produktīvam mērķim!

Es piekopju ko pavisam citu:

2. Taupība kā ieradums

Cilvēks, kuram taupība ir dzīvesstils, ļauj taupībai pārņemt brīvo laiku, enerģiju, domas.

Cilvēks, kuram taupība ir ieradums, par taupību bieži nedomā – bet neļauj naudai plūst no rokām.

Katru reizi, kad ikdienā jāpieņem lēmums par naudu – vienalga, mazs vai liels – es cenšos rīkoties rūpīgi:

Izmantoju sīknaudu.

Pārskaitu atlikumu.

Pārbaudu rēķinu.

Paskatos tomātu cenu, pirms likt grozā.

Utt. utml.

Es neskrienu uz citu veikalu, lai nopirktu lētākus tomātus. Es negriežu kuponus no avīzes, jo apzinos, ka tas ir ārkārtīgi neefektīvs laika patēriņš. Bet es konsekventi pievēršu uzmanību sīkumiem.

Kad dzīvoju Kubā, es tirgū regulāri kaulējos par banānu, mango, tomātu un kartupeļu cenu – lai gan atšķirība bija daži centi.

Ne jau tādēļ, ka cents pie centa savācās, līdz esmu ietaupījis dažus eiro. Lai gan arī šis efekts var būt spēcīgs (cik šomēnes iztērēji kafijās?).

Tādēļ, ka gribu veidot ieradumu rūpīgi apieties ar naudu.

Brīdī, kad vedu sarunas par darījumu, kas vērts tūkstošiem eiro, man vairs nav jāpiespiež sevi būt rūpīgam vai kaulēties. To daru automātiski.

Taupība ir jātrenē.

Ir ilūzija domāt, ka mēs varam dzīvot visu dzīvi pavirši, bet brīžos, kad tas būs svarīgi – liels darījums biznesā vai sarunas par hipotekāro kredītu bankā – pēkšņi kļūsim taupīgi. Tā tas nestrādā.

Bagāti cilvēki to saprot. Esmu redzējis, kā miljonārs, kurš bez grūtībām iztērēs 4 000 EUR par aviobiļeti, kaulējas par dažiem eiro. Turklāt ne vienu reizi vien.

Rūpīga attieksme pret naudu ir ieradums, kuru jātrenē ikdienā.

Tādēļ krāj santīmus. Tiksi pie ne viena lata vien.

Šajā blogā raksti par finansēm ne vienmēr ir vienkārši. Ik pa laikam saņemu lūgumus paskaidrot ieguldīšanas lietas no pašiem pamatiem. Kādēļ vispār ieguldīt, kas tās tādas – akcijas, kādi ir potenciālie riski un ieguvumi pavisam vienkāršā valodā, utt. utml.

Ar šo nedēļu sāku rakstu sēriju par finanšu pamatiem INDEXO blogā. Šajā raksta sērijā būs mazāks uzsvars uz INDEXO pensiju plānu mārketingu un lielāks uzsvars tieši uz fundamentāliem jautājumiem par finansēm, kurus jāpārzina visiem.

Pirmais raksts: Kādēļ ieguldīt naudu? Par to, vai nebūtu gudrāk naudu krāt zeķē.

Lai atlasītu šo rakstu sēriju, turpmāk vari doties uz INDEXO bloga sadaļu Ieguldīšanas pamati.

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

Pēc iepriekšējā raksta dažs komentētājs strīdējās, ka no iekrāšanas nav lielas jēgas, jo gada laikā iespējams sakrāt vien nedaudz. Panākt finansiālu neatkarību prasot pārāk ilgu laiku.

Jā. Ātri nebūs.

Tas ir okei.

Padomā — kas ir pilnīga finansiāla neatkarība? Ja gribi vairs nekad nestrādāt, tas nozīmē — citi visu tavu atlikušo dzīvi strādās tavā labā. Tevi baros, tevi apgērbs, parūpēsies par visām tavām vajadzībām. Tam nemaz nevajadzētu būt lēti, viegli vai ātri.

Dažos nākamajos rakstos apskatīšu dažādus iekrāšanas mērķus un to, kādus uzkrājumus katrs prasa.

Šodien par klasisko finanšu pratības mērķi:

Nodrošinātas vecumdienas

Doma — pensijas vecumā tev ir pietiekams uzkrājums, lai nodrošinātu labu dzīvi līdz pat nāvei.

Cik tam nepieciešams iekrāt? Tas būs atkarīgs no vairākiem apsvērumiem. Pirmais no tiem:

1. Kāda būs tava valsts pensija?

Par šo lietu domas dalās. Tādi smagsvari kā Ģirts Rungainis apgalvo, ka pensiju mums nebūs — būs tikai nabadzības pabalsts pavisam mazturīgajiem.

Šo viedokli var saprast. Latvijas demogrāfiskās tendences ir diezgan bēdīgas, turklāt liela daļa sabiedrības uz sociālā nodokļa rēķina “ietaupa”. Piemēram, ja tu esi pašnodarbināts un maksā sociālo no minimālā iespējamā, vairāk par nabadzības pabalstu tiešām labāk negaidīt.

Otrā galā ir, piemēram, manapensija.lv kalkulators — kurš parāda, kāda būs tava pensija, ja likumdošana nemainīsies. Šie aprēķini mēdz rādīt pensiju kā 40%-50% no pēdējās algas.

Personīgi nejūtu lielu uzticību šiem aprēķiniem. Spiedošās demogrāfiskās situācijas dēļ trūkst pārliecības, ka 1. pensiju līmeņa indeksāciju būs iespējams ilgi turpināt. Turklāt pieņemtais 2. pensiju līmeņa ienesīgums 5.06% gadā ir ievērojami augstāks par reāli novēroto.

Mans diezgan konservatīvais pieņēmums — ja strādāšu pilnu laiku, saņemšu vismaz 25% no pēdējās algas.

2. Cik ilgi taisies dzīvot? 

Kā man nesen teica paziņa — statistika rāda, ka risks nodzīvot līdz pensijai tomēr ir samērā liels.

Ja izvilksi līdz 65, vajadzētu plānot, ka dzīvosi vēl vismaz 20 gadus.

Mans personīgais pieņēmums — 25 gadi. Varbūt, ka neizvilkšu — bet negribētos nodzīvot ilgāk un palikt uz ielas.

3. Cik lielus ienākumus tev pensijā vajadzēs?

Klasiskais pieņēmums ir 75-80% no tavas darba algas (tās algas, ko saņemsi uzreiz pirms pensijas).

Pats cenšos celt ienākumus, bet kontrolēt izmaksas. Vecumdienās nebūs jārūpējas par bērniem, bet celsies medicīnas izmaksas, gribēsies arī paceļot. Pašreiz tērēju tikai 50% no ienākumiem. Ceru, ka arī vecumdienās ar to pietiks.

Secinājums: ja valsts pensija būtu 25%, tad privātajiem uzkrājumiem būtu jāsedz vēl 25%-50% no tavas pēdējās algas.

4. Kāda būs inflācija?

Inflācija apēd tavus uzkrājumus. 2-3% gadā var likties maz, bet pārdesmit gadu laikā šāda inflācija iznīcinās pusi no tavas naudas (skat. zemāk). Optimistisks pieņēmums būtu 2% gadā. Mēreni konservatīvs pieņēmums būtu 3 līdz 3.5%.

5. Kāds būs tavu ieguldījumu ienesīgums?

Lai parūpētos par vecumdienām, ir jāiegulda. Bez tā šis stāsts kļūst gaužām bezcerīgs (pirmkārt jau inflācijas dēļ).

Mēreni optimistisks ilgtermiņa ienesīgums pēc nodokļiem būtu kādi 5% gadā pirms pensijas, 3% gadā pensijas laikā (pieņemot, ka tiek izmantoti arī instrumenti ar nodokļu atvieglojumiem).

Būs arī citi apsvērumi, bet šie ir būtiskākie.

Šoka terapija

Lai aprēķinātu, cik konkrēti tavā gadījumā vajadzētu ietaupīt, lietderīgi ir dažādi interneta kalkulatori — piemēram, šis.

Aprēķins mērķēts uz amerikāņiem, bet, ja ignorē sadaļu par social security, derēs arī latvietim. Vienkāršības labad iesaku visus skaitļus likt pēc nodokļiem (neto).

Daži scenāriji:

Gribi saņemt valsts pensiju + 50% no pēdējās algas

Ja tev ir trīsdesmit, nav iekrājumu, pensijā dzīvosi 25 gadus — un tava portfeļa ienesīgums pēc nodokļiem ir 5%, kamēr inflācija ir 3% — tev būtu privāti jāiekrāj 25% mēnesī.

Ja tev ir četrdesmit — 39% mēnesī.

Gribi saņemt valsts pensiju + 25% no pēdējās algas

Trīsdesmitgadniekam jāiekrāj 13% mēnesī.

Četrdesmitgadniekam jāiekrāj 20% mēnesī.

Kas tālāk?

Var reaģēt divejādi.

Viens variants — bāzt galvu smiltīs. Līdz pensijai nenodzīvošu; ja nodzīvošu, strādāšu līdz nāvei; ja nevarēšu strādāt, gan jau bērni parūpēsies; ja ne bērni, tad gan jau valsts pensija neļaus badā nomirt.

Otrs variants — saprast, ka jārīkojas.

Paspēlējoties ar šādu aprēķinu, vajadzētu uzreiz palikt skaidrām vairākām lietām:

1. jāiekrāj ievērojama daļa ienākumu
2. iekrājums obligāti jāiegulda instrumentos, kas “pārsit” inflāciju
3. jāsāk krāt pēc iespējas agrāk
4. jāizmanto iekrāšanas instrumenti ar nodokļu atvieglojumiem
5. ja vēl esi jauns, pat 15% mēnesī izveidosies par ievērojamu finansiālu balstu vecumdienās

Ja gribi kļūt finansiāli neatkarīgs vēl ilgi pirms pensijas, šai lietai jāpieiet vēl agresīvāk. Par to nākotnē.

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

Vidējam latvietim tēmas —  budžets un iekrāšana — izraisa vai nu žāvas vai sašutumu. Vieniem negribas skaitīt katru santīmu, otri norāda, ka Latvijā iekrāt vispār nav iespējams.

Abi iebildumi ir saprotami. Abiem jātiek pāri, ja gribi kādreiz būt finansiāli neatkarīgs.

Iekrāšana — aizraušanās

Santīmu skaitīšana. Taupība. Atteikšanās no dzīves labumiem.

Arī man kādreiz bija tāda attieksme pret naudas krāšanu. Uzskatīju, ka vienmēr spēšu nopelnīt pietiekami savām vajadzībām. Dzīvoju dārgā Ņujorkas dzīvoklī, pirku dārgas mantas, un iekrāju tikai “netīšām” — kad makā iekrita lielāks bonuss.

Līdz Fight Club epifānijai īsti nenonācu:

Bet manu attieksmi mainīja divas saistītas atziņas.

1. Es biju atkarīgs no darba devēja.

Lai uzturētu savu dārgo dzīvokli, mantas, ceļojumus un visu pārējo, ofisā pavadīju līdz 80 stundām nedēļā.

Ja pazaudētu darbu, uzreiz būtu jāmeklē cits.

Ja citu neatrastu, visa mana dzīve izjuktu. Kaut vai pie vecākiem jāievācas.

Finanšu krīzes laikā — kad mana darbavieta galīgi nešķita droša — sapratu, ka tā dzīvot negribu.

Nevēlējos būt atkarīgs no darba devēja iegribām. Nevēlējos dzīvot bailēs no ekonomikas krīzes vai atlaišanas. Gribēju varēt paņemt gadu brīvu, lai rakstītu grāmatu vai padzīvotu Kubā — un pats izvēlēties, kad, kā un kur atkal ķerties pie darba.

Kad tavs mērķis ir brīvība, iekrāšana vairs nešķiet garlaicīga vai apgrūtinoša.

2. Es maksāju visiem, tikai ne pats sev.

Šo atziņu guvu, lasot George Clason slaveno grāmatu The Richest Man in Babylon. Grāmatā — kuru iesaku visiem — autors izmanto fabulas par seno Bābeli, lai dotu padomus par finanšu pratību.

Viena no galvenajām grāmatas atziņām ir šāda:

Tu drīksti paturēt daļu no tā, ko nopelni.

Tas var šķist smieklīgi. Par ko vispār runa? Tas, ko tu nopelni, taču ir tavs!

Vai tiešām tā ir?

Mēs katru mēnesi smagi strādājam, lai nopelnītu algu. Šo algu mēs samaksājam saimniekam, bankai, maizniekam, kurpniekam, lielveikalam, utt. utml. Esam parūpējušies, lai kļūtu bagātāki visi, tikai ne mēs paši. Mēneša beigās esam tik pat nabadzīgi, kā sākumā.

Vispirms samaksā pats sev.

Tā nauda, ko atliec sev, kļūs par tavas brīvības pamatu. Tā ļaus tev dzīvot, kur gribi, strādāt, kā gribi, taisīt biznesu vai atpūsties, ceļot vai radīt mākslu — būt pašam sev saimniekam.

Iekrāt — bet no kā?

No kā iekrāt, ja ienākumi zemi?

Tas ir visbiežākais iebildums, ko Latvijā dzirdu. Mēs taču dzīvojam galīgā nabadzībā. Kāda te vēl iekrāšana?

Pirmkārt, nedzīvojam mēs galīgā nabadzībā. Esam tik pieraduši pie vaimanām, ka šo pieņēmumu pat neapstrīdam. Protams, līdz Amerikai un Rietumeiropai vēl tālu, bet, paskatoties pasaules kontekstā, skaidrs, ka tās ir muļķības. Bet šoreiz raksts ne par to.

Šoreiz viens tīri praktisks paņēmiens, kā sākt iekrāt. Arī ne mans — aizņemts no kādas amerikāņu grāmatas, neatceros kuras.

Atliec pusi no katra ienākumu pieauguma.

Tu jau māki dzīvot pie pašreizējā ienākumu līmeņa. Kad ienākumu līmenis ceļas, necel izdevumus. Vismaz pusi no starpības novirzi ietaupījumiem.

Pieņemsim, pelni neto 700 eur. Ja nomaini darbu un tagad pelni 800, 50 eur mēnesī atliec malā.

Sākumā procents mazs. Ja vairāku gadu laikā alga pieaugs līdz 1000 eur, iekrāsi jau 150 eur mēnesī — 15% no algas. Un tas būs nesāpīgi.

Kopš atgriezos no ASV, pats dzīvoju ar baudu, bet mierīgi. Mazs dzīvoklītis, ēdiens no Rimi un Maximas, nav dārgas mašīnas vai televizora, braucu ar sabiedrisko. Vairāk tērēju tikai uz ceļojumiem un piedzīvojumiem.

Dzīve šķiet forša, baigi vairāk neprasās. Personīgā neatkarība šķiet daudz vērtīgāka par BMW vai 4K televizoru.

Cik tad jāiekrāj?

Tradicionālie finanšu padomi saka — nodrošinātām vecumdienām no 25-30 gadu vecuma vajadzētu iekrāt un ieguldīt tirgū vismaz 10-15% no bruto ienākumiem. Tas varētu ļaut vecumdienās tērēt 70-80% no pirms-pensijas algas.

Tradicionālajam modelim — strādāt algotu darbu līdz 65+ gadu vecumam — šī pieeja ir pilnīgi okei. Ja ar prieku strādā stabilā profesijā, šis ir pilnīgi normāls, jēdzīgs plāns vecumdienu nodrošināšanai.

Agresīvā iekrāšana

Es personīgi cenšos maksimizēt ienākumus, minimizēt izdevumus, un iekrāt vismaz pusi no ienākumiem. Mērķis — finansiāla neatkarība ilgi pirms pensijas. Pēc iespējas ātrāk iekrāts kapitāls biznesam vai ieguldījumiem.

Protams, tas nederēs visiem. Ar Latvijas minimālo vai vidējo algu pusi iekrāt nesanāks. Cilvēkam, kurš mērķē uz finansiālu neatkarību vēl pirms pensijas, pirmais uzdevums būs ienākumu audzēšana.

Sasniegt top 1% kādā jomā var neizdoties, bet ar darbu, neatlaidību un mērķtiecību top 10% sasniegt var. Algu kontekstā Latvijā top 10% būtu ~1635 EUR+ (2015. gada dati).

Šis algu līmenis arī ir 2x Latvijas vidējā alga. No tā iekrāt pusi ir reāli.

Ja gribi strādāt no 9 līdz 5 tradicionālā profesijā, šāda alga droši vien nesanāks. Bet arī “ne biznesa cilvēks” — skolotājs, ārsts, santehniķis utt. — var audzēt savus ienākumus, ja domā radoši un strādā ārpus tradicionālajiem rāmjiem. Par to rakstīšu nākotnē.

Nākampirmdien piedalos FKTK finanšu izglītības nedēļā — 16:00 Latvijas Nacionālajā Bibliotēkā runāšu par finanšu pratību un galvenajām atziņām no šī bloga. Būs interesanti — priecāšos visus redzēt!

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!