Vidējam latvietim tēmas — budžets un iekrāšana — izraisa vai nu žāvas vai sašutumu. Vieniem negribas skaitīt katru santīmu, otri norāda, ka Latvijā iekrāt vispār nav iespējams.
Abi iebildumi ir saprotami. Abiem jātiek pāri, ja gribi kādreiz būt finansiāli neatkarīgs.
Iekrāšana — aizraušanās
Santīmu skaitīšana. Taupība. Atteikšanās no dzīves labumiem.
Arī man kādreiz bija tāda attieksme pret naudas krāšanu. Uzskatīju, ka vienmēr spēšu nopelnīt pietiekami savām vajadzībām. Dzīvoju dārgā Ņujorkas dzīvoklī, pirku dārgas mantas, un iekrāju tikai “netīšām” — kad makā iekrita lielāks bonuss.
Līdz Fight Club epifānijai īsti nenonācu:
Bet manu attieksmi mainīja divas saistītas atziņas.
1. Es biju atkarīgs no darba devēja.
Lai uzturētu savu dārgo dzīvokli, mantas, ceļojumus un visu pārējo, ofisā pavadīju līdz 80 stundām nedēļā.
Ja pazaudētu darbu, uzreiz būtu jāmeklē cits.
Ja citu neatrastu, visa mana dzīve izjuktu. Kaut vai pie vecākiem jāievācas.
Finanšu krīzes laikā — kad mana darbavieta galīgi nešķita droša — sapratu, ka tā dzīvot negribu.
Nevēlējos būt atkarīgs no darba devēja iegribām. Nevēlējos dzīvot bailēs no ekonomikas krīzes vai atlaišanas. Gribēju varēt paņemt gadu brīvu, lai rakstītu grāmatu vai padzīvotu Kubā — un pats izvēlēties, kad, kā un kur atkal ķerties pie darba.
Kad tavs mērķis ir brīvība, iekrāšana vairs nešķiet garlaicīga vai apgrūtinoša.
2. Es maksāju visiem, tikai ne pats sev.
Šo atziņu guvu, lasot George Clason slaveno grāmatu The Richest Man in Babylon. Grāmatā — kuru iesaku visiem — autors izmanto fabulas par seno Bābeli, lai dotu padomus par finanšu pratību.
Viena no galvenajām grāmatas atziņām ir šāda:
Tu drīksti paturēt daļu no tā, ko nopelni.
Tas var šķist smieklīgi. Par ko vispār runa? Tas, ko tu nopelni, taču ir tavs!
Vai tiešām tā ir?
Mēs katru mēnesi smagi strādājam, lai nopelnītu algu. Šo algu mēs samaksājam saimniekam, bankai, maizniekam, kurpniekam, lielveikalam, utt. utml. Esam parūpējušies, lai kļūtu bagātāki visi, tikai ne mēs paši. Mēneša beigās esam tik pat nabadzīgi, kā sākumā.
Vispirms samaksā pats sev.
Tā nauda, ko atliec sev, kļūs par tavas brīvības pamatu. Tā ļaus tev dzīvot, kur gribi, strādāt, kā gribi, taisīt biznesu vai atpūsties, ceļot vai radīt mākslu — būt pašam sev saimniekam.
Iekrāt — bet no kā?
No kā iekrāt, ja ienākumi zemi?
Tas ir visbiežākais iebildums, ko Latvijā dzirdu. Mēs taču dzīvojam galīgā nabadzībā. Kāda te vēl iekrāšana?
Pirmkārt, nedzīvojam mēs galīgā nabadzībā. Esam tik pieraduši pie vaimanām, ka šo pieņēmumu pat neapstrīdam. Protams, līdz Amerikai un Rietumeiropai vēl tālu, bet, paskatoties pasaules kontekstā, skaidrs, ka tās ir muļķības. Bet šoreiz raksts ne par to.
Šoreiz viens tīri praktisks paņēmiens, kā sākt iekrāt. Arī ne mans — aizņemts no kādas amerikāņu grāmatas, neatceros kuras.
Atliec pusi no katra ienākumu pieauguma.
Tu jau māki dzīvot pie pašreizējā ienākumu līmeņa. Kad ienākumu līmenis ceļas, necel izdevumus. Vismaz pusi no starpības novirzi ietaupījumiem.
Pieņemsim, pelni neto 700 eur. Ja nomaini darbu un tagad pelni 800, 50 eur mēnesī atliec malā.
Sākumā procents mazs. Ja vairāku gadu laikā alga pieaugs līdz 1000 eur, iekrāsi jau 150 eur mēnesī — 15% no algas. Un tas būs nesāpīgi.
Kopš atgriezos no ASV, pats dzīvoju ar baudu, bet mierīgi. Mazs dzīvoklītis, ēdiens no Rimi un Maximas, nav dārgas mašīnas vai televizora, braucu ar sabiedrisko. Vairāk tērēju tikai uz ceļojumiem un piedzīvojumiem.
Dzīve šķiet forša, baigi vairāk neprasās. Personīgā neatkarība šķiet daudz vērtīgāka par BMW vai 4K televizoru.
Cik tad jāiekrāj?
Tradicionālie finanšu padomi saka — nodrošinātām vecumdienām no 25-30 gadu vecuma vajadzētu iekrāt un ieguldīt tirgū vismaz 10-15% no bruto ienākumiem. Tas varētu ļaut vecumdienās tērēt 70-80% no pirms-pensijas algas.
Tradicionālajam modelim — strādāt algotu darbu līdz 65+ gadu vecumam — šī pieeja ir pilnīgi okei. Ja ar prieku strādā stabilā profesijā, šis ir pilnīgi normāls, jēdzīgs plāns vecumdienu nodrošināšanai.
Agresīvā iekrāšana
Es personīgi cenšos maksimizēt ienākumus, minimizēt izdevumus, un iekrāt vismaz pusi no ienākumiem. Mērķis — finansiāla neatkarība ilgi pirms pensijas. Pēc iespējas ātrāk iekrāts kapitāls biznesam vai ieguldījumiem.
Protams, tas nederēs visiem. Ar Latvijas minimālo vai vidējo algu pusi iekrāt nesanāks. Cilvēkam, kurš mērķē uz finansiālu neatkarību vēl pirms pensijas, pirmais uzdevums būs ienākumu audzēšana.
Sasniegt top 1% kādā jomā var neizdoties, bet ar darbu, neatlaidību un mērķtiecību top 10% sasniegt var. Algu kontekstā Latvijā top 10% būtu ~1635 EUR+ (2015. gada dati).
Šis algu līmenis arī ir 2x Latvijas vidējā alga. No tā iekrāt pusi ir reāli.
Ja gribi strādāt no 9 līdz 5 tradicionālā profesijā, šāda alga droši vien nesanāks. Bet arī “ne biznesa cilvēks” — skolotājs, ārsts, santehniķis utt. — var audzēt savus ienākumus, ja domā radoši un strādā ārpus tradicionālajiem rāmjiem. Par to rakstīšu nākotnē.
Nākampirmdien piedalos FKTK finanšu izglītības nedēļā — 16:00 Latvijas Nacionālajā Bibliotēkā runāšu par finanšu pratību un galvenajām atziņām no šī bloga. Būs interesanti — priecāšos visus redzēt!
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Atruna: Šīs ir tikai manas pārdomas, un nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Finanšu tirgos ir lieli zaudējumu riski. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam.