Kritizējot bankas (un citas finanšu iestādes), apzinos vienu. Ir viegli pārkāpt robežai un pievienoties gaudu korim. Bankas ir sliktas, finansisti ir zagļi, un uzticēties var tikai savai zeķei.
Bankas ir sabiedrībai vajadzīgas iestādes, kas mūsu dzīves padara ērtākas, drošākas un bagātākas. Tajās strādā daudz gudru, jēdzīgu cilvēku, kuri vēlas ne tikai labi nopelnīt, bet arī uzlabot savu klientu dzīves. To vajag novērtēt.
Tajā pašā laikā bankas piedāvā konkrētus produktus un veic konkrētas darbības, kuras sabiedrībai un klientiem rada negatīvu pievienoto vērtību. To nedrīkst aizmirst.
Šodienas rakstā gribu nošķirt šīs lietas — saprast, kam vērts uzticēties, un par ko jāuzdod jautājumi.
Ērtums, ekonomiskais pienesums un drošība
Pirmkārt par labo.
Visi novērtējam to, ka nevajag naudu turēt matracī un uztraukties par plūdiem, ugunsgrēku vai zagļiem. Automātisks algas pārskaitījums, viegla naudas iemaksa un izmaksa bankomātos, norēķini ar karti, kur vien vēlies — bankas ievērojami atvieglo mūsu ikdienu.
Bez bankām nebūtu iedomājama mūsdienu ekonomika. Biznesa pasaule apstātos bez iespējām finansēt darba kapitālu, kapitāla investīcijas, eksporta darījumus, utt. utml.
Nedrīkst par zemu novērtēt arī drošības faktoru.
Jā, pēc Bankas Baltija, Krājbankas un Parex stāstiem tas var likties smieklīgi. Kopš 90. gadiem nozares uzraudzība ir ievērojami uzlabojusies, bet mazās “kaktu” bankas lielu drošības sajūtu nerada vēl joprojām. Tur sirdi mierina vien Noguldījumu Garantiju Fonds.
Bet lielās, starptautiskās bankas ir samērā uzticamas. Starptautiskas, birokrātiskas iestādes iekšienē ir pagrūti kārtīgi sakrāpties.
Protams, pilnīgi droša nav neviena banka. Finanšu krīzes laikā miljardus izkrāpa neuzticami darbinieki vairākās lielās, prestižās pasaules bankās. Tāpat arī neviena banka nav pasargāta no likviditātes riska, kas var rasties krīzes situācijā — kad pūlis sabīstas un skrien izņemt naudu no bankomātiem.
Tomēr lielā bankā ir stipri drošāk nekā matracī.
Turklāt banku sektors drošību nodrošina ne tikai saviem ieguldītājiem. Vidējais latvietis nezina par t.s. custody vai turētājbankas funkciju — bet tieši tā ļauj mierīgu sirdi uzticēt savus līdzekļus dažādiem pensiju un ieguldījumu fondiem.
Ieguldītāju līdzekļi stāv ne pie pārvaldītāja, kurš nevar tos paņemt un nopirkt Porši, bet turētājbankā, šķirti no bankas līdzekļiem. Tas nozīmē, ka līdzekļi ir lielā mērā pasargāti no pārvaldītāja krāpnieciskas rīcības — un ir drošībā gan pārvaldītāja, gan bankas bankrota gadījumā.
Piemēram, 2. pensiju līmenī vien ir uzkrāti gandrīz 2,9 miljardi EUR — tā nav nauda, ko zeķē turēsi. Šeit turētājbankas drošības pienesums ir būtisks.
Tad kur ir problēma?
Ja bankas ir tik brīnišķīgas, kādēļ tik daudz zākāju to produktus?
Kā jebkurš uzņēmums, banka pirmkārt rūpējas par peļņas maksimizāciju. Ideālā pasaulē — kur klienti ir racionāli un visu zinoši — tas būtu okei. Klienti vienmēr izvēlētos sev izdevīgāko piedāvājumu, un konkurence piespiestu bankām piedāvāt ekonomiski pamatotus produktus.
Un vilks dzīvos līdzās jēram, tīģeris gulēs līdzās kazlēnam utt. utml.
Jebkurā nozarē realitāte no šī ideāla atpaliek. Rodas lielāka vai mazāka market failure jeb tirgus izgāzšanās. Finanšu nozarē realitāte no ideāla atpaliek it īpaši spēcīgi, tādēļ arī tirgus mēdz izgāzties izteikti smagi.
Zemāk apskatīšu trīs veidus, kādā finanšu nozare mēdz atpalikt no ideāla.
1. Neracionālais nezinītis
Pērkot cukuru, klients var viegli salīdzināt konkurentu piedāvājumus un pieņemt racionālu lēmumu. Nekvalitatīvu preci otrreiz vairs nepirks.
Pērkot finanšu produktu, ir daudz grūtāk.
Klients nav informēts:
- nav viegli apkopot informāciju par tirgū pieejamajiem piedāvājumiem
- pat, ja informācija ir viegli pieejama, ir jāizsver daudz faktori — ne tikai viena “cena”
- produkti ir sarežģīti un klients nezina, kā izvērtēt to kvalitāti
Klients nav racionāls:
- cilvēki pieņem lēmumus emocionāli
- cilvēki neuztver kā gluži reālus ieguvumus/izmaksas, kas gūstami/maksājumi nākotnē — bet tas ir finanšu pamatakmens
Rezultātā banka atrod simts un vienu veidu, kā klientu — neracionālo nezinīti — apspēlēt. Sarežģītas komisiju struktūras, viltīgas mainīgās likmes, nevajadzīgi lieli kredīti, utt. utml.
Tas ir kapitālisms un tas nav pārsteidzoši. Ar to ir vērts cīnīties, izglītojot sabiedrību.
2. Konkurence šmonkurence
Ekonomikas teorija paredz: tirgū, kurā pieejama pārlieka peļņa, pastiprinās konkurence. Cenas krītas, ienāk arī jauni spēlētāji, un pārliekā peļņa pazūd.
Realitāte Latvijā ir savādāka. Lai konkurents ienāktu banku tirgū, jāpārvar ievērojamas barjeras — kapitāla, birokrātijas, un mārketinga ziņā. Tirgus ir samērā mazs. Lielajiem ārzemju spēlētājiem — tādiem, kuri spētu izcīnīt plašu uzticību — nav motivācijas lauzties iekšā.
Rezultātā Latvijas banku tirgū ir oligopols. Saujiņa lielo spēlētāju sadalījuši tirgu savā starpā. Šie spēlētāji labākajās oligopola tradīcijās konkurē savā starpā ar mārketinga paņēmieniem, ar klienta servisu, ar ērtību — bet ar cenām samērā maz. Visticamāk, tie apzinās, ka cenu konkurences situācijā zaudēs visi (izņemot klientus).
Tādēļ skaļi jārunā par konkrētiem produktiem un kategorijām, kur Latvijā cenu līmenīs ir neadekvāts. Plašs sabiedrības un politiskais spiediens var iespaidot oligopola cenu politiku.
3. Asimetriska motivācija
Finanšu nozari raksturo divas asimetrijas.
Pirmā:
Ja banka nopelna miljonu, baņķieris saņem pārdesmit tūkstošus bonusā.
Ja banka pazaudē miljonu, baņķieris (varbūt) zaudē darbu un spiests pārvākties uz citu banku (kur atkal pelna).
Otrā:
Ja banka nopelna miljardu, akcionāri nopelna miljardu.
Ja banka pazaudē miljardu un bankrotē, akcionāri pazaudē tikai daļu (akciju kapitālu). Pārējos zaudējumus sedz valsts/sabiedrība.
Rezultātā gan baņķieris, gan banka kopumā ir motivēta pieņemt riskantus lēmumus. Ja uzvari, pelņa tava. Ja zaudē, maksā citi.
Šis fenomens noveda pie pasaules finanšu krīzes. Bankas izsniedza miljardus nejēdzīgos kredītos maksātnespējīgiem cilvēkiem.
Fenomens tīri labi strādā arī Latvijā, kā redzējām arī, piemēram, Parex lietā.
Tādēļ ir svarīgi bankas (un citas finanšu institūcijas) publiski kaunināt, kad tās dara riskantas lietas, nerēķinoties ar sekām sabiedrībai.
Tad kā sadzīvot ar bankām?
Esmu strādājis bankā. Zinu, ka arī baņķieri par daudzām lietām nav sajūsmā. Liela daļa apzinās sistēmas trūkumus un labprāt tos labotu.
Diemžēl sistēma ir spēcīga, un peļņas motivācija grūti pārvarama. Kamēr klienti ļaus, bankas neko daudz nemainīsies.
Tādēļ turpināsim lietot banku pakalpojumus un priecāties par to ērtību — bet arī turpināsim tās kritizēt, kad, kur un kā pienākas.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Atruna: Šīs ir tikai manas pārdomas, un nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Finanšu tirgos ir lieli zaudējumu riski. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam.