Ja santīmu nekrāsi, pie lata netiksi.
Šis sakāmvārds izgājis no modes ne tikai tādēļ, ka esam pārgājuši uz eiro. Mūsdienās daudzi cilvēki ar labiem ienākumiem uzskata, ka ņemšanās ar santīmiem, centiem, “melno” naudiņu ir nelietderīga laika izšķēršana.
No tīri ekonomiskā viedokļa varētu piekrist. Ja cilvēks ar labiem ienākumiem parēķina, cik laika patērē, ņemoties ar “melno naudiņu”, un cik šis laiks ir vērts, nākas secināt, ka nodarbe ir neefektīva.
Un tomēr.
Es skaitu centus. Veikalā maksāju ar sīknaudu – pat, ja sanāk piecas sekundes “ņemties pa maku” līdz salieku kopā pārdevēja prasītos 3.77.
Ne jau skopuma dēļ. Daži centi turp vai šurp mani īpaši neuztrauc.
Mani motivē kas cits: taupība kā ieradums.
Kas tā tāda ir? Pavisam noteikti ne:
1. Taupība kā dzīvesstils
Visi pazīstam cilvēkus, kas patērē pusi dzīves atlaižu meklējumos. Viņi krāj kuponus, skatās TV veikalu un ir gatavi apskriet visu pilsētu, lai nopirktu 200g sviesta par desmit centiem lētāk.
Viens ir parēķināt, cik šis cilvēks iztērē benzīnā, e-talonos vai pat kurpju zolēs, meklēdams atlaides.
Otrs – cik vērtības pazaudē, vienmēr pērkot lētāko preci, kas drīz saplīst un jāmet ārā.
Ne velti angļu valodā ir teiciens: penny wise, pound foolish.
Bet visskumīgākais ir tas, kā šāds cilvēks iznieko savu laiku. Ko gan varētu sasniegt, ja šādu pašu neatlaidību un interesi veltītu kādam produktīvam mērķim!
Es piekopju ko pavisam citu:
2. Taupība kā ieradums
Cilvēks, kuram taupība ir dzīvesstils, ļauj taupībai pārņemt brīvo laiku, enerģiju, domas.
Cilvēks, kuram taupība ir ieradums, par taupību bieži nedomā – bet neļauj naudai plūst no rokām.
Katru reizi, kad ikdienā jāpieņem lēmums par naudu – vienalga, mazs vai liels – es cenšos rīkoties rūpīgi:
Izmantoju sīknaudu.
Pārskaitu atlikumu.
Pārbaudu rēķinu.
Paskatos tomātu cenu, pirms likt grozā.
Utt. utml.
Es neskrienu uz citu veikalu, lai nopirktu lētākus tomātus. Es negriežu kuponus no avīzes, jo apzinos, ka tas ir ārkārtīgi neefektīvs laika patēriņš. Bet es konsekventi pievēršu uzmanību sīkumiem.
Kad dzīvoju Kubā, es tirgū regulāri kaulējos par banānu, mango, tomātu un kartupeļu cenu – lai gan atšķirība bija daži centi.
Ne jau tādēļ, ka cents pie centa savācās, līdz esmu ietaupījis dažus eiro. Lai gan arī šis efekts var būt spēcīgs (cik šomēnes iztērēji kafijās?).
Tādēļ, ka gribu veidot ieradumu rūpīgi apieties ar naudu.
Brīdī, kad vedu sarunas par darījumu, kas vērts tūkstošiem eiro, man vairs nav jāpiespiež sevi būt rūpīgam vai kaulēties. To daru automātiski.
Taupība ir jātrenē.
Ir ilūzija domāt, ka mēs varam dzīvot visu dzīvi pavirši, bet brīžos, kad tas būs svarīgi – liels darījums biznesā vai sarunas par hipotekāro kredītu bankā – pēkšņi kļūsim taupīgi. Tā tas nestrādā.
Bagāti cilvēki to saprot. Esmu redzējis, kā miljonārs, kurš bez grūtībām iztērēs 4 000 EUR par aviobiļeti, kaulējas par dažiem eiro. Turklāt ne vienu reizi vien.
Rūpīga attieksme pret naudu ir ieradums, kuru jātrenē ikdienā.
Tādēļ krāj santīmus. Tiksi pie ne viena lata vien.
Šajā blogā raksti par finansēm ne vienmēr ir vienkārši. Ik pa laikam saņemu lūgumus paskaidrot ieguldīšanas lietas no pašiem pamatiem. Kādēļ vispār ieguldīt, kas tās tādas – akcijas, kādi ir potenciālie riski un ieguvumi pavisam vienkāršā valodā, utt. utml.
Ar šo nedēļu sāku rakstu sēriju par finanšu pamatiem INDEXO blogā. Šajā raksta sērijā būs mazāks uzsvars uz INDEXO pensiju plānu mārketingu un lielāks uzsvars tieši uz fundamentāliem jautājumiem par finansēm, kurus jāpārzina visiem.
Pirmais raksts: Kādēļ ieguldīt naudu? Par to, vai nebūtu gudrāk naudu krāt zeķē.
Lai atlasītu šo rakstu sēriju, turpmāk vari doties uz INDEXO bloga sadaļu Ieguldīšanas pamati.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!