Kopš PSRS sabrukuma drīz būs pagājuši trīsdesmit gadi. Arvien biežāk nākas satikt ļaudis, kuri tos laikus atceras ar nostalģijas trīsām. Sociālajos tīklos populāras ir fotogrāfijas no “Sēnītes” un “Jūras pērles”; ļaudis filosofē par VEF, RVR un Straume produkciju; ir tādi, kuri alkst pēc “mammas valsts”, kura vismaz teorijā rūpējas par visiem un izplāno visu.
Avots: Facebook lapa “Soviet Visuals”
Nostalģiju var saprast. Daudziem padomju gadi bija jaunības laiks – piedzīvojumu, atklājumu, mīlestības, sasniegumu periods. Klāt vēl cilvēciskā tendence atcerēties labo un piemirst slikto.
Par laimi ir efektīvs paņēmiens, kā atsaukt atmiņā komunismu spožumu un postu tā, it kā tas būtu piedzīvots vakar. Nopērc biļeti uz Havanu un padzīvo kādu gadu Kubā. Nostalģija pēc komunisma ātri pāries!
Arī pats vairāk nekā gadu esmu dzīvojis Kubā. Šodien – par godu manai jaunajai grāmatai “Havanas kaķu karalis”, kuru nu var iegādāties Rīgas grāmatnīcās – izcelšu trīs atziņas par dzīvi komunisma tropu paradīzē, kuras atsitīs jebkādu vēlmi atgriezties padomijā.
Avots: pixabay.com public domain galerija
1. Nabadzība un rindas.
Havanas ielas izskatās kā karalauks. Visur pussagruvušas ēkas un asfalts vienās bedrēs. Naktīs ielas ir tumšas gandrīz kā laukos. Grūti noticēt, ka pirms komunistu laikiem šī bija moderna un plaukstoša pilsēta.
Tukši veikalu plaukti Latvijā ir sen aizmirsts brīnums, bet Havanā tā ir ikdiena. Vienu nedēļu visā pilsētā nav iespējams iegādāties sviestu, nākamo – tualetes papīru. Savukārt tad, kad preces parādās, vari rēķināties ar garām stundām tropu saulē, stāvot rindā.
Avots: personīgais arhīvs. Stāvu rindā pēc SIM kartes.
Jāatzīst gan, ka kubieši rindās stāvēt māk. Bieži izplatīta prakse ir “virtuālā” rinda – cilvēki nevis stāv viens aiz otra, bet kur katram ērtāk, kaut vai sēž uz grīdas. Katrs jaunpienācējs skaļā balsī pajautā, kurš ir pēdējais, un iestājas virtuālajā rindā kā nākamais.
Sākumā atbraucējam šķiet interesanti, tomēr jau pēc dažām nedēļām Havanā sāc just, ka tavas dzīves vērtīgās stundas slīd caur pirkstiem, stāvot rindā pēc rindas. Sāc arī veltīt savu laiku un smadzeņu enerģiju dažādu lietderīgu faktu apguvei. Piemēram, ja gribi pirkt sviestu, meklē benzīntanku 17. un L ielas krustojumā. Ar sievu secinājām, ka tajā rajonā laikam dzīvo kāds aparatčiks, jo benzīntankā sviests bija pat deficīta laikos.
Kubas komunisti tev stāstīs, ka pie nabadzības un rindām ir vainīgi amīši ar savu bloqueo – Kubas ekonomisko blokādi. Protams, blokāde nepalīdz, bet 20 g.s. vēsture parāda ļoti skaidri, ka komunisms iet roku rokā ar nabadzību un rindām gan Kubā, gan Vjetnamā, gan Latvijā. Plānveida ekonomika nav spējīga pat adekvāti pabarot un apģērbt tautu, kur nu vēl nodrošināt nācijas ekonomisko, tehnoloģisko un kulturālo attīstību.
2. Birokrātija un valsts kā cietums.
Kubā rindā stāvēšana nav fenomens, ko piedzīvosi tikai veikalā. Praktiski jebkura darbība studiju, profesionālajā vai biznesa dzīvē prasa piecpadsmit birokrātiskus zīmogus, parakstus un saskaņojumus. Savukārt iestādēs jāierodas vairākas stundas pirms durvju atvēršanas, ja ceri paspēt tikt līdz birokrātam pirms darba laika beigām.
Ne velti viena no slavenākajām Kubas mākslas filmām ir 1966. gada “Birokrāta nāve” (pieejama šeit – gan bez subtitriem).
Komunismā pārmērīga birokrātija nav tikai neveiksmīgas darba organizācijas rezultāts. Tas ir efektīvs tautas apspiešanas instruments, kas jebkuru režīmam neērtu darbību – to gan šķietami neaizliedzot – padara ārkārtīgi laikietilpīgu un nogurdinošu. Atļaut, bet padarīt praktiski neizdarāmu, ir paņēmiens, kas rada ilūziju par brīvību, vienlaicīgi to atņemot.
Vissmagāk birokrātijas dūri izjutīsi, ja mēģināsi no Kubas izbraukt. Par laimi nav vairs tie laiki, kad no komunisma valstības izbraukt bija aizliegts – kad cilvēki masveidā un bieži ar letālām sekām centās pārkļūt Floridas šaurumam paštaisītos plostos. Šodien bēdīgi slavenā “izbraukšanas atļauja” vairs nav nepieciešama. Tomēr arī šodien pamest Kubu nebūs viegli. Nāksies stāvēt birokrātiskā rindā pēc birokrātiskas rindas un izdot vismaz 400 ASV dolārus, lai iegūtu ceļošanai derīgu pasi (valstī, kur vidējā mēnešalga valsts sektorā ir ap 30 dolāriem).
Latvijā mēs dažkārt aizmirstam, cik kādreiz grūti bija dabūt atļauju aizceļot kaut vai tepat līdz Somijai, nemaz nerunājot par Rietumvāciju, Angliju vai ASV. Kad uznāk nostalģijas vilnis par padomju laikiem, derētu atcerēties, kādēļ komunistu režīmi padarīja izbraukšanu no valsts tik apgrūtinošu.
Ne jau tādēļ, ka tauta dedzīgi vēlējās turpināt dzīvot komunisma paradīzē.
3. Bailes.
Kad tu pēdējo reizi Latvijā juti bailes, paužot savu viedokli par dzīvi, ekonomiku, politiku? Vai, kritizējot valdību, armiju vai oligarhus, bijies, ka tevi varētu nolaupīt slepenpolicija vai atlaist no darba, iekļaut “melnajā sarakstā” vai atriebties tavai ģimenei?
Kubā tā vēl joprojām ir realitāte. Tāpat, kā pirms trīsdesmit gadiem tā bija pie mums.
Manā romānā “Havanas kaķu karalis” figurē arī Kubas slepenpolicija, kura pārstāv bēdīgi slaveno Iekšlietu ministriju. Ja par praktiski visu citu grāmatas elementu atbilstību dzīvei kubieši atsaucās atzinīgi – “jā, tieši tā arī ir, pareizi aprakstīts” – par šo vienīgais komentārs bija “patiesībā ir daudz sliktāk”. Turklāt to uzdrīkstējās teikt tikai tie kubieši, kuri paši vairs nedzīvo Kubā.
Ir patīkami pakavēties nostalģijā, bet nedrīkstam ļaut tai ietekmēt šodienas lēmumus.
Protams, arī padomju laikos dzīvē bija skaisti brīži un Latvijā bija foršas vietas, produkti, cilvēki. Tomēr nevajadzētu atsevišķām skaistām atmiņām atļaut aizmirst patieso komunisma režīma būtību.
Nabadzība, birokrātija un bailes. . . nebrīvība izvēlēties, ko studēsi, ko strādāsi, ko lasīsi un ko rakstīsi, kādu biznesu celsi. . . pienākums patērēt dzīves dārgās stundas, soļojot parādēs un aplaudējot vecu vīru tukšajām runām. . . to visu vēl šobaltdien iespējams piedzīvot atsevišķos pasaules nostūros.
Kubā ir vērts viesoties, bet ne jau komunisma dēļ
Avots: Pixabay.com public domain galerija
Arī Kubā ir daudz skaista. Daba, cilvēki, mūzika, deja. Bet komunisms nav daļa no šī skaistuma. . . ja uznāk nostalģija, iesaku aizbraukt un pārliecināties!
Ja negribas tērēt naudu aviobiļetei, izlasi manu romānu “Havanas kaķu karalis”. To varēsi atrast Zvaigzne ABC un citās grāmatnīcās!
Starp citu, nākamo otrdien, 21. maijā, plkst. 6os Zvaigzne ABC telpās (K. Valdemāra 6) ir grāmatas atklāšana. Nāc ciemos – bet vispirms atzīmējies pasākuma Facebook lapā!