• cel ienākumus,
• mazini tēriņus,
• uzkrāto ieguldi.

Pirmais punkts ir kritiski svarīgs. Ja pelni 400-500 EUR vai pat Latvijas vidējos 900 EUR mēnesī, iekrāt var – bet “izaudzēt” būtisku kapitāla apjomu prasīs ilgus gadus. Ja gribi kļūt turīgs, vispirms ir jācēļ ienākumu līmenis.

Tomēr ar augstiem ienākumiem vien nepietiek.

Regulāri satieku cilvēkus, kuri pelna 1500 EUR, 2000 EUR, pat 3000 EUR bruto un sūdzas, ka sanāk dzīvot no algas līdz algai.

Tikai katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs pelna 1500 EUR vai vairāk. Ja tev nav 3+ bērni, no šādas algas jāvar iekrāt.

Lūk, trīs principi, pēc kuriem vados, lai kontrolētu savus tēriņus:

1. Paturi prātā mērķi, kam tu krāj.

Ir viegli attaisnot jebkuru tēriņu, ja to novērtē pēc principa – vai tas manai dzīvei dod pienesumu?

Praktiski jebkurš tēriņš tavai dzīvei dod kaut kādu pienesumu.

Braukt ar dārgu mašīnu ir forši. Dzīvot lepnā dzīvoklī patīkami. Ēst Vincentā garšīgi.

“Vai tēriņš dod pienesumu?” nav īstais jautājums.

Īstais jautājums ir:

“Vai pienesums kompensē to, ka ilgāk nesasniegšu savu krāšanas mērķi?”

Es, piemēram, krāju finansiālai neatkarībai – lai es varētu dzīvot jebkurā pasaules nostūrī un strādāt tikai tad, kad vēlos – pie projektiem, kuri mani aizrauj.

Šis mērķis man ir svarīgs.

Jā, man patiktu braukt ar BMW vai dzīvot šikā dzīvoklī Klusajā centrā. Bet es zinu, ka šādas izvēles manu mērķi attālinātu par vairākiem gadiem. Tādēļ bez grūtībām no tām atturos.

2. Sāc ar lielajām izmaksām.

Ietaupot pāris eiro dienā uz bulciņām un kafijām, mēneša laikā sakrājas jūtama summa. Tomēr tas nav patīkamākais vai ātrākais veids, kā iekrāt vairāk.

Krāt vajadzētu sākt ar trim lielajām izdevumu grupām:

• Mājoklis.
• Transports.
• Maltītes.

Piemēram, dzīvojam trijatā ar mazuli mazā divistabu dzīvoklītī Pārdaugavā. Nešķiet, ka mēs būtu apdalīti.

Mašīnas mums nav. Visur ejam ar kājām, braucam ar sabiedrisko vai dažreiz ar taksi. Retiem garākiem izbraucieniem auto aizņemamies (ja šī iespēja nav pieejama, auto var arī izīrēt).

Cenšamies pa restorāniem daudz nestaigāt – lai gan tas ne vienmēr izdodas (it īpaši, kad mazais nedod laiku pagatavot vakariņas).

Mēs dzīvojam labi. Ievērojot konservatīvu pieeju galvenajām izmaksu kategorijām, nodrošinām, ka mūsu budžets daudz nepārsniedz Latvijas vidējās ģimenes budžetu.

Tādēļ gandrīz visu, ko pelnam virs Latvijas vidējā ienākumu līmeņa, varam iekrāt.

3. Necel izmaksas kopā ar ienākumiem.

Manuprāt, tieši šis ir labākais veids, kā Latvijā iekrāt būtiskas summas un tajā pašā laikā dzīvot labi: tērē kā vidējais latvietis, bet strādā, lai nemitīgi celtu ienākumus.

Protams, ja visu laiku pelnīji 500 EUR, bet tagad beidzot esi izcīnījis ienākumus 900 EUR mēnesī, gribēsi tērēt vairāk un uzlabot dzīves kvalitāti. Bet, ja ienākumi turpina augt virs vidējā līmeņa, laiks tēriņus piebremzēt.

Psihologi norāda – daudz vieglāk ir atteikties no nākotnes naudas nekā sākt taupīt uzreiz. Tādēļ apņemies: 50 % no nākamā algas pielikuma novirzīšu uzkrājumu veidošanai.

Ja ieiesi krāšanas azartā, vienā brīdī iekrāsi jau 70 – 80 % no katra ienākumu pieauguma.

Nevajag upurēties taupībai.

Bet atceries, ka cilvēki ir dažādi. Piebremzē un padomā – cik daudz man tiešām vajag, lai es justos laimīgs?

Vai man patiešām vajag lielu māju, lepnu mašīnu, dārgu pulksteni? Vai arī man svarīgāk ir nodrošināt savu finansiālo neatkarību?

Katram atbilde būs sava. Man gan šķiet, ka šeit vērts šo to mācīties no budistiem. Viena no dzīves lielajām mākslām ir prasme gribēt mazāk – vai vismaz gribēt pareizās lietas.

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

The post Kā tērēt mazāk (lai iekrātu) appeared first on Toms Kreicbergs.

Ja santīmu nekrāsi, pie lata netiksi.

Šis sakāmvārds izgājis no modes ne tikai tādēļ, ka esam pārgājuši uz eiro. Mūsdienās daudzi cilvēki ar labiem ienākumiem uzskata, ka ņemšanās ar santīmiem, centiem, “melno” naudiņu ir nelietderīga laika izšķēršana.

No tīri ekonomiskā viedokļa varētu piekrist. Ja cilvēks ar labiem ienākumiem parēķina, cik laika patērē, ņemoties ar “melno naudiņu”, un cik šis laiks ir vērts, nākas secināt, ka nodarbe ir neefektīva.

Un tomēr.

Es skaitu centus. Veikalā maksāju ar sīknaudu – pat, ja sanāk piecas sekundes “ņemties pa maku” līdz salieku kopā pārdevēja prasītos 3.77.

Ne jau skopuma dēļ. Daži centi turp vai šurp mani īpaši neuztrauc.

Mani motivē kas cits: taupība kā ieradums.

Kas tā tāda ir? Pavisam noteikti ne:

1. Taupība kā dzīvesstils

Visi pazīstam cilvēkus, kas patērē pusi dzīves atlaižu meklējumos. Viņi krāj kuponus, skatās TV veikalu un ir gatavi apskriet visu pilsētu, lai nopirktu 200g sviesta par desmit centiem lētāk.

Viens ir parēķināt, cik šis cilvēks iztērē benzīnā, e-talonos vai pat kurpju zolēs, meklēdams atlaides.

Otrs – cik vērtības pazaudē, vienmēr pērkot lētāko preci, kas drīz saplīst un jāmet ārā.

Ne velti angļu valodā ir teiciens: penny wise, pound foolish.

Bet visskumīgākais ir tas, kā šāds cilvēks iznieko savu laiku. Ko gan varētu sasniegt, ja šādu pašu neatlaidību un interesi veltītu kādam produktīvam mērķim!

Es piekopju ko pavisam citu:

2. Taupība kā ieradums

Cilvēks, kuram taupība ir dzīvesstils, ļauj taupībai pārņemt brīvo laiku, enerģiju, domas.

Cilvēks, kuram taupība ir ieradums, par taupību bieži nedomā – bet neļauj naudai plūst no rokām.

Katru reizi, kad ikdienā jāpieņem lēmums par naudu – vienalga, mazs vai liels – es cenšos rīkoties rūpīgi:

Izmantoju sīknaudu.

Pārskaitu atlikumu.

Pārbaudu rēķinu.

Paskatos tomātu cenu, pirms likt grozā.

Utt. utml.

Es neskrienu uz citu veikalu, lai nopirktu lētākus tomātus. Es negriežu kuponus no avīzes, jo apzinos, ka tas ir ārkārtīgi neefektīvs laika patēriņš. Bet es konsekventi pievēršu uzmanību sīkumiem.

Kad dzīvoju Kubā, es tirgū regulāri kaulējos par banānu, mango, tomātu un kartupeļu cenu – lai gan atšķirība bija daži centi.

Ne jau tādēļ, ka cents pie centa savācās, līdz esmu ietaupījis dažus eiro. Lai gan arī šis efekts var būt spēcīgs (cik šomēnes iztērēji kafijās?).

Tādēļ, ka gribu veidot ieradumu rūpīgi apieties ar naudu.

Brīdī, kad vedu sarunas par darījumu, kas vērts tūkstošiem eiro, man vairs nav jāpiespiež sevi būt rūpīgam vai kaulēties. To daru automātiski.

Taupība ir jātrenē.

Ir ilūzija domāt, ka mēs varam dzīvot visu dzīvi pavirši, bet brīžos, kad tas būs svarīgi – liels darījums biznesā vai sarunas par hipotekāro kredītu bankā – pēkšņi kļūsim taupīgi. Tā tas nestrādā.

Bagāti cilvēki to saprot. Esmu redzējis, kā miljonārs, kurš bez grūtībām iztērēs 4 000 EUR par aviobiļeti, kaulējas par dažiem eiro. Turklāt ne vienu reizi vien.

Rūpīga attieksme pret naudu ir ieradums, kuru jātrenē ikdienā.

Tādēļ krāj santīmus. Tiksi pie ne viena lata vien.

Šajā blogā raksti par finansēm ne vienmēr ir vienkārši. Ik pa laikam saņemu lūgumus paskaidrot ieguldīšanas lietas no pašiem pamatiem. Kādēļ vispār ieguldīt, kas tās tādas – akcijas, kādi ir potenciālie riski un ieguvumi pavisam vienkāršā valodā, utt. utml.

Ar šo nedēļu sāku rakstu sēriju par finanšu pamatiem INDEXO blogā. Šajā raksta sērijā būs mazāks uzsvars uz INDEXO pensiju plānu mārketingu un lielāks uzsvars tieši uz fundamentāliem jautājumiem par finansēm, kurus jāpārzina visiem.

Pirmais raksts: Kādēļ ieguldīt naudu? Par to, vai nebūtu gudrāk naudu krāt zeķē.

Lai atlasītu šo rakstu sēriju, turpmāk vari doties uz INDEXO bloga sadaļu Ieguldīšanas pamati.

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

The post Krāj santīmus appeared first on Toms Kreicbergs.

Šoreiz par to, kāpēc, vien krājot daļu no algas, bagāts nekļūsi.

Un kādas ir alternatīvas.

Ko nozīmē — “bagāts”?

Lai runātu par bagātību, jāsaprot, ko šis vārds nozīmē.

Vieni teiks, ka bagātība ir miljonu miljoni. Bentlijs vai divi garāžā, privātā lidmašīna, savrupmājas Parīzē, Milānā un Ņujorkā.

Jauks dzīvesstils, bet skaidrs, ka lielākajai daļai no mums to sasniegt nav ne cerības, ne vajadzības.

Otri teiks, ka bagātība ir nevis maka saturs, bet gan spēja būt laimīgam savos apstākļos.

Zināmā mērā es tam piekrītu. Dzīvojot Kubā, kaulējos par katru centu un braucu pārbāztos autobusos, lai ietaupītu pusdolāru — bet biju tik laimīgs kā nekad. Arī tagad miljoni kontā man nestāv, bet man ir forša ģimene, aizraujošs darbs, interesanti piedzīvojumi — un ir labi.

Tomēr. Ir nozīmē arī tām nullītēm kontā. Tam mieram un tai brīvībai, kas nāk ar apziņu, ka neesi no neviena atkarīgs.

Tad kādu etalonu lietot?

Sataustāma bagātība

Šī raksta nolūkiem definēšu “sataustāmu bagātību” — tādu, kuru vidējais iedzīvotājs var iedomāties, saprast, gandrīz “sagaršot”.

Piedāvāju šādu definīciju:

Sataustāma bagātība — kapitāla daudzums, kas dod pasīvus ienākumus, vienlīdzīgus ar top 1% strādājošo algu.

Praktiski jebkurā sabiedrībā tiek uzskatīts, ka top 1% pelnošākie dzīvo ļoti labi. Tomēr top 1% ir gana liela grupa, lai gandrīz katrs pazītu kādu no šīs grupas. Šāds ienākumu līmenis šķiet gana reāls, sataustāms.

Ja šādu ienākumu līmeni var nodrošināt, nestrādājot, bet ieguldot — to jau var saukt par bagātību.

Cik Latvijā pelna top 1% strādājošie?

Latvijas strādājošo sadalījums pēc ienākumiem, balstoties uz 2017. gada februāra CSB datiem:

Pēc šiem datiem top 1% no strādājošiem ar darba ienākumiem konkrētajā mēnesī bija 7 757 cilvēki.

7 148 cilvēki februārī saņēma algu 4 000 EUR vai vairāk. Tā kā tas ir ērts, apaļš skaitlis, pieņemsim to kā mūsu etalonu.

Kas Latvijā ir “sataustāmā bagātība”?

Kāds kapitāls ir nepieciešams, lai iegūtu pasīvus ienākumus 4 000 EUR mēnesī vai 48 000 EUR gadā?

Būsim vidēji konservatīvi un pieņemsim, ka “drošais izņemšanas procents” vai safe withdrawal rate kapitālam ir 4%. Tas nozīmē — ilgtermiņā, katru gadu izņemot 4% kapitāla un pārējo investējot, kapitāls vismaz neies mazumā.

48 000 / 0,04 = 1 200 000 EUR

Tātad — pēc mūsu definīcijas Latvijā sataustāmās bagātības līmenis ir brīvais kapitāls 1,2 miljoni EUR.

Jāņem vērā — šajā skaitlī neieskaita mājokli un citus līdzekļus, kas nerada pasīvus ienākumus. Ir runa par 1,2 milj. EUR produktīvi ieguldāmu līdzekļu.

Vai tik daudz iespējams sakrāt?

Vienam 1,2 milj. EUR liksies ļoti daudz, otram — pārsteidzoši maz.

Bet viens ir skaidrs. Strādājot algotu darbu un krājot, bagāts nekļūsi. Vismaz ne pirms pensijas.

Kāpēc?

4% safe withdrawal rate var pagriezt uz galvas. Ja 4% tava kapitāla ir viena gada ienākumi augsti pelnošam cilvēkam — tad tavs kapitāls atbilst 1/4%=25 gadu ienākumiem cilvēkam, kurš pelna top 1% līmeņa algu.

Strādājot 25 gadus ar algu 4,000 EUR mēnesī, tu būsi nopelnījis 1,2 milj. EUR.

Bet arī tas nav reāli. No kaut kā ir jādzīvo, plus vēl jāmaksā nodokļi.

Neto alga no 4,000 EUR Latvijā ir ap 2,8 tūkst. EUR.

Pieņemsim, ka ietaupi 50% no neto algas un ieguldi ietaupījumu ar labu ienesīgumu — 5% gadā pēc nodokļiem. Pieņemsim arī, ka inflācija ir nulle. Cik ilgi jākrāj?

31 gads.

31 gads pilna laika darba ar ļoti labu algu — kuru laikā tu ietaupi 50% algas.

Apsveicu.

Tad kādas ir alternatīvas?

Cilvēkam, kurš grib kļūt bagāts, redzu vairākas alternatīvas:

1. iekrāt nedaudz kapitāla un iet uzņēmējdarbībā

Pirmais un acīmredzamais variants. Tipiski jāiegulda daudz gadi bez garantijas, ka beigās kaut kas izdosies — bet lielākajā daļā pasaules šis vēl joprojām ir vienīgais iespējamais legālais veids, kā kļūt patiesi bagātam.

2. pārvākties uz turīgu valsti

Ja tu esi augsta līmeņa speciālists komerciāli pieprasītā jomā — finanses, IT, dažas citas profesijas — rietumvalstīs iespējams atrast darba vietas, kurās gadā nopelnīsi simtiem tūkstošus. Finansistu gadījumā — pat miljonus.

Te gan jāņem vērā, ka pat ar visu miljonu vai diviem, uz konkrētās valsts fona tu vairs neskaitīsies bagāts. Piemēram, Konektikutas štatā ASV, kur reiz strādāju, top 1% pelnošākie pelna 678,000 USD gadā. . .

Ja gribēsi justies bagāts, ar nopelnīto kapitālu būs jāatgriežas Latvijā vai citā mazāk turīgā valstī.

3. pārvākties uz nabadzīgu valsti

Tiem, kuriem jau ir uzkrāts zināms kapitāls, šis ir neslikts variants. Pārvācies uz valsti, kur nekustamais īpašums un ēdiens vēl ir ļoti lēti, un dzīvo bagāti ar mazāku kapitālu.

Tomēr mūsdienu globālajā pasaulē šī iespēja kļūst mazāk un mazāk pievilcīga. Jo ēdiens un īre tomēr ir tikai daļa no budžeta, kamēr elektronika un citas importa preces nabadzīgajās valstīs mēdz būt pat dārgākas kā pie mums.

Kādēļ cepties par bagātību?

Kā daudzkārt esmu uzsvēris, nav obligāti kļūt bagātam.

Arī cilvēks, kas visu mūžu strādā vidēji apmaksātu algotu darbu, var būt laimīgs un piepildīts. Ja patīk savs darbs, riņķi ir forši cilvēki, un nebaltām dienām nedaudz iekrāts, tas jau ir ļoti daudz.

Šī aprēķina mērķis ir cits.

Dažkārt dzīvojam ilūzijā, ka kādreiz kļūsim bagāti — bet nepiesēžamies un neparēķinam, ko tas prasa.

Ir vērts apzināties, kā ir un kā nav iespējams kļūt bagātam. Tad arī iespējams pieņemt jēdzīgu lēmumu — vai pēc tā rauties.

Jo ar krāšanu un sapņošanu vien nepietiks.

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

The post Krājot bagāts nekļūsi appeared first on Toms Kreicbergs.

Jā. Ātri nebūs.

Tas ir okei.

Padomā — kas ir pilnīga finansiāla neatkarība? Ja gribi vairs nekad nestrādāt, tas nozīmē — citi visu tavu atlikušo dzīvi strādās tavā labā. Tevi baros, tevi apgērbs, parūpēsies par visām tavām vajadzībām. Tam nemaz nevajadzētu būt lēti, viegli vai ātri.

Dažos nākamajos rakstos apskatīšu dažādus iekrāšanas mērķus un to, kādus uzkrājumus katrs prasa.

Šodien par klasisko finanšu pratības mērķi:

Nodrošinātas vecumdienas

Doma — pensijas vecumā tev ir pietiekams uzkrājums, lai nodrošinātu labu dzīvi līdz pat nāvei.

Cik tam nepieciešams iekrāt? Tas būs atkarīgs no vairākiem apsvērumiem. Pirmais no tiem:

1. Kāda būs tava valsts pensija?

Par šo lietu domas dalās. Tādi smagsvari kā Ģirts Rungainis apgalvo, ka pensiju mums nebūs — būs tikai nabadzības pabalsts pavisam mazturīgajiem.

Šo viedokli var saprast. Latvijas demogrāfiskās tendences ir diezgan bēdīgas, turklāt liela daļa sabiedrības uz sociālā nodokļa rēķina “ietaupa”. Piemēram, ja tu esi pašnodarbināts un maksā sociālo no minimālā iespējamā, vairāk par nabadzības pabalstu tiešām labāk negaidīt.

Otrā galā ir, piemēram, manapensija.lv kalkulators — kurš parāda, kāda būs tava pensija, ja likumdošana nemainīsies. Šie aprēķini mēdz rādīt pensiju kā 40%-50% no pēdējās algas.

Personīgi nejūtu lielu uzticību šiem aprēķiniem. Spiedošās demogrāfiskās situācijas dēļ trūkst pārliecības, ka 1. pensiju līmeņa indeksāciju būs iespējams ilgi turpināt. Turklāt pieņemtais 2. pensiju līmeņa ienesīgums 5.06% gadā ir ievērojami augstāks par reāli novēroto.

Mans diezgan konservatīvais pieņēmums — ja strādāšu pilnu laiku, saņemšu vismaz 25% no pēdējās algas.

2. Cik ilgi taisies dzīvot? 

Kā man nesen teica paziņa — statistika rāda, ka risks nodzīvot līdz pensijai tomēr ir samērā liels.

Ja izvilksi līdz 65, vajadzētu plānot, ka dzīvosi vēl vismaz 20 gadus.

Mans personīgais pieņēmums — 25 gadi. Varbūt, ka neizvilkšu — bet negribētos nodzīvot ilgāk un palikt uz ielas.

3. Cik lielus ienākumus tev pensijā vajadzēs?

Klasiskais pieņēmums ir 75-80% no tavas darba algas (tās algas, ko saņemsi uzreiz pirms pensijas).

Pats cenšos celt ienākumus, bet kontrolēt izmaksas. Vecumdienās nebūs jārūpējas par bērniem, bet celsies medicīnas izmaksas, gribēsies arī paceļot. Pašreiz tērēju tikai 50% no ienākumiem. Ceru, ka arī vecumdienās ar to pietiks.

Secinājums: ja valsts pensija būtu 25%, tad privātajiem uzkrājumiem būtu jāsedz vēl 25%-50% no tavas pēdējās algas.

4. Kāda būs inflācija?

Inflācija apēd tavus uzkrājumus. 2-3% gadā var likties maz, bet pārdesmit gadu laikā šāda inflācija iznīcinās pusi no tavas naudas (skat. zemāk). Optimistisks pieņēmums būtu 2% gadā. Mēreni konservatīvs pieņēmums būtu 3 līdz 3.5%.

5. Kāds būs tavu ieguldījumu ienesīgums?

Lai parūpētos par vecumdienām, ir jāiegulda. Bez tā šis stāsts kļūst gaužām bezcerīgs (pirmkārt jau inflācijas dēļ).

Mēreni optimistisks ilgtermiņa ienesīgums pēc nodokļiem būtu kādi 5% gadā pirms pensijas, 3% gadā pensijas laikā (pieņemot, ka tiek izmantoti arī instrumenti ar nodokļu atvieglojumiem).

Būs arī citi apsvērumi, bet šie ir būtiskākie.

Šoka terapija

Lai aprēķinātu, cik konkrēti tavā gadījumā vajadzētu ietaupīt, lietderīgi ir dažādi interneta kalkulatori — piemēram, šis.

Aprēķins mērķēts uz amerikāņiem, bet, ja ignorē sadaļu par social security, derēs arī latvietim. Vienkāršības labad iesaku visus skaitļus likt pēc nodokļiem (neto).

Daži scenāriji:

Gribi saņemt valsts pensiju + 50% no pēdējās algas

Ja tev ir trīsdesmit, nav iekrājumu, pensijā dzīvosi 25 gadus — un tava portfeļa ienesīgums pēc nodokļiem ir 5%, kamēr inflācija ir 3% — tev būtu privāti jāiekrāj 25% mēnesī.

Ja tev ir četrdesmit — 39% mēnesī.

Gribi saņemt valsts pensiju + 25% no pēdējās algas

Trīsdesmitgadniekam jāiekrāj 13% mēnesī.

Četrdesmitgadniekam jāiekrāj 20% mēnesī.

Kas tālāk?

Var reaģēt divejādi.

Viens variants — bāzt galvu smiltīs. Līdz pensijai nenodzīvošu; ja nodzīvošu, strādāšu līdz nāvei; ja nevarēšu strādāt, gan jau bērni parūpēsies; ja ne bērni, tad gan jau valsts pensija neļaus badā nomirt.

Otrs variants — saprast, ka jārīkojas.

Paspēlējoties ar šādu aprēķinu, vajadzētu uzreiz palikt skaidrām vairākām lietām:

1. jāiekrāj ievērojama daļa ienākumu
2. iekrājums obligāti jāiegulda instrumentos, kas “pārsit” inflāciju
3. jāsāk krāt pēc iespējas agrāk
4. jāizmanto iekrāšanas instrumenti ar nodokļu atvieglojumiem
5. ja vēl esi jauns, pat 15% mēnesī izveidosies par ievērojamu finansiālu balstu vecumdienās

Ja gribi kļūt finansiāli neatkarīgs vēl ilgi pirms pensijas, šai lietai jāpieiet vēl agresīvāk. Par to nākotnē.

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

The post Šoka terapija. Cik jāiekrāj vecumdienām? appeared first on Toms Kreicbergs.

Abi iebildumi ir saprotami. Abiem jātiek pāri, ja gribi kādreiz būt finansiāli neatkarīgs.

Iekrāšana — aizraušanās

Santīmu skaitīšana. Taupība. Atteikšanās no dzīves labumiem.

Arī man kādreiz bija tāda attieksme pret naudas krāšanu. Uzskatīju, ka vienmēr spēšu nopelnīt pietiekami savām vajadzībām. Dzīvoju dārgā Ņujorkas dzīvoklī, pirku dārgas mantas, un iekrāju tikai “netīšām” — kad makā iekrita lielāks bonuss.

Līdz Fight Club epifānijai īsti nenonācu:

Bet manu attieksmi mainīja divas saistītas atziņas.

1. Es biju atkarīgs no darba devēja.

Lai uzturētu savu dārgo dzīvokli, mantas, ceļojumus un visu pārējo, ofisā pavadīju līdz 80 stundām nedēļā.

Ja pazaudētu darbu, uzreiz būtu jāmeklē cits.

Ja citu neatrastu, visa mana dzīve izjuktu. Kaut vai pie vecākiem jāievācas.

Finanšu krīzes laikā — kad mana darbavieta galīgi nešķita droša — sapratu, ka tā dzīvot negribu.

Nevēlējos būt atkarīgs no darba devēja iegribām. Nevēlējos dzīvot bailēs no ekonomikas krīzes vai atlaišanas. Gribēju varēt paņemt gadu brīvu, lai rakstītu grāmatu vai padzīvotu Kubā — un pats izvēlēties, kad, kā un kur atkal ķerties pie darba.

Kad tavs mērķis ir brīvība, iekrāšana vairs nešķiet garlaicīga vai apgrūtinoša.

2. Es maksāju visiem, tikai ne pats sev.

Šo atziņu guvu, lasot George Clason slaveno grāmatu The Richest Man in Babylon. Grāmatā — kuru iesaku visiem — autors izmanto fabulas par seno Bābeli, lai dotu padomus par finanšu pratību.

Viena no galvenajām grāmatas atziņām ir šāda:

Tu drīksti paturēt daļu no tā, ko nopelni.

Tas var šķist smieklīgi. Par ko vispār runa? Tas, ko tu nopelni, taču ir tavs!

Vai tiešām tā ir?

Mēs katru mēnesi smagi strādājam, lai nopelnītu algu. Šo algu mēs samaksājam saimniekam, bankai, maizniekam, kurpniekam, lielveikalam, utt. utml. Esam parūpējušies, lai kļūtu bagātāki visi, tikai ne mēs paši. Mēneša beigās esam tik pat nabadzīgi, kā sākumā.

Vispirms samaksā pats sev.

Tā nauda, ko atliec sev, kļūs par tavas brīvības pamatu. Tā ļaus tev dzīvot, kur gribi, strādāt, kā gribi, taisīt biznesu vai atpūsties, ceļot vai radīt mākslu — būt pašam sev saimniekam.

Iekrāt — bet no kā?

No kā iekrāt, ja ienākumi zemi?

Tas ir visbiežākais iebildums, ko Latvijā dzirdu. Mēs taču dzīvojam galīgā nabadzībā. Kāda te vēl iekrāšana?

Pirmkārt, nedzīvojam mēs galīgā nabadzībā. Esam tik pieraduši pie vaimanām, ka šo pieņēmumu pat neapstrīdam. Protams, līdz Amerikai un Rietumeiropai vēl tālu, bet, paskatoties pasaules kontekstā, skaidrs, ka tās ir muļķības. Bet šoreiz raksts ne par to.

Šoreiz viens tīri praktisks paņēmiens, kā sākt iekrāt. Arī ne mans — aizņemts no kādas amerikāņu grāmatas, neatceros kuras.

Atliec pusi no katra ienākumu pieauguma.

Tu jau māki dzīvot pie pašreizējā ienākumu līmeņa. Kad ienākumu līmenis ceļas, necel izdevumus. Vismaz pusi no starpības novirzi ietaupījumiem.

Pieņemsim, pelni neto 700 eur. Ja nomaini darbu un tagad pelni 800, 50 eur mēnesī atliec malā.

Sākumā procents mazs. Ja vairāku gadu laikā alga pieaugs līdz 1000 eur, iekrāsi jau 150 eur mēnesī — 15% no algas. Un tas būs nesāpīgi.

Kopš atgriezos no ASV, pats dzīvoju ar baudu, bet mierīgi. Mazs dzīvoklītis, ēdiens no Rimi un Maximas, nav dārgas mašīnas vai televizora, braucu ar sabiedrisko. Vairāk tērēju tikai uz ceļojumiem un piedzīvojumiem.

Dzīve šķiet forša, baigi vairāk neprasās. Personīgā neatkarība šķiet daudz vērtīgāka par BMW vai 4K televizoru.

Cik tad jāiekrāj?

Tradicionālie finanšu padomi saka — nodrošinātām vecumdienām no 25-30 gadu vecuma vajadzētu iekrāt un ieguldīt tirgū vismaz 10-15% no bruto ienākumiem. Tas varētu ļaut vecumdienās tērēt 70-80% no pirms-pensijas algas.

Tradicionālajam modelim — strādāt algotu darbu līdz 65+ gadu vecumam — šī pieeja ir pilnīgi okei. Ja ar prieku strādā stabilā profesijā, šis ir pilnīgi normāls, jēdzīgs plāns vecumdienu nodrošināšanai.

Agresīvā iekrāšana

Es personīgi cenšos maksimizēt ienākumus, minimizēt izdevumus, un iekrāt vismaz pusi no ienākumiem. Mērķis — finansiāla neatkarība ilgi pirms pensijas. Pēc iespējas ātrāk iekrāts kapitāls biznesam vai ieguldījumiem.

Protams, tas nederēs visiem. Ar Latvijas minimālo vai vidējo algu pusi iekrāt nesanāks. Cilvēkam, kurš mērķē uz finansiālu neatkarību vēl pirms pensijas, pirmais uzdevums būs ienākumu audzēšana.

Sasniegt top 1% kādā jomā var neizdoties, bet ar darbu, neatlaidību un mērķtiecību top 10% sasniegt var. Algu kontekstā Latvijā top 10% būtu ~1635 EUR+ (2015. gada dati).

Šis algu līmenis arī ir 2x Latvijas vidējā alga. No tā iekrāt pusi ir reāli.

Ja gribi strādāt no 9 līdz 5 tradicionālā profesijā, šāda alga droši vien nesanāks. Bet arī “ne biznesa cilvēks” — skolotājs, ārsts, santehniķis utt. — var audzēt savus ienākumus, ja domā radoši un strādā ārpus tradicionālajiem rāmjiem. Par to rakstīšu nākotnē.

Nākampirmdien piedalos FKTK finanšu izglītības nedēļā — 16:00 Latvijas Nacionālajā Bibliotēkā runāšu par finanšu pratību un galvenajām atziņām no šī bloga. Būs interesanti — priecāšos visus redzēt!

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

The post Kā iekrāt ar baudu appeared first on Toms Kreicbergs.