Avots: Facebook lapa “Soviet Visuals”

Nostalģiju var saprast. Daudziem padomju gadi bija jaunības laiks – piedzīvojumu, atklājumu, mīlestības, sasniegumu periods. Klāt vēl cilvēciskā tendence atcerēties labo un piemirst slikto.

Par laimi ir efektīvs paņēmiens, kā atsaukt atmiņā komunismu spožumu un postu tā, it kā tas būtu piedzīvots vakar. Nopērc biļeti uz Havanu un padzīvo kādu gadu Kubā. Nostalģija pēc komunisma ātri pāries!

Arī pats vairāk nekā gadu esmu dzīvojis Kubā. Šodien – par godu manai jaunajai grāmatai “Havanas kaķu karalis”, kuru nu var iegādāties Rīgas grāmatnīcās – izcelšu trīs atziņas par dzīvi komunisma tropu paradīzē, kuras atsitīs jebkādu vēlmi atgriezties padomijā. 

Avots: pixabay.com public domain galerija

1. Nabadzība un rindas.

Havanas ielas izskatās kā karalauks. Visur pussagruvušas ēkas un asfalts vienās bedrēs. Naktīs ielas ir tumšas gandrīz kā laukos. Grūti noticēt, ka pirms komunistu laikiem šī bija moderna un plaukstoša pilsēta.

Tukši veikalu plaukti Latvijā ir sen aizmirsts brīnums, bet Havanā tā ir ikdiena. Vienu nedēļu visā pilsētā nav iespējams iegādāties sviestu, nākamo – tualetes papīru. Savukārt tad, kad preces parādās, vari rēķināties ar garām stundām tropu saulē, stāvot rindā. 

Avots: personīgais arhīvs. Stāvu rindā pēc SIM kartes. 

Jāatzīst gan, ka kubieši rindās stāvēt māk. Bieži izplatīta prakse ir “virtuālā” rinda – cilvēki nevis stāv viens aiz otra, bet kur katram ērtāk, kaut vai sēž uz grīdas. Katrs jaunpienācējs skaļā balsī pajautā, kurš ir pēdējais, un iestājas virtuālajā rindā kā nākamais. 

Sākumā atbraucējam šķiet interesanti, tomēr jau pēc dažām nedēļām Havanā sāc just, ka tavas dzīves vērtīgās stundas slīd caur pirkstiem, stāvot rindā pēc rindas. Sāc arī veltīt savu laiku un smadzeņu enerģiju dažādu lietderīgu faktu apguvei. Piemēram, ja gribi pirkt sviestu, meklē benzīntanku 17. un L ielas krustojumā. Ar sievu secinājām, ka tajā rajonā laikam dzīvo kāds aparatčiks, jo benzīntankā sviests bija pat deficīta laikos. 

Kubas komunisti tev stāstīs, ka pie nabadzības un rindām ir vainīgi amīši ar savu bloqueo – Kubas ekonomisko blokādi. Protams, blokāde nepalīdz, bet 20 g.s. vēsture parāda ļoti skaidri, ka komunisms iet roku rokā ar nabadzību un rindām gan Kubā, gan Vjetnamā, gan Latvijā. Plānveida ekonomika nav spējīga pat adekvāti pabarot un apģērbt tautu, kur nu vēl nodrošināt nācijas ekonomisko, tehnoloģisko un kulturālo attīstību. 

2. Birokrātija un valsts kā cietums. 

Kubā rindā stāvēšana nav fenomens, ko piedzīvosi tikai veikalā. Praktiski jebkura darbība studiju, profesionālajā vai biznesa dzīvē prasa piecpadsmit birokrātiskus zīmogus, parakstus un saskaņojumus. Savukārt iestādēs jāierodas vairākas stundas pirms durvju atvēršanas, ja ceri paspēt tikt līdz birokrātam pirms darba laika beigām. 

Ne velti viena no slavenākajām Kubas mākslas filmām ir 1966. gada “Birokrāta nāve” (pieejama šeit – gan bez subtitriem). 

Komunismā pārmērīga birokrātija nav tikai neveiksmīgas darba organizācijas rezultāts. Tas ir efektīvs tautas apspiešanas instruments, kas jebkuru režīmam neērtu darbību – to gan šķietami neaizliedzot – padara ārkārtīgi laikietilpīgu un nogurdinošu. Atļaut, bet padarīt praktiski neizdarāmu, ir paņēmiens, kas rada ilūziju par brīvību, vienlaicīgi to atņemot. 

Vissmagāk birokrātijas dūri izjutīsi, ja mēģināsi no Kubas izbraukt. Par laimi nav vairs tie laiki, kad no komunisma valstības izbraukt bija aizliegts – kad cilvēki masveidā un bieži ar letālām sekām centās pārkļūt Floridas šaurumam paštaisītos plostos. Šodien bēdīgi slavenā “izbraukšanas atļauja” vairs nav nepieciešama. Tomēr arī šodien pamest Kubu nebūs viegli. Nāksies stāvēt birokrātiskā rindā pēc birokrātiskas rindas un izdot vismaz 400 ASV dolārus, lai iegūtu ceļošanai derīgu pasi (valstī, kur vidējā mēnešalga valsts sektorā ir ap 30 dolāriem). 

Latvijā mēs dažkārt aizmirstam, cik kādreiz grūti bija dabūt atļauju aizceļot kaut vai tepat līdz Somijai, nemaz nerunājot par Rietumvāciju, Angliju vai ASV. Kad uznāk nostalģijas vilnis par padomju laikiem, derētu atcerēties, kādēļ komunistu režīmi padarīja izbraukšanu no valsts tik apgrūtinošu. 

Ne jau tādēļ, ka tauta dedzīgi vēlējās turpināt dzīvot komunisma paradīzē. 

3. Bailes. 

Kad tu pēdējo reizi Latvijā juti bailes, paužot savu viedokli par dzīvi, ekonomiku, politiku? Vai, kritizējot valdību, armiju vai oligarhus, bijies, ka tevi varētu nolaupīt slepenpolicija vai atlaist no darba, iekļaut “melnajā sarakstā” vai atriebties tavai ģimenei?

Kubā tā vēl joprojām ir realitāte. Tāpat, kā pirms trīsdesmit gadiem tā bija pie mums.

Manā romānā “Havanas kaķu karalis” figurē arī Kubas slepenpolicija, kura pārstāv bēdīgi slaveno Iekšlietu ministriju. Ja par praktiski visu citu grāmatas elementu atbilstību dzīvei kubieši atsaucās atzinīgi – “jā, tieši tā arī ir, pareizi aprakstīts” – par šo vienīgais komentārs bija “patiesībā ir daudz sliktāk”. Turklāt to uzdrīkstējās teikt tikai tie kubieši, kuri paši vairs nedzīvo Kubā. 

Ir patīkami pakavēties nostalģijā, bet nedrīkstam ļaut tai ietekmēt šodienas lēmumus. 

Protams, arī padomju laikos dzīvē bija skaisti brīži un Latvijā bija foršas vietas, produkti, cilvēki. Tomēr nevajadzētu atsevišķām skaistām atmiņām atļaut aizmirst patieso komunisma režīma būtību. 

Nabadzība, birokrātija un bailes. . . nebrīvība izvēlēties, ko studēsi, ko strādāsi, ko lasīsi un ko rakstīsi, kādu biznesu celsi. . . pienākums patērēt dzīves dārgās stundas, soļojot parādēs un aplaudējot vecu vīru tukšajām runām. . . to visu vēl šobaltdien iespējams piedzīvot atsevišķos pasaules nostūros.

Kubā ir vērts viesoties, bet ne jau komunisma dēļ

Avots: Pixabay.com public domain galerija

Arī Kubā ir daudz skaista. Daba, cilvēki, mūzika, deja. Bet komunisms nav daļa no šī skaistuma. . . ja uznāk nostalģija, iesaku aizbraukt un pārliecināties!

Ja negribas tērēt naudu aviobiļetei, izlasi manu romānu “Havanas kaķu karalis”. To varēsi atrast Zvaigzne ABC un citās grāmatnīcās!

Starp citu, nākamo otrdien, 21. maijā, plkst. 6os Zvaigzne ABC telpās (K. Valdemāra 6) ir grāmatas atklāšana. Nāc ciemos – bet vispirms atzīmējies pasākuma Facebook lapā!

The post Nostalģija pēc komunisma? Nē, paldies! appeared first on Toms Kreicbergs.

Esmu daudz rakstījis par fenomenu, kas grauj Latvijas valsti – mūsu tendenci ignorēt sasniegto kopš padomju laikiem un sūdzēties, ka pie mums viss ir slikti. Šodien pievēršos citai īpatnībai, kura pavisam reāli bremzē Latvijas attīstību. Tendencei uzskatīt, ka visi pelnošie ir zagļi vai krāpnieki.

Kā daudzas vaimanoloģijas izpausmes, šī tendence visvairāk nodara pāri pašiem vaimanātājiem – bet tā kaitē arī apkārtējai sabiedrībai.

Jā, Latvijā netrūkst zagļu, krāpnieku un “izsaimniekotāju”.

Jābūt aklam, lai to neredzētu. Sāksim ar šobrīd aktuālajām transporta iepirkumu shēmām, maksātnespējas afērām, banku afērām, radošajiem 90-to gadu “prihvatizētājiem”, ar “draudzīgajiem” tiesnešiem utt. utml.

Ja lietojam korupciju kā aptuvenu vispārējās blēžu masas indikatoru, Transparency International savā indeksā mūs ierindo 41. no 180 vietām (jo augstāk, jo mazāk korupcijas). Indekss – kurš gan parāda uztveri par korupcijas klātbūtni, ne faktisko korupcijas līmeni, kuru izmērīt ir grūti – mūs ierindo tālu aiz tādām valstīm kā Dānija un Jaunzēlande, tālu arī aiz Igaunijas, kā arī dažas pozīcijas aiz Lietuvas. Tajā pašā laikā esam plecu pie pleca ar Spāniju un priekšā ne tikai lielākajai daļai post-padomju valstu, bet arī tādām valstīm kā Dienvidkoreja, Grieķija un Itālija.

Saraksts neapšaubāmi nav precīzs, bet zināmu priekšstatu sniedz. Tātad – pie mums ir blēži, vairāk nekā parasti Rietumvalstīs, mazāk nekā parasti pārējā pasaulē.

To, ka sadzīvojam ar blēžiem, neviens neapstrīda.

Tomēr pieslēgsim nedaudz loģiku.

“Daudzi pelnošie ir zagļi un krāpnieki” nenozīmē “Visi pelnošie ir zagļi un krāpnieki.”

“Daudzi pelnošie ir zagļi un krāpnieki” nenozīmē pat “Lielākā daļa pelnošo ir zagļi un krāpnieki.”

It īpaši, ja tu definē “pelnošais”, kā “cilvēks ar top 10 % vai top 1 % algas līmeni”.

Pēc CSB datiem, 2018. gada jūnijā 127 tūkst. cilvēki jeb 14 % strādājošo saņēma bruto algu virs 1’500 EUR. No šiem cilvēkiem trešdaļa strādā valsts sektorā, bet divas trešdaļas privātajā sektorā.

Šis algas līmenis jau Delfu komentāros izsauks sašutumu. Tomēr mēs runājam par 14 % sabiedrības. Atļaušos apgalvot, ka lielum lielais vairums šīs grupas ir – ja ne svētie – tad godīgi un strādīgi cilvēki.

11 tūkst. cilvēki jeb 1,3 % strādājošo saņēma 4’000 EUR+.

Ceturtā daļa no šiem cilvēkiem strādā valsts sektorā, pārējie – privātajā biznesā.

Kāds ir tavs instinkts, dzirdot šo algas līmeni? Vai arī tu pieņem, ka šādu naudu maksā vien blēžiem, krāpniekiem un ielikteņiem?

Es varētu strīdēties, ka tā nav. Stāstīt piemēru pēc piemēra par augsti apmaksātiem profesionāļiem, kurus pazīstu:

• uzņēmumu vadītāji, kuru atalgojums atspoguļo plašas industrijas zināšanas, drosmi rīkoties un biznesa rezultātus,
• augsti kvalificēti speciālisti, kuri ar savām prasmēm Eiropā vai ASV jau rīt varētu pelnīt 2x vai 3x vairāk,
• valsts iestāžu vadītāji, kuri ar visu savu lielo algu varētu saņemt 25 % vairāk privātajā sektorā, ja vien nebūtu savas jomas entuziasti,
• jaudīgi pārdevēji un projektu vadītāji, kuri atnes uzņēmumam reālu peļņu un par to saņem kompensāciju,
• utt. utml.

bet šodien tas nav mans mērķis.

Ja tava reakcija uz šādu algu līmeni ir – krāpnieks! – tad aicinu pārdomāt, kādu dzīvi tu pats vēlies.

Amerikāņu psihologi ir norādījuši uz svarīgo atšķirību starp “growth mindset” un “fixed mindset”.

“Growth mindset” vai “izaugsmes pasaules skatījuma” piekritēji uzskata: viņi var sasniegt praktiski jebko, tikai smagi jāstrādā, sevi jāattīsta, jāmeklē iespējas un jācīnās par tām.

“Fixed mindset” vai “fiksētā pasaules skatījuma” piekritēji uzskata: dzīvē tev ir dots tas, kas tev ir dots – talants, radi, pazīšanās – un tas arī nosaka tavu veiksmes līmeni.

Pētījumi rāda – cilvēki ar izaugsmes skatījumu tiek daudz tālāk. Katra vilšanās vai neizdošanās tiem ir izaicinājums cīnīties sparīgāk un sasniegt savu.

Tikmēr cilvēkam ar fiksētu skatījumu vilšanās vai neizdošanās tikai norāda – man nav īstā talanta, ģimenes vai pazīšanās, lai sasniegtu mērķi, tādēļ labāk padoties.

Ticēt, ka labi maksā tikai zagļiem un krāpniekiem, ir šaut sev pašam kājā.

Ja tu sev iestāsti, ka visi pelnošie ir nonākuši savā vietā dēļ pazīšanās vai blēdniecības – un ja neviena ministra rados tev nav – tad kādas ir tavas izvēles iespējas?

Atliek vien pašam kļūt par blēdi – vai arī turpināt sēdēt nabadzībā.

Ja mēs to sev iestāstām nācijas līmenī, tad kļūstam par nabagu un korumpēties-gribētāju sabiedrību.

Ja vēl gāzīsi savu indi Delfu komentāros un soc-tīklos, tad vilksi līdzi purvā arī apkārtējos.

Kādēļ lai jēdzīgs cilvēks ietu politikā, ja zina, ka no pirmās dienas viņu “apkakās” kā korumpantu un valsts izzadzēju?

Kādēļ lai augsta līmeņa speciālists strādātu valsts sektorā, ja zina, ka viņu nozākās kā krēsla sildītāju un parazītu?

Vai ziņa – “visi krāpjas, Latvijā tas ir normāli” – ir tas, ko no bērnības gribam iepotēt nākotnes uzņēmējiem un vadītājiem?

Es personīgi pazīstu vairākus augsta līmeņa vadītājus, par kuriem ar lielu pārliecību varu teikt – līdz sirdij labi cilvēki, kuri varbūt nav perfekti, bet vienmēr mēģina rīkoties pēc sirdsapziņas, ētiski un ievērojot likumu. Katru reizi, kad viņi parādās portālos, virsū gāžas “sūdu lavīna”.

Ja esi viens no “uzbraucējiem”, ko tu ar to centies panākt?

Ja mēs noticam, ka arī godīgi un strādīgi cilvēki var labi pelnīt, tad mums atveras acis.

Cilvēks, kurš tic savai spējai pelnīt, pasauli uztver citādāk.

Viņš pēta veiksmīgos ap sevi un analizē, kā viņi nonākuši līdz saviem sasniegumiem. Viņš ir atvērts iespējām un saprātīgam riskam.

Pats galvenais – viņš nepārtraukti attīstās un meklē izaugsmes iespējas, jo apzinās – par to vien, ka esi jauks cilvēks, lielu algu nemaksā. Attīstoties viņš ceļ gan savu, gan valsts labklājību.

Ir divi veidi, kā Latvijā pelnīt daudz.

Jā, krāpnieka, blēža un “blata” ceļš bieži strādā. Neapšaubāmi. Par to neviens nestrīdās.

Ja negribi iet šo ceļu, tad tev ir jākļūst reti vērtīgam – un jāmeklē tos, kas par šo vērtību ir gatavi maksāt. Lai saņemtu top 10 % vai top 1 % atalgojumu, tev jābūt top 10 % vai top 1 % prasmēs, strādībā un/vai drosmē (parasti vajag vismaz divus no trim).

Bet vispirms – tev ir jānotic, ka arī godīgs cilvēks Latvijā var labi pelnīt!

Esmu izveidojis mājaslapā sadaļu “Finanšu bootcamp“. Brīvā laika man ir maz, bet dažkārt izraujos novadīt šo semināru par personīgajām finansēm kādā uzņēmumā. Ja tavam kolektīvam šī tēma ir aktuāla, uzmet aci!

The post Vai daudz pelna tikai zagļi? appeared first on Toms Kreicbergs.

Nešaubos, ka šim cilvēkam sāp. Nešaubos, ka cīņa par jēdzīgu dzīves līmeni Latvijā viņam ir bijusi grūta. Esmu drošs, ka viņš ir saskāries ar daudz nejēdzībām.

Bet – “Latvijas valsts man nav devusi neko”?

Vai tiešām?

Jau daudz esmu rakstījis par to, ka nav pamata lamāt Latviju kā neizdevušos valsti– un par to, ka mūsu algas strauji aug.

Šodien ieskicēšu īsu atgādinājumu par to, cik daudz mums apmaiņā pret nodokļiem dod Latvijas valsts. Tas ir stipri vairāk nekā varētu likties.

Pirmkārt, elementārās lietas – veselība, izglītība, drošība.

I. Veselība.

No pirmā brīža, kad cilvēks ienāk pasaulē, valsts par viņu rūpējas. Grūtnieču aprūpe un dzemdību palīdzība Latvijā ir bezmaksas. Vēlāk dzīvē kā bērnam, tā pieaugušajam medicīnas aprūpe ir pieejama tālu zem pašizmaksas.

Mēdzam sūdzēties par sliktiem apstākļiem slimnīcās, par garām rindām uz operācijām vai negatīvu attieksmi no personāla. Paužam sašutumu par konkrētām operācijām vai zālēm, kuras valsts sistēma nespēj kompensēt. Protestējam, ka jāpiemaksā par procedūrām, kuras tirgus cenā maksātu daudz vairāk.

Aizmirstam, ka medicīnā vajadzību vienmēr ir vairāk nekā budžeta iespēju. Tā ir jebkurā valstī. Par neapmaksātām operācijām un dārgām zālēm sūdzas arī Rietumeiropā. Vienkārši pie mums budžeta iespējas ir stipri šaurākas, tādēļ latiņa – ko varam atļauties – ir zemāka. Bet tā vēl joprojām ir ļoti augsta uz plašākās pasaules fona.

Nenovērtējam, cik ārkārtīgi daudz mums nodrošina veselības sistēma par budžetu, kurš ir 6 reizes mazāks uz vienu cilvēku nekā Vācijā.

II. Izglītība.

Latvijā bērns divpadsmit gadus bez maksas iet skolā, kuras infrastruktūru nodrošina valsts un kurā par viņu rūpējas padsmit pedagogi, kuriem visiem jāmaksā algas. Arī universitātes gados lielum lielai studentu daļai ir iespēja gūt augstāko izglītību par brīvu.

Vai kvalitāte citur Eiropā ir augstāka? Protams. Bet postpadomju valstu kontekstā Latvijas izglītība nebūt nav zemā metama.

III. Drošība.

Neviens no mums negribētu dzīvot valstī bez ugunsdzēsējiem.

Lamājam policistus, ka neatrod nozagto auto vai nenoķer dzīvokļa zagļus. Bet cik bieži jūtam bailes, staigājot pa Rīgas ielām? Cik daudz trīcam par to, ka aplaupīs vai apzags? Daudziem derētu izjust, ko nozīmē staigāt pa ielām Karakasā vai Monrovijā.

Par armiju. Daži negrib tērēt naudu armijai, kura tāpat ir pārāk maza, lai apturētu lielvaras iebrukumu. Bet kā varam gaidīt, ka NATO partneri nāks palīgā Latvijai, ja mēs neesam gatavi iet palīgā citiem?

Drošību, kuru mums nodrošina valsts, ikdienā nemanām – bet ļoti ātri to pamanītu, ja tā pazustu.

Otrkārt, sociālais nodrošinājums.

Maksāt sociālās iemaksas nepatīk nevienam, bet invaliditātes, slimības, apgādnieka zaudējuma u.c. pabalsti krīzē daudzus glābj no pilnīga izmisuma.

Mums ir 450’000+ vecuma pensionāri. Mūsu vecāki un vecvecāki, kuri mūsu labā strādājuši (un maksājuši nodokļus) visu mūžu. Tagad viņus uzturam mēs.

Jā, pensijas mums ir ļoti mazas. Šobrīd vidēji 320 EUR mēnesī. Bet to skaidro demogrāfija, ne valstsvīru korupcija vai neizdarība. Kā gan pensijas varētu būtu lielākas, ja katriem diviem strādājošajiem ir “jānosedz” viena pensija? Vai esam gatavi paaugstināt sociālās iemaksas par 30 %–50 % vai vairāk, lai pensionāri dzīvotu jūtami labāk?

Sociālā nodrošinājuma lauciņā strādā viestiešākā sasaiste – cik tu dod valstij, tik valsts dod tev.

Treškārt, funkcionējoša juridiskā sistēma.

Šeit jau aizejam “augstākā matērijā”. Bet tomēr.

Lai valsts plauktu, jābūt pārliecībai – tev pieder tas, kas tev pieder; līgumi jāpilda; kā uzņēmumiem, tā indivīdiem, tā valsts iestādēm jāspēlē “pēc noteikumiem”.

Maksātnespējas shēmas, publisko iepirkumu lietas, korupcija centrālajā bankā un citi skaļi gadījumi rada pamatotu skepsi par to, cik sakārtota ir Latvijas valsts. Bet saki godīgi – vai tu justos drošāk, taisot biznesu Latvijā, Baltkrievijā, Ukrainā vai Uzbekistānā?

Transparency International korupcijas uztveres indeksā esam 40. vietā – zem Lietuvas, Igaunijas un Polijas, bet virs pat tādām valstīm kā Čehijas, Spānijas, Itālijas, nemaz nerunājot par NVS valstīm. Latvijā ir iespējams strādāt, veidot godīgu biznesu un pelnīt.

Visbeidzot, priviliģēta vieta pasaules kartē.

Kad ekonomiskie bēgļi no Āfrikas laivās brauc uz Eiropu, viņus lamā, sūta atpakaļ vai ļauj viņiem noslīkt. Tiem, kuri labas dzīves meklējumos brauc no Latvijas, šodien robežas jau vaļā. Bet tas nenotika pats no sevis.

Starp 1991. un 2004. gadu, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, tika veikts milzu darbs gan Latvijas ekonomikas, gan Latvijas valsts pārvaldes, gan diplomātisko attiecību sakārtošanā. Mums robežas pavēra tikai tādēļ, ka eiropiešiem radījām iespaidu – šeit vairs nav pēdējā bedre, no kuras virsū gāzīsies izmisušie un izsalkušie, bet Eiropas valsts. Jā, vēl trūcīga, vēl ar daudz problēmām, bet Eiropas valsts ar gaišu nākotni.

Iespēju studēt un strādāt jebkur Eiropas Savienībā apskaustu lielum lielais pasaules iedzīvotāju vairākums. Arī to mums dod Latvijas valsts.

Latvijas valsts mums dod daudz. Cik tu dod Latvijas valstij?

Mēs ne tikai maksājam zemākas nodokļu likmes nekā daudzviet Eiropā – mēs vēl esam daudz nabadzīgāki nekā attīstītās Eiropas valstis. Rezultātā absolūtos skaitļos mēs katrs nodokļos samaksājam daudz, daudz, daudz mazāk nekā Eiropā. Bet pakalpojumus gribam Eiropas apjomā un kvalitātē.

Maksājam kā par ierūsējušu 95. gada Golfiņu, bet gribam Mersedesu. Un kad mums dod vien Golfiņu, par kuru samaksājām – sitam kāju pie grīdas un kliedzam, ka valsts mums neko nenodrošina.

Vai tas ir adekvāti?

Pirmais solis uz veiksmīgu valsti ir novērtēt to, kas mums jau ir.

Ja nespēsim ieraudzīt, cik daudz jau Latvijas valsts mums dod šobrīd, mums var nepietikt spēka sasniegto nosargāt – kur nu vēl augt tālāk. To ir vērts atcerēties vienmēr, bet it īpaši pirms vēlēšanām.

Jā, pie mums problēmu netrūkst. Bet mums ir ļoti daudz, par ko lepoties.

Ja to aizmirsīsim, pazudīsim. Ja to novērtēsim, augsim un attīstīsimies vēl ilgi.

Reklāmas pauze:

16. oktobrī pēdējo reizi šogad vadīšu “Finanšu bootcamp” semināru sadarbībā ar žurnālu Ir. Analizēsim:

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

The post “Latvijas valsts man neko nav devusi!” Vai tiešām? appeared first on Toms Kreicbergs.

Jā, pie mums ir arī daudz nabadzības. Cīnāmies ar apjomīgu korupciju. Emigrācija rada draudus gan vietējam biznesam, gan pensiju sistēmai.

Neviens neapgalvo, ka Latvijā viss ir labi. Bet mūsu algas strauji aug, turklāt praktiski visos griezumos.

Spriežot gan pēc sociālajiem tīkliem, gan ikdienas sarunām, daudziem norāde uz šo faktu – Latvijā dzīvojam arvien labāk – izsauc dusmas un pretestību. Kāpēc tik izmisīgi noliedzam faktus?

Šodien centīšos saprast, kādēļ mums ir tik grūti pieņemt pozitīvas ziņas par Latvijas ekonomisko situāciju.

Vispirms fakti: darba algas strauji aug praktiski visos griezumos.

Iepriekšējā rakstā norādīju uz strauji augošo vidējo algu Latvijā. Un patiešām, no 2001. līdz 2017. gadam vidējā bruto darba samaksa valstī pieauga 4 reizes jeb 9,2 % gadā (5 % gadā pēc inflācijas). Tā ir fantastiski strauja izaugsme.

Kritiķi smīnēja, citējot veco joku par vidējo temperatūru slimnīcā.

Vai kritika ir pamatota? Vai tiešām algas aug tikai izredzētajiem? Skatīsimies uz datiem trīs griezumos.

1. Algas strauji aug visos Latvijas reģionos.

Dažkārt dzirdam apvainojumu, ka situācija paliek labāka tikai Rīgā. Ieskatāmies Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datubāzē, apskatot algu izaugsmi kopš 2001. gada:

Vidējā alga ir strauji augusi visos reģionos. Rīga “startēja” ar augstāku vidējo algu, tādēļ arī šodien Rīgā ienākumi ir augstāki nekā reģionos, bet progress redzams visur.

2. Algas strauji aug gan publiskajā, gan privātajā sektorā.

Vēl mēdz dzirdēt, ka algas augot vien deputātiem, ierēdņiem un citiem, kas “barojas” no valsts budžeta. Atliksim malā faktu, ka valsts sektorā strādājošie lielākoties ir godīgi, strādīgi cilvēki, kuri cenšas labi darīt savu darbu. Apskatīsim algu izaugsmi pa sektoriem:

Šeit noteikti lomu ir spēlējusi ēnu ekonomikas mazināšanās šajā laika periodā (jo sabiedriskajā sektorā nav “aplokšņu” algas) – bet skaidrs, ka algas aug abos sektoros. Kā tam arī būtu jābūt.

3. Algas strauji aug gan nabadzīgajiem, gan bagātajiem.

Visbeidzot, populārs ir apgalvojums, ka turīgais gals jau dzīvo labāk, bet nabadzīgajiem nekas nemainās.

Skatīsim statistiku par iedzīvotāju ienākumiem pa decilēm. CSP dati pa decilēm pieejami kopš 2008. gada. 2008. gads bija pats pirmkrīzes “pīķis” ar nedabiski augstām algām, tādēļ izaugsmes procenti kopš tā laika visām decilēm ir zemi.

Bet sadalījums pa decilēm gan ir interesants:

Ja paskatamies datus tikai par pēdējiem 5 gadiem, izaugsme ir straujāka, bet redzams tas pats sadalījums:

Visstraujāk augušas tieši nabadzīgo iedzīvotāju algas. Turīgā gala algas augušas lēnāk.

Kādēļ noliedzam faktus?

Lasītāj, vaī arī tev – lasot augstāk minēto – iekšā rodas pretestība vai pat dusmas?

Kāpēc? Kādēļ tā steidzamies aizstāvēt drūmu skatījumu uz mūsu valsti?

Man ir vairāki minējumi par iespējamiem iemesliem. Aicinu lasītājus komentāros piedāvāt savus variantus.

1. Pie mums vēl ir patiesi daudz nabadzības.

Latvijā vēl ir vairāk simti tūkstoši cilvēku, kuri dzīvo nabadzībā. Šo cilvēku ienākumi ir būtiski auguši, bet tie tāpat ir kritiski zemi. Tad vēl ir lielā pensionāru masa, kuru vidējā pensija ir 320 EUR.

Es nezinu, kā Latvijā izdzīvot ar 320 EUR mēnesī, kur nu vēl ar minimālo pensiju 73 EUR. Ja tev ir jādzīvo šādos apstākļos, drūms skats uz dzīvi ir saprotams.

Tiem, kuriem dzīvē iet labāk, jāsaprot, ka daudziem iet grūti. Mums ir nepieciešama progresīvāka nodokļu politika un lielāki sociālā budžeta tēriņi, lai atbalstītu nabadzīgo sabiedrības daļu.

Bet nedrīkst jaukt faktu – nabadzība pastāv – ar apgalvojumu, ka viss ir slikti.

2. Mediju negativitāte.

Pasaulē cilvēki dzīvo labāk un ilgāk nekā jebkad, kļūst bagātāki, mazāk cieš no kariem un citām nelaimēm – bet mediji pamatā raksta par krīzēm un problēmām. Tā arī veidojas mūsu skats uz pasauli.

Vidējais latvietis dzīvo daudz labāk nekā pirms padsmit gadiem, arī viņa draugiem un paziņām dzīve iet uz augšu – bet mediju un soc. mediju iespaidā daudzi ir pārliecināti, ka valsts ir bedrē.

3. Nepārtraukts salīdzinājums ar rietumiem.

Šodien esam Eiropas Savienībā. Ryanair biļeti var atļauties katrs. Radi un draugi masveidā brauc šurp un turp. Vislaik redzam kontrastu – dzīve šeit un dzīve tur.

Liekas, gandrīz 30 gadi pagājuši kopš PSRS laikiem  – kādēļ vēl tik smagi atpaliekam?

Aizmirstam, ka rietumu starta “handikaps” bija milzīgs. Turklāt arī Eiropa šos 30 gadus ir turpinājusi augt.

4. Pakāpenisku pārmaiņu efekts.

Algu izaugsme 9 % gadā jeb 5 % pēc inflācijas ir ārkārtīgi strauja. 10 gadu laikā alga vairāk nekā dubultojas, bet reālais ienākumu līmenis aug par 60 %.

Tikmēr psiholoģiski dzīves standarta uzlabojums par 5 % gadā šķiet gandrīz nemanāms. Tādēļ viegli nepamanīt, ka šodien dzīvojam daudz, daudz labāk nekā 2001. gadā (kur nu vēl 1991. gadā).

5. Apzinātas negatīvisma kampaņas.

Nerunāju tikai par Kremļa kampaņām – lai gan grūti apšaubīt Krievijas vēlmi ieskicēt Latviju kā “neizdevušos valsti” (piemiedzot aci uz korupcijas un ekonomiskās stagnācijas bedri, kurā atrodas pati Krievija). Šībrīža pirmsvēlēšanu kampaņa parāda, ka arī latviešu politiķi gatavi attēlot mūsu valsti kā izzagtu bedri, lai izcīnītu sev vietu pie galda.

Aicinu visus, kuriem rūp Latvija – padomājiet pirms dalieties ar vienpusēji negatīviem materiāliem.

Redzēt tikai slikto nozīmē vilkt Latviju bedrē.

Ierakties pozīcijā “viss ir slikti” var palīdzēt justies labāk īstermiņā. Smagā ikdiena var šķist vieglāka, ja vari vainu par savām problēmām novelt uz neveiksmīgu valsti. Bet nekritiska valsts zākāšana nepalīdzēs pašam un nodarīs pāri apkārtējiem.

Jo vairāk esam pārliecināti, ka viss ir slikti, jo mazāk esam motivēti cīnīties un jo raitāk izbraucam. Šis apburtais loks patiešām var mūs novest bedrē – par spīti tam, ka tas nav balstīts faktos.

Tīrā negatīvisma vietā mums Latvijā ir nepieciešama konstruktīva kritika. Tas nozīmē:

• identificē problēmu,
• pamato to ar datiem,
• piedāvā tai risinājumu,
• strādā, lai risinājumu īstenotu.

Citiem vārdiem sakot – kritizē ar smadzenēm. Un atzīsti arī pozitīvo, ne tikai negatīvo.

Jau šobrīd Latvija strauji attīstās. Ja mainīsim savu attieksmi, mūsu turība celsies vēl ātrāk un ātrāk.

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

Piezīme presei: Iepriekšējo rakstu bez manas atļaujas pārpublicēja vairāki ziņu portāli. Tas ir autortiesību pārkāpums. Pirms pārpublicēt, lūdzu, sazinieties ar mani caur sadaļu “Kontakti”.

The post Latvijas iedzīvotāji pelna aizvien vairāk. Kādēļ to noliedzam? appeared first on Toms Kreicbergs.

Kaitina regulāri dzirdēt variācijas par šādu frāzi – it īpaši, kad tās tiražē Latvijas lielākie sabiedriskie mediji.

Mums norāda, ka:

• Latvijā ir zemākas algas nekā attīstītajās valstīs,
• Latvijā ir vājāks sociālais nodrošinājums nekā attīstītajās valstīs,
• Latvijā ir vairāk korupcijas un valsts pārvaldes problēmu nekā attīstītajās valstīs.

Šie fakti tiek pasniegti kā dziļi personisks pāridarījums runātājam. It kā Latvijas valsts būtu mums parādā ko vairāk, bet nav pildījusi savas saistības – likusi vilties.

Jāviļas ir tikai tajā, ka mums trūkst kritiskās domāšanas.

Ar faktiem strīdēties nevar. Neapšaubāmi Vācijā, Anglijā, Francijā un citās populārās mērķa valstīs ir augstākas algas, labāks sociālais nodrošinājums un lielā mērā labāk sakārtota valsts pārvalde.

Zini, kas vēl vieno šīs valstis?

Tās piecdesmit gadus nesmacēja komunisms.

Tām nebija jāceļ jauna, demokrātiska valsts uz pilsoņu pleciem, kuriem nepiederēja nekas un kuri pazina vien autoritārismu. Kuru ģimenes, mantība un sapņi bija grauti gadu desmitiem ilgi. Kuru lietderīgākās prasmes bija ne dzīvot, strādāt un radīt, bet izdzīvot – vai nu palikt sistēmas nepamanītiem vai sadarboties, kļūt par daļu no tās.

Ir naivi – un bīstami – gaidīt, ka 50 gadu laikā radītais Rietumu ekonomiskais un valsts pārvaldes atrāviens pazudīs pārdesmit gadu laikā.

Ja ko tādu sagaidi, patiešām nāksies vilties. Bet pie vilšanās nav vainīga valsts. Vainīgs esi tu, jo naivi gaidi brīnumus.

Tas, ko esam sasnieguši par spīti šim vēsturiskajam fonam, ir apbrīnas vērts.

Jā, protams, vienmēr gribas straujāku ekonomisko izaugsmi, lielākas algas, labākus apstākļus.

Jā, arī man riebjas korupcija valsts aparātā un kaitina neefektīvā birokrātija tik daudzās nozarēs.

Jā, arī man slikti paliek, lasot par maksātnespējas administratoru mahinācijām (nemaz nerunājot par šīs nedēļas slepkavību gaišas dienas laikā).

Un tomēr jāatceras – ikdienā dzīvojot, mēs nepamanām, kā nelielas pārmaiņas pārvēršas radikālās pārvērtībās. Kā pakāpeniska attīstība kļūst par milzīgu izaugsmi.

Latvijas izaugsme kopš PSRS sabrukuma ir bijusi ļoti strauja.

Latvijas iekšzemes kopprodukts kopš 1995. gada audzis 2.4 reizes pēc inflācijas.

CSB dati norāda – reālais ekonomikas izaugsmes temps (atskaitot inflāciju) ir bijis 4 % gadā.

Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, IKP audzis 3 reizes pēc inflācijas jeb vairāk nekā 5 % gadā. Jā, šeit efektu atstāj lielais izbraucēju skaits un tomēr – IKP uz vienu iedzīvotāju pavisam reālā ziņā ataino iedzīvotāju labklājību.

Izaugsme 4-5 % gadā pēc inflācijas ir ļoti ātra. Pasaule ir pilna attīstības valstu, kuras varētu vien sapņot par šādu izaugsmi divdesmit gadu griezumā.

Vidējā alga Latvijā pēdējo 20 gadu laikā augusi 5 % gadā pēc inflācijas.

Atbilstoši CSB datiem, kopš 1997. gada vidējā darba samaksa Latvijā augusi 5.4 reizes jeb 8.8 % gadā. Pēc inflācijas tas atbilst izaugsmei 5 % gadā.

Protams, no dienas dienā temps – 5 % gadā – šķiet lēns. Lai rastos jūtamas pārmaiņas dzīvē, jāgaida gadiem ilgi. Bet tā nav Latvijas valsts vaina. Tā vienkārši strādā pasaule. Gaidīt ko citu ir ekonomisks analfabētisms.

Lielākais patiesais “kauna traips” Latvijas stāstā ir masveida emigrācija.

Protams, daļēji tā bija neizbēgama. Pievienojoties Eiropas Savienībai, nojaucot barjeras darba spēka kustībai, bija skaidrs, ka daudzi skries tur, kur vieglāk nopelnīt. Tas nav pārsteigums.

Tomēr mēs neapsāubāmi varētu darīt daudz vairāk, lai emigrāciju bremzētu – un veicinātu atgriešanos.

To ir iespējams darīt ar valsts programmām. To var darīt, atbalstot tādas lieliskas iniciatīvas kā Your Move, kas palīdz sabiedrībai saprast, ka arī Latvijā ir labi apmaksātas darba vietas. To var darīt sabiedriskie mediji, mazāk tiražējot “aizbraucēju gaušanās” stāstus – vai vismaz darot to kritiski, ieliekot gaudienus kontekstā par reālo Latvijas izaugsmi pēdējo gadu desmitu laikā.

Bet visvairāk varam palīdzēt mēs paši – ar savu ikdienas attieksmi un retoriku.

Beidzam vainot valsti tajā, kur tā nav vainīga.

Kenedijs teica: “Nejautā, ko valsts var darīt tavā labā. Jautā, ko vari darīt valsts labā.”

Mums Latvijā pietiktu ar pirmo daļu.

Rūpējies pats par savu dzīvi un negaidi brīnumus no valsts. Jā, kritizē valsts pārvaldi, birokrātiju, nodokļu struktūru un ienākumu nevienlīdzību. Bez kritikas lietas neuzlabosies. Bet nelamā Latviju par to, ka jau šodien neesam Vācija vai Šveice. Tu ne tikai parādi savu kritiskās domāšanas trūkumu, bet pats aktīvi grauj valsti, par kuru sūdzies.

Ja paliec, tad paliec un cel labu dzīvi saviem spēkiem. Aizver Delfu komentārus un beidz sūdzēties radiem un draugiem – izmanto savu laiku lietderīgāk. Ja tev liekas, ka Latvijā labi var dzīvot tikai ierēdņi vai ministri vai maksātnespējas administratori, tad problēma ir tavā galvā, nevis valstī. Paskaties riņķī un iepazīsti vairāk veiksmīgu cilvēku.

Ja brauc prom, tad brauc prom, bet turi muti par to, ko Latvija tev nav sniegusi. Latvija tev neko nav parādā.

Meklēt savu laimi ir tiesības katram.

Es ilgus gadus dzīvoju ārpus Latvijas. Ļoti iespējams, arī nākotnē kādus gadus pavadīšu citās zemēs. Bet ne jau tādēļ, ka Latvija man ko nodarījusi vai es būtu vīlies valstī.

Latvijas valsts esam mēs paši. Tā ir atbilstoša tam, kādu ceļu vēsturiski esam gājuši. Jā, arī ceļš līdz ideālai valstij vēl ir garš (patiesībā – bezgalīgs). Bet tas ir tas ceļs, pa kuru mums ir iekritis iet.

Mēs varam izvēlēties nokāpt no šī ceļa un doties citur. Bet beigsim lamāt ceļu par to, ka tas ir garš un ved tālu.

Ne ceļam no tā labāk, ne mums pašiem.

The post Pārvācies uz ārzemēm? Nelamā Latviju! appeared first on Toms Kreicbergs.

1. Lai dzīve būtu interesanta, jādara daudz dažādas lietas.
2. Ja lēkāsi no jomas uz jomu, nekļūsi labs nevienā.

Citiem vārdiem sakot – likās, ka jāizvēlas – būt garlaicīgam profesionālim vai interesantam diletantam.

Ar laiku secināju, ka tikai dažas jomas prasa nemainīgu fokusu dzīves garumā.

Ja gribi būt izcils fiziķis, pianists vai baleta mākslinieks, ar maniakālu fokusu jāvelta tam dzīve (vismaz gadu desmiti).

Ja gribi būt labs rakstnieks, konsultants vai uzņēmējs, pieredzes dažādība ir tikpat svarīga kā pieredzes intensitāte.

Esmu turējies pie šīs atziņas kā pie glābšanas riņķa.

Pēdējo padsmit gadu laikā esmu vadījis kodolreaktoru, režisējis teātra izrādi, studējis aikido, rakstījis grāmatas, pasniedzis salsu, trenējis uzņēmējus kā arī strādājis finanšu pasaulē.

Pašam šķiet, ka ir izdevies izvairīties no diletanta lāsta. Visās jomās esmu gana daudz sasniedzis. Neesmu pats labākais pasaulē nevienā atsevišķi, bet kopā tās man rada iespējas, kas trūkst daudziem citiem.

Lai ar savām dažādajām interesēm nepaliktu par diletantu, vados pēc trim principiem:

1. One thing at a time jeb nedari visu uzreiz.

Pieej dzīvei ar “sērijveida fokusu”. Intensīvi dari vienu* lietu pēc otras – bet ne vairākas vienlaicīgi.

Pētījumi rāda –, ja gribi kļūt par pasaules klases meistaru kādā jomā, tai jāvelta vismaz 10 gadi intensīvu pūļu.

Ja gribi kļūt kompetents, ne meistars, ar 4-5 gadiem parasti pietiek.

5 gadus patiešām intensīvi apgūsti klavierspēli, galdniecību vai jurispudenci un tu būsi samērā prasmīgs šajā konkrētajā jomā. Ar maksimālu fokusu sasniegsi, teiksim, ierindas klavierskolotāja, galdnieka vai jurista līmeni.

(Ierindas klavierskolotājs vai galdnieks nepiekritīs – tādēļ, ka pats nav pieredzējis, cik daudz var sasniegt ar 5 gadiem intensīva darba.)

No otras puses, ja tu 15 gadus bez fokusa apgūsti klavieres, galdniecību, un jurispudenci vienlaicīgi – visticamāk nevienā jomā nekļūsi īpaši prasmīgs.

2. Pielieto “deliberate practice” vai “apzinātā treniņa” metodes.

Ja gribi vienas dzīves laikā kļūt kompetents pilnīgi atšķirīgās jomās, mācies mācīties.

Salsas pasaulē brīnījos par to, kā lielākā daļa tautas “muļļājas” pa deju nodarbībām gadiem ilgi, tā arī neko daudz neiemācoties. Tikmēr citi jau pēc dažiem gadiem dejoja ne sliktāk kā vidējais skolotājs.

Atšķirība parasti nebija tajā, cik daudz laika cilvēks veltīja dejām, bet tajā, ko cilvēks ar šo laiku iesāka.

Mans mācību process:

• Katrā periodā (nedēļā, mēnesī) izvēlies 2-3 prasmes, kuras gribi uzlabot.
• Katrā konkrētajā brīdī (15 minūtes, stunda, divas) strādā tikai pie vienas prasmes.
• Vienmēr zini, ko konkrēti tu centies uzlabot (“es vienkārši trenējos” nekam neder).
• Perioda ietvaros regulāri rotē starp šīm prasmēm (tas palīdz nostiprināties saitēm starp prasmēm).
• Regulāri pieprasi atgriezenisko saiti (no skolotāja, video, utt.)
• Nekad nemelo sev, ka esi labāks, nekā tu esi.
• Uztver katru problēmu, kļūdu, izgāšanos kā iespēju uzlabot prasmes.

Ja vēlies jaunu profesiju apgūt 4-5 gadu laikā – velti tai 3-4 intensīvas stundas katru dienu. Bez sēdēšanas tviterī vai feisbukā vai citas uzmanības novēršanas šajā laikā.

Tas nebūs viegli. Tas nebūs ātri.

Pēc gada vai diviem tu vēl būsi pilnīgs amatieris. Tas tevi kaitinās.

Bet 4-5 gadu laikā efekts sakrāsies. Tu vēl nebūsi meistars, bet kompetents gan. Varbūt pat eksperts.

3. Vienmēr jautā – kur vēl esmu vājš?

Esmu dzīvē darījis visdažādākās lietas, bet tās neizvēlējos uz labu laimi:

• Apguvu fiziku, jo jutu, ka man trūkst eksaktās prasmes.
• Trenējos cīņu mākslās, jo skolā mani dauzīja.
• Apguvu teātri un dejas, jo biju kautrīgs un neveikls ar cilvēkiem.
• Devos uz Volstrītu, jo gribēju iemācīties, kā pelnīt naudu.

Sākumā ir sāpīgi mācīties lietu, ko galīgi nemāki. Ar laiku tu ieej azartā.

Tu kļūsti atkarīgs no sevis uzlabošanas. Pats process sāk radīt baudu.

Rezultātā tu attīsti spēju kopumu, kurš tirgū pieejams reti.

Jo retāk sastopamas ir tavas spējas, jo interesantākas iespējas tev piedāvā klienti, sadarbības partneri, darba devēji.

Piemēram, INDEXO projekts ir lielākais izaicinājums manā mūžā. Lai iekustinātu publiku, kurai pensiju tēma ir vienaldzīga, noder visas manas prasmes:

• Volstrītas pieredze un fiziķa spējas ļauj veikt manus analītiskos pienākumus.
• Rakstnieka pieredze ļauj radīt pārliecinošu saturu.
• Deju un teātra pieredze palīdz iekustināt auditoriju, kad kāpju uz skatuves.
• Cīņu mākslas treniņi ļauj saglabāt mieru, kad mūs lamā par zagļiem un laupītājiem.
• Utt. utml.

Esmu vērtīgs darba devējam, jo man ir šīs ļoti dažādās prasmes. Tikai tādēļ man ir šāda iespēja vadīt vienreizēju projektu (un turpināt sevi attīstīt).

Ja nevēlies veltīt dzīvi vienai jomai, nekrīti izmisumā.

Piekop sērijveida fokusu. Intensīvi apgūsti vienu prasmi pēc otras – veltot dažādām nozarēm vismaz 4-5 gadus laika.

Varu garantēt – iemācīsies daudz, dzīve būs interesanta un tevi novērtēs!

*Kad biju jauns un vientuļš, varēju veltīt sevi divām lietām vienlaicīgi. Skolas gados mācībām un rakstniecībai. Studiju gados fizikai un cīņu mākslām. Volstrītas gados finansēm un atkal rakstniecībai. Bet sociālās dzīves man nebija.

Kopš man ir ģimene, laika atliek tikai vienai apsēstībai. Piemēram, pašreiz viss fokuss ārpus ģimenes veltīts biznesam, no rīta līdz vakaram, 7 dienas nedēļā.

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

The post Kā nepalikt par diletantu? appeared first on Toms Kreicbergs.

Šie izliekas, ka viņi tev ir baigie čomi, lai gan īstenībā viņiem ir pofig.

Es ASV dzīvoju astoņus gadus. Amerikāņu smaids bija viena no lietām, kura man visvairāk trūka katru reizi, kad es atgriezos Latvijā (un arī trūkst šodien).

Trūkst, ka garāmgājējs pasmaida.

Trūkst, ka līdzcilvēks tev paturēs vaļā durvis (pat, ja tas galīgi nav vajadzīgs).

Trūkst, ka autobusa šoferis pajautā, kā tev klājas (ja arī atbilde viņu īpaši neinteresē).

Kad amerikānis tev smaida uz ielas, viņš neizliekas par baigo čomu. Ja uzskati, ka cilvēks var būt jauks tikai pret draugiem, problēma ir tavā galvā.

Liela daļa ASV sabiedrības vienkārši ir nonākusi pie patiešām satriecoša secinājuma:

Ir jauki būt jaukiem

Kad garāmgājējs pasmaida, garstāvoklis uzlabojas gan viņam, gan man.

Kad autobusa šoferis pasveicina, vairs neesmu nokaitināts, ka ilgi bija jāgaida pieturā.

Kad cilvēks patur vaļā durvis, paliek gaišāk sirdī. Rodas prieciņš, redzot, ka cilvēki nesavtīgi dara mazas lietiņas viens otra labā.

Šķiet, Latvijā šim secinājumam ticam daudz mazāk

Gandrīz katru dienu vēroju cilvēku attieksmi sabiedriskajā transportā. Viens piemērs:

Trolejbuss. Visi sēž. Iekāpj sieviete ar lielu vēderu, septītajā vai astotajā mēnesī.

Pastāv, pagrozās. Sēdekli neviens nepiedāvā.

Pieiet pie jauna džeka, kurš sēž sēdeklī, kuram blakus pielīmēta zīme par grūtniecēm un invalīdiem. “Varbūt palaidīsiet, jaunais cilvēk?”

Šis paskatās, pakrata galvu.

Neviens cits kājās nepieceļās.

Kam šajā situācijā paliek labāk ap sirdi?

Vai sievietei stāvoklī, kura stāvēja kājās un sarka no pazemojuma?

Vai džekam, kurš viņu “kruti” pasūtīja?

Vai apkārtējiem cilvēkiem, kuri izlikās kurli?

Vai tiešām viņi jutās labāk, iekšējā monologā sev stāstot: “Protams, tas džeks ir kretīns, bet nu, man tālu jābrauc, es taču speciāli meklēju vietu, kur apsēsties. Lai ceļas viņš. Un vispār man jau nejautāja un es nesēžu tajā grūtnieču vietā.”

Varu saderēt, ka pilnīgi visiem, kas situācijā piedalījās, garstāvoklis palika sliktāks. Gan sievietei, gan džekam, gan pārējiem.

Kas būtu noticis, ja kaut viens no sēdošajiem būtu piecēlies kājās, tikko redzēja sievieti iekāpjam?

Labāk būtu juties gan šis cilvēks, gan sieviete, gan visi apkārtējie.

Atkārto šo situāciju miljons reižu un tu iegūsti laimīgāku sabiedrību

Jaukumam ir fantastiks multiplier vai reizinātāja efekts.

Katra jauka rīcība atdodas gan devējam, gan saņēmējam, gan apkārtējiem.

Tādēļ jaukums padara patīkamāku mūsu vidi. Tā arī uz to vajadzētu skatīties: sakārtojam parkus, salabojam ielas, un iemācamies būt jauki.

Lai būtu jaukam pret cilvēku, tev nav jābūt viņa draugam

Tev nav jābūt labā gārstāvoklī. Tev pat nav obligāti jābūt labam cilvēkam.

Būt jaukam – tam jābūt ieradumam, automātiskai reakcijai, neatkarīgai no garstāvokļa vai apkārtējiem apstākļiem.

Sākumā tas prasa enerģiju. Bet tad, kad jaukums kļūst par ieradumu, tas vairs neprasa pūles. Patiesībā tas tev dod enerģiju, uzlabo gārstāvokli, padara dzīvi vieglāku.

“Bet dzīve ir tik grūta!”

Kad runāju par šo tēmu, man bieži atbild – “Nu kā lai tas autobusa vadītājs tev te Latvijā smaida? Vai tu zini, ar kādu algu viņam jāizdzīvo?”

Es nenosodu cilvēkus, kas nav jauki.

Es saprotu, ka dzīve var būt smaga un atrast pozitīvismu jaukumam var sķist neiespējami.

Es vienkārši norādu:

Būt nejaukam ir neproduktīvi

Tas tev nepalīdzēs pelnīt vairāk. Nepalīdzēs uzlabot attiecības. Nepalīdzēs dzīvot labāk.

Esot nejauks, tu ne tikai bojā dzīvi apkārtējiem – tu dzen pats sevi dziļāk bedrē.

Labuma nekāda. Nevienam.

Tā vietā:

Trenē ieradumu būt jaukam

Pasmaidi kasierei un sasveicinies.

Pieturi durvis cilvēkam ar maisiņu pilnām rokām.

Palīdzi vecai kundzītei pāriet pāri ielai.

Drīz atklāsi – ir ļoti jauki būt jaukam.

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā. Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

The post Esi jauks cilvēks appeared first on Toms Kreicbergs.