Kad 2011. gada pavasarī atstāju savu darbu investīciju bankā Volstrītā, apņēmos — tādā vidē vairs nestrādāšu. Neatgriezīšos pasaulē, kur vienīgā motivācija ir maksimāla peļņa, kur galvenais princips ir apčakarēt klientu, kur nevaru justies lepns par savu darbu.
Nākamo 5 gadu laikā vadīju kursus, konsultēju uzņēmumus un rakstīju grāmatas — bet finanšu pasaulē neatgriezos. Piedāvājumi bija, bet man nepatika tas, ko redzēju.
Pēdējo gadu kopā ar grupu Latvijas uzņēmēju strādāju pie finanšu projekta, ar kuru beidzot varu lepoties.
Šis projekts saucas Indexo.
Ceturtdien, 11. maijā, 9:30, Krāsotāju ielā 12 — konferenču zālē “Koka Rīga” — par Indexo pirmoreiz stāstīsim plašākai publikai.
Atnāc — būs interesanti!
Īss “tīzeris”:
gribam labot netaisnību, kuras rezultātā ik gadu desmitiem miljonu EUR aizplūst no mūsu uz finansistu kabatām
Šī bloga lasītāji nebūs pārsteigti uzzināt, ka finanšu sektora pārstāvji veiksmīgi barojas uz Latvijas strādājošo rēķina.
Parasti varu vien kritizēt — šoreiz piedāvāsim alternatīvu.
šajā nolūkā ir apvienojušies vairāk nekā 30 pazīstami Latvijas uzņēmēji — ieguldot projektā 2,3 miljonus EUR
Mūsu dibinātāju starpā ir tādi Latvijas biznesa aprindās pazīstami cilvēki kā Valdis Siksnis, Normunds un Jānis Bergi, Svens Dinsdorfs, Elmārs Gengers, Juris Grišins, Kaspars Feldmanis, Filips Kļaviņš, Raimonds Slaidiņš, un daudzi citi.
veidojam risinājumu, kas vidējam strādājošajam ilgtermiņā varētu ietaupīt daudzus tūkstošus EUR
Laiks sakārtot Latvijas finanšu vidi
Nevaru solīt pasakas. Mēs vienā mirklī nepārvērtīsim Latviju par finanšu brīnumzemi, kurā visas komisijas ir zemas, visi finanšu piedāvājumi ir godīgi, un visi ieguldījumi ir ienesīgi.
Mūsu ambīcija — sakārtot vienu stūrīti. Jo ar kaut ko ir jāsāk.
Gribu piezīmēt vienu — šis nav un nebūs reklāmas blogs. Par INDEXO ik pa laikam, bet vienmēr ar skaidru atrunu par savu ieinteresētību. Arī turpmāk mans blogs lielākoties apskatīs ar maniem projektiem tieši nesaistītus jautājumus.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Esmu daudz rakstījis par iekrājumu veidošanu kā ceļu uz labklājību. Par to, kā atlicināt 10%, 25% vai pat 50% no algas, lai nodrošinātu savu finansiālo nākotni.
Šoreiz par to, kāpēc, vien krājot daļu no algas, bagāts nekļūsi.
Un kādas ir alternatīvas.
Ko nozīmē — “bagāts”?
Lai runātu par bagātību, jāsaprot, ko šis vārds nozīmē.
Vieni teiks, ka bagātība ir miljonu miljoni. Bentlijs vai divi garāžā, privātā lidmašīna, savrupmājas Parīzē, Milānā un Ņujorkā.
Jauks dzīvesstils, bet skaidrs, ka lielākajai daļai no mums to sasniegt nav ne cerības, ne vajadzības.
Otri teiks, ka bagātība ir nevis maka saturs, bet gan spēja būt laimīgam savos apstākļos.
Zināmā mērā es tam piekrītu. Dzīvojot Kubā, kaulējos par katru centu un braucu pārbāztos autobusos, lai ietaupītu pusdolāru — bet biju tik laimīgs kā nekad. Arī tagad miljoni kontā man nestāv, bet man ir forša ģimene, aizraujošs darbs, interesanti piedzīvojumi — un ir labi.
Tomēr. Ir nozīmē arī tām nullītēm kontā. Tam mieram un tai brīvībai, kas nāk ar apziņu, ka neesi no neviena atkarīgs.
Tad kādu etalonu lietot?
Sataustāma bagātība
Šī raksta nolūkiem definēšu “sataustāmu bagātību” — tādu, kuru vidējais iedzīvotājs var iedomāties, saprast, gandrīz “sagaršot”.
Piedāvāju šādu definīciju:
Sataustāma bagātība — kapitāla daudzums, kas dod pasīvus ienākumus, vienlīdzīgus ar top 1% strādājošo algu.
Praktiski jebkurā sabiedrībā tiek uzskatīts, ka top 1% pelnošākie dzīvo ļoti labi. Tomēr top 1% ir gana liela grupa, lai gandrīz katrs pazītu kādu no šīs grupas. Šāds ienākumu līmenis šķiet gana reāls, sataustāms.
Ja šādu ienākumu līmeni var nodrošināt, nestrādājot, bet ieguldot — to jau var saukt par bagātību.
Cik Latvijā pelna top 1% strādājošie?
Latvijas strādājošo sadalījums pēc ienākumiem, balstoties uz 2017. gada februāra CSB datiem:
Pēc šiem datiem top 1% no strādājošiem ar darba ienākumiem konkrētajā mēnesī bija 7 757 cilvēki.
7 148 cilvēki februārī saņēma algu 4 000 EUR vai vairāk. Tā kā tas ir ērts, apaļš skaitlis, pieņemsim to kā mūsu etalonu.
Kas Latvijā ir “sataustāmā bagātība”?
Kāds kapitāls ir nepieciešams, lai iegūtu pasīvus ienākumus 4 000 EUR mēnesī vai 48 000 EUR gadā?
Būsim vidēji konservatīvi un pieņemsim, ka “drošais izņemšanas procents” vai safe withdrawal rate kapitālam ir 4%. Tas nozīmē — ilgtermiņā, katru gadu izņemot 4% kapitāla un pārējo investējot, kapitāls vismaz neies mazumā.
48 000 / 0,04 = 1 200 000 EUR
Tātad — pēc mūsu definīcijas Latvijā sataustāmās bagātības līmenis ir brīvais kapitāls 1,2 miljoni EUR.
Jāņem vērā — šajā skaitlī neieskaita mājokli un citus līdzekļus, kas nerada pasīvus ienākumus. Ir runa par 1,2 milj. EUR produktīvi ieguldāmu līdzekļu.
Vai tik daudz iespējams sakrāt?
Vienam 1,2 milj. EUR liksies ļoti daudz, otram — pārsteidzoši maz.
Bet viens ir skaidrs. Strādājot algotu darbu un krājot, bagāts nekļūsi. Vismaz ne pirms pensijas.
Kāpēc?
4% safe withdrawal rate var pagriezt uz galvas. Ja 4% tava kapitāla ir viena gada ienākumi augsti pelnošam cilvēkam — tad tavs kapitāls atbilst 1/4%=25 gadu ienākumiem cilvēkam, kurš pelna top 1% līmeņa algu.
Strādājot 25 gadus ar algu 4,000 EUR mēnesī, tu būsi nopelnījis 1,2 milj. EUR.
Bet arī tas nav reāli. No kaut kā ir jādzīvo, plus vēl jāmaksā nodokļi.
Neto alga no 4,000 EUR Latvijā ir ap 2,8 tūkst. EUR.
Pieņemsim, ka ietaupi 50% no neto algas un ieguldi ietaupījumu ar labu ienesīgumu — 5% gadā pēc nodokļiem. Pieņemsim arī, ka inflācija ir nulle. Cik ilgi jākrāj?
31 gads.
31 gads pilna laika darba ar ļoti labu algu — kuru laikā tu ietaupi 50% algas.
Apsveicu.
Tad kādas ir alternatīvas?
Cilvēkam, kurš grib kļūt bagāts, redzu vairākas alternatīvas:
1. iekrāt nedaudz kapitāla un iet uzņēmējdarbībā
Pirmais un acīmredzamais variants. Tipiski jāiegulda daudz gadi bez garantijas, ka beigās kaut kas izdosies — bet lielākajā daļā pasaules šis vēl joprojām ir vienīgais iespējamais legālais veids, kā kļūt patiesi bagātam.
2. pārvākties uz turīgu valsti
Ja tu esi augsta līmeņa speciālists komerciāli pieprasītā jomā — finanses, IT, dažas citas profesijas — rietumvalstīs iespējams atrast darba vietas, kurās gadā nopelnīsi simtiem tūkstošus. Finansistu gadījumā — pat miljonus.
Te gan jāņem vērā, ka pat ar visu miljonu vai diviem, uz konkrētās valsts fona tu vairs neskaitīsies bagāts. Piemēram, Konektikutas štatā ASV, kur reiz strādāju, top 1% pelnošākie pelna 678,000 USD gadā. . .
Ja gribēsi justies bagāts, ar nopelnīto kapitālu būs jāatgriežas Latvijā vai citā mazāk turīgā valstī.
3. pārvākties uz nabadzīgu valsti
Tiem, kuriem jau ir uzkrāts zināms kapitāls, šis ir neslikts variants. Pārvācies uz valsti, kur nekustamais īpašums un ēdiens vēl ir ļoti lēti, un dzīvo bagāti ar mazāku kapitālu.
Tomēr mūsdienu globālajā pasaulē šī iespēja kļūst mazāk un mazāk pievilcīga. Jo ēdiens un īre tomēr ir tikai daļa no budžeta, kamēr elektronika un citas importa preces nabadzīgajās valstīs mēdz būt pat dārgākas kā pie mums.
Kādēļ cepties par bagātību?
Kā daudzkārt esmu uzsvēris, nav obligāti kļūt bagātam.
Arī cilvēks, kas visu mūžu strādā vidēji apmaksātu algotu darbu, var būt laimīgs un piepildīts. Ja patīk savs darbs, riņķi ir forši cilvēki, un nebaltām dienām nedaudz iekrāts, tas jau ir ļoti daudz.
Šī aprēķina mērķis ir cits.
Dažkārt dzīvojam ilūzijā, ka kādreiz kļūsim bagāti — bet nepiesēžamies un neparēķinam, ko tas prasa.
Ir vērts apzināties, kā ir un kā nav iespējams kļūt bagātam. Tad arī iespējams pieņemt jēdzīgu lēmumu — vai pēc tā rauties.
Jo ar krāšanu un sapņošanu vien nepietiks.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Atruna: Šīs ir tikai manas pārdomas, un nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Finanšu tirgos ir lieli zaudējumu riski. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam.
Kā “izkaulēju” divreiz lielāku samaksu par konsultāciju projektu, nekā klients bija gatavs maksāt — un kā šo paņēmienu vari pielietot arī tu.
Lai nekļūtu par amerikāņu stila motivacionālo muldētāju, jāuzsver — paņēmiens ir riskants un varēja man izmaksāt dārgi. Kā jau visur biznesā, kur lielāks ieguvums, tur lielāks risks.
Bet, dzīvojot pavisam droši, būtiski celt savus ienākumus virs Latvijas normas būs grūti. Ja gribi pelnīt, jāiemācās atpazīt jēdzīgus riskus.
Priekšnosacījums
Lai paņēmiens, kuru aprakstīšu, strādātu, tev ir jābūt vērtībai, ko piedāvāt.
Ja tu klientam pienesīsi vien 1000 EUR ekonomisko vērtību, nevari cerēt saņemt atlīdzību 2,000 EUR. Ja arī kāds uzķersies vienreiz, otrreiz kļūdu neatkārtos.
Šajā rakstā pieņemu, ka esi attīstījis augsti vērtīgas prasmes/spējas/produktus.
Asimetrisks skatījums uz risku
Teiksim, tu esi pārliecināts — tavs pakalpojums klientam būs ļoti vērtīgs. 2,000 EUR, 10,000 EUR, 100,000 EUR vērts — vienalga.
Tomēr klients nav gatavs šādu naudu maksāt. Jo netic tavai vērtībai.
Nē, klients nedomā, ka esi melis. Bet viņš ar tevi nav strādājis, nezina tavas spējas, nevar novērtēt tavu pienesumu, nepazīst tavu produktu, baidās no riskiem utt. utml. Klients pareizina tavu potenciālo pienesumu ar ļoti konservatīvu riska faktoru un piedāvā nelielu samaksu.
Jums ir asimetrisks skatījums uz risku. Klients baidās, ka tavs piedāvājums var izrādīties ar mazu vērtību. No tavas perspektīvas, neizdošanās risks ir zems.
Kad divām pusēm ir asimetrisks skatījums uz risku, ir iespēja abpusēji izdevīgam darījumam.
Iz dzīves
Klients man piedāvāja salikt pārliecinošu, apjomīgu prezentāciju, lai piesaistītu investorus jaunam produktam.
Konkrētais klients mani labi nepazina. Par darbu man piedāvāja fiksētu samaksu X tūkstošus EUR + bonusu, ja investīcijas izdotos piesaistīt.
Solītais bonuss bija jēdzīgs. Tomēr apzinājos, ka investīciju piesaistē parādīsies daudzi riski. Gribēju palielināt savu fiksēto samaksas daļu.
Tradicionāla pieeja būtu kaulēties par 10, 20 vai 30 procentu lielāku samaksu. Tā vietā gribēju samaksu dubultot — prasīju 2X tūkstošus EUR.
Ja esi kaulējies rietumu biznesa vidē, apzināsies, ka uzreiz dubultot piedāvāto cenu ir ļoti grūti. Lēciens ir pārāk ass priekš mūsu sarunu kultūras. Pat, ja summa iekļautos budžetā, sarunu partnerim grūti piekāpties.
Lieta ir cita, ja tu maini darījuma struktūru.
Mans piedāvājums bija vienkāršs:
Ja prezentācija patīk un to liekat darbā, maksājiet man dubultā.
Ja rezultāts neapmierina, nemaksājiet neko.
Klients piekrita bez kaulēšanās.
Riska apmaiņa
Klienta risks, sadarbībā ar mani, bija vienkāršs — daudz samaksāsi, bet pretim neko jēdzīgu nedabūsi.
Es zināju savas prasmes. Man nebija šaubu par savu spēju salikt pārliecinošu prezentāciju.
Piedāvājot savu risinājumu, es klientam noņēmu risku. To es uzņēmos uz sevi — zinot, ka tas ir mazs.
Rezultātā izveidoju labu prezentāciju, klients ar prieku samaksāja, un investori tika piesaistīti. Ieguva visi.
Viens liels BET
Vai tiešām es dubultoju savus ienākumus, tikai nedaudz palielinot risku?
Ne gluži.
Risks, ko es uzņēmos, nebija — man neizdosies izveidot kvalitatīvu prezentāciju.
Risks bija — klients neatzīs, ka esmu izveidojis kvalitatīvu prezentāciju.
Klienti mēdz būt kaprīzi. Klienti mēdz būt arī negodīgi.
Es šos cilvēkus pazinu tikai pēc reputācijas un rekomendācijas. Šķita, ka var uzticēties — bet risks bija ievērojams. Es pavisam reāli varēju nostrādāt vairākus mēnešus un palikt bešā.
Tomēr risks bija saprātīgs.
Rezultātā es ne tikai dubultoju ienākumus no konkrētā projekta — es veiksmīgi uzstādīju augstāku latiņu turpmākajiem projektiem.
Vispārinājums
Kāds tad ir secinājums? Visiem skriešus prasīt dubultu samaksu par savu darbu vai produktu?
Protams, nē. Daudzās situācijās tas nav iespējams. Citās vajadzētu prasīt par 10%, 50% vai 200% lielāku samaksu.
Mums jābeidz domāt kā zobratiem kapitālisma sistēmā — un jāsāk domāt kā uzņēmējiem.
Biznesa pasaule ir pilna situācijām ar asimetrisku informāciju:
Pircējs nezin, vai tavs produkts būs brīnišķīgs vai nelietderīgs. Tādēļ cena, ko viņš gatavs maksāt, ir piezemēta.
Darba devējs nezin, vai tu būsi ģeniāls darbinieks vai pēdējais nejēga. Tādēļ gan ģēnijs, gan nejēga saņem viduvēju algas piedāvājumu.
Ja tev ir izcils produkts vai izcilas spējas, nepieņem viduvēju rezultātu.
Vienojies par peļņas sadali. Strādā uz komisiju. Piekrīti zemākai algai apmaiņā pret agresīvu bonusu shēmu.
Piedalies riskā un piedalies potenciālajā peļņā.
Savādāk visu dzīvi pavadīsi statistikas vidējās decilēs.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
obligācijas statistiski ilgtermiņā ir mazāk riskantas un mazāk ienesīgas kā akcijas
konkrētas obligācijas var būt gan riskantākas, gan ienesīgākas kā konkrētas akcijas
obligācijas regulāri maksā turētājam kuponu (fiksētu procentu likmi) — nodrošina stabilus ienākumus, kamēr vien emitents ir maksātspējīgs
Ja esi jauns un tava prioritāte ir nevis regulāri ienākumi no portfeļa, bet ilgtermiņa ienesīgums, kādēļ čakarēties ar obligācijām?
Vai tad milzīgais pasaules akciju klāsts nepiedāvā pietiekami plašas izvēles iespējas, lai varētu salikt ienesīgu, diversificētu portfeli?
Jā un nē.
Cik vērta ir akciju diversifikācija?
Sadalot savu uzkrājumu pa dažādu uzņēmumu un sektoru akcijām tu “aizdiversificē” specifisko risku — ka sabruks uzņēmums vai sektors.
Šķiet, jaunam, ambiciozam ilgtermiņa ieguldītājam tieši šis risks ir būtisks. Konkrēts uzņēmums vai sektors varbūt sabruks, bet ilgtermiņā tirgus kopumā atgūsies.
Ar šo aprēķinu ir viena problēma. “Ilgtermiņš” var tiešām gadīties gana ilgs.
Pagājušā gadsimta Lielā Depresija ilga 10 gadus.
Vai varēsi atļauties gadiem ilgi “sēdēt uz zaudējumiem” — pat, ja pazaudēsi darbu, saslimsi, vai notiks cita nelaime? Ar 6 mēnešu rezervēm šādā situācijā nebūs līdzēts.
Ja krīzes laikā nāksies izņemt daļu no portfeļa — brīdī, kad portfelis krities par 30-50% — tas atstās milzīgu negatīvu iespaidu uz tavu finansiālo nākotni.
Tādēļ arī ilgtermiņa investoram ļoti svarīgs ir portfeļa svārstīgums. Ne tikai — cik portfelis nopelnīs ilgtermiņā — bet arī — cik lielas bedres (un kāpumi) gaidāmas pa ceļam.
Akciju portfeļa svārstīguma etalons
Arī 100% akciju portfeli iespējams uzbūvēt tā, lai nedaudz samazinātu svārstīgumu.
Finanšu pasaulē svārstīgumu jeb volatility aprēķina kā ienesīguma logaritma standardnovirzi (standard deviation of logarithmic returns).
Tiem, kas saprot statistiku, viss skaidrs. Pārējiem — jo augstāks skaitlis, jo vairāk ienesīgums “trako” augšā un lejā ap ilgtermiņa vidējo rādītāju.
Atsevišķas akcijas mēdz būt vissvārstīgākās. Nav nekas dīvains redzēt akcijas ar svārstīgumu 20-30% gadā un vairāk.
Vesels akciju indekss — vai diversificēts akciju portfelis — ir mazāk svārstīgs. Kāpēc? Gan tādēļ, ka daļa akciju vienkārši ir mazāk svārstīgas, gan tādēļ, ka visas akcijas gandrīz nekad nekustās kopā (to korelācija ir ievērojami mazāka par 1). Ja arī lielākā daļa ceļas, būs citas, kuras kritīsies, un otrādi. Tādejādi diversificētā portfelī svārstīgums izlīdzinās.
Piemēram, S&P 500 svārstīgums ilgtermiņā ir bijis ap 15%. To mēdz uzskatīt par akciju svārstīguma etalonu.
Kā vēl pazemināt akciju portfeļa svārstīgumu?
Ideja: sakombinēt portfelī akcijas no dažādiem indeksiem. Ja viens celsies, gan jau kāds cits kritīsies.
Problēma: lielajiem akciju indeksiem ir augsta korelācija — tie kustas kopā. Piemēram, sakombinējot S&P 500 un Russell 2000 (ASV small cap akcijas), kuru ilgtermiņa korelācija ir ap 0.8, svārstīgums kritīsies tikai pavisam nedaudz.
Ideja: kombinēt dažādu valstu akciju indeksus.
Problēma: Vēsturiski korelācijas starp dažādu valstu akciju tirgiem bijušas stipri zemākas, bet globalizācijas ietekmē pasaules akciju tirgi bieži kustās unisonā un uzrāda ļoti augstas korelācijas.
Secinājums: akciju portfeli ir vērts diversificēt, bet ar akciju diversifikāciju vien būtiski samazināt svārstīgumu būs grūti.
Obligāciju iespaids uz svārstīgumu
Obligācijas portfeļa svārstīgumu samazina divos veidos:
Obligācijas pašas par sevi ir mazāk svārstīgas
Ja, teiksim, ceturtdaļa no tava portfeļa būs obligācijās, šī ceturtdaļa būs mazāk svārstīga. Tas, protams, vistiešākajā veidā samazinās visa portfeļa svārstīgumu.
Šis svārstīguma samazinājums ir “nopelnīts” — tā kā obligācijas ilgtermiņā ir mazāk ienesīgas, proporcionāli samazinās arī portfeļa gaidāmais ienesīgums.
Obligācijas kustas samērā neatkarīgi no akcijām
Obligācijām vēsturiski ir bijusi samērā zema korelācija ar akcijām — lai gan tas nemaz nav viennozīmīgi, un daudzi avoti norāda, ka pēdējā laikā korelācija ceļas. Kombinējot obligācijas un akcijas tiek iegūts svārstīgums, kas ir zem abu svārstīgumu aritmētiskā vidējā.
Vienkāršā valodā: svārstīguma samazinājums “bonusā” par brīvu.
Piemērs:
50% portfeļa S&P 500 akcijās. Svārstīgums 15%.
50% portfeļa obligācijās, kuru korelācija ar akcijām 0.2. Svārstīgums 6%.
Aritmētiskais vidējais svārstīgums būtu 10.5%.
Aprēķinātais reālais svārstīgums — 8.6%.
Gandrīz divu procentpunktu samazinājums bonusā. Nav slikti!
Citas obligāciju priekšrocības
Tātad saprotam — daļu portfeļa ieguldot obligācijās, iegūstam portfeli ar daudz mazāku svārstīgumu. Tas mūs var aizsargāt krīzes situācijā, kad neizdevīgā brīdī nepieciešams no portfeļa izņemt naudu.
Kādas ir citas obligāciju priekšrocības?
Regulāri ienākumi. Obligācijas tev maksās kuponu, kamēr emitents būs maksātspējīgs.
Arī emitenta bankrota gadījumā ir cerība atgūt daļu ieguldījuma (akcijām cerība daudz mazāka).
Konservatīvam ilgtermiņa ieguldītājam izdevīgāk, nekā turēt lielas rezerves krājkontā.
Paga, paga
Inteliģentam investoram obligāciju izdevīgums pašreiz var šķist apšaubāms.
Mēs atrodamies negatīvu kredītlikmju tirgus situācijā. Vai šajā brīdī ir izdevīgi pirkt obligācijas?
Ja ir, tad kādas obligācijas izvēlēties?
Un cik lielu portfeļa daļu veltīt obligācijām?
Par to — nākotnē.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Atruna: Šīs ir tikai manas pārdomas, un nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Finanšu tirgos ir lieli zaudējumu riski. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam.
Pēc finanšu krīzes likās, ka vidējais iedzīvotājs sapratis — nekustamais īpašums nav zelta zoss, kura uzticami vairo tavu labklājību no gada uz gadu. Spriežot pēc komentāriem šeit pat blogā, esam izgājuši ciklu. Zelta zoss pielūdzēji atkal ir klāt.
Neparaujies.
Ar nekustamo īpašumu var nopelnīt. Bet tas nav ne tuvu tik droši un viegli, kā liekas cenu burbuļa eiforijā.
Piezīme: es nerunāju par izvēli — pirkt vai īrēt savu mājokli. Tā ir cita tēma ar citiem apsvērumiem.
Ieguldījums vai spekulācija?
Mīts: Nekustamā īpašuma cenas ilgtermiņā vienmēr pieaug.
Tas ir arī loģiski. Ja nekustamā īpašuma cenas ilgtermiņā konsistenti apsteigtu inflāciju — sadārdzinātos ātrāk nekā patēriņa preces — tas nozīmētu, ka aizvien lielāka daļa mūsu ienākumu aizietu, dažādos veidos maksājot par nekustamo īpašumu. Pat, ja šī atšķirība būtu tikai 1% gadā, pēc gadsimta mēs jau pusi sava budžeta maksātu par jumtu virs galvas.1
Realitātē tā nenotiek.
Īstermiņā nekustamā īpašuma cenas ir ļoti svārstīgas. Pieprasījums un piedāvājums mainās. Lēti hipotekārie kredīti parādās un pazūd. Ir fantastiski burbuļi un dramatiski krahi.
Ilgtermiņā cenas atgriežas līdzsvarā.
Tas nozīmē — pelnīt no NĪ cenas pieauguma ir spekulēt — ar vidējo atdevi nulle.
Patiesībā vidējā atdeve būs stipri zem nulles, ja atrēķinam izmaksas.
Šī spekulācija ir tikpat riskanta, kā citas, par kurām esmu rakstījis. Mēģini nu uzminēt, kurš ir īstais brīdis pirkt, un kurš — pārdot. Vai tiešām tici, ka to izdarīsi veiksmīgāk kā profesionālie spēlētāji tirgū?
Iespēja, ka nopirksi tieši kraha zemākajā punktā un pārdosi burbuļa kulminācijā, ir samērā niecīga.
Visticamāk nopirksi īpašumu burbuļa gados un pārdosi kraha bedrē.
Nekustamais īpašums kā ienesīgs ieguldījums
Ja NĪ cenas ilgtermiņā neapsteidz inflāciju, tad kādēļ cilvēki vispār tajā iegulda savus līdzekļus?
Cenu pieaugums nav vienīgais peļņas avots NĪ tirgū. Vēsturiski tas arī nav ticis uzskatīts par galveno — šī ilūzija ir neseno burbuļu rezultāts.
Patiesais ieguvums no NĪ ir īpašuma ekonomiskais pielietojums. To cenas izteiksmē attaino īres maksa.
Ekonomists Tomass Piketijs savā iespaidīgajā darbā “Kapitāls 21. gadsimtā” norāda, ka vēsturiski ilgtermiņā NĪ ienesīgums, tāpat kā daudziem citiem kapitāla veidiem, ir bijis 5% gadā pirms nodokļiem.
Varbūt domā — tīri okei. Bet ņem vērā, ka tas ir statistisks vidējais rādītājs. Reālais ienesīgums būs atkarīgs no daudziem faktoriem:
Par kādu cenu nopirki īpašumu? Ja nopirki burbuļa laikā, ilgtermiņa ienesīgums būs stipri zemāks (jo cenas — un īres — kritīsies).
Vai pārmaksāji tādēļ, ka esi amatieris NĪ tirgū? Vai pareizi novērtēji īpašuma stāvokli, rajonu, tirgus vērtību?
Kādas kvalitātes īrnieki tev gadīsies un kā mācēsi ar tiem tikt galā?
Kāds ir likumdošanas režīms — cik viegli pacelt īres maksu, izlikt nemaksājošos, utt. utml.? Cik smagi ir nodokļi?
Cik daudz nāksies ieguldīt īpašuma uzturēšanā? Vai pratīsi izdarīt lēti un labi?
Cik prasmīgi tu māki veikt sava īpašuma mārketingu? Kādu īres maksu varēsi dabūt?
Cik procentu no taviem īpašumiem vidēji būs izīrēti un cik stāvēs tukši?
Kādas ir demogrāfiskās tendences? Vai cilvēki aizbrauc no valsts? Vai tirgū būs gana daudz maksātspējīgu īrnieku?
Vai noslēdzi izdevīgu hipotekāro līgumu? Vai arī ļāvi bankai sevi apčakarēt?
utt. utml.
Vajadzētu kļūt skaidram, ka prasmīgi izīrēt NĪ — tas prasa ievērojamas profesionālās zināšanas, kā arī lielu laika ieguldījumu.
Tas var būt ienesīgs bizness. Bet par zelta zosi to nenosauksi. Amatieris bez zināšanām paliks mīnusos.
Secinājums
Ja gribi iet NĪ, dari to nopietni. Izglītojies, iegūsti pieredzi, un apzinies, ka nekustamais īpašums tev kļūs par profesiju un pilna laika darbu.
Ja gribi pasīvu ieguldījumu iespēju ar labu ticamību ilgtermiņā nopelnīt, meklē citur.
Citi apsvērumi
Ieguldīt daļu savas mantības nekustamajā īpašumā var būt gudri arī tad, ja tas nav īpaši ienesīgs. Nekustamais īpašums — vēl labāk, vairāki īpašumi dažādās pasaules malās — ir laba rezerve krīzes situācijai. Ja reiz atkal nāks valūtas maiņa vai hiperinflācija, tas var kļūt par vienīgo tavu reālo īpašumu.
Bet nevajag gaidīt, ka nekustamais īpašums investoru padarīs bagātu.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Atruna: Šīs ir tikai manas pārdomas, un nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Ieguldot ir lieli zaudējumu riski. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam.
1 Šis pieņem, ka algu izaugsme īpaši neapsteidz inflāciju, kā tas ir bijis rietumvalstīs pēdējos 30-40 gadus. Var strīdēties, ka Latvijā un citās valstīs, kas strauji attīstās un kur pieaug reālās algas, NĪ cenām ir iespēja celties straujāk. Iespējams, jā. Būtu jāprasa ekonomistiem un statistiķiem. Īsi uzmetot aci citām valstīm, kur nesen bijusi strauja izaugsme — piemēram, Dienvidkoreja — šādu fenomenu neredzu, bet te vajadzētu skatīties plašāk.
Vēl arī ignorēju lokālus efektus, kur visi skrien pārvākties, teiksim, uz San Francisko vai Londonu — bet gan brīvas zemes, gan jaunas apbūves iespējas ir ierobežotas, un tādējādi ilgtermiņā tiek uzdzītas cenas. Šis galīgi nebūs LV variants.
“Ieguldiet obligāciju fondā, un sirds būs mierīga.”
Šādus tekstiņus dažkārt nākas dzirdēt no finanšu pārdevējiem. Vai ticēt?
Finansēs gandrīz neviens vispārinājums nav pilnībā pamatots. Arī šis ne.
Tajā pašā laikā pareizi izvēlētas obligācijas patiešām var veidot samērā drošu un stabilu ieguldījumu veidu, kuram vajadzētu atvēlēt daļu gandrīz jebkura portfeļa.
Lai veiktu šādu izvēli, ir skaidri jāsaprot pamata lietas — kas ir obligācijas un kādi ir galvenie ar tām saistītie riski.
Kas ir obligācijas?
Obligācijas ir pārada vērtspapīri.
Vienkāršā valodā — ja tev pieder emitenta (uzņēmuma, pašvaldības vai valsts) obligācijas, emitents tev ir parādā naudu.
Obligācijas nomināls: parāda lielums.
Obligāciju cena: Procents no nomināla, kas jāmaksā, lai nopirktu obligāciju. Piemēram, pie cenas 90 par obligāciju ar nominālu 1,000 EUR maksāsi 900 EUR.1
Obligācijas dzēšanas termiņš: brīdis, kurā emitentam būs pienākums tev atmaksāt nominālu.
Obligācijas kupons: procentu likme, kuru emitents tev maksā (tipiski reizi pusgadā, bet var būt dažādi).
Obligācijas kategorija: Investīciju kategorijas obligācijas ir salīdzinoši mazāk riskanti vērtspapīri (ar kredītreitingu no BBB līdz AAA). Augsta ienesīguma obligācijas vai junk obligācijas ir riskantāki vērtspapīri (kredītreitings zem BBB).
Kā uzņēmuma obligācijas atšķiras no uzņēmuma akcijām?
Obligāciju mīnusi:
Akciju turētājam pieder daļa no uzņēmuma. Obligāciju turētājam nē.
Ja uzņēmumam iet ļoti labi un ir milzīga peļņa, obligāciju turētājam nav tiesību uz dividendēm vai citiem bonusiem.
Viss, uz ko obligāciju turētājam ir tiesības, ir kupona un nomināla maksājumi.
Obligāciju plusi:
Uzņēmumam nav pienākums maksāt akciju turētājam dividendes. Nebūs peļņas vai valde izlems neizmaksāt — dividenžu nebūs.
Uzņēmumam ir pienākums maksāt obligāciju kuponu un nominālu. Kamēr uzņēmums ir maksātspējīgs — pat, ja tas ir dziļos mīnusos — obligāciju turētājs saņems savu naudu.
Gadījumā, ja uzņēmums nokļūst grūtībās un iestājas maksātnespēja, kreditoriem ir prioritāte, atgūstot ieguldītos līdzekļus. Akcionāri parasti kaut ko saņems tikai tad, ja/kad visiem kreditoriem būs pilnībā atmaksāts.
Secinājums:
Konkrēta uzņēmuma obligācijām ir mazāks peļņas potenciāls kā šī paša uzņēmuma akcijām.
Konkrēta uzņēmuma obligācijām ir mazāks risks kā šī paša uzņēmuma akcijām.
Bet — tas nenozīmē, ka obligācijas vienmēr ir zema riska ieguldījums.
Kādi ir obligāciju riski?
Kredītrisks
Pirmais un fundamentālais obligāciju risks ir kredītrisks. Ja tavs parādnieks bankrotēs, būs ziepes.
Arī bankas Lehman Brothers obligācijas bija drošākas par Lehman Brothers akcijām.
Kad 2008. gadā Lehman bankrotēja, akcionāri pazaudēja visu.
Obligāciju turētāji daudzu gadu laikā atguvuši kādus 17 centus no katra nomināla dolāra. Šaubos, vai viņi ir īpaši priecīgi par obligāciju drošumu.
Tas, cik atgūsi bankrota gadījumā, atkarīgs no daudz faktoriem, kurus amatierim novērtēt nebūs viegli.
Risinājums gana vienkāršs:
pērc tikai tādu emitentu obligācijas, kuru spējai atmaksāt tu uzticies
neieguldi lielu daļu portfeļa viena emitenta obligācijās (diversificē risku)
Tirgus risks (svārstīgums)
Pieņemsim, tu esi nopircis Vadijas Republikas valsts obligācijas, jo dzirdēji, ka valsts obligācijas ir ļoti drošs ieguldījums.
Detaļas:
kupons 5%
dzēšanas termiņš 10 gadi
nomināls 10,000 tugriki
cena 100 (tu samaksāji 10,000 tugrikus)
Tavu obligāciju cena var svārstīties dažādu iemeslu dēļ, bet būtiskākie ir divi.
1. Tirgus viedoklis par kredītrisku
Dienu pēc tava pirkuma Vadijas Republikā pie varas nāk admirālis ģenerālis Aladīns.
Tirgus dalībnieki sabīstas, ka šis var izlemt obligācijas neatmaksāt. Pēkšņi tavas obligācijas var pārdot vien par cenu 80. Tas nozīmē, ka par tavām obligācijām ar 10,000 tugriku nominālu tu šodien saņemtu vien 8,000 tugrikus.
Ja obligācijas esi gatavs turēt visus 10 gadus, tas tevi neinteresē — galvenais, lai ģenerālis Aladīns saglabā mieru un tu saņem savus kupona un nomināla maksājumus.
Ja tomēr pastāv risks, ka gribēsi naudu atpakaļ ātrāk par 10 gadiem, šis svārstīgums var būt problēma.
2. Kredītlikmju izmaiņas (un tirgus viedoklis par kredītlikmju izmaiņām)
Dienu pēc tava pirkuma Vadijas Republikas centrālā banka paceļ kredītlikmes par 1%. Pieņemsim vienkāršoti, ka visas kredītlikmes valstī paceļas līdzīgi par 1%.
Tagad investori, kas pērk Vadijas Republikas obligācijas, vairs nav apmierināti ar 5% kuponu. Šie grib ienesīgumu 6%, tādēļ tev par obligācijām ar kuponu 5% maksās mazāk (tā, lai šiem sanāk IRR ienesīgums 6%).
Ar aprēķinu negarlaikošu, bet rezultāts: tagad tavu obligāciju cena ir 92,6. Ja vēlies uzreiz pārdot obligācijas, dabūsi tikai 9,260 tugrikus.
Atkal, ja esi gatavs gaidīt 10 gadus, nekas nav mainījies. Bet, ja naudu vajag ātrāk, ir ziepes.
Novērojumi par tirgus risku
Obligācijas ilgtermiņā, statistiski, kopumā mēdz būt mazāk svārstīgas/izrādīt mazāku tirgus risku kā akcijas. Bet konkrētas obligācijas var izrādīties pat ļoti svārstīgas. Svārstīgumu ietekmē vairāki faktori, tai skaitā:
laiks līdz dzēšanai. Jo ilgāks laiks līdz dzēšanai, jo lielāks svārstīgums.
obligāciju kupons. Ja visi pārējie apstākļi ir līdzīgi, obligācijas ar zemāku kuponu ir svārstīgākas.
obligāciju kategorija un kredītreitings. Augstas kvalitātes obligācijas parasti ir mazāk svārstīgas un reaģē galvenokārt uz kredītlikmju svārstībām.
Tādēļ svārstīgākās būtu ilgtermiņa obligācijas ar zemu kuponu un vāju kredītreitingu.
Mazāk svārstīgas būs īsāka termiņa obligācijas ar augstu kuponu un labu kredītreitingu.
Ja neesi gatavs obligācijas turēt līdz termiņam, šiem faktoriem ir vērts pievērst uzmanību.
Piezīme: augsts kupons nenozīmē augstu ienesīgumu. Piemēram, ja 10 gadu obligāciju kupons ir 8%, bet cena ir 175, tad ienesīgums ir vien 0.35%.
Piezīme nr. 2: Obligāciju laika līdz dzēšanai un kupona kombināciju raksturo viens rādītājs — obligācijas durācija (duration). Tiem, kas grib patiešām saprast obligācijas, šī lieta jāapgūst.
Valūtas risks
Ja pērc obligācijas ārzemju valūtā, esi pakļauts valūtas riskam.
Valūtas svārstīgums normālos apstākļos “pārsitīs” obligāciju svārstīgumu. Šādā situācijā obligācijas vairs grūti uzskatīt par konservatīvu portfeļa sastāvdaļu. Ir paņēmieni, kā valūtas risku pārvaldīt, bet tas nav šī raksta temats.
Citi riski
Inflācijas risks — augsta inflācija apēdīs tava kupona vērtību.
Likviditātes risks — nevarēsi tirgū pārdot obligācijas, kad vēlēsies.
Pirmstermiņa atmaksas risks — ir obligācijas, kuru emitentiem ir tiesības tās atmaksāt pirms termiņa. Tas var būt neizdevīgi, ja kredītlikmes ir kritušās.
Un citi riski.
Kā tad ir ar to drošību?
Pēc iepriekš apskatītā vajadzētu būt skaidram:
Viena uzņēmuma obligācijas ir drošākas par tā paša uzņēmuma akcijām (un parasti būs arī mazāk svārstīgas).
Statistiski, kopumā obligāciju tirgus ir drošāks un mazāk svārstīgs par akciju tirgu.
Bet tā ir statistika. Katra konkrētā obligācija var būt gan ļoti riskanta, gan ļoti svārstīga.
Tādēļ obligācijas jāizvēlas uzmanīgi un portfelis jādiversificē.
Tad pirkt vai ne?
Tagad, kad saprotam — kas ir obligācijas un kādi ir to galvenie riski — varam jautāt, vai katrā portfelī jābūt obligācijām.
Par to nākotnē.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Atruna: Šīs ir tikai manas pārdomas, un nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Finanšu tirgos ir lieli zaudējumu riski. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam.
1Kā saprast obligāciju cenas?
Obligāciju cenas visbiežāk kotē vienā no diviem veidiem:
procents no nomināla.
Citiem vārdiem: cik eiro tev jāmaksā šodien, lai obligācijas dzēšanas datumā saņemtu atpakaļ 100 EUR.
Ja tu nopērc 5 gadu obligāciju ar kuponu 5% un nominālu 1,000 EUR par cenu 100 — tu šodien samaksā 1,000 EUR, katru gadu saņem 50 EUR procentos, un pēc 5 gadiem atpakaļ saņem 1,000 EUR.
Ja tu nopērc 5 gadu obligāciju ar kuponu 5% un nominālu 1,000 EUR par cenu 50 — tu šodien samaksā 500 EUR, katru gadu saņem 50 EUR procentos, un pēc 5 gadiem atpakaļ saņem 1,000 EUR.
2. ienesīgums (yield to maturity).
Ienesīgums (yield to maturity) — kāds būs tavs IRR ienesīgums, nopērkot obligāciju par tirgus cenu.
Ja tu nopērc 5 gadu obligāciju ar kuponu 5%, nominālu 1,000 EUR un ienesīgumu 5% — kupons vienāds ar ienesīgumu — obligācija tev izmaksās 1,000 EUR.
Ja ienesīgums ir 6% — lielāks par kuponu — obligācija būs lētāka par 1,000 EUR (maksās aptuveni 958 EUR). Tu samaksā mazāk, bet saņem to pašu, tādēļ ienesīgums ir augstāks.
Ja ienesīgums ir 4% — mazāks par kuponu — obligācija būs dārgāka par 1,000 EUR (maksās aptuveni 1045 EUR). Tu samaksā vairāk, bet saņem to pašu, tādēļ ienesīgums ir zemāks.
Bieži uzdots jautājums — ar kļūdu pašā saknē. Manuprāt, algas pielikumu nevajadzētu lūgt. Vajadzīgs cits paņēmiens.
Divi iemesli:
Mēs neesam dzimtscilvēki
Mēs nedzīvojam vairs feodālismā. Darbadevējs nav kungs un pavēlnieks. Darbinieks un uzņēmums ir divi ekonomiski spēlētāji, kas sadarbojas abpusējiem izdevīgā veidā.
Pirmais nosacījums veiksmīgai, labi apmaksātai karjerai ir pašcieņa.
2. Tas nestrādā
Vai tev patīk, kad kāds tev lūdz naudu?
Kad pie darba devēja ierodas darbinieks ar šādu lūgumu, pirmā reakcija ir diezgan paredzama.
Tas ir normāli.
Kad cilvēks lūdz, viņa domu gājiens ir — es, es, es. Es gribu, man vajag, man nepieciešams.
Vienīgā problēma — tāds pats domu gājiens ir arī darba devējam. Šis domā — es gribu zemas izmaksas, man vajag efektīvu darbinieku, man nepieciešams labs, lēts darbaspēks.
Lūdzot algas pielikumu, tu neuzrunāsi darba devēja intereses un nekur tālu netiksi.
Prasīt, pārdot vai vienoties?
Ja lūgšana neder, kādas paliek alternatīvas?
Prasīt pielikumu — strādā tur, kur “pa labam” cauri netikt (teiksim, arodbiedrību sarunu kontekstā).
Mīnuss: ultimāti attiecības neuzlabo.
“Pārdot” pielikumu — jēdzīga pieeja. Sākumā jārada pircējā (darba devējā) sajūta, ka šim kaut ko vajag, tad jāpārliecina, ka tev ir pats labākais risinājums (tavs darbs), un tad jārada sajūta, ka par šo risinājumu ir vērts maksāt.
Mīnuss: pārdošana ir asimetrisks process. Kvalitatīvās darba attiecībās pircēji un pārdevēji ir abi (darbinieks pārdod savas spējas un laiku, darba devējs — izaicinājumu, vidi, atalgojuma līmeni, utt.)
Trešais variants — ideāls, lai gan ne vienmēr iespējams — vienoties par pielikumu.
Ideāli darbinieks un darba devējs runā kā biznesa cilvēks ar biznesa cilvēku. Abi viens otram piedāvā vērtību un meklē abpusēji izdevīgus sadarbības nosacījumus.
Kā sagatavoties sarunai
Ja gribi algas pielikumu, atbildība — pareizi “ierāmēt” sarunu — ir tavās rokās.
Kā minimums, pirms sarunas vērts apsvērt četrus faktorus:
1. Kādu vērtību tu piedāvā biznesam?
Ja vēlies lielāku samaksu, tev jāpiedāvā lielāka vērtība.
Te ir divi varianti. Ja tu jau šobrīd darba devējam dod lielāku vērtību kā citi līdzīgi apmaksāti kolēģi vai profesionāļi tavā jomā, tev jāspēj to pamatot. Apzini
projektus, kurus esi īstenojis
ienākumus, kurus esi nodrošinājis
izdevumus, kurus esi samazinājis
utt. utml.
Ja vēl pašreiz lielāku vērtību nepiedāvā, bet lielāku algu gribās, tad īstais laiks izdomāt — kādu vērtību tu vari piedāvāt? Kā tu vari kļūt vērtīgāks par citiem, kuri gatavi strādāt par tavu algu?
Par otro variantu gan piezīme — gaisa pilīm tic vien retais. Nevajadzētu gaidīt, ka tev pieliks pie algas uz solījumu pamata vien.
Sākumā derētu šo to sasniegt.
2. Kādu vērtību tu piedāvā priekšniekam?
Lielākās organizācijās — kur lēmējs par tavu algu nav uzņēmuma īpašnieks — biznesa intereses un priekšnieka intereses var atšķirties. Padomā par vērtību, ko tu piedāvā šim konkrētam cilvēkam:
vai padari dzīvi vieglāku?
vai esi draudzīgs?
vai esi lojāls uzņēmuma iekšpolitikā?
Manam bosam Volstrītā bija teiciens — tavs darbs ir panākt, lai man labi samaksā, un mans darbs ir panākt, lai tev labi samaksā.
Strādāja tīri okei.
3. Cik grūti tevi ir aizvietot?
Nepietiek piedāvāt darba devējam lielu vērtību. Ja tu esi viegli aizvietojams, “izsist” algas pielikumu būs grūti.
Piemēram, viens strādnieks fabrikā “uz konveijera” pienes lielu ekonomisko vērtību biznesam. Ja daži tādi pazustu, konveijers apstātos un uzņēmums zaudētu tūkstošus.
Bet, ja šo strādnieku ir lēti aizvietot — ja šo darbu darīt var jebkurš — izsist algas pielikumu būs grūti.
Darbiniekam, kurš grib kaulēties no spēka pozīcijas, ir divas izvēles. Vai nu kļūsti grūti aizvietojams — izglītojies, specializējies, attīsti sevi — vai arī veido arodbiedrību un kaulējies kolektīvi.
4. Kādas ir tavas alternatīvas?
Nesēdies pie sarunu galda, ja tev nav alternatīvas.
Ja zini, ka tava vērtība tirgū ir augstāka par pašreizējo algu, tev jājūtas gatavam šo vērtību meklēt citur. Ir okei, ja tev patīk pašreizējais darbs un iet prom negribi. Tomēr tev jāsēžas pie galda ar pārliecību, ka vajadzības gadījumā būsi laimīgs arī citur.
Pirms sarunas izpēti tirgus situāciju — cik pieprasīts pašreiz ir tavs amats? kādas ir algas cilvēkam ar tavu pieredzi? cik ātri iespējams atrast darbu?
Nav slikti periodiski “pataustīt” tirgus temperatūru — aiziet uz dažām darba pārrunām pie konkurentiem. Tas tev dos reālāku priekšstatu par tavām alternatīvām. Protams, jāuzmanās, lai informācija nenonāk atpakaļ pie tava darba devēja.
Un paturi atvērtu prātu. Lojalitāte ir forša lieta, bet mūsdienās ātrāku karjeras izaugsmi bieži var panākt nevis “kāpjot pa trepēm” vienā vietā, bet periodiski mainot darba vietu.
Uzmanību: Nesaki klajā valodā — “Konkurents B man gatavs maksāt vairāk. Gribu pielikumu vai eju prom.” Īstermiņā varbūt dabūsi savu, bet tevi uzskatīs par nelojālu un aizvietos pie pirmās iespējas. Ja konkurenta piedāvājums ir labāks, un esošais darba devējs neizrāda fleksibilitāti, ej pie konkurenta.
Galvenais — attieksme
Tiem, kas raudās — alga maza, boss nejēga, mani nenovērtē — nekas nemainīsies.
Labāk attīstīt sevi, radīt darba devējam vērtību un vest sarunas par attiecīgu atalgojumu.
Ja boss nedod vairāk, jāiet meklē citur.
Ja visur algas zemas — kaut taisi arodbiedrību un ej streikot.
Labāk rīkoties pašam, nevis lūgt un gaidīt, kamēr kāds apžēlosies.
Šodien sāku jaunu tēmu — biznesa sarunas un kaulēšanās.
Kad vadīju korporatīvos kursus, tieši biznesa sarunu treniņi bija vispopulārākie. Nav arī brīnums. Prasme vest sarunas cilvēka finansiālo stāvokli var uzlabot pat ātrāk un efektīvāk kā prasme ieguldīt.
Dalīšos arī ar stāstiem no reālās dzīves. Piemēram, par nesenu gadījumu, kurā ar vienu kaulēšanās paņēmienu dubultoju cenu, ko klients man gatavs maksāt.
Ieguldīšanas tēma nekur nepazudīs. Solītais raksts par obligācijām arī drīz būs!
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Pēc iepriekšējā raksta dažs komentētājs strīdējās, ka no iekrāšanas nav lielas jēgas, jo gada laikā iespējams sakrāt vien nedaudz. Panākt finansiālu neatkarību prasot pārāk ilgu laiku.
Jā. Ātri nebūs.
Tas ir okei.
Padomā — kas ir pilnīga finansiāla neatkarība? Ja gribi vairs nekad nestrādāt, tas nozīmē — citi visu tavu atlikušo dzīvi strādās tavā labā. Tevi baros, tevi apgērbs, parūpēsies par visām tavām vajadzībām. Tam nemaz nevajadzētu būt lēti, viegli vai ātri.
Dažos nākamajos rakstos apskatīšu dažādus iekrāšanas mērķus un to, kādus uzkrājumus katrs prasa.
Šodien par klasisko finanšu pratības mērķi:
Nodrošinātas vecumdienas
Doma — pensijas vecumā tev ir pietiekams uzkrājums, lai nodrošinātu labu dzīvi līdz pat nāvei.
Cik tam nepieciešams iekrāt? Tas būs atkarīgs no vairākiem apsvērumiem. Pirmais no tiem:
1. Kāda būs tava valsts pensija?
Par šo lietu domas dalās. Tādi smagsvari kā Ģirts Rungainis apgalvo, ka pensiju mums nebūs — būs tikai nabadzības pabalsts pavisam mazturīgajiem.
Šo viedokli var saprast. Latvijas demogrāfiskās tendences ir diezgan bēdīgas, turklāt liela daļa sabiedrības uz sociālā nodokļa rēķina “ietaupa”. Piemēram, ja tu esi pašnodarbināts un maksā sociālo no minimālā iespējamā, vairāk par nabadzības pabalstu tiešām labāk negaidīt.
Otrā galā ir, piemēram, manapensija.lv kalkulators — kurš parāda, kāda būs tava pensija, ja likumdošana nemainīsies. Šie aprēķini mēdz rādīt pensiju kā 40%-50% no pēdējās algas.
Personīgi nejūtu lielu uzticību šiem aprēķiniem. Spiedošās demogrāfiskās situācijas dēļ trūkst pārliecības, ka 1. pensiju līmeņa indeksāciju būs iespējams ilgi turpināt. Turklāt pieņemtais 2. pensiju līmeņa ienesīgums 5.06% gadā ir ievērojami augstāks par reāli novēroto.
Mans diezgan konservatīvais pieņēmums — ja strādāšu pilnu laiku, saņemšu vismaz 25% no pēdējās algas.
2. Cik ilgi taisies dzīvot?
Kā man nesen teica paziņa — statistika rāda, ka risks nodzīvot līdz pensijai tomēr ir samērā liels.
Ja izvilksi līdz 65, vajadzētu plānot, ka dzīvosi vēl vismaz 20 gadus.
Mans personīgais pieņēmums — 25 gadi. Varbūt, ka neizvilkšu — bet negribētos nodzīvot ilgāk un palikt uz ielas.
3. Cik lielus ienākumus tev pensijā vajadzēs?
Klasiskais pieņēmums ir 75-80% no tavas darba algas (tās algas, ko saņemsi uzreiz pirms pensijas).
Pats cenšos celt ienākumus, bet kontrolēt izmaksas. Vecumdienās nebūs jārūpējas par bērniem, bet celsies medicīnas izmaksas, gribēsies arī paceļot. Pašreiz tērēju tikai 50% no ienākumiem. Ceru, ka arī vecumdienās ar to pietiks.
Secinājums: ja valsts pensija būtu 25%, tad privātajiem uzkrājumiem būtu jāsedz vēl 25%-50% no tavas pēdējās algas.
4. Kāda būs inflācija?
Inflācija apēd tavus uzkrājumus. 2-3% gadā var likties maz, bet pārdesmit gadu laikā šāda inflācija iznīcinās pusi no tavas naudas (skat. zemāk). Optimistisks pieņēmums būtu 2% gadā. Mēreni konservatīvs pieņēmums būtu 3 līdz 3.5%.
5. Kāds būs tavu ieguldījumu ienesīgums?
Lai parūpētos par vecumdienām, ir jāiegulda. Bez tā šis stāsts kļūst gaužām bezcerīgs (pirmkārt jau inflācijas dēļ).
Mēreni optimistisks ilgtermiņa ienesīgums pēc nodokļiem būtu kādi 5% gadā pirms pensijas, 3% gadā pensijas laikā (pieņemot, ka tiek izmantoti arī instrumenti ar nodokļu atvieglojumiem).
Būs arī citi apsvērumi, bet šie ir būtiskākie.
Šoka terapija
Lai aprēķinātu, cik konkrēti tavā gadījumā vajadzētu ietaupīt, lietderīgi ir dažādi interneta kalkulatori — piemēram, šis.
Aprēķins mērķēts uz amerikāņiem, bet, ja ignorē sadaļu par social security, derēs arī latvietim. Vienkāršības labad iesaku visus skaitļus likt pēc nodokļiem (neto).
Daži scenāriji:
Gribi saņemt valsts pensiju + 50% no pēdējās algas
Ja tev ir trīsdesmit, nav iekrājumu, pensijā dzīvosi 25 gadus — un tava portfeļa ienesīgums pēc nodokļiem ir 5%, kamēr inflācija ir 3% — tev būtu privāti jāiekrāj 25% mēnesī.
Ja tev ir četrdesmit — 39% mēnesī.
Gribi saņemt valsts pensiju + 25% no pēdējās algas
Trīsdesmitgadniekam jāiekrāj 13% mēnesī.
Četrdesmitgadniekam jāiekrāj 20% mēnesī.
Kas tālāk?
Var reaģēt divejādi.
Viens variants — bāzt galvu smiltīs. Līdz pensijai nenodzīvošu; ja nodzīvošu, strādāšu līdz nāvei; ja nevarēšu strādāt, gan jau bērni parūpēsies; ja ne bērni, tad gan jau valsts pensija neļaus badā nomirt.
Otrs variants — saprast, ka jārīkojas.
Paspēlējoties ar šādu aprēķinu, vajadzētu uzreiz palikt skaidrām vairākām lietām:
jāiekrāj ievērojama daļa ienākumu
iekrājums obligāti jāiegulda instrumentos, kas “pārsit” inflāciju
jāsāk krāt pēc iespējas agrāk
jāizmanto iekrāšanas instrumenti ar nodokļu atvieglojumiem
ja vēl esi jauns, pat 15% mēnesī izveidosies par ievērojamu finansiālu balstu vecumdienās
Ja gribi kļūt finansiāli neatkarīgs vēl ilgi pirms pensijas, šai lietai jāpieiet vēl agresīvāk. Par to nākotnē.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Atruna: Šīs ir tikai manas pārdomas, un nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Finanšu tirgos ir lieli zaudējumu riski. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam.
Vidējam latvietim tēmas — budžets un iekrāšana — izraisa vai nu žāvas vai sašutumu. Vieniem negribas skaitīt katru santīmu, otri norāda, ka Latvijā iekrāt vispār nav iespējams.
Abi iebildumi ir saprotami. Abiem jātiek pāri, ja gribi kādreiz būt finansiāli neatkarīgs.
Iekrāšana — aizraušanās
Santīmu skaitīšana. Taupība. Atteikšanās no dzīves labumiem.
Arī man kādreiz bija tāda attieksme pret naudas krāšanu. Uzskatīju, ka vienmēr spēšu nopelnīt pietiekami savām vajadzībām. Dzīvoju dārgā Ņujorkas dzīvoklī, pirku dārgas mantas, un iekrāju tikai “netīšām” — kad makā iekrita lielāks bonuss.
Līdz Fight Club epifānijai īsti nenonācu:
Bet manu attieksmi mainīja divas saistītas atziņas.
1. Es biju atkarīgs no darba devēja.
Lai uzturētu savu dārgo dzīvokli, mantas, ceļojumus un visu pārējo, ofisā pavadīju līdz 80 stundām nedēļā.
Ja pazaudētu darbu, uzreiz būtu jāmeklē cits.
Ja citu neatrastu, visa mana dzīve izjuktu. Kaut vai pie vecākiem jāievācas.
Finanšu krīzes laikā — kad mana darbavieta galīgi nešķita droša — sapratu, ka tā dzīvot negribu.
Nevēlējos būt atkarīgs no darba devēja iegribām. Nevēlējos dzīvot bailēs no ekonomikas krīzes vai atlaišanas. Gribēju varēt paņemt gadu brīvu, lai rakstītu grāmatu vai padzīvotu Kubā — un pats izvēlēties, kad, kā un kur atkal ķerties pie darba.
Kad tavs mērķis ir brīvība, iekrāšana vairs nešķiet garlaicīga vai apgrūtinoša.
2. Es maksāju visiem, tikai ne pats sev.
Šo atziņu guvu, lasot George Clason slaveno grāmatu The Richest Man in Babylon. Grāmatā — kuru iesaku visiem — autors izmanto fabulas par seno Bābeli, lai dotu padomus par finanšu pratību.
Viena no galvenajām grāmatas atziņām ir šāda:
Tu drīksti paturēt daļu no tā, ko nopelni.
Tas var šķist smieklīgi. Par ko vispār runa? Tas, ko tu nopelni, taču ir tavs!
Vai tiešām tā ir?
Mēs katru mēnesi smagi strādājam, lai nopelnītu algu. Šo algu mēs samaksājam saimniekam, bankai, maizniekam, kurpniekam, lielveikalam, utt. utml. Esam parūpējušies, lai kļūtu bagātāki visi, tikai ne mēs paši. Mēneša beigās esam tik pat nabadzīgi, kā sākumā.
Vispirms samaksā pats sev.
Tā nauda, ko atliec sev, kļūs par tavas brīvības pamatu. Tā ļaus tev dzīvot, kur gribi, strādāt, kā gribi, taisīt biznesu vai atpūsties, ceļot vai radīt mākslu — būt pašam sev saimniekam.
Iekrāt — bet no kā?
No kā iekrāt, ja ienākumi zemi?
Tas ir visbiežākais iebildums, ko Latvijā dzirdu. Mēs taču dzīvojam galīgā nabadzībā. Kāda te vēl iekrāšana?
Pirmkārt, nedzīvojam mēs galīgā nabadzībā. Esam tik pieraduši pie vaimanām, ka šo pieņēmumu pat neapstrīdam. Protams, līdz Amerikai un Rietumeiropai vēl tālu, bet, paskatoties pasaules kontekstā, skaidrs, ka tās ir muļķības. Bet šoreiz raksts ne par to.
Šoreiz viens tīri praktisks paņēmiens, kā sākt iekrāt. Arī ne mans — aizņemts no kādas amerikāņu grāmatas, neatceros kuras.
Atliec pusi no katra ienākumu pieauguma.
Tu jau māki dzīvot pie pašreizējā ienākumu līmeņa. Kad ienākumu līmenis ceļas, necel izdevumus. Vismaz pusi no starpības novirzi ietaupījumiem.
Pieņemsim, pelni neto 700 eur. Ja nomaini darbu un tagad pelni 800, 50 eur mēnesī atliec malā.
Sākumā procents mazs. Ja vairāku gadu laikā alga pieaugs līdz 1000 eur, iekrāsi jau 150 eur mēnesī — 15% no algas. Un tas būs nesāpīgi.
Kopš atgriezos no ASV, pats dzīvoju ar baudu, bet mierīgi. Mazs dzīvoklītis, ēdiens no Rimi un Maximas, nav dārgas mašīnas vai televizora, braucu ar sabiedrisko. Vairāk tērēju tikai uz ceļojumiem un piedzīvojumiem.
Dzīve šķiet forša, baigi vairāk neprasās. Personīgā neatkarība šķiet daudz vērtīgāka par BMW vai 4K televizoru.
Cik tad jāiekrāj?
Tradicionālie finanšu padomi saka — nodrošinātām vecumdienām no 25-30 gadu vecuma vajadzētu iekrāt un ieguldīt tirgū vismaz 10-15% no bruto ienākumiem. Tas varētu ļaut vecumdienās tērēt 70-80% no pirms-pensijas algas.
Tradicionālajam modelim — strādāt algotu darbu līdz 65+ gadu vecumam — šī pieeja ir pilnīgi okei. Ja ar prieku strādā stabilā profesijā, šis ir pilnīgi normāls, jēdzīgs plāns vecumdienu nodrošināšanai.
Agresīvā iekrāšana
Es personīgi cenšos maksimizēt ienākumus, minimizēt izdevumus, un iekrāt vismaz pusi no ienākumiem. Mērķis — finansiāla neatkarība ilgi pirms pensijas. Pēc iespējas ātrāk iekrāts kapitāls biznesam vai ieguldījumiem.
Protams, tas nederēs visiem. Ar Latvijas minimālo vai vidējo algu pusi iekrāt nesanāks. Cilvēkam, kurš mērķē uz finansiālu neatkarību vēl pirms pensijas, pirmais uzdevums būs ienākumu audzēšana.
Sasniegt top 1% kādā jomā var neizdoties, bet ar darbu, neatlaidību un mērķtiecību top 10% sasniegt var. Algu kontekstā Latvijā top 10% būtu ~1635 EUR+ (2015. gada dati).
Šis algu līmenis arī ir 2x Latvijas vidējā alga. No tā iekrāt pusi ir reāli.
Ja gribi strādāt no 9 līdz 5 tradicionālā profesijā, šāda alga droši vien nesanāks. Bet arī “ne biznesa cilvēks” — skolotājs, ārsts, santehniķis utt. — var audzēt savus ienākumus, ja domā radoši un strādā ārpus tradicionālajiem rāmjiem. Par to rakstīšu nākotnē.
Nākampirmdien piedalos FKTK finanšu izglītības nedēļā — 16:00 Latvijas Nacionālajā Bibliotēkā runāšu par finanšu pratību un galvenajām atziņām no šī bloga. Būs interesanti — priecāšos visus redzēt!
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Atruna: Šīs ir tikai manas pārdomas, un nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Finanšu tirgos ir lieli zaudējumu riski. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam.
Kritizējot bankas (un citas finanšu iestādes), apzinos vienu. Ir viegli pārkāpt robežai un pievienoties gaudu korim. Bankas ir sliktas, finansisti ir zagļi, un uzticēties var tikai savai zeķei.
Bankas ir sabiedrībai vajadzīgas iestādes, kas mūsu dzīves padara ērtākas, drošākas un bagātākas. Tajās strādā daudz gudru, jēdzīgu cilvēku, kuri vēlas ne tikai labi nopelnīt, bet arī uzlabot savu klientu dzīves. To vajag novērtēt.
Tajā pašā laikā bankas piedāvā konkrētus produktus un veic konkrētas darbības, kuras sabiedrībai un klientiem rada negatīvu pievienoto vērtību. To nedrīkst aizmirst.
Šodienas rakstā gribu nošķirt šīs lietas — saprast, kam vērts uzticēties, un par ko jāuzdod jautājumi.
Ērtums, ekonomiskais pienesums un drošība
Pirmkārt par labo.
Visi novērtējam to, ka nevajag naudu turēt matracī un uztraukties par plūdiem, ugunsgrēku vai zagļiem. Automātisks algas pārskaitījums, viegla naudas iemaksa un izmaksa bankomātos, norēķini ar karti, kur vien vēlies — bankas ievērojami atvieglo mūsu ikdienu.
Bez bankām nebūtu iedomājama mūsdienu ekonomika. Biznesa pasaule apstātos bez iespējām finansēt darba kapitālu, kapitāla investīcijas, eksporta darījumus, utt. utml.
Nedrīkst par zemu novērtēt arī drošības faktoru.
Jā, pēc Bankas Baltija, Krājbankas un Parex stāstiem tas var likties smieklīgi. Kopš 90. gadiem nozares uzraudzība ir ievērojami uzlabojusies, bet mazās “kaktu” bankas lielu drošības sajūtu nerada vēl joprojām. Tur sirdi mierina vien Noguldījumu Garantiju Fonds.
Bet lielās, starptautiskās bankas ir samērā uzticamas. Starptautiskas, birokrātiskas iestādes iekšienē ir pagrūti kārtīgi sakrāpties.
Protams, pilnīgi droša nav neviena banka. Finanšu krīzes laikā miljardus izkrāpa neuzticami darbinieki vairākās lielās, prestižās pasaules bankās. Tāpat arī neviena banka nav pasargāta no likviditātes riska, kas var rasties krīzes situācijā — kad pūlis sabīstas un skrien izņemt naudu no bankomātiem.
Tomēr lielā bankā ir stipri drošāk nekā matracī.
Turklāt banku sektors drošību nodrošina ne tikai saviem ieguldītājiem. Vidējais latvietis nezina par t.s. custody vai turētājbankas funkciju — bet tieši tā ļauj mierīgu sirdi uzticēt savus līdzekļus dažādiem pensiju un ieguldījumu fondiem.
Ieguldītāju līdzekļi stāv ne pie pārvaldītāja, kurš nevar tos paņemt un nopirkt Porši, bet turētājbankā, šķirti no bankas līdzekļiem. Tas nozīmē, ka līdzekļi ir lielā mērā pasargāti no pārvaldītāja krāpnieciskas rīcības — un ir drošībā gan pārvaldītāja, gan bankas bankrota gadījumā.
Piemēram, 2. pensiju līmenī vien ir uzkrāti gandrīz 2,9 miljardi EUR — tā nav nauda, ko zeķē turēsi. Šeit turētājbankas drošības pienesums ir būtisks.
Tad kur ir problēma?
Ja bankas ir tik brīnišķīgas, kādēļ tik daudz zākāju to produktus?
Kā jebkurš uzņēmums, banka pirmkārt rūpējas par peļņas maksimizāciju. Ideālā pasaulē — kur klienti ir racionāli un visu zinoši — tas būtu okei. Klienti vienmēr izvēlētos sev izdevīgāko piedāvājumu, un konkurence piespiestu bankām piedāvāt ekonomiski pamatotus produktus.
Un vilks dzīvos līdzās jēram, tīģeris gulēs līdzās kazlēnam utt. utml.
Jebkurā nozarē realitāte no šī ideāla atpaliek. Rodas lielāka vai mazāka market failure jeb tirgus izgāzšanās. Finanšu nozarē realitāte no ideāla atpaliek it īpaši spēcīgi, tādēļ arī tirgus mēdz izgāzties izteikti smagi.
Zemāk apskatīšu trīs veidus, kādā finanšu nozare mēdz atpalikt no ideāla.
1. Neracionālais nezinītis
Pērkot cukuru, klients var viegli salīdzināt konkurentu piedāvājumus un pieņemt racionālu lēmumu. Nekvalitatīvu preci otrreiz vairs nepirks.
Pērkot finanšu produktu, ir daudz grūtāk.
Klients nav informēts:
nav viegli apkopot informāciju par tirgū pieejamajiem piedāvājumiem
pat, ja informācija ir viegli pieejama, ir jāizsver daudz faktori — ne tikai viena “cena”
produkti ir sarežģīti un klients nezina, kā izvērtēt to kvalitāti
Klients nav racionāls:
cilvēki pieņem lēmumus emocionāli
cilvēki neuztver kā gluži reālus ieguvumus/izmaksas, kas gūstami/maksājumi nākotnē — bet tas ir finanšu pamatakmens
Rezultātā banka atrod simts un vienu veidu, kā klientu — neracionālo nezinīti — apspēlēt. Sarežģītas komisiju struktūras, viltīgas mainīgās likmes, nevajadzīgi lieli kredīti, utt. utml.
Tas ir kapitālisms un tas nav pārsteidzoši. Ar to ir vērts cīnīties, izglītojot sabiedrību.
2. Konkurence šmonkurence
Ekonomikas teorija paredz: tirgū, kurā pieejama pārlieka peļņa, pastiprinās konkurence. Cenas krītas, ienāk arī jauni spēlētāji, un pārliekā peļņa pazūd.
Realitāte Latvijā ir savādāka. Lai konkurents ienāktu banku tirgū, jāpārvar ievērojamas barjeras — kapitāla, birokrātijas, un mārketinga ziņā. Tirgus ir samērā mazs. Lielajiem ārzemju spēlētājiem — tādiem, kuri spētu izcīnīt plašu uzticību — nav motivācijas lauzties iekšā.
Rezultātā Latvijas banku tirgū ir oligopols. Saujiņa lielo spēlētāju sadalījuši tirgu savā starpā. Šie spēlētāji labākajās oligopola tradīcijās konkurē savā starpā ar mārketinga paņēmieniem, ar klienta servisu, ar ērtību — bet ar cenām samērā maz. Visticamāk, tie apzinās, ka cenu konkurences situācijā zaudēs visi (izņemot klientus).
Tādēļ skaļi jārunā par konkrētiem produktiem un kategorijām, kur Latvijā cenu līmenīs ir neadekvāts. Plašs sabiedrības un politiskais spiediens var iespaidot oligopola cenu politiku.
3. Asimetriska motivācija
Finanšu nozari raksturo divas asimetrijas.
Pirmā:
Ja banka nopelna miljonu, baņķieris saņem pārdesmit tūkstošus bonusā.
Ja banka pazaudē miljonu, baņķieris (varbūt) zaudē darbu un spiests pārvākties uz citu banku (kur atkal pelna).
Otrā:
Ja banka nopelna miljardu, akcionāri nopelna miljardu.
Ja banka pazaudē miljardu un bankrotē, akcionāri pazaudē tikai daļu (akciju kapitālu). Pārējos zaudējumus sedz valsts/sabiedrība.
Rezultātā gan baņķieris, gan banka kopumā ir motivēta pieņemt riskantus lēmumus. Ja uzvari, pelņa tava. Ja zaudē, maksā citi.
Šis fenomens noveda pie pasaules finanšu krīzes. Bankas izsniedza miljardus nejēdzīgos kredītos maksātnespējīgiem cilvēkiem.
Fenomens tīri labi strādā arī Latvijā, kā redzējām arī, piemēram, Parex lietā.
Tādēļ ir svarīgi bankas (un citas finanšu institūcijas) publiski kaunināt, kad tās dara riskantas lietas, nerēķinoties ar sekām sabiedrībai.
Tad kā sadzīvot ar bankām?
Esmu strādājis bankā. Zinu, ka arī baņķieri par daudzām lietām nav sajūsmā. Liela daļa apzinās sistēmas trūkumus un labprāt tos labotu.
Diemžēl sistēma ir spēcīga, un peļņas motivācija grūti pārvarama. Kamēr klienti ļaus, bankas neko daudz nemainīsies.
Tādēļ turpināsim lietot banku pakalpojumus un priecāties par to ērtību — bet arī turpināsim tās kritizēt, kad, kur un kā pienākas.
Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.
Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!
Atruna: Šīs ir tikai manas pārdomas, un nekas šajā rakstā nav domāts kā ieteikums veikt konkrētus ieguldījumus vai darījumus. Finanšu tirgos ir lieli zaudējumu riski. Lēmumi par ieguldījumiem katram jāpieņem pašam.
Tam nemaz nevajadzētu būt lēti, viegli vai ātri.
