Jau secinājām:

• obligācijas statistiski ilgtermiņā ir mazāk riskantas un mazāk ienesīgas kā akcijas
• konkrētas obligācijas var būt gan riskantākas, gan ienesīgākas kā konkrētas akcijas
• obligācijas regulāri maksā turētājam kuponu (fiksētu procentu likmi) — nodrošina stabilus ienākumus, kamēr vien emitents ir maksātspējīgs

Ja esi jauns un tava prioritāte ir nevis regulāri ienākumi no portfeļa, bet ilgtermiņa ienesīgums, kādēļ čakarēties ar obligācijām?

Vai tad milzīgais pasaules akciju klāsts nepiedāvā pietiekami plašas izvēles iespējas, lai varētu salikt ienesīgu, diversificētu portfeli?

Jā un nē.

Cik vērta ir akciju diversifikācija?

Sadalot savu uzkrājumu pa dažādu uzņēmumu un sektoru akcijām tu “aizdiversificē” specifisko risku — ka sabruks uzņēmums vai sektors.

Šķiet, jaunam, ambiciozam ilgtermiņa ieguldītājam tieši šis risks ir būtisks. Konkrēts uzņēmums vai sektors varbūt sabruks, bet ilgtermiņā tirgus kopumā atgūsies. 

Ar šo aprēķinu ir viena problēma. “Ilgtermiņš” var tiešām gadīties gana ilgs.

Pagājušā gadsimta Lielā Depresija ilga 10 gadus.

Vai varēsi atļauties gadiem ilgi “sēdēt uz zaudējumiem” — pat, ja pazaudēsi darbu, saslimsi, vai notiks cita nelaime? Ar 6 mēnešu rezervēm šādā situācijā nebūs līdzēts.

Ja krīzes laikā nāksies izņemt daļu no portfeļa — brīdī, kad portfelis krities par 30-50% — tas atstās milzīgu negatīvu iespaidu uz tavu finansiālo nākotni.

Tādēļ arī ilgtermiņa investoram ļoti svarīgs ir portfeļa svārstīgums. Ne tikai — cik portfelis nopelnīs ilgtermiņā — bet arī — cik lielas bedres (un kāpumi) gaidāmas pa ceļam.

Akciju portfeļa svārstīguma etalons

Arī 100% akciju portfeli iespējams uzbūvēt tā, lai nedaudz samazinātu svārstīgumu.

Finanšu pasaulē svārstīgumu jeb volatility aprēķina kā ienesīguma logaritma standardnovirzi (standard deviation of logarithmic returns).

Tiem, kas saprot statistiku, viss skaidrs. Pārējiem — jo augstāks skaitlis, jo vairāk ienesīgums “trako” augšā un lejā ap ilgtermiņa vidējo rādītāju.

Atsevišķas akcijas mēdz būt vissvārstīgākās. Nav nekas dīvains redzēt akcijas ar svārstīgumu 20-30% gadā un vairāk.

Vesels akciju indekss — vai diversificēts akciju portfelis — ir mazāk svārstīgs. Kāpēc? Gan tādēļ, ka daļa akciju vienkārši ir mazāk svārstīgas, gan tādēļ, ka visas akcijas gandrīz nekad nekustās kopā (to korelācija ir ievērojami mazāka par 1). Ja arī lielākā daļa ceļas, būs citas, kuras kritīsies, un otrādi. Tādejādi diversificētā portfelī svārstīgums izlīdzinās.

Piemēram, S&P 500 svārstīgums ilgtermiņā ir bijis ap 15%. To mēdz uzskatīt par akciju svārstīguma etalonu.

Kā vēl pazemināt akciju portfeļa svārstīgumu?

Ideja: sakombinēt portfelī akcijas no dažādiem indeksiem. Ja viens celsies, gan jau kāds cits kritīsies.

Problēma: lielajiem akciju indeksiem ir augsta korelācija — tie kustas kopā. Piemēram, sakombinējot S&P 500 un Russell 2000 (ASV small cap akcijas), kuru ilgtermiņa korelācija ir ap 0.8, svārstīgums kritīsies tikai pavisam nedaudz.

Ideja: kombinēt dažādu valstu akciju indeksus.

Problēma: Vēsturiski korelācijas starp dažādu valstu akciju tirgiem bijušas stipri zemākas, bet globalizācijas ietekmē pasaules akciju tirgi bieži kustās unisonā un uzrāda ļoti augstas korelācijas.

Secinājums: akciju portfeli ir vērts diversificēt, bet ar akciju diversifikāciju vien būtiski samazināt svārstīgumu būs grūti.

Obligāciju iespaids uz svārstīgumu

Obligācijas portfeļa svārstīgumu samazina divos veidos:

1. Obligācijas pašas par sevi ir mazāk svārstīgas

Ja, teiksim, ceturtdaļa no tava portfeļa būs obligācijās, šī ceturtdaļa būs mazāk svārstīga. Tas, protams, vistiešākajā veidā samazinās visa portfeļa svārstīgumu.

Šis svārstīguma samazinājums ir “nopelnīts” — tā kā obligācijas ilgtermiņā ir mazāk ienesīgas, proporcionāli samazinās arī portfeļa gaidāmais ienesīgums.

2. Obligācijas kustas samērā neatkarīgi no akcijām

Obligācijām vēsturiski ir bijusi samērā zema korelācija ar akcijām — lai gan tas nemaz nav viennozīmīgi, un daudzi avoti norāda, ka pēdējā laikā korelācija ceļas. Kombinējot obligācijas un akcijas tiek iegūts svārstīgums, kas ir zem abu svārstīgumu aritmētiskā vidējā.

Vienkāršā valodā: svārstīguma samazinājums “bonusā” par brīvu.

Piemērs:

• 50% portfeļa S&P 500 akcijās. Svārstīgums 15%.
• 50% portfeļa obligācijās, kuru korelācija ar akcijām 0.2. Svārstīgums 6%.

Aritmētiskais vidējais svārstīgums būtu 10.5%.

Aprēķinātais reālais svārstīgums — 8.6%.

Gandrīz divu procentpunktu samazinājums bonusā. Nav slikti!

Citas obligāciju priekšrocības

Tātad saprotam — daļu portfeļa ieguldot obligācijās, iegūstam portfeli ar daudz mazāku svārstīgumu. Tas mūs var aizsargāt krīzes situācijā, kad neizdevīgā brīdī nepieciešams no portfeļa izņemt naudu.

Kādas ir citas obligāciju priekšrocības?

• Regulāri ienākumi. Obligācijas tev maksās kuponu, kamēr emitents būs maksātspējīgs.
• Arī emitenta bankrota gadījumā ir cerība atgūt daļu ieguldījuma (akcijām cerība daudz mazāka).
• Konservatīvam ilgtermiņa ieguldītājam izdevīgāk, nekā turēt lielas rezerves krājkontā.

Paga, paga

Inteliģentam investoram obligāciju izdevīgums pašreiz var šķist apšaubāms.

Mēs atrodamies negatīvu kredītlikmju tirgus situācijā. Vai šajā brīdī ir izdevīgi pirkt obligācijas?

Ja ir, tad kādas obligācijas izvēlēties?

Un cik lielu portfeļa daļu veltīt obligācijām?

Par to — nākotnē.

---

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

Pēc finanšu krīzes likās, ka vidējais iedzīvotājs sapratis — nekustamais īpašums nav zelta zoss, kura uzticami vairo tavu labklājību no gada uz gadu. Spriežot pēc komentāriem šeit pat blogā, esam izgājuši ciklu. Zelta zoss pielūdzēji atkal ir klāt.

Neparaujies.

Ar nekustamo īpašumu var nopelnīt. Bet tas nav ne tuvu tik droši un viegli, kā liekas cenu burbuļa eiforijā.

Piezīme: es nerunāju par izvēli — pirkt vai īrēt savu mājokli. Tā ir cita tēma ar citiem apsvērumiem.

Ieguldījums vai spekulācija?

Mīts: Nekustamā īpašuma cenas ilgtermiņā vienmēr pieaug.

Realitāte: Gara virkne pētījumu rāda, ka nekustamā īpašuma cenas ilgtermiņā gandrīz neapsteidz inflāciju.

Piemērs no ASV:

Avots: Created by Catherine Mulbrandon at VisualizingEconomics.com

Tas ir arī loģiski. Ja nekustamā īpašuma cenas ilgtermiņā konsistenti apsteigtu inflāciju — sadārdzinātos ātrāk nekā patēriņa preces — tas nozīmētu, ka aizvien lielāka daļa mūsu ienākumu aizietu, dažādos veidos maksājot par nekustamo īpašumu. Pat, ja šī atšķirība būtu tikai 1% gadā, pēc gadsimta mēs jau pusi sava budžeta maksātu par jumtu virs galvas.¹

Realitātē tā nenotiek.

Īstermiņā nekustamā īpašuma cenas ir ļoti svārstīgas. Pieprasījums un piedāvājums mainās. Lēti hipotekārie kredīti parādās un pazūd. Ir fantastiski burbuļi un dramatiski krahi.

Ilgtermiņā cenas atgriežas līdzsvarā.

Tas nozīmē — pelnīt no NĪ cenas pieauguma ir spekulēt — ar vidējo atdevi nulle.

Patiesībā vidējā atdeve būs stipri zem nulles, ja atrēķinam izmaksas. 

Šī spekulācija ir tikpat riskanta, kā citas, par kurām esmu rakstījis. Mēģini nu uzminēt, kurš ir īstais brīdis pirkt, un kurš — pārdot. Vai tiešām tici, ka to izdarīsi veiksmīgāk kā profesionālie spēlētāji tirgū?

Iespēja, ka nopirksi tieši kraha zemākajā punktā un pārdosi burbuļa kulminācijā, ir samērā niecīga.

Visticamāk nopirksi īpašumu burbuļa gados un pārdosi kraha bedrē.

Nekustamais īpašums kā ienesīgs ieguldījums

Ja NĪ cenas ilgtermiņā neapsteidz inflāciju, tad kādēļ cilvēki vispār tajā iegulda savus līdzekļus?

Cenu pieaugums nav vienīgais peļņas avots NĪ tirgū. Vēsturiski tas arī nav ticis uzskatīts par galveno — šī ilūzija ir neseno burbuļu rezultāts.

Patiesais ieguvums no NĪ ir īpašuma ekonomiskais pielietojums. To cenas izteiksmē attaino īres maksa.

Ekonomists Tomass Piketijs savā iespaidīgajā darbā “Kapitāls 21. gadsimtā” norāda, ka vēsturiski ilgtermiņā NĪ ienesīgums, tāpat kā daudziem citiem kapitāla veidiem, ir bijis 5% gadā pirms nodokļiem.

Varbūt domā — tīri okei. Bet ņem vērā, ka tas ir statistisks vidējais rādītājs. Reālais ienesīgums būs atkarīgs no daudziem faktoriem:

1. Par kādu cenu nopirki īpašumu? Ja nopirki burbuļa laikā, ilgtermiņa ienesīgums būs stipri zemāks (jo cenas — un īres — kritīsies).
2. Vai pārmaksāji tādēļ, ka esi amatieris NĪ tirgū? Vai pareizi novērtēji īpašuma stāvokli, rajonu, tirgus vērtību?
3. Kādas kvalitātes īrnieki tev gadīsies un kā mācēsi ar tiem tikt galā?
4. Kāds ir likumdošanas režīms — cik viegli pacelt īres maksu, izlikt nemaksājošos, utt. utml.? Cik smagi ir nodokļi?
5. Cik daudz nāksies ieguldīt īpašuma uzturēšanā? Vai pratīsi izdarīt lēti un labi?
6. Cik prasmīgi tu māki veikt sava īpašuma mārketingu? Kādu īres maksu varēsi dabūt?
7. Cik procentu no taviem īpašumiem vidēji būs izīrēti un cik stāvēs tukši?
8. Kādas ir demogrāfiskās tendences? Vai cilvēki aizbrauc no valsts? Vai tirgū būs gana daudz maksātspējīgu īrnieku?
9. Vai noslēdzi izdevīgu hipotekāro līgumu? Vai arī ļāvi bankai sevi apčakarēt?
10. utt. utml.

Vajadzētu kļūt skaidram, ka prasmīgi izīrēt NĪ — tas prasa ievērojamas profesionālās zināšanas, kā arī lielu laika ieguldījumu.

Tas var būt ienesīgs bizness. Bet par zelta zosi to nenosauksi. Amatieris bez zināšanām paliks mīnusos.

Secinājums

Ja gribi iet NĪ, dari to nopietni. Izglītojies, iegūsti pieredzi, un apzinies, ka nekustamais īpašums tev kļūs par profesiju un pilna laika darbu.

Ja gribi pasīvu ieguldījumu iespēju ar labu ticamību ilgtermiņā nopelnīt, meklē citur.

Citi apsvērumi

Ieguldīt daļu savas mantības nekustamajā īpašumā var būt gudri arī tad, ja tas nav īpaši ienesīgs. Nekustamais īpašums — vēl labāk, vairāki īpašumi dažādās pasaules malās — ir laba rezerve krīzes situācijai. Ja reiz atkal nāks valūtas maiņa vai hiperinflācija, tas var kļūt par vienīgo tavu reālo īpašumu.

Bet nevajag gaidīt, ka nekustamais īpašums investoru padarīs bagātu.

---

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

¹ Šis pieņem, ka algu izaugsme īpaši neapsteidz inflāciju, kā tas ir bijis rietumvalstīs pēdējos 30-40 gadus. Var strīdēties, ka Latvijā un citās valstīs, kas strauji attīstās un kur pieaug reālās algas, NĪ cenām ir iespēja celties straujāk. Iespējams, jā. Būtu jāprasa ekonomistiem un statistiķiem. Īsi uzmetot aci citām valstīm, kur nesen bijusi strauja izaugsme — piemēram, Dienvidkoreja — šādu fenomenu neredzu, bet te vajadzētu skatīties plašāk.

Vēl arī ignorēju lokālus efektus, kur visi skrien pārvākties, teiksim, uz San Francisko vai Londonu — bet gan brīvas zemes, gan jaunas apbūves iespējas ir ierobežotas, un tādējādi ilgtermiņā tiek uzdzītas cenas. Šis galīgi nebūs LV variants.

“Obligācijas ir drošākas par akcijām.”

“Ja gribat ieguldīt konservatīvi, izvēlaties obligācijas.”

“Ieguldiet obligāciju fondā, un sirds būs mierīga.”

Šādus tekstiņus dažkārt nākas dzirdēt no finanšu pārdevējiem. Vai ticēt?

Finansēs gandrīz neviens vispārinājums nav pilnībā pamatots. Arī šis ne.

Tajā pašā laikā pareizi izvēlētas obligācijas patiešām var veidot samērā drošu un stabilu ieguldījumu veidu, kuram vajadzētu atvēlēt daļu gandrīz jebkura portfeļa.

Lai veiktu šādu izvēli, ir skaidri jāsaprot pamata lietas — kas ir obligācijas un kādi ir galvenie ar tām saistītie riski.

Kas ir obligācijas?

Obligācijas ir pārada vērtspapīri.

Vienkāršā valodā — ja tev pieder emitenta (uzņēmuma, pašvaldības vai valsts) obligācijas, emitents tev ir parādā naudu.

Obligācijas nomināls: parāda lielums.

Obligāciju cena: Procents no nomināla, kas jāmaksā, lai nopirktu obligāciju. Piemēram, pie cenas 90 par obligāciju ar nominālu 1,000 EUR maksāsi 900 EUR.¹

Obligācijas dzēšanas termiņš: brīdis, kurā emitentam būs pienākums tev atmaksāt nominālu.

Obligācijas kupons: procentu likme, kuru emitents tev maksā (tipiski reizi pusgadā, bet var būt dažādi).

Obligācijas kategorija: Investīciju kategorijas obligācijas ir salīdzinoši mazāk riskanti vērtspapīri (ar kredītreitingu no BBB līdz AAA). Augsta ienesīguma obligācijas vai junk obligācijas ir riskantāki vērtspapīri (kredītreitings zem BBB).

Kā uzņēmuma obligācijas atšķiras no uzņēmuma akcijām?

Obligāciju mīnusi:

Akciju turētājam pieder daļa no uzņēmuma. Obligāciju turētājam nē.

Ja uzņēmumam iet ļoti labi un ir milzīga peļņa, obligāciju turētājam nav tiesību uz dividendēm vai citiem bonusiem.

Viss, uz ko obligāciju turētājam ir tiesības, ir kupona un nomināla maksājumi.

Obligāciju plusi:

Uzņēmumam nav pienākums maksāt akciju turētājam dividendes. Nebūs peļņas vai valde izlems neizmaksāt — dividenžu nebūs.

Uzņēmumam ir pienākums maksāt obligāciju kuponu un nominālu. Kamēr uzņēmums ir maksātspējīgs — pat, ja tas ir dziļos mīnusos — obligāciju turētājs saņems savu naudu.

Gadījumā, ja uzņēmums nokļūst grūtībās un iestājas maksātnespēja, kreditoriem ir prioritāte, atgūstot ieguldītos līdzekļus. Akcionāri parasti kaut ko saņems tikai tad, ja/kad visiem kreditoriem būs pilnībā atmaksāts.

Secinājums:

Konkrēta uzņēmuma obligācijām ir mazāks peļņas potenciāls kā šī paša uzņēmuma akcijām.

Konkrēta uzņēmuma obligācijām ir mazāks risks kā šī paša uzņēmuma akcijām.

Bet — tas nenozīmē, ka obligācijas vienmēr ir zema riska ieguldījums.

Kādi ir obligāciju riski?

Kredītrisks

Pirmais un fundamentālais obligāciju risks ir kredītrisks. Ja tavs parādnieks bankrotēs, būs ziepes.

Arī bankas Lehman Brothers obligācijas bija drošākas par Lehman Brothers akcijām.

Kad 2008. gadā Lehman bankrotēja, akcionāri pazaudēja visu.

Obligāciju turētāji daudzu gadu laikā atguvuši kādus 17 centus no katra nomināla dolāra. Šaubos, vai viņi ir īpaši priecīgi par obligāciju drošumu.

Tas, cik atgūsi bankrota gadījumā, atkarīgs no daudz faktoriem, kurus amatierim novērtēt nebūs viegli.

Risinājums gana vienkāršs:

1. pērc tikai tādu emitentu obligācijas, kuru spējai atmaksāt tu uzticies
2. neieguldi lielu daļu portfeļa viena emitenta obligācijās (diversificē risku)

Tirgus risks (svārstīgums)

Pieņemsim, tu esi nopircis Vadijas Republikas valsts obligācijas, jo dzirdēji, ka valsts obligācijas ir ļoti drošs ieguldījums.

Detaļas:

• kupons 5%
• dzēšanas termiņš 10 gadi
• nomināls 10,000 tugriki
• cena 100 (tu samaksāji 10,000 tugrikus)

Tavu obligāciju cena var svārstīties dažādu iemeslu dēļ, bet būtiskākie ir divi.

1. Tirgus viedoklis par kredītrisku

Dienu pēc tava pirkuma Vadijas Republikā pie varas nāk admirālis ģenerālis Aladīns.

Tirgus dalībnieki sabīstas, ka šis var izlemt obligācijas neatmaksāt. Pēkšņi tavas obligācijas var pārdot vien par cenu 80. Tas nozīmē, ka par tavām obligācijām ar 10,000 tugriku nominālu tu šodien saņemtu vien 8,000 tugrikus.

Ja obligācijas esi gatavs turēt visus 10 gadus, tas tevi neinteresē — galvenais, lai ģenerālis Aladīns saglabā mieru un tu saņem savus kupona un nomināla maksājumus.

Ja tomēr pastāv risks, ka gribēsi naudu atpakaļ ātrāk par 10 gadiem, šis svārstīgums var būt problēma.

2. Kredītlikmju izmaiņas (un tirgus viedoklis par kredītlikmju izmaiņām)

Dienu pēc tava pirkuma Vadijas Republikas centrālā banka paceļ kredītlikmes par 1%. Pieņemsim vienkāršoti, ka visas kredītlikmes valstī paceļas līdzīgi par 1%.

Tagad investori, kas pērk Vadijas Republikas obligācijas, vairs nav apmierināti ar 5% kuponu. Šie grib ienesīgumu 6%, tādēļ tev par obligācijām ar kuponu 5% maksās mazāk (tā, lai šiem sanāk IRR ienesīgums 6%).

Ar aprēķinu negarlaikošu, bet rezultāts: tagad tavu obligāciju cena ir 92,6. Ja vēlies uzreiz pārdot obligācijas, dabūsi tikai 9,260 tugrikus.

Atkal, ja esi gatavs gaidīt 10 gadus, nekas nav mainījies. Bet, ja naudu vajag ātrāk, ir ziepes.

Novērojumi par tirgus risku

Obligācijas ilgtermiņā, statistiski, kopumā mēdz būt mazāk svārstīgas/izrādīt mazāku tirgus risku kā akcijas. Bet konkrētas obligācijas var izrādīties pat ļoti svārstīgas. Svārstīgumu ietekmē vairāki faktori, tai skaitā:

• laiks līdz dzēšanai. Jo ilgāks laiks līdz dzēšanai, jo lielāks svārstīgums.
• obligāciju kupons. Ja visi pārējie apstākļi ir līdzīgi, obligācijas ar zemāku kuponu ir svārstīgākas.
• obligāciju kategorija un kredītreitings. Augstas kvalitātes obligācijas parasti ir mazāk svārstīgas un reaģē galvenokārt uz kredītlikmju svārstībām.

Tādēļ svārstīgākās būtu ilgtermiņa obligācijas ar zemu kuponu un vāju kredītreitingu.

Mazāk svārstīgas būs īsāka termiņa obligācijas ar augstu kuponu un labu kredītreitingu.

Ja neesi gatavs obligācijas turēt līdz termiņam, šiem faktoriem ir vērts pievērst uzmanību.

Piezīme: augsts kupons nenozīmē augstu ienesīgumu. Piemēram, ja 10 gadu obligāciju kupons ir 8%, bet cena ir 175, tad ienesīgums ir vien 0.35%.

Piezīme nr. 2: Obligāciju laika līdz dzēšanai un kupona kombināciju raksturo viens rādītājs — obligācijas durācija (duration). Tiem, kas grib patiešām saprast obligācijas, šī lieta jāapgūst.

Valūtas risks

Ja pērc obligācijas ārzemju valūtā, esi pakļauts valūtas riskam.

Valūtas svārstīgums normālos apstākļos “pārsitīs” obligāciju svārstīgumu. Šādā situācijā obligācijas vairs grūti uzskatīt par konservatīvu portfeļa sastāvdaļu. Ir paņēmieni, kā valūtas risku pārvaldīt, bet tas nav šī raksta temats.

Citi riski

Inflācijas risks — augsta inflācija apēdīs tava kupona vērtību.

Likviditātes risks — nevarēsi tirgū pārdot obligācijas, kad vēlēsies.

Pirmstermiņa atmaksas risks — ir obligācijas, kuru emitentiem ir tiesības tās atmaksāt pirms termiņa. Tas var būt neizdevīgi, ja kredītlikmes ir kritušās.

Un citi riski.

Kā tad ir ar to drošību?

Pēc iepriekš apskatītā vajadzētu būt skaidram:

Viena uzņēmuma obligācijas ir drošākas par tā paša uzņēmuma akcijām (un parasti būs arī mazāk svārstīgas).

Statistiski, kopumā obligāciju tirgus ir drošāks un mazāk svārstīgs par akciju tirgu.

Bet tā ir statistika. Katra konkrētā obligācija var būt gan ļoti riskanta, gan ļoti svārstīga.

Tādēļ obligācijas jāizvēlas uzmanīgi un portfelis jādiversificē.

Tad pirkt vai ne?

Tagad, kad saprotam — kas ir obligācijas un kādi ir to galvenie riski — varam jautāt, vai katrā portfelī jābūt obligācijām.

Par to nākotnē.

---

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

Kritizējot bankas (un citas finanšu iestādes), apzinos vienu. Ir viegli pārkāpt robežai un pievienoties gaudu korim. Bankas ir sliktas, finansisti ir zagļi, un uzticēties var tikai savai zeķei.

Bankas ir sabiedrībai vajadzīgas iestādes, kas mūsu dzīves padara ērtākas, drošākas un bagātākas. Tajās strādā daudz gudru, jēdzīgu cilvēku, kuri vēlas ne tikai labi nopelnīt, bet arī uzlabot savu klientu dzīves. To vajag novērtēt.

Tajā pašā laikā bankas piedāvā konkrētus produktus un veic konkrētas darbības, kuras sabiedrībai un klientiem rada negatīvu pievienoto vērtību. To nedrīkst aizmirst.

Šodienas rakstā gribu nošķirt šīs lietas — saprast, kam vērts uzticēties, un par ko jāuzdod jautājumi.

Ērtums, ekonomiskais pienesums un drošība

Pirmkārt par labo.

Visi novērtējam to, ka nevajag naudu turēt matracī un uztraukties par plūdiem, ugunsgrēku vai zagļiem. Automātisks algas pārskaitījums, viegla naudas iemaksa un izmaksa bankomātos, norēķini ar karti, kur vien vēlies — bankas ievērojami atvieglo mūsu ikdienu.

Bez bankām nebūtu iedomājama mūsdienu ekonomika. Biznesa pasaule apstātos bez iespējām finansēt darba kapitālu, kapitāla investīcijas, eksporta darījumus, utt. utml.

Nedrīkst par zemu novērtēt arī drošības faktoru.

Jā, pēc Bankas Baltija, Krājbankas un Parex stāstiem tas var likties smieklīgi. Kopš 90. gadiem nozares uzraudzība ir ievērojami uzlabojusies, bet mazās “kaktu” bankas lielu drošības sajūtu nerada vēl joprojām. Tur sirdi mierina vien Noguldījumu Garantiju Fonds.

Bet lielās, starptautiskās bankas ir samērā uzticamas. Starptautiskas, birokrātiskas iestādes iekšienē ir pagrūti kārtīgi sakrāpties.

Protams, pilnīgi droša nav neviena banka. Finanšu krīzes laikā miljardus izkrāpa neuzticami darbinieki vairākās lielās, prestižās pasaules bankās. Tāpat arī neviena banka nav pasargāta no likviditātes riska, kas var rasties krīzes situācijā — kad pūlis sabīstas un skrien izņemt naudu no bankomātiem.

Tomēr lielā bankā ir stipri drošāk nekā matracī.

Turklāt banku sektors drošību nodrošina ne tikai saviem ieguldītājiem. Vidējais latvietis nezina par t.s. custody vai turētājbankas funkciju — bet tieši tā ļauj mierīgu sirdi uzticēt savus līdzekļus dažādiem pensiju un ieguldījumu fondiem.

Ieguldītāju līdzekļi stāv ne pie pārvaldītāja, kurš nevar tos paņemt un nopirkt Porši, bet turētājbankā, šķirti no bankas līdzekļiem. Tas nozīmē, ka līdzekļi ir lielā mērā pasargāti no pārvaldītāja krāpnieciskas rīcības — un ir drošībā gan pārvaldītāja, gan bankas bankrota gadījumā.

Piemēram, 2. pensiju līmenī vien ir uzkrāti gandrīz 2,9 miljardi EUR — tā nav nauda, ko zeķē turēsi. Šeit turētājbankas drošības pienesums ir būtisks.

Tad kur ir problēma?

Ja bankas ir tik brīnišķīgas, kādēļ tik daudz zākāju to produktus?

Kā jebkurš uzņēmums, banka pirmkārt rūpējas par peļņas maksimizāciju. Ideālā pasaulē — kur klienti ir racionāli un visu zinoši — tas būtu okei. Klienti vienmēr izvēlētos sev izdevīgāko piedāvājumu, un konkurence piespiestu bankām piedāvāt ekonomiski pamatotus produktus.

Un vilks dzīvos līdzās jēram, tīģeris gulēs līdzās kazlēnam utt. utml.

Jebkurā nozarē realitāte no šī ideāla atpaliek. Rodas lielāka vai mazāka market failure jeb tirgus izgāzšanās. Finanšu nozarē realitāte no ideāla atpaliek it īpaši spēcīgi, tādēļ arī tirgus mēdz izgāzties izteikti smagi.

Zemāk apskatīšu trīs veidus, kādā finanšu nozare mēdz atpalikt no ideāla.

1. Neracionālais nezinītis

Pērkot cukuru, klients var viegli salīdzināt konkurentu piedāvājumus un pieņemt racionālu lēmumu. Nekvalitatīvu preci otrreiz vairs nepirks.

Pērkot finanšu produktu, ir daudz grūtāk.

Klients nav informēts:

• nav viegli apkopot informāciju par tirgū pieejamajiem piedāvājumiem
• pat, ja informācija ir viegli pieejama, ir jāizsver daudz faktori — ne tikai viena “cena”
• produkti ir sarežģīti un klients nezina, kā izvērtēt to kvalitāti

Klients nav racionāls:

• cilvēki pieņem lēmumus emocionāli
• cilvēki neuztver kā gluži reālus ieguvumus/izmaksas, kas gūstami/maksājumi nākotnē — bet tas ir finanšu pamatakmens

Rezultātā banka atrod simts un vienu veidu, kā klientu — neracionālo nezinīti — apspēlēt. Sarežģītas komisiju struktūras, viltīgas mainīgās likmes, nevajadzīgi lieli kredīti, utt. utml.

Tas ir kapitālisms un tas nav pārsteidzoši. Ar to ir vērts cīnīties, izglītojot sabiedrību.

2. Konkurence šmonkurence

Ekonomikas teorija paredz: tirgū, kurā pieejama pārlieka peļņa, pastiprinās konkurence. Cenas krītas, ienāk arī jauni spēlētāji, un pārliekā peļņa pazūd.

Realitāte Latvijā ir savādāka. Lai konkurents ienāktu banku tirgū, jāpārvar ievērojamas barjeras — kapitāla, birokrātijas, un mārketinga ziņā. Tirgus ir samērā mazs. Lielajiem ārzemju spēlētājiem — tādiem, kuri spētu izcīnīt plašu uzticību — nav motivācijas lauzties iekšā.

Rezultātā Latvijas banku tirgū ir oligopols. Saujiņa lielo spēlētāju sadalījuši tirgu savā starpā. Šie spēlētāji labākajās oligopola tradīcijās konkurē savā starpā ar mārketinga paņēmieniem, ar klienta servisu, ar ērtību — bet ar cenām samērā maz. Visticamāk, tie apzinās, ka cenu konkurences situācijā zaudēs visi (izņemot klientus).

Tādēļ skaļi jārunā par konkrētiem produktiem un kategorijām, kur Latvijā cenu līmenīs ir neadekvāts. Plašs sabiedrības un politiskais spiediens var iespaidot oligopola cenu politiku.

3. Asimetriska motivācija

Finanšu nozari raksturo divas asimetrijas.

Pirmā:

Ja banka nopelna miljonu, baņķieris saņem pārdesmit tūkstošus bonusā.

Ja banka pazaudē miljonu, baņķieris (varbūt) zaudē darbu un spiests pārvākties uz citu banku (kur atkal pelna).

Otrā:

Ja banka nopelna miljardu, akcionāri nopelna miljardu.

Ja banka pazaudē miljardu un bankrotē, akcionāri pazaudē tikai daļu (akciju kapitālu). Pārējos zaudējumus sedz valsts/sabiedrība.

Rezultātā gan baņķieris, gan banka kopumā ir motivēta pieņemt riskantus lēmumus. Ja uzvari, pelņa tava. Ja zaudē, maksā citi.

Šis fenomens noveda pie pasaules finanšu krīzes. Bankas izsniedza miljardus nejēdzīgos kredītos maksātnespējīgiem cilvēkiem.

Fenomens tīri labi strādā arī Latvijā, kā redzējām arī, piemēram, Parex lietā.

Tādēļ ir svarīgi bankas (un citas finanšu institūcijas) publiski kaunināt, kad tās dara riskantas lietas, nerēķinoties ar sekām sabiedrībai.

Tad kā sadzīvot ar bankām?

Esmu strādājis bankā. Zinu, ka arī baņķieri par daudzām lietām nav sajūsmā. Liela daļa apzinās sistēmas trūkumus un labprāt tos labotu.

Diemžēl sistēma ir spēcīga, un peļņas motivācija grūti pārvarama. Kamēr klienti ļaus, bankas neko daudz nemainīsies.

Tādēļ turpināsim lietot banku pakalpojumus un priecāties par to ērtību — bet arī turpināsim tās kritizēt, kad, kur un kā pienākas.

---

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!

[UZMANĪBU: Lūdzu ņemt vērā, ka šis blogs ir no 2017. gada marta un gandrīz noteikti vairs neatspoguļo pašreizējo situāciju ar Mintos ar Twino (tas nav ne labi, ne slikti – vienkārši novecojusi informācija]

Kopš iesāku blogu, vismaz divdesmit lasītāji jautājuši, ko domāju par t.s. peer to peer aizdošanas platformām Mintos un Twino.

Man gribētos būt sajūsmā par šīm platformām. Pirmkārt, pamatideja — aizdodam paši, apejot resnos finansistus — ir pievilcīga. Otrkārt, vienmēr prieks par veiksmīgiem un inovatīviem Latvijas uzņēmumiem. Treškārt, pazīstu foršus, gudrus cilvēkus, kas vada vai strādā šajos uzņēmumos.

Tomēr es šajās platformās neieguldīšu.

Es neticu P2P biznesa modelim Mintos un Twino izpildījumā. Šī neticība ir balstīta divos jautājumos.

1: Kas notiks, kad būs nākamā krīze?

Lai atbildētu, jāsaprot vairākas lietas.

Platformas modelis

Mintos un Twino ir diezgan atšķirīgas platformas.

Twino tu ieguldi pašas Twino grupas uzņēmumu izsniegtajos aizdevumos.

Mintos tu ieguldi citu uzņēmumu izsniegtajos aizdevumos (Mintos ir tikai starpnieks/tirgus).

Lai gan virspusēji ienesīgums un garantijas var šķist līdzīgas, katru vajadzētu izvērtēt atsevišķi.

Aizņēmēja profils

Ieguldot Twino, tu ieguldi nenodrošinātos patēriņa kredītos.

Arī vairāk nekā puse Mintos aizdevumu ir patēriņa kredīti.

Aizņēmēju profils — ātrā kredīta ņēmējs. Cilvēki, kuriem vai nu dzīvē nav paveicies, vai kuri nespēj savest kārtībā savas finanses.

Kamēr šiem cilvēkiem ir ienākumu avots, ir okei. Ātro kredītu firmas uzstājīgi prasa savu. Aizņēmēji no aldziņas atliek tos eiro, lai kaut vai procentus samaksātu.

Kad šāds cilvēks pazaudē darbu vai notiek kāda nelaime, ir čau.

Nav tas labākais riska profils — pat, ja pelni 10% gadā.

Garantijas “miera laikos”

Lai mierinātu aizdevēju bailes, gan Mintos, gan Twino lielai daļai aizdevumu piedāvā atpirkšanas garantijas. Ja aizņēmējs kavē maksājumus vairāk par zināmu periodu, tad vai nu platforma, vai aizdevuma izsniedzējs ieguldījumu no tevis atpērk.

Daudziem pirmā reakcija:

Bet kā platformas un aizdevēji var atļauties piedāvāt tik izdevīgas garantijas?

1. procenti, ko maksā aizņēmēji, ir milzīgi. Tu no tiem saņem tikai mazu daļu.
2. parastos tirgus apstākļos maksājumus kavē ievērojama, bet pārvaldāma daļa.

Kamēr ekonomika turpina rukāt, garantijās jāizmaksā diezgan mazas summas. Tajā pašā laikā garantijas pievelk ieguldītāju pūļus, kas platformai nes ienākumus.

Visiem dzīve skaista.

Garantijas krīzes laikā

Krīzes laikā strauji kāpj bezdarbs un krītas algas.

It īpaši smagi krīze skar divas grupas — nabadzīgos un finanšu analfabētus (t.i., ātro kredītu ņēmējus). Tie, kuri dzīvo no algas līdz algai, pēkšņi nevar samaksāt par īri, siltumu un ēdienu, kur vēl savus kredītus. Zemas kvalitātes aizdevumi masveidā iet defoltā. 

Protams, var cerēt, ka pamanīsi krīzi laicīgi. Bet tā, kā tu, domā daudzi.

Ko būs vērta platformas garantija, kad 20, 30 vai 40 procenti Mintos/Twino aizdevumu nepildīs saistības?

Te ir svarīgi trīs jautājumi:

1. Kura juridiskā persona garantē konkrēto aizdevumu?
2. Cik lielu aizdevumu apjomu ir garantējusi šī juridiskā persona?
3. Kāds ir šīs juridiskās personas pašu kapitāls? Tas ir, kāds ir garantijas segums?

Mintos gadījumā garantētājs, šķiet, ir konkrētā aizdevuma izsniedzējs, tādēļ uz šiem jautājumiem jāatbild atsevišķi katram aizdevumam. [EDIT: Komentētāja Delchev links gan šo situāciju apšauba].

Twino gadījumā pirmais jautājums šķiet vienkāršāks — vismaz balstoties uz mājaslapā atrodamo cesijas līguma paraugu, tas ir SIA TWINO.

Skaidru atbildi uz otro un trešo jautājumu iegūt ir grūtāk.

Uz 2016. gada 30. aprīli, SIA TWINO pašu kapitāls bija 5.2 mio EUR un neto parādu portfelis 19.1 mio EUR. Nav skaidrs, cik procenti no šiem parādiem bija Twino garantēti.

Kāds ir Twino pašu kapitāls šobrīd? Uzņēmuma mājaslapa uzrāda grupas pašu kapitālu 2015. gada beigās kā 9.4 mio EUR — bet nav skaidrs, cik liela daļa no šī skaitļa ir attiecināma uz SIA TWINO. (*Par šo jautājumu saņēmu papildus skaidrojumu no Twino, ko pievienoju pēc raksta.)

Citiem vārdiem sakot — grūti teikt, cik patiesībā ir vērtas šo platformu garantijas.

Ciniskais scenārijs

Zinot, ka krīzes situācijā defoltā mierīgi varētu aiziet 30, 40, 50 vai vairāk procentu ātro kredītu, neskaidra garantija man šķiet tikpat lietderīga kā papīra lietussargs. Jo es esmu ciniķis. Lai kā man patiktu cilvēki, kas iesaistīti Twino vai Mintos, kā ieguldītājs es vienmēr iedomājos sliktāko variantu:

Platformas gadiem ilgi pelna “no abiem galiem” — uz aizņēmēju un aizdevēju rēķina — un izmaksā peļņu dividendēs. Kad pienāk krīze, pašu kapitāls mazs, tādēļ platforma garantijas nevar apmaksāt un bankrotē.

Īpašniekiem viss kārtībā, jo peļņa jau sen kabatā. Pēc krīzes varēs taisīt nākamo uzņēmumu.

Ieguldītāji zaudē.

Lai es justos komfortabli, ieguldot šo platformu garantētajos aizdevumos, gribētu daudz vairāk skaidrības par katra konkrētā aizdevēja garantētāja pašu kapitālu kā arī kredītsaistībām un garantijām, kuras šis aizdevējs jau uzņēmies.

Otra pieņemama alternatīva — nekādu garantiju bet daudz augstāks ienesīgums (tuvu tam, ko maksā gala aizņēmējs).

Bet pat, ja šāds variants parādītos, mani no ieguldīšanas atturētu vēl otrais jautājums:

2: Vai tiešām tu gribi pelnīt uz nelaimīgo rēķina?

Nemelo sev — ieguldot Twino vai Mintos patēriņa kredītos, tu pelni uz nelaimīgo, neveiksmīgo un finanšu analfabētu rēķina.

Turklāt tu palīdzi ātro kredītu sērgai plesties plašumā ne tikai Latvijā, bet pasaulē. Šādas finansēšanas platformas ātro kredītu izsniedzējiem piedāvā arvien vairāk “lētās naudas”, kuru grūst šajā tirgū, ievelkot savos tīklos aizvien vairāk nelaimīgo.

Vai P2P modelis nekam neder?

Kā minēju raksta sākumā, aizdošanas platformu modelis tīri principā šķiet pievilcīgs. Pats Mintos finansē arī uzņēmumus (caur, piemēram, Capitalia un Debifo), hipotekāros kredītus, auto kredītus. Šīs lietas varētu būt apsveicamas, ja tiktu ņemti vērā daži principi:

1. Stingri underwriting kritēriji un augsts skin in the game minimums (aizdevuma daļa, kas jādod pašam aizdevumu izsniedzējam)
2. Ideāli ieguldītāja saņemtajai procentu likmei būtu jābūt samērā tuvu pari passu/vienlīdzīgam ar aizdevumu izsniedzēju, ar nelielu administratīvu maksu platformai. Biznesa peļņa šajā modelī būtu no iespējas sasniegt plašāku tirgu/klientus ar lielāku kredītapetīti.
3. Vai nu nekādas garantijas, vai arī stingri definētas un caurspīdīgas garantētāja finanšu rādītāju prasības.

Protams, šie nosacījumi samazinātu platformu īpašnieku potenciālo peļņu. Bet šāds bizness nestu vērtību sabiedrībai un nečakarētu ieguldītājus.

Pašreiz tie garantētie 10%+ gadā, kas tiek solīti ieguldītājiem, ir pa pusei bīstama mirāža, pa pusei peļņa uz nelaimīgo rēķina. Nezinu, kā tu, bet es piedalīties negribu.

---

Lai nepalaistu neko garām, pieraksties lapas apakšā saņemt rakstus e-pastā (1-2 nedēļā). Citus manus rakstus vari atrast www.tomskreicbergs.lv.

Ja tev ir jautājumi vai pārdomas — droši raksti komentāros!